Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 14. jūnijā (1)

Lieta C-355/06

J. A. van der Steen

pret

Inspecteur van de Belastingdienst


Sestās PVN direktīvas 4. pants – Patstāvīgi veiktas saimnieciskas darbības jēdziens – Sabiedrības darbinieks, kurš ir arī vienīgais dalībnieks un vienīgais vadītājs






1.     Nodokļu iestādes attiecībā uz PVN maksāšanu uzlūko sabiedrību ar ierobežotu atbildību un personu, kura ir šīs sabiedrības vienīgais dalībnieks, vienīgais vadītājs un vienīgais darbinieks, par atsevišķu [vienotu] nodokļu maksātāju. Tas ir iespējams tikai tad, ja šo personu vispār var uzskatīt par nodokļu maksātāju attiecībā uz darbu, ko tā veic sabiedrības labā. Tādēļ Gerechtshof te Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) vēlas noskaidrot, vai šis darbs ir patstāvīgi veikta “saimnieciska darbība” Sestās direktīvas izpratnē (2).

 Atbilstošais PVN tiesiskais regulējums

 Kopienu tiesiskais regulējums

2.     Laikā, kas tiek aplūkots pamata tiesvedībā, Sestās direktīvas 2. pants noteica, ka nodoklis jāmaksā par “preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas” (3).

3.     4. pants, ciktāl tam ir nozīmē šajā lietā, noteica:

“1.   “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.     Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.

[..]

4.     Vārda “patstāvīgi” lietojums 1. punktā atbrīvo no nodokļa nodarbinātas un citas personas, ciktāl tās ar darba devēju saista darba līgums vai jebkādas citas juridiskas saites, kas rada darba devēja un darba ņēmēja attiecības saistībā ar darba apstākļiem, atalgojumu un darba devēja atbildību.

[..] katra dalībvalsts par vienotiem [atsevišķiem] nodokļa maksātājiem var uzlūkot personas, kuras reģistrētas šīs valsts teritorijā un kuras, juridiski būdamas patstāvīgas, ir cieši saistītas cita ar citu finansiālām, saimnieciskām un organizatoriskām saitēm.

[..]” (4)

 Nīderlandes tiesiskais regulējums

4.     Atbilstoši Wet op de Omzetbelasting 1968 (1968. gada Likums par apgrozījuma nodokli) 7. panta 1. punktam tirgotājs ir “ikviena persona, kas patstāvīgi veic uzņēmējdarbību”. Saskaņā ar 7. panta 2. punktu “uzņēmējdarbība” iekļauj nodarbošanos ar tirdzniecību vai profesiju un īpašuma ilglaicīgu izmantošanu nolūkā gūt no tā ienākumus.

5.     Atbilstoši tā paša likuma 7. panta 4. punktam, ja tādējādi definēti tirgotāji ir savstarpēji finansiāli, organizatoriski un saimnieciski saistīti tādā veidā, ka tie veido vienotu subjektu, tad tos uzlūko par vienu tirgotāju. Lēmumu tos uzlūkot tādā veidā ir jāpieņem kompetentajam nodokļu inspektoram.

 Kopienu judikatūra

6.     Lietā Heerma (5), kas attiecās uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko bija iesniegusi Nīderlandes Hoge Raad (Augstākā tiesa), lauksaimnieks un viņa sieva bija izveidojuši kopuzņēmumu, kurā viņš bija ieguldījis savas saimniecības ražošanas līdzekļus. Viņš vēlāk uzbūvēja šķūni lopu turēšanai un iznomāja to kopuzņēmumam, saņemot ikgadēju nomas maksu. Viņš un kopuzņēmums lūdza, lai tiktu izslēgti no atbrīvojuma no PVN attiecībā uz šo nomu (6).

7.     Tiesa nosprieda, ka “[Sestās direktīvas] 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumos, kad personas vienīgā saimnieciskā darbība šīs tiesību normas izpratnē ir kustama materiāla īpašuma iznomāšana sabiedrībai vai tādam kopuzņēmumam, kas atbilst Nīderlandes tiesiskajam regulējumam un kura locekle ir šī persona, šī noma ir jāuzskata par patstāvīgu darbību šīs tiesību normas izpratnē”.

8.     Nonākot pie šī secinājuma, tā atzīmēja, ka “starp kopuzņēmumu un tā partneri nepastāv darba devēja un darba ņēmēja attiecības, kas ir līdzīgas tām, kas ir minētas Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajā daļā, kādā gadījumā nebūtu iespējama šī partnera patstāvība. Gluži pretēji, šis partneris, iznomājot kustamu materiālu īpašumu kopuzņēmumam, rīkojas savā vārdā un uz savu atbildību, pat ja viņš tajā pašā laikā ir nomnieka kopuzņēmuma vadītājs. Attiecīgo iznomāšanu neveica ne kopuzņēmuma vadība, ne tās pārstāvji” (7).

 Nīderlandes judikatūra

9.     Vēlākā lietā (8)Hoge Raad balstījās uz spriedumu lietā Heerma, lai interpretētu Wet op de Omzetbelasting 7. panta 4. punktu situācijā, kurā persona, kura bija tādas sabiedrības vadītājs, kurā tai piederēja 75 % daļu, iesniedza šai sabiedrībai rēķinus par sniegtajiem vadības pakalpojumiem. Tā atzīmēja, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesisko regulējumu vadītājs ir sabiedrības darbinieks, tomēr atšķirībā no parasta darbinieka viņa attiecības ar šo sabiedrību nav pakļautības attiecības. Tādēļ tā uzskatīja, ka attiecīgā persona, sniedzot sabiedrībai vadības pakalpojumus, bija darbojusies patstāvīgā statusā. Nonākot pie šī secinājuma, tā balstījās arī uz Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta tekstu (9) un uz Tiesas spriedumu lietā Asscher (10).

10.   Lieta Asscher attiecās uz Līguma noteikumiem par personu brīvu pārvietošanos un šo noteikumu ietekmi uz ienākuma nodokļa tiesisko regulējumu. Tiesa savā spriedumā (11) norādīja, ka tādas personas, kas bija (Nīderlandes) sabiedrības, kurā viņš bija arī vienīgais dalībnieks, vadītājs, darbība netika “veikta pakļautības attiecību kontekstā” un līdz ar to pret viņu bija jāattiecas “nevis kā pret “darba ņēmēju”” [EKL 39.] panta izpratnē, bet gan kā pret personu, kas veic darbību kā pašnodarbināta persona [EKL 43.] panta izpratnē”. Šī lieta neattiecās uz nodarbinātības jēdzienu PVN kontekstā.

 Tiesvedība un prejudiciālais jautājums

11.   Van der Steins [Van der Steen] bija individuāls komersants, kas sniedza tīrīšanas pakalpojumus, un šajā statusā viņš bija tirgotājs Wet op de Omzetbelasting izpratnē.

12.   Vēlāk viņš nodibināja sabiedrību ar ierobežotu atbildību J. A. van der Steen Schoonmaakdiensten BV (turpmāk tekstā – “sabiedrība”), kurā viņš pats bija vienīgais vadītājs un vienīgais dalībnieks. Sabiedrība, kas bija tirgotājs Wet op de Omzetbelasting izpratnē, pārņēma viņa komercdarbību. Viņš turpināja veikt visu uzņēmējdarbību, par ko viņš ar sabiedrību bija noslēdzis mutvārdu darba līgumu (12). Sabiedrība viņam maksāja noteiktu mēnešalgu un ikgadēju atvaļinājuma pabalstu, no kā tā ieturēja attiecīgos nodokļus un sociālā nodrošinājuma sistēmas iemaksas. Sabiedrībā nebija citu darbinieku.

13.   Sabiedrība vēlāk kļuva maksātnespējīga. Tās uzņēmējdarbību pārņēma cita sabiedrība (13). Tika izbeigta van der Steina nodarbinātība viņa paša sabiedrībā un pēc tam viņu nodarbināja otrā sabiedrība.

14.   Kārtojot van der Steina un maksātnespējīgās sabiedrības PVN rēķinus, nodokļu inspektors izlēma, ka atbilstoši Wet op de Omzetbelasting 7. panta 4. punktam van der Steins un sabiedrība veidoja vienotu nodokļu subjektu. Šajā lēmumā viņš atsaucās uz Hoge Raad spriedumu Nr. 35 775 un uz Staatssecretaris van Financiën (Valsts sekretārs finanšu lietās) (14) uz šo spriedumu balstīto lēmumu. Šis pēdējais lēmums tostarp noteic, ka “tādas sabiedrības vadītājs, kuram pieder vairāk nekā puse šīs sabiedrības daļu, ir uzskatāms par tirgotāju Wet op de Omzetbelasting 7. panta izpratnē attiecībā uz darbībām, ko šī sabiedrība veic par atlīdzību. Šajā sakarā nav nozīmes tam, vai šīs darbības tika veiktas, pamatojoties uz ar šo sabiedrību noslēgtu darba līgumu”.

15.   Van der Steina sūdzība par inspektora lēmumu šobrīd ir Gerechtshof te Amsterdam, kura norāda, ka, lai būtu iespējams pieņemt šādu lēmumu, van der Steinu būtu jāuzskata par tirgotāju PVN mērķiem, tomēr nav skaidrs, vai šāds novērtējums ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

16.   Tādēļ Gerechtshof lūdz sniegt prejudiciālu nolēmumu par [šādu] jautājumu:

“Vai Sestās direktīvas 4. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka, ja personas vienīgais pienākums ir izpildīt darbus, kas izriet no sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuras vienīgais vadītājs, dalībnieks un “personāla loceklis” ir minētā persona, darbībām, šie darbi nav uzskatāmi par saimniecisku darbību, jo tie tiek īstenoti, pārvaldot un pārstāvot sabiedrību ar ierobežotu atbildību, un nevis saimnieciskos darījumos?”

17.   Nīderlandes valdība un Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus, abas apgalvojot, ka persona aprakstītajā situācijā neveic patstāvīgu saimniecisku darbību. Van der Steins nav iesniedzis apsvērumus. Neviens no lietas dalībniekiem nav lūdzis tiesas sēdi un tāda [arī] nav notikusi.

 Vērtējums

18.   Kā norāda Komisija, ja uzņēmējs nodibina sabiedrību savas uzņēmējdarbības veikšanai, tad šādas rīcības mērķis parasti ir nodibināt atsevišķu juridisku personu, kas ir šķirta no viņa paša personas (15). Tas ir īpaši noderīgi, lai ierobežotu savu personīgo atbildību attiecībā uz veikto uzņēmējdarbību (16).

19.   Ja pastāv divi atsevišķi juridiski subjekti, ir skaidrs, ka tie var darboties neatkarīgi viens no otra un ka tie var stāties dažādās savstarpējās juridiskās attiecībās.

20.   Piemēram, lietā Heerma lauksaimnieks un kopuzņēmums bija atsevišķi subjekti un bija iespējams, ka lauksaimnieks kopuzņēmumam iznomā sev piederošu nekustamo īpašumu. Tiesa izlēma, ka, to darot, viņš PVN izpratnē veica patstāvīgu saimniecisku darbību.

21.   Šajā lietā van der Steins un sabiedrība bija atsevišķi subjekti un van der Steins varēja noslēgt darba līgumu ar sabiedrību un to arī izdarīja.

22.   Ciktāl darbs, ko viņš veica sabiedrības labā, ietilpst šī darba līguma piemērošanas jomā, to principā no PVN atbrīvo saskaņā ar skaidro Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta tekstu.

23.   Šajā aspektā viņa situācija ir pretstatā Heirmā [Heerma] situācijai, jo nekustamā īpašuma noma un iznomāšana ir darbības, kas ietilpst PVN piemērošanas jomā un tiešām ir tikušas tieši minētas Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā un 13. panta C daļas a) punktā (17).

24.   Šī iemesla dēļ varētu šķist, ka van der Steina apstrīdētais nodokļu inspektora lēmums neatbilst pareizai Kopienu tiesību interpretācijai. Tā kā šis lēmums ir balstīts uz Staatssecretaris van Financiën lēmumu un Hoge Raad spriedumu, arī tie varētu atspoguļot kļūdainu interpretāciju.

25.   Priekšrocības nodarbinātības izslēgšanai no PVN piemērošanas jomas ir acīmredzamas. Ja nodarbinātība netiktu atbrīvota no PVN, tad katram darbiniekam būtu jāreģistrējas kā PVN maksātājam un par visām algām būtu jāmaksā PVN. Jāatzīst, ka tādā gadījumā darba devēji, kuri piegādā ar nodokļiem apliekamas preces vai sniedz pakalpojumus, varētu atskaitīt šo PVN, tomēr tiem, kuri sniedz no nodokļa atbrīvotus pakalpojumus vai piegādā no nodokļa atbrīvotas preces, tiktu uzlikts būtisks nodokļu slogs, ja netiktu ieviests kompensējošs mehānisms, un pats šāds mehānisms būtu apgrūtinošs. Pretstatā tam, ja nodarbinātība tiek izslēgta no PVN piemērošanas jomas, tad šīs nodarbinātības izmaksas veido daļu no vērtības, kas pievienota piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem. Līdz ar to tā tiek automātiski iekļauta ar nodokļiem apliekamajā summa, kad šāda preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana tiek aplikta ar nodokļiem, tomēr PVN izpratnē tai nav nozīmes attiecībā uz no nodokļiem atbrīvotu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu. Papildus ievērojamiem ietaupījumiem attiecībā uz administratīvo darbu tiek nodrošināta nodokļa neitralitāte un tā vispārīga piemērošana attiecībā uz ar nodokļiem apliekamu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu.

26.   Līdz ar to nav vēlams, ka pret darbību, kas ietilpst darba līguma piemērošanas jomā, izturas kā pret patstāvīgu ar nodokļiem apliekamu darbību.

27.   Šķiet, ka iemesli, kuru dēļ Hoge Raad un Staatssecretaris van Financiën nonāca pie viedokļa, uz kuru tiek balstīts apstrīdētais lēmums, izriet no diviem Tiesas spriedumiem – Heerma un Asscher (18) – un no attiecību starp sabiedrību un tās vadītājiem rakstura Nīderlandes tiesiskajā regulējumā.

28.   Es neuzskatu, ka divi minētie spriedumi atbalsta šo viedokli. Lieta Heerma neattiecās uz darba līgumu, bet gan uz izteikti patstāvīgu un ar nodokļiem apliekamu darbību – nekustamā īpašuma nomu vai iznomāšanu. Spriedums lietā Asscher nošķīra nodarbinātību un pašnodarbinātību, pamatojoties uz “pakļautības” attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, bet tas, kā norāda Komisija, notika pilnīgi atšķirīgā kontekstā, kas saistīts ar atzinumu par to, kurš Līguma pants ir jāpiemēro pārvietošanās brīvības jomā.

29.   Tiesai ir sarežģītāk paust viedokli par attiecībām starp sabiedrību un tās vadītājiem Nīderlandes tiesiskajā regulējuma (19). No Hoge Raad sprieduma Nr. 35 775 (20) šķietami izriet, ka var uzskatīt, ka pakalpojumi, ko sabiedrības vadītājs šādā statusā ir sniedzis sabiedrībai, ir tikuši sniegti saskaņā ar darba līgumu. Ja tas tā ir, tad uz šī sprieduma pamata var pieņemt, ka attiecībā uz PVN maksāšanu šādi pakalpojumi nebūtu automātiski jāuzskata par tādiem, kas ir sniegti saskaņā ar darba līgumu. Šāds viedoklis nav pretrunā tam, ka no PVN piemērošanas jomas tiek izslēgta faktiskā nodarbinātība. Tas nenozīmē neko vairāk kā vien to, ka, ja citādi tiktu uzskatīts, ka pakalpojums ietilpst darba līguma piemērošanas jomā, attiecībā uz PVN maksāšanu tas tomēr ir jāpārbauda, lai noteiktu, vai faktiski šis pakalpojums nav ticis sniegts, veicot patstāvīgu darbību.

30.   Ņemot to vērā, kā norāda Komisija, šajā lietā nekas lietas materiālos neliecina par to, ka kādi no pakalpojumiem, ko van der Steins sniedza sabiedrībai, tika sniegti kādā citā kontekstā, nevis īsta darba līguma kontekstā.

31.   Protams, vienmēr ir iespējams – neatkarīgi no citiem līgumslēdzēju pušu attiecību aspektiem – ka tas, kas šķiet esam īsts darba līgums, pēc sīkākas pārbaudes izrādās esam cita veida vienošanās. Atkal ir jāatzīmē, ka nekas lietas materiālos neliecina par to, ka tas tā būtu attiecībā uz van der Steina līgumu. Drīzāk tas fakts, ka viņš saņēma noteiktu mēnešalgu, kas tika aplikta ar algas nodokli un no kuras tika atvilktas sociālā nodrošinājuma iemaksas, ir būtisks pretarguments šādai interpretācijai.

32.   Tādēļ es uzskatu, ka pakalpojumi, ko sabiedrībai sniedz persona van der Steina pozīcijā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītajos apstākļos, nav apliekami ar PVN atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 4. punktam, un attiecībā uz šādiem pakalpojumiem šāda persona nav nodokļu maksātājs 4. panta 1. punkta izpratnē.

33.   Nīderlandes valdība un Komisija ir izvirzījušas vairākus papildu apsvērumus.

34.   Pirmkārt, kad persona sniedz pakalpojumus kā darba ņēmējs, tā nerīkojas “savā vārdā un uz savu atbildību” (21). Tā rīkojas sabiedrības vārdā un uz sabiedrības atbildību.

35.   Otrkārt, savā darba ņēmēja statusā attiecīgā persona neuzņemas nekādu patstāvīgu ekonomisku risku (22). Šo risku uzņemas sabiedrība, kura slēdz līgumus ar klientiem un sniedz tiem saimnieciskus pakalpojumus.

36.   Treškārt – vismaz līmenī, kurā katrs darījums tiek aplūkots atsevišķi, kurā darbojas PVN sistēma, – netiek veiktas abpusējas darbības, kurās pakalpojuma sniedzēja saņemtā atlīdzība ir vērtība, kas faktiski tiek izmaksāta par atlīdzības saņēmēja sniegtajiem pakalpojumiem (23). Attiecīgā persona saņem noteiktu algu un atvaļinājuma pabalstu neatkarīgi no faktiski sniegtajiem pakalpojumiem (24).

37.   Līdz ar to tiek apstiprināts mans viedoklis, ka, tā kā persona van der Steina pozīcijā nav nodokļu maksātājs attiecībā uz pakalpojumiem, kas tiek sniegti saskaņā ar darba līgumu, viņu kopā ar sabiedrību šajā sakarā nevar uzlūkot par “atsevišķu [vienotu] nodokļa maksātāju” Sestās direktīvas 4. panta 4. punkta otrās daļas izpratnē vai, attiecīgi, par vienotu tirgotāju Wet op de Omzetbelasting 7. panta 4. punkta izpratnē.

38.   Protams, neviens no iepriekš minētajiem apsvērumiem neietekmē iespēju, ka persona, kura ir sabiedrības vienīgais dalībnieks, vienīgais vadītājs un vienīgais darbinieks, arī pati varētu būt nodokļa maksātāja citu saimniecisku darbību kontekstā, kas neietilpst darba līguma piemērošanas jomā. Ja šādas darbības ir saistītas ar darījumiem ar sabiedrību, tad atkarībā no visiem apstākļiem var būt iespējams, ka minētā persona un sabiedrība tiek uzskatītas par vienotu nodokļa maksātāju. Tomēr tie nav fakti, kas ir aprakstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

 Secinājumi

39.   Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Gerechtshof te Amsterdam uzdoto jautājumu ir jāatbild šādi:

fiziska persona, kas saskaņā ar darba līgumu sniedz pakalpojumus nodokļu maksātājam, šajā kontekstā pati nav nodokļu maksātāja Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEK 4. panta 1. punkta izpratnē, jo šī persona neveic saimniecisku darbību patstāvīgi. Gluži pretēji, šādus pakalpojumus saskaņā ar minētās direktīvas 4. panta 4. punktu neapliek ar PVN. Šajā sakarā nav nozīmes tam, vai darba devējs ir juridiska persona, kuras darbinieks ir arī tās dalībnieks un/vai vadītājs vai pat vienīgais dalībnieks un vienīgais vadītājs, ja abas puses ir atsevišķi juridiski subjekti, kas faktiski ir spējīgi noslēgt savstarpēju darba līgumu un ir faktiski noslēguši šādu līgumu, saskaņā ar kuru tiek sniegti minētie pakalpojumi.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp., grozīta vairākkārt, bet ne attiecībā uz tiem noteikumiem, kuri ir minēti šajā lietā). 2007. gada 1. janvārī Sesto direktīvu atcēla un aizstāja ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

3 – Tā pati tiesību norma ir atrodama Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

4 –      Šīs tiesību normas būtībā ir atkārtotas Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punktā, 10. un 11. pantā.

5 – 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C-23/98 Heerma (Recueil, I-419. lpp.).

6 – Atbrīvojums un tiesības atteikties no atbrīvojuma attiecībā uz nomu saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktu un 13. panta C daļas a) punktu.

7 – Sprieduma 18. punkts.

8 – 2002. gada 26. aprīļa spriedums Nr. 35 775; skat. it īpaši sprieduma 3.6.–3.10. punktu.

9 – It īpaši uz vārdiem “rada darba devēja un darba ņēmēja attiecības”.

10 – 1996. gada 27. jūnija spriedums lietā C-107/94 Asscher (Recueil, I-3089. lpp.).

11 – Sprieduma 26. punktā.

12 – Ja tas ir jāsaprot burtiski, var tikai cerēt, ka viņš šajā brīdī bija vienatnē, jo šāda līguma noslēgšanas mehānisms parastam aculieciniekam varētu likties samērā dīvains.

13 – Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīta šāda informācija, bet šķiet, ka no tās netieši izriet, ka van der Steins nebija šīs sabiedrības dalībnieks vai vadītājs. Tam jebkurā gadījumā nav nozīmes attiecībā uz izskatāmo lietu.

14 – 2002. gada 24. jūlija Lēmums DBG2002/3677M.

15 – Tiesību normas, kas attiecas uz šādām sabiedrībām, zināmā mērā ir tikušas saskaņotas ar Padomes 1989. gada 21. decembra Divpadsmito uzņēmējdarbības tiesību direktīvu 89/667/EEK par viena īpašnieka sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (OV L 395, 40. lpp.).

16 – Salīdz. ar šīs pašas direktīvas 7. pantu, saskaņā ar kuru “[d]alībvalstij nav jāpieļauj viena īpašnieka sabiedrību dibināšana, ja tās tiesību akti paredz, ka individuāls uzņēmējs var dibināt uzņēmumu, kura saistības ir ierobežotas līdz summai, kas paredzēta noteiktai darbībai”.

17 – Direktīvas 2006/112 135. panta 1. punkta 1) un 2) apakšpunkts.

18 – Skat. iepriekš 6.–8. punktu un 5. un 10. zemsvītras piezīmi.

19 – Tomēr sociālā nodrošinājuma kontekstā skat. 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 79/85 Segers (Recueil, 2375. lpp.) un 2002. gada 19. marta spriedumu apvienotajās lietās C-393/99 un C-394/99 Hervein u.c. (Recueil, I-2829. lpp.).

20 – It īpaši šī sprieduma 3.8. punkts.

21 – Spriedums lietā Heerma, 18. punkts.

22 – 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C-202/90 Ayuntamiento de Sevilla (Recueil, I-4247. lpp., 13. punkts) un 2006. gada 23. marta spriedums lietā C-210/04 FCE Bank (Krājums, I-2803. lpp., 33. un turpmākie punkti).

23 – 1994. gada 3. marta spriedums lietā C-16/93 Tolsma (Recueil, I-743. lpp., 14. punkts) un 2002. gada 21. marta spriedums lietā C-174/00 Kennemer Golf & Country Club (Recueil, I-3293. lpp., 39. punkts).

24 – Netiek minēts, ka šāds faktors varētu būt veicinājis sabiedrības maksātnespēju šajā lietā, tomēr fakts, ka tas tā varētu būt bijis, pasvītro atšķirību starp saņemto algu un sniegto vērtību.