Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 18. jūlijā (1)

Lieta C-451/06

Gabriele Walderdorff

pret

Finanzamt Waldviertel

PVN – Nekustamā īpašuma izīrēšana vai iznomāšana – Zvejas tiesību piešķiršana attiecībā uz noteiktu ūdens klaju





1.        Šajā Austrijas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Unabhängiger Finanzsenat [Neatkarīgā finanšu palāta] Vīnes nodaļa vēlas noskaidrot, vai Kopienas PVN tiesību aktos esošais jēdziens “nekustamā īpašuma izīrēšana vai iznomāšana” attiecas uz zvejas tiesībām noteiktā ūdens klajā, kas izpaužas īres līguma veidā, ko īpašuma, kurā atrodas ūdens klajs, īpašnieks vai tiesību zvejot publiskajā īpašumā esošajā ūdens klajā turētājs noslēdzis uz 10 gadiem.

 Kopienas tiesību akti

2.        Pamata lietas apstākļu laikā Sestā Direktīva (2) bija saskaņojusi PVN, 13. panta B daļā cita starpā nosakot:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo tālāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

b)      nekustamā īpašuma izīrēšanu vai iznomāšanu, izņemot:

1.      izmitināšanu, kas tā definēta dalībvalstu likumos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, ieskaitot vietu izīrēšanu tūristu nometnēs vai zemes gabalos, kas izveidoti par nometnes vietām;

2.      telpu un zemes gabalu izīrēšanu transportlīdzekļu novietošanai;

3.      pastāvīgi uzstādītu iekārtu un mehānismu izīrēšanu;

4.      seifu īri.

Dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus šā atbrīvojuma darbības jomai;

[..].” (3)

3.        13. panta C daļas a) punkts pilnvaroja dalībvalstis piešķirt nodokļu maksātājiem, kuriem dalībvalstis piemēro jebkādus ierobežojumus un detalizētus noteikumus, izvēles tiesības nekustamā īpašuma izīrēšanas un iznomāšanas gadījumos (4).

 Austrijas tiesību akti

4.        Umsatzsteuergesetz 1994 (1994. gada Likums par apgrozījuma nodokli, turpmāk tekstā – “UStG”) 6. panta 1. punkta 16. apakšpunkts no PVN atbrīvo nekustamā īpašuma izīrēšanu un iznomāšanu, tajā skaitā “tiesību, kam piemērojami civiltiesību noteikumi par nekustamo īpašumu, valsts suverēno tiesību, kas attiecas uz zemes īpašuma lietošanu” izīrēšanu un iznomāšanu, ievērojot tos pašus izņēmumus, kas noteikti Sestās Direktīvas 13. panta B daļas b) punktā.

5.        Iesniedzējtiesa skaidro, ka nekustamā īpašuma jēdziens UStG 6. panta 1. punkta 16. apakšpunkta nozīmē ir tas pats, kas lietots civiltiesībās. Austrijas Civilkodekss tiesības atzīst par kustamām lietām, ja tās nav savienotas ar īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu, t.i., kuras iespējams izmantot, pateicoties šim īpašumam, kā tas ir reālservitūtu gadījumā. Reālservitūts ir tiesības in rem, ko parasti nodibina, tās reģistrējot (5). Zvejas tiesības privātūdeņos parasti ir īpašuma tiesību uz ūdeņiem paplašinājums. Ja šīs tiesības var izmantot, pamatojoties uz īpašuma tiesībām uz citu īpašumu, tas ir reālservitūts. Citādi tās var piešķirt kā neregulāru personālservitūtu un neatkarīgas tiesības in rem, kuras pirkuma līguma vai mantošanas ceļā var brīvi nodot tālāk (tomēr medību tiesības vairāk nevar nodibināt kā neatkarīgas tiesības in rem, bet tā vietā tās vienmēr seko īpašuma īpašniekam). Savvaļas dzīvnieki un zivis brīvā dabā (6) ir nevienam nepiederoši, un tie nav zemes sastāvdaļas vai piederumi. Civilkodekss tos kvalificē kā nekustamo īpašumu tik ilgi, kamēr tie nav noķerti vai nogalināti, tādējādi paskaidrojot, ka tiesības tos sagūstīt izriet no īpašuma tiesībām uz zemi, nevis no iepriekšējām tiesībām uz tiem kā neatkarīgu kustamu lietu. Zemes īpašuma tiesību sastāvdaļa ir nevis dzīvnieks, bet gan tiesības medīt vai zvejot.

6.        Lejasaustrijas NÖ Fischereigesetz 2001 [2001. gada Likums par zveju] 4. pantā zvejas tiesības definētas dažādi, kā tādas, kas ietver tiesības kopt, makšķerēt, iegūt un nonāvēt ūdens dzīvniekus un atļaut to ķeršanu un/vai iegūšanu citiem; kā tādas, kas ir neatdalāmas no pienākuma pienācīgi un ilgtspējīgi apsaimniekot zvejas ūdeņus; kā tādas, kas ir patstāvīgas tiesības, nesaistītas ar zemi, kas var tikt iegūtas un izmantotas saskaņā ar vispārējiem privāttiesību noteikumiem un strīdus gadījumā piekritīgas ir parastajām tiesām.

 Fakti un procedūra

7.        Gabrielai Valderdorfai [Gabriele Walderdorff] pieder un viņa vada lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumu Cvetlā [Zwettl], Lejasaustrijā, par kuru viņa maksā parastās likmes PVN. Īpašumos ietilpst reģistrētās zvejas tiesības attiecībā uz noteiktiem publiskā īpašumā esošiem ūdeņiem. Papildus tam saimniecībā ir arī dīķi, attiecībā uz kuriem viņai kā zemes īpašniecei ir zvejas tiesības.

8.        Valderdorfa, sākot no 1996. gada 1. janvāra, uz 10 gadiem iznomāja šīs abas zvejas tiesības vietējam makšķerēšanas klubam. Ikgadējā nomas maksa saskaņā ar līgumu bija ATS 60 000. Ja Valderdorfa izvēlētos piemērot PVN, tad šī summa būtu jāsamazina līdz ATS 50 000 neto, kam jāpieskaita PVN 20 % apmērā. Patiesībā viņa izvēlējās nepiemērot šo nodokli un tāpēc kluba rēķinos neiekļāva PVN.

9.        Pēc pārbaudes nodokļu inspekcija nolēma, ka nomas maksa ir jāapliek ar parastu PVN likmi, jo uz to neattiecas UStG noteiktais atbrīvojums par nekustamā īpašuma tiesību izīrēšanu. Tāpēc tā izdeva paziņojumu par PVN piemērošanu 20 % apmērā.

10.      Valderdorfa iesniedza sūdzību par šo paziņojumu un, pamatojoties uz UStG 6. panta 1. punkta 16. apakšpunktu, lūdza, lai viņu atbrīvo no PVN. Šobrīd sūdzība atrodas iesniedzējtiesā.

11.      Nodokļu inspekcija pamatojas uz Federālās Finanšu ministrijas viedokli par to, ka zvejas tiesības ir neatkarīgas no zemes un tās nevar uzskatīt par līdzvērtīgām zemes izmantošanai. Tāpēc saskaņā ar UStG 6. panta 1. punkta 16. apakšpunktu, ja nodokļu maksātājs tās iznomā, tās netiek atbrīvotas no nodokļa samaksas pienākuma, bet gan tiek apliktas ar parastu nodokļa likmi.

12.      Valderdorfa norāda, ka UStG 6. panta 1. punkta 16. apakšpunkts ir piemērojams tiesībām, kas nav nekustamā īpašuma sastāvdaļa, bet kas pašas var būt iznomājamas. Medību tiesības neietilpst šajā definīcijā, jo tās vairāk nevar nodibināt kā neatkarīgas tiesības in rem, kas varētu tikt reģistrētas. Turpretim zvejas tiesības var piederēt no zemes īpašnieka atšķirīgai personai, un šajā gadījumā tās ir Zemes grāmatā reģistrējams servitūts. Tāpēc tās UStG 6. panta 1. punkta 16. apakšpunkta nozīmē ir nekustamā īpašuma tiesības.

13.      Neskaidrību dēļ par Kopienu tiesību piemērošanu Unabhängiger Finanzsenat iesniedza Tiesai šādu jautājumu ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu:

“Vai [Sestās direktīvas] 13. panta B daļas b) punkts ir interpretējams tādējādi, ka zvejas tiesību nodošana pret atlīdzību saskaņā ar nomas līgumu, ko uz desmit gadiem noslēdzis

–        nekustamā īpašuma īpašnieks, kura īpašuma teritorijā atrodas ūdenstilpe, saistībā ar kuru piešķirtas zvejas tiesības,

–        zvejas tiesību turētājs publiskajā īpašumā esošajai ūdenstilpei,

ir uzskatāma par “nekustamā īpašuma izīrēšanu vai iznomāšanu”?”

14.      Rakstiskus apsvērumus iesniedza tikai Komisija; tiesas sēde nav notikusi, kā arī nav iesniegts lūgums to noturēt.

 Vērtējums

15.      Rīkojumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu ietverta plaša informācija par tādu tiesību būtību un klasifikāciju Austrijas tiesībās, kas saistītas ar nekustamo īpašumu, un it īpaši ar zvejas un medību tiesībām. Tāpat šķiet, ka arī iesniedzējtiesā esošais arguments lielā mērā balstīts uz šo klasifikāciju.

16.      Tomēr uzdotais jautājums attiecas uz interpretāciju par “nekustamā īpašuma izīrēšanu vai iznomāšanu” Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā, un Tiesa pastāvīgi ir lēmusi, ka 13. pantā paredzētie atbrīvojumi ir patstāvīgi Kopienu tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN režīma piemērošanā dažādās dalībvalstīs (7).

17.      Attiecīgi noteicošā nebūs zvejas tiesību klasifikācija Austrijas tiesībās vai to nošķiršana no medību tiesībām, izvērtējot, vai to piešķiršana varētu nozīmēt “nekustamā īpašuma izīrēšanu vai iznomāšanu” saskaņā ar 13. panta B daļas b) punkta atbrīvojumu. Tāpat nav noteicošais tas, ka attiecīgais līgums Austrijas tiesībās saukts par nomas līgumu (Pachtvertrag).

18.      Jautājums, kas varētu būt ietverts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir, vai zvejas tiesības ir atzīstamas par nekustamo īpašumu, ko var izīrēt vai iznomāt 13. panta B daļas b) punkta nozīmē, ja Austrijas tiesībās un arī citās tiesību sistēmās tās varētu klasificēt kā nekustamā īpašuma tiesības.

19.      Manuprāt, būtu samāksloti šādā kontekstā interpretēt nekustamā īpašuma jēdzienu Kopienu tiesībās. Nekustamā īpašuma izīrēšanas vai iznomāšanas jēdziens ir piemērots tikai reālam mantiskam īpašumam, bet nevis tiesībām, kas pēc savas būtības ir nemantiskas, neatkarīgi no tā, uz ko tās attiecas. Tiesa ir nospriedusi, ka nekustamais īpašums ir tikai tas, kas nav kustams vai kas nav viegli pārvietojams (8). Šādam ierobežojumam a fortiori jāizslēdz nemantiska rakstura īpašums. Šķiet, ka šādu uzskatu apstiprina Tiesas spriedums par to, ka viena no nekustamā īpašuma raksturīgajām pazīmēm ir tā, ka tas ir saistīts ar noteiktu zemes virsmas daļu (9).

20.      Šajā sakarā manas domas nemainīsies, lai gan iesniedzējtiesas lūgumā ir atsauce uz apgalvojumu Padomes sēdes protokolā saistībā ar Sestās direktīvas pieņemšanu par to, ka 13. panta B daļas b) punktā esošā atbrīvojuma sašaurināšanas iespēja it īpaši tika ieviesta, lai dalībvalstīm dotu iespēju aplikt ar PVN cita starpā medības un zveju, kam iespējamas sekas, ka parasti medības un zveja šajā sakarā – pēc iesniedzējtiesas domām – tiks klasificētas kā nekustamais īpašums. Lai kādas arī būtu sekas, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja nav atsauces uz attiecīgās tiesību normas saturu, tad šāds paziņojums nav juridiski nozīmīgs un to nevar izmantot, interpretējot direktīvu (10).

21.      Tiesa ir definējusi nekustamā īpašuma izīrēšanu Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta nozīmē kā nekustamā īpašuma īpašnieka tiesību izmantot šo īpašumu un tiesību liegt citām personām šādu lietojumu nodošanu īrniekam pret samaksu un uz līgumā paredzēto laiku (11). Tā arī nosprieda, ka zemi, kas pilnīgi vai daļēji atrodas zem ūdens, var joprojām uzskatīt par nekustamo īpašumu, kas var būt izīrēšanas vai iznomāšanas priekšmets (12).

22.      Tāpēc Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta nozīmē ūdenstilpi var iznomāt vai izīrēt, un šajā lietā ir noskaidrots, ka attiecīgais līgums uz noteiktu laiku un par ikgadējo nomas maksu piešķir tiesības uz noteiktām ūdens krātuvēm. Šie aspekti ir saderīgi ar Tiesas judikatūrā noteiktajiem kritērijiem. Turpinot var atzīmēt, ka tiesības iegūt zivis no ūdeņiem un pienākums šos ūdeņus pienācīgi un ilgtspējīgi apsaimniekot ir raksturīgi iznomāšanai, Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punkta vācu valodas versijā – “Verpachtung” (13).

23.      Tomēr nepietiek ar to, ka līgumā iekļauti noteikti elementi, kas raksturīgi nekustamā īpašuma iznomāšanai vai izīrēšanai, ja līgums neatbilst visiem būtiskajiem Kopienas tiesību definīcijas kritērijiem par iznomāšanu vai izīrēšanu. Viens šāds kritērijs ir tas, cik plaši līgums piešķir tiesības lietot īpašumu un neļaut to izmantot citām personām.

24.      Pirmais jautājums ir, vai līgums, kas piešķir piekļuvi un ļauj izmantot šo nekustamo īpašumu tikai zvejošanai, uzskatāms par nomu vai īri.

25.      Protams, nav nekas neparasts, ja nomas līgumā precizē, ka attiecīgais īpašums ir izmantojams vai nav izmantojams vienam vai vairākiem īpašiem mērķiem. Tāpat zvejošana nav ne ar ko īpaša, lai tā neļautu līgumu, ar kuru nodrošina piekļuvi un šī mērķa izmantošanu, klasificēt par nomu.

26.      Tomēr katrs līgums ir jāpārbauda, lai noteiktu, vai tas piešķir tiesības lietot īpašumu un neielaist tajā citas personas.

27.      Šajā lietā līgumā, kura kopija ir pievienota lietas materiāliem, kurus iesniedzējtiesa nodevusi Tiesai, nav minēti citi mērķi kā tikai zvejošana, kuras dēļ makšķerēšanas klubs varēja piekļūt zemei vai ūdeņiem. Tajā nav nekā tāda, kas noteiktu, ka Valderdorfa pati uz savas zemes nedrīkstēja izmantot dīķus vai nedrīkstēja ļaut tos izmantot citiem tādu mērķu dēļ, kas atšķiras no zvejošanas (tomēr netieši secināms, ka jebkura šāda izmantošana nedrīkst traucēt zvejas tiesību izmantošanu). Līdzīgi (un saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem) nav norādīts, ka viņas zvejas tiesības publiskajos ūdeņos, kas līguma darbības laikā piešķirtas makšķerēšanas klubam, dotu viņai vai klubam tiesības aizliegt citiem šajos ūdeņos veikt citas darbības.

28.      Tāpēc man ir grūtības saskaņot aprakstīto situāciju ar Tiesas pastāvīgo definīciju iznomāšanai vai izīrēšanai kā tādām, kurās ietverta tiesību piešķiršana lietot īpašumu un atturēt no tā citas personas.

29.      Turklāt var nošķirt ekskluzīvu zvejas tiesību piešķiršanu noteiktā ūdenstilpē ar saistītām tiesībām atturēt citus no makšķerēšanas šajā ūdenstilpē no zvejas atļauju izdošanas, kas personām dod tiesības zvejot kopā ar citām atļauju saņēmušām personām. Šādas atļaujas, lai gan tās piešķir tiesības izmantot attiecīgo īpašumu (14), parasti atļaujas īpašniekam nedod tiesības atturēt citas personas, un tāpēc, manuprāt, tās neatbilst Tiesas noteiktajam īres definīcijas kritērijam (15).

30.      Šajā lietā līgumā nav norādes, ka piešķirtās tiesības būtu ekskluzīvas tādā nozīmē, ka makšķerēšanas klubs drīkstētu izlemt, kas drīkst un kas nedrīkst zvejot attiecīgajos ūdeņos. Toties tas noteic, ka Valderdorfai ir tiesības ūdeņos brīvi zvejot pašai, kā arī vienam viesim, kuram viņa uz vienu dienu devusi atļauju. Tas arī noteic, ka Valderdorfai līguma darbības laikā ir tiesības par brīvu būt kluba biedrei un ka tā likvidācijas gadījumā viņa piešķirs 12 biedriem pirmtiesības noslēgt ar viņu jaunus individuālus līgumus ar to pašu mērķi.

31.      Tādas tiesības uz neierobežotu piekļuvi, kādas ir piešķirtas šajā lietā, patiešām ir raksturīga un, iespējams, būtiska nomas vai īres sastāvdaļa. Tomēr šeit ne tikai tiesību devēja skaidri rezervē savas tiesības piekļūt ūdeņiem tā paša mērķa dēļ, kura dēļ piekļuve ir piešķirta klubam, atšķirībā no mērķa, kas atšķiras no izmantošanas vai lietošanas, kā, piemēram, uzturēšana, par ko atbildīgs paliek zemes īpašnieks (16), bet arī patur tiesības piešķirt šādu pat piekļuvi trešām personām.

32.      Turklāt, ja klubs tiktu likvidēts un ar katru bijušo biedru tiktu noslēgts jauns līgums, šie līgumi nebūtu nekas vairāk kā ilgtermiņa zvejas atļaujas (lai gan tie joprojām sauktos Pachtverträge), un nekas neliecina, ka šādā gadījumā viņa nevarētu noslēgt vēl tāda paša veida līgumus.

33.      Protams, šie jautājumi jāizlemj iesniedzējtiesai, bet, manuprāt, nomas vai īres jēdziens saskaņā ar Tiesas judikatūru par Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktu jāattiecina tikai uz līgumiem, saskaņā ar kuriem tiesības uz piekļuvi un izmantošanu un šāda īpašuma lietošanu ir ekskluzīvas tajā nozīmē, ka nomniekam nav pienākuma pieciest, ka iznomātājs un/vai citas iznomātāja pilnvarotās personas īsteno šādu pat piekļuvi, izmantošanu un lietošanu.

34.      Iepriekšējie apsvērumi sniedz rezultātu – atbrīvojumu no izņēmuma –, kas saskan ar Tiesas atkārtotu spriedumu par to, ka noteikumi par atbrīvojumiem ir interpretējami šauri, jo tie ir izņēmumi no vispārējā principa, ka PVN tiek iekasēts par visiem pakalpojumiem, ko pret atlīdzību sniedzis nodokļu maksātājs (17).

35.      Visbeidzot, konstatējot, ka aprakstītajā veidā piešķirtās zvejas tiesības neietilpst Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā noteiktajā nekustamā īpašuma iznomāšanas vai izīrēšanas jēdzienā, es secinu, ka neko nevarētu iegūt, ja tiktu veikta vēl tuvāka klasifikācija. Tā acīmredzami ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana, ko par atlīdzību nodokļu maksātājs veicis saimnieciskas darbības ietvaros (18). Šādas piegādes apliekamas ar parastu PVN likmi, ja vien uz tām neattiecas īpaši atbrīvojumi, samazinātas likmes vai īpašs režīms. Netiek ieteikta, ne arī šķiet piemērojama ne samazināta likme, ne īpašs režīms, ne arī kāds atbrīvojums kā tikai 13. panta B daļas b) punkts.

 Secinājumi

36.      Tāpēc es uzskatu, ka Tiesai uz iesniegto jautājumu vajadzētu atbildēt šādi:

Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEK 13. panta B daļas b) punktā nekustamā īpašuma izīrēšanas un iznomāšanas jēdziens ietver tiesību piešķiršanu lietot īpašumu un atturēt no tā citas personas. Tas neattiecas uz situāciju, kad īpašuma īpašnieks piešķir lietošanas tiesības noteiktam mērķim, bet pats saglabā tiesības lietot īpašumu vai atļaut to lietot citiem tam pašam vai citiem mērķiem.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; šī direktīva ir vairākkārt grozīta, taču neviens grozījums neattiecas uz šajā lietā piemērojamām tiesību normām). 2007. gada 1. janvārī Sesto direktīvu atcēla un aizstāja ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

3 –      Skat. tagadējās Direktīvas 2006/112 131. pantu un 135. panta 1. punkta l) apakšpunktu un 2. punktu.

4 – Skat. tagadējās Direktīvas 2006/112 137. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. punktu.

5 – Nav norādes, ka Austrija būtu izmantojusi Sestās direktīvas 5. panta 3. punktu (tagad – Direktīvas 2006/112 15. panta 2. punkts), lai kā materiālu īpašumu uzskatītu tiesības in rem [lietu tiesības], kas dod to turētājam nekustamā īpašuma lietotāja tiesības. Skat. 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-166/05 Heger (Krājums, I-7749. lpp., 19. punkts) un 28. punktu manos secinājumos šajā lietā.

6 – “In freier Natur”. Šis jautājums šajā lietā nav pieminēts, bet daži varētu brīnīties, vai šis termins ietver, teiksim, apsaimniekotus zivju krājumus slēgtos dīķos, kas īpaši nodoti makšķerēšanai.

7 – Skat., piemēram, 2007. gada 14. jūnija Tiesas spriedumu lietā C-434/05 Horizon College (Krājums, I-4793. lpp., 15. punkts) un tajā minēto judikatūru, un par medību tiesību klasifikāciju saistībā ar PVN – 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-43/04 Stadt Sundern (Krājums, I-4491. lpp., 24. punkts).

8 – Skat. 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C-315/00 Maierhofer (Recueil, I-563. lpp., 30. un turpmākie punkti).

9 – Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Heger, 20. punkts.

10 – Skat., piemēram, nodokļu jomā, 1996. gada 13. februāra spriedumu apvienotajās lietās C-197/94 un C-252/94 Bautiaa un Société française maritime (Recueil, I-505. lpp., 51. punkts), un 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-375/98 Epson Europe (Recueil, I-4243. lpp., 26. punkts), kā arī tajā minēto judikatūru.

11 – Skat. 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-428/02 Fonden Marselisborg Lystbådehavn (Krājums, I-1527. lpp., 30. punkts) un tajā minēto judikatūru.

12 – Turpat, 34. punkts. Skat. arī par ūdens strēles, attiecībā uz kuru var tikt izdotas zvejas atļaujas, klasifikāciju kā nekustamo īpašumu, iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Heger, 20.–22. punkts.

13 – Atšķirība starp “Vermietung” (izīrēšana) un “Verpachtung” (iznomāšana) ir noteikta dažos, bet ne visu valodu variantos, un atspoguļo atšķirību, kas bieži veikta valsts tiesību sistēmās. Skat. 76. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa [Jacobs] secinājumos lietā C-326/99 Stichting Goed Wonen (2001. gada 4. oktobra spriedums, Recueil, I-6831. lpp.).

14 – Iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Heger, 25. punkts.

15 – Skat. arī 34. un 35. punktu ģenerāladvokāta Džeikobsa secinājumos lietā C-150/99 Stockholm Lindöpark (2001. gada 18. janvāra spriedums, Recueil, I-493. lpp.).

16 – Skat. 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā C-284/03 Temco (Krājums, I-11237. lpp., 24. un 25. punkts), kur atsevišķi ierobežojumi ekskluzīvajām lietošanas tiesībām (kā, piemēram, iznomātāja tiesības apmeklēt vai atsevišķu īpašuma daļu kopīga lietošana ar citiem nomniekiem) ir noteikti kā tādi, kas nav nesaderīgi ar nomas vai īres klasifikāciju.

17 – Skat., piemēram, iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto sprieduma lietā Horizon College, 16. punkts un tajā minētā judikatūra. Tomēr nomas vai īres jēdziens Sestās direktīvas 13. panta B daļas b) punktā var būt plašāks nekā tas, kas pastāv dažādos valsts tiesību aktos – tajā var būt ietverta, piemēram, uzturēšanās viesnīcās un uzufrukts. Skat. 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-358/97 Komisija/Īrija (Recueil, I-6301. lpp., 54. punkts) un iepriekš 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Goed Wonen, 49. punkts.

18 – Skat. Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu, 4. panta 1. un 2. punktu, 5. panta 1. un 3. punktu un 6. panta 1. punktu. Tā varētu būt preču piegāde, ja Austrija būtu izmantojusi 5. panta 3. punktā noteikto iespēju – skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmi.