Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA M. POJAREŠA MADURU

[M. POIARES MADURO] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 12. jūnijā (1)

Lieta C-288/07

Commissioners of Her Majesty’s Revenue & Customs

pret

Isle of Wight Council,

Mid-Suffolk District Council,

South Tyneside Metropolitan Borough Council,

West Berkshire District Council

(High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pievienotās vērtības nodoklis – Darbības, kurās iesaistās publisko tiesību subjekti – Maksas autostāvvietas – Konkurences traucējumi





1.        Jautājumi, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, attiecas uz to, kā interpretēt 4. panta 5. punkta otro daļu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), kurā paredzēts uzlikt PVN publisko tiesību subjektiem attiecībā uz darbībām, kuras tie veic valsts iestāžu statusā, ja nodokļa neuzlikšana radītu nozīmīgus konkurences traucējumus. Tādējādi Tiesai ir jāprecizē nosacījumi attiecībā uz šo atkāpi no noteikuma par nodokļa neuzlikšanu publisko tiesību subjektiem saistībā ar darbībām, ko tie veic valsts iestāžu statusā; šis noteikums ir paredzēts minētā panta pirmajā daļā. Citiem vārdiem sakot, Kopienu tiesai ir jāprecizē kritēriji, pēc kuriem tiek atkārtoti ieviests vispārējais princips par saimniecisku darbību aplikšanu ar PVN.

I –    Atbilstošās tiesību normas, pamata lietas fakti un prejudiciālie jautājumi

2.        Pamata lieta attiecas uz automašīnu slēgto stāvlaukumu (autostāvvietu) apsaimniekošanu, ko veic četras Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vietējās pārvaldes iestādes – Isle of Wight Council, Mid Suffolk District Council, South Tyneside Metropolitan Borough Council, West Berkshire District Council (3). Privātais sektors sniedz līdzīgus pakalpojumus katrā no teritorijām, ko pārvalda vietējās iestādes.

3.        Vēsturiski vietējās pašvaldības uzskatīja sevi par PVN maksātājām attiecībā uz maksājumiem, ko veic šī aprīkojuma lietotāji. PVN tika iekļauts klientu rēķinā, un pēc tam ieņēmumi no nodokļa tika atdoti Apvienotās Karalistes nodokļu administrācijai.

4.        Taču, pamatojoties uz Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmo daļu, atbildētājas pamata lietā uzskata, ka tām ir tiesības uz iepriekš samaksātā PVN atmaksu, jo šajā pantā ir noteikts, ka “valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā iekasē nodokļus, nodevas, ziedojumus vai maksājumus”.

5.        Tomēr Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta turpmākajās daļās ir paredzēts, ka zināmos apstākļos šie subjekti turpina maksāt PVN. Ir norādīts šādi:

“Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

Dalībvalstis var uzskatīt tās šo organizāciju darbības, kuras atbrīvotas no nodokļiem saskaņā ar 13. vai 28. pantu, par darbībām, kurās tās iesaistās kā valsts iestādes.”

6.        Uzskatot, ka tās neatbilst nosacījumiem, kas noteikti dažādajām atkāpēm no noteikuma par nodokļa neuzlikšanu un kas šajā sakarā guvuši apstiprinājumu spriedumā lietā Fazenda Pública (4), vietējās iestādes lūdza kompetentajām nodokļu iestādēm (The Commissioners of Her Majesty’s Revenue & Customs; Viņas Augstības Ienākumu un muitas dienests, apelācijas sūdzības iesniedzējs pamata lietā) atmaksāt kopš 2000. gada samaksāto PVN. Tās uzskata, ka nodokļa neuzlikšana nerada nekādus konkurences traucējumus un a fortiori nekādus nozīmīgus konkurences traucējumus teritorijās, ko tās pārvalda.

7.        Commissioners atteicās veikt atmaksu. Kad bija izskatīta prasība, ko vietējās iestādes par šo lēmumu bija iesniegušas VAT and Duties Tribunal (PVN un nodokļu tiesa), apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību High Court of Justice (England and Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste), kura nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “konkurences traucējumi” ir jānosaka, ņemot vērā katru attiecīgo publisko tiesību subjektu, tādējādi, ka šajā lietā tas ir interpretējams saistībā ar teritoriju vai teritorijām, kurās attiecīgais tiesību subjekts apsaimnieko autostāvvietas, vai saistībā ar dalībvalsts teritoriju kopumā?

2)      Ko nozīmē vārds “radītu”? It īpaši, kāda varbūtības vai ticamības pakāpe tiek prasīta šī nosacījuma izpildei?

3)      Ko nozīmē vārds “nozīmīgus”? It īpaši, vai vārds “nozīmīgus” attiecas uz tādu ietekmi uz konkurenci, kas nav nenozīmīga, vai vismaz “ievērojamu” vai “izņēmuma” rakstura ietekmi?”

II – Juridiskā analīze

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

8.        Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajā daļā minētais pieņēmums nozīmē, ka iespējamais konkurences traucējums, kuru izraisa nodokļa neuzlikšana publisko tiesību subjektiem, kas veic atsevišķas darbības kā valsts iestādes, ir jāvērtē vietējā mērogā, ievērojot konkurences apstākļu definīciju attiecīgajā tirgū, vai arī tikai saistībā ar attiecīgo darbību.

1)      Ievada apsvērumi par Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta struktūru

9.        Lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir īsi jāatgādina Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta struktūra. Ar šo pantu ir paredzēts noteikums par publisko tiesību subjektu tādas darbības, ko tie veic, rīkojoties valsts iestāžu statusā, neaplikšanu ar PVN. Atkāpjoties no šī noteikuma, kurš izklāstīts Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā, tā paša panta otrajā daļā ir paredzēts, ka šādiem subjektiem tomēr ir jāmaksā PVN, ja nodokļa neuzlikšana par attiecīgajām darbībām radītu nozīmīgus konkurences traucējumus. Šo vispārējo izņēmumu turklāt papildina trešā daļa, kurā ir noteiktas atsevišķas darbības, par kurām publisko tiesību subjektiem, lai gan tie šīs darbības veic kā valsts iestādes, tomēr uzliek PVN. Taču, ja šīs darbības nav nozīmīgas, dalībvalstis, ja vēlas, tām var PVN nepiemērot.

10.      Tādējādi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta dažādas daļas ir cieši saistītas. Lai piemērotu šī panta otro daļu, darbībai ir jāietilpst pirmajā daļā minētajā piemērošanas jomā. Tiesa ir interpretējusi šo tiesību normu tādējādi, ka tajā nodokļa neuzlikšanai ir izvirzīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, darbības ir jāveic publisko tiesību subjektam, un, otrkārt, minētās darbības šim subjektam ir jāveic, rīkojoties valsts iestādes statusā. Turpinājumā ir precizēts, ka attiecīgās darbības ir tās, kurās šie subjekti iesaistās saskaņā ar savu īpašo tiesisko režīmu, izņemot darbības, kuras tie veic ar tādiem pašiem juridiskiem nosacījumiem kā privāti uzņēmēji (5).

11.      Šajā sakarā un saskaņā ar Eiropas Kopienu Komisijas iesniegtiem apsvērumiem šajā gadījumā ir iespējams apšaubīt minēto nosacījumu izpildi attiecībā uz autostāvvietas nodrošināšanu, ko veic vietējās iestādes. Precīzāk, nav droši, ka autostāvvietu nodrošināšana ārpus ielām atbilst publiskā tiesību subjekta īpašajam tiesiskajam režīmam. Tomēr, tā kā valsts tiesa nav iesniegusi šo jautājumu Tiesai un tā kā minēto nosacījumu izpilde ir jāpārbauda valsts tiesai (6), tad nav lietderīgi šo problēmu izskatīt sīkāk.

2)      Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas interpretācija

12.      Kā norādīts iepriekš, galvenais šajā lietā uzdotais jautājums rosina Tiesu lemt par pieeju, kāda jāizvēlas, nosakot, vai pastāv nozīmīgs konkurences traucējums, kas minēts Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajā daļā, atkāpjoties no tā paša panta pirmajā daļā paredzētā noteikuma par nodokļa neuzlikšanu publisko tiesību subjektiem, kas rīkojas valsts iestāžu statusā.

13.      Lietas dalībnieku uzskati šajā jautājumā dalās. Atbildētājas pamata lietā un Itālijas valdība atbalsta pieeju saistībā ar konkurenci, kam vajadzīga konkrēta un iepriekšēja attiecīgā tirgus analīze, lai noteiktu, vai minēto darījumu ir jāapliek ar PVN, bet apelācijas sūdzības iesniedzējs pamata lietā dod priekšroku fiskālai pieejai, kas balstīta uz attiecīgo darbību. Apvienotā Karaliste turklāt vērš uzmanību uz to, cik grūti ir piemērot konkurences kritērijus nodokļu jomā. Īrija mēģina saskaņot šīs nostājas, norādot, ka šīs iespējas dalībvalstis var izvēlēties pēc saviem ieskatiem.

14.      Kā tiks pierādīts, fiskālajai pieejai ir jābūt pārsvarā. Sestajā direktīvā noteiktās nodokļu sistēmas mērķis ir aplikt ar PVN visas saimnieciskās darbības. Sestās direktīvas 2. pantā ir norādīts, ka pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas, un par preču ievešanu. Tikai atkāpjoties no šī vispārējā noteikuma, atsevišķas darbības ir izslēgtas no PVN piemērošanas jomas. Šajā ziņā Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā noteikts, ka par darbībām, kuras publisko tiesību subjekts veic, rīkojoties valsts iestādes statusā, nodokli neuzliek. Savukārt, pat ja ir izpildīti nosacījumi šai atkāpei no nodokļa piemērošanas, Kopienu likumdevējs ir uzskatījis par vajadzīgu šī panta trešajā daļā atstāt spēkā nodokļa uzlikšanu par dažām no šīm darbībām. Tiktāl, ciktāl Sestās direktīvas 4. panta 5. punkts – neatkarīgi no tā daļas – attiecas uz tiem pašiem subjektiem, kas rīkojas valsts iestāžu statusā, vienīgais pamatojums atšķirīgam nodokļu režīmam saistībā ar attiecīgām darbībām, kas noteikts dažādās daļās, var balstīties tikai uz šo dažādo darbību atšķirīgo raksturu. Šo nostāju apstiprina Tiesa, kas norāda, ka mērķis nodokļa atkārtotai uzlikšanai, kas paredzēta Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā, ir nodrošināt, lai “dažas saimnieciskās darbības kategorijas, kuru nozīmība izriet no to mērķa, nebūtu atbrīvotas no PVN” (7).

15.      Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā paredzētās atkāpes no saimniecisku darbību aplikšanas ar PVN jēga ir balstīta uz vāju pieņēmumu, ka darbības, ko publisko tiesību subjekti veic kā valsts iestādes, ir galvenokārt reglamentējoša rakstura darbības, kuras saistītas ar valsts varas pilnvaru izmantošanu. Šajos apstākļos šo darbību neaplikšanai ar PVN nav potenciāli konkurenci traucējošas ietekmes uz privātā sektora darbībām, jo tās parasti ekskluzīvā vai gandrīz ekskluzīvā veidā uzņemas publiskais sektors. Tādējādi tiek ievērota nodokļu neitralitāte.

16.      Tomēr šis pieņēmums paliek vājš pieņēmums. Tā kā tādu publisko tiesību subjektu, kas rīkojas valsts iestāžu statusā, definīcija ir balstīta uz Kopienu kritērijiem, bet ir atkarīga no katras dalībvalsts iekšējās organizācijas, pastāv liela iespēja, ka dažas no šīm darbībām, kuras veic minētās publiskās personas, ir uzticētas arī privātajam sektoram. Galvenokārt saimnieciska rakstura darbības faktiski var atbilst Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētās atkāpes nosacījumiem, jo valsts tiesībās publisko tiesību subjektam ir jārīkojas saskaņā ar “savu īpašo tiesisko režīmu”, kur šāda režīma īpatnība atbilstoši Tiesas judikatūrai liek darbību kvalificēt kā veiktu valsts iestādes statusā. Nodokļa neuzlikšana par šādām – galvenokārt saimnieciskām – darbībām var radīt konkurences traucējumu, jo minētās darbības kā paralēlas vai pat kā pamatdarbības parasti veic vai var veikt privātais sektors. Tādējādi nodokļa neuzlikšana izraisītu novirzi no PVN sistēmas, kas pirmām kārtām ir balstīta uz nodokļu neitralitātes principu.

17.      Tieši no šīs iespējas Kopienu likumdevējs ir vēlējies izvairīties, Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā paredzot PVN uzlikšanu par atsevišķām darbībām, kas precīzi uzskaitītas šīs direktīvas D pielikumā. Tās ir telekomunikācijas; ūdens, gāzes, elektrības un tvaika piegāde; preču pārvadājumi; ostu un lidostu pakalpojumi; pasažieru pārvadājumi; jaunu preču, kuras ražotas pārdošanai, piegāde; lauksaimniecības intervences aģentūru darījumi ar lauksaimniecības produktiem, kuri veikti, pildot regulas par šo produktu tirgus kopēju organizāciju; tirdzniecības gadatirgu un izstāžu rīkošana; noliktavu vadīšana; komerciālu reklāmas organizāciju darbība; ceļojumu aģentūru darbība; darbiniekiem paredzētu veikalu, kooperatīvu un uzņēmuma ēdnīcu, kā arī līdzīgu veidojumu vadīšana un radio un televīzijas uzņēmumu darījumi, izņemot tos, kuri aprakstīti 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā. No šīs daļas skaidri izriet, ka nodokļa uzlikšana nav atkarīga no tā, vai pastāv faktiska vai potenciāla konkurence atsevišķos vietējos tirgos, kuros minētās darbības tikpat labi var veikt publisko tiesību subjekti saskaņā ar savu īpašo tiesisko režīmu. Svarīgs ir tikai attiecīgās darbības raksturs.

18.      Tādējādi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrā daļa, kurā tāpat kā šī panta trešajā daļā ir noteikta atkāpe no nodokļa neuzlikšanas, ir jāinterpretē tā, ka tās pamatā ir tāda pati doma kā trešajā daļā, proti, atkārtoti ieviest principu par saimnieciska rakstura darbību aplikšanu ar PVN.

19.      Šajā ziņā konkurences traucējuma kritērijs ir paredzēts vienīgi, lai palīdzētu kompetentajām valsts iestādēm noteikt, par kādām darbībām ir un par kādām nav jāpiemēro PVN. Konkurences traucējuma jēdziens nav paredzēts kā princips, kas regulētu īpašas ekonomiskas situācijas, piemēram, aizliegtas vienošanās vai dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, bet gan kā papildu kritērijs, kas ir dalībvalstu rīcībā PVN režīma īstenošanai, lai tās varētu noteikt, par kuru darbību veikšanu ir jāpiemēro PVN (8). Tādējādi šis kritērijs atbilst Kopienu nodokļu politikai, kurā atbilstoši nodokļu neitralitātes principam ir paredzēts uzlikt pievienotās vērtības nodokli par visām saimnieciskajām darbībām.

20.      Turklāt tikai šī pieeja ļauj nodrošināt vienkāršības principu, kas saistīts ar vajadzību ievērot tiesisko drošību nodokļa iekasēšanā. Šos principus ievērojami apdraudētu atsevišķa konkurences situāciju analīze konkrētos tirgos. Šajā sakarā un papildus jāmin, ka izvēlētajai pieejai ir tāda priekšrocība, ka tā kompetentajām valsts iestādēm nerada īpaši lielas administratīvas izmaksas.

21.      Arī Sestās PVN direktīvas 4. panta 5. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tā, ka dalībvalstīm, ievērojot rīcības brīvību, kas tām piešķirta šī panta īstenošanai (9), ņemot vērā attiecīgo darbību, ir jānosaka, vai pastāv konkurences traucējuma risks, ja publisko tiesību subjektiem, kuri veic šo darbību, rīkojoties kā valsts iestādes, neuzliek PVN.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

22.      Ar otro jautājumu valsts tiesa interesējas par to, kā ir piemērojama frāze “radītu nozīmīgus konkurences traucējumus”, kas minēta Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajā daļā. Tā vēlas noskaidrot, vai šī norma attiecas vienīgi uz faktisku konkurenci vai ietver arī potenciālu konkurenci.

23.      Tas, ka tiek ņemta vērā potenciālā konkurence, loģiski izriet no interpretācijas, kas izraudzīta saistībā ar pirmo jautājumu. Tiktāl, ciktāl galvenais ir jautājums par darbību, konkurences stāvoklis atsevišķā vietējā tirgū nav svarīgs.

24.      It īpaši Tiesa jau ir precizējusi, ka ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu “tādējādi, lai nodrošinātu nodokļu neitralitāti, kas ir Sestās direktīvas galvenais mērķis, ir paredzēts stāvoklis, kad publisko tiesību subjekti saskaņā ar savu īpašo tiesisko režīmu veic darbības, kurās, konkurējot ar tiem, var iesaistīties arī privātpersonas saskaņā ar privāttiesību režīmu vai arī pamatojoties uz administratīvām koncesijām” (10). Ja būtu jāņem vērā tikai faktiskā konkurence, nodokļu neitralitāte vairs nebūtu saglabāta, jo faktiskā konkurence vien izslēdz to, ka tiek ņemta vērā tādu atsevišķu privātu uzņēmēju vēlāka vai tūlītēja iesaistīšanās, kuriem katrā ziņā būtu jāmaksā PVN.

25.      Turklāt ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] uzsver: “Pat ja pašreiz neviens konkurents nepiedāvā ar PVN apliekamus konkurējošus pakalpojumus, risks radīt konkurences traucējumus var būt reāls. Nevienlīdzīga sākotnējā situācija pati par sevi var atturēt potenciālos konkurentus iesaistīties tirgū [..] (11).”

26.      Tādējādi un atbilstoši Komisijas atbalstītajai nostājai vārds “radītu” ir jāsaprot tā, ka tajā ietilpst gan faktiskā, gan potenciālā konkurence tiktāl, ciktāl pēdējā minētā ir reāla.

C –    Par trešo prejudiciālo jautājumu

27.      Trešais iesniedzējtiesas jautājums ir par frāzes “nozīmīgi konkurences traucējumi” nozīmi. Vai šī frāze attiecas tikai uz tādu ietekmi uz konkurenci, kas nav nenozīmīga, vai tikai uz “izņēmuma” sekām, kas pārsniedz traucējumus, kādi parasti rodas, vienā tirgū līdzās pastāvot pakalpojumu sniedzējiem, kuriem piemēro nodokli, un citiem, kuriem nodokli nepiemēro?

28.      Jāatzīst, ka mana pirmā reakcija būtu atbildēt: nedz vienu, nedz otru. Protams, tieši tāda ir Kopienu likumdevēja griba – dot priekšroku tādam vārdam kā “nozīmīgi”, ar to saprotot konkurences traucējumu, kas droši vien pārsniedz nenozīmīgu, bet tomēr nav ārkārtējs. Šajā sakarā atbilde, kādu varētu sniegt uz šo jautājumu, atgādina Bernarda Šova komentāru, ka “nav grūtāka jautājuma par to, uz kuru atbilde ir acīmredzama”.

29.      Risks, kas rodas, aizstājot vienu vārdu ar citu, ir izvēlēties tikpat neskaidru jēdzienu. Man šķiet lietderīgāk vispirms atzīt, ka dažiem jēdzieniem ir tādas interpretācijas robežas, kas faktiski nepakļaujas nekādai iepriekšējai noteikšanai, tos vispārēji un abstrakti interpretējot. Tie iegūst nozīmi visā pilnībā tikai brīdī, kad tiek konkretizēti, katrā atsevišķā gadījumā un ņemot vērā tā dokumenta mērķus, kurā tie iekļauti. Šajā ziņā un ņemot vērā šīs lietas apstākļus, vārda “nozīmīgi” interpretācijā ir jāņem vērā rīcības brīvība, kas ar direktīvu ir atstāta dalībvalstīm, lai tās noteiktu, kas ietilpst šajā vārdā saistībā ar tā piemērošanu.

30.      Turklāt bieži vien šāda jēdziena interpretāciju var secināt, tikai izmantojot negatīvu definīciju, kurā drīzāk tiek uzsvērts tas, kas šis jēdziens nav, nekā tas, kas šis jēdziens ir. Šajā sakarā un kā ir uzsvērts iepriekš, 4. panta 5. punkta dažādās daļas ir cieši saistītas, tāpēc, interpretējot vienu no tām, nevar abstrahēties no visu pārējo minēto daļu interpretācijas. Tādējādi, ja uzskatītu, ka vienīgi ar valsts varas pilnvaru izmantošanu, kas raksturo darbību kā iestādes darbību, tai rīkojoties valsts iestādes statusā, pietiek, lai izslēgtu jebkāda konkurences traucējuma esamību, it īpaši attiecībā pret privātajiem uzņēmējiem, Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrā daļa zaudētu lietderīgo iedarbību. Tāpat nevar uzskatīt, ka tāda publiskā tiesību subjekta, kas rīkojas valsts iestādes statusā, izslēgšana no PVN piemērošanas jomas vien radītu konkurences traucējumu, kas pamatotu PVN uzlikšanu atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajai daļai. Subjektam, kas rīkojas valsts iestādes statusā, nodoklis ir jāmaksā tikai nozīmīga konkurences traucējuma gadījumā, citādi 4. panta 5. punkta pirmajai daļai tiktu liegta lietderīgā iedarbība. Citādāka interpretācija radītu risku iekļaut praktiski visus darījumus vai darbības, kuras veic valsts iestāde, kas rīkojas šādā statusā, atkāpes no noteikuma par PVN neuzlikšanu šādiem subjektiem piemērošanas jomā.

31.      Vārds “nozīmīgi” nozīmē, ka konkurences traucējums, lai gan tas nav nenozīmīgs vai ārkārtējs, tomēr nav parasts. Citādi konkretizēt šo jēdzienu ir iespējams tikai katrā atsevišķā gadījumā un ņemot vērā Sestās direktīvas mērķus, kas ir precizēti šo secinājumu pirmajā daļā. Tāpat šajā sakarā jāsecina, ka šāda jēdziena interpretācija ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, jo tā var iegūt nozīmi tikai piemērošanas aspektā tiktāl, ciktāl minētā interpretācija atbilst precizētajiem Sestās direktīvas mērķiem.

III – Secinājumi

32.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 4. panta 5. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tā, ka dalībvalstīm, ievērojot rīcības brīvību, kas tām piešķirta šī panta īstenošanai, ņemot vērā attiecīgo darbību, ir jānosaka, vai pastāv konkurences traucējuma risks, ja publisko tiesību subjektiem, kuri veic šo darbību, rīkojoties kā valsts iestādes, neuzliek PVN;

2)      vārds “radītu” ir jāsaprot tā, ka tajā ietilpst gan faktiskā, gan potenciālā konkurence tiktāl, ciktāl pēdējā minētā ir reāla;

3)      vārds “nozīmīgi” nozīmē, ka konkurences traucējums, lai gan tas nav nenozīmīgs vai ārkārtējs, tomēr nav parasts. Šāda jēdziena interpretācija ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, jo tā var iegūt nozīmi tikai piemērošanas aspektā tiktāl, ciktāl minētā interpretācija atbilst precizētajiem Direktīvas 77/388 mērķiem.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV L 145, 1. lpp. Šī direktīva vēlāk ir vairākkārt grozīta un atcelta ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK (OV L 347, 1. lpp.). Minētās direktīvas 13. panta 1. punkta otrajā daļā ir burtiski pārņemti Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas noteikumi. Arī 4. panta 5. punkta trešajā daļā minētais D pielikums turpmāk ir Direktīvas 2006/112 I pielikums.

3 – Turpmāk tekstā – “vietējās iestādes” vai “atbildētājas pamata lietā”.

4 – 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C-446/98 (Recueil, I-11435. lpp.).

5 – Iepriekš minētais spriedums lietā Fazenda Pública, 16. un 17. punkts.

6 – 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās 231/87 un 129/88 Comune di Carpaneto Piacentino u.c., “Carpaneto I” (Recueil, 3233. lpp., 16. punkts), un iepriekš minētais spriedums lietā Fazenda Pública, 23. punkts.

7 – Iepriekš minētais spriedums lietā Carpaneto I, 26. punkts, izcēlums mans.

8 – Šajā sakarā skat. arī ģenerāladvokāta Mišo [Mischo] nostāju 14. un 15. punktā secinājumos, kas sniegti lietā C-4/89 Comune di Carpaneto Piacentino u.c., “Carpaneto II” (1990. gada 15. maija spriedums, Recueil, I-1869. lpp.).

9 – Apstiprinājumam par šādu dalībvalstīm piešķirtu rīcības brīvību it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Carpaneto I, 23. punkts; Carpaneto II, 13. punkts, un Fazenda Pública, 31. un 32. punkts. Tāpat ir jāprecizē, ka rīcības brīvība, kas atzīta valstīm, tādējādi ir plašāka saistībā ar Sestās PVN direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu nekā saistībā ar trešās daļas transponēšanu, kurā darbības, par kurām principā ir jāuzliek nodoklis, iepriekš ir noteicis Kopienu likumdevējs.

10 – Iepriekš minētais spriedums lietā Carpaneto I, 22. punkts. Nodokļu neitralitātes mērķis, kas izvirzīts šajā daļā, ir pastāvīgi atgādināts, skat. neseno 2006. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-430/04 Feuerbestattungsverein Halle (Krājums, I-4999. lpp., 24. punkts).

11 – 131. punkts secinājumos, kas sniegti lietā C-369/04 Hutchison 3G u.c. (2007. gada 26. jūnija spriedums, Krājums, I-5247. lpp.).