Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA

[JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 24. martā 1(1)

Lieta C-2/08

Amministrazione dell’Economia e delle Finanze

un Agenzia delle Entrate

pret

Fallimento Olimpiclub Srl, likvidējamu sabiedrību

(Corte suprema di cassazione (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

PVN – Ļaunprātīga rīcība – Kopienu tiesību pārākums – Tiesiskā drošība – Res judicata princips – Galīgi spriedumi





I –    Ievads

1.        Ar 2007. gada 10. oktobra rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2008. gada 2. janvārī, Corte suprema di cassazione [Augstākā Kasācijas tiesa] (Itālija) (turpmāk tekstā – “Augstākā Kasācijas tiesa” vai “iesniedzējtiesa”) uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu atbilstoši EKL 234. pantam par to, kā piemērot res judicata principu tiesvedībās, kas saistītas ar PVN maksājumiem.

2.        Iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai, ņemot vērā spriedumu lietā Lucchini (2), Kopienu tiesības liek nepiemērot valsts tiesību normu, kurā ir noteikts res judicata princips, saskaņā ar kuru spriedums, ko ir taisījusi cita tiesa lietā par to pašu priekšmetu, kļūst galīgs, ja šādā gadījumā strīdā par PVN maksājumiem tai būtu tiesības nolemt, ka attiecīgais darījums ir veikts tikai tāpēc, lai iegūtu nodokļu priekšrocības, un ka tādējādi tas ir uzskatāms par ļaunprātīgu rīcību.

3.        Šis jautājums ir uzdots saistībā ar strīdu starp, pirmkārt, maksātnespējīgo sabiedrību Olimpiclub Srl (turpmāk tekstā – “Olimpiclub”) un, otrkārt, Amministrazione dell’Economia e delle Finanze [Ekonomikas un finanšu pārvalde] (turpmāk tekstā – “finanšu pārvalde”) un Agenzia delle Entrate [Ieņēmumu dienests] (turpmāk tekstā – “Ieņēmumu dienests”) par paziņojumiem par nodokļu maksājumu apmēru attiecībā uz PVN 1988.–1991. gadā.

II – Atbilstošās tiesību normas

4.        CodiceCivile (Itālijas Civilkodekss) 2909. pantā, kurā ir paredzēts res judicata princips, ir noteikts:

“Secinājumi, kas izdarīti spriedumos, kuri ir ieguvuši res judicata spēku, ir saistoši lietas dalībniekiem, to likumīgajiem mantiniekiem un tiesību pārņēmējiem.”

5.        Šajā sakarā iesniedzējtiesas rīkojumā ir norādīts, ka lietās par nodokļiem Augstākā Kasācijas tiesa jau ilgu laiku ir pamatojusies uz tā saucamo “frammentazione dei giudicati” (“galīgo spriedumu nošķiršana”) principu, saskaņā ar kuru katrs taksācijas gads konceptuāli ir diezgan nodalīts no citiem taksācijas gadiem un starp nodokļu maksātāju un nodokļu iestādēm rada juridisku saikni, kas atšķiras no tām, kas attiecas uz iepriekšējo vai nākamo taksācijas gadu. Līdz ar to, ja vien strīdi ir saistīti ar dažādiem taksācijas gadiem, tie tiek izskatīti atsevišķi, un par tiem tiek taisīti atsevišķi spriedumi – nevis viens spriedums, kurā ir apvienoti vairāki attiecīgi nolēmumi, – pat ja tie attiecas uz vienu un to pašu nodokli un kaut arī tie ir saistīti ar jautājumiem, kas pilnībā vai daļēji ir tādi paši. Tas nozīmē, ka neviens no pieņemtajiem nolēmumiem nevar veidot res judicata attiecībā uz lietu, kas saistīta ar citu taksācijas gadu.

6.        Tomēr saskaņā ar iesniedzējtiesas rīkojumu “frammentazione dei giudicati” princips ir ticis grozīts ar nesenākiem Augstākās Kasācijas tiesas spriedumiem, saskaņā ar kuriem nodokļu jomā taisīta sprieduma priekšmets ne vienmēr ir saistīts tikai ar apstrīdēto pasākumu, bet var attiekties arī uz iestāžu nodokļu atmaksas pieteikuma vērtību un tiesisko situāciju, kādā šis pieteikums iesniegts. Tādējādi tā ir centusies uzsvērt nodokļu vienoto raksturu, lai gan tie attiecas uz nošķirtiem, secīgiem taksācijas periodiem (3).

7.        Tādējādi uz spriedumu var pamatoties tiesvedībās par nodokļiem, pat ja tas ir taisīts saistībā ar taksācijas periodu, kas nav tas, uz kuru attiecas šīs tiesvedības, ar nosacījumu, ka tas ir saistīts ar pamatjautājumu, kas ir kopīgs abām lietām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka iemesls tam ir tāds, ka princips, saskaņā ar kuru taksācijas gadi ir jāuzskata par nošķirtiem, nenovērš, ka spriedums, kas attiecas uz vienu taksācijas periodu, ir saistošs arī attiecībā uz citiem taksācijas periodiem, ja runa ir par svarīgiem apstākļiem, kas attiecas uz vairākiem taksācijas periodiem.

III – Fakti, procedūra un prejudiciālie jautājumi

8.        Olimpiclub ir sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kura nodarbojas ar sporta centru būvniecību un pārvaldīšanu un kurai pieder sporta komplekss, kas atrodas uz valstij piederoša zemes gabala.

9.        1985. gada 27. decembrī Olimpiclub ar Associazione Polisportiva Olimpiclub (Olimpiclub Sporta apvienība, turpmāk tekstā – “Apvienība”), kuras gandrīz visiem dibinātājiem piederēja arī Olimpiclub kapitāla daļas, noslēdza contratto di comodato, citiem vārdiem sakot, līgumu, ar kuru viena puse nodod otrai pusei kustamo vai nekustamo īpašumu lietošanā konkrētā vai nenoteiktā periodā, otrai pusei pastāvot pienākumam atdot īpašumu (turpmāk tekstā – “1985. gada 27. decembra līgums”). Saskaņā ar šo līgumu Apvienības lietošanā tika nodots viss sporta kompleksā uzstādītais aprīkojums, kā vienīgo pienākumu paredzot, ka Apvienība uzņemas segt izdevumus saistībā ar valstij piederošo zemi, sedz kopējo summu ITL 5 000 000 apmērā gadā un nodod Olimpiclub visus savus bruto ienākumus, ko veido kopējā tās locekļu samaksāto iemaksu summa.

10.      1992. gadā Guardia di Finanza (Finanšu policija) veica ar nodokļiem saistītu izmeklēšanu, kas vēlāk tika attiecināta arī uz Apvienību un kuras beigās tika sagatavoti divi ziņojumi (turpmāk tekstā – “ziņojumi”), kuros tika atklāti pārkāpumi saistībā ar 1985. gada 27. decembra līgumu. Tika secināts, ka uz minēto līgumu nevar pamatoties nodokļu iestādēs.

11.      Tā rezultātā attiecībā uz 1988.–1991. taksācijas gadu tika izdoti četri paziņojumi par nodokļu maksājumu apmēru. Olimpiclub šos paziņojumus apstrīdēja, vēršoties Commissione tributaria provinciale di primo grado di Roma (Provinces pirmās instances nodokļu tiesa, Roma).

12.      Minētajā tiesā Agenzia delle Entrate apgalvoja, ka Guardia diFinanzia veiktajā izmeklēšanā ir atklāts, ka, noslēdzot formāli likumīgu 1985. gada 27. decembra līgumu, līgumslēdzējas puses faktiski ir vēlējušās tikai apiet nodokļu tiesību aktus, lai iegūtu nepamatotus nodokļu ietaupījumus Olimpiclub labā. Būtībā, izmantojot contratto di comodato instrumentu, Olimpiclub nodeva bezpeļņas apvienībai visus sporta kompleksa administratīvos un pārvaldības pienākumus, tādējādi gūstot labumu no Apvienības gūtajiem ienākumiem, jo par minētajiem ienākumiem netika iekasēts nekāds nodoklis. Pārvaldot uzņēmuma sporta kompleksus, Apvienība faktiski guva peļņu, kas netika aplikta ne ar tiešajiem, ne netiešajiem nodokļiem, jo tā tika gūta kā ienākumi no dalības iemaksām.

13.      Commissione tributaria provinciale [Provinces nodokļu tiesa] tomēr apmierināja Olimpiclub prasību, atzīstot, ka Amministrazione Finanziaria nevarēja atcelt 1985. gada 27. decembra līguma juridiskās sekas un ka minētā vienošanās katrā ziņā nebija krāpnieciska.

14.      Minēto nolēmumu apelācijas tiesvedībā apstiprināja Commissionetributariaregionale del Lazio (Reģionālā nodokļu tiesa, Lacio), kas īpaši norādīja, ka krāpnieciskais nodoms nav pierādīts, ņemot vērā, ka iemesls, kura dēļ 1985. gada 27. decembra līgums ir noslēgts, ir tas, ka komercsabiedrībai bija ekonomiski neizdevīgi tieši pārvaldīt uzņēmējdarbību, kas galvenokārt saistīta ar sportu, nevis nodoms apiet pienākumus maksāt nodokļus.

15.      Pamata tiesvedībā Corte Suprema di Cassazione ir jālemj par apelācijas sūdzību, ko saistībā ar tiesību jautājumu par minēto spriedumu ir iesniegusi AmministrazioneFinanziaria. Tā kā starplaikā Olimpiclub ir kļuvusi par likvidējamu sabiedrību, administrators likvidācijas procesā vērsās minētajā tiesā un iesniedza pretapelācijas sūdzību.

16.      Amministrazione Finanziaria ir norādījusi vienu kompleksu apelācijas pamatu, apgalvojot, ka pamati, kas norādīti saistībā ar strīdā izšķirošu jautājumu, ir neloģiski un neatbilstoši, un pamatojoties uz Civilprocesa kodeksa 116. panta, kā arī prezidenta dekrēta Nr. 600/1973 37.a panta un likuma Nr. 408/1990 10. panta, kurus Reģionālā nodokļu tiesa ir atzinusi par nepiemērojamiem attiecīgajā lietā, pārkāpumu un nepareizu piemērošanu. Minētais apelācijas pamats galvenokārt ir vērsts uz to, lai apstrīdētu Commissione tributaria regionale del Lazio spriedumā izdarīto secinājumu, ka nav bijis nodoma izvairīties no nodokļiem.

17.      Olimpiclub savukārt savā iebildumu rakstā pamatojās uz vairākiem galīgiem spriedumiem, ko taisījusi Commissione tributaria provinciale di Roma [Romas Nodokļu tiesa] un Commissione tributaria regionale del Lazio un kas saistīti ar nodokļu paziņojumiem, kuri attiecas uz atšķirīgiem taksācijas periodiem, bet ir pamatoti ar tiem pašiem pārskatiem, ar kuriem bija pamatoti nodokļu paziņojumi un paziņojumi par nodokļu maksājumu apmēru, kas tiek aplūkoti lietā, kuru izskata iesniedzējtiesa.

18.      Olimpiclub norādīja, ka minētie spriedumi, kuros bija atzīts, ka ar 1985. gada 27. decembra līgumu izveidotais mehānisms nebija prettiesisks nodokļu uzlikšanas nolūkā, bija ieguvuši res judicata spēku, kā tas ir paredzēts Itālijas Civilkodeksa 2909. pantā, un ka tādējādi, kaut arī tajos iekļautie secinājumi attiecas uz taksācijas gadiem, kas nav tie, kuri tiek aplūkoti, tie ir saistoši lietā, kas tiek izskatīta iesniedzējtiesā. Līdz ar to Olimpiclub uzskata, ka iesniedzējtiesai nav atkārtoti jāizskata jautājums par ļaunprātīgu rīcību.

19.      Attiecībā uz minēto iebildi par apelācijas sūdzības pieņemamību, kas pamatota ar res judicata spēku, iesniedzējtiesa norāda, ka, kaut arī Commissione tributaria provinciale di Roma spriedumi, uz kuriem pamatojas Olimpiclub, ir jāuzskata par neatbilstošiem šajā lietā, uz Commissione tributaria regionale del Lazio spriedumiem Nr. 138/43/00 un Nr. 67/01/03, kas taisīti strīdos par PVN un kas attiecas uz 1987. un 1992. taksācijas gadu, principā var pamatoties.

20.      Tādējādi no iesniedzējtiesas rīkojuma izriet, ka Corte Suprema di Cassazione atbilstoši res judicata principam, kas ir paredzēts Itālijas Civilkodeksa 2909. pantā un ko ir interpretējusi tā pati tiesa, uzskata, ka tai ir saistoši minētie spriedumi, kuri ir taisīti, pamatojoties uz tiem pašiem faktiskajiem un tiesību jautājumiem, kādi tiek aplūkoti šajā lietā, un kuros ir secināts, ka 1985. gada 27. decembra līgums nav noslēgts ļaunprātīgos vai krāpnieciskos nolūkos.

21.      Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka minētais tiesiskais stāvoklis – kad tādās lietās kā tās, kuras tā izskata, nodokļu maksātājs var paļauties uz galīgu spriedumu, ko ir taisījusi cita tiesa un kas attiecas uz atšķirīgu taksācijas periodu, – ņemot vērā, ka tas var tai liegt atzīt, ka pastāv ļaunprātīga tiesību izmantošana, šķiet, traucē aizliegt ļaunprātīgu tiesību izmantošanu, kā tas ir noteikts Tiesas judikatūrā īpaši saistībā ar PVN, lai nodrošinātu to, ka Kopienas nodokļu iekasēšanas sistēma tiek pilnībā īstenota (4).

22.      Iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā sakarā rodas šaubas arī saistībā ar Tiesas judikatūru par pienākumu pilnībā izpildīt Kopienu tiesību normas un nepiemērot valsts (procesuālo) tiesību normas, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām un kas var apdraudēt to piemērošanu (5).

23.      Iesniedzējtiesa šaubās par to, vai šajā lietā ir piemērojams spriedums lietā Lucchini (6), kurā Tiesa ir apstiprinājusi principu, ka Kopienu tiesības izslēdz tādas valsts tiesību normas kā Itālijas Civilkodeksa 2909. panta piemērošanu, kurā ir nostiprināts res judicata princips, ja šādas tiesību normas piemērošana novērš tāda valsts atbalsta atgūšanu, kas ir piešķirts, pārkāpjot Kopienu tiesības. Corte Suprema diCassazione uzskata, ka minētais spriedums, šķiet, ir daļa no Tiesas judikatūrā vērojamas vispārīgākas tendences valsts tiesu taisītos spriedumus uzskatīt par mazāk svarīgiem, liekot tos neņemt vērā, pamatojoties uz Kopienu tiesību pārākumu pār valsts tiesībām (7).

24.      Šādos apstākļos Corte Suprema di Cassazione nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienu tiesības izslēdz tādas valsts tiesību normas kā [Itālijas] Civilkodeksa 2909. pants piemērošanu, kurā ir paredzēts res judicata princips, ja minētās tiesību normas piemērošanas rezultāts ir pretrunā Kopienu tiesībām, tādējādi liedzot to piemērot pat jomās, kas neattiecas uz valsts atbalstu (šajā sakarā skat. spriedumu lietā C-119/05 Lucchini SpA, Krājums, I-[6199. lpp.]), un it īpaši lietās, kas saistītas ar PVN un kas attiecas uz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, lai iegūtu nepamatotus nodokļu ietaupījumus, it īpaši ņemot vērā arī valsts tiesību noteikumus – kas interpretēti šīs tiesas judikatūrā –, saskaņā ar kuriem strīdos par nodokļiem, ja giudicato esterno [galīgajā spriedumā, ko taisījusi cita tiesa lietā par to pašu priekšmetu] ir lemts par būtisku jautājumu, kas ir kopīgs arī citām lietām, tas ir saistošs saistībā ar šo jautājumu pat tad, ja attiecīgais spriedums ir taisīts saistībā ar atšķirīgu taksācijas laika posmu?”

IV – Juridiskā analīze

25.      Kā izriet no iepriekš izklāstītā, uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Kopienu tiesības izslēdz tādas valsts tiesību normas kā Itālijas Civilkodeksa 2909. panta piemērošanu, kurā ir paredzēts res judicata princips, tiktāl, ciktāl minētās normas piemērošana atbilstoši valsts tiesu sniegtajai interpretācijai liegtu valsts tiesai – tādā strīdā, kādu izskata iesniedzējtiesa attiecībā uz PVN piemērošanu, – pārbaudīt, vai atsevišķi darījumi ir uzskatāmi par ļaunprātīgu rīcību, ja lēmums par minēto jautājumu jau ir iekļauts galīgajā spriedumā, ko ir taisījusi cita tiesa, kaut arī tas attiecas uz atšķirīgu taksācijas periodu.

A –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

26.      Šajā tiesvedībā rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Itālijas valdība, Komisija un Olimpiclub. Šie lietas dalībnieki, izņemot Olimpiclub, tika pārstāvēti 2009. gada 22. janvāra tiesas sēdē, kurā turklāt bija pārstāvēta arī Slovākijas valdība.

27.      Visi lietas dalībnieki būtībā piekrīt tam, ka Tiesas spriedumu lietā Lucchini (8) nevar attiecināt uz tādu situāciju, kāda tiek aplūkota iesniedzējtiesā, un ka tāpēc minētais spriedums nav ņemams vērā šajā lietā. Šajā sakarā tie īpaši apgalvo, ka spriedums lietā Lucchini jāaplūko tā īpašajā kontekstā, proti, saistībā ar to, ka valsts tiesa neņem vērā lēmumu, ko Komisija ir pieņēmusi attiecībā uz konkrēta valsts atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Tā kā spriedums lietā Lucchini bija saistīts ar jautājumu, kurš principā nav valsts tiesas kompetencē, lietā, kas izskatāma iesniedzējtiesā, tikai un vienīgi valsts nodokļu iestādes un tiesas ir tās, kam ir jāpiemēro PVN sistēma un jānoskaidro, vai pastāv ļaunprātīga rīcība.

28.      Komisija norāda, ka no iesniedzējtiesas minētās judikatūras par saikni starp Kopienu tiesību un valsts procesuālo tiesību principiem izriet, ka tikai izņēmuma gadījumā un saskaņā ar diezgan stingriem nosacījumiem Tiesa atzīst, ka tāds valsts procesuālo tiesību noteikums kā tas, kas tiek aplūkots šajā lietā, neatbilst Kopienu tiesību prasībām. Komisija tomēr norāda, ka valsts tiesu taisītie galīgie spriedumi, uz kuriem Olimpiclub pamatojas šajā lietā, attiecas uz taksācijas gadiem un procedūrām, kas nav tie, uz kuriem attiektos iesniedzējtiesas nākamais lēmums. Šajā ziņā šī lieta ir jānošķir arī no tādām lietām kā Eco Swiss (9) un Kapferer (10).

29.      Komisija turklāt apgalvo, ka iesniedzējtiesas interpretētā noteikuma par res judicata neatbilstība Kopienu tiesībām, saskaņā ar kuru spriedumi ir saistoši attiecībā uz dažādiem taksācijas gadiem, izriet no PVN sistēmai raksturīgā principa, ka katrs atsevišķs taksācijas periods rada atsevišķas nodokļu saistības.

30.      Tādēļ Komisija uzskata, ka nepamatoti ir tas – ievērojot tiesiskās drošības prasības un Kopienu tiesību lietderīgas iedarbības principu, bet ņemot vērā nozīmi, kāda parasti ir res judicata principam, – ka valsts tiesai ir jāatturas PVN piemērošanas nolūkā pārbaudīt, vai ir notikusi ļaunprātīga rīcība, tikai tāpēc vien, ka galīgā “ārējā” spriedumā ir izdarīts secinājums par attiecīgo jautājumu saistībā ar atšķirīgu taksācijas periodu.

31.      Itālijas valdība būtībā piekrīt viedoklim, ka minētā res judicata principa izpratne ir nesamērīga un pārsniedz to, ko var prasīt atbilstoši Kopienu tiesībām. Lai arī cik būtisks būtu minētais princips, tas jāsaskaņo ar tikpat būtisku noteikumu, kas aizliedz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu nodokļu jomā. Kā skaidri izriet no iesniedzējtiesas rīkojuma, ir diezgan acīmredzams, ka šāda ļaunprātīga rīcība pastāv šajā lietā.

32.      Itālijas valdība norāda, ka attiecībā uz iesniedzējtiesā izskatāmās lietas priekšmetu – proti, attiecībā uz taksācijas periodu no 1988. līdz 1991. gadam – šobrīd vēl nav pieņemts nekāds tiesas nolēmums. Šajos apstākļos iesniedzējtiesai joprojām ir jābūt iespējai izskatīt jautājumu par ļaunprātīgu rīcību.

33.      Olimpiclub savukārt apgalvo, ka Itālijas Civilkodeksa 2909. pants atbilstoši iesniedzējtiesas interpretācijai nav pretrunā Kopienu tiesībām. Uzskaitot atšķirības starp šo lietu un vairākiem iesniedzējtiesas rīkojumā minētiem Tiesas spriedumiem, tā norāda, ka attiecīgie spriedumi neatspēko minēto viedokli. Tā turklāt uzsver tiesiskās drošības principa – un res judicata principa – būtisko nozīmi gan valsts, gan Kopienu tiesību sistēmā.

34.      Slovākijas valdība būtībā piekrīt Olimpiclub viedoklim, uzsverot res judicata principa centrālo nozīmi, kura ievērošana atbilst vispārējām interesēm. Šī lieta drīzāk būtu jāizskata, pamatojoties uz spriedumiem lietā Kühne & Heitz (11) un lietā Eco Swiss (12). Kaut arī minētais princips nav absolūts, stingrie nosacījumi tā nepiemērošanai, kas ir noteikti spriedumā lietā Lucchini (13), šajā lietā nav izpildīti. Tikai un vienīgi valsts tiesām ir jāizlemj, vai divas lietas ir identiskas.

B –    Vērtējums

35.      Lai šajā lietā radušos jautājumus aplūkotu plašākā kontekstā, vispirms ir jāatceras, ka Kopienu tiesību īstenošanas un izpildes uzdevums – izņemot gadījumus, kad tas ir uzticēts īpaši Kopienu iestādēm, – galvenokārt ir jāpilda dalībvalstu administratīvajām un tiesu iestādēm (14), kurām atbilstoši EKL 10. pantam ir pienākums veikt visus attiecīgos vispārīgos vai konkrētos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek izpildīti no Kopienu tiesībām izrietošie pienākumi.

36.      Ja nav īpašu noteikumu, kas ir noteikti Kopienu tiesībās, dalībvalstis, īstenojot Kopienu tiesības, principā rīkojas saskaņā ar savu tiesību aktu procesuālajām un materiālajām tiesību normām. Tādējādi Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka, neesot Kopienu tiesību normām, katras dalībvalsts iekšējā tiesību sistēmā ir jānosaka tās tiesas, kuru kompetencē ir izskatīt attiecīgas lietas, un jānosaka detalizētas procesuālās tiesību normas, kas reglamentē prasību iesniegšanu to tiesību aizsardzībai, ko indivīdi iegūst no Kopienu tiesību tiešās iedarbības (15).

37.      Tādēļ var teikt, ka tiesības un pienākumi, kas izriet no Kopienu tiesību avotiem, kā tiesību normas plūst caur institucionālajiem un procesuālajiem “kanāliem”, kuri paredzēti dažādās valsts tiesību sistēmās.

38.      Šīm valsts sistēmām Kopienu tiesību piemērošanā tomēr ir jāatbilst dažām Kopienu tiesību prasībām, kas ir paredzētas, lai nodrošinātu to pilnīgu piemērošanu.

39.      Tādējādi Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka tad, ja atbilstoši savai procesuālajai autonomijai dalībvalsts paredz procesuālas normas, kas attiecas uz tiesvedību, kuras mērķis ir nodrošināt to tiesību aizsardzību, ko indivīdi iegūst Kopienu tiesību tiešās iedarbības rezultātā, dalībvalstīm ir jānodrošina, ka šādas normas nav mazāk labvēlīgas kā tās, kas reglamentē līdzīgu valsts tiesvedību (līdzvērtības princips), un ka tās nav izstrādātas tādā veidā, lai būtu pārāk grūti vai praktiski neiespējami īstenot tiesības, ko paredz Kopienu tiesības (efektivitātes princips) (16).

40.      Neatkarīgi no šiem valsts procesuālo tiesību ierobežojumiem, ko Tiesa ir formulējusi attiecībā uz procesuālās autonomijas principu, vairāki pienākumi saistībā ar Kopienu tiesību piemērošanu dalībvalstīs tieši – un “objektīvi”, proti, samērā neatkarīgi no situācijas, ko raksturo “Kopienu tiesību nodrošināšana no indivīdu puses”, – izriet no Kopienu tiesību pārākuma principa un pienākuma nodrošināt to pilnīgu efektivitāti.

41.      Kā jau ir zināms, atbilstoši šo principu būtībai ikvienai valsts tiesību normai neatkarīgi no tā, vai tā ir materiālo tiesību norma vai procesuāla tiesību norma, principā ir jāpiekāpjas to Kopienu tiesību noteikumu priekšā, ar kuriem tā atrodas konfliktā (17).

42.      Tiesa attiecībā uz pienākumiem, kas izriet no Kopienu tiesību pārkāpuma principa, ir norādījusi, ka gan valsts administratīvajām iestādēm, gan visām tiesām ir jānodrošina, ka attiecīgajā to kompetences jomā tiek ievērotas Kopienu tiesību normas, un vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas jāatsakās piemērot ikvienu valsts tiesību normu, kas ir šķērslis Kopienu tiesību pilnīgai efektivitātei (18).

43.      Valsts tiesām uzlikto pienākumu aizsargāt Kopienu tiesību pārkāpumu un nodrošināt to pilnīgu efektivitāti – vai, vispārīgāk runājot, to pienākumu aizsargāt tiesiskumu Kopienā – varētu ietekmēt valsts tiesību norma, kāda tiek aplūkota šajā gadījumā, kura paredz res judicata principu, tiktāl, ciktāl minētā norma valsts tiesām neļauj pareizi piemērot Kopienu tiesību normu. Tādējādi valsts tiesību norma ir jāvērtē, pamatojoties uz šādu pienākumu (19).

44.      Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka Tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka tiesību normas, kas paredz, ka tiesas vai administratīvi lēmumi ir galīgi, sekmē tiesisko noteiktību, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips (20).

45.      Ņemot vērā šo principu, Tiesa – konkrēti spriedumos lietās Eco Swiss, Köbler un Kapferer, kas bija saistīti ar tiesas nolēmumu galīgo raksturu, un, runājot par EcoSwiss, ar mērķi panākt mierizlīgumu, – ir atzinusi, cik res judicata princips ir svarīgs gan Kopienu tiesību sistēmā, gan valsts tiesību sistēmā. Tā ir atzinusi, ka, lai nodrošinātu gan tiesību stabilitāti, gan tiesiskās attiecības un pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesas nolēmumus, kas ir kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti visi tiesību aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad ir beigušies termiņi, kas ir paredzēti šajā sakarā, vairs nevarētu apšaubīt (21).

46.      Kā Olimpiclub un Slovākijas valdība ir uzsvērušas, no spriedumiem lietās Eco Swiss un Kapferer īpaši izriet, ka Kopienu tiesības tāpēc principā neliek valsts tiesai nepiemērot valsts procesuālo tiesību normas, kas paredz, ka lēmums ir galīgs, pat ja tā rezultātā nebūtu iespējams novērst Kopienu tiesību pārkāpumu, kas ir pieļauts minētajā lēmumā (22).

47.      Tomēr no Tiesas judikatūras arī skaidri izriet, ka tiesiskās drošības princips – un lēmumu galīgais raksturs, kas izriet no šī principa, – nav absolūts tādā nozīmē, ka tas prevalē jebkurā gadījumā: tas drīzāk ir jāsaskaņo ar citām aizsargājamām vērtībām, piemēram, tiesiskuma un Kopienu pārākuma principiem un efektivitātes principu (23).

48.      Tādējādi tiktāl, ciktāl valsts tiesību normas, kas paredz, ka lēmumi ir galīgi, rada šķērsli šiem principiem, valsts tiesām – un attiecīgā gadījumā administratīvajām iestādē –, kā tas izriet no Tiesas judikatūras, īpašos apstākļos varētu būt pienākums nepiemērot šīs tiesību normas (24).

49.      Tādējādi Tiesa spriedumā lietā Kühne & Heitz atzina, ka administratīvai iestādei, kam ir jāpieņem administratīvs lēmums, ir pienākums saskaņā ar sadarbības principu, kas izriet no EKL 10. panta, pārskatīt un, iespējams, pieņemt no jauna minēto lēmumu, ja ir izpildīti četri īpaši nosacījumi (25).

50.      No nozīmes, kāda ir piešķirta īpašajiem apstākļiem lietā Kühne & Heitz (26), kā arī no vēlāk izskatītajām lietām i-21 Germany un Arcor, ko Tiesa ir nošķīrusi no lietas Kühne & Heitz, pamatojoties uz šiem apstākļiem (27), izriet, ka valsts tiesību normas, kas tiesiskās drošības dēļ paredz, ka lēmumi ir galīgi, tikai izņēmuma kārtā un saskaņā ar ļoti ierobežotiem nosacījumiem var tikt apšaubītas, ņemot vērā Kopienu tiesību spēku un iedarbību.

51.      Vēl ir jānorāda, ka spriedumā lietā Kapferer Tiesa nedz apstiprināja, nedz noliedza, ka principus, kas ir noteikti spriedumā lietā Kühne & Heitz – kas attiecās uz administratīvai iestādei uzliktu pienākumu pārskatīt galīgu administratīvu lēmumu, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, – varētu attiecināt uz situāciju, kāda tika aplūkota lietā Kapferer, kas attiecas uz tiesas nolēmumu: Tiesa tikai secināja, ka viens no nosacījumiem, kas paredzēts spriedumā lietā Kühne & Heitz, katrā ziņā nebija izpildīts (28).

52.      Visbeidzot, tomēr spriedumā lietā Lucchini Tiesa, pamatojoties uz valsts tiesu pienākumu pilnībā piemērot Kopienu tiesību normas un pilnībā atzīt to pārākumu, atzina, ka Kopienu tiesības liedz piemērot valsts tiesību normu – tādu pašu kā tā, kas tiek aplūkota šajā lietā, – kurā ir paredzēts noteikt res judicata principu, tiktāl, ciktāl minētās normas piemērošana liedz atgūt valsts atbalstu, kas piešķirts, pārkāpjot Kopienu tiesības, un kas ar Eiropas Kopienu Komisijas lēmumu, kurš ir kļuvis galīgs, ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu (29).

53.      Faktors, ko Tiesa būtībā, šķiet, ir uzskatījusi par izšķirošu minētajā lietā, ir tas, ka, pieņemot pretēju nolēmumu par to, ka Lucchini bija tiesības saņemt valsts atbalstu, ja tas ar Komisijas lēmumu jau ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu, valsts tiesa ir pārsniegusi savu kompetenci, kas ir noteikta Kopienu tiesībās, jo vērtējums par valsts atbalsta pasākumu saderību ar kopējo tirgu, kā Tiesa ir uzsvērusi, ir Komisijas ekskluzīvajā kompetencē, ko var pārskatīt Kopienu tiesas (30).

54.      Tiesas pieeju minētajās lietās attiecībā uz pienākumu pārskatīt vai no jauna pieņemt galīgus lēmumus, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, noteikti raksturo tās fokusēšanās uz individuālas lietas apstākļiem. Tomēr katrs no minētajiem spriedumiem atspoguļo līdzsvaru, kas it īpaši lietas faktiskajos un tiesiskajos apstākļos ir jāpanāk starp tiesisko noteiktību, ko ir paredzēts nodrošināt ar lēmumu galīgo raksturu, un Kopienu tiesiskuma prasībām (31).

55.      Tādējādi es nepiekrītu iesniedzējtiesas viedoklim, ka iepriekš minētās lietas atklāj Tiesas judikatūras vispārēju tendenci izskaust vai vājināt res judicata principu.

56.      Lai, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, novērtētu to, vai Kopienu tiesības nosaka, ka iesniedzējtiesai šajā lietā nav jāpiemēro res judicata noteikums minētās tiesas aprakstītajā nozīmē, situācija, kādā minētais jautājums ir radies, būtu jāaplūko sīkāk.

57.      Šajā sakarā būtu jānorāda, ka iesniedzējtiesa acīmredzot šaubās, vai pareizs ir zemākas instances tiesas izdarītais secinājums – par kuru tajā ir iesniegta apelācijas sūdzība par tiesību jautājumu – ka Olimpiclub izvēlētais līgummehānisms, proti, 1985. gada 27. decembra contratto di commodato, nebija ļaunprātīgs un tādēļ neradīja prettiesisku darījumu PVN iekasēšanas nolūkā.

58.      Kaut arī, kā ir norādījusi Komisija, iesniedzējtiesa nav sīki norādījusi apstākļus, ar kuriem ir pamatotas tās šaubās par minētā vērtējuma pareizību, no iesniedzējtiesas rīkojuma tomēr izriet, ka iesniedzējtiesai ir aizdomas, ka vērtējums nav saderīgs ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas PVN jomā koncepciju, kā tas ir paredzēts Tiesas judikatūrā. Šajā sakarā iesniedzējtiesa ir pamatojusies uz spriedumu lietā Halifax (32), kā arī spriedumu lietā Part Service (33), kas joprojām tika izskatīts Tiesā laikā, kad tika iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā. Minētajās lietās Tiesa noteica tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principu saskaņā ar Sesto direktīvu (34) un sniedza norādes par nosacījumiem, saskaņā ar kuriem darījumus var atzīt par ļaunprātīgu rīcību PVN piemērošanas nolūkā.

59.      Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas nodrošināt, ka pamata tiesvedībā pareizi tiek piemērota Kopienu tiesību norma, kas aizliedz ļaunprātīgu rīcību PVN jomā, bet tā to nevar izdarīt, jo Itālijas tiesībās ir spēkā res judicata princips. Šī principa rezultātā iesniedzējtiesa ir spiesta pieņemt secinājumu – kas ir izdarīts citas tiesas taisītajos galīgajos nolēmumos un kas attiecas uz atšķirīgiem taksācijas periodiem – ka tajā aplūkojamais darījums nav uzskatāms par ļaunprātīgu rīcību, lai gan iesniedzējtiesa uzskata, ka secinājums ir nepareizs.

60.      Kā jau lietas dalībnieki ir uzsvēruši, šīs lietas apstākļi tikai nedaudz līdzinās tiem, kādi bija lietā Lucchini (35). Šajā gadījumā iesniedzējtiesa ir pievērsusi īpašu uzmanību tam, ka strīds attiecas uz PVN jomu, proti, jomu, ko pārvalda valsts nodokļu iestādes un tiesas un kas nav saistīta ar Kopienas ekskluzīvās kompetences īstenošanu.

61.      Manuprāt, tomēr spriedumam lietā Lucchini nav raksturīga “savdabība” tādā nozīmē, ka Kopienu tiesības var izslēgt res judicata principa valsts koncepcijas piemērošanu tikai tajos gadījumos, kas ir saistīti ar Komisijas ekskluzīvo kompetenci, piemēram, lietās par valsts atbalstu.

62.      Šajā sakarā var izdarīt divas piezīmes. Pirmkārt, jāpatur prātā, ka prasības par pārākumu un efektivitāti ir piemērojamas Kopienu tiesību normām kopumā, to skaitā Sestās direktīvas normām, un šajā nolūkā nav nozīmes tam, vai normas izriet no tā, ka Komisija īsteno savu ekskluzīvo kompetenci, kā tas ir spriedumā lietā Lucchini (36), kurā valsts atbalsts ir atzīts par nesaderīgu ar kopējo tirgu.

63.      Otrkārt, strīdīgs ir fakts, ka ikreiz, kad runa ir par Komisijas ekskluzīvo kompetenci, Kopienu tiesību normas pārkāpums vai tās nepareiza piemērošana ir cieši saistīta ar kompetences sadales dalībvalstu un Kopienas starpā neievērošanu. Citiem vārdiem sakot, ja, piemēram, valsts tiesa pieņem lēmumu, kas ir pretrunā Kopienu regulai vai direktīvai, tā ar savu lēmumu faktiski aizstāj to, ko jau ir pieņēmušas kompetentās Kopienu iestādes un kas ir atspoguļots Kopienu tiesību normās, kuras tādējādi ir pārkāptas. Tādēļ, ja Kopienu tiesību normas piemērošana dalībvalstī ir traucēta, vienmēr rodas divkāršs, tomēr izšķirošs jautājums: proti, par Kopienu tiesību sistēmas nodalīšanu no valsts tiesību sistēmas un par valsts tiesu kompetenci attiecībā uz šīm sistēmām.

64.      Tomēr nenoliedzams ir tas, ka gadījumā, kā tas bija lietā Lucchini, kad valsts tiesas nolēmums iejaucas jomā, kas pilnībā ir Komisijas ekskluzīvajā kompetencē, un kad līdz ar to ir skaidrs, ka minētajai tiesai nav nekādas kompetences, pilnvaru sadalījums starp Kopienu un dalībvalstīm ir tieši apšaubīts un ar attiecīgo spriedumu izdarītais Kopienu tiesību pārkāpums ir īpaši būtisks. Līdz ar to būtībā, ņemot vērā būtiskus Kopienu tiesību pārkāpumus, ar kuriem bija pamatots attiecīgais spriedums lietā Lucchini, tā res judicata spēks bija jāignorē un tā vietā jāņem vērā prasības, kas attiecas uz Kopienu tiesību pārākumu un efektivitāti.

65.      Savukārt lietās, kas attiecas uz tādām jomām kā Kopienu PVN sistēma, kas ir tikai daļēji saskaņota (37), Kopienu tiesību jomas nošķiršana no valsts tiesību jomas – tādējādi valsts tiesas jurisdikcijas noteikšana – var būt daudz smalkāka.

66.      Tādējādi ne katra kļūda, ko valsts tiesa ir pieļāvusi, nosakot, vai pastāv ļaunprātīga rīcība PVN iekasēšanas nolūkā, ir saistīta ar Kopienas tiesiskumu: piemēram, ja minētā noteikšana drīzāk ir saistīta ar kļūdainu pierādījumu novērtējumu, nevis ar pareiza ļaunprātīgas rīcības jēdziena, kāds ir noteikts Tiesas judikatūrā, nepiemērošanu.

67.      Līdz ar to šī lieta būtu jāaplūko, ņemot vērā atšķirīgu perspektīvu. Galvenais faktors – kas, manuprāt, liecina par apstiprinošu atbildi uz uzdoto jautājumu – ir rodams īpašā un, manuprāt, diezgan neparastā res judicata principa, kas ir piemērojams pamata tiesvedībā un kas šajā gadījumā ir jānovērtē, piemērošanas jomā.

68.      Parastajā nozīmē spriedumam piemītošais res judicata spēks novērš to, ka viens un tas pats jautājums vai strīds – ko nosaka strīda priekšmets, juridiskais pamats un lietas dalībnieki – tiek atkārtoti izskatīts turpmākās tiesvedībās. Šādu identisku tiesvedību uzsākšana parasti izraisītu tiesvedības izbeigšanu nepieņemamības dēļ.

69.      Šajā lietā aplūkojamā situācijā spriedumi, kas ir ieguvuši res judicata spēku, tomēr tika taisīti atsevišķās tiesvedībās par PVN iekasēšanu, ar kuru saistītie paziņojumi par nodokļu maksājumu apmēru tika izsniegti 1987. un 1992. taksācijas gadā, kurpretim taksācijas gadi, kas tiek aplūkoti pamata tiesvedībā, ir no 1988. līdz 1991. gadam. Tāpat arī ir jānorāda, ka, kaut arī attiecībā uz PVN iekasēšanu 1987. un 1992. gadā ir pieņemti galīgie lēmumi, strīdi par nodokļiem, kas tiek aplūkoti pamata tiesvedībā, joprojām tiek izskatīti.

70.      Tādējādi, kaut arī iesniedzējtiesā izskatāmais strīds vairākos aspektos pārklājas ar strīdiem par nodokļiem, kas ir atrisināti divos iepriekš minētajos galīgajos spriedumos, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz atšķirīgiem taksācijas periodiem, tas ir jāuzskata par būtiski atšķirīgu, ņemot vērā tā priekšmetu.

71.      Līdz ar to, kā ir redzams no iesniedzējtiesas rīkojuma, iesniedzējtiesa neplāno kopumā izbeigt tiesvedību, noraidot prasību kā nepieņemamu. Saskaņā ar res judicata principu (kas ir piemērojams pamata tiesvedībā) tā drīzāk tomēr uzskata, ka tai ir saistoši daži attiecīgo galīgo spriedumu aspekti, proti, kas saistīti ar 1985. gada 27. decembra līguma vērtējumu, kā rezultātā tajā notiekošajā tiesvedībā tā nevar noteikt, vai minētais līgums ir ļaunprātīga rīcība, kā tas ir paredzēts Kopienu tiesībās.

72.      Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka ar tiesisko noteiktību saistīti apsvērumi šajos apstākļos rodas tikai attiecībā uz atsevišķu spriedumos, kas ir ieguvuši res judicata spēku, izdarīto secinājumu daļu, nevis attiecībā uz šiem spriedumiem kopumā.

73.      Otrkārt, iesniedzējtiesā izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no tiem, attiecībā uz kādiem tika taisīts spriedums lietā Eco Swiss (38) vai spriedums lietā Kapferer (39) – uz kuriem pamatojas Olimpiclub –, kuros Tiesai bija jāizlemj, vai lēmums, kas ir ieguvis res judicata spēku, ir jāatceļ vai jāpārskata, ja tas ir pretrunā Kopienu tiesībām. Šajā lietā savukārt attiecīgie galīgie spriedumi, kas tika taisīti saistībā ar citiem taksācijas gadiem, netiks apšaubīti kā tādi ar lēmumu, ko iesniedzējtiesa gatavojas pieņemt tajā izskatāmajā lietā par PVN samaksu attiecīgajos taksācijas gados.

74.      Šajos apstākļos šī situācija ir drīzāk līdzīga tai, kāda tika aplūkota spriedumā lietā Köbler, kurā Tiesa noraidīja argumentu, kas pamatots ar res judicata un kas vērsts pret principa par valsts atbildību par pēdējā instancē taisītu tiesas nolēmumu atzīšanu, pamatojoties uz to, ka pašas minētās atzīšanas rezultātā netiek apšaubīts minētais lēmums kā res judicata (40).

75.      Tāpēc šajā lietā esošajos apstākļos, manuprāt, nav būtiskas ar tiesisko noteiktību saistītas intereses, kas būtu svarīgāka par iesniedzējtiesai noteikto pienākumu piemērot un efektīvi īstenot Kopienu tiesības, šajā gadījumā – ļaunprātīgas rīcības aizliegumu PVN jomā. Tāpēc ir jāsecina, ka Kopienu tiesības nepieļauj tādas tiesību normas piemērošanu, kas paredz res judicata principu un kam ir tāda piemērošanas joma un sekas kā tās, kuras tiek aplūkotas šajā lietā.

76.      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild tā, ka Kopienu tiesības nepieļauj tādas valsts tiesību normas kā Itālijas Civilkodeksa 2909. panta piemērošanu, kurā ir paredzēts noteikt res judicata principu, tiktāl, ciktāl minētās normas piemērošana, kā to ir interpretējušas valsts tiesas, liedz valsts tiesai tādā strīdā kā tas, kāds tiek izskatīts iesniedzējtiesā par PVN samaksu, pareizi un atbilstoši Kopienu tiesībām noteikt, vai pastāv ļaunprātīga rīcība, ja lēmums par šo jautājumu jau ir iekļauts galīgā spriedumā, ko ir taisījusi cita tiesa attiecībā uz atšķirīgu taksācijas periodu.

V –    Secinājumi

77.      Tādēļ es iesaku Tiesai uz uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

–        Kopienu tiesības nepieļauj tādas valsts tiesību normas kā CodiceCivile (Itālijas Civilkodekss) 2909. panta piemērošanu, kurā ir paredzēts noteikt res judicata principu, tiktāl, ciktāl minētās normas piemērošana, kā to ir interpretējušas valsts tiesas, liedz valsts tiesai tādā strīdā kā tas, kāds tiek izskatīts iesniedzējtiesā par PVN samaksu, pareizi un atbilstoši Kopienu tiesībām noteikt, vai pastāv ļaunprātīga rīcība, ja lēmums par šo jautājumu jau ir iekļauts galīgā spriedumā, ko ir taisījusi cita tiesa attiecībā uz atšķirīgu taksācijas periodu.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-119/05 (Krājums, I-6199. lpp.).

3 – Corte suprema di cassazione pamatojas uz saviem spriedumiem Nr. 13919/06, Nr. 16258/07 un Nr. 25681/06.

4 – Atsauce šajā gadījumā ir izdarīta īpaši uz 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-255/02 Halifax (Krājums, I-1609. lpp.) un 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā C-425/06 Part Service (Krājums, I-897. lpp.).

5 – Šajā sakarā skat. it īpaši 1995. gada 14. decembra spriedumu lietā C-312/93 Peterbroeck (Recueil, I-4599. lpp.), 1995. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-430/93 un C-431/93 Van Schijndel (Recueil, I-4705. lpp.) un 2003. gada 27. februāra spriedumu lietā C-327/00 Santex (Recueil, I-1877. lpp.).

6 – Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

7 – Šajā sakarā it īpaši skat. 1999. gada 1. jūnija spriedumu lietā C-126/97 Eco Swiss (Recueil, I-3055. lpp.), 2001. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-118/00 Larsy (Recueil, I-5063. lpp.), 2004. gada 7. janvāra spriedumu lietā C-201/02 Wells (Recueil, I-723. lpp.) un 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-453/00 Kühne & Heitz (Recueil, I-837. lpp.).

8 – Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

9 – Minēts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē.

10 – 2006. gada 16. marta spriedums lietā C-234/04 (Krājums, I-2585. lpp.).

11 – Minēts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē.

12 – Minēts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē.

13 – Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

14 – Šajā sakarā skat., piemēram, 1995. gada 23. novembra spriedumu lietā C-476/93 P Nutral/Komisija (Recueil, I-4125. lpp., 14. punkts).

15 – Šajā sakarā skat. it īpaši 1983. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās no 205/82 līdz 215/82 Deutsche Milchkontor u.c. (Recueil, 2633. lpp., 17. punkts), 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 33/76 Rewe/Landwirtschaftskammer für das Saarland (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts) un iepriekš 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Peterbroeck, 12. punkts.

16 – Šajā sakarā tostarp skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kapferer, 22. punkts; iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Wells, 67. punkts, un 2000. gada 16. maija spriedumu lietā C-78/98 Preston u.c. (Recueil, I-3201. lpp., 31. punkts).

17 – Skat. spriedumu lietā 6/64 Costa/ENEL (Recueil, 585. lpp.). Jānorāda, ka tiesību normu konflikta atrisināšana, pamatojoties uz minēto principu, kopumā var izrādīties grūtāka lietās, kurās Kopienu tiesību piemērošanu netieši traucē valsts procesuāli vai institucionāli noteikumi, nekā lietās, kurās, piemēram, Kopienu tiesības ir tiešā konfliktā ar valsts materiālo tiesību normu. Atkārtojot jau iepriekš teikto, jautājuma, vai valsts procesuālie un institucionālie “kanāli”, caur kuriem ir jādarbojas Kopienu tiesībām, ir “pietiekami plaši” – tādā nozīmē, ka attiecīgā Kopienu tiesību norma var tikt efektīvi piemērota, – vērtējums būtībā ir niansēts, un faktiski ir jāpanāk līdzsvars starp, pirmkārt, interesi nodrošināt attiecīgo valsts tiesību normu integritāti un, otrkārt, Kopienas prasībām par Kopienu tiesību pārākumu un pilnīgu efektivitāti.

18 – Šajā sakarā tostarp skat. 1978. gada 9. marta spriedumu lietā 106/77 Simmenthal (Recueil, 629. lpp., 21.–24. punkts), 1990. gada 19. jūnija spriedumu lietā C-213/89 Factortame u.c. (Recueil, I-2433. lpp., 19.–21. punkts), kā arī iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Larsy, 51. un 52. punkts; iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz, 20. punkts, un iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lucchini, 61. punkts.

19 – Līdzīgā sakarā skat. ģenerāladvokāta Ležē [Léger] secinājumus, kas sniegti lietā, kurā taisīts iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Kühne & Heitz, it īpaši 45., 58. un 75. punkts, un ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumus, kas sniegti apvienotajās lietās, kurās taisīts 2006. gada 19. septembra spriedums apvienotajās lietās C-392/04 un C-422/04 i-21 Germany un Arcor (Krājums, I-8559. lpp., 69. punkts).

20 – Šajā sakarā tostarp skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz, 24. punkts; iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Eco Swiss, 46. punkts, un 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā C-2/06 Willy Kempter (Krājums, I-411. lpp., 37. punkts).

21 – Šajā sakarā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Eco Swiss, 46. un 47. punkts; 2003. gada 30. septembra spriedumu lietā C-224/01 (Recueil, I-10239. lpp., 38. punkts) un iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kapferer, 20. punkts; attiecībā uz administratīviem lēmumiem skat. arī iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās i-21 Germany un Arcor, 51. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz, 24. punkts.

22 – Šajā sakarā skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kapferer, 21. punkts, un iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Eco Swiss, 46. un 47. punkts.

23 – Šajā sakarā skat. 1961. gada 22. marta spriedumu apvienotajās lietās 42/59 un 49/59 SNUPAT/Augstā iestāde (Speciālizdevums angļu valodā, 53. lpp.), iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās i-21 Germany un Arcor, 52. punkts, un ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera secinājumus tajā pašā lietā, 76. punkts.

24 – Šajā sakarā skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kühne & Heitz, 27. punkts; iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās i-21 Germany un Arcor, 52. punkts; iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Willy Kempter, 38. punkts, un iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lucchini, 63. punkts.

25 – Skat. 26. un 27. punktu spriedumā lietā Kühne & Heitz: pirmkārt, administratīvai iestādei saskaņā ar valsts tiesībām ir jābūt iespējai minēto lēmumu pieņemt no jauna; otrkārt, attiecīgajam administratīvajam lēmumam ir jābūt kļuvušam galīgam valsts tiesas pēdējā instancē pieņemta nolēmuma rezultātā; treškārt, minētajam nolēmumam, ņemot vērā Tiesas nolēmumu, kas taisīts pēc tā, jābūt pamatotam ar Kopienu tiesību nepareizu interpretāciju, kas veikta, nevēršoties Tiesā ar lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu apstākļos, kas izklāstīti EKL 234. panta trešajā daļā; ceturtkārt, attiecīgajai personai ir jābūt iesniegušai sūdzību administratīvajā iestādē tūlīt pēc tam, kad tā ir uzzinājusi par minēto Tiesas nolēmumu.

26 – Skat. sprieduma 26. un 28. punktu.

27 – Skat. sprieduma apvienotajās lietās i-21Germany un Arcor 52.–54. punktu.

28 – Proti, nosacījums, ka attiecīgai iestādei saskaņā ar valsts tiesībām ir jābūt iespējai no jauna pieņemt lēmumu; skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kapferer, 23. punkts.

29 – Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Lucchini, 60.–63. punkts.

30 – Šajā sakarā skat. it īpaši sprieduma 52., 59. un 62. punktu.

31 – Ņemot vērā tādu faktorus kā īpašo procesuālo kārtību, atbilstoši kurai tiesa vai administratīva iestāde darbojas, to, vai un cik lielā mērā tiesas vai administrācijas ir izpildījušas savus pienākumus saistībā ar Kopienu tiesību piemērošanu un izpildi, un to, vai lietas dalībnieki ir izmantojuši tiem pieejamos līdzekļus savu tiesību aizsardzībai.

32 – Minēts 4. zemsvītras piezīmē.

33 – Minēts 4. zemsvītras piezīmē.

34 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1995. gada 10. aprīļa Direktīvu 95/7/EK (OV L 102, 18. lpp.) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

35 – Minēts 2. zemsvītras piezīmē.

36 – Minēts 2. zemsvītras piezīmē.

37 – 2008. gada 12. jūnija spriedums lietā C-462/05 Komisija/Portugāle (Krājums, I-4183. lpp., 51. punkts).

38 – Minēts 7. zemsvītras piezīmē.

39 – Minēts 10. zemsvītras piezīmē.

40 – Minēts 21. zemsvītras piezīmē, 39. punkts. Tiesa šajā kontekstā norādīja, ka tiesvedībām par valsts atbildību nav tāds pats mērķis un tajās ne vienmēr ir iesaistīti tie paši lietas dalībnieki, kas ir iesaistīti tiesvedībās, kurās ir pieņemts nolēmums, kas ir ieguvis res judicata spēku.