Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA-HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ-JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 7. jūlijā 1(1)

Lieta C-246/08

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Somijas Republiku

Prasība sakarā ar valsts pienākumu neizpildi – PVN – Saimnieciskās darbības jēdziens – Publiski un privāti juridiskās palīdzības pakalpojumi – Atlīdzība atkarībā no ienākumiem – Valsts iestāde – Konkurences izkropļošana





I –    Ievads

1.        2002. gadā Somija nolēma bezmaksas juridisko palīdzību, kas tradicionāli bija domāta iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, attiecināt uz citu iedzīvotāju grupu ar nedaudz augstākiem ienākumiem, bet kam būtu grūtības pilnībā apmaksāt ar šo pakalpojumu saistītos izdevumus. Tomēr šādos gadījumos likums paredz, ka palīdzības saņēmējs noteiktas summas apmērā, kas atšķiras atkarībā no viņa finansiālajām iespējām, daļēji atlīdzina juriskonsulta, kas var būt valsts darbinieks vai privāti strādājošs profesionāls jurists, darbu.

2.        Somijas tiesību akti šo juridisko palīdzību atbrīvo no PVN, ja to sniedz kāds no šajā nolūkā izveidotiem valsts birojiem un klients to daļēji apmaksā. Ar šo prasību Komisija apgalvo, ka ar šo Somijas Republikas tiesību normu netiek izpildīti vairāki Direktīvas 77/388/EEK (2) noteikumi.

3.        Šāda veida darbību nodokļa režīma analīze ļauj aplūkot noteiktu valsts pakalpojumu sniegšanas novirzīšanu privātajam sektoram, kas ir tehnika, kura ir sastopama aizvien biežāk īpaši pārslogotās valsts darbības jomās, tādās kā veselības aizsardzība un izglītība.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

4.        Komisijas prasības pamatā ir Sestā direktīva, lai gan 2007. gada 1. janvārī spēkā stājās Direktīva 2006/112/EK (3).

5.        Sestās direktīvas 2. panta 1. punktā noteikts, ka PVN jāmaksā “par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”.

6.        Atbilstoši 4. panta 1. punktam ““nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta”. Šīs “saimnieciskās darbības” saskaņā ar minēto 2. punktu aptver “visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības”, kā arī it īpaši “nemateriāla īpašuma izmantošanu nolūkā gūt no tā [pastāvīgus] ienākumus”.

7.        Šī paša 4. panta 5. punktā reglamentēta tādu publisko tiesību subjektu aplikšana ar PVN, kurus “neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros [tie] iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus”. Tomēr otrajā daļā precizēts, ka, “iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus”.

B –    Somijas tiesiskais regulējums

8.        Somijas juridiskās palīdzības sistēmas pamatā ir četri 2002. gadā pieņemti dokumenti: 2002. gada 5. aprīļa Likums par juridisko palīdzību (4); Likums par valsts juridiskās palīdzības birojiem (5); 2002. gada 23. maija Ministra Dekrēts par juridisko palīdzību (6) un arī 2002. gada 23. maija Ministra Dekrēts par juridiskās palīdzības atlīdzināšanas kritērijiem (7).

9.        Atbilstoši šiem tiesību aktiem tad, ja personai ir nepieciešama profesionāla juridiskā palīdzība vai nu tiesvedības procesā, vai ārpus tās ietvariem, bet tās finansiālais stāvoklis tai neļauj pilnībā apmaksāt šo pakalpojumu, pieeja juriskonsultam tiek nodrošināta par valsts līdzekļiem.

10.      Juridiskā palīdzība tiek sniegta, pamatojoties uz iesniegumu un var būt pilnībā bez maksas vai arī par daļēju atlīdzību, kas tiek noteikta atkarībā no palīdzības pieprasītāja ikmēneša ienākumiem (8). Šī “daļēji bezmaksas” juridiskā palīdzība tika ieviesta 2002. gadā, tādējādi to attiecinot uz personām ar nedaudz augstākiem ienākumiem. Attiecīgās personas maksājamai daļai šajā gadījumā ir divas sastāvdaļas: “pamatiemaksa” un “papildu iemaksa”.

11.      “Pamatiemaksa” (perusomavastuu) atkarībā no palīdzības saņēmēja līdzekļiem ir no 0 % līdz 75 % no attiecīgā juriskonsulta honorāra un izmaksām (9). Katrā ziņā juridiskā palīdzība netiek piešķirta, ja neprecējušās personas ienākumi pārsniedz EUR 1400 mēnesī vai laulāto ienākumi pārsniedz EUR 1200 mēnesī uz cilvēku (10).

12.      “Papildu iemaksu” maksā tikai tāds juridiskās palīdzības saņēmējs, kuram ir likvīdi vai viegli likvidējami aktīvi par vērtību, kas pārsniedz EUR 5000, un tā ir puse no šo aktīvu, kas pārsniedz EUR 5000, vērtības (11).

13.      Principā šo pakalpojumu sniedz valsts juriskonsulti, kas nodarbināti vienā no 65 Somijā izveidotajiem juridiskās palīdzības birojiem. Tomēr dalībai tiesvedībā ir iespējams iecelt privātu advokātu, kas tam ir devis savu piekrišanu, un, ja juridiskās palīdzības saņēmējs savai pārstāvībai pats izvēlas profesionālu juristu, kas atbilst prasītajiem nosacījumiem, šis pēdējais šajā nolūkā ir jāieceļ, ja vien nav īpašu iemeslu to nedarīt (12).

14.      Valsts juridiskās palīdzības aģentūras pārsvarā tiek finansētas no valsts līdzekļiem. Summas, ko klienti samaksājuši kā “pamatiemaksu” vai “papildu iemaksu”, tiek attiecīgi iegrāmatotas katra biroja budžetā (13). Šajos birojos strādājošie juriskonsulti ir valsts darbinieki un saņem algu no valsts.

15.      Privātajiem juriskonsultiem tiek nodrošināts saprātīgs atalgojums par nepieciešamajām darbībām un laiku, ko tie tām velta, kā arī tiem radušos izdevumu atlīdzinājums. Ja tiesvedības dalībniekam ir tiesības uz bezmaksas juridisko palīdzību, valsts pakalpojumu apmaksā pilnībā, ja uz daļēji bezmaksas juridisko palīdzību – attiecīgā persona apmaksā to, kas tai jāapmaksā saskaņā ar likumu, un valsts apmaksā pārējo.

16.      Privātā juriskonsulta un valsts biroja juriskonsulta honorāri tiek aprēķināti pēc tiem pašiem kritērijiem (14). Tādējādi klienta maksājamā daļa ir tāda pati neatkarīgi no tā, kas sniedz šo pakalpojumu.

17.      Vienīgā atšķirībā ir PVN režīms, jo privāts advokāts, piemērojot Likumu par juridisko palīdzību, vienmēr tiek aplikts ar PVN, kamēr valsts darbinieku sniegtā juridiskā palīdzība neatkarīgi no tā, vai tā tiek sniegta bez maksas vai par daļēju atlīdzību, netiek aplikta ar nodokli (15).

III – Pirmstiesas procedūra

18.      2004. gada 13. oktobrī Komisija Somijas iestādēm nosūtīja pirmo vēstuli, vēršot to uzmanību uz atšķirīgo attieksmi, kas tās tiesību aktos par PVN noteikta viena veida juridiskai palīdzībai atkarībā no tā, vai to sniedz privāti advokāti vai valsts birojā strādājoši juristi. Komisija piebilda, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju šis režīms radīja ievērojamus konkurences izkropļojumus par sliktu privātajiem juristiem.

19.      2004. gada 17. decembra vēstulē Somijas iestādes aprakstīja strīdīgo PVN režīmu, apgalvojot, ka, pat ja tas kropļoja konkurenci, tad tikai ļoti ierobežotā mērā un ka palīdzības saņēmēja izvēli starp valsts un privātu juriskonsultu nosaka ne tikai tas, vai tas tiek aplikts ar PVN, bet arī citi faktori, tādi kā izvēlētās personas profesionālā pieredze un kvalifikācija vai valsts biroju lielais noslogojums.

20.      Uzskatīdama šos paskaidrojumus par neapmierinošiem, 2005. gada 19. decembrī Komisija Somijas Republikai nosūtīja brīdinājuma vēstuli, to aicinot piemērot PVN tiesvedības ietvaros valsts juriskonsultu sniegtajiem juridiskās palīdzības pakalpojumiem (kurus tādējādi varētu sniegt arī privāts advokāts), ja palīdzības saņēmējs daļēji tos apmaksā. Komisija uzskatīja, ka valsts darbinieki šādā gadījumā neveic valsts funkcijas, kuras ir atļauts atbrīvot no PVN atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajai daļai, un ka šāds atbrīvojums radītu nozīmīgus konkurences traucējumus 4. panta 5. punkta otrās daļas izpratnē.

21.      2006. gada 16. februāra atbildē Somijas Republika atkārtoja 2004. gada vēstulē jau izklāstītos argumentus, turklāt uzskatīdama par samākslotu Komisijas apgalvojumu, ka valsts juridiskās palīdzības aģentūras veic valsts funkcijas tad, kad tās sniedz juridiskus padomus ārpus tiesvedības ietvariem, bet ne tad, kad par palīdzību netiek ņemta nekāda maksa vai arī tā tiek sniegta par daļēju atlīdzību.

22.      Šāda argumentācija nepārliecināja Komisiju, kura attiecīgajai valdībai 2006. gada 15. decembrī nosūtīja argumentētu atzinumu. 2007. gada 15. februārī Somijas iestādes darīja zināmu, ka tās šim atzinumam nepiekrīt, un Komisija tādējādi nolēma celt šo prasību.

IV – Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

23.      Komisijas prasības pieteikums tika reģistrēts Tiesas kancelejā 2008. gada 3. jūnijā, un Somijas valdības iebildumu raksts – šā paša gada 17. jūlijā.

24.      Replika tika iesniegta 2008. gada 3. oktobrī, un atbilde uz repliku – 2008. gada 13. novembrī.

25.      Tā kā neviens no lietas dalībniekiem nelūdza, lai tiktu noturēta tiesas sēde, 2009. gada 28. aprīlī lieta bija gatava šo secinājumu sniegšanai.

26.      Komisija Tiesu lūdz atzīt, ka Somijas Republika nav izpildījusi Sestās PVN direktīvas 2. panta 1. punktā un 4. panta 1., 2. un 5. punktā paredzētos pienākumus, neiekasēdama PVN par juridisko palīdzību, ko par daļēju atlīdzību snieguši valsts juridiskās palīdzības biroji, kamēr tādi paši pakalpojumi tiek aplikti ar PVN, ja tos sniedz privāti juriskonsulti. Tāpat Komisija lūdz piespriest Somijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27.      Atbildētāja valsts lūdz prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi noraidīt un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus

V –    Valsts pienākumu neizpildes analīze

28.      Somijas juridiskās palīdzības sniegšanas privātpersonai saistībā ar tiesvedību sistēmai ir atšķirības divos aspektos. Pirmkārt, palīdzības saņēmējs šo pakalpojumu var saņemt pilnīgi bez maksas vai par daļēju samaksu atkarībā no viņa ienākumu līmeņa, un, otrkārt, juridisko palīdzību var sniegt kāda no šajā nolūkā izveidotiem valsts birojiem darbinieki vai advokāts. Somijas tiesību akti par PVN apliek ar nodokli darbības, ko šajā īpašajā situācijā veic privāti juristi, bet ne darbības, ko veic valsts juridiskās palīdzības biroji, abos gadījumos neatkarīgi no tā, vai attiecīgā persona veic savu iemaksu.

29.      Šī atšķirīgā attieksme nodokļu jomā piesaistīja Komisijas uzmanību, un tā savus pārmetumus vērš uz ļoti konkrētu Somijas tiesiskā regulējuma aspektu. Komisija uzskata par pareizu, ka privāto biroju sniegtā palīdzība vienmēr tiek aplikta ar PVN, tāpat kā to, ka valsts darbinieku procesuālā iesaistīšanās tad, kad tā ir pilnībā bezmaksas, paliek ārpus nodokļa piemērošanas jomas, taču apšauba to, ka šī darbība netiek aplikta ar nodokli tad, ja to veic valsts iestāde un attiecīgā persona maksā kādu atlīdzību.

30.      Prasībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisija izvirza trīs pamatus, kuru atbilstība tiks aplūkota šajos secinājumos.

31.      Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka tad, kad valsts juriskonsulti sniedz minēto pakalpojumu par daļēju atlīdzību, tie veic “saimniecisku darbību” Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, kas paredz “ pakalpojumu sniegšanu [..] par atlīdzību”, par ko atbilstoši šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktam ir jāmaksā PVN.

32.      Otrkārt, Komisija atkārto, ka šajā gadījumā valsts juriskonsulti nedarbojas kā valsts iestādes un tādējādi Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētais atbrīvojums no nodokļa nav piemērojams.

33.      Treškārt, Komisija turklāt apgalvo, ka valsts biroju veidotā konkurence rada nozīmīgus konkurences traucējumus un tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, ka tie darbojas valsts iestāžu statusā, tie būtu jāuzskata par nodokļa maksātājiem Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās daļas izpratnē.

A –    Par “saimnieciskās darbības” jēdzienu PVN mērķiem (Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts un 4. panta 1. punkts)

34.      Kā jau norādīts, Komisija savu prasību balsta uz pieņēmumu par to, ka Somijas valsts biroju sniegtā juridiskā palīdzība ir saimnieciska rakstura tad, ja palīdzības saņēmējs par to maksā jebkādu atlīdzību, lai cik arī nelielu. Šis ir vissvarīgākais prasības elements, taču pārsteidzošā kārtā Komisija to izklāsta vismazāk detalizēti.

35.      Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. panta 1. punktu ar PVN apliek “preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas”. Direktīvas 4. panta 1. punkts papildina šo definīciju, piebilstot, ka nodokļa maksātāji ir visas personas, kuras veic jebkuru šī paša panta 2. punktā norādītu “saimniecisku darbību”, starp kurām ir “brīvo profesiju darbības” un “nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā [pastāvīgus] ienākumus”.

36.      Tādējādi, ja nepastāv “saimnieciska darbība”, nodoklis nav jāmaksā (16). Judikatūrā ir noteikti daži kritēriji šī jēdziena noskaidrošanai, taču šis uzdevums prasa padziļinātu interpretācijas darbu, jo man nav zināms neviens precedents ar līdzīgiem faktiskiem apstākļiem.

1)      Judikatūra

37.      Pirmkārt, Pirmās instances tiesa atgādināja, ka “saimnieciskās darbības” jēdzienam ir objektīvs raksturs, jo tā ir jānovērtē pati par sevi neatkarīgi no tās mērķa un rezultāta (17). Tādējādi nav nozīmes tam, ka šeit aplūkotais uzdevums tiek veikts sabiedrības interesēs, ir noteikts ar likumu vai domāts palīdzības sniegšanai (atbalsts iedzīvotājiem, lai sekmētu un uzlabotu to iespēju vērsties tiesā) un nevis tīri uzņēmējdarbībai vai noteiktu mērķu sasniegšanai. Šādi apstākļi paši par sevi neļauj secināt, ka strīdīgajai darbībai nebūtu saimnieciska rakstura.

38.      Attiecībā uz tās aplikšanu ar PVN “saimnieciska darbība” ne vienmēr ir uzņēmējdarbība, kas vērsta uz peļņas gūšanu; to pierāda tas, ka direktīva par nodokļa maksātājiem atzīst bezpeļņas organizācijas, lai gan pēc tam tām piemēro kādu no 13. panta A daļas 1. punktā paredzētajiem atbrīvojumiem. Nozīmīgs bija arī Otrās direktīvas (18) 4. panta formulējums, kas par nodokļa maksātāju atzina “jebkuru personu, kas neatkarīgi un pastāvīgi veic ar ražošanu, tirdzniecību vai pakalpojumu sniegšanu saistītas darbības, neatkarīgi no tā, vai tas notiek vai nenotiek peļņas nolūkā” [neoficiāls tulkojums].

39.      Šo domu principā atspēko spriedums lietā Floridienne, kurā tika nospriests, ka, ja holdinga sabiedrība savu meitas sabiedrību rīcībā nodod kapitālu, lai šī darbība pati par sevi tiktu uzskatīta par saimniecisku darbību, ko veido šī kapitāla izmantošana pastāvīgu ienākumu gūšanai, nepieciešams, lai šī darbība netiktu veikta tikai epizodiski un neaprobežotos ar ieguldījumu portfeļa pārvaldību tāpat, kā to darītu privāts ieguldītājs, bet lai tā “tiktu veikta saistībā ar uzņēmējdarbības vai komerciāla rakstura mērķi un būtu vērsta it īpaši uz ienākumu gūšanu no ieguldītā kapitāla” (19). Manuprāt, šajā citātā mēģināts precizēt nosacījumus, kādos pastāv “nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā [pastāvīgus] ienākumus”, taču tas nevar tikt attiecināts uz visiem citiem Direktīvas 4. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem (20). Jebkāda citāda interpretācija apdraudētu šī jēdziena objektīvo raksturu. Ienākumu gūšana ir nozīmīga pārējos gadījumos, taču nevis kā ražīguma prasība, bet gan kā “pakalpojumu ekvivalences” prasība, kas tūlīt tiks izskaidrota.

40.      Otrkārt, judikatūrā ir noteikts arī, ka attiecīgā darbība jāveic par atlīdzību (21). Pašā direktīvas 2. pantā apliekamība ar nodokli saistīta ar atlīdzību, kas šķiet būtiska PVN iezīme, jo, lai tas tiktu piemērots, kā norāda tā nosaukums, nepieciešama ar to apliekamo preču un pakalpojumu pievienotā vērtība (22).

41.      Šāda bija Tiesas nostāja spriedumā lietā Hong-Kong Trade Development Council, kurā no PVN tika atbrīvoti pakalpojumi, kas tiek sniegti bez maksas, pamatojot ar to, ka, ja pakalpojumu sniedzējs tos sniedz bez tiešas atlīdzības, nav bāzes to aplikšanai ar nodokli. To, ka ar nodokli apliekamām darbībām jābūt par atlīdzību, apstiprina tas, ka apliekamās saimnieciskās darbības neizbēgami tiek veiktas, lai gūtu tām atbilstošu samaksu vai lai tās tiktu kompensētas ar samaksu, un tādējādi, ja tās būtu pilnībā bezmaksas, uz tām neattiektos pievienotās vērtības nodokļa sistēma, jo atbilstoši 8. pantam tās nevar veidot aprēķina bāzi (23).

42.      Taču nevar ad limine noraidīt PVN piemērošanu darbam, kas tiek daļēji atalgots (24), lai gan nevar arī secināt, ka samaksas pastāvēšana pati par sevi, lai cik neliela tā arī būtu, noteiktai darbībai piešķir saimniecisku nozīmi. Judikatūrā šādai situācijai ir izstrādāts niansētāks risinājums, atzīstot, ka pakalpojums tiek uzskatīts par veiktu “par atlīdzību” atbilstoši Sestās direktīvas 2. panta 1. punktam – un attiecīgi aplikts ar nodokli – tikai tad, ja starp sniedzēju un saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kuru ietvaros tiek sniegti savstarpēji pakalpojumi, un darbības veicēja saņemtā samaksa ir reāls atlīdzinājums par sniegto pakalpojumu (25). Turklāt jāpastāv tiešai saiknei starp sniegto pakalpojumu un naudas izteiksmē saņemto samaksu (26).

43.      Tādējādi Tiesa uzskatīja, ka tāda darbība kā Apple and Pear Development Council (27) veiktā nav apliekama ar nodokli, jo šīs sabiedriskās organizācijas veiktais lauksaimniecības produktu reklamēšanas darbs nāca par labu visai nozarei un ne tikai ābolu un bumbieru ražotājiem, kuriem bija katru gadu šai organizācijai jāmaksā nodeva. Saskaņā ar šo spriedumu nepastāvēja tieša saikne starp attiecīgo personu gūto labumu un to obligātā maksājuma lielumu. Izmantojot šo pašu kritēriju, iepriekš jau minētajā spriedumā lietā Tolsma tika nospriests, ka mūzikas atskaņošana sabiedriskā vietā, par kuru nav nolīgta atlīdzība, lai gan izpildītājs lūdz un saņem naudu ziedojumu veidā, nav pakalpojuma sniegšana par atlīdzību, jo gūtie ienākumi nav pretatlīdzinājums par sniegto pakalpojumu un starp tiem nepastāv nekāda saikne. Savukārt judikatūra ir atzinusi par saimniecisku darbību ceļa infrastruktūras nodrošināšanu par tādas nodevas maksājumu, kuras lielums pamatā bija atkarīgs no izmantotā transportlīdzekļa kategorijas un nobrauktā attāluma (28).

2)      Piemērošana izskatāmajai lietai

44.      Atbilstoši spriedumam lietā Hong-Kong Trade Komisija atzīst, ka saimnieciska darbība nepastāv, ja valsts biroji personām sniedz juridisku palīdzību bez jebkādas samaksas. Taču tās argumentācija šajā aspektā ir pretrunā tās galīgajai nostājai, jo tā apgalvo, ka minētie pakalpojumi tiek sniegti bez atlīdzības, jo “juriskonsulta kā valsts juridiskās palīdzības biroja darbinieka vienīgā atlīdzība ir viņa parastā darba alga”. Šis arguments vēršas pret Komisijas prasījumiem, jo valsts juriskonsulta alga neatšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgai personai iestādei ir jāmaksā kāda summa, un tāpēc arī daļējas samaksas gadījumos iztrūkst nepieciešamā atlīdzība.

45.      Tomēr, pēc manām domām, samaksai darbiniekam, kurš iesaistās kādā no šiem procesiem, nav nozīmes, nosakot, vai valsts biroja darbība ir apliekama ar PVN. Pilnībā bez maksas sniegtu pakalpojumu neaplikšanas ar nodokli iemesls, kā norādīts judikatūrā, ir tas, ka “saimnieciska darbība” nepastāv, ja nenotiek pakalpojumu apmaiņa un nav bāzes šai aplikšanai ar nodokli.

46.      Gadījumā, ja juridiskā palīdzība tiek sniegta par daļēju atlīdzību, uzmanība jāpievērš maksājuma raksturam un sastāvam, lai tādējādi noteiktu, vai ir runa par “reālu atlīdzinājumu” un “tiešu un nepieciešamu sakni” starp tām.

47.      Ja subsidēto juridisko palīdzību sniedz privāts advokāts, šo tiešo saikni ir viegli konstatēt, jo neatkarīgi no tā, vai klients nemaksā neko vai maksā tikai daļu no honorāra, visu summu apmaksā valsts. Jurists vienmēr saņem reālu atlīdzinājumu, kas ir attiecīgās juridiskās atlīdzības lielums, kuru tādējādi apliek ar PVN. Neatkarīgi no tā, vai to pilnībā vai daļēji apmaksā no valsts līdzekļiem, samaksa ir atkarīga tikai un vienīgi no veiktā darba rakstura.

48.      Taču valsts birojos saiknei starp palīdzības saņēmēja maksājamo summu un sniegto palīdzību ir grūti atbilst judikatūrā prasītajiem “tiešas un nepieciešamas” saiknes kritērijiem. Atlīdzība, ko saņem iestāde, neatbilst pakalpojuma reālajai vērtībai, pat ne likumā noteiktajai (ko saņem privāts jurists), bet ir tikai noteikts šīs vērtības procents. Iestāde iekasē, augstākais, 75 % no Somijas tiesību aktos noteiktajiem honorāriem (29) un saņem 20, 30, 40 vai 55 % no šīs summas atkarībā no attiecīgās personas ienākumiem.

49.      Personas maksātais pretizpildījums nav atkarīgs tikai un vienīgi no darba izmaksām, bet gan lielā mērā arī no klienta finansiālās situācijas. Tādējādi pastāv zināma saikne starp pakalpojumu un viņa maksājuma lielumu (jo šī iemaksa tiek aprēķināta, pamatojoties uz sniegtās juridiskās palīdzības likumā noteikto vērtību), taču šī saikne nav ne tieša, ne arī tai piemīt intensitāte, kāda judikatūrā prasīta, lai atzītu, ka pakalpojums tiek sniegts par atlīdzību, jo to “sabojā” klienta ienākumu un īpašumu ņemšana vērā. Jo mazāki attiecīgās personas ienākumi, jo mazāk tieša šī saikne ir.

50.      Daudz ko atklāj Somijas valdības sniegtā informācija par tās valsts juridiskās palīdzības biroju finansēšanu. Saskaņā ar šo liecību 2007. gadā tikai 34 % no šo iestāžu juridiskās palīdzības darba tika daļēji atlīdzināti un personu iemaksas šajā sakarā veidoja 1,9 miljonus EUR salīdzinājumā ar 24,5 miljoniem EUR, kas ir šo iestāžu darbības bruto izmaksas.

51.      Lai gan es piekrītu ģenerāladvokātam Verlorenam van Temātam [Verloren van Themaat], ka “[Sestās direktīvas] 4. panta izšķirošais aspekts ir veiktās darbības saimnieciskais raksturs, nevis šādu darbību juridiskā forma vai finansēšanas veids” (30), šajā lietā sniegtā informācija apstiprina, ka privāta rakstura maksājumi sedz tikai nelielu daļu no juridiskās palīdzības izmaksām, kuras uzņemas Somijas valsts. Ja tiek piebilsts, ka palīdzības saņēmēju iemaksas zināmā mērā, ņemot vērā to progresīvo raksturu, līdzinās nodokļu instrumentam un ka atbilstoši spriedumam lietā Götz nodevas iekasēšana pati par sevi nevar noteiktai darbībai piešķirt saimniecisku raksturu (31), ir skaidrs, ka Somijas iestāžu daļēji bez maksas sniegtā juridiskā palīdzība neatbilst ar PVN apliekamas saimnieciskas darbības nosacījumiem.

52.      Judikatūra par notāru, nodokļu iekasētāju un citu valsts aģentu aplikšanu ar PVN, manuprāt, nav pietiekama, lai atspēkotu šo domu. Spriedumi lietās Komisija/Nīderlande un Ayuntamiento de Sevilla vai rīkojums lietā Mihal (32) parāda, ka šo profesiju funkcijas veido reālu saimniecisku darbību, jo, lai gan tās sabiedrības interešu dēļ ir uzliktas ar likumu, tās ietver pastāvīgu pakalpojumu sniegšanu personām par atlīdzību un direktīva neparedz nekādu atrunu attiecībā uz regulētām profesijām. Atšķirība starp šiem gadījumiem un šo lietu ir samaksas veidā, jo minētajās lietās nekas nenorāda uz to, ka honorāri būtu atkarīgi no citiem faktoriem, kas nav saistīti ar attiecīgā pakalpojuma raksturu.

53.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jāsecina, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi, ka Somijas valsts juridiskās palīdzības biroju darbs būtu “saimnieciska darbība” attiecībā uz tā aplikšanu ar PVN. Šis iemesls ir pietiekams, lai noraidītu Komisijas prasību, nepārbaudot Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā paredzēto atbrīvojumu.

54.      Taču gadījumam, ja Tiesa šim vērtējuma nepiekristu un uzskatītu, ka Komisija minētos pierādījumus ir sniegusi, es turpinājumā aplūkošu “valsts iestādes” un “nozīmīgu konkurences traucējumu” jēdzienus saistībā ar šo lietu.

B –    Par “valsts iestādes” jēdzienu saistībā ar PVN (Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmā daļa)

55.      Saskaņā ar sniegto informāciju valsts juridiskās palīdzības biroji ietilpst Somijas valsts pārvaldē. Šādos apstākļos (pieņemot premisu, ka šādas iestādes veic “saimniecisku darbību”) jāpārbauda, vai tā var tikt atbrīvota no nodokļa atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā paredzētajam izņēmumam.

56.      Šīs normas pirmajā daļā noteikts, ka publisko tiesību subjektus “neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros [tie] iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus”.

57.      Tādējādi, lai piemērotu šo izņēmumu par neaplikšanu ar nodokli, jābūt izpildītiem diviem kumulatīviem formāliem nosacījumiem: nosacījumam par to, ka darbības veic publisko tiesību subjekts, un nosacījumam par to, ka tas šādas darbības veic kā valsts iestāde (33).

58.      Tiesa ir sniegusi precīzu šī otrā nosacījuma definīciju, norādīdama, ka “Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā minētie publisko tiesību subjekti veic darbības “kā valsts iestādes” tad, ja tie tās veic tiem piemērojamā īpašā tiesiskā režīma ietvaros. Savukārt tad, kad tie darbojas tādos pašos juridiskajos apstākļos kā privāti uzņēmēji”, tie šādas darbības neveic (34).

59.      Šis skaidrojums nenozīmē, ka tikai tas vien, ka tajā pašā darbības laukā darbojas arī uzņēmumi vai privāti profesionāļi, izslēdz to, ka tie darbību veic “kā valsts iestādes”. Šis jēdziens ir jāinterpretē plaši, ietverot gan uzdevumus, kas pēc būtības ir valsts funkcijas un kurus privātpersonas nevar veikt, gan tos, kuros pastāv konkurence ar privāto sektoru (35). Pretējā gadījumā būtu grūti piemērot šo “izņēmumu no izņēmuma”, kas paredzēts 4. panta 5. punktā, kurš paredz “minēto darbību vai darījumu” (36) aplikšanu ar PVN, ja var tikt radīti nozīmīgi konkurences traucējumi.

60.      4. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētajai izslēgšanai tādējādi ir objektīvs raksturs, jo, lai gan tā izpaužas kā publisko tiesību subjektu izslēgšana no “nodokļu maksātāju” loka, tikai strīdīgo darbību veikšanas veids nosaka, vai šie subjekti ir vai nav apliekami ar nodokli. Tādējādi judikatūrā ir noteikts, ka direktīva uzskata par apliekamām publisko tiesību subjektu darbības, ko tie veic “nevis savā publisko tiesību subjektu statusā, bet gan kā privāttiesību subjekti”, un ka vienīgais kritērijs, lai droši nošķirtu šīs divas kategorijas, ir valsts tiesībās noteiktais tiesiskais režīms (37).

61.      Šajā lietā Komisija apgalvo, ka tad, kad Somijas valsts juridiskās palīdzības biroji sniedz savus pakalpojumus tiesvedības ietvaros, tie darbojas tādos pašos tiesiskajos apstākļos kā privāti profesionāļi, kas pilnvaroti sniegt šādus pakalpojumus, jo uz attiecīgo darbu attiecas tie paši tiesību akti neatkarīgi no tā, kas veic juridisko aizstāvību. Konkrētāk, Komisija piebilst, ka tās nostāja “balstās vienīgi uz jautājumu, vai valsts juridiskās palīdzības biroji sniedz savus pakalpojumus atbilstoši konkrētām tiesību normām, kas nav piemērojamas privātiem birojiem”; tā kā tas tā nav tiesvedību gadījumos, tā apgalvo, ka minētie biroji neveic valsts funkcijas un tādējādi ir PVN maksātāji (38).

62.      Manuprāt, šī argumentācija balstās uz kļūdainām premisām, jo judikatūrā vienīgi prasīts, lai “valsts funkcijas” tiktu veiktas saskaņā ar valsts iestādēm raksturīgu tiesisko režīmu, nevis, lai tas tiktu piemērots. Izskatāmajā lietā privātie uzņēmēji ar īpašu likuma atļauju darbojas publisko tiesību subjektu tiesiskā regulējuma ietvaros, nevis otrādi, kā to šķiet apgalvojam Komisija.

63.      Procesuālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai to sniedz valsts juriskonsults vai privāts advokāts, ir valsts uzdevums un abos gadījumos tiek sniegta saskaņā ar 2002. gada tiesisko regulējumu. Privāts jurists, kas šādos gadījumos, iespējams, iesaistās, neņem vērā tikai noteikumus par viņa profesionālās darbības veikšanu, kā tas ir tad, kad viņš pārstāv jebkuru citu klientu, jo minētais tiesiskais regulējums ietver dažādus nosacījumus: pirmkārt, valsts (ar valsts biroju starpniecību) izlemj, vai jāuzņemas šī juridiskā pārstāvība, pārbaudot, vai ir izpildīti likumā noteiktie nosacījumi un vai nav kādu konkrētu iemeslu to nedarīt (39), otrkārt, tās atlīdzība ir noteikta saskaņā ar oficiālu taksi, kas atšķiras no vispārējām honorāru noteikšanas likmēm (40), un, visbeidzot, samaksu veic valsts, nevis attiecīgā persona. Atskaitot deontoloģiskās un šauri procesuālās normas, nav daudz līdzību starp advokāta profesijas tiesisko režīmu un režīmu, kas reglamentē viņa attiecības ar šiem īpašajiem klientiem.

64.      Tādējādi nav runa par vispārējiem tirgus likumiem pakļautu darbību, bet gan par valsts varas veiktām darbībām, kuras tad, kad administrācija tās veic tieši, netiek apliktas ar PVN.

65.      Somijas likumdevējs paredzējis šo īpašo valsts uzdevumu, lai personām padarītu pieejamāku kvalitatīvu juridisko palīdzību; lai atvieglotu tā izpildi, tas uzticējis to ne tikai valsts darbiniekiem, bet arī privātiem juristiem, kas uzņemas pildīt “valsts funkcijas”. Atbrīvojums no PVN tomēr nav piemērojams, jo Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmā daļa to attiecina tikai uz publisko tiesību subjektiem.

66.      Šīs sekas nepārsteidz. Judikatūrā ir atzīts, ka, ja jāuzskata, ka noteiktu profesiju pārstāvji veic valsts varai raksturīgas funkcijas saskaņā ar to, ka tie uz to oficiāli pilnvaroti, tiem netiek piemērots Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā paredzētais atbrīvojums, ja tie tās veic neatkarīgi un brīvās profesijas ietvaros, neiesaistoties valsts pārvaldes organizācijā (41).

67.      Tādējādi aplūkotie biroji darbojas kā publisko tiesību subjekti, kad tie saistībā ar tiesvedību uzņemas tiem ar likumu uzticēto juridisko palīdzību. Līdz ar to tie veic valsts funkcijas, pat ja tie par to saņem zināmu atlīdzību un šādu pašu darbību veic privāti biroji. Tādējādi šis valsts pienākumu neizpildes pamats nevar būt sekmīgs.

C –    Par “nozīmīgu konkurences traucējumu” jēdzienu saistībā ar PVN (Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrā daļa)

68.      Trešais un pēdējais Komisijas izvirzītais arguments balstās uz to, ka, ja tiktu pieņemts, ka minētās iestādes pilda valsts funkcijas tad, kad tās iesaistās tiesvedībā, to neaplikšana ar nodokli varētu izraisīt “nozīmīgus konkurences traucējumus” saskaņā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otro daļu. Atbilstoši šai normai šāda darbība tiek aplikta ar nodokli, kaut arī to veic valsts iestāde. Ar šo pasākumu Kopienu likumdevējs vēlas izvairīties no vispārējas aplikšanas ar nodokli un nodokļu neitralitātes principu pārkāpuma (42).

69.      Komisija savā prasības pieteikumā apgalvo, ka tas, ka valsts biroji netiek aplikti ar nodokli, vēršanos pie privāta advokāta sadārdzina par 22 % (43), un atgādina, ka juridiskās palīdzības saņēmēji ir gala patērētāji bez tiesībām atskaitīt PVN, kas ir būtiskais aspekts, lai novērtētu konkurences traucējumu (44).

70.      Savai aizstāvībai Somijas valdība piebilst, ka izvēle starp privātu un valsts biroju nav atkarīga vienīgi no cenas, jo to ietekmē arī tādi faktori kā profesionālās attiecības, kas juridiskās palīdzības saņēmējam ir bijušas ar juristu, viņa reputācija vai specializācija noteiktā jomā, lielais valsts juriskonsultu noslogojums jebkurā brīdī vai iespējamie interešu konflikti. Tā norāda arī, ka statistika par 2002.–2006. gadu parāda, ka tikai mazākā daļa no juridiskās palīdzības saņēmējiem, kas izmanto privāta advokāta pakalpojumus, veic daļēju samaksu (aptuveni 20 %; pārējiem 80 % pakalpojumu pilnībā subsidē valsts); ka attiecība starp valsts un privāto biroju pārziņā bijušām lietām par daļēju samaksu ir bijusi nemainīga laikā no 2004. līdz 2006. gadam un ka šajā laikposmā to klientu daudzums, kas maksā daļēju atlīdzību un izmanto privāta jurista pakalpojumus, ir audzis straujāk (155 %) nekā to klientu skaits, kurus tādos pašos apstākļos pārstāv valsts darbinieki (30 % pieaugums).

71.      Komisija neuzskata, ka šie dati ko pierādītu, jo fakti, ko tie atspoguļo, “var būt atkarīgi no daudziem faktoriem un paši par sevi neatspēko apgalvojumu par acīmredzamo atšķirīgo attieksmi salīdzināmās situācijās” (45).

72.      Nesenajā spriedumā lietā Isle of Wight Council u.c. (46) tika uzskatīts, ka iespējamam nozīmīgam konkurences traucējumam (atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajai daļai) jāietekmē attiecīgā darbība, ietverot ne tikai reāli pastāvošo, bet arī potenciālo konkurenci, ja iespēja, ka privāts uzņēmējs ienāk attiecīgajā tirgū, ir reāla un nevis tikai hipotētiska, un ka konkurences traucējumiem jābūt “vairāk nekā nenozīmīgiem”.

73.      Šīs interpretācijas vadlīnijas ievērojami ierobežo gadījumus, kad valsts iestādes darbība netiek aplikta ar PVN. Pirmkārt, nav būtiski konstatēt, ka pagātnē atšķirīgais nodokļu režīms valsts iestādei radījis konkurences priekšrocību, un ir pietiekami, ka ir norādes par konkurences izkropļojumiem nākotnē. Otrkārt, es uzskatu, ka minimālais konkurences traucējumu slieksnis tirgū, kas neļauj atbrīvot valsts iestādes [no nodokļa], ir ļoti zems un tādējādi ir pietiekami, ja tie ir “vairāk nekā nenozīmīgi”.

74.      Somijas valdības sniegtie statistikas dati parāda, ka privātie biroji lielā mērā ir guvuši labumu no Likuma par juridisko palīdzību pirmajos tā piemērošanas gados, jo personu, kas izvēlas izmantot privātu juristu, kura pakalpojumu daļu subsidē valsts, ietekmē ar cenu nesaistīti faktori. Taču neviens no šiem apsvērumiem pats par sevi nav nepieciešams.

75.      Tomēr ir viens apstāklis, kurš, lai gan šajā lietā uz to nav vērsta uzmanība, mazinātu šeit aplūkojamās atšķirīgās attieksmes nodokļu jomā pret konkurenci vērstās sekas, jo izvēle starp valsts un privātu juriskonsultu ne vienmēr ir atkarīga no klienta gribas. Atbilstoši Somijas Likumam par juridisko palīdzību, ja persona izvēlas privātu advokātu, tiek darīts viss nepieciešamais, lai to norīkotu [par pārstāvi], saglabājot administrācijai tiesības to darīt pēc savas iniciatīvas (47), kas notiktu, piemēram, lai pārdalītu valsts juriskonsultu pārmērīgi smago darbu nastu (šāda situācija neizbēgami rastos, ja visas personas dotu priekšroku valsts biroju sniegtai palīdzībai).

76.      Tādējādi, nemazinot 22 % finansiālas starpības starp vienu vai otru juridiskās pārstāvības veidu radīto ietekmi, Komisija nav pierādījusi, ka šim faktoram lēmumu pieņemšanā būtu nozīme, kas ir lielāka par pārējo minēto faktoru nozīmi, ne arī, ka rastos nozīmīgs konkurences traucējums, par kuru šobrīd nav vispār nekādu norāžu.

D –    Izrietošās sekas

77.      Manuprāt, ir skaidri redzams, ka ieinteresētās personas ieguldījuma raksturs, kas nav šaurā izpratnē saimniecisks, neļauj valsts juriskonsultu sniegtos pakalpojumus Somijā uzskatīt par “saimniecisku darbību”. Tādējādi es ierosinu Tiesai Komisijas celto prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi noraidīt.

78.      Tomēr gadījumā, ja Tiesa šim ierosinājumam nepiekristu, šo secinājumu B un C daļā es pakārtoti analizēju Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta saturu, no tā secinot, ka minētie biroji darbojas, veicot valsts funkcijas, un ka tas, ka tie netiek aplikti ar nodokli, nekropļo konkurenci un tādēļ jebkurā gadījumā nepastāv valsts pienākumu neizpilde.

VI – Tiesāšanās izdevumi

79.      Atbilstoši Tiesas Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums nav labvēlīgs un tā kā Somijas Republika ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

VII – Secinājumi

80.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai:

1)         noraidīt prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, ko Komisija cēlusi pret Somijas Republiku;

2)         piespriest Komisijai atlīdzināt ar šo tiesvedību saistītos izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

3 – Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

4 – Oikeusapulaki (257/2002). Ar šī likuma (neoficiālu) versiju angļu valodā, ko publicējusi Somijas Tieslietu ministrija, var iepazīties šeit: http://www.finlex.fi/fi/laki/kaannokset/2002/en20020257.pdf. Internetā atrodams arī šī tiesību akta piemērošanas ceļvedis: http://www.om.fi/en/Etusivu/Julkaisut/Esitteet/Oikeusapu/pagename/esite/Tulosta (angļu versija).

5 – Laki valtion oikeusaputoimistoista (258/2002).

6 – Valtioneuvoston asetus oikeusavusta (388/2002).

7 – Valtioneuvoston asetus oikeusavun palkkioperusteista (389/2002).

8 – Likuma par juridisko palīdzību 3. panta 1. punkts.

9 – Attiecībā uz neprecētām personām likme ir šāda: ja ikmēneša ienākumi nepārsniedz EUR 650, nekāda iemaksa nav jāveic un palīdzība tiek sniegta bez maksas; ja ienākumi ir EUR 850 vai mazāk, palīdzības saņēmējam jāapmaksā 20 % no pakalpojuma; EUR 1000 vai mazāk – 30 %; EUR 1200 vai mazāk – 40 %; EUR 1300 vai mazāk – 55 %, un EUR 1400 vai mazāk – 75 %.

Ja palīdzības pieprasītājs ir precējies, summa atšķiras: ja attiecīgā laulātā ienākumi ir EUR 550 vai mazāk, palīdzība ir bez maksas; EUR 650 vai mazāk – iemaksa ir 20 %; EUR 800 vai mazāk – 30 %; EUR 1000 vai mazāk – 40 %; EUR 1100 vai mazāk – 55 % un EUR 1200 vai mazāk – 75 %.

10 – Ministra Dekrēta par juridisko palīdzību 6. pants.

11 – Ministra Dekrēta par juridisko palīdzību 7. pants.

12 – Likuma par juridisko palīdzību 8. pants.

13 – Saskaņā ar Somijas valdības teikto 2007. gadā šo valsts biroju darbības izmaksas sasniedza 24,5 miljonus EUR, bet ienākumi, kas ietvēra tostarp daļēji bezmaksas juridiskās palīdzības saņēmēju daļēji apmaksātos honorārus un tiesvedībā zaudējušās puses apmaksātos tiesāšanās izdevumus, sasniedza 1,9 miljonus EUR (iebildumu raksta 35. punkts).

14 – Ministra Dekrēta par juridiskās palīdzības atlīdzināšanas kritērijiem 11. pants.

15 – 1993. gada 30. decembra Likums par pievienotās vērtības nodokli (arvonlisäverolaki (1501/1993)).

16 – Lai gan Sestās direktīvas 4. pants nosaka ļoti plašu PVN piemērošanas jomu, tas attiecas tikai uz saimniecisku darbību (1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C-306/94 Régie dauphinoise, Recueil, I-3695. lpp., 15. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-77/01 EDM, Recueil, I-4295. lpp., 47. punkts, un 2005. gada 26. maija spriedums lietā C-465/03 Kretztechnik, Krājums, I-4357. lpp., 18. punkts). Papildus saimnieciskas darbības veikšanai direktīva paredz trīs citus subjektīvus vai objektīvus nosacījumus, lai persona varētu tikt uzskatīta par nodokļa maksātāju, proti, neatkarība, profesionalitāte un darbības ierastais raksturs.

17 – 1987. gada 26. marta spriedums lietā 235/85 Komisija/Nīderlande (Recueil, 1471. lpp., 6.–10. punkts), 1985. gada 14. februāra spriedums lietā 268/83 Rompelman (Recueil, 655. lpp., 19. punkts), 2003. gada 27. novembra spriedums lietā C-497/01 Zita Modes (Recueil, I-14393. lpp., 38. punkts), 2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C-369/04 Hutchinson 3G u.c. (Krājums, I-5247. lpp., 28. punkts), tajā pašā dienā pasludinātais spriedums lietā C-284/04 T-Mobile Austria (Krājums, I-5189. lpp., 35. punkts) un 2006. gada 21. februāra spriedums lietā C-223/03 University of Huddersfield (Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts).

18 – Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrā direktīva 67/228/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas struktūra un piemērošanas kārtība (OV 1967, 1303. lpp.).

19 – 2000. gada 14. novembra spriedums lietā C-142/99 (Recueil, I-9567. lpp., 28. punkts). Skat. arī secinājumus, ko šajā lietā 2000. gada 4. aprīlī sniedza ģenerāladvokāts Fennelijs [Fennelly], 34. un 35. punkts.

20 – Attiecībā uz holdinga sabiedrībām Tiesa atzina, ka vienkārša akciju iegūšana un turēšana nav “saimnieciska darbība” Sestās direktīvas izpratnē, izņemot, ja holdinga sabiedrība iesaistās sabiedrību pārvaldīšanā (1991. gada 20. jūnija spriedums lietā C-60/90 Polysar Investments Netherlands, Recueil, I-3111. lpp.). Tādējādi atkal tiek paredzēts uzņēmējdarbības kritērijs, lai atklātu 4. panta 2. punktā lietotā formulējuma “materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā [pastāvīgus] ienākumus” nozīmi. Saistībā ar šo “izmantošanas” jēdzienu skat. 1990. gada 4. decembra spriedumu lietā C-186/89 Van Tiem (Recueil, I-4363. lpp.), 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-230/94 Enkler (Recueil, I-4517. lpp.) un iepriekš minēto spriedumu lietā Hutchinson 3G u.c., kā arī Terra, B. un Kajus, J. A guide to de European VAT Directives. Introduction to European VAT 2009, 1. sējums, IBFD, 2009, 360. lpp.

21 – Iepriekš minētais 1987. gada 26. marta spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 9. un 15. punkts; 2000. gada 12. septembra spriedums lietā C-276/97 Komisija/Francija (Recueil, I-6251. lpp., 32. punkts) un 2007. gada 13. decembra spriedums lietā C-486/06 Götz (Krājums, I-11295. lpp., 18. punkts).

22 – Herrero de la Escosura, P., El IVA en la jurisprudencia del Tribunal de Justicia de las Comunidades Europeas, Universidad de Oviedo – izd. Marcial Pons, Madride, 1996, 120. lpp.

23 – 1982. gada 1. aprīļa spriedums lietā 89/81 (Recueil, 1277. lpp., 10. un 11. punkts).

24 – Šāda nostāja nozīmētu, piemēram, uzskatīt, ka no nodokļa jāatbrīvo pirkumi par cenu, kas ir zem pašizmaksas un papildināta ar atlaidēm un izpārdošanām.

25 – 1994. gada 3. marta spriedums lietā C-16/93 Tolsma (Recueil, I-743. lpp., 14. punkts), 1997. gada 5. jūnija spriedums lietā C-2/95 SDC (Recueil, I-3017. lpp., 45. punkts) un 2003. gada 26. jūnija spriedums lietā C-305/01 MKG-Kraftfahrzeuge-Factoring (Recueil, I-6729. lpp., 47. punkts).

26 – 1988. gada 8. marta spriedums lietā 102/86 Apple and Pear Development Council (Recueil, 1443. lpp., 11. un 12. punkts), 1997. gada 16. oktobra spriedums lietā C-258/95 Fillibeck (Recueil, I-5577. lpp., 12. punkts) un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 34. un 35. punkts.

27 – Iepriekš minētais 1988. gada 8. marta spriedums, 11.–16. punkts.

28 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 35. punkts.

29 – Iespējams, vairāk, ja personai ir viegli likvidējams īpašums, kas pārsniedz EUR 5000. No lietas materiāliem nav skaidrs, vai summa var sasniegt 100 % no honorāra, taču tas šķiet augstākā mērā neticami, jo Dekrēta par juridisko palīdzību 6. pantā ir noteikti maksimālie mēneša ienākumi šī pakalpojuma saņemšanai.

30 – 1982. gada 2. martā sniegtie secinājumi lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Honk-Kong Trade, 3.4. punkta beigas.

31 – Iepriekš minētais spriedums lietā Götz, 21. punkts. Šajā pašā sakarā skat. 1997. gada 18. marta spriedumu lietā C-343/95 Diego Calì & Figli (Recueil, I-1547. lpp., 24. punkts), iepriekš minētos spriedumus lietā Hutchinson 3G u.c., 39. punkts, un lietā T-Mobile Austria, 45. punkts.

32 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande un 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C-202/90 Ayuntamiento de Sevilla (Recueil, I-4247. lpp.), kā arī 2008. gada 21. maija rīkojums lietā C-456/07 Mihal (Recueil, I-79. lpp.).

33 – Citu starpā iepriekš minētais spriedums lietā Ayuntamiento de Sevilla, 18. punkts.

34 – 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās 231/87 un 129/88 Comune di Carpaneto Piacentino u.c. (Recueil, 3233. lpp., 16. punkts). Skat. arī 1990. gada 15. maija spriedumu lietā C-4/89 Comune di Carpaneto Piacentino u.c. (Recueil, I-1869. lpp., 8. punkts), 1997. gada 6. februāra spriedumu lietā C-247/95 Marktgemeinde Welden (Recueil, I-779. lpp., 17. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-276/97 Komisija/Francija (Recueil, I-6251. lpp., 40. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-358/97 Komisija/Īrija (Recueil, I-6301. lpp., 38. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-359/97 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I-6355. lpp., 50. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-408/97 Komisija/Nīderlande (Recueil, I-6417. lpp., 35. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu lietā C-260/98 Komisija/Grieķija (Recueil, I-6537. lpp., 35. punkts), 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C-446/98 Fazenda Pública (Recueil, I-11435. lpp., 17. punkts) un 2006. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-430/04 Feuerbestattungsverein Halle (Krājums, I-4999. lpp., 32. punkts).

35 – Saskaņā ar iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija “jānoraida tēze, [..] ka iestāde darbojas “kā valsts iestāde” tikai attiecībā uz valsts varai raksturīgām darbībām šaurā šī jēdziena izpratnē” (41. punkts).

36 – Judikatūrā uzsvērts, ka šis izteikums attiecas uz darbībām, ko publisko tiesību subjekti veic savu valsts funkciju jomā (iepriekš minētais 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 21. punkts).

37 – Iepriekš minētais 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās Comune di Carpaneto Piacentino u.c., 15. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Fazenda Pública, 16. punkts.

38 – Komisijas prasības pieteikuma 61. punkts.

39 – Likuma par juridisko palīdzību 8. pants.

40 – Kas noteiktas Ministra Dekrētā par juridiskās palīdzības atlīdzināšanas kritērijiem (Valtioneuvoston asetus oikeusavun palkkioperusteista).

41 – Iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 21. un 22. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Ayuntamiento de Sevilla, 18.–21. punkts, kā arī iepriekš minētais 2008. gada 21. maija rīkojums lietā Mihal.

42 – Saskaņā ar Kasado Oljero [Casado Ollero] “Kopienu tiesību normas mērķis ir novērst to, ka neaplikšana ar PVN aizskartu vispārēju aplikšanu ar nodokli un nodokļa neitralitāti, taču tā vietā, lai pieminētu šos divus principus, likumdevējs norāda uz sekām, kādas var būt to neievērošanai – konkurences traucējumu rašanās” (Casado Ollero, G., “El IVA y las operaciones de los entes públicos”, El IVA en el sistema tributario español, II sējums, izd. Ministerio de Economía y Hacienda, Madride,1986, 194. lpp.).

43 – PVN likme Somijā.

44 – Tā pamatojas uz ģenerāladvokātes Kokotes [Kokott] 2006. gada 7. septembra secinājumiem lietās, kurās tika pasludināti iepriekš minētie spriedumi lietā T-Mobile Austria u.c. un lietā Hutchinson 3G u.c.

45 – Komisijas prasības pieteikuma 56. punkts.

46 – 2008. gada 16. septembra spriedums lietā C-288/07 (Krājums, I-7203. lpp.).

47 – Likuma par juridisko palīdzību 8. pants.