Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 12. aprīlī (1)

Apvienotās lietas C-180/10 un C-181/10

Jarosław Słaby

pret

Minister Finansów (C-180/08)

un

Emilian Kuć,

Halina Jeziorska-Kuć

pret

Dyrektor Izby Skarbowej w Warszawie (C-181/10)

(Naczelny Sąd Administrazcyjny (Polija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pievienotās vērtības nodoklis – Nodokļa maksātājs – Saimnieciska darbība – Tāda zemes gabala pārdošana, kas iegādāts kā lauksaimniecības zemesgabals, bet vēlāk pārveidots par apbūves gabalu





1.        Vai persona, kas pakāpeniski pārdod tāda zemesgabala daļas, kas iesākumā iegādāts kā lauksaimniecības zemesgabals un kas vēlāk apbūves plānā pārkvalificēts un paredzēts vasaras mājiņu apbūvei vai apbūvei dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, ir jāuzskata par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) maksātāju?

2.        Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti svarīga gan J. Slabi [J. Słaby] (prasītājs pamata lietā C-180/10), gan Emilianam Kučam [Emilian Kuć] un Halinai Jezjorskai-Kučai [Halina Jeziorska-Kuć] (prasītāji pamata lietā C-181/10), kuri kompetentajām nodokļu iestādēm pieprasīja iepriekšēju atzinumu saistībā ar PVN piemērošanu attiecībā uz zemesgabalu pārdošanu.

3.        Attiecībā uz J. Slabi runa ir par 1996. gadā iegādāta zemesgabala daļu pakāpenisku pārdošanu. Tolaik minētais zemesgabals apbūves plānā bija klasificēts kā zemesgabals lauksaimniecības nolūkiem. J. Slabi kā fiziska persona, kas neveic nekādu saimniecisku darbību, esot to iegādājies, lai tajā veiktu lauksaimniecisku darbību, ko no 1996. līdz 1998. gadam viņš arī esot veicis. 1997. gadā pēc teritorijas apbūves plāna grozīšanas minētais apbūves gabals tika pārkvalificēts par apbūves gabalu vasaras mājiņu apbūvei. 1999. gadā J. Slabi zemesgabalu sadalīja 64 daļās, kuru pārdošanu viņš uzsāka. Pirmā zemesgabala daļa tika pārdota 2000. gadā.

4.        E. Kuča un H. Jezjorskas-Kučas gadījumā runa ir par viņu lauku saimniecības daļu pārdošanu izņēmuma veidā. Precīzāk, 2004. gadā viņi veica 13 daļu pārdošanas darījumus, no kuriem 9 – pēc 2004. gada 1. maija, 14 analogus darījumus 2005. gadā un 20 – 2006. gadā. E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča savu lauku saimniecību iegādājās kā lauksaimniecības zemesgabalu, kurā nav atļauta celtniecība, un viņi šo zemesgabalu izmantoja lauksaimniecības nolūkiem. Šajā ziņā pēc tam, kad viņi 2004. gadā saņēma no nodokļu iestādes atbilstošu atzinumu, viņi reģistrējās kā PVN maksātāji, uz kuriem attiecas vienotas likmes maksājumi. Pēc tam, kad vietējā apbūves plānā tika veikti grozījumi, daļa no lauksaimniecības zemesgabaliem tika nodoti dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām.

5.        Abos gadījumos kompetentās nodokļu iestādes secināja, ka zemesgabalu pārdošana ir apliekama ar PVN. J. Slabi, kā arī E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča apstrīdēja šo interpretāciju un cēla prasību administratīvajā tiesā.

6.        Saistībā ar kasācijas sūdzībām pret administratīvo tiesu spriedumiem Naczelny Sąd Administracyjny (Augstākā administratīvā tiesa, Polija) uzdeva Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus, no kuriem viens attiecas uz J. Slabi, bet divi – uz E. Kuču un H. Jezjorsku-Kuču.

7.        Jautājums attiecībā uz J. Slabi prasību pret Minister Finansów (finanšu ministrs) (lieta C-180/10) ir formulēts šādi:

“Vai fiziska persona, kas zemesgabalā ir veikusi lauksaimniecisku darbību un vēlāk, pamatojoties uz no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ notikušiem apbūves plānu grozījumiem, šo darbību ir izbeigusi – savu īpašumu ir pārkvalificējusi privātīpašumā un veikusi tā sadalīšanu mazākās daļās (ar vasaras mājiņām apbūvējami zemesgabali), un ir uzsākusi to pārdošanu, šī iemesla dēļ ir PVN maksātāja Direktīvas 2006/112/EK [(2)] 9. panta 1. punkta, kā arī Sestās direktīvas 77/388/EEK [(3)] 4. panta 1. un 2. punkta izpratnē, kurai ir pienākums maksāt šo nodokli saistībā ar tirdzniecības darbību?”

8.        Abi jautājumi, kas uzdoti prāvā par E. Kuča un H. Jezjorskas-Kučas prasību pret Dyrektor Izby Skarbowej w Warszawie (Varšavas Nodokļu palātas direktors) (lieta C-181/10), ir formulēti šādi:

“1)      Vai vienotas likmes lauksaimniekam Direktīvas 2006/112/EK 295. panta 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē, kas pārdod iepriekš tā lauksaimnieciskai darbībai izmantotus zemesgabalus, kuri pašvaldības apbūves plānā ir paredzēti apbūvei dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, bet kuri tikuši iegādāti kā lauksaimniecības zemesgabali (kuriem nepiemēro PVN), ir piemērojams šīs direktīvas 16. pants, saskaņā ar kuru uzņēmuma īpašumā esošu uzņēmuma saimnieciskās darbības aktīvu izmantošanu nodokļa maksātāja privātajām vajadzībām vai citiem ar uzņēmumu nesaistītiem mērķiem pielīdzina preču piegādei par atlīdzību tikai tad, ja šie aktīvi ir devuši tiesības pilnībā vai daļēji atskaitīt PVN?

2)      Vai vienotas likmes lauksaimnieks Direktīvas 2006/112 295. panta 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē, kas pārdod tā lauksaimnieciskai darbībai izmantotus zemesgabalus, kuri pašvaldības apbūves plānā ir paredzēti dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, bet kuri tomēr tikuši iegādāti kā lauksaimniecības zemesgabali (kuriem nepiemēro PVN), ir uzskatāms par nodokļu maksātāju, kuram PVN par šo pārdošanu ir jāmaksā atbilstoši parastajam režīmam?”

 Atbilstošās tiesību normas

 Direktīva 2006/112 (4)

9.        Atbilstoši Direktīvas 2006/112 (5) 2. panta 1. punkta a) apakšpunktam PVN uzliek preču piegādei, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

10.      Direktīvas 2006/112 (6) 9. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

““Nodokļa maksātājs” ir jebkura persona, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa vai rezultāta.

Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbību, uzskata par “saimniecisku darbību”. Materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.”

11.      Direktīvas 2006/112 16. panta pirmajā daļā ir noteikts:

“Ja nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas ir tā saimnieciskās darbības aktīvu daļa, vai arī šīs preces nodod bez maksas, vai, plašākā nozīmē, tās izmanto citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām, šādu lietojumu uzskata par preču piegādi par atlīdzību, ja PVN par attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms.”

12.      Direktīvas 2006/112 296. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja parastais PVN režīms vai, attiecīgā gadījumā, 1. nodaļā paredzētais īpašais režīms lauksaimniekiem varētu radīt grūtības, dalībvalstis var minētajiem lauksaimniekiem saskaņā ar šo nodaļu piemērot vienotās likmes režīmu, kas paredzēts, lai kompensētu PVN, kas samaksāts par vienotas likmes lauksaimnieku precēm un pakalpojumiem.”

 Valsts tiesiskais regulējums

13.      2004. gada 11. marta Likuma par nodokli precēm un pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Likums par PVN”) 15. pants ir formulēts šādi:

“1.      Nodokļa maksātāji ir juridiskas personas, organizatoriskās vienības bez juridiskās personas statusa un fiziskas personas, kas patstāvīgi veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Jebkuru ražotāju, tirgotāju vai pakalpojumu sniedzēju darbību, tostarp to personu darbību, kas veic dabas resursu ieguvi, lauksaimniecisku darbību un brīvas profesijas īstenojošu personu darbību uzskata par “saimniecisku darbību”, kas ir piemērojams arī tad, ja darbība ir veikta vienreizēji, bet apstākļos, kas norāda uz nodomu darbību veikt regulāri. Preču vai nemateriāla īpašuma izmantošana ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus jo īpaši ir uzskatāma par saimniecisku darbību.

[..]”

14.      Likuma par PVN 43. pantā ir noteikts:

“1.      No nodokļa atbrīvo:

[..]

3)      vienotas likmes lauksaimnieka veiktas ražojumu no paša īstenotas lauksaimnieciskas darbības piegādes un vienotas likmes lauksaimnieka sniegtus lauksaimnieciskus pakalpojumus;

[..]

9)      neapbūvētu zemesgabalu nodošanu, izņemot apbūves zemesgabalus un apbūvei paredzētos zemesgabalus.

[..]”

 Vērtējums

 Par prejudiciālo jautājumu lietā C-180/10

15.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai jēdziena “PVN maksātājs” definīcija, kas norādīta Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punktā, attiecas arī uz tādām personām kā J. Slabi, kas no 2007. gada (7) pakāpeniski pārdevis 64 zemesgabala daļas, kas atbilstoši teritorijas apbūves plānam paredzētas vasaras mājiņu apbūvei.

16.      J. Slabi faktisko situāciju var raksturot šādi:

–        minēto zemesgabalu J. Slabi iegādājās 1996. gadā kā lauksaimniecības zemesgabalu;

–        no 1996. līdz 1998. gadam uz šā zemesgabala patiešām tika veikta lauksaimnieciska darbība;

–        atbilstoši teritorijas apbūves plānam 1997. gadā minētais zemesgabals tika pārkvalificēts par zemesgabalu vasaras mājiņu apbūvei;

–        1999. gadā – pēc lauksaimnieciskās darbības pārtraukšanas uz minētā zemesgabala un šā zemesgabala pārkvalificēšanas par materiālu īpašumu – J. Slabi to sadalīja 64 daļās un uzsāka to pārdošanu.

17.      Tā kā Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punktā “nodokļa maksātāja” jēdziens tiek definēts ar atsauci uz “saimnieciskās darbības” jēdzienu vai, citiem vārdiem, par nodokļu maksātājiem kvalificē tikai tos, kuri veic šādu darbību (8), galvenais punkts atbildē uz uzdoto jautājumu ir, vai darbība, kas izpaužas kā pakāpeniska apbūves gabalu pārdošana, ir saimnieciska darbība.

18.      “Saimnieciskās darbības” jēdziens Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrajā daļā ir definēts kā tāds, kas aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, tostarp ilglaicīgu materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošanu ar nolūku gūt no tā ilglaicīgus ienākumus. Šis “izmantošanas” jēdziens atbilstoši kopējās PVN sistēmas neitralitātes principam attiecas uz visiem minētajiem darījumiem neatkarīgi no to juridiskās formas (9).

19.      Manuprāt, nav apstrīdams, ka apbūvei paredzēta zemesgabala pārdošana ir tāda materiāla īpašuma izmantošanas veids (10), un it īpaši, ja tiek ņemts vērā, ka apbūves gabala pārdošana kā preču piegāde par samaksu ir viena no darbībām, kas apliekama ar PVN Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 14. panta 1. punkta izpratnē.

20.      Vēl jānosaka, vai pakāpeniska daļu pārdošana tika veikta ilglaicīgu ieņēmumu gūšanai.

21.      Šajā ziņā nevajag aizmirst, ka jautājums, vai minētā darbība tika veikta ilglaicīgu ieņēmumu gūšanai, ir faktu jautājums, kas jāvērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus (11). Ņemot vērā “nodokļa maksātāja” un “saimnieciskās darbības” jēdzienu piemērošanas jomas objektīvo raksturu, attiecībā uz šo vērtējumu konkrētās darbības mērķiem un rezultātiem nav nozīmes (12).

22.      Tiesa jau skatīja jautājumu par to, vai īpašuma izmantošana tikusi izmantota ilglaicīgu ienākumu gūšanai lietā, kurā pieņemts spriedums lietā van Tiem (13). Šajā spriedumā Tiesa pasludināja, ka īpašuma izmantošana, kas izpaužas kā zemesgabala izmantošanas tiesību nodošana, jāuzskata par tādu, kas paredzēta ilglaicīgu ienākumu gūšanai, pat ja šī nodošana attiecas uz noteiktu laikposmu.

23.      Šajā lietā īpašuma izmantošana ir pakāpeniska to 64 apbūves gabalu pārdošana, kas iesākumā bija viens lauksaimniecības zemesgabals. No nolēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu izriet, ka zemesgabala īpašnieks šo īpašumu sadalīja, lai to pakāpeniski pārdotu daļu veidā.

24.      Es uzskatu, ka pats šis fakts, proti, zemesgabala sadalīšana daļās pirms pārdošanas, liecina par labu secinājumam, ka minētā zemesgabala īpašnieks rīkojies, lai atkārtoti veiktu minēto daļu pārdošanu un tādējādi gūtu no tā ilglaicīgus ienākumus. Šā secinājuma pamatā ir nevis daļu pārdošanas apjoms, bet gan tās atkārtotais raksturs.

25.      Šis secinājums ir spēkā neatkarīgi no jautājuma, vai zemesgabala īpašnieks to ir iegādājies tālāk pārdošanas dēļ. Ja mēs piekristu J. Slabi argumentam, kuru minēja arī valsts pirmās instances tiesa, atbilstoši kuram šajā lietā svarīgākais ir tas, ka pakāpeniski daļu veidā pārdotais zemesgabals netika iegādāts tālāk pārdošanas dēļ, tas galu galā nozīmētu apšaubīt kopējās PVN sistēmas neitralitāti, kas aizliedz izturēties dažādi PVN iekasēšanas ziņā pret tirgus dalībniekiem, kas veic vienādas darbības (14). Kā Polijas Republika pamatoti norādīja, apbūves zemes daļu pārdošana, ko veic persona, kura šīs daļas iegādājusies kā lauksaimniecības zemesgabalu lauksaimniecības nolūkiem, neatšķiras no darbības, ko veic persona, kas iegādājusies lauksaimniecības zemesgabalu, lai to pēc izmaiņām teritorijas apbūves plānā to tālāk pārdotu.

26.      Tāpēc jākonstatē, ka pircēja nolūkam, iegādājoties zemesgabalu, kurš pirms pakāpeniskas tālāk pārdošanas ticis sadalīts, nav nozīmes šīs pārdošanas kvalificēšanā par saimniecisku darbību Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

27.      Tā kā uzdotajā jautājumā iesniedzējtiesa uzsvēra, ka minētais zemesgabals pirms tā pārdošanas ticis pārkvalificēts par privātīpašumu saistībā ar lauksaimniecisku darbību, ko veic minētā zemesgabala īpašnieks, vēl jānoskaidro, vai J. Slabi privātā kārtā nav veicis minētā zemesgabala pakāpenisku pārdošanu zemesgabala daļu veidā. Kā izriet no judikatūras, nodokļu maksātājs, kas veic darbību privātā kārtā, nav nodokļu maksātājs, un tātad šāda darbība nav apliekama ar PVN (15).

28.      Protams, taisnība, ka atbilstoši judikatūrai, kas izriet no sprieduma lietā Armbrecht (16), ja PVN maksātājs pārdod īpašumu, vienu daļu no kura tas nav izmantojis savam uzņēmumam, paturot to privātai lietošanai, tad viņš attiecībā uz šīs daļas pārdošanu nerīkojas kā nodokļu maksātājs. Tādējādi PVN uz šādu darbību neattiecas.

29.      Tomēr jānorāda, ka šāda īpašuma nodalīšana tiek īstenota saistībā ar darbībām, attiecībā uz kurām persona tiek uzskatīta par PVN maksātāju.

30.      Šajā lietā J. Slabi zemesgabalu, kurš tika pakāpeniski pārdots pa daļām, kvalificēja kā privātīpašumu izmantošanai savā lauksaimnieciskajā darbībā. Tomēr J. Slabi tiek uzskatīts par PVN maksātāju nevis saistībā ar viņa lauksaimniecisko darbību, bet gan saistībā ar zemesgabala daļu pakāpenisko pārdošanu.

31.      Tāpēc argumentam, ka J. Slabi kvalificējis pārdoto lietu kā privātīpašumu, šajā lietā nav nozīmes.

32.      Rezumējot, lai noteiktu, vai persona ir PVN maksātājs Direktīvas 2006/112 9. panta 1. punkta izpratnē, valsts tiesai jānovērtē, vai minētā īpašuma izmantošana pakāpeniskas pārdošanas veidā ir īstenota ilglaicīgu ienākumu gūšanas dēļ, ņemot vērā visus lietas apstākļus, it īpaši norādes uz nolūku šīs darbības veikt atkārtoti. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētais īpašums netika iegādāts pārdošanas nolūkā vai ka īpašnieks to kvalificējis kā privātīpašumu, attiecinot uz atšķirīgu darbību no tās, attiecībā uz kuru persona tiek uzskatīta par PVN maksātāju.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem lietā C-181/10

33.      Es uzskatu, ka, ņemot vērā saistību starp jautājumu, kas uzdots attiecībā uz lietu C-180/10, un otro jautājumu attiecībā uz lietu C-181/10, jautājumi jāskata apgrieztā secībā.

 Par otro jautājumu

34.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa, tāpat kā attiecībā uz lietu C-180/10, cenšas noskaidrot, vai E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča jāuzskata par nodokļu maksātājiem saistībā ar 47 darījumiem, kas saistīti ar zemesgabala daļu pārdošanu laikposmā no 2004. līdz 2006. gadam.

35.      E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča, tāpat kā J. Slabi, pārdeva zemesgabala daļas, kas iesākumā bija iegādātas kā lauksaimniecības zemesgabals. Viņi izmantoja šo zemesgabalu lauksaimniecības nolūkiem pat pēc tam, kad apbūves plāna grozījumu dēļ zemesgabala daļas tika pārkvalificētas par zemesgabaliem dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām. Atšķirībā no J. Slabi viņi reģistrējās kā PVN maksātāji, kuriem saistībā ar viņu lauksaimniecības darbību ir piemērojami vienotas likmes maksājumi.

36.      Saskaņā ar atbildi, kas ieteikta lietā C-180/10, arī šajā lietā valsts tiesai jāizvērtē, vai minētā īpašuma izmantošana, to pakāpeniski pārdodot, tika veikta ilglaicīgu ienākumu gūšanas dēļ, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, it īpaši norādes attiecībā uz nolūku šīs darbības veikt atkārtoti.

37.      Pilnības labad jāpiebilst, ka E. Kuča un H. Jezjorskas-Kučas izvirzītajam argumentam, ka viņiem nav nekāda nolūka nākotnē turpināt zemesgabala daļu pārdošanu, nav nozīmes.

38.      Ja, veicot savu vērtējumu, valsts tiesa secinātu, ka minētās pārdošanas darbības tika veiktas, lai gūtu ilglaicīgus ienākumus, E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča maksātu PVN ne vien par viņu lauksaimniecisko darbību, bet arī par minētajiem darījumiem.

39.      Šādā gadījumā E. Kučs un H. Jezjorska-Kuča būtu PVN maksātāji par šādu zemesgabala daļu pārdošanu, kas attiecas uz lauksaimniecības zemes izmantošanu atbilstoši parastajam režīmam, neatkarīgi no viņu lauksaimniecības produktu ražotāja statusa, uz kuriem tiek attiecināts Direktīvas 2006/112 XII sadaļas 2. nodaļā minētais kopējais vienotas likmes režīms. Šis secinājums ir apstiprināts Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru darbības, kas nav lauksaimniecības preču piegāde un lauksaimniecības pakalpojumu sniegšana, ko veic vienotas likmes lauksaimnieks lauksaimniecības darbības ietvaros, saistībā ar lauku saimniecību ir pakļautas Direktīvā 2006/112 noteiktajam vispārējam režīmam (17).

 Par pirmo jautājumu

40.      Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2006/112 16. pants, atbilstoši kuram, ja nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas ir tā saimnieciskās darbības aktīvu daļa, vai arī šīs preces nodod bez maksas, vai, plašākā nozīmē, tās izmanto citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām, šādu lietojumu uzskata par preču piegādi par atlīdzību, ja PVN par attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms, piemērojams noteiktas likmes lauksaimniekam Direktīvas 2006/112 295. panta 1. punkta 3) apakšpunkta izpratnē, kurš pārdod zemesgabala daļas, kas tiek lietotas viņa lauksaimnieciskajai darbībai un kuras atbilstoši pašvaldības apbūves plānam paredzētas dzīvojamās platības un pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, bet kuras iegādātas kā lauksaimniecības zemesgabali (kuriem nepiemēro PVN).

41.      Šajā ziņā es uzskatu, ka Direktīvas 2006/112 16. pants nav jāpiemēro E. Kuča un H. Jezjorskas-Kučas veiktajiem darījumiem – pakāpeniskai zemesgabala daļu pārdošanai, kas ir daļa no viņu lauksaimniecības zemes īpašuma.

42.      Kā pamatoti savos rakstveida apsvērumos norādīja Eiropas Komisija, ja lauksaimniecības zemes daļas, kas ir vienotas likmes lauksaimnieka lauku saimniecības sastāvdaļa, pielietojums tiek mainīts un ja šīs daļas vairs netiek izmantotas lauksaimnieciskai ražošanai, lai varētu tās pakāpeniski pārdot, runa joprojām ir par konkrētā nodokļu maksātāja uzņēmumam paredzētas preces izmantošanu saimnieciskiem nolūkiem. Tāpēc runa nav par tādas preces izmantošanu, kuru nodokļu maksātājs izmanto privātām vajadzībām vai kuru viņš izmanto citiem mērķiem nekā savas saimnieciskās darbības vajadzībām, kā tas prasīts minētās direktīvas 16. pantā.

 Secinājumi

43.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Naczelny Sąd Administracyjny uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      lai noteiktu, vai persona ir pievienotās vērtības nodokļa maksātājs Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 9. panta 1. punkta izpratnē, valsts tiesai jānovērtē, vai minētā īpašuma izmantošana, to pakāpeniski pārdodot, ir īstenota, lai gūtu ilglaicīgus ienākumus, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus, it īpaši tos, kuri norāda uz nodomu šīs darbības veikt atkārtoti. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka minētais īpašums netika iegādāts pārdošanas nolūkā vai ka īpašnieks to kvalificējis kā privātīpašumu, ko izmanto citai darbībai nekā tā, par kuru personai jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis;

2)      persona maksā pievienotās vērtības nodokli par tādu zemesgabala daļu pārdošanu, kas ir lauksaimniecības zemes īpašums atbilstoši parastajam režīmam, neatkarīgi no viņa lauksaimniecības produktu ražotāja statusa, kuram tiek piemērots Direktīvas 2006/112 XII sadaļas 2. nodaļā minētais vienotas likmes režīms;

3)      Direktīvas 2006/112 16. pantu nepiemēro tādam vienotas likmes lauksaimniekam minētās direktīvas 295. panta izpratnē, kurš pakāpeniski pārdod zemesgabala daļas, kas paredzētas apbūvei dzīvojamajai platībai un pakalpojumu sniegšanai lauksaimniecības zemes īpašuma sadalīšanas dēļ.

1 –      Oriģinālvaloda – franču.

2 –      Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

3 –      Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”).

4 – Ņemot vērā laikposmu, kurā radušies lietas C-180/10 faktiskie apstākļi, piemērojama gan Sestā direktīva, gan Direktīva 2006/112, ar kuru atceļ Sesto direktīvu un kura no 2007. gada 1. janvāra to aizstāj. Šajos secinājumos mēs atsauksimies tikai uz Direktīvas 2006/112 atbilstošajiem punktiem, jo šīs direktīvas noteikumi pēc būtības ir analogi attiecīgajiem Sestās direktīvas punktiem.

5 – Minētā norma atbilst Sestās direktīvas 2. panta 1. punktam.

6 – Minētā norma atbilst Sestās direktīvas 4. panta 1. un 2. punktam.

7 – Šajā ziņā jānorāda, ka mēs par pamatu izmantojam hipotēzi, ka zemesgabala daļu pārdošana turpinājusies arī pēc 2004. gada 1. maija, pat ja lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu tas nav skaidri precizēts. Ja tā nebūtu, Tiesa nevarētu atbildēt uz uzdoto jautājumu.

8 – Skat. pēc analoģijas 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C-32/03 Fini H (Krājums, I-1599. lpp., 19. punkts).

9 – 2005. gada 21. aprīļa spriedums lietā C-25/03 HE (Krājums, I-3123. lpp., 39. punkts), 2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C-369/04 Hutchison 3G u.c. (Krājums, I-5247. lpp., 32. punkts) un 2009. gada 6. oktobra spriedums lietā C-267/08 SPÖ Landesorganisation Kärnten (Krājums, I-9781. lpp., 20. punkts).

10 – Tiesa jau par materiāla īpašuma izmantošanu ir uzskatījusi, piemēram, materiāla īpašuma iznomāšanu (1996. gada 26. septembra spriedums lietā C-230/94 Enkler, Recueil, I-4517. lpp., 21. punkts) vai to, ka nekustamā īpašuma īpašnieks piešķir apbūves tiesības uz šī nekustamā īpašuma citai personai (1990. gada 4. decembra spriedums lietā C-186/89 van Tiem, Recueil, I-4363. lpp., 19. punkts). Turpretī atļaujas piešķiršana, kas ļauj uzņēmējiem, kuri šādu atļauju saņēmuši, izmantot tās izmantošanas tiesības, ko sniedz šāda atļauja, piedāvājot sabiedrībai savus pakalpojumus mobilo telesakaru tirgū par samaksu, nav materiāla īpašuma izmantošana (2007. gada 26. jūnija spriedums lietā C-284/04 T-Mobile Austria u.c., Krājums, I-5189. lpp., 44. punkts). Tas pats attiecas uz darbībām sabiedrisko attiecību, informācijas, pasākumu organizēšanas, reklāmas materiālu piegādes citām politiskas partijas daļām un ikgadējās balles organizēšana (spriedums lietā SPÖ Landesorganisation Kärnten, minēts 9. zemsvītras piezīmē, 18. un 21. punkts).

11 – Šajā ziņā skat. spriedumu lietā Enkler (minēts 10. zemsvītras piezīmē, 24. un 30. punkts).

12 – Šajā ziņā skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-223/03 University of Huddersfield (Krājums, I-1751. lpp., 47. punkts) un spriedumu lietā T-Mobile Austria u.c. (minēts 10. zemsvītras piezīmē, 35. punkts).

13 – Minēts 10. zemsvītras piezīmē.

14 – 2008. gada 16. septembra spriedums lietā C-288/07 Isle of Wight Council u.c. (Krājums, I-7203. lpp., 42. punkts).

15 – 1995. gada 4. oktobra spriedums lietā C-291/92 Armbrecht (Recueil, 2775. lpp.,16. un 17. punkts) un 2001. gada 8. marta spriedums lietā C-415/98 Bakcsi (Recueil, I-1831. lpp., 24. punkts).

16 – Minēts 15. zemsvītras piezīmē.

17 – Šajā ziņā skat. 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-321/02 Harbs (Krājums, I-7101. lpp., 31. un 36. punkts) un 2005. gada 26. maija spriedumu lietā C-43/04 Stadt Sundern (Krājums, I-4491. lpp., 20. punkts).