Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 13. decembrī (1)

Lieta C-565/11

Mariana Irimie

pret

Administraţia Finanţelor Publice Sibiu,

Administraţia Fondului pentru Mediu

(Tribunalul Sibiu (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Nodokļu, kurus dalībvalsts ir iekasējusi, pārkāpjot Kopienu tiesības, kompensācija – Valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek ierobežoti procenti, kas minētajai valstij ir jāmaksā par kompensētajiem nodokļiem – Līdzvērtības, efektivitātes un samērīguma principi





I –    Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M. Irimie un Administraţia Finanţelor Publice Sibiu (Sibiu Publisko finanšu administrācija) un Administraţia Fondului pentru Mediu (Vides fonda administrācija), kurā M. Irimie lūdza kompensēt nodokli, kas uzlikts, pārkāpjot Savienības tiesības, proti, LESD 110. pantu, un samaksāt likumīgos procentus no minētā nodokļa samaksas dienas līdz faktiskās kompensācijas dienai.

2.        Reģistrējot mehānisko transportlīdzekli, kura izcelsme ir citā dalībvalstī, M. Irimie bija jāsamaksā piesārņojuma nodoklis (2).

3.        Savā spriedumā lietā Tatu (3) par strīdīgo nodokli Tiesa nosprieda, ka LESD 110. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā situācija, kurā dalībvalsts ievieš piesārņojuma nodokli, kas ir piemērojams automašīnām brīdī, kad tās pirmo reizi tiek reģistrētas šajā dalībvalstī, ja šis fiskālais pasākums tiek veidots tā, ka tas padara neizdevīgu citā dalībvalstī nopirktu lietotu transportlīdzekļu laišanu apgrozībā minētajā dalībvalstī, nepadarot neizdevīgu tāda paša vecuma un nolietojuma lietotu transportlīdzekļu iegādi valsts tirgū.

4.        Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 10. novembrī, iesniedzējtiesa šaubās par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts maksāt procentus par kompensējamo nodokli no nākamās dienas pēc tam, kad iesniegta prasība par kompensāciju, un nevis no dienas, kad samaksāts nodoklis, atbilst Savienības tiesībām. To darot, iesniedzējtiesa šaubās it īpaši par to, vai šāds valsts tiesiskais regulējums atbilst līdzvērtības, efektivitātes un samērīguma principam un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantā, lasot to kopā ar LES 6. pantu, nodrošinātajām īpašumtiesībām.

II – Rumānijas tiesību normas

5.        Rumānijas tiesību sistēmā nodokļu procedūra tiek reglamentēta vēlāk grozītajā un papildinātajā Valdības 2003. gada 24. decembra dekrētā Nr. 92 par Nodokļu procesuālo kodeksu (Ordonanţa Guvernului nr. 92 privind Codul de procedură fiscală, 2007. gada 31. jūlija Monitorul Oficial al României I daļa, Nr. 513; turpmāk tekstā – “VD Nr. 92/2003”).

6.        Pēc Tiesas 2012. gada 3. jūlija lūguma sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa norādīja, ka, piemērojot VD Nr. 92/2003 124. pantu, lasot to kopā ar tā 70. pantu, procenti par summām, kas ir kompensējamas no valsts budžeta, tiek piešķirti no nākamās dienas pēc prasības par kompensāciju iesniegšanas. Tā precizēja, ka valsts judikatūra šajā ziņā ir pastāvīga un nepārprotama.

7.        Pēc šī lūguma sniegt paskaidrojumus iesniedzējtiesa norādīja arī, ka pēc tajā izskatāmās tiesvedības pat tad, ja pirms tās jau būtu notikusi administratīva procedūra, nodokļu maksātājam nebūtu iespējams uzsākt citu tiesvedību, lūdzot pārējo procentu atlīdzināšanu, proti, to, kas saistīti ar laikposmu starp prettiesiskā nodokļa samaksu un prasības par kompensāciju iesniegšanu.

III – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

8.        2007. gada decembrī M. Irimie iegādājās Vācijā (4) reģistrētu mehānisko transportlīdzekli. 2008. gada septembrī viņa vērsās Rumānijas iestādēs, lai transportlīdzekli reģistrētu pirmo reizi Rumānijā, un samaksāja piesārņojuma nodokli 6707 Rumānijas leju (RON) apmērā.

9.        Ar 2009. gada 31. augusta prasības pieteikumu, kurš precizēts 2009. gada 10. decembrī un 2011. gada 7. jūlijā, M. Irimie pret Administraţia Finanţelor Publice Sibiu un Administraţia Fondului pentru Mediu ierosināja tiesvedību Tribunalul Sibiu [Sibiu apgabaltiesā] (Rumānija), lai tām tiktu piespriests, pirmkārt, kompensēt tai kā piesārņojuma nodokli pārskaitīto summu un, otrkārt, samaksāt tai ar šo nodokli saistītos likumīgos procentus no dienas, kad viņa šo nodokli ir samaksājusi.

10.      Iesniedzējtiesa konstatē, ka, ņemot vērā iepriekš minēto Tiesas spriedumu lietā Tatu (5), lēmumam saistībā ar prasības par kā piesārņojuma nodokli samaksātās summas kompensāciju nevajadzētu radīt lielas problēmas. Tomēr attiecībā uz prasības par visu ar šo nodokli saistīto likumīgo procentu, kas aprēķināti no dienas, kad šis nodoklis ir samaksāts, kompensāciju iesniedzējtiesa uzsver, ka to nav iespējams apmierināt sakarā ar kopā lasāmo VD Nr. 92/2003 124. un 70. panta normām, saskaņā ar kurām procenti par summām, kas ir kompensējami no valsts budžeta, var tikt piešķirti tikai no nākamās dienas pēc prasības par kompensāciju iesniegšanas.

11.      Iesniedzējtiesa šaubās par šīs tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām, tostarp tādu tiesiskās aizsardzības līdzekļu līdzvērtības, efektivitātes un samērīguma principiem, kurus privātpersonas ir tiesīgas izmantot sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī īpašumtiesībām, kas paredzētas Hartas 17. pantā, lasot to kopā ar LES 6. pantu.

12.      Šādos apstākļos Tribunalul Sibiu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai var uzskatīt, ka tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitātes, līdzvērtības un samērīguma [principi] saistībā ar [Savienības] tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti attiecībā pret privātpersonām, piemērojot [minētajām personām] [Savienības] tiesībām neatbilstošu tiesību normu [– principi], kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas judikatūras un no īpašumtiesībām, kas noteiktas [LES] 6. pantā, kā arī [Hartas] 17. pantā, [–] ir pret tādām valsts tiesību normām, kuras ierobežo zaudējumu apmēru, ko varētu atgūt privātpersona, kuras tiesības ir pārkāptas?”

IV – Tiesvedība Tiesā

13.      Rakstveida apsvērumus iesniedza M. Irimie, Rumānija, Spānijas Karaliste, Portugāles Republika un Eiropas Komisija. M. Irimie, Rumānija, Spānijas Karaliste un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2012. gada 17. oktobra tiesas sēdē.

14.      M. Irimie norāda, ka Savienības tiesībās netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurš ierobežo zaudējumu apmēru (peļņas negūšanas dēļ), kuru pilnīga atlīdzināšana pienākas privātpersonai, kura ir samaksājusi Savienības tiesībām neatbilstošu nodokli, piešķirot procentus tikai no prasības par kompensāciju iesniegšanas dienas, nevis no prettiesiskā nodokļa samaksas dienas.

15.      Rumānija norāda, ka Rumānijas tiesību akti ļauj pilnībā atlīdzināt nodokļu maksātājiem, kuriem bija pienākums maksāt vēlāk par prettiesisku atzītu nodokli, norādītos zaudējumus. Turklāt, pēc Rumānijas domām, tas ir dalībvalstu kompetencē noteikt privātpersonām saistībā ar nodokļu, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, samaksu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas procentu piešķiršanas nosacījumus, ievērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļu līdzvērtības, efektivitātes un samērīguma principus.

16.      Spānijas Karaliste uzskata, ka Savienības tiesības principā pieļauj valsts tiesību normas, kas ierobežo vai nu zaudējumu atlīdzības summu, kuru privātpersona, kuras tiesības ir pārkāptas, var saņemt, vai arī summu, kas tai kompensējama nepamatota maksājuma dēļ. Pēc Spānijas Karalistes domām, efektivitātes principa pārkāpums pastāv tikai tad, ja tiek samaksāta tik neliela procentu summa, ka [šī samaksa] būtiski ierobežotu procentu pārskaitīšanas tiesības, tās “kļūtu pārāk nenozīmīgas” vai veltīgas. Spānijas Karaliste uzskata, ka procentu samaksa no prasības par prettiesiski samaksāta nodokļa kompensāciju iesniegšanas dienas nepadara minētās tiesības nenozīmīgas.

17.      Portugāles Republika uzskata, ka dalībvalstij ir jāprecizē summas, uz kuru privātpersonai ir tiesības Savienības tiesību pārkāpuma dēļ, nosacījumi, ja vien šie nosacījumi neizraisa būtisku tās summas samazinājumu, uz kuru privātpersonai ir tiesības, un nevar tikt uzskatīti par šķērsli šo pašu tiesību īstenošanai.

18.      Pēc Komisijas domām, valsts tiesību norma, kurā kā izskatāmajā lietā būtiski ir ierobežotas nodokļu maksātāja tiesības atgūt zaudējumus, kas saistīti ar prettiesiski saņemtās summas nepieejamību, neatbilst efektivitātes principam.

V –    Analīze

19.      Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesai nav jāveic M. Irimie iesniedzējtiesā iesniegtā prasības pieteikuma juridiskā kvalifikācija. Prasītājai pamatlietā ir jāprecizē savas prasības raksturs un pamatojums (prasība par kompensāciju vai prasība atlīdzināt zaudējumus), iesniedzējtiesai to pārbaudot (6).

20.      No iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma redakcijas varētu izrietēt, ka M. Irimie šajā tiesā celtā prasība ir prasība atlīdzināt zaudējumus, kas radušies Savienības tiesību pārkāpuma dēļ. Tomēr, atstājot iesniedzējtiesas ziņā veikt pārbaudi un ņemot vērā Tiesai iesniegtos lietas materiālus, šķiet, ka M. Irimie iesniedzējtiesā celtā prasība attiecas uz kļūdaini, pārkāpjot Savienības tiesības, it īpaši LESD (7)110. pantu, noteiktā nodokļa kompensāciju, kā arī likumīgo procentu samaksu par laikposmu no minētā nodokļa samaksas dienas līdz tā faktiskās kompensēšanas dienai.

21.      Atbilstoši pastāvīgajai un ilggadējai judikatūrai, neraugoties uz Savienības tiesību normu par valsts Savienības tiesībām neatbilstošu nodokļu kompensāciju neesamību, tiesības uz šo nodokļu atmaksu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Dalībvalstij tātad ir (8) jāatmaksā nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, jo šīs atmaksas tiesības ir no Savienības tiesību sistēmas izrietošas subjektīvas tiesības (9).

22.      Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam šajā jautājumā, katras dalībvalsts tiesību sistēmai, piemērojot procesuālās autonomijas principu, ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras lietas dalībniekiem piešķir Savienības tiesības, tomēr, no vienas puses, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšēja rakstura prasībām (līdzvērtības princips), un, no otras puses, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Savienības tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (10). Turklāt pretēji tam, ko šo secinājumu 16. un 17. punktā apgalvo Spānijas Karaliste un Portugāles Republika, lai arī dalībvalstu procesuālās autonomijas princips atstāj katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās sistēmas kompetencē noteikt procesuālos līdzekļus privātpersonu no Savienības tiesībās izrietošo tiesību aizsardzības nodrošināšanai, tomēr tā rezultātā nedrīkst tikt ierobežota vai pārkāpta šo tiesību būtība.

23.      Valsts Savienības tiesībām neatbilstošu nodokļu atmaksas princips ir sen noteikts, turpretī dalībvalsts, kas nodokli iekasējusi, pārkāpjot Savienības tiesību normas, pienākums maksāt procentus par galveno kompensējamo summu rada šaubas.

24.      Tādējādi spriedumā apvienotajās lietās Ansaldo Energia u.c. (11) procentu samaksu varēja uzskatīt par papildu jautājumu jautājumam par Savienības tiesībām neatbilstošu nodokļu atmaksu un šis jautājums valsts iestādēm bija jāatrisina, piemērojot savas valsts tiesību normas par procentu likmi un dienu, no kuras procenti ir aprēķināmi.

25.      Šādu pieeju varētu izprast tādējādi, ka tā būtībā atstāj valsts tiesību ziņā ne tikai jautājumu par procentu saistībā ar atmaksājamiem nodokļiem aprēķina nosacījumiem, bet arī jautājumu par pašām nodokļu maksātāja tiesībām saņemt šos procentus.

26.      Lai gan Tiesa sava iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Metallgesellschaft u.c. 86. punktā apstiprināja, ka “iespējamā” (12) procentu par nepamatoti iekasētajiem nodokļiem samaksa bija papildjautājums, tomēr tā, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, konstatēja, ka pieteikums par tādu procentu samaksu, kas aptver, pārkāpjot Kopienas tiesības, samaksāto summu nepieejamības izmaksas, bija nevis papildjautājums, bet gan pats prasītāju pamatlietā sūdzību priekšmets. Pēc Tiesas domām, attiecīgais Kopienu tiesību pārkāpums izrietēja nevis no pašas nodokļa samaksas, bet gan tā iekasējamības priekšlaicīgā rakstura (13). Šajos apstākļos procentu piešķiršana nozīmēja tā “atlīdzināšanu”, kas nepamatoti tika samaksāts, un šķiet būtiska Līguma normu ievērošanai. Līdz ar to prasītājām pamatlietā bija tiesības tostarp uz procentu par summām, kas samaksātas laikposmā no nodokļa iepriekšējas samaksas līdz tā iekasējamības dienai, kompensāciju.

27.      Protams, būtu iespējams ierobežot iepriekš minētā sprieduma apvienotajās lietās Metallgesellschaft u.c. attiecināmību uz tajā izskatīto lietu specifiskiem faktiem un tātad uz nodokļu samaksu avansā. Tomēr Tiesa spriedumā lietā Test Claimants in the FII Group Litigation (14) par diskriminējošu nodokļu samaksu (15) nosprieda vispārēji, ka, ja dalībvalsts nodokļus ir uzlikusi, pārkāpjot Kopienu tiesību normas, nodokļu maksātājiem ir tiesības saņemt ne tikai nepamatoti iekasētā nodokļa atlīdzināšanu, bet arī šai valstij ar šo nodokli tieši saistītās samaksātās summas vai tās ieturētās summas.

28.      Turklāt savā iepriekš minētajā nesenajā spriedumā lietā Littlewoods Retail u.c. Tiesa, balstoties uz iepriekš minēto judikatūru Metallgesellschaft u.c., kā arī Test Claimants in the FII Group Litigation, atzina, ka dalībvalstīm ir pienākums kompensēt, pārkāpjot Savienības tiesības, iekasēto nodokļu summas kopā ar procentiem (16). Tiesa konstatēja, ka, lai gan katras dalībvalsts tiesību sistēmai ir jāparedz nosacījumi, ar kādiem šādi procenti ir maksājami, norādot likmi un šo procentu aprēķināšanas metodi, tomēr valsts tiesību normas nedrīkst liegt nodokļu maksātājam atbilstošu kaitējuma, kas radies nepamatotas nodokļa samaksas dēļ, atlīdzību (17).

29.      Tiesības saņemt procentus, kas nozīmē atbilstošu kaitējuma, kas radies, pārkāpjot Savienības tiesības, nepamatotas nodokļa samaksas dēļ, atlīdzību, pēc manām domām, atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Littlewoods Retail u.c. ir līdzvērtīgas (18) tiesībām uz šī nodokļa atlīdzināšanu un līdz ar to ir subjektīvas no Savienības tiesību sistēmas izrietošas tiesības (19). Manuprāt, šīs subjektīvās tiesības obligāti nozīmē procentu samaksu no šī nodokļa samaksas dienas. Ir acīmredzami, ka no šīs dienas, nevis no jebkādas citas vēlākas dienas nodokļu maksātājam rodas zaudējumi attiecīgo naudas summu nepieejamības dēļ.

30.      Turklāt ir vispārzināms, ka nodokļu maksātājiem gadījumā, ja tie nesamaksātu nodokļus, principā, izņemot ārkārtas apstākļus, ir pienākums samaksāt dalībvalsts kasē nesamaksātos nodokļus, procentus par šiem nodokļiem no dienas, kad tie bija jāsamaksā, kā arī kavējuma naudu un/vai naudas sodus (20).

31.      Tikai pakārtoti un gadījumā, ja M. Irimie prasības pieteikums pamatlietā tiktu aplūkots kā prasība par zaudējumu, kas radušies, dalībvalstij pārkāpjot Savienības tiesības, atlīdzību, rastos jautājums, vai tādos apstākļos kā pamatlietā dalībvalsts izdarītais LESD 110. panta pārkāpums nodokļu maksātājiem dod tiesības uz zaudējumu un procentu atlīdzību, kas ir vienāda ne tikai ar summu par, pārkāpjot Savienības tiesības, uzlikto nodokli, bet arī likumīgiem procentiem, kas saistībā ar šo nodokli ir aprēķināmi no tā samaksas dienas.

32.      Tiesa konstatēja, ka princips par valsts atbildību par privātpersonām, pārkāpjot Savienības tiesības, nodarītajiem zaudējumiem, kuru pieļaušanā tā ir vainojama, ietilpst Līguma sistēmā (21). No Tiesas 1996. gada 5. marta sprieduma apvienotajās lietās Brasserie du pêcheur un Factortame (22) izriet, ka, lai varētu nodrošināt efektīvu privātpersonu tiesību aizsardzību, zaudējumu, kas tām nodarīti, pārkāpjot Kopienas tiesības, atlīdzībai ir jābūt nodarītajam kaitējumam atbilstošai. Konkrētāk attiecībā uz kaitējumu Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Metallgesellschaft u.c. nosprieda, ka, lai nodrošinātu pilnīgu zaudējumu atlīdzību, nevar neievērot tādu faktoru kā laiks, kas faktiski var samazināt tās vērtību, un ka procentu piespriešana ir būtiska daļa no atlīdzības (23). Turklāt savā 2006. gada 13. jūlija spriedumā apvienotajās lietās Manfredi u.c. (24) Tiesa nosprieda, ka no efektivitātes principa un privātpersonu tiesībām prasīt zaudējumu, kas nodarīti tāda līguma vai rīcības, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci, rezultātā, atlīdzību izriet, ka personām, kuras ir cietušas zaudējumus, jāvar prasīt ne vien faktiskos zaudējumus (damnum emergens), bet arī negūto peļņu (lucrum cessans), kā arī procentu maksājumus.

33.      Tādos apstākļos, kādi ir izklāstīti pamatlietā, procentu piešķiršana no attiecīgā nodokļa samaksas dienas, man šķiet, ir obligāta, pārkāpjot LESD 110. pantu, nodarītā kaitējuma atbilstošai atlīdzināšanai, jo no šīs dienas nodokļu maksātājam ir radušies zaudējumi attiecīgo naudas summu nepieejamības dēļ.

34.      Ņemot vērā iepriekš šo secinājumu 22.?33. punktā izklāstīto analīzi, uzskatu, ka ir lieki izvērtēt Rumānijas tiesībās paredzētā kaitējuma summas, kuru var saņemt M. Irimie, ierobežojuma atbilstību efektivitātes un samērīguma principiem, kā arī īpašumtiesībām, kas ietvertas LES 6. pantā, lasot to kopā ar Hartas 17. pantu.

VI – Secinājumi

35.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunalul Sibiu uzdoto prejudiciālo jautājumu sniegt šādu atbildi:

Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka, ja dalībvalsts ir iekasējusi Savienības tiesībām, šajā gadījumā LESD 110. pantam, neatbilstošu nodokli, šīs valsts pienākums ir kompensēt šī nodokļa summu un samaksāt par tam atbilstošu summu procentus no dienas, kad nodokļu maksātājs to ir samaksājis.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – Pamatlietas faktu rašanās brīdī Valdības steidzamības kārtā pieņemtā 2008. gada 21. aprīļa dekrēta Nr. 50/2008, ar ko ievieš piesārņojuma nodokli mehāniskajiem transportlīdzekļiem (Ordonanţă de Urgenţă a Guvernului nr. 50/2008 pentru instituirea taxei pe poluare pentru autovehicule) (2008. gada 25. aprīļa Monitorul Oficial al României I daļa, Nr. 327), kas stājās spēkā 2008. gada 1. jūlijā, 3. pantā ir ieviests piesārņojuma nodoklis M1?M3 un N1?N3 kategorijas transportlīdzekļiem.

3 – 2011. gada 7. aprīļa spriedums lietā C-402/09 (Krājums, I-2711. lpp.).

4 – Transportlīdzeklis pirmo reizi tika reģistrēts Vācijā 1999. gada 23. martā.

5 – Iesniedzējtiesa min arī šo spriedumu apstiprinošo judikatūru, tostarp 2011. gada 8. aprīļa rīkojumus apvienotajās lietās C-136/10 un C-178/10 Obreja un Darmi; lietā C-336/10 Ijac; apvienotajās lietā C-29/11 un C-30/11 Sfichi un Ilaş; 2011. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-263/10 Nisipeanu; kā arī 2011. gada 13. jūlija rīkojumus lietā C-335/10 Vijulan; lietā C-438/10 Druţu un lietā C-573/10 Micşa. Pēc 2012. gada 3. jūlija lūguma sniegt paskaidrojumus šī tiesa precizēja arī, ka kopš iepriekš minētā Tiesas sprieduma lietā Tatu valsts tiesas apmierina nodokļu maksātāju prasības, piespriežot nodokļa kompensāciju un procentu piešķiršanu no nākamās dienas pēc prasības par kompensāciju iesniegšanas.

6 – Skat. 2001. gada 8. marta spriedumu apvienotajās lietās C-397/98 un C-410/98 Metallgesellschaft u.c. (Krājums, I-1727. lpp., 81. punkts), 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C-446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I-11753. lpp., 201. punkts), kā arī 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (Krājums, I-2107. lpp., 109. punkts).

7 – Jāpiebilst, ka LESD 110. pants ir piemērojams tieši. Skat. 1982. gada 29. aprīļa spriedumu lietā 17/81 Pabst & Richarz (Recueil, 1331. lpp.). Līdz ar to visām dalībvalstu iestādēm to kompetenču ietvaros ir jānodrošina tā ievērošana.

8 – Tā kā atteikums atmaksāt nodokli ir no Savienības tiesību sistēmas izrietošu subjektīvu tiesību ierobežojums, Tiesa uzskata, ka tas jāinterpretē šauri. Tādēļ tieša nepamatoti samaksātā nodokļa pārnešana uz pircēju tiktāl, ciktāl tas no nodokļu maksātāja viedokļa nozīmē nepamatotu iedzīvošanos, ir vienīgais izņēmums no tiesībām uz tādu nodokļu, kas ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, atmaksāšanu. Skat. 2011. gada 6. septembra spriedumu lietā C-398/09 Lady & Kid u.c. (Krājums, I-7375. lpp., 20. punkts). Šajā ziņā minētā sprieduma 21. punktā Tiesa apstiprināja savu judikatūru, saskaņā ar kuru pat gadījumā, ja tiek konstatēts, ka nepamatoti samaksātā nodokļa nasta ir tikusi pārnesta uz trešajām personām, tā atmaksāšana saimnieciskās darbības subjektam var arī neradīt šī pēdējā nepamatotu iedzīvošanos, jo, minētā nodokļa summu iekļaujot noteiktajās cenās, tam var rasties ar tā noieta apjoma samazināšanos saistīts kaitējums.

9 – Skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-591/10 Littlewoods Retail u.c. (24. punkts un tajā minētā judikatūra).

10 – Šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Metallgesellschaft u.c. (85. punkts), kā arī lietā Test Claimants in the FII Group Litigation (203. punkts).

11 – 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās no C-279/96 līdz C-281/96 (Recueil, I-5025. lpp., 20. punkts). Skat. arī 2006. gada 7. septembra spriedumu lietā C-470/04 N (Krājums, I-7409. lpp., 61. punkts).

12 – Jānorāda, ka vārds “iespējams” nav ietverts sprieduma šajā lietā versijā angļu valodā, turklāt tiesvedības valoda šajā lietā bija angļu valoda.

13 – Tiesa atzina, ka Kopienu tiesībām pretrunā ir nevis nodokļa iekasēšana Apvienotajā Karalistē par meitassabiedrību samaksātajām dividendēm mātessabiedrībām, bet gan tas, ka Apvienotajā Karalistē esošajām meitassabiedrībām, kuru mātessabiedrību juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, šis nodoklis bija jāmaksā avansā, kamēr meitassabiedrībām rezidentēm, kuru mātessabiedrības ir rezidentes, bija iespēja izvairīties no šī pienākuma (skat. minētā sprieduma 83. punktu).

14 – Skat. arī iepriekš minēto spriedumu ietā Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation (112. punkts).

15 – Šajā gadījumā jautājums nav par nodokļa avansa maksājumu, bet gan par nodokļa neatbilstību Līgumam.

16 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Littlewoods Retail u.c. (25. un 26. punkts).

17 – Jānorāda, ka no iepriekš minētā sprieduma lietā Littlewoods Retail u.c. 8. punkta izriet, ka diena, no kuras ir aprēķināmi procenti, atbilstoši šajā lietā piemērojamām Anglijas tiesībām ir diena, kurā Lielbritānijas nodokļu iestādes ir saņēmušas pārmaksāto PVN summu, un diena, kas ir pēdējā aprēķinā iekļaujamā, ir diena, kad minētās iestādes ir atļāvušas atlīdzināt summu, par kuru ir maksājami procenti. Es uzskatu, ka tas, ka minētā sprieduma 27. punktā nav minēta diena, no kuras procenti ir aprēķināmi, to nosacījumu vidū, kas ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā, ir īpaši nozīmīgi. Manuprāt, Tiesa klusējot ir apstiprinājusi laikposmu, par kuru atbilstoši Anglijas tiesībām ir maksājami procenti, un atzinusi subjektīvās tiesības tādā procentu līmenī, kas ir atbilstošs kaitējuma, kas radies nepamatotas nodokļa samaksas dēļ, atlīdzībai.

18 – Savu secinājumu lietā, kurā pasludināts iepriekš minētais spriedums Littlewoods Retail u.c., 30. punktā ģenerāladvokāte Trstenjaka [Trstenjak] apgalvoja, ka “[..] nodokļa maksātājam ir tiesības uz maksājuma atmaksāšanu [nodokļa kompensāciju], kā arī tiesības uz procentu samaksu. Šo nodokļa maksātāja tiesību pamatojums ir rodams Savienības tiesību normās, ar kurām iekasētie maksājumi [nodokļi] ir aizliegti”.

19 – Skat. iepriekš šo secinājumu 21. punktu. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Littlewoods Retail u.c. nav atsaukusies uz jautājuma par procentiem papildu raksturu.

20 – Kavējuma naudas un naudas sodi nodokļu jomā ir piespiedu līdzekļi, kurus dalībvalstis izmanto sabiedrības interesēs, lai nodrošinātu (laicīgu) nodokļu maksātāju maksājamo nodokļu samaksu.

21 – Skat. 1991. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietā C-6/90 un C-9/90 Francovich u.c. (Recueil, I-5357. lpp., 35. punkts), kā arī 1996. gada 8. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-178/94, C-179/94 un no C-188/94 līdz C-190/94 Dillenkofer u.c. (Recueil, I-4845. lpp., 20. punkts).

22 – C-46/93 un C-48/93 (Recueil, I-1029. lpp., 82. punkts).

23 – Skat. 94. punktu.

24 – No C-295/04 līdz C-298/04 (Krājums, I-6619. lpp., 100. punkts).