Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA

[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 13. jūnijā (1)

Lieta C-303/12

Guido Imfeld,

Nathalie Garcet

pret

État belge

(Tribunal de première instance de Liège (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Personu brīva pārvietošanās – Pašnodarbinātas personas – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Ienākuma nodoklis – Divpusēja konvencija par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu – Tādu ienākumu atbrīvojums no nodokļa, kas gūti dalībvalstī, kura nav dzīvesvietas dalībvalsts – Laulātā pāra ienākumu kopīga aplikšana ar nodokli – Ar nodokli neapliekamu ienākumu ņemšana vērā nodokļa bāzes aprēķinā – Nodokļu priekšrocības, kas saistītas ar nodokļu maksātāju personīgo un ģimenes situāciju – Brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi





1.        Šajā lietā Tiesai atkal tiek lūgts interpretēt jautājumu par to, vai dalībvalsts tiesiskais regulējums par ienākuma nodokli, kas liedz dalībvalstī dzīvojošiem laulātajiem nodokļa maksātājiem gūt dažas ģimenēm paredzētas nodokļu priekšrocības, ir saderīgs ar Savienības tiesībām. Šīs lietas īpatnība ir tā, ka viens no minētā pāra locekļiem gūst visus ienākumus citā dalībvalstī, kurā viņa ienākumi tiek aplikti ar nodokli individuāli un kurā viņš daļēji gūst līdzvērtīgas nodokļu priekšrocības.

2.        Tādējādi Tiesai pirmo reizi jānoskaidro jautājums, vai dalībvalsts var pamatot to, ka tā nepiešķīra dalībvalstī dzīvojošam laulātajam pārim, kura viens loceklis izmantoja LESD garantētās brīvības, noteiktas nodokļa priekšrocības – šajā gadījumā atbrīvojumu no nodokļa par apgādājamiem bērniem tāpēc, ka minētais laulātā pāra loceklis izmantoja līdzīgas priekšrocības, būdams nodokļa maksātājs citā dalībvalstī. Plašāk tā ir aicināta precizēt savu judikatūru, saskaņā ar kuru dzīvesvietas dalībvalstij principā pilnībā jāņem vērā nodokļa maksātāja personīgā un ģimenes situācija, izņemot gadījumu, kad minētais nodokļa maksātājs lielāko daļu savu ienākumu gūst citā dalībvalstī.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    1967. gada Divpusējā konvencija

3.        Konvencijas starp Beļģijas Karalisti un Vācijas Federatīvo Republiku par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu un dažu citu jautājumu saistībā ar ienākumu nodokli un īpašuma nodokli noregulēšanu (2) 14. pantā ir noteikts:

“1.      Līgumslēdzējas valsts rezidenta ienākumus, kas gūti, strādājot brīvajā profesijā vai veicot citu līdzīgu darbību pašnodarbinātas personas statusā, apliek ar nodokļiem tikai šajā valstī, izņemot, ja šī persona savas darbības vajadzībām parasti izmanto pastāvīgo bāzi otrā valstī. Ja izmanto šādu pastāvīgo bāzi, ienākumus var aplikt ar nodokļiem arī otrā valstī, bet tikai, ciktāl tos uzliek par darbībām, kas ir veiktas šajā pastāvīgajā bāzē.

2.      Termins “brīvās profesijas” it īpaši ietver pašnodarbinātas personas darbības [..], ārsta, jurista, inženiera, arhitekta, zobārsta un grāmatveža darbību.

[..]”

4.        1967. gada Divpusējās konvencijas 23. panta 2. punkta 1. apakšpunktā, kurā ir paredzēti noteikumi par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu Beļģijas Karalistes rezidentiem, ir noteikts, ka Vācijā gūtie ieņēmumi, kuri saskaņā ar minēto konvenciju šajā valstī tiek aplikti ar nodokli, ir atbrīvoti no nodokļa Beļģijā. Šajā noteikumā tomēr ir precizēts, ka šis atbrīvojums neierobežo Beļģijas Karalistes tiesības, nosakot nodokļa likmi, ņemt vērā arī ar nodokli neapliekamos ienākumus.

B –    Beļģijas tiesības

5.        Galvenie noteikumi, kas attiecas uz pamatlietu, ir Beļģijas 1992. gada Ienākuma nodokļa kodeksa (3) 155. pants, kurā ir paredzēti noteikumi ar nodokli neapliekamo ienākumu atbrīvojumam no ienākuma nodokļa saskaņā ar konvencijām par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu (4), un 132.–134. pants, kas attiecas uz nodokļu priekšrocībām par apgādājamiem bērniem, kuras piešķir ikvienam nodokļa maksātājam, atbrīvojot noteiktu ienākumu daļu no nodokļa.

6.        CIR 1992 155. pantā ir noteikts:

“Ienākumi, kas ir atbrīvoti no nodokļiem saskaņā ar starptautiskajām konvencijām par dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanu, tiek ņemti vērā, nosakot nodokli, taču tas tiek samazināts proporcionāli tai kopējo ienākumu daļai, kas ir atbrīvota no nodokļiem.

Tāda pati procedūra attiecas uz:

–        ienākumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar citiem starptautiskajiem līgumiem vai nolīgumiem par atbrīvojumu no ienākuma nodokļa, ar nosacījumu, ka tajos ir paredzēta progresivitātes klauzula;

[..]

Ja tiek noteikta kopīga nodokļa bāze, samazinājumu katram nodokļu maksātājam aprēķina, ņemot vērā visus neto ienākumus.”

7.        CIR 1992 134. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ienākumu daļu, kas ir atbrīvota no nodokļa, aprēķina katram nodokļa maksātājam, un tajā ietver kopējo pamatsummu, kuru var palielināt, un 132. un 133. pantā paredzētos papildu atbrīvojumus.

Ja nosaka kopīgu nodokļa bāzi, 132. pantā paredzētos papildu atbrīvojumus piemēro tam nodokļa maksātājam, kam ir vislielākie ar nodokli apliekamie ienākumi. [..]”

8.        Turklāt, lai izpildītu 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā de Groot (5), Beļģijas Karaliste 2008. gada 12. martā pieņēma Apkārtrakstu Nr. Ci.RH.331/575.420, kurā bija paredzēti nodokļu atvieglojumi ienākumiem, kas atbrīvoti atbilstoši konvencijai (6), kuras 3. un 4. punktā ir noteikts:

“3.      Papildu samazinājumu attiecībā uz ienākumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar konvenciju, var piešķirt tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

–      nodokļa maksātājs ienākumus, kas ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar konvenciju, ir guvis vienā vai vairākās [Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ)] dalībvalstīs;

–      nodokļa maksātāja personīgā vai ģimenes situācija nav ņemta vērā, aprēķinot nodokli, kas attiecīgajās valstīs ir jāmaksā par ienākumiem, kuri ir atbrīvoti no nodokļiem Beļģijā;

–      nodokļa maksātājs nav varējis Beļģijā pilnībā izmantot nodokļu priekšrocības, kas ir saistītas ar viņa personīgo vai ģimenes situāciju;

–      nodoklis, kas ir jāmaksā Beļģijā un kam ir pieskaitīts nodoklis, kurš ir jāmaksā ārvalstīs, ir lielāks nekā nodoklis, kas būtu bijis jāmaksā, ja ienākumi būtu gūti tikai Beļģijā un ja ar tiem saistītie nodokļi būtu jāmaksā Beļģijā.

4.      Nodokļa maksātājam, kas lūdz piešķirt papildu samazinājumu, ir jāiesniedz pierādījumi par to, ka viņš ir izpildījis attiecīgos nosacījumus.”

II – Pamattiesvedības rašanās fakti

9.        Vācijas pilsonis G. Imfeld un Beļģijas pilsone N. Garcet ir precējušies, viņiem ir divi bērni, un viņu dzīvesvieta ir Beļģijā. Ienākumu deklarāciju par 2003. un 2004. taksācijas gadu viņi iesniedza Beļģijā katrs atsevišķi, nenorādot, ka viņi ir precējušies. G. Imfeld, kas ir advokāts Vācijā, kur viņš gūst visus savus ienākumus, nenorādīja nekādus ar nodokli apliekamus ienākumus, ne arī nevienu viņa apgādībā esošu personu. Turpretī N. Garcet, kas ir nodarbināta Beļģijā, deklarēja hipotekāros procentus, divus apgādājamus bērnus un izdevumus par bērnu aprūpi.

10.      Par šīm deklarācijām iesniedzējtiesā notiek trīs tiesvedības, kas ir tās Tiesā iesniegtā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā.

11.      Ņemot vērā prasītājam pamatlietā piemēroto nodokļu režīmu Vācijā, tika celta prasība arī šajā dalībvalstī.

A –    Tiesvedība saistībā ar prasītājiem pamatlietā piemēroto nodokļa režīmu Beļģijā

1)      Strīdi attiecībā uz 2003. taksācijas gadu

12.      Beļģijas nodokļu administrācija 2004. gada 5. aprīlī nodokļa maksājumu 2003. taksācijas gadam noteica tikai prasītājai pamatlietā.

13.      Tomēr minētā administrācija 2004. gada 16. novembrī konstatēja, ka prasītāju pamatlietā nevar uzskatīt par neprecējušos, un tāpēc izdeva paziņojumu par pārrēķinu, paziņojot par prasītāju pamatlietā kopīgu aplikšanu ar nodokli un jauna maksājuma noteikšanu, pamatojoties uz prasītājas pamatlietā deklarētajiem ienākumiem un prasītāja pamatlietā ienākumiem, kurus viņš guva Vācijā kā pašnodarbināta persona.

14.      Prasītāji pamatlietā 2004. gada 9. decembra vēstulē nepiekrita šādi paziņotajai atgūšanai, apstrīdot kopīgu nodokļa aprēķinu un lūdzot to aprēķināt katram atsevišķi, lai nodrošinātu brīvību veikt uzņēmējdarbību, kā arī prasot reāli un pilnīgi atbrīvot no nodokļa prasītāja pamatlietā Vācijā gūtos ienākumus.

15.      Nodokļu administrācija 2004. gada 13. decembrī prasītājiem pamatlietā paziņoja, ka prasītāja pamatlietā Vācijā gūtie ienākumi tiks pilnīgi atbrīvoti no nodokļa, bet kopīgā nodokļa bāzē ir jāņem vērā izdevumi par bērnu aprūpi, no nodokļa atbrīvotā ienākumu summa un nodokļa samazinājums, kas piešķirts par kompensējošiem ienākumiem.

16.      2005. gada 10. februārī iemaksas par 2003. taksācijas gadu tika aprēķinātas tikai prasītājai pamatlietā, pamatojoties uz ienākumu bāzi, ko samazināja līdz 0, par ko prasītāji pamatlietā 2005. gada 9. martā iesniedza sūdzību.

17.      Šī sūdzība tika noraidīta ar Ljēžas directeur régional des contributions directes [reģionālā tiešo nodokļu direktora] (Beļģija) 2005. gada 11. jūlija lēmumu.

18.      Prasītāji pamatlietā par šo lēmumu cēla prasību, iesniedzot to iesniedzējtiesas kancelejā 2005. gada 29. septembrī.

19.      2005. gada 13. oktobrī tika noteiktas iemaksas 2003. taksācijas gadam abiem prasītājiem pamatlietā kopā, par to viņi iesniedza sūdzību 2006. gada 13. janvārī.

20.      Šī sūdzība tika noraidīta ar Ljēžas directeur régional des contributions directes 2006. gada 7. marta lēmumu.

21.      Prasītāji pamatlietā par šo lēmumu cēla prasību, iesniedzot to iesniedzējtiesas kancelejā 2006. gada 31. martā.

2)      Strīdi attiecībā uz 2004. taksācijas gadu

22.      2005. gada 24. jūnijā tika noteiktas iemaksas 2004. taksācijas gadam abiem prasītājiem pamatlietā kopā, par ko viņi iesniedza sūdzību 2005. gada 15. septembrī.

23.      Šī sūdzība tika noraidīta ar Ljēžas directeur régional des contributions directes 2005. gada 19. oktobra lēmumu.

24.      Prasītāji pamatlietā par šo lēmumu cēla prasību, iesniedzot to iesniedzējtiesas kancelejā 2005. gada 21. novembrī.

B –    Tiesvedība saistībā ar prasītājam piemēroto nodokļa režīmu Vācijā

25.      No iesniedzējtiesas nolēmuma, rakstveida un mutvārdu apsvērumiem, kā arī no atbildēm uz Tiesas rakstveida jautājumiem izriet, ka prasītājs pamatlietā uzskatīja, ka Vācijas nodokļu iestādes 2003. taksācijas gadā atteica viņam piešķirt kopīgas aplikšanas ar nodokli sniegtās priekšrocības, kuras saskaņā ar Ienākumu nodokļa likuma (Einkommensteuergesetz) 1.a panta 1. punkta 2. apakšpunktu var saņemt precēti nodokļa maksātāji, kas ilgstoši nedzīvo šķirti un kas maksā nodokli Vācijā, bet kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī (7).

26.      Prasītāja pamatlietā prasība par šo noraidošo lēmumu tika noraidīta ar Ķelnes Finanzgericht (Vācija) 2007. gada 25. jūlija spriedumu (8), jo, pirmkārt, viņa ar nodokli apliekamie ienākumi Vācijā bija zemāki par 90 % no kopējiem mājsaimniecības ienākumiem un, otrkārt, viņa laulātās draudzenes ienākumi bija lielāki gan par absolūto slieksni EUR 12 372, gan par 10 % slieksni no pasaulē gūtajiem ienākumiem, kurus paredz Vācijas nodokļu tiesiskais regulējums.

27.      Prasītāja pamatlietā iesniegtā apelācijas sūdzība par šo spriedumu tika noraidīta ar Bundesfinanzhof (Vācija) 2007. gada 17. decembra spriedumu (9).

28.      Gan Ķelnes Finanzgericht, gan Bundesfinanzhof īpaši uzsvēra, ka Tiesa ir apstiprinājusi minētos sliekšņus 1999. gada 14. septembra spriedumā lietā Gschwind (10).

III – Prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā

29.      Šādos apstākļos, apvienojot dažādas prasītāju pamatlietā ierosinātās lietas, iesniedzējtiesa ar 2012. gada 31. maija spriedumu, kas Tiesas kancelejā ir saņemts 2012. gada 22. jūnijā, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [EKL] 39. pants [(tagad LESD 45. pants)] pieļauj tādas Beļģijas tiesību normas nodokļu jomā, kādas ir ietvertas [CIR 1992] 155. pantā un [134. panta 1. punkta otrajā daļā] un saskaņā ar kurām neatkarīgi no tā, vai tiek piemērots [2008. gada apkārtraksts], prasītāja Vācijā gūtie ienākumi, kas ir atbrīvoti no nodokļiem atbilstoši [1967. gada Divpusējas konvencijas] [14.] pantam, tiek ietverti Beļģijas nodokļa aprēķinā un tiek izmantoti par aprēķina bāzi [CIR 1992] paredzēto nodokļu atvieglojumu piešķiršanai, un šie atvieglojumi, piemēram, tā ienākumu daļa, kas ir atbrīvota no nodokļiem prasītāja ģimenes stāvokļa dēļ, tiek samazināti vai piešķirti mazākā apmērā nekā tad, ja abi prasītāji ienākumus būtu guvuši Beļģijā un ja drīzāk prasītāja, nevis prasītājs būtu guvusi lielākus ienākumus, kaut gan Vācijā gūtie prasītāja ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem kā neprecētai personai un tādējādi nevar saņemt visas nodokļu priekšrocības, kas saistītas ar viņa personīgo un ģimenes situāciju, kuru Vācijas nodokļu iestādes ņem vērā tikai daļēji?”

30.      Prasītāji pamatlietā, Beļģijas Karaliste un Igaunijas Republika, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

31.      Pirms tiesas sēdes prasītāji pamatlietā, Beļģijas Karaliste un Komisija tika aicināti rakstveidā atbildēt uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, ko viņi arī izpildīja.

32.      Turklāt atklātā tiesas sēdē, kas notika 2013. gada 22. aprīlī, tika uzklausīti prasītāju pamatlietā, Beļģijas Karalistes un Komisijas mutvārdu apsvērumi.

IV – Ievada apsvērumi par prejudiciālā jautājuma formulējumu un piemērošanas jomu

33.      Vienkāršos vārdos apkopojot uzdoto prejudiciālo jautājumu, var teikt, ka iesniedzējtiesa lūdz Tiesu lemt par to, vai ar Savienības tiesībām ir saderīgs dalībvalsts, šajā gadījumā Beļģijas, nodokļu režīms attiecībā uz laulāto pāri, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus un kura viens šī pāra loceklis ir pašnodarbināta persona citā dalībvalstī, šajā gadījumā Vācijas Federatīvajā Republikā, kurā viņš gūst visus savus ienākumus, kas veido lielāko daļu no laulātā pāra ienākumiem, tiek aplikti ar nodokli Vācijā un saskaņā ar divpusēju konvenciju ir atbrīvoti no nodokļa Beļģijā.

34.      Tomēr šī šķietamā vienkāršība ietver sevī vairākas problēmas, kuras vispirms ir jāizklāsta un jānovērš.

35.      Šīs grūtības ir saistītas ne tikai ar pamatlietā piemērojamā Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma īpatnībām, lai neteiktu, sarežģītību, bet arī nepieciešamību izprast prasītājiem pamatlietā piemērojamo Beļģijas Karalistes nodokļu režīmu, ņemot vērā Vācijas nodokļu tiesisko regulējumu.

36.      Jau prejudiciālā jautājuma formulējums, kas attiecas uz attiecīgajām abu tiesisko regulējumu īpašībām, nepārprotami liecina par šo sarežģītību. Tātad, lai pilnībā novērtētu šī jautājuma piemērojamību un varētu sniegt uz to lietderīgu atbildi, sākumā ir jāiepazīstina ar prasītājiem pamatlietā piemēroto nodokļu režīmu un tā īpašībām.

37.      Šī prezentācija ļaus atbilstoši līguma noteikumiem apzināt pārbaudāmo situāciju, kuru, kā mēs redzēsim, prasītāji pamatlietā, Beļģijas valdība un Komisija vērtē atšķirīgi, un tātad arī šajā situācijā piemērojamo brīvību. Iesniedzējtiesa atsaucas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, lai gan vienīgais ārvalstu elements, kas raksturo situāciju pamatlietā, ir tas, ka prasītājs pamatlietā ir pašnodarbināta persona Vācijā.

A –    Prasītājiem piemērotā nodokļu režīma Beļģijā un Vācijā galvenās raksturiezīmes

1)      Prasītājiem piemērotais nodokļu režīms Beļģijā

38.      Iesniedzējtiesa skaidri norāda, ka prasītājiem pamatlietā ir uzlikts nodoklis kopīgi saskaņā ar CIR 1992 126. panta 1. punktu, kurā, pirmkārt, ir noteikts, ka “citus laulāto ienākumus, kas nav profesionālie ienākumi, pieskaita tā laulātā profesionālajiem ienākumiem, kurš gūst lielākus ienākumus”, un, otrkārt, ka “iemaksas nosaka abiem laulātajiem kopā”.

39.      Ir skaidrs, ka iemaksas prasītājiem pamatlietā tika noteiktas abiem kopā, un tieši šo saskaitīšanu iesniedzējtiesā celtajās prasībās apstrīd prasītāji pamatlietā.

40.      Šajā gadījumā, lai pēc progresīvas likmes noteiktu nodokli laulāto kopīgiem ienākumiem, ņemot vērā nodokļu atskaitījumus, prasītājas pamatlietā Beļģijā gūtie ienākumi tika saskaitīti kopā ar prasītāja pamatlietā Vācijā gūtajiem ienākumiem, kas saskaņā ar 1967. gada Divpusējās konvencijas 23. pantu Beļģijā ir atbrīvoti no nodokļa, taču saskaņā ar šo pēdējo noteikumu un CIR 1992 155. pantu tiek ņemti vērā, nosakot nodokļa apmēru Beļģijā.

41.      Ņemot vērā CIR 1992 131. panta 2. punktā noteikto atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem, katrs laulātais var atskaitīt noteiktu summu no tās ienākuma daļas, kas ir apliekama ar nodokli. Šajā noteikumā ir paredzēts, ka, aprēķinot nodokli, no nodokļa tiek atbrīvota katra laulātā ienākumu daļa – summa EUR 4610 apmērā (pamatsumma). CIR 1992 134. panta 1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pamatsumma tiek piemērota katra laulātā ienākuma daļai, kas ietilpst ar nodokli apliekamajā bāzē.

42.      Pēc tam saskaņā ar CIR 1992 132. pantu šo pamatsummu palielina, piešķirot papildu atbrīvojumu par apgādājamām personām, šajā gadījumā – EUR 1180 par vienu bērnu un EUR 3050 par diviem apgādājamiem bērniem. CIR 1992 134. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka šo palielinājumu piešķir prioritāri tā laulātā ienākumu daļai, kuram ir lielākie ienākumi no profesionālās darbības. Tieši šis “papildu atbrīvojums par apgādājamiem bērniem”, kas tika piemērots prasītāja pamatlietā ar nodokli neapliekamiem ienākumiem, ir apstrīdēts šajā pamatlietā, un tas ir vienīgais prejudiciālā jautājuma priekšmets.

2)      Vācijas nodokļu tiesiskā regulējuma atbilstošās tiesību normas

43.      Saskaņā ar 1967. gada Divpusējo konvenciju prasītāja pamatlietā Vācijā gūtie ienākumi tika aplikti ar nodokli Vācijā kā neprecētai personai, tas ir, viņš nevarēja gūt “Ehegattensplitting” režīma atvieglojumus, jo viņš neatbilda Vācijas nodokļu tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām.

44.      Tomēr no viņa atbildes uz Tiesas rakstveida jautājumu izriet, ka, tā kā viņš maksāja ienākuma nodokli Vācijā, viņam tika piešķirts nodokļa atvieglojums par apgādājamiem bērniem, atbrīvojot no nodokļa noteiktu summu (“Freibetrag für Kinder”) (11).

B –    Izskatāmās situācijas apzināšana, ņemot vērā Savienības tiesības, un prasītāju pamatlietā situācijai piemērojamā brīvība

1)      Par prasītāju pamatlietā situācijai piemērojamo brīvību

45.      Prejudiciālā jautājumā iesniedzējtiesa atsaucas uz EKL 39. pantu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, vairākkārt savā lēmuma paskaidrojumos norādot uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.

46.      Tomēr uz prasītāju pamatlietā, kas ir Vācijas pilsonis, dzīvo Beļģijā un ir advokāts Vācijā, tā ka, izņemot gadījumu, ja viņš praktizē savu profesiju kā darba ņēmējs, kas neizriet ne no iesniedzējtiesas nolēmuma, ne no Tiesas iesniegtajiem apsvērumiem, nav attiecināma darba ņēmēju brīva pārvietošanās, bet gan brīvība veikt uzņēmējdarbību (12), kas ietver piekļuvi pašnodarbinātībai un tās veikšanai (13). Turklāt iesniedzējtiesas skaidri citētā 1967. gada Divpusējā konvencija, kas ir piemērojama pamatlietā, attiecas uz brīvām profesijām un tām līdzvērtīgām pašnodarbinātu personu darbībām.

47.      Tā kā ir precizēts, ka iesniedzējtiesai ir jānoskaidro prasītāja pamatlietā profesionālais statuss, ir jāsaprot, ka prejudiciālais jautājums attiecas uz LESD 49. pantu – tam piekrīt gan Beļģijas valdība, gan Komisija (14).

2)      Par izskatāmo situāciju attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību

a)      Apsvērumu kopsavilkums

48.      Prasītāji pamatlietā būtībā apgalvo, ka Beļģijas nodokļu tiesiskais regulējums rada viņiem mazāk izdevīgu situāciju salīdzinājumā ar pāriem, kuri saņem visus ienākumus Beļģijā, un tādējādi tas ir ierobežojums brīvībai veikt uzņēmējdarbību. Materiāli viņi nesaņem šo atvieglojumu, jo, pirmkārt, no nodokļa atbrīvotā ienākumu summa kā papildu atbrīvojums par apgādājamiem bērniem tiek piemērota vislielākajai ienākumu daļai un, otrkārt, minētie ienākumi ir gūti citā dalībvalstī un ir atbrīvoti no nodokļa Beļģijā.

49.      Beļģijas valdība būtībā apstrīd šo analīzi. Tā apgalvo, ka CIR 1992 ir iekļauti “principi par to, ka laulāto profesionālos ienākumus apliek ar nodokli atsevišķi, pat ja tiek noteikta kopēja nodokļa bāze”. Ņemot vērā pieņēmumu, ka prasītājiem pamatlietā nodokļu aprēķins tika veikts katram atsevišķi, tā uzskata, ka ir jāpārbauda prasītājam pamatlietā piemērotais nodokļu režīms saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tāpēc, lai konstatētu šķērsli brīvībai veikt uzņēmējdarbību, prasītāja pamatlietā situācija esot jāsalīdzina ar to, kāda tā būtu bijusi, ja viņš nebūtu izmantojis minēto brīvību un ja visus profesionālos ienākumus viņš gūtu Beļģijā.

50.      Komisija uzskata, ka Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma ierobežojošā ietekme izriet nevis no nelabvēlīgas attieksmes pret prasītāja pamatlietā ienākumiem, kas Vācijā ir apliekami ar nodokli un Beļģijā ir no tā atbrīvoti, bet no nelabvēlīgas attieksmes pret viņa sievas ienākumiem, kurus viņa gūst Beļģijā un kuri šajā dalībvalstī tiek pilnībā aplikti ar nodokli.

b)      Analīze

51.      No Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma galveno īpatnību pārbaudes izriet, ka “papildu atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem” piešķir abiem laulātajiem kopā.

52.      Komisija savā atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu norādīja, ka tas, ka papildu atbrīvojumu aprēķina, atskaitot no tā laulātā ar nodokli apliekamajiem ienākumiem, kurš gūst vislielākos ienākumus, tikai apstiprina šo īpatnību. Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma mērķis ir palielināt ģimenes nodokļu priekšrocību ietekmi, tāpēc tas ir jāizvērtē saistībā ar šo mērķi, ņemot vērā brīvību veikt uzņēmējdarbību.

53.      No brīvības veikt uzņēmējdarbību viedokļa raugoties, rodas jautājums, vai Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma piemērošana prasītājiem pamatlietā, kas nodokļu maksāšanas jomā ir uzskatīti par pāri, rada nelabvēlīgu situāciju tāpēc, ka prasītājs pamatlietā gūst visus ienākumus citā dalībvalstī, un tādējādi laulātajam pārim ir liegts izmantot “papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem” sniegto efektīvo atvieglojumu.

C –    Par prejudiciālā jautājuma pārformulēšanu

54.      Pamatojoties uz iepriekš minēto, es piedāvāju Tiesai pārformulēt iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, lietojot vienkāršākus terminus un, no Savienības tiesību viedokļa raugoties, ņemot vērā tikai tās visbūtiskākos elementus, un tāpēc no jautājuma formulējuma svītrojot dažādu faktisko informāciju par prasītāju pamatlietā ienākumu struktūru vai attiecīgā atvieglojuma, kas ir “papildu atbrīvojums par apgādājamiem bērniem”, piešķiršanas noteikumiem pamatlietā.

55.      Tiesai faktiski ir uzdots jautājums par to, vai LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru laulātajam pārim, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus gan šajā dalībvalstī, gan citā dalībvalstī, tiek liegts saņemt noteiktas nodokļu priekšrocības to piešķiršanas noteikumu dēļ, lai gan viņiem būtu uz tām tiesības, ja visus ienākumus vai lielāko savu ienākumu daļu viņi gūtu dzīvesvietas dalībvalstī.

V –    Par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību

56.      Vispirms ir jānorāda, ka pastāvīgajā Tiesas judikatūrā ir noteikts, ka, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, tomēr pēdējām minētā kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības (15).

57.      Tiesa it īpaši atkārtoti ir uzsvērusi, ka, ja nav Eiropas Savienības vienādošanas vai saskaņošanas pasākumu, dalībvalstu kompetencē ir noteikt kritērijus ienākumu un kapitāla aplikšanai ar nodokli, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu, vajadzības gadījumā noslēdzot konvencijas. Šajā kontekstā dalībvalstis divpusējās konvencijās par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu var brīvi noteikt faktorus, no kuriem ir atkarīga nodokļu ieturēšanas kompetences sadale (16).

58.      Tomēr šī nodokļu ieturēšanas kompetences sadale neļauj dalībvalstīm piemērot pasākumus, kas ir pretrunā LESD garantētajai pārvietošanās brīvībai. Izmantojot divpusējās konvencijās par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sadalīto nodokļu ieturēšanas kompetenci, dalībvalstīm ir jāievēro Savienības normas (17).

59.      Būtu arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dzīvesvietas dalībvalstij principā ir jāpiešķir nodokļa maksātājam visas nodokļu priekšrocības, kas ir saistītas ar viņa personīgo un ģimenes situāciju, jo šī valsts vislabāk var novērtēt nodokļa maksātāja personīgo maksātspēju, ciktāl pēdējam minētajam tajā ir personīgo un mantisko interešu centrs (18).

60.      Nodarbinātības dalībvalstij ir pienākums ņemt vērā nodokļa maksātāja personīgo un ģimenes situāciju tikai tad, ja minētais nodokļu maksātājs šajā dalībvalstī gūst visus vai gandrīz visus ar nodokli apliekamos ienākumus un ja viņš negūst ievērojamus ienākumus savā dzīvesvietas valstī tā, ka tā nevar viņam piešķirt priekšrocības, kuras būtu jāpiešķir, ņemot vērā viņa personīgo un ģimenes situāciju (19).

61.      Ņemot vērā šos principus, ir jāpārbauda, vai Beļģijas tiesiskā regulējuma piemērošana situācijai pamatlietā ir saderīga ar brīvību veikt uzņēmējdarbību.

62.      Šajā gadījumā prasītāju pamatlietā ienākumi tiek kopīgi aplikti ar ienākuma nodokli Beļģijā, kas ir viņu dzīvesvietas valsts, un saskaņā ar 1967. gada Divpusējo konvenciju Vācijā gūtie ienākumi tiek atbrīvoti no nodokļa, savukārt prasītāja pamatlietā ienākumi tiek aplikti ar nodokli individuāli Vācijā, kur viņš strādā.

63.      Gan Vācijā, gan Beļģijā viņa personīgā un ģimenes situācija tika ņemta vērā vismaz daļēji. Saskaņā ar Vācijas nodokļu tiesisko regulējumu prasītājam pamatlietā bija tiesības saņemt atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem (“Freibetrag für Kinder”), lai gan viņš nevarēja izmantot “Ehegattensplitting” shēmu.

64.      Saskaņā ar Beļģijas nodokļu tiesisko regulējumu laulātajam pārim bija tiesības saņemt atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem un atskaitīt bērnu pieskatīšanas izdevumus, tomēr viņi nevarēja faktiski saņemt papildu atbrīvojumu – CIR 1992 134. pantā paredzēto “papildu atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem”. Papildu ienākumu daļa, kuru var atbrīvot no nodokļa, tika atskaitīta no prasītāja pamatlietā Vācijā gūtajiem ienākumiem, jo tā bija laulātā pāra vislielākā ienākumu daļa, bet tūlīt pat minētie ienākumi tika atņemti no pamatsummas, kas apliekama ar nodokli, jo saskaņā ar 1967. gada Divpusējo konvenciju tie ir atbrīvoti no nodokļa, tādējādi beigu beigās no nodokļa netika atbrīvota neviena ienākumu daļa un netika piešķirts atbrīvojums par apgādājamiem bērniem.

65.      Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma, precīzāk, 1967. gada Divpusējas konvencijas 23. panta, kas nodokļa aprēķinā atļauj ņemt vērā no nodokļa atbrīvotos ienākumus, no vienas puses, un CIR 1992 134. panta, kurā ir paredzēti “papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem”, piešķiršanas noteikumi, no otras puses, kopīga piemērošana rada nelabvēlīgāku situāciju laulātajam pārim pamatlietā, tāpēc ka vislielākā viņu ienākumu daļa tiek gūta citā dalībvalstī, salīdzinājumā ar pāriem, kuri gūst visus ienākumus vai lielāko to daļu Beļģijā.

66.      Prasītāji pamatlietā kā laulātais pāris ir cietuši reālus zaudējumus, jo neizmantoja nodokļu priekšrocības, ko sniedz “papildu atbrīvojuma apgādājamiem bērniem” piešķiršana, uz kuru tiem varēja būt tiesības, ja viņi visus ienākumus gūtu Beļģijā, vai vismaz, ja prasītājas pamatlietā Beļģijā gūtie ienākumi būtu lielāki par prasītāja pamatlietā Vācijā gūtajiem ienākumiem.

67.      Beļģijas nodokļu tiesiskais regulējums un atšķirīgs nodokļu režīms pāriem, kas ir Savienības pilsoņi un dzīvo Beļģijas Karalistes teritorijā, atkarībā no viņu ienākumu izcelsmes un lieluma, var atturēt no līgumā garantēto brīvību, it īpaši brīvības veikt uzņēmējdarbību, izmantošanas (20).

68.      Vispirms tas var atturēt šīs dalībvalsts pilsoņus izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos un brīvību veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, vienlaikus saglabājot savu dzīvesvietu pirmajā dalībvalstī (21). Tas arī var atturēt citu dalībvalstu pilsoņus izmantot savas Savienības pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos, pārceļoties uz dzīvi minētajā dalībvalstī, lai apvienotu ģimeni, bet vienlaikus turpināt pastāvīgi veikt uzņēmējdarbību dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir (22).

69.      Vispārīgāk Beļģijas nodokļu tiesiskais regulējums ietver ierobežojumu brīvībām, kuras Savienības pilsoņiem ir garantētas Līgumā, jo tajā nav ņemtas vērā tādas pārrobežu situācijas kā pamatlietā, un tātad vajadzības gadījumā tas neļauj novērst negatīvās sekas, kuras var rasties saistībā ar minēto brīvību izmantošanu.

70.      Komisija savos rakstveida apsvērumos norāda, ka tāda noteikuma, kas paredz “papildu atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem” piemērot pāra vislielākajai ienākumu daļai, mērķis ir galvenokārt piešķirt lielākas priekšrocības abiem laulātajiem kopā. Tomēr, piemērojot to tādā pārrobežu situācijā kā pamatlietā, šis noteikums konkrētā situācijā var radīt tieši pretējas sekas, šajā gadījumā, kad pāris gūst ienākumus citā dalībvalstī un minētās ienākumu daļas īpatsvars kopējos ienākumos ir vislielākais.

71.      Pretēji tam, ko apgalvo Beļģijas valdība, šādi apzinātais brīvības veikt uzņēmējdarbību šķērslis nekādā gadījumā neizriet no valstu tiesisko regulējumu atšķirībām pamatlietā.

72.      Pārim, ko veido prasītāji pamatlietā, tika liegta daļa no atbrīvojumiem, kas paredzēti pāriem, kuru dzīvesvieta ir dalībvalstī, jo viens no pāra locekļiem izmantoja brīvību veikt uzņēmējdarbību, un to noteikumu dēļ, kas ir paredzēti Beļģijas nodokļu tiesiskajā regulējumā attiecībā uz “papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem” piešķiršanu (23).

73.      Beļģijas valdība nevar vairs apgalvot, ka tās nodokļu tiesiskais regulējums nerada šķērsli brīvībai, jo tas, ka prasītājs pamatlietā izmantoja savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, neesot pasliktinājis viņam piemēroto nodokļa režīmu, jo, pirmkārt, viņam Vācijā neesot bijis jāmaksā lielāks nodoklis, nekā tas būtu jāmaksā Beļģijā, un, otrkārt, viņa personīgā un ģimenes situācija esot ņemta vērā Vācijā, tāpēc Beļģijas Karaliste ir pilnīgi atbrīvota no jebkādām saistībām šajā jomā.

74.      No pamatlietas pamatā esošo faktu izklāsta izriet, ka prasītājs pamatlietā šajā gadījumā guva labumu no tā, ka viņa personīgā un ģimenes situācija tika daļēji ņemta vērā Vācijā, piešķirot viņam “Freibetrag für Kinder”.

75.      Tomēr nevar uzskatīt, ka šīs nodokļu priekšrocības piešķiršana Vācijā var zināmā mērā kompensēt to, ka prasītāji pamatlietā zaudēja Beļģijā paredzētās nodokļu priekšrocības. “Freibetrag für Kinder” piešķiršana attiecas tikai uz pagaidu situāciju, kas var mainīties jebkurā brīdī, un Vācijas Federatīvā Republika var atcelt minēto priekšrocību vai arī samazināt tās summu, tā ka tas nemaina noteikumus par “papildu atbrīvojuma par apgādājamiem bērniem” piešķiršanu Beļģijā. Tomēr Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma saderība ar Savienības tiesību aktiem nedrīkst būt atkarīga no tādiem apstākļiem.

76.      Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka dalībvalstī piemērotu nelabvēlīgu nodokļu režīmu, kas ir pretrunā pamatbrīvībai, nevar a priori pamatot ar to, ka pastāv citas nodokļu priekšrocības (24). Precīzāk, dalībvalsts nedrīkst atsaukties uz to, ka cita dalībvalsts ir vienpusēji piešķīrusi priekšrocības, šajā gadījumā dalībvalsts, kurā prasītājs pamatlietā strādā un saņem visus savus ienākumus, lai nepildītu savas Līgumā paredzētās saistības, it īpaši noteikumus par brīvību veikt uzņēmējdarbību (25).

77.      Beļģijas nodokļu tiesiskais regulējums paredz nodokļu priekšrocības pāriem, proti, “papildu atbrīvojumu par apgādājamiem bērniem”, ko piemēro tā ģimenes locekļa ienākumiem, kurš saņem vislielākos ienākumus, pilnīgi neņemot vērā to, ka šis pēdējais, izmantojot līgumā paredzētās brīvības, individuāli negūst ienākumus Beļģijā, kā rezultātā pāris tūlītēji un automātiski zaudē jebkādu iespēju izmantot minētās priekšrocības. Neatkarīgi no tā, kāds ir nodokļu režīms attiecībā uz prasītāju pamatlietā Vācijā, šīs zaudēšanas automātiskums apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību.

78.      Ja dalībvalsts ar ienākuma nodokli apliek nodokļa maksātāju rezidentu ienākumus, ņemot vērā viņu piederību pārim, tai principā jāņem vērā viņu personīgā un ģimenes situācija kopumā.

79.      Tāpēc tas, ka šajā lietā prasītāja pamatlietā personīgā un ģimenes situācija tika daļēji ņemta vērā Vācijā, apliekot viņa ienākumus individuāli, un ka šī iemesla dēļ viņš varēja saņemt nodokļu priekšrocības, neatbrīvo Beļģijas Karalisti no pienākuma nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem tās iedzīvotājiem, kas atrodas tādā pašā situācijā, un neradīt viņiem nodokļu ierobežojumus saistībā ar Līgumā noteikto brīvību izmantošanu, ja vien šos ierobežojumus nepamato primāri un pilnīgi proporcionāli vispārējo interešu apsvērumi, – šis jautājums ir jāizskata tagad.

VI – Par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma attaisnojumu

A –    Apsvērumu kopsavilkums

80.      Beļģijas valdība savā atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu apgalvo, ka tās nodokļu tiesisko regulējumu jebkurā gadījumā pamato nepieciešamība nodrošināt sabalansētu nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm.

81.      Igaunijas valdība uzskata, ka Beļģijas nodokļu tiesiskā regulējuma mērķis ir nodrošināt, lai nodokļa maksātāja personīgā un ģimenes situācija netiktu ņemta vērā divās dalībvalstīs vienlaicīgi un tādējādi netiktu nepamatoti piešķirtas dubultas priekšrocības. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Tiesa ir atzinusi dalībvalstīm iespēju novērst zaudējumu dubultu atskaitīšanu (26).

B –    Analīze

82.      Pieņemot, ka dažādas nodokļu priekšrocības, kuras attiecīgi piešķir abas dalībvalstis, ir salīdzināmas, ja pēc lietas apstākļu salīdzinoša kvantitatīva novērtējuma varētu secināt, ka prasītāji pamatlietā faktiski ir saņēmuši dubultas priekšrocības, šis apstāklis jebkurā gadījumā ir tikai rezultāts tam, ka paralēli tiek piemēroti tādi Beļģijas un Vācijas nodokļu tiesiskie regulējumi, par kuriem ir panākta abu dalībvalstu vienošanās, kas ir formulēta 1967. gada Divpusējā konvencijā (27).

83.      Patiesībā minētās valstis īsteno savu kompetenci tiešo nodokļu iekasēšanas jomā, īstenojot līdzīgus ģimenes aizsardzības mērķus.

84.      Turklāt 1967. Divpusējā konvencijā nodarbinātības dalībvalstij nekādā ziņā netiek uzlikts pienākums ņemt vērā to nodokļu maksātāju personīgo un ģimenes situāciju, kas dzīvo citā dalībvalstī (28).

85.      Šādos apstākļos Tiesa nevar nodrošināt valstu nodokļu tiesisko regulējumu koordināciju, lai novērstu to, ka laulātie nodokļu maksātāji, kuru [ienākumus] vienā dalībvalstī apliek ar nodokli kopīgi un viena ģimenes locekļa [ienākumus] citā dalībvalstī apliek ar nodokli individuāli, gūst dubultas nodokļu priekšrocības, tāpēc ka abas dalībvalstis viņu personīgo un ģimenes situāciju ņem vērā tikai daļēji.

86.      Tomēr ir jānorāda, ka Beļģijas nodokļu tiesiskajā regulējumā nav noteikta savstarpēja atbilstība starp nodokļu priekšrocībām, kuras piešķir rezidentiem, un nodokļu priekšrocībām, kuras viņi var izmantot, ja viņi maksā nodokļus citā dalībvalstī. Prasītājiem pamatlietā “papildu atbrīvojums par apgādājamiem bērniem” netika piešķirts nevis tāpēc, ka viņi bija saņēmuši līdzvērtīgas priekšrocības Vācijā, bet gan tikai tāpēc, ka viņu ienākumi tika neitralizēti, piemērojot noteikumus par aplikšanu ar nodokli.

87.      Turklāt Beļģijas Karaliste šajā ziņā uzsvēra, ka 2008. gada apkārtraksts, kas ir mehānisms šādas savstarpējas atbilstības noteikšanai, nav piemērojams prasītāja pamatlietā situācijā, jo viņš neguva ar nodokli apliekamus ienākumus Beļģijā.

88.      No tā izriet, ka LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru laulātajam pārim, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus gan šajā dalībvalstī, gan citā dalībvalstī, tiek liegts saņemt noteiktas nodokļu priekšrocības to piešķiršanas noteikumu dēļ, lai gan šim pārim būtu uz tām tiesības, ja minētā pāra locekļi visus ienākumus vai lielāko savu ienākumu daļu gūtu dzīvesvietas dalībvalstī.

VII – Secinājumi

89.      Tādēļ es ierosinu Tiesai uz Tribunal de première instance de Liège uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

LESD 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds dalībvalsts nodokļu tiesiskais regulējums kā pamatlietā, ar kuru laulātajam pārim, kas dzīvo šajā dalībvalstī un gūst ienākumus gan šajā dalībvalstī, gan citā dalībvalstī, liedz saņemt noteiktas nodokļu priekšrocības to piešķiršanas noteikumu dēļ, lai gan šim pārim būtu uz tām tiesības, ja šī pāra locekļi visus ienākumus vai lielāko savu ienākumu daļu gūtu dzīvesvietas dalībvalstī.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 –      1969. gada 30. jūlija Moniteur belge, turpmāk tekstā – “1967. gada Divpusējā konvencija”.

3 – 1992. gada 30. jūlija Moniteur Belge, turpmāk tekstā – “CIR 1992”.

4 – Iesniedzējtiesa to definē kā “atbrīvojuma progresīvo metodi”.

5 – C-385/00, Recueil, I-11819. lpp.

6 – Turpmāk tekstā – “2008. gada apkārtraksts”.

7 – “Ehegattensplitting” shēma.

8 – Az. 4 K 4725/05.

9 – Az. 1 B 96/07.

10 – C-391/97, Recueil, I-5451. lpp.

11 – 2002. un 2003. gadā no nodokļa atbrīvotā summa bija EUR 5808 par bērnu, summa tika samazināta prorata temporis par bērnu, kas piedzima taksācijas periodā.

12 – Par lietu attiecībā uz advokātu Vācijā skat. 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C-340/89 Vlassopoulou (Recueil, I-2357. lpp.).

13 – Skat. it īpaši 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-9/02 De Lasteyrie du Saillant (Recueil, I-2409. lpp., 40. punkts), 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-152/03 Ritter-Coulais (Krājums, I-1711. lpp., 19. punkts).

14 – Tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka pat tad, ja tiesa ir ierobežojusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās interpretāciju, šāds apstāklis neliedz Tiesai sniegt iesniedzējtiesai visu Kopienas tiesību elementu interpretāciju, kas var būt noderīgi, lai pasludinātu spriedumu lietā, kura tajā iesniegta, neatkarīgi no tā, vai minētā tiesa savā jautājumā uz to ir vai nav atsaukusies. Skat. it īpaši spriedumu lietā Ritter-Coulais (minēts iepriekš, 29. punkts), un 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-544/07 Rüffler (Krājums, I-3389. lpp., 57. punkts).

15 – Skat. it īpaši 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C-279/93 Schumacker (Recueil, I-225. lpp., 21. punkts) un 2013. gada 21. februāra spriedumu lietā C-123/11 A (29. punkts).

16 – Skat. it īpaši 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C-336/96 Gilly (Recueil, I-2793. lpp., 24. punkts), spriedumu lietā de Groot (minēts iepriekš, 93. punkts), 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā C-527/06 Renneberg (Krājums, I-7735. lpp., 48. punkts), kā arī 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā C-168/11 Beker (32. punkts).

17 – Iepriekš minētie spriedumi lietā de Groot, 94. punkts, lietā Renneberg, 50. un 51. punkts, un lietā Beker, 33. un 34. punkts.

18 – Skat. it īpaši spriedumu lietā Schumacker (minēts iepriekš, 36. punkts) 2000. gada 16. maija spriedumu lietā C-87/99 Zurstrassen (Recueil, I-3337. lpp., 21. punkts) un spriedumu lietā Beker (minēts iepriekš, 43. punkts).

19 – Skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Schumacker, 36. punkts, lietā Gschwind, 27. punkts, lietā Zurstrassen, 21.–23. punkts, un lietā de Groot, 89. punkts.

20 – Šajā pašā nozīmē skat. spriedumu lietā Beker (minēts iepriekš, 52. punkts).

21 – Skat. it īpaši 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-107/94 Asscher (Recueil, I-3089. lpp., 32.–35. punkts).

22 – Skat. spriedumu lietā Renneberg (minēts iepriekš, 35. un 36. punkts). Skat. arī 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C-520/04 Turpeinen (Krājums, I-10685. lpp., 18.–39. punkts), kā arī spriedumu lietā Rüffler (minēts iepriekš, 55. un 56. punkts).

23 – Šajā pašā nozīmē spriedums lietā de Groot (minēts iepriekš, 87. punkts).

24 – Skat. spriedumu lietā de Groot (minēts iepriekš, 97. punkts) un 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-182/06 Lakebrink un Peters-Lakebrink (Krājums, I-6705. lpp., 24. pants).

25 – Skat. it īpaši 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-379/05 Amurta (Krājums, I-9569. lpp., 78. punkts), 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-11/07 Eckelkamp u.c. (Krājums, I-6845. lpp., 69. pants), 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-43/07 Arens-Sikken (Krājums, I-6887. lpp., 66. pants) un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-510/08 Mattner (Krājums, 2010, I-3553. lpp., 43. punkts).

26 – Skat. it īpaši 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks &Spencer (Krājums, I-10837. lpp., 47. punkts).

27 – Par paralēlas dalībvalstu kompetences īstenošanas nodokļu jomā sekām attiecībā uz Savienības tiesībām skat. it īpaši 2006. gada 14. novembra spriedumu lietā C-513/04 Kerckhaert un Morres (Krājums, I-10967. lpp., 20. punkts), 2007. gada 6. decembra spriedumu lietā C-298/05 Columbus Container Services (Krājums, I-10451. lpp., 43. punkts), 2008. gada 20. maija spriedumu lietā C-194/06 Orange European Smallcap Fund (Krājums, I-3747. lpp., 37.–42. un 47. punkts), 2009. gada 12. februāra spriedumu lietā C-67/08 Block (Krājums, I-883. lpp., 28. punkts), 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-128/08 Damseaux (Krājums, I-6823. lpp., 27. punkts), kā arī 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-96/08 CIBA (Krājums, I-2911. lpp., 25.–29. lpp.).

28 – Šajā ziņā skat. spriedumu lietā de Groot (minēts iepriekš, 88. punkts).