Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 5. septembrī (1)

Lieta C-362/12

Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation

pret

Commissioners of Inland Revenue,

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs

(Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Savienības tiesībām pretēju valsts nodokļu atgūšana – Termiņi prasību celšanai – Valsts tiesību akti, ar ko saīsina termiņu ar atpakaļejošu spēku un bez brīdinājuma





I –    Ievads

1.        Šis ir trešais Tiesai iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu kolektīvās prasības kontekstā, kuru Apvienotās Karalistes tiesās ir cēlis Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation (turpmāk tekstā – ‟Test Claimants”), ko veido British American Tobacco grupas un Aegis grupas sabiedrības, un kurš attiecas uz nodokļu uzlikšanu dividendēm, ko ārvalstīs reģistrēti grupas meitasuzņēmumi izmaksā Apvienotajā Karalistē reģistrētiem mātesuzņēmumiem.

2.        Pirmo no divām iepriekšējām prasībām High Court of Justice [Augstā tiesa] (England & Wales), Chancery Division (Apvienotā Karaliste) Tiesai iesniedza 2004. gada 30. Oktobrī, un tā bija par šādas nodokļa uzlikšanas dividendēm nesaderību ar LESD ierakstītajām pamatbrīvībām (2). Pēc Tiesas pirmā sprieduma šajā lietā 2006. gada 12. decembrī minētā tiesa 2008. gada 27. novembrī pieņēma spriedumu, nolemjot uzdot jautājumus par Tiesas pirmā sprieduma šajā lietā interpretācijas paskaidrošanu (3).

3.        Šo spriedumu Test Claimants pārsūdzēja Court of Appeal [Apelācijas tiesā] (England & Wales), kura ar 2010. gada 23. februāra spriedumu (4) apstiprināja High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division nolēmumu vērsties Tiesā ar otro lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu. Tas tika izdarīts 2011. gada 21. janvārī, un Tiesa uz to atbildēja ar savu 2012. gada 13. novembra spriedumu (5).

4.        Starplaikā iepriekš minētais Court of Appeal (England & Wales) spriedums tika pārsūdzēts Supreme Court of the United Kingdom [Augstākajā tiesā] jautājumā par tiesību aizsardzības līdzekļu, lai atgūtu nepamatoti iekasētu maksājumu, pieejamību nodokļu maksātājiem attiecībā uz nodokļiem, kas ir atzīti par neatbilstošiem Līgumā ierakstītajām pamatbrīvībām un it īpaši par šai prasībai piemērojamo noilgumu termiņu grozīšanu ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar 2004. gada Finanšu likuma (Finance Act 2004) 320. pantu un 2007. gada Finanšu likuma (Finance Act 2007) 107. pantu. Test Claimants apstrīdēja Court of Appeal (England & Wales) nospriesto, ka prasības atmaksāt Savienības tiesībām pretrunā esošus nodokļus, kurus tie tātad Lielbritānijas valsts kasei ir samaksājuši nepamatoti, celšanas termiņš bija beidzies.

5.        Savā 2012. gada 23. maija spriedumā Supreme Court of the United Kingdom vienbalsīgi nosprieda, ka 2007. gada Finanšu likuma 107. pants nav saderīgs ar Savienības tiesībām, bet viedokļi atšķīrās par to, vai Savienības tiesībām atbilst 2004. gada Finanšu likuma 320. panta ar atpakaļejošu spēku un bez brīdinājuma veiktie noilguma termiņa grozījumi. Pieci lordi (lords Hope, lords Walker, lords Clarke, lords Dyson un lords Reed) nosprieda, ka šie grozījumi ir pretrunā Savienības tiesībām, bet divi to kolēģi (lords Brown un lords Sumption) nosprieda, ka šie grozījumi ir saderīgi (6). Līdz ar to Supreme Court of the United Kingdom nosprieda apturēt lietas izskatīšanu un iesniegt šo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

6.        LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir paredzēts:

‟Dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.”

7.        Šajā lietā tāpat rodas jautājums par efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu piemērošanu, kā tie izriet no Tiesas judikatūras (7).

B –    Valsts tiesības

8.        Daudznacionālā Aegis grupa, kura darbojas mediju un digitālās komunikācijas tirgū un kuras mātesuzņēmums ir reģistrēts Apvienotajā Karalistē, 2003. gada 8. septembrī Lielbritānijas tiesās iesniedza prasību atmaksāt nodokļus, kurus Tiesa ir atzinusi par nesaderīgiem ar Līgumā ierakstītām pamatbrīvībām.

9.        Savā spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3) Supreme Court of the United Kingdom vairākums nosprieda, ka brīdī, kad Aegis grupas sabiedrības iesniedza savu prasību, proti, 2003. gada 8. septembrī, prasītāju rīcībā bija divi tiesību aizsardzības līdzekļi atbilstoši ‟common law” [precedentu tiesībām] uzņēmumu ienākuma nodokļu, kas nav saderīgi ar Savienības tiesībām, atgūšanai (8).

10.      Pirmais tiesību aizsardzības līdzeklis tika atzīts pilnībā vietējā kontekstā ilgu laiku pirms konkrētās tiesvedības uzsākšanas House of Lords [Lordu Palātas] 1992. gada 20. jūlija spriedumā lietā Woolwich (9) (turpmāk tekstā – ‟Woolwich tiesību aizsardzības līdzeklis”). Šis tiesību aizsardzības līdzeklis ļauj atgūt “visas summas, kas samaksātas valsts administrācijai saskaņā ar likumiskām prasībām maksāt nodokļus (un attiecībā uz kurām pastāv pietiekams cēloniskais sakars) un kuru pieprasīšanai (tiesiski un faktiski) nebija pamata” (10).

11.      Saskaņā ar 1980. gada Likuma par noilgumu (Limitation Act 1980) 5. pantu Woolwich tiesību aizsardzības līdzekļa noilguma termiņš ir seši gadi, sākot no prasības pamata rašanās, kas vairumā gadījumos ir nodokļa samaksas datums.

12.      Otrais tiesību aizsardzības līdzeklis [nodokļa] atgūšanai ir piemērojams, kad nodokļi ir samaksāti nodokļu maksātāja kļūdas tiesību piemērošanā dēļ vai faktiskas kļūdas dēļ. Šis tiesību aizsardzības līdzeklis pirmo reizi tika atzīts House of Lords 1998. gada 29. oktobra spriedumā lietā Kleinwort Benson (11), ar kuru tika grozīta pastāvīgā judikatūra, ka nauda, kas samaksāta kļūdas tiesību piemērošanā dēļ, nav atgūstama (turpmāk tekstā – ‟Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzeklis”).

13.      Savā 2003. gada 18. jūlija spriedumā lietā Deutsche Morgan Grenfell (12) tiesnesis Park no High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division, pirmo reizi nosprieda, ka Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekli var izmantot, lai atgūtu nodokli, kurš samaksāts kļūdas tiesību piemērošanā dēļ.

14.      Līdz ar to tiesnesis Park uzskatīja, ka šādai prasībai ir piemērojams vislabvēlīgākais noilguma termiņš, kas paredzēts 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā, saskaņā ar kuru:

‟[..] tādu prasību gadījumā, kurām šajā likumā ir noteikts noilguma termiņš, [un ja]

[..]

(c)      prasība tiek celta kļūdas seku labošanai,

noilguma termiņš sākas tikai brīdī, kad prasītājs atklāja [..] kļūdu [..] vai ar pienācīgu rūpību būtu varējis to atklāt”.

15.      2005. gada 4. februārī Court of Appeal (England & Wales) atcēla tiesneša Park spriedumu, bet 2006. gada 25. oktobrī House of Lords to atjaunoja, apstiprinot, ka nodokļu maksātāji var izmantot gan Woolwich, gan Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļus, lai lūgtu nepamatoti samaksātā nodokļa atmaksu.

16.      Tostarp abi šie tiesību aizsardzības līdzekļi atšķiras ar noilguma termiņu. Woolwich tiesību aizsardzības līdzekļa sešu gadu noilguma termiņš sākas attiecīgā nodokļa samaksas brīdī, bet Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļa sešu gadu termiņš sākas tikai brīdī, kad prasītājs atklāj vai tam bija jāatklāj sava kļūda.

17.      Starplaikā Parlaments pieņēma 2004. gada Finanšu likumu, kura 320. panta 1. punktā ir paredzēts:

‟1980. gada Likuma par noilgumu (Limitation Act 1980) 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts [..] (pagarinātais noilguma termiņš prasības celšanai kļūdas tiesību piemērošanā gadījumā) nav piemērojams attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā nodokļu jautājumos, par ko atbildīga Commissioners of Inland Revenue [Nodokļu administrācija].

Šis apakšpunkts piemērojams prasībām, kas celtas 2003. gada 8. septembrī vai vēlāk.”

18.      2007. gadā Parlaments pieņēma 2007. gada Finanšu likumu, ar kura 107. pantu ar atpakaļejošu spēku tika atcelts pagarinātais noilguma termiņš visām prasībām, kas pamatotas ar kļūdu tiesību piemērošanā un kas ir celtas pirms 2003. gada 8. septembra.

III – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

19.      Pamatlietas, kurā Aegis grupas sabiedrības cēla prasību iesniedzējtiesā, galvenā būtība ir uzņēmumu ienākuma priekšnodoklis (‟advance corporation tax”, turpmāk tekstā – ‟ACT”), kas bija spēkā Apvienotajā Karalistē no 1973. līdz 1999. gadam. Vispārīgi ACT bija nodoklis par sabiedrību peļņu, kas sabiedrībai jāmaksā iepriekš, tiklīdz tā izmaksā dividendes. Tomēr Anglijas tiesībās bija paredzēts izņēmums no šī pienākuma, ja dividenžu izmaksātāja sabiedrība un mātesuzņēmums bija izvēlējušies nodokļa uzlikšanu grupai. Šajā gadījumā ACT nolūkā tās tika uzskatītas par vienu sabiedrību un ACT meitasuzņēmumam vairs netika aprēķināts, bet tas bija jāmaksā tikai mātesuzņēmumam brīdī, kad tas izmaksā dividendes. Tomēr šo izņēmumu varēja piemērot tikai tām sabiedrībām, kuru mātesuzņēmumi bija reģistrēti Apvienotajā Karalistē (13).

20.      Pēc sprieduma lietā Metallgesellschaft u.c. (14), kurā tika nospriests, ka šī ACT sistēma nav saderīga ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un kapitāla brīvu apriti, un pēc sprieduma lietā DMG publicēšanas 2003. gada 18. jūlijā Aegis grupa ar savu 2003. gada 8. septembra apmēram plkst. 12 celto prasību lūdza atmaksāt nepamatoti samaksātās ACT summas. Tās prasība attiecās uz 1973.–1999. gadu.

21.      Tā kā saskaņā ar 1980. gada Likuma par noilgumu (Limitation Act 1980) 32. panta 1. punkta c) apakšpunktu noilguma termiņš Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem sākas tikai tajā brīdī, kad tika atklāta kļūda, kādēļ nodoklis ir samaksāts nepamatoti, šajā gadījumā – iepriekš minētā sprieduma lietā Metallgesellschaft u.c. pasludināšanas dienā 2001. gada 8. martā – Aegis grupa varēja lūgt atmaksāt visu ACT, kas bija nepamatoti samaksāts kopš 1973. gada, kad Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pievienojās Eiropas Ekonomikas kopienai. Tas nebija iespējams, balstoties uz Woolwich tiesību aizsardzības līdzekli, kura noilguma termiņš sešu gadu garumā sākas nepamatotā nodokļa samaksas dienā.

22.      Lai ierobežotu savu nepamatoti iekasētā ACT atmaksas pienākumu, Inland Revenue ar 2003. gada 8. septembra pēcpusdienā publicēto paziņojumu presei paziņoja savu nolūku iesniegt priekšlikumu Parlamentam pieņemt pasākumu, ar kuru 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pagarināto noilguma termiņu nepiemēro tām Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļu prasībām, kas iesniegtas, sākot no šīs dienas. 2004. gada Finanšu likums, kura 320. pantā tika pārņemts šis pasākums, saņēma Karalienes piekrišanu 2004. gada 22. Jūnijā, un šis pants stājās spēkā atgriezeniski no 2003. gada 8. septembra, tādēļ to piemēroja Aegis grupas prasībai.

23.      Pēc sprieduma lietā DMG, kas Anglijas valsts kasei bija nelabvēlīgs, Anglijas Karaliste lūdza Tiesai pārbaudīt pirmo lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu lietā C-466/04, ierobežojot Tiesas sprieduma par šo pirmo lūgumu iedarbību laikā.

24.      2006. gada 6. decembrī Tiesa noraidīja šo lūgumu, un šajā pašā dienā Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs paziņoja savu lēmumu piedāvāt Parlamentam ar atpakaļejošu spēku atcelt ar dažiem izņēmumiem Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem piemērojamo noilguma termiņu – ieskaitot pirms 2003. gada 8. septembra iesniegtos. Tas tika izdarīts. 2007. gada Finanšu likuma, kuru Karaliene apstiprināja un kurš stājās spēkā 2007. gada 19. jūlijā, 107. pantā tika paredzēts, ka 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) apakšpunkts nav piemērojams prasībām par to nodokļu atmaksu, kas samaksāti kļūdas tiesību piemērošanā dēļ, un šajā 107. pantā paredzētajiem izņēmumiem nebija nekādas ietekmes uz pamatlietu.

25.      Tātad šajā pašā pantā ietvertā norma bija piemērojama citu Test Claimants, kas ir British American Tobacco grupā, nevis Aegis grupā, celtajai prasībai.

26.      2010. gada 30. septembrī Eiropas Komisija oficiāli lūdza Apvienoto Karalisti grozīt 2007. gada Finanšu likuma 107. pantu, to saskaņojot ar Savienības tiesībām, ko šī valsts atteicās darīt. Tāpat 2012. gada 26. janvārī Komisija darīja zināmu savu nodomu par šo jautājumu uzsākt procedūru par valsts pienākumu neizpildi pret Apvienoto Karalisti, bet nekāda procedūra netika uzsākta, gaidot Supreme Court of the United Kingdom spriedumu šajā jautājumā (15).

27.      Savā 2012. gada 23. maija spriedumā, kurš ir pamatā šim lūgumam sniegt prejudiciālo nolēmumu, šī pēdējā tiesa vienbalsīgi nosprieda, ka minētais 107. pants neatbilst Savienības tiesībām. Tas paskaidro apstākli, ka šis lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu attiecas nevis uz šo pantu un tā ietekmi uz British American Tobacco grupas celtām prasībām, bet tikai uz 2004. gada Finanšu likuma 320. pantu, kurš ietekmē tikai Aegis grupas prasību (16).

28.      Tā kā Supreme Court of the United Kingdom nebija vienprātības par to, vai 2004. gada Finanšu likuma 320. pants ir saderīgs ar Savienības tiesībām, tā nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

‟1)      Vai gadījumā, kad saskaņā ar dalībvalsts tiesībām nodokļu maksātājs var izvēlēties starp diviem alternatīviem pamatiem prasības celšanai par nodokļu, kas iekasēti pretrunā LESD 49. un 63. pantam, atmaksu un vienam no šiem prasību veidiem ir garāks noilguma termiņš, dalībvalsts rīcība, pieņemot tiesību aktu, ar kuru bez iepriekšēja brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku saīsina šo garāko noilguma termiņu līdz ar jaunā tiesību akta publicēšanu, ir atbilstoša efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principiem?

2)      Vai atbildi uz pirmo jautājumu ietekmē tas, ka laikā, kad nodokļu maksātājs ceļ prasību, izmantojot garāko noilguma termiņu, nodokļu maksātāja tiesības celt prasību ir atzītas i) nesen un ii) tās ir atzinusi zemāka tiesu instance un tās līdz šim nav noteikti apstiprinājušas augstākas tiesu instances?”

IV – Tiesvedība Tiesā

29.      Lūgums sniegt prejudiciālo nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2012. gada 30. jūlijā. Aegis grupa sabiedrības, Apvienotās Karalistes un Spānijas valdības un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un sniedza mutiskos apsvērumus 2013. gada 26. jūnija tiesas sēdē.

V –    Analīze

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

30.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz nepamatoti iekasēto nodokļu atmaksu piemērojamā noilguma termiņa saīsināšana ar atpakaļejošu spēku un bez brīdinājuma atbilst efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.

31.      Lai gan iesniedzējtiesa šos trīs principus piemin atsevišķi, es piekrītu Komisijas viedoklim, ka neatbilstība tikai vienam no šiem principiem ir pietiekama, lai 2004. gada Finanšu likuma 320. pants būtu nesaderīgs ar Savienības tiesībām. Pat ja savā analīzē es ņemšu vērā tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, es uzskatu, ka šajā lietā efektivitātes princips ir vistiešāk piemērojamā norma (17).

1)      Par efektivitātes principu

32.      Iepriekš minētajā 2006. gada 12. decembra spriedumā lietā Test Claimants in the FII Group Litigation tostarp uzdeva jautājumu High Court of Justice, vai Test Claimants celtās prasības ir jākvalificē kā ‟prasība atmaksāt nepamatoti iekasētās summas” vai ‟nepamatoti atteiktas priekšrocības”, vai, tieši pretēji, kā ‟prasība atlīdzināt radušos zaudējumus”.

33.      Tiesa nosprieda, ka ‟katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam ir jānodrošina lietas dalībniekiem ar Kopienu tiesībām piešķirto tiesību aizsardzība, tostarp arī cietušo personu celto prasījumu valsts tiesās kvalifikācija. Tomēr tām jānodrošina, ka lietas dalībniekiem ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tiem ļauj saņemt nelikumīgi iekasētā nodokļa atmaksu un šajā dalībvalstī samaksāto vai tās ieturēto summu tiešā sakarā ar šo nodokli atmaksu” (18).

34.      Lisabonas līguma 19. panta 1. punkta otrajā daļā tika kodificēts dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu ‟efektīvu tiesisko aizsardzību” (19).

35.      Šajā juridiskajā kontekstā Tiesai tika lūgts izlemt, vai Aegis grupas sabiedrības ir saņēmušas ‟efektīvu tiesisko aizsardzību” savas prasības atgūt ATC, kas tika iekasēts no viņām pretēji Savienības tiesībām, ietvaros.

36.      Lords Walker, kurš šajā lietā izteica Supreme Court of the United Kingdom vairākuma viedokli, uzskata, ka uz šo pēdējo jautājumu attiecas judikatūra iepriekš minētajā spriedumā lietā Marks & Spencer, kurā Tiesa par pasākumu, kas ir līdzīgs pamatlietā apskatāmajam, nosprieda, ka, pat ja ‟efektivitātes princips neaizliedz to, valsts tiesību aktos tiek saīsināts termiņš, kurā var lūgt atmaksāt pretēji [Savienības] tiesībām iekasētās summas, bet tas ir tikai ar nosacījumu, ka šis jaunais termiņš ir ne tikai saprātīgs, bet arī ka šis jaunais tiesiskais regulējums ietver pārejas posmu, kas dod nodokļu maksātājiem pietiekamu laiku pēc tā pieņemšanas iesniegt tos atmaksas pieteikumus, kurus tiem bija tiesības iesniegt atbilstoši iepriekšējam tiesiskajam regulējumam. Šāda pārejas kārtība ir nepieciešama, jo, ja īsākais noilguma termiņš – salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo – tiek piemērots šiem pieteikumiem uzreiz, konkrētiem nodokļu maksātājiem ar atpakaļejošu spēku tiktu liegtas tiesības uz atmaksu vai tiem tiktu dots pārāk īss laiks, lai norādītu šīs savas tiesības” (20).

37.      Lords Walker secināja, ka efektivitātes princips ir pārkāpts, ja pārējas kārtība nav kombinēta ar 2004. gada Finanšu likuma 320. panta atpakaļejošo piemērošanas jomu (21).

38.      Savukārt lords Sumption, kurš izteica Supreme Court of the United Kingdom mazākuma viedokli, uzskata, ka Aegis grupas sabiedrībām visa procesa laikā bija efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, lai viņu nepamatoti samaksātais nodoklis tiktu atmaksāts, proti, Woolwich tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš pilnībā atbilda Apvienotai Karalistei noteiktajiem pienākumiem saskaņā ar LESD, lai gan uz to attiecās atšķirīgs noilguma termiņš, ko aprēķina no nepamatotā nodokļa samaksas dienas (22).

39.      Lords Sumption iepriekš minēto spriedumu lietā Marks & Spencer nošķīra no šīs aplūkojamās lietas, jo Marks & Spencer plc rīcībā, lai prasītu nepamatoti samaksātā pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – ‟PVN”) atmaksu, bija tikai viens efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kura noilguma termiņš tika vēlāk saīsināts, bet šajā lietā Aegis grupas sabiedrību rīcībā vienmēr ir bijis cits efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kura noilguma termiņu 2004. gada Finanšu likuma 320. pants nav skāris, proti, Woolwich tiesību aizsardzības līdzeklis (23). Šī iemesla dēļ lords Sumption uzskatīja, ka Woolwich tiesību aizsardzības līdzekļa esamība un pieejamība bija pietiekama, lai Apvienotā Karaliste būtu izpildījusi savus pienākumus saskaņā ar Savienības tiesībām (24).

40.      Tieši šīs viedokļu atšķirības dēļ starp Supreme Court of the United Kingdom vairākumu un mazākumu tika pieņemts šis lēmums sniegt prejudiciālo nolēmumu par 2004. gada Finanšu likuma 320. panta atbilstību Savienības tiesībām. Tātad Tiesai ir jānolemj, vai iepriekš minētā judikatūra Marks & Spencer lietā ir piemērojama arī tādiem gadījumiem kā šajā lietā, kad prasītājam ir pieejami divi tiesību aizsardzības līdzekļi, un valsts tiesiskajā regulējumā ar atpakaļejošu spēku un bez brīdinājuma tiek saīsināts tā tiesību aizsardzības līdzekļa noilguma termiņš, kuru prasītājs jau bija izvēlējies izmantot.

41.      Apvienotās Karalistes valdības nostāja ir tāda, ka Woolwich tiesību aizsardzības līdzeklis attiecībā uz Aegis grupas sabiedrībām ir pilnībā efektīvs, lai tās varētu atgūt pretēji Savienības tiesībām piemērotos vai iekasētos nodokļus, un ka ar 2004. gada Finanšu likuma 320. pantu ieviestajām noilguma termiņa izmaiņām nav nekāda veida ietekmes uz šādai prasībai piemērojamo noilguma termiņu.

42.      Savukārt Aegis grupas sabiedrības uzskata, ka šāda Apvienotās Karalistes valdības nostāja pamatojas uz kļūdainu iepriekš minētā sprieduma lietā Marks & Spencer interpretāciju. Tās uzsver, ka efektivitātes principa pārkāpums šajā spriedumā bija nevis tajā, ka netika nodrošināts efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis prettiesiski iekasēta PVN atgūšanai, vai tajā, ka nebija paredzēts saprātīgs termiņš, bet tajā, ka prasības celšanas termiņš saskaņā ar valsts tiesībām, lai pieprasītu prettiesiski iekasēta PVN atmaksu, tika saīsināts bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku, pārsteidzot nodokļu maksātājus un tiem neļaujot celt prasības laikus atbilstoši agrāk noteiktiem konkrētiem laika posmiem.

43.      Savukārt, pat ja tā piekrīt Lielbritānijas Valsts kases aizstāvētajai nostājai, ka Woolwich tiesību aizsardzības līdzeklis ir efektīvs, Komisija uzskata, ka tas nenozīmē, ka citu tiesību aizsardzības līdzekli var atcelt bez brīdinājuma, grozot noilguma termiņus (25). Šajā ziņā Komisija norāda, ka paralēlisms ar iepriekš minēto spriedumu lietā Marks & Spencer ir uzkrītošs, un tā nesaskata iemeslu, kas varētu attaisnot citādu secinājumu, nevis tās šajā lietā izvēlēto, proti, ka 2004. gada Finanšu likuma 320. pants ir pretrunā efektivitātes principam.

44.      Manuprāt, ņemot vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Marks & Spencer, Aegis grupas sabiedrības, kā arī Komisija pareizi iesaka, ka 2004. gada Finanšu likuma 320. pants ir pretrunā efektivitātes principam.

45.      Patiešām, efektivitātes princips nepieprasa, lai dalībvalstis ieviestu vairākus tiesību aizsardzības līdzekļus, ļaujot saviem nodokļu maksātājiem aizsargāt tiesības, kuras tiem ir saskaņā ar Savienības tiesībām.

46.      Faktiski LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir tikai pieprasīts, lai dalībvalstis ieviestu ‟tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības”. Šis pienākums sniedz dalībvalstīm rīcības brīvību to procesuālās autonomijas īstenošanā un ļauj tām definēt procesuālo kārtību prasībām tiesā, lai nodrošinātu nodokļu maksātāju tiesību, kas rodas saskaņā ar Savienības tiesībām, aizsardzību (26).

47.      Tomēr, lai gan, piemērojot procesuālās autonomijas principu, dalībvalsts nodokļu maksātājiem nodrošina vairākus tiesību aizsardzības līdzekļus, LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka katrai no tām ir jānodrošina efektīva tiesiskā aizsardzība, un tiesību aizsardzības līdzeklis var sniegt ‟efektīvu” tiesisko aizsardzību tikai tad, ja apstākļi, kuros to var izmantot un gūt labumu no tā, ir zināmi iepriekš.

48.      Tiklīdz nodokļu maksātāji izvēlas vienu no tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas tiek piedāvāti valsts tiesībās (šajā lietā – Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekli), vai izmanto vienīgo tiesību aizsardzības līdzekli, kas ir pieejams valstī, viņiem ir jāsaņem Savienības tiesībās noteikto pamatprincipu sniegtā aizsardzība.

49.      Ar atpakaļejošu spēku grozot vienam no tiesību aizsardzības līdzekļiem, kurus nodokļu maksātāji var izvēlēties, piemērojamo noilguma termiņu un neparedzot pārejas kārtību, 2004. gada Finanšu likums padara par neiespējamu izmantot tiesības, kuras tiem piešķir Savienības tiesības.

50.      Apstāklim, ka viņi varēja izvēlēties citu tiesību aizsardzības līdzekli, kas ir pilnīgā saskaņā ar vienlīdzības un efektivitātes principu, šajā ziņā nav nozīmes. Turklāt, ja Apvienotās Karalistes valdības nostāja tiktu apstiprināta, dalībvalstij vienmēr būtu iespēja vispirms ļaut prasītājam izvēlēties tam vislabāk piemēroto tiesību aizsardzības līdzekli un pēc tam bez brīdinājuma un neparedzot pārejas kārtību grozīt apstākļus, kuros jau izvēlētais tiesību aizsardzības līdzeklis būtu varējis izdoties. Šāds rezultāts padara par bezjēdzīgu efektivitātes principu, un līdz ar to tas nav pieņemams.

51.      Kā turklāt norādīja lords Walker, apstāklis, ka Aegis grupas sabiedrības nebūtu varējušās sūdzēties gadījumā, ja 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) punkts nekad nebūtu pastāvējis, nav noteicošais attiecībā uz efektivitātes principa ievērošanu (27). Tāpat tas ir gadījumā, ja Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzeklis nekad nebūtu pastāvējis.

52.      Jāprecizē, ka Apvienotajai Karalistei netiek pārmesta Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļa noilguma termiņa saīsināšana, bet, kā to uzsvēra Aegis grupas sabiedrības, šī saīsināšana ar atpakaļejošu spēku, ietekmējot jau iesniegtās prasības un neparedzot pārejas kārtību, kā to ir noteikusi Tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Marks & Spencer. Pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka ‟valsts likumdevējs pēc Tiesas sprieduma, no kura izriet, ka konkrēti tiesību akti nav saderīgi ar Līgumu, nevar pieņemt procesuālu normu, ar kuru tiek samazinātas konkrētas iespējas vērsties tiesā ar prasību par nodokļu, kas ir nepamatoti iekasēti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, atmaksu” (28).

53.      Turklāt viena vai divu tiesību aizsardzības līdzekļu pastāvēšana iepriekš minētajā spriedumā lietā Marks & Spencer neietekmē pašreiz izskatāmo lietu, jo efektivitātes principa garantijas ir piemērojamas katram tiesību aizsardzības līdzeklim, kas valsts tiesībās ir nodots prasītāju rīcībā, lai atgūtu pretēji Savienības tiesībām [iekasētos] nodokļus.

54.      Šāds secinājums ir atrodams citās līdzīgās Tiesas izskatītajās lietās, kura attiecībā uz tādu nodokļu sistēmu, ar ko ierobežo kapitāla brīvu apriti, nosprieda, ka ‟tas, ka pastāv iespēja, kas, iespējams, ļauj padarīt situāciju par saderīgu ar Savienības tiesībām, pats par sevi nenovērš tādas sistēmas prettiesisko raksturu, kāda ir paredzēta strīdīgajā tiesiskajā regulējumā un kurā ir ietverts ar šīm tiesībām nesaderīgs nodokļu uzlikšanas mehānisms” (29). Līdz ar to tas, ka līdzās tiesību aizsardzības līdzeklim, kurš ir pretrunā efektivitātes principam, pastāv tāds tiesību aizsardzības līdzeklis, kurš ar to ir saderīgs, nevar izslēgt pirmā tiesību aizsardzības līdzekļa nesaderību ar Savienības tiesībām.

55.      Šo iemeslu dēļ es piekrītu Supreme Court of the United Kingdom vairākuma viedoklim, ka 2004. gada Finanšu likuma 320. pants ir pretrunā efektivitātes principam.

56.      Lai gan šāds secinājums ir pietiekams, lai uzskatītu, ka Savienības tiesības nepieļauj tādus tiesību aktus kā 2004. gada Finanšu likuma 320. pants, es tomēr pārbaudīšu šo jautājumu saistībā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principiem. Tas tikai apstiprinās manu pirmo secinājumu.

2)      Tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips

57.      Kā norāda Komisija, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips lielā mērā pārklājas.

58.      Tiesa atzina, ka dalībvalstis tiesiskās noteiktības interesēs, kas vienlaicīgi aizsargā nodokļu maksātāju un administrāciju, var noteikt prasības celšanai saprātīgus termiņus, kurus neievērojot prasību nevar celt (30).

59.      Šajā pašā kontekstā Tiesa arī nosprieda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ‟tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir daļa no Kopienas tiesiskās kārtības un dalībvalstīm tas ir jāievēro, īstenojot [Savienības] noteikumus” (31) un ka ‟tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nepieļauj to, ka valsts tiesību aktu grozījuma rezultātā nodokļu maksātājam ar atpakaļejošu spēku tiek atņemtas tiesības uz nodokļa atskaitījumu, kuras viņš bija ieguvis uz [Savienības tiesību] pamata” (32).

60.      Lords Sumption uzskata – Apvienotās Karalistes valdībai piekrītot šim viedoklim –, ka 2004. gada Finanšu likuma 320. pants atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam (33). Lords Sumption uzskata, ka Aegis grupas sabiedrībām nevarēja būt tiesiskā paļāvība par to, ka 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais noilguma termiņš tiks saglabāts to īpašo apstākļu dēļ, kādos Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzeklis kļuva pieejams līdz ar spriedumu lietā DMG.

61.      Precīzāk, lords Sumption ievēro principu, ka, lai gan Lielbritānijas tiesas var radīt jaunus prasības celšanas pamatus, noilguma termiņu noteikšana ir Parlamenta privilēģija. Viņš uzskata, ka pārāk īsais laika sprīdis starp sprieduma lietā DMG pasludināšanu 2003. gada 18. jūlijā un 2004. gada Finanšu likuma 320. panta pieņemšanu 2003. gada 8. septembrī, skaidrība par to, ka nodokļu administrācija apstrīdēs šo spriedumu apelācijā, un neskaidrība par šādas apelācijas tiesvedības iznākumu, nozīmē, ka Aegis grupas sabiedrības nevarēja balstīt nekāda veida tiesisko paļāvību uz Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļa turpināšanos.

62.      Pieņemot 2004. gada Finanšu likuma 320. pantu, Parlaments – kā viņš un Apvienotās Karalistes valdība uzskata – ir tiesiski izmantojis savu privilēģiju noteikt noilguma termiņu tai laikā jaunam tiesību aizsardzības līdzeklim, ko atzina ar 2003. gada 18. jūlija spriedumu lietā DMG, tādu nodokļu atmaksai, kas bija samaksāti kļūdas tiesību piemērošanā dēļ. Ar šādu pamatu tiesas sēdes laikā Apvienotās Karalistes valdība centās vēl nošķirt šo izskatāmo lietu no iepriekš minētās lietas Marks & Spencer, kura, tāsprāt, attiecās uz Lielbritānijas tiesībās jau pastāvoša tiesību aizsardzības līdzekļa atcelšanu.

63.      Turklāt – šajā punktā saņemot arī Apvienotās Karalistes valdības atbalstu – lords Sumption iebilda pret Supreme Court of the United Kingdom vairākuma apgalvojumu, ka Aegis grupas sabiedrībām esot bijusi izvēles iespēja starp Woolwich un Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem, jo spriedumiem esot deklaratīva ietekme, kas nozīmē, ka ar spriedumu tiek atzīts jau iepriekš pastāvošs tiesiskais stāvoklis, lai gan ir neskaidrība, kura būta varējusi būt nodokļu maksātājiem pirms to pasludināšanas.

64.      Savukārt Komisija uzskata, ka nav nozīmes argumentam, ka pirms House of Lords sprieduma lietā Kleinwort Benson neviens tiesiski nevarēja sagaidīt, ka tiks ieviests jauns tiesību aizsardzības līdzeklis prasībām par kļūdas tiesību piemērošanā dēļ samaksāto nodokļu atmaksu. Jautājums ir tieši par to, ko nodokļu maksātāji var sagaidīt pēc šī sprieduma un tūlīt pirms oficiālā paziņojuma par 2004. gada Finanšu likuma 320. panta ieviešanu. Komisija uzskata, ka, kamēr Court of Appeal (England & Wales) un House of Lords nebija nospriedušas par šo jautājumu citādi, nodokļu maksātājiem bija tiesības uzskatīt, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis viņiem bija pieejams.

65.      Manuprāt, lorda Sumption un Apvienotās Karalistes valdības nostāja balstās uz kļūdainu tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu interpretāciju.

66.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tai nav kompetences izteikt savu viedokli par valsts tiesību normu interpretāciju un piemērošanu vai konstatēt atbilstošus faktus pamatlietas atrisināšanai. Faktiski Tiesai ir jāņem vērā – kompetenču sadales ietvaros starp Eiropas Savienības tiesām un valsts tiesām – faktu un atbilstošā tiesiska regulējuma konteksts, kurā ietilpst prejudiciālais jautājums, kā to definē iesniedzējtiesa (34).

67.      Tātad Tiesai nav jānosaka Lielbritānijas tiesību stāvoklis, nedz arī jānolemj, vai ir jābalstās uz spriedumu deklaratīvās ietekmes teoriju, kā tam piekrīt Supreme Court of the United Kingdom vairākums. Manas analīzes sākumpunkts ir tas, ka – kam piekrīt šīs pēdējās tiesas vairākums – Aegis grupas sabiedrībām līdz 2004. gada Finanšu likuma 320. panta spēkā stāšanās dienai bija izvēlas iespēja starp Woolwich un Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai pieprasītu nepamatoti samaksātā ACT atmaksu.

68.      Lielbritānijas tiesībās vēlākais no sprieduma lietā DMG pasludināšanas dienas 2003. gada 18. jūlijā bija atzīts, ka prasībām par nepamatoti samaksāto nodokļu atmaksu ir pieejams Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzeklis ar 1980. gada Likuma par noilgumu 32. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto noilguma termiņu.

69.      Tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība pastiprināti uzstāja, ka sprieduma lietā DMG pasludināšanas brīdī nebija skaidrs, ka apelācijas tiesvedībā šis spriedums tiks apstiprināts un ka līdz ar to tajā brīdī Aegis grupas sabiedrības nevarēja tiesiski paļauties uz labvēlīgu Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļa galējo iznākumu.

70.      Aegis grupas sabiedrībām tas nemaz nav jautājums. Tieši pretēji, tās apgalvo, ka prasības celšanas brīdī 2003. gada 8. septembrī tās varēja tiesiski paļauties uz to, ka tā tiks iztiesāta Lielbritānijas tiesās, pamatojoties uz prasības celšanas datumā spēkā esošām tiesībām.

71.      Šajā punktā es piekrītu lorda Hope un lorda Reed viedoklim, ka Aegis grupas sabiedrībām bija tiesības saskaņā ar tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu sagaidīt, ka tām netiks liegtas šīs tiesības ar likumu, kurš vairākus mēnešus pēc minētās prasības celšanas bez brīdinājuma ar atpakaļejošu spēku groza noilguma termiņu (35).

72.      Savā lūgumā tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība pieminēja summas, par kurām ir runa šajā lietā. Tā uzskata, ka Aegis grupas sabiedrību iesniegums par nodokļa atmaksāšanu ir vismaz par GBP 2 miljoniem un ka finansiālās sekas valsts kasei no citu prasītāju prasībām ir vairāku tūkstošu sterliņu mārciņu apmērā. Līdz ar to [valdībai] rodas jautājums par vispārējo interešu – novērst valsts finanšu pārtraukumu – aizsardzību.

73.      Šo argumentu nevar ņemt vērā, ja nepamatoti iekasēto nodokļu atmaksu atkarībā no atmaksājamās summas lieluma neizskata dažādi un ja Tiesa, atzīstot šeit aplūkojamos nodokļus par nesaderīgiem ar Savienības tiesībām, nav ierobežojusi savas judikatūras ietekmi laikā.

74.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz to nodokļu atmaksāšanu, kas iekasēti dalībvalstī, pārkāpjot Savienības tiesību noteikumus, izriet no tiesībām, ko attiecīgajām personām piešķir Savienības tiesību normas, ar ko aizliedz šādus nodokļus, un ir to papildinājums (36). Šim pienākumam ir tikai viens izņēmums gadījumā, kad viss nodokļu slogs ir nodots trešajai personai un ja tā atmaksa nodokļu maksātājam radītu nepamatotu iedzīvošanos (37). Šis nav gadījums izskatāmajā lietā.

75.      Turklāt savos nesenajos spriedumos lietās Irimie un Littlewoods Retail u.c. Tiesa, pamatojoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Metallgesellschaft u.c., kā arī 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation, nosprieda, ka dalībvalstīm bija pienākums ar procentiem atmaksāt to nodokļu summu, kas tika ieturēta, pārkāpjot Savienības tiesības (38).

76.      Līdz ar to uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību normām nodokļa maksātājs var izvēlēties vienu no diviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai lūgtu to nodokļu atmaksu, kas iekasēti pretēji LESD 49. pantam un LESD 63. pantam, un ja uz šādu prasību attiecas garāks noilguma termiņš, efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nepieļauj tādus šīs dalībvalsts tiesiskos aktus, kas ir pieņemti pēc šīs prasības celšanas un ar ko bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku saīsina šo garāko noilguma termiņu.

B –    Par otro prejudiciālo jautājumu

77.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu jebkādā veidā ietekmē tas, ka brīdī, kad Aegis grupas sabiedrības iesniedza savu Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekli, proti, 2003. gada 8. septembrī, zemāk stāvoša tiesa (šajā gadījumā High Court of Justice (England & Wales), Chancery Division) bija atzinusi iespēju izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli tikai pavisam nesen (šajā gadījumā ar spriedumu lietā DMG) un ka galīgi tas tika apstiprināts tikai vēlāk pēdējā tiesu instancē (šajā gadījumā 2006. gada 25. oktobrī House of Lords).

78.      Šis otrais jautājums ir acīmredzami saistīts ar lorda Sumption un lorda Brown nostāju, ka šajā lietā piemērojamais princips ir tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Piezīmes par to, ka 2004. gada Finanšu likuma 320. panta spēkā stāšanās datums ir pārāk tuvs sprieduma lietā DMG pasludināšanas dienai, kā arī par neskaidrību attiecībā uz iespējamo šī sprieduma apstiprināšanu House of Lords ir saistītas ar jautājumu, vai saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu, kāds bija spēkā 2003. gada 8. septembrī, Aegis grupas sabiedrības varēja tiesiski sagaidīt, ka minētais 320. pants netraucēs viņu Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekli.

79.      Ņemot vērā manus apsvērumus par tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (skat. šo secinājumu 65.–70. punktu), es uzskatu, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild noraidoši.

VI – Secinājumi

80.      Līdz ar to es piedāvāju Tiesai uz Supreme Court of the United Kingdom uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību normām nodokļa maksātājs var izvēlēties vienu no diviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, lai lūgtu to nodokļu atmaksu, kas iekasēti pretēji LESD 49. pantam un LESD 63. pantam, un ja uz šādu prasību attiecas garāks noilguma termiņš, efektivitātes, tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nepieļauj tādus šīs dalībvalsts tiesiskos aktus, kas ir pieņemti pēc šīs prasības celšanas un ar ko bez brīdinājuma un ar atpakaļejošu spēku saīsina šo garāko noilguma termiņu;

2)      atbildi uz pirmo prejudiciālo jautājumu nekādā veidā neietekmē tas, ka brīdī, kad Aegis grupas sabiedrības iesniedza savu prasību, izmantojot tiesību aizsardzības līdzekli, kurš sniedz garāku noilguma termiņu, tāda iespēja tika atzīta i) nesen, ii) to ir atzinusi zemāka tiesu instance un ka tās līdz šim nav noteikti apstiprinājušas augstākas tiesu instances.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – Skat. 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C-446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation (Krājums, I-11753. lpp.).

3 – Skat. spriedumu Test Claimants Franked Investment Income Group Litigation pret The Commissioners for Her Majesty’s Revenue & Customs [2008] EWHC 2893 (Ch), [2009] STC 254.

4 – Skat. spriedumu Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation pret Commissioners of Inland Revenue u.c. [2010] EWCA Civ 103

5 – Skat. spriedumu lietā C-35/11 Test Claimants in the FII Group Litigation.

6 – Skat. spriedumu lietā Test Claimants in the Franked Investment Income Group Litigation pret Commissioners of Inland Revenue u.c. [2012] UKSC 19 (turpmāk tekstā – ‟spriedums lietā Test Claimants FII (Nr. 3)”.

7 – Šajā nozīmē skat. 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-62/00 Marks & Spencer (Recueil, I-6325. lpp., 34.–47. punkts).

8 – Situācija mainījās 2010. gada aprīlī, kad ar 2009. gada Finanšu likumu (Finance Act 2009) tika ieviests jauns tiesību aizsardzības līdzeklis nepamatoti iekasēto nodokļu atgūšanai un četru gadu noilguma termiņš. Šis jaunais tiesību aizsardzības līdzeklis aizstāja Woolwich un Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļus nepamatoti samaksāto nodokļu atgūšanas jomā.

9 – Skat. spriedumu lietā Woolwich Equitable Building Society pret Inland Revenue Commrs [1993] AC 70 (HL).

10 – Skat. 79. punktu lorda Walker secinājumos spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3)

11 – Skat. spriedumu lietā Kleinwort Benson Ltd pret Lincoln City Council [1999] 2 AC 349 (HL).

12 – Skat. spriedumu lietā Deutsche Morgan Grenfell plc pret Inland Revenue Commrs [2003] EWHC 1779 (Ch), [2003] 4 All ER 645 (turpmāk tekstā – ‟spriedums lietā DMG”).

13 – Šajā ziņā skat. 28.–33. punktu lorda Walker secinājumos spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3). Skat. arī spriedumu lietā Deutsche Morgan Grenfell plc pret Inland Revenue Commrs [2006] UKHL 49, [2007] 1 AC 558, 564.

14 – 2001. gada 8. marta spriedums apvienotajās lietās C-397/98 un C-410/98 (Recueil, I-1727. lpp.).

15 – Šajā ziņā skat. Komisijas 2012. gada 26. janvāra paziņojumu presei (IP/12/64).

16 – Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka tā necēla prasību par valsts pienākumu neizpildi pēc šī 2012. gada 23. maija sprieduma un ka, cik tai ir zināms, Apvienotā Karaliste nav grozījusi 2007. gada Finanšu likuma 107. pantu.

17 – Tikai Spānijas valdība uzskata, ka šajā lietā rodas jautājums par vienlīdzības principa, nevis efektivitātes principa piemērojamību. Manuprāt, tas nav tā. No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu skaidri izriet, ka normas par Woolwich un Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļiem ir piemērojamas jebkuru nepamatoti iekasētu nodokļu atmaksai neatkarīgi no tā, vai tie ir pretrunā valsts vai Savienības tiesībām. Līdz ar to nerodas nekāds jautājums par vienlīdzību.

18 – Skat. 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation (minēts iepriekš, 220. punkts). Izcēlums mans.

19 – Šis pienākums jau izrietēja no Tiesas judikatūras. Šajā ziņā skat. 2002. gada 25. jūlija spriedumu lietā C-50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I-6677. lpp., 39. un 41. punkts).

20 – Spriedums lietā Marks & Spencer (minēts iepriekš, 38. punkts).

21 – Skat. lorda Walker secinājumu 111.–115. punktu spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3)

22 – Skat. lorda Sumption secinājumu 142. punktu spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3).

23 – Turpat (197. punkts). Tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība uzsvēra šo atšķirību, Aegis grupas sabiedrībām tieši pretēji norādot, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Marks & Spencer prasītājam arī esot bijusi izvēles iespēja starp diviem tiesību aizsardzības līdzekļiem, proti, viens – lai atgūtu Valsts kases nepamatoti iekasēto PVN, un otrs – lai atgūtu PVN, ko nodokļu maksātājs samaksājis kļūdas tiesību piemērošanā dēļ.

24 – Turpat (199. punkts).

25 – Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka, lai gan Apvienotās Karalistes valdībai neapšaubāmi bija tiesības saīsināt Kleinwort Benson tiesību aizsardzības līdzekļa noilguma termiņu, lai ierobežotu tai esošo atbildību atlīdzināt nepamatoti iekasēto ACT, tai bija pienākums nodokļu maksātājiem paredzēt pārejas periodu, lai tie varētu celt savas prasības. Komisija uzskata, ka šīs lietas apstākļos divu mēnešu periods būtu bijis pietiekams, lai izpildītu šo pienākumu.

26 – Skat. manu secinājumu lietā C-565/11 Irimie 22. punktu 2013. gada 18. aprīļa spriedumam.

27 – Skat. lorda Walker secinājumu 114. punktu spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3)

28 – 1988. gada 29. jūnija spriedums lietā 240/87 Deville (Recueil, 3513. lpp., 13. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Marks & Spencer (minēts iepriekš, 36. punkts).

29 – 2013. gada 28. februāra spriedums lietā C-168/11 Beker (62. punkts). Skat. arī 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā Test Claimants in the FII Group Litigation (minēts iepriekš, 462. punkts) un 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C-440/08 Gielen (Krājums, I-2323. lpp., 53. lpp.).

30 – Skat. 1988. gada 17. novembra spriedumu lietā C-228/96 Aprile (Recueil, I-7141. lpp., 19. punkts un tajā minētā judikatūra). Skat. arī spriedumu lietā Marks & Spencer (minēts iepriekš, 35. punkts).

31 – Spriedums lietā Marks & Spencer (minēts iepriekš, 44. punkts). Skat. arī 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 316/86 Krücken (Recueil, 2213. lpp., 22. punkts), 1993. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C-31/91 līdz C-44/91 Lageder u.c. (Recueil, I-1761. lpp., 33. punkts), 1998. gada 3. decembra spriedumu lietā C-381/97 Belgocodex (Recueil, I-8153. lpp., 26. punkts), kā arī 2000. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-396/98 Schloßstrasse (Recueil, I-4279. lpp., 44. punkts).

32 – Spriedums lietā Marks & Spencer (minēts iepriekš, 45. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Schloßstrasse (minēts iepriekš, 47. punkts).

33 – Skat. lorda Sumption secinājumus 200.–202. punktu spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3).

34 – Skat. 2003. gada 13. novembra spriedumu lietā C-153/02 Neri (Recueil, I-3555. lpp., 34. un 35. punkts), kā arī 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-482/01 un C-493/01 Orfanopoulos un Oliveri (Recueil, I-5257. lpp., 42. punkts).

35 – Skat. lorda Hope secinājumu 19. punktu un lorda Reed secinājumu 243. punktu spriedumā lietā Test Claimants FII (Nr. 3).

36 – Skat. 1983. gada 9. novembra spriedumu lietā 199/82 San Giorgio (Recueil, 3595. lpp., 12. punkts), spriedumu lietā Metallgesellschaft u.c. (minēts iepriekš, 84. punkts), kā arī 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā FII Group Litigation (minēts iepriekš, 202. punkts).

37 – Skat. 1980. gada 27. februāra spriedumu lietā 68/79 Just (Recueil, 501. lpp., 26. punkts), 2000. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-441/98 un C-442/98 Michaïlidis (Recueil, I-7145. lpp., 33. punkts), kā arī 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C-147/01 Weber’s Wine World u.c. (Recueil, I-11365. lpp., 94. un 102. punkts).

38 – Spriedums lietā Irimie (minēts iepriekš, 21. un 22. punkts), kā arī 2012. gada 19. jūlija spriedums lietā C-591/10 Littlewoods Retail u.c. (25. un 26. punkts).