Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 9. jūlijā (1)

Lieta C-335/14

Les Jardins de Jouvence SCRL

pret

Beļģijas valsti

(Cour d’appel de Mons (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļi – Sestā direktīva 77/388/CEE – Atbrīvojumi no nodokļa – 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkts – Darbības vispārējās interesēs – Tādu pakalpojumu sniegšana, kas ir cieši saistīti ar aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu, ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, kas ir atzītas par labdarības organizācijām – Sociālā servisa mājokļi





1.        Izskatāmā lieta attiecas uz Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2) 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta interpretāciju. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka no pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) ir atbrīvota tādu pakalpojumu sniegšana un tādu preču piegāde, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu, ieskaitot tos, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām.

2.        Ar šo lietu Tiesai ir dota iespēja it īpaši interpretēt “sociālās aprūpes” jēdzienu Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, lai noteiktu, vai sociālā servisa mājokļu sniegtie pakalpojumi var tikt uzskatīti par pakalpojumiem, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi minētās tiesību normas izpratnē.

3.        Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kāpēc uzskatu, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkotie sociālā servisa mājokļi, kas piedāvā mājokļus vismaz 60 gadus vecām personām, ļaujot tām dzīvot pilnīgi neatkarīgi, kā arī nodrošina tādus papildu pakalpojumus par maksu, kuri nav paredzēti tikai sociālā servisa mājokļu iemītniekiem, un kas nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no valsts, var tikt kvalificēti par “labdarības organizācijām” un var tikt uzskatīts, ka tie sniedz pakalpojumus, kas ir “cieši saistīti ar sociālo aprūpi” minētās tiesību normas izpratnē. Šajā nolūkā valsts tiesai būs jānosaka, vai, ņemot vērā šo sociālā servisa mājokļu mērķi un to piedāvāto pakalpojumu saturu, ar šo kvalifikāciju tiek pārkāpta dalībvalstu novērtējuma brīvība, kas tām piešķirta ar šo tiesību normu, lai veiktu šo kvalifikāciju, un vai minēto sociālā servisa mājokļu darbības ietver sociālo aprūpi. Šajā ziņā tai būs jāņem vērā elementu kopums, kas ļaus noteikt, vai šo darbību mērķis ir palīdzēt personām, kurām ir nepieciešama palīdzība. Valsts tiesai būs arī jānosaka, vai sociālā servisa mājokļu piedāvātie pakalpojumi ir būtiski, lai veiktu šādas darbības.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

4.        Sestās direktīvas 13. panta A daļā ir noteikts šādi:

“1.      Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

g)      tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu, ieskaitot tos, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām;

[..]

2.      a)     Dalībvalstis var piešķirt organizācijām, kas nav publisko tiesību subjekti, katru šā panta 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, katrā atsevišķā gadījumā pakļaujot to vienam vai vairākiem no šiem nosacījumiem:

–        tās pastāvīgi necenšas gūt peļņu, taču jebkuru peļņu, kas tomēr rodas, nesadala, bet gan novirza sniegto pakalpojumu turpināšanai vai uzlabošanai,

–        tās pilnīgi brīvprātīgi pārvalda un vada personas, kuras pašas vai caur starpniekiem nav tieši vai netieši ieinteresētas attiecīgo darbību iznākumā,

–        tās nosaka cenas, ko apstiprinājušas valsts iestādes vai kas nav augstākas par šādām apstiprinātām cenām, vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav jāapstiprina, – zemākas cenas par tām, ko līdzīgiem pakalpojumiem nosaka komercuzņēmumi, kuriem jāmaksā [PVN],

–        attiecīgo pakalpojumu atbrīvojums nedrīkst radīt konkurences traucējumus, piemēram, nostādot neizdevīgā stāvoklī komercuzņēmumus, kuriem jāmaksā [PVN];

b)      preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai nepiešķir 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, ja:

–        tas nav būtiski svarīgs atbrīvotajiem darījumiem,

–        to pamatmērķis ir gūt organizācijai papildu ienākumus, veicot darījumus, kas tieši konkurē ar komercuzņēmumu darījumiem, kuriem jāmaksā [PVN].”

B –    Beļģijas tiesības

5.        Pievienotās vērtības nodokļa kodeksa (3), redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 21. jūlijam, 44. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka no PVN tiek atbrīvota tādu pakalpojumu sniegšana un tādu preču piegāde, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi, ko veic iestādes, kuru mērķis ir aprūpēt vecāka gadagājuma cilvēkus, kuras par tādām ir atzinusi kompetentā iestāde un kuras, ja runa ir par privāto tiesību subjektiem, darbojas sociālos apstākļos, kas ir līdzīgi publisko tiesību subjektu apstākļiem.

6.        Šī tiesību norma ir grozīta ar 2005. gada 11. jūlija Programmlikumu (4), kas stājies spēkā 2005. gada 22. jūlijā. Tātad jaunajā 44. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ir paredzēts, ka no PVN tiek atbrīvota tādu pakalpojumu sniegšana un tādu preču piegāde, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes, sociālās nodrošināšanas darbu un bērnu un jauniešu aizsardzību, ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko kompetentā iestāde ir atzinusi par labdarības organizācijām. Šī jaunā tiesību norma attiecas uz “organizācijām, kuru mērķis ir aprūpēt vecāka gadagājuma cilvēkus”.

7.        1997. gada 5  jūnija Dekrēta par veco ļaužu pansionātiem, sociālā servisa mājokļiem un dienas aprūpes centriem vecāka gadagājuma cilvēkiem un par Valonijas Vecāka gadagājuma cilvēku padomes izveidi (5) 2. panta 1. punktā veco ļaužu pansionāts ir definēts kā vieta, kas “paredzēta vismaz sešdesmit gadus vecu personu izmitināšanai, kuriem tajā ir pastāvīgā dzīvesvieta un kuri tajā saņem kolektīvus ģimenes, mājsaimniecības, ikdienas dzīves atbalsta pakalpojumus, kā arī, vajadzības gadījumā, medmāsu vai paramedicīniskos pakalpojumus”.

8.        Savukārt 1997. gada 5  jūnija Dekrēta 2. panta 2. punktā sociālā servisa mājokļi ir definēti kā “vairākas ēkas, neatkarīgi no to nosaukuma, kuras veido funkcionālu kopumu, kas ietver atsevišķus dzīvokļus vismaz sešdesmit gadus vecām personām, kas tām ļauj dzīvot neatkarīgi, kā arī obligāti sniedz pakalpojumus, kurus tās var brīvi izvēlēties”. Šajā tiesību normā arī ir precizēts, ka “sociālā servisa mājokļu koplietošanas telpas, iekārtas un pakalpojumi var arī būt pieejami citām vismaz sešdesmit gadus vecām personām”.

9.        Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Cour d’appel de Mons [Monsas Apelācijas tiesa] (Beļģija) precizē, ka sociālā servisa mājokļos cenas tiek noteiktas Ekonomikas ministrijas uzraudzībā.

II – Pamatlietas fakti un prejudiciāli jautājumi

10.      Les Jardins de Jouvence SCRL (turpmāk tekstā – “sabiedrība Les Jardins de Jouvence”) ir 2004. gadā saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibināta sabiedrība. Tās mērķis ir ekspluatēt un pārvaldīt aprūpes iestādes, kā arī veikt visas citas darbības, kas tieši vai netieši ir saistītas ar veselības aprūpes pakalpojumiem un, it īpaši, slimnieku un vecāka gadagājuma cilvēku ar invaliditāti aprūpi.

11.      Sabiedrība Les Jardins de Jouvence par savas darbības sākumu PVN administrācijai paziņoja 2004. gada 20. oktobrī, norādot, ka tās darbība ietver “studijas tipa dzīvokļu izīrēšanu cilvēkiem bez invaliditātes”. 2006. gada 27. oktobrī tā saņēma Valonijas kompetento iestāžu izsniegtu pagaidu darbības atļauju laikposmam no 2006. gada 28. jūnija līdz 2007. gada 27. jūnijam. 2007. gada 27. martā sabiedrības dalībnieku pilnsapulce nolēma paplašināt šīs sabiedrības darbības mērķi, ietverot “restorānu, kafejnīcu–bāru, tavernu, uzkodu bāru, uzņemšanas un patēriņa salonu vai jebkuras citas līdzīgas iestādes ekspluatāciju”, kā arī “frizētavas, estētikas pakalpojumu un manikīra salonu ekspluatāciju”.

12.      Konkrētāk, minētā sabiedrība piedāvā saviem īrniekiem mājokļus, kas paredzēti vienai vai divām personām un kuros ir aprīkota virtuve, dzīvojamā istaba, guļamistaba un aprīkota vannas istaba. Turklāt īrniekiem, kā arī citām personām, kas nav īrnieki, par maksu tiek piedāvāti citi pakalpojumi, proti, restorāns–bārs, frizētava un estētikas pakalpojumu salons, fizioterapijas zāle, ergoterapijas aktivitātes, veļas mazgātava, dispansers, kurā var tikt veikta asins analīžu pieņemšana, un ārsta kabinets.

13.      Lai īstenotu savu sociālā servisa mājokļu darbību, sabiedrība Les Jardins de Jouvence veica būtiskus būvdarbus un uzstādīja iekārtas, kas ir vajadzīgas, lai īstenotu savu sabiedrības mērķi. Šie darbi, kas tika sākti 2004. gada augusta sākumā un pabeigti 2006. gada septembrī, tika īstenoti, lai blakus esošajam veco ļaužu pansionātam piebūvētu jaunu ēku – šīs sabiedrības sociālā servisa mājokļus.

14.      Minētā sabiedrība uzskatīja, ka tā ir PVN maksātāja, un, iesniedzot nodokļu deklarācijas par 2004.–2006. gadu, atskaitīja PVN, kuru tā bija samaksājusi par jaunās ēkas būvniecību.

15.      2006. gada 5. oktobrī un 14. novembrī uzņēmumu ienākuma nodokļu administrācijas PVN nodaļa pārbaudīja sabiedrības Les Jardins de Jouvence grāmatvedību, lai piemērotu PVN tiesību aktus laikposmā no 2004. gada 30. augusta līdz 2006. gada 30. septembrim. 2007. gada 25. janvārī tā sagatavoja protokolu, norādot, ka, pēc tās domām, sabiedrība ir atbrīvota no PVN un ka visas sociālā servisa mājokļu veiktās darbības ir atbrīvotas no PVN saskaņā ar PVN kodeksa 44. panta 2. punta 2. apakšpunktu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 21. jūlijam. Šī administrācija no tā secināja, ka no nodokļa atbrīvotais nodokļu maksātājs nevar atgūt nodokli saistībā ar būvniecību, ar paredzētajam nolūkam veikto ēku iegādi, kā arī ar visiem tā izdevumiem. Tāpēc tā uzskatīja, ka minētajai sabiedrībai ir jāatlīdzina Beļģijas valstij summa EUR 663 437,25 apmērā, kas atbilst nodokļa summai, kas tikusi nepareizi atskaitīta, pamatojoties uz tās nodokļu deklarācijām.

16.      Turklāt minētā administrācija uzskatīja, ka, tā kā sabiedrība Les Jardins de Jouvence ir no nodokļa atbrīvota maksātāja, tai ir jāmaksā nodoklis 12 % apmērā par ēkas būvniecību stricto sensu un nodoklis 21 % apmērā par dārza labiekārtošanu – tie esot bijuši jāiekļauj uzņēmēju sagatavotajos rēķinos, nepiešķirot šai sabiedrība nekādas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu.

17.      Tāpēc saskaņā ar iepriekš minēto protokolu Beļģijas valsts prasa samaksāt maksājamo PVN EUR 436 132,69 apmērā, proporcionālu nodokļa naudas sodu EUR 43 610, kā arī likumīgos procentus 0,80 % apmērā par katru nokavēto mēnesi laika posmā no 2006. gada 21. oktobra.

18.      Ar 2007. gada 25. janvāra vēstuli Dour (Beļģija) PVN inspektors informēja sabiedrību Les Jardins de Jouvence par savu lēmumu slēgt tās norēķinu kontu ar PVN no 2006. gada 30. septembra.

19.      Par šo ierobežojumu šai sabiedrībai tika paziņots 2007. gada 13. februārī – pēc šī protokola [pieņemšanas]. Minētā sabiedrība pret to iebilda, 2007. gada 20. februārī iesniedzot prasības pieteikumu Tribunal de première instance de Mons [Monsas pirmās instances tiesas] kancelejā. Ar 2012. gada 19. jūnija spriedumu šī tiesa noraidīja minētās sabiedrības prasību, kura šo spriedumu pārsūdzēja.

20.      Cour d’appel de Mons [Monsas apelācijas tiesa], šauboties par to, kā ir jāinterpretē Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkts, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)         “Vai sociālā servisa mājoklis [1997. gada 5. jūnija dekrēta izpratnē, kas pārvalda] peļņas nolūkos atsevišķus dzīvokļus, kuri ir paredzēti vienai vai divām personām un kuros ir aprīkota virtuve, dzīvojamā istaba, guļamistaba un aprīkota vannas istaba, tām tādējādi ļaujot dzīvot neatkarīgi, kā arī par maksu nodrošina izvēles pakalpojumus, kas nav paredzēti tikai sociālā servisa mājokļa iemītniekiem (restorāna un bāra, frizētavas un estētikas pakalpojumu salona, fizioterapijas zāles, ergoterapijas darbību, veļas mazgātavas, dispansera, kurā [var tikt veiktas] asins analīzes, ārsta kabineta izmantošanu), ir organizācija, kura būtībā ir labdarības organizācija un kura nodrošina “tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu” Sestās direktīvas [..] 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē?

2)         Vai atbilde uz šo jautājumu būtu atšķirīga, ja attiecīgais sociālā servisa mājoklis aplūkoto pakalpojumu sniegšanai saņemtu subsīdijas vai jebkādas cita veida priekšrocības vai finanšu atbalstu no valsts iestādēm?”

III – Analīze

21.      Uzdodot šos jautājumus, kuri, manuprāt, ir jāaplūko kopā, iesniedzējtiesa Tiesai būtībā vaicā, vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkotie sociālā servisa mājokļi, kuros vismaz 60 gadus vecām personām tiek piedāvāti [sociālā servisa] dzīvokļi, ļaujot tām dzīvot pilnīgi neatkarīgi, un par papildu maksu nodrošināti pakalpojumi, kuri ir pieejami arī sociālā servisa mājokļos nedzīvojošām personām, un kas nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no valsts, ir jākvalificē kā “labdarības organizācija” un var tikt uzskatīts, ka tā sniedz pakalpojumus, “kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu” šīs tiesību normas izpratnē.

22.      Faktiski minētajā tiesību normā ir paredzēti divi kumulatīvi nosacījumi atbrīvojumam no PVN. Vispirms attiecīgajai organizācijai ir jābūt atzītai par “labdarības organizāciju”. Šīs organizācijas veiktajai pakalpojumu sniegšanai un preču piegādei ir jābūt “cieši saistītām ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu” (6). Lai arī judikatūra attiecībā uz pirmo nosacījumu ir pietiekami skaidra, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, tā tas nav attiecībā uz otro nosacījumu, kas, manuprāt, līdz pat šim brīdim vēl nav ticis interpretēts.

A –    Par jēdzienu “organizācijas, kas ir atzītas par labdarības organizācijām”

23.      Kā esmu norādījis iepriekšējā punktā, judikatūra attiecībā uz jēdziena “organizācijas, kas atzītas par labdarības organizācijām” interpretāciju Sestās direktīvas izpratnē ir diezgan plaša.

24.      Tādējādi Tiesa attiecībā uz šo jēdzienu ir nospriedusi, ka principā katras dalībvalsts tiesībās ir jāparedz noteikumi, saskaņā ar kuriem organizācijām, kuras to lūdz, šāda atzīšana var tikt nodrošināta. Dalībvalstīm šajā ziņā ir novērtējuma brīvība (7).

25.      Tomēr, “lai noteiktu organizācijas, kuras ir jāatzīst par “labdarības organizācijām” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē atbilstoši šīs tiesību normas mērķiem, valsts iestādēm saskaņā ar Savienības tiesībām un valsts tiesu uzraudzībā ir jāņem vērā vairāki apstākļi. Šādi apstākļi var būt specifisku valsts vai reģionālu, normatīvu vai administratīvu, ar nodokļiem vai sociālo nodrošinājumu saistītu noteikumu esamība, attiecīgā nodokļu maksātāja darbībām piemītošais vispārējo interešu raksturs, tas, ka citiem nodokļu maksātājiem, kas veic tādas pašas darbības, jau ir atzīts līdzīgs raksturs, kā arī tas, ka attiecīgo pakalpojumu izmaksas lielā daļā, iespējams, sedz slimokases vai citas sociālā nodrošinājuma iestādes” (8).

26.      Šajā gadījumā es uzskatu, ka Beļģijas reģionālajos tiesību aktos ir paredzētas īpašas tiesību normas par sociālā servisa mājokļiem.

27.      No lietas materiāliem izriet, ka 1997. gada 5. jūnija Dekrēta 2. panta 2. punktā īpaši ir definēts, kas ir jāsaprot ar “sociālā servisa mājokli”. Turklāt šajā dekrētā ir noteikts, ka, lai varētu atvērt sociālā servisa mājokli un lai tie varētu darboties, no valsts iestādēm ir jāsaņem atļauja (9). It īpaši šiem sociālā servisa mājokļiem ir jāatbilst konkrētiem kopīgiem standartiem, kas ir noteikti veco ļaužu pansionātiem, piemēram, attiecībā uz izmitināšanas vai uzņemšanas cenu pielāgošanas noteikumiem, grāmatvedību, izmitināšanas vai uzņemšanas vietu spējām uzņemt minimālo un maksimālo iemītnieku skaitu, nosacījumiem attiecībā uz pieredzi un kvalifikāciju, kā arī minimālās darbības un klātbūtnes prasībām, lai varētu pildīt direktora amatu (10). Tāpat, lai saņemtu šo atļauju, sociālā servisa mājokļiem ir jāatbilst konkrētiem standartiem attiecībā uz noteikumiem, saskaņā ar kuriem tiek nodrošināta dežūra, lai vajadzības gadījumā palīdzētu iemītniekiem, kā arī attiecībā uz izvēles pakalpojumiem, kuri pārvaldniekam obligāti ir jānodrošina vai arī jādara pieejami pēc iemītnieku lūguma (11).

28.      Man nav šaubu, ka sabiedrība Les Jardins de Jouvence piedāvā darbības vispārējās interesēs. Šim nolūkam atgādināšu, ka tās mērķis ir izīrēt mājokļus vecāka gadagājuma cilvēkiem bez invaliditātes, kas sasnieguši vismaz 60 gadu vecumu, kā arī veikt visas citas darbības, kas tieši vai netieši ir saistītas ar veselības aprūpi un palīdzību, it īpaši slimnieku un vecāka gadagājuma cilvēku ar invaliditāti aprūpi.

29.      Sabiedrība Les Jardins de Jouvence uzskata, ka apstāklis, ka tās sociālā servisa mājokļu mērķis ir gūt peļņu un ka atšķirībā no veco ļaužu pansionātiem nedz tā pati, nedz tās iemītnieki nesaņem subsīdijas vai jebkādu citu finansiālu palīdzību no valsts iestādēm, pierāda, ka tā nevar tikt kvalificēta kā “organizācija, ko [attiecīgā dalībvalsts] atzinusi par labdarības organizāciju” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

30.      Es nepiekrītu šim viedoklim. Vispirms atgādināšu, ka dalībvalstīm ir novērtējuma brīvība attiecībā uz šāda rakstura atzīšanu. Vēl arī no judikatūras izriet, ka jēdziens “organizācija”, kas ir minēts šajā tiesību normā, ir pietiekami plašs, lai to attiecinātu uz privātām apvienībām, kuru mērķis ir gūt peļņu (12). Visbeidzot, kaut arī Tiesa valsts iestādēm ir norādījusi dažus elementus, lai tās varētu noteikt, vai organizācija ir atzīta “labdarības” organizācija minētās tiesību normas izpratnē, iespējamais valsts finansiālais atbalsts ir tikai viens no elementiem, kuru tās “var” ņemt vērā. Tas nav izsmeļošs šo elementu saraksts, kuram attiecīgajai organizācijai būtu jāatbilst. Tātad, ņemot vērā visus elementus, kas veidos norāžu kopumu, valsts iestādes varēs noteikt, vai šāda organizācija var tikt kvalificēta par “labdarības organizāciju” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

31.      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uzskatu, ka sabiedrība Les Jardins de Jouvence var tikt kvalificēta par “organizāciju, ko [attiecīgā dalībvalsts] atzinusi par labdarības organizāciju” šīs tiesību normas izpratnē. Valsts tiesai būs jānosaka, vai, ņemot vērā šīs sabiedrības izvirzīto sabiedrības mērķi un tās piedāvāto pakalpojumu saturu, ar šo kvalifikāciju tiek pārkāpta novērtējuma brīvība, kas dalībvalstīm ir piešķirta ar šo tiesību normu, lai veiktu šādu kvalifikāciju.

B –    Par jēdzienu “tādu pakalpojumu sniegšana un tādu preču piegāde, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu”

32.      Sākumā, manuprāt, var izslēgt sabiedrības Les Jardins de Jouvence sniegtos pakalpojumus, kas ir cieši saistīti ar sociālās nodrošināšanas darbu. Šis pēdējais minētais ietver sistēmu kopumu, kas nodrošina aizsardzību, izmaksājot kompensācijas iedzīvotājiem saistībā ar tādiem dažādiem sociāliem riskiem kā slimība, grūtniecības un dzemdības, vecums vai nelaimes gadījumi darbā. Ir acīmredzami, ka sabiedrības Les Jardins de Jouvence mērķis nav sniegt šādus pakalpojumus. Tāpat šīs sabiedrības mērķis nav veikt preču piegādi.

33.      Tāpēc ir jāanalizē šādi punkti. Vispirms būs jānosaka, ko ietver jēdziens “sociālā aprūpe” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Pēc tam jāpaskaidro, kas, pēc manām domām, ir jāsaprot ar vārdiem “cieši saistīti” šīs tiesību normas izpratnē. Visbeidzot, būs jānosaka, vai saikļa “un” lietošana, lai savienotu jēdzienus “sociālā aprūpe” un “sociālā nodrošināšana”, ietver to, ka pakalpojumu sniegšanai obligāti ir jābūt cieši saistītai ar šiem diviem jēdzieniem. Lai arī veiktais izvērtējums liek secināt, ka sabiedrības Les Jardins de Jouvence pakalpojumu sniegšana attiecas uz sociālo aprūpi, šis saiklis tomēr ietver to vienlaicīgu piederību gan šim [sociālās aprūpes] jēdzienam, gan sociālās nodrošināšanas jēdzienam, tāpēc pamatlietā aplūkotie sociālā servisa mājokļi nevarēs tikt uzskatīti par nodokļa maksātājiem, kuriem ir piešķirts atbrīvojums no nodokļa.

34.      Vispirms attiecībā uz sociālās aprūpes jēdzienu konstatēšu, ka, lai arī judikatūra attiecībā uz Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktu ir diezgan plaša, Tiesa nekad nav sniegusi šī jēdziena definīciju Sestās direktīvas kontekstā. Turklāt spriedumā Kügler (13) Tiesa ir norādījusi, ka “vispārējā aprūpe un palīdzība mājās, ko ambulatorās aprūpes dienests sniedz personām, kuras ir fiziski vai ekonomiski atkarīgas [no citu palīdzības] [..], principā ir saistīta ar sociālo palīdzību tādējādi, ka uz to ir attiecināms jēdziens “pakalpojumi, kas cieši saistīti ar aprūpi un sociālo nodrošināšanu” minētās normas g) apakšpunkta izpratnē” (14).

35.      Sestās direktīvas 13. panta A daļas nosaukums ir “Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs”. Tā ir iekļauta X sadaļā “Atbrīvojumi”. Kā spriedumā Kingscrest Associates un Montecello (15) attiecībā uz Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa mērķi Tiesa ir precizējusi, ka no šīs tiesību normas izriet, ka, nodrošinot labvēlīgāku pieeju PVN jomā attiecībā uz konkrētiem vispārējo interešu pakalpojumiem, kas sniegti labdarības jomā, minēto atbrīvojumu mērķis ir samazināt šo pakalpojumu izmaksas un padarīt tos pieejamākus personām, kuras tos varētu izmantot (16).

36.      Labi saprotu, ka, ņemot vērā šo judikatūru, Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no PVN mērķis ir atvieglot piekļuvi tādiem pakalpojumiem, kas tiek uzskatīti par sabiedriskiem pakalpojumiem, tāpēc ka to mērķis ir palīdzēt personām to vajadzībās, jo šie pakalpojumi parasti attiecas uz publiskās varas prerogatīvām. Tātad ar sociālo aprūpi ir jāsaprot palīdzība personai, un to, manuprāt, arī apstiprina šīs tiesību normas grozījums, kas veikts ar Direktīvu 2006/112, kurā arī ir lietots sociālās aprūpes jēdziens (17).

37.      Kaut arī saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdzieni, kas lietoti, lai apzīmētu Sestās direktīvas 13. pantā paredzētos atbrīvojumus, ir jāinterpretē šauri, es tomēr uzskatu, ka Tiesas sniegtā “sociālās aprūpes” jēdziena interpretācija nedrīkst liegt šai tiesību normai jebkādu lietderīgu iedarbību (18), it īpaši tāpēc, ka šīs tiesību normas mērķis ir veicināt piekļuvi pakalpojumiem, kas tiek uzskatīti par sabiedriskiem pakalpojumiem.

38.      Atšķirībā no pakalpojumu sniegšanas, kas attiecas uz sociālo nodrošinājumu, sociālajai aprūpei ir raksturīga individuālo vajadzību novērtēšana (19). Manuprāt, tieši tāpēc, ka uz šīm vajadzībām neattiecas sociālā nodrošināšana, rodas nepieciešamība, ka šo pienākumu uzņemas valsts publisko tiesību subjekts vai organizācija, ko dalībvalsts ir atzinusi par labdarības organizāciju, un tā ir pat ļoti būtiska attiecīgajai personai. Tas pats ir sakāms par rūpēm par vecāka gadagājuma cilvēkiem vai cilvēkiem ar invaliditāti, kuriem ir vajadzīgs mājoklis un viņu neaizsargātības stāvoklim atbilstīga aprūpe.

39.      Šīm personām ne vienmēr ir tikai fiziskas vajadzības. Viņiem var būt vajadzīgs arī finansiāls atbalsts, lai atrisinātu ekonomisku resursu nepietiekamību, kā rezultātā tās nonāk lielā trūkumā.

40.      A priori tādu privātu organizāciju kā sabiedrība Les Jardins de Jouvence darbība ir saistīta ar sociālo aprūpi, ciktāl tās vecāka gadagājuma cilvēkiem piedāvā piemērotus mājokļus. Tā ir taisnība, ka atšķirībā no citām tādām iestādēm kā veco ļaužu pansionāti, kuru iemītnieki bieži vien ir [no citu palīdzības] atkarīgi vecāka gadagājuma cilvēki un kuriem visās ikdienas gaitās ir vajadzīga medicīniska aprūpe, tādi sociālā servisa mājokļi kā sabiedrība Les Jardins de Jouvence piedāvā mājokli neatkarīgiem vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tomēr ir arī taisnība, ka šie pēdējie, ņemot vērā pārmaiņas savā dzīvē, nevar vairs dzīvot tā, kā agrāk. Tāpēc viņi izvēlas dzīvot struktūrā, kas, viņuprāt, atbilst viņu īpašajām vajadzībām, piemēram, ir nodrošināts lifts, mazāks dzīvoklis, kas aprīkots tādējādi, lai viegli varētu izvairīties no kritieniem, vai arī kurā ir [viņiem] pielāgotas mājas tehnoloģijas. Sociālā servisa mājokļi ir struktūra, kurā šie cilvēki būs droši, ka vajadzības gadījumā viņi saņems palīdzību un ka viņiem tiks piedāvātas visas garantijas, lai nodrošinātu viņu labsajūtu. Viņi arī zina, ka šādās struktūrās noteikti tiks piedāvāti pakalpojumi, kas ļaus viņiem neuztraukties par ikdienas loģistiku (uzkopšana, maltītes) vai iespējamo pārvietošanos ar automašīnu, jo viņi ir droši, ka tādi konkrēti pakalpojumi kā friziera pakalpojumi vai manikīrs viņiem tiks piedāvāti uz vietas.

41.      Tiesas sēdē AXA Belgium SA, persona, kas ir iestājusies pamatlietā, norādīja, ka sociālās aprūpes darbības, tāsprāt, noteikti ir jāveic valsts iestādēm, bet tas tā nav izskatāmajā lietā. Es nepiekrītu šim viedoklim. It īpaši, manuprāt, būtu paradoksāli uzskatīt, ka organizācija, kas nav publisko tiesību subjekts, darbojas peļņas nolūkos un nesaņem nekādu finansiālu atbalstu, varētu tikt atzīta par labdarības organizāciju Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē, un uzskatīt, ka tās darbība nevar tikt atzīta par sociālās aprūpes darbību tieši tāpēc, ka tā nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no valsts.

42.      Katrā ziņā es uzskatu, ka iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai organizācija, kas ir atzīta par labdarības organizāciju, veic savas sociālās aprūpes darbības šīs tiesību normas izpratnē. Šajā ziņā tai būs jāņem vērā elementu kopums, kas ļaus noteikt, vai šo darbību mērķis ir palīdzēt personām, kam ir nepieciešama palīdzība.

43.      Tālāk, attiecībā uz Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā minētajiem pakalpojumiem, kas “ir cieši saistīti” ar sociālo aprūpi, no Tiesas judikatūras izriet, ka ar šo jēdzienu tiek saprasts, ka šie pakalpojumi ir saistīti ar sociālās aprūpes darbību, ja tie faktiski tiek sniegti kā papildpakalpojumi šai darbībai (20).

44.      Šajā ziņā norādīšu, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 2. punkta b) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ir paredzēts, ka sniegtie pakalpojumi un preču piegāde ir izslēgti no šīs direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa, ja tie nav būtiski no nodokļa atbrīvotajiem darījumiem. Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka pakalpojums var tikt uzskatīts par papildpakalpojumu pamata pakalpojumam, ja mērķis nav saņemt šo pakalpojumu pašu par sevi, bet izmantot to kā līdzekli, lai vislabākajos apstākļos izmantotu pakalpojuma sniedzēja pamatpakalpojumu (21).

45.      Manuprāt, ņemot vērā iepriekš aplūkotos jautājumus, nav šaubu, ka sabiedrības Les Jardins de Jouvence piedāvātie pakalpojumi ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

46.      Kā tika norādīts, sociālā servisa mājokļu mērķis ir nodrošināt vecāka gadagājuma cilvēkiem dzīvi viņu stāvoklim piemērotā vidē. Šie sabiedrības Les Jardins de Jouvence piedāvātie obligātie un izvēles pakalpojumi vislabākajos apstākļos ļauj izmantot pamatpakalpojumu, proti, saņemt savā rīcībā piemērotus mājokļus draudzīgā vidē. Šīs sabiedrības darbība veido kopumu, kas, manuprāt, ir nedalāms. Kā būtu, ja tā piedāvātu saviem iemītniekiem tikai mājokļus? Vai viņi izvēlētos tajos dzīvot? Atbilde, manuprāt, būtu noliedzoša. Sociālā servisa mājokļu pastāvēšanas iemesls, kā tostarp uz to norāda nosaukums, ir piedāvāt vecāka gadagājuma cilvēkiem mājokli un pakalpojumus pēc izvēles, kas ļauj viņiem dzīvot neatkarīgi un rast garīgo līdzsvaru.

47.      Turpretī tas nav attiecināms uz pakalpojumiem personām, kas nav iemītnieki. Ir skaidrs, ka šajā gadījumā šie pakalpojumi nav papildpakalpojumi, bet ir pilnīgi nošķirti no pamatpakalpojuma. Tāpēc, manuprāt, tie vairs neatbilst Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā paredzētajam nosacījumam, proti, tie nav pakalpojumi, kas ir cieši saistīti ar sociālo aprūpi.

48.      Visbeidzot, runājot par saikļa “un” lietošanu šajā tiesību normā, manuprāt, nav jāuzskata, ka tam būtu kumulatīva ietekme. Šajā ziņā norādīšu, ka Tiesa spriedumos Komisija/Francija (22)  un Dornier (23) saistībā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa, šķiet, ir izslēgusi, ka šim saiklim būtu kumulatīva ietekme. Pirmajā spriedumā tā norādīja, ka šajā tiesību normā “nav sniegta nekāda darījumu, kas “ir cieši saistīti” ar slimnīcas vai medicīnisko aprūpi, definīcija” (24).

49.      Turklāt, ja minētā saikļa lietošanai tiktu piešķirta kumulatīva ietekme, tas, manuprāt, būtu pretrunā Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunktā izvirzītajam mērķim, proti, nodrošinot atbrīvojumu no PVN konkrētiem vispārējo interešu pakalpojumiem sociālajā sektorā, varētu tikt samazinātas šo pakalpojumu izmaksas un padarīti tie pieejamāki privātpersonām, kuras tos varētu izmantot.

50.      Šajā ziņā ir jānorāda, ka pakalpojumi, kas ir saistīti ar sociālo aprūpi, nav arī obligāti saistīti ar sociālo nodrošināšanu. Turklāt saskaņā ar sabiedrības Les Jardins de Jouvence viedokli tas esot attiecināms uz pakalpojumiem, par kuru sniegšanu iemītnieki nesaņem nekādu atbalstu no Institut national d’assurance maladie invalidité [Valsts sociālā nodrošinājuma dienesta] – organizācijas, kas finansē sociālo nodrošinājumu.

51.      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka var tikt uzskatīts, ka pamatlietā aplūkotie sociālā servisa mājokļi sniedz pakalpojumus, “kas ir saistīti ar sociālo aprūpi” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Valsts tiesai būs jānosaka, vai šo sociālā servisa mājokļu darbības attiecas uz sociālo aprūpi. Šajā ziņā tai būs jāņem vērā elementu kopums, kas ļaus noteikt, vai šo darbību mērķis ir palīdzēt personām, kam ir vajadzīga palīdzība. Valsts tiesai arī būs jānosaka, vai minēto sociālā servisa mājokļu piedāvātie pakalpojumi ir nepieciešami, lai veiktu šādas darbības.

IV – Secinājumi

52.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Mons uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta A daļas 1. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatlietā aplūkojamie sociālā servisa mājokļi, kas vismaz 60 gadus vecām personām piedāvā mājokļus, ļaujot tām dzīvot pilnīgi neatkarīgi, kā arī nodrošina tādus papildu pakalpojumus par maksu, kuri nav paredzēti tikai sociālā servisa mājokļu iemītniekiem, un kas nesaņem nekādu finansiālu atbalstu no valsts, ir jākvalificē kā “organizācija, ko [attiecīgā dalībvalsts] atzinusi par labdarības organizāciju”, un var tikt uzskatīts, ka tā sniedz pakalpojumus, “kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu” šīs tiesību normas izpratnē;

Šajā nolūkā valsts tiesai būs jānosaka,

–        vai, ņemot vērā šo sociālā servisa mājokļu sabiedrības mērķi un to piedāvāto pakalpojumu saturu, ar šo kvalifikāciju netiek pārkāpta novērtējuma brīvība, kas ar šo tiesību normu ir piešķirta dalībvalstīm;

–        vai minēto sociālā servisa mājokļu darbības attiecas uz sociālo aprūpi; šajā ziņā tai būs jāņem vērā elementu kopums, kas ļaus noteikt, vai šo darbību mērķis ir palīdzēt personām, kam ir vajadzīga palīdzība;

–        vai sociālā servisa mājokļu piedāvātie pakalpojumi ir nepieciešami, lai veiktu šādas darbības.

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”.

3 – 1969. gada 3. jūlija Moniteur belge, 7046. lpp..

4 – 2005. gada 12. jūlija Moniteur belge, 32180. lpp.

5 – 1997. gada 26. jūnija Moniteur belge, 17043. lpp.; turpmāk tekstā – “1997. gada 5. jūnija dekrēts”.

6 – Spriedums Kingscrest Associates un Montecello (C-498/03, EU:C:2005:322, 34. punkts).

7 – Spriedums Zimmermann (C-174/11, EU:C:2012:716, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

8 – Turpat, 31. punkts un tajā minētā judikatūra. Par neseno Tiesas interpretāciju attiecībā uz Padomes 2006. gada 28 novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp., un labojums OV 2007, L 335, 60. lpp.) skat. spriedumu “go fair” Zeitarbeit (C-594/13, EU:C:2015:164, 21., 26. un 29. punkts).

9 – Skat. minētā dekrēta 5. panta 1. punkta pirmo daļu.

10 – Skat. 1997. gada 5. jūnija Dekrēta 5. panta 5. punkta otro daļu, kurā ir atsauce uz tās 2. punkta 1.–8. apakšpunktā minētajām jomām.

11 – Skat. šī dekrēta 5. panta 5. punkta otrās daļas 3. un 4. punktu.

12 – Spriedums “go fair” Zeitarbeit (C-594/13, EU:C:2015:164, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

13 – C-141/00, EU:C:2002:473.

14 – 44. punkts.

15 – C-498/03, EU:C:2005:322.

16 – 30. punkts.

17 – Skat. šīs direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktu.

18 – Spriedums Zimmermann (C-174/11, EU:C:2012:716, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

19 – Skat. spriedumus Frilli (1/72, EU:C:1972:56, 14. punkts), Biason (24/74, EU:C:1974:99, 10. punkts) un Hosse (C-286/03, EU:C:2006:125, 37. punkts).

20 – Skat. spriedumu CopyGene (C-262/08, EU:C:2010:328, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

21 – Turpat, 40. punkts.

22 – C-76/99, EU:C:2001:12.

23 – C-45/01, EU:C:2003:595.

24 – Spriedums Komisija/Francija (C-76/99, EU:C:2001:12, 22. punkts). Mans izcēlums.