Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]

SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 17. martā (1)

Lieta C-11/15

Odvolací finanční ředitelství

pret

Český rozhlas

(Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Nodokļi – Pievienotās vērtības nodoklis – Atbrīvojums no nodokļa – Nekomerciāla sabiedrisko raidorganizāciju darbība – Apraides sabiedriskais pakalpojums – Finansējums no obligātām nodevām – Šādas pakalpojumu sniegšanas kvalifikācija





 Ievads

1.        Pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) sistēma ir balstīta uz dubultu mehānismu, proti, nodokli par piegādātajām precēm un sniegtajiem pakalpojumiem un priekšnodokli. Šis mehānisms no saimnieciskās darbības subjektu skatupunkta ļauj šim nodoklim būt neitrālam, jo tā finansiālais slogs ir uzlikts vienīgi patērētājiem.

2.        Lai nodrošinātu, ka nodokļu administrācija efektīvi iekasē to, kas tai pienākas, ir svarīgi, lai atskaitījumi attiektos vienīgi uz saņemtajām precēm un pakalpojumiem ar nodokļiem apliekamu darbību nolūkā tā, lai PVN priekšnodoklis tiktu pareizi atskaitīts no iepriekš samaksātās summas. Ja nodokļa maksātājs vienlaikus veic ar nodokli apliekamu un no nodokļa atbrīvojamu darbību, tiek piemēroti īpaši noteikumi, lai noteiktu atskaitāmo PVN priekšnodokļa daļu. Situācija kļūst vēl sarežģītāka, ja nodokļa maksātājs turklāt veic darbību, kas pilnībā neiekļaujas PVN sistēmā, jo tā nav par atlīdzību veikta saimnieciska darbība tiesību normu, kas reglamentē PVN sistēmu, izpratnē. Ar šo lietu ir dota iespēja precizēt Tiesas judikatūras piemērojamību šajā jomā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3.        Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“[PVN] jāmaksā:

1.      par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļa maksātājs, kas kā tāds rīkojas;”

4.        Saskaņā ar šīs direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktu:

“Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs

1.      Ciktāl tas nav pretrunā [..] citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

q)      valsts radio un televīzijas organizāciju darbību, izņemot komerciālas radio un televīzijas organizācijas.”

5.        Saskaņā ar Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 5. punktu:

“2.      Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no [PVN], kurš viņam jāmaksā:

a)      [PVN], kas valstī maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;

[..]

5.      Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā [PVN] daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

[..]”

6.        Sestās direktīvas 19. panta 1. punktā ir noteikts:

“Daļu, kas atskaitāma atbilstīgi 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, veido daļskaitlis:

–        par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez [PVN], kura attiecināma uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms atbilstīgi 17. panta 2. un 3. punktam,

–        par kura saucēju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez [PVN], kura attiecināma uz darījumiem, kas iekļauti skaitītājā, un uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms. Dalībvalstis var iekļaut saucējā arī subsīdiju summu, izņemot tās, kas aprakstītas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā.

[..]”

 Čehijas tiesības

7.        Iepriekš minētās Sestās direktīvas tiesību normas ir transponētas Čehijas tiesībās ar Likuma Nr. 235/2004 par pievienotās vērtības nodokli (zákon č. 235/2004 Sb., o dani z přidané hodnoty) 2. panta 1. punktu, 51. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 72. pantu un 76. panta 1. un 2. punktu.

8.        Saskaņā ar Likumu Nr. 348/2005 par radio un televīzijas nodevu un par konkrētu tiesību aktu grozījumiem (zákon č. 348/2005 Sb. o rozhlasových a televizních poplatcích a o změně některých zákonů), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietai (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 348/2005”), ir iedibināta radio nodeva Čehijas radio apraides sabiedrisko pakalpojumu finansēšanai. Atbilstoši šī likuma 3. pantam radio nodevas maksātājs ir fiziska vai juridiska persona, kura ir radio uztvērēja īpašniece, vai fiziska vai juridiska persona, kuras valdījumā vai lietojumā, lai arī tā nav radio uztvērēja īpašniece, tomēr ir radio uztvērējs uz cita tiesiska pamata vismaz vienu mēnesi. Šī paša likuma 7. pantā ir paredzēts, ka nodevas maksātājs maksā radio nodevu likumīgajai radio raidorganizācijai vai nu tieši, vai ar pilnvarotas personas starpniecību.

9.        Ar radio nodevas palīdzību finansēta radio apraides darbība Čehijas tiesībās tiek uzskatīta par darbību, kas ir atbrīvota no PVN.

 Pamatlietas faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

10.      Český rozhlas ir saskaņā ar likumu dibināta Čehijas sabiedriskā raidorganizācija, un tā tiek finansēta ar radio nodevu, kas ir noteikta atbilstoši Likumam Nr. 348/2005.

11.      Iesniedzot papildu nodokļu deklarācijas par laikposmu no 2006. gada marta līdz decembrim, Český rozhlas lūdza papildus palielināt tās tiesības uz PVN atskaitīšanu, izslēdzot PVN atskaitīšanai izmantotā koeficienta aprēķināšanas pakalpojumus, kuri atbilst tai samaksātajām radio nodevām, kurus tā sākotnēji bija deklarējusi kā no PVN atbrīvotus pakalpojumus bez tiesībām tos atskaitīt. Šajā ziņā Český rozhlas paziņoja, ka šīs nodevas neveido atlīdzību par sniegtajiem sabiedriskās apraides pakalpojumiem.

12.      Šādai Český rozhlas nostājai nepiekrita nodokļu iestādes, kuras ar paziņojumu par papildu nodokli noraidīja minēto pakalpojumu izslēgšanu no atskaitāmās daļas aprēķināšanas.

13.      Kad Český rozhlas sūdzība tika noraidīta, tā apstrīdēja nodokļu iestāžu lēmumus Mĕstský soud v Praze (Prāgas pašvaldības tiesa), kas tos ar 2014. gada 6. jūnija spriedumu atcēla.

14.      Prasītāja pamatlietā cēla iesniedzējtiesā kasācijas sūdzību par šo spriedumu. Šajos apstākļos Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai sabiedriskā radio programmu apraide, kas tiek finansēta no likumā noteiktās nodevas likumā paredzētā apmērā, kas jāmaksā nodokļa maksātājam, pamatojoties uz radio uztvērēja esamību tā īpašumā, valdījumā vai lietojumā uz cita likumīga pamata, Sestās direktīvas [..] 2. panta 1. punkta izpratnē var tikt uzskatīta par “pakalpojuma sniegšanu par atlīdzību”, kas ir atbrīvojama no PVN atbilstoši šīs direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktam, vai arī tā ir darbība, kas nav saimnieciska darbība, par kuru saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu [PVN] vispār nav jāmaksā un uz kuru tādējādi neattiecas arī šīs direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums?”

15.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā ir saņemts 2015. gada 13. janvārī. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieces, Čehijas, Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Český rozhlas, Čehijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija tika pārstāvētas tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 17. decembrī.

 Analīze

16.      Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Sestās direktīvas 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedriskās raidorganizācijas darbība, kas tiek finansēta ar likumā noteiktu obligātu nodevu, ko maksā visi radio uztvērēju īpašnieki, ir darbība, kas uzskatāma par saimniecisku darbību, kura saskaņā ar šo tiesību normu ir apliekama ar PVN. Apstiprinošas atbildes gadījumā šāda darbība loģiski būtu jāatbrīvo no PVN atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktam.

17.      Tomēr ir jāpatur prātā, ka šis jautājums ir ticis uzdots tiesvedībā, kurā Český rozhlas vēršas pret nodokļu iestādēm un kuras priekšmets ir tiesības uz PVN priekšnodokļa atskaitīšanu par precēm un pakalpojumiem, kas tikuši saņemti saistībā ar tās darbību. Tāpēc, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz šo jautājumu, Tiesa nevar neņemt vērā šo aspektu.

18.      Tādējādi vispirms ir jāanalizē darbības “par atlīdzību” jēdziens Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē. Sākumā dažās ievada piezīmēs minēšu Český rozhlas šaubas, kuras tā ir paudusi savos rakstveida apsvērumos attiecībā uz prejudiciālā jautājuma atbilstību, lai rastu risinājumu pamatlietā.

 Par prejudiciālā jautājuma atbilstību

19.      Savos rakstveida apsvērumos Český rozhlas apstiprina, ka pamatlieta attiecas tikai uz radio nodevas būtību. Esot jānoskaidro, vai šī nodeva var tikt kvalificēta kā atlīdzība par Český rozhlas kā sabiedriskas raidorganizācijas sniegtajiem pakalpojumiem, – spriedumā, kura priekšmets bija pamattiesvedībā iesniegtā kasācijas prasība, uz šo jautājumu tika atbildēts noliedzoši. Tomēr Český rozhlas uzskata, ka iesniedzējtiesa, ko šajā ziņā ir ietekmējuši prasītājas pamatlietā argumenti, esot sagrozījusi šo problēmu, prasot Tiesai noteikt, vai sabiedriskās apraides darbība pati par sevi ir darbība, uz kuru attiecas PVN sistēma. Tātad, pēc Český rozhlas domām, šis jautājums nav atbilstošs, jo šī darbība var tikt finansēta arī no citiem līdzekļiem, ne tikai ar radio nodevu.

20.      Es nepiekrītu Český rozhlas paustajām šaubām. Skaidrs, ka katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jāorganizē sabiedriskās apraides darbības finansēšana un ka ar tāda veida nodevu kā Čehijas radio nodeva nevar pilnībā tikt apmaksātas visas šīs darbības izmaksas. Tomēr prejudiciālā jautājuma formulējums ar atsauci uz “sabiedrisk[o] radio programmu apraid[i], kas tiek finansēta no likumā noteiktas nodevas”, obligāti nozīmē, ka tā priekšmets ir sabiedriskā apraide, ciktāl tā tiek finansēta ar radio nodevu.

21.      Tātad, lai atbildētu uz jautājumu, vai šāda darbība var tikt uzskatīta par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizanalizē radio nodevas būtība. Jānosaka, vai šī nodeva var tikt kvalificēta kā atlīdzība par Český rozhlas sniegtajiem pakalpojumiem. Savukārt būtu nepietiekoši veikt tikai šo vienu analīzi, kā to vēlējusies Český rozhlas, jo pamatlieta īstenībā neattiecas uz radio nodevas pašas par sevi būtību, bet uz Český rozhlas tiesību uz nodokļa atskaitīšanu apjomu. Tāpēc prejudiciālais jautājums, manuprāt, ir formulēts pilnīgi atbilstoši.

 Par darbības “par atlīdzību” jēdzienu

22.      Kritēriji, ar kuru palīdzību var noteikt, ka darbība tiek veikta par atlīdzību, izriet no iedibinātās Tiesas judikatūras (3). Saskaņā ar šo judikatūru pakalpojums tiek sniegts “par atlīdzību” Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to tas ir apliekams ar nodokli tikai tad, ja starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiskā atlīdzība par pakalpojuma saņēmējam sniegto pakalpojumu. Tātad ir jāpastāv tiešai saiknei starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību (4). Tādējādi, ja pakalpojumu sniedzēja darbība ir tikai pakalpojumu sniegšana bez tiešas atlīdzības, nodokļa bāze nepastāv un par šiem pakalpojumiem līdz ar to nav jāmaksā PVN (5).

23.      Tātad, ņemot vērā šos kritērijus, tagad ir jāanalizē apraides, kas tiek finansēta ar tādas nodevas palīdzību kā radio nodeva pamatlietā, darbības būtība.

 Attiecības starp Český rozhlas un nodevas maksātājiem

24.      Tā kā situācija tiek analizēta no Český rozhlas un personu, kurām jāmaksā radio nodeva, attiecību viedokļa, tad, manuprāt, obligāti ir jāsecina, ka Český rozhlas ar radio nodevas palīdzību finansētā darbība neatbilst kritērijiem, kas noteikti, lai tā varētu tikt uzskatīta par darbību, uz kuru attiecas PVN.

25.      Jākonstatē, ka obligātās juridiskās tiešās saiknes šajā gadījumā nav. No vienas puses, Český rozhlas darbība ir organizēta uz likuma pamata un šīs darbības turpināšana nav atkarīga ne no klausītāju identitātes, ne viņu konkrētā skaita. Tā ir sabiedriskās apraides darbība, tātad to raksturo divi būtiski apstākļi. Pirmkārt, tā ir brīvi pieejama apraide. Otrkārt, tā kā tā ir darbība, kurai tieši tiek piešķirts sabiedriskais finansējums, pārraidīto programmu saturs netiek noteikts atbilstoši saimnieciskās rentabilitātes apsvērumiem.

26.      No otras puses, no nodevas maksātāja viedokļa pienākums maksāt radio nodevu arī ir pilnīgi neatkarīgs no sabiedriskās apraides pakalpojumu faktiskās izmantošanas. Pienākums maksāt radio nodevu ir likumā noteikts pienākums, kur nodokļa iekasējamības gadījumu veido nevis sabiedriskā radio klausīšanās fakts, bet tas, ka personas īpašumā ir radio uztvērējs. Ciktāl līdzās sabiedriskajam radio var pastāvēt arī privātas radio raidorganizācijas, radio uztvērēja atrašanās īpašumā nekādā ziņā nav pielīdzināma sabiedriskās radio apraides pakalpojumu izmantošanai. Tomēr sabiedriskā radio neklausīšanās neatbrīvo no pienākuma maksāt radio nodevu. Tāpat arī iespējas to klausīties priekšnosacījums nav šīs nodevas samaksa, jo sabiedriskā radio apraide ir brīvi pieejama. Personai, kas nemaksā nodevu, sliktākajā gadījumā, iespējams, var tikt uzlikts administratīvs sods.

27.      Šī iespēja izmantot radio uztvērēju citiem mērķiem, nevis lai klausītos sabiedriskā radio programmas, manuprāt, obligāti izslēdz apgalvojumu, saskaņā ar kuru šāda uztvērēja iegāde nozīmē gribu izmantot sabiedriskās apraides pakalpojumus, kuru cena būtu radio nodeva. Pienākums maksāt šo nodevu ir likumā noteikts pienākums, kas faktiski ir saistīts ar radio uztvērēja atrašanos īpašumā, savukārt tas joprojām ir pilnīgi neatkarīgs no sabiedriskās apraides pakalpojumu izmantošanas vai neizmantošanas.

28.      Tādējādi ar pienākumu maksāt radio nodevu netiek radīta nekāda tiesiska saikne starp nodevas maksātāju un sabiedrisko raidorganizāciju, jo, pirmkārt, šo pienākumu nerada aplūkojamās raidorganizācijas sniegto pakalpojumu izmantošanas fakts, bet gan radio uztvērēja atrašanās īpašumā un, otrkārt, piekļuve minētajiem pakalpojumiem nav pakārtota šīs nodevas samaksai.

29.      No tā izriet, ka radio nodeva no nodevas maksātāja viedokļa nav atlīdzība par sabiedriskās apraides pakalpojumiem.

 Attiecības starp Český rozhlas un Čehijas valsti

30.      Savos rakstveida apsvērumos Čehijas valdība izklāsta atšķirīgu analīzi, proti, trīspusēju tiesisko attiecību pastāvēšanu, kurās Čehijas valsts uztic Český rozhlas uzdevumu sniegt vispārējo interešu pakalpojumu adresātu (iespējamo lietotāju) labā, pilnībā tai nodrošinot finansiālu atlīdzību radio nodevas veidā.

31.      Šī analīze mani nepārliecina tā vienkāršā iemesla dēļ, ka attiecības starp Český rozhlas un Čehijas valsti nav ar pakalpojumu sniegšanu saistītas līgumiskas attiecības.

32.      Sabiedriskā apraide dalībvalstīs ir vispārējo interešu sastāvdaļa, lai nodrošinātu demokrātijas, sociālās un kultūras vajadzības, kā arī vajadzību saglabāt plurālismu plašsaziņas līdzekļos (6). Šajā nolūkā valstis izveido sabiedriskās raidorganizācijas, kas ir atbildīgas par apraides pakalpojumu sniegšanu, un nodrošina tām finansējumu, kuram nereti ir tādas nodevas veids kā radio nodeva pamatlietā. Šie uzņēmumi veic sabiedriskās apraides uzdevumu, kas ir garantēta bez maksas, brīvi pieejama, no saimnieciskiem vai citiem to uzdevumam pretējiem ierobežojumiem brīva pakalpojuma sniegšana. Šādā perspektīvā protokolā par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs ir noteikts, ka Līgumu noteikumi neskar dalībvalstu kompetenci nodrošināt sabiedriskās apraides finansējumu.

33.      Sabiedriskās raidorganizācijas ir izveidojusi valsts, kas nosaka to uzdevumu, rūpējas par tā izpildi un nodrošina to finansējumu, piemēram, piešķirot tām ieņēmumus no īpaši šim nolūkam ieviestas obligātas iemaksas. Tātad nav runa par saimnieciskām attiecībām, ko būtu brīvi izveidojušas divas autonomas vienības – valsts un sabiedriskās raidorganizācijas – un uz kurām arī būtu pilnībā jāattiecina Līgumu un atvasināto tiesību noteikumi. Sabiedriskās raidorganizācijas nenosaka “cenu” saviem pakalpojumiem, un nodeva nenozīmē šādas cenas samaksu.

34.      Viens no šajā lietā izvirzītajiem argumentiem ir, ka attiecīgā nodeva pamatlietā ir tikusi norādīta kā nodoklis, kas paredzēts sabiedriskās darbības veida finansēšanai. Drīzāk es teiktu, ka šāda nodeva – kas it īpaši attiecas uz gadījumu, ja noteikumi par to ir tādi kā attiecībā uz Čehijas radio nodevu, proti, nodeva, ko nodevas maksātāji maksā tieši to saņemošajai raidorganizācijai, – līdzinās īpaša veida subsīdijai, ko valsts šai organizācijai ir piešķīrusi kā īpašus pašu resursus. Tātad darbība, par kuru nodokļa maksātājs neiekasē nekādu atlīdzību no adresātiem un kura tiek finansēta ar subsīdiju, lai vispārīgi finansētu šī nodokļa maksātāja darbības, nevar tikt droši kvalificēta kā darbība par atlīdzību.

35.      Tādējādi, pat ja tā tiktu analizēta no Český rozhlas un Čehijas valsts attiecību viedokļa, radio nodeva nevar tikt uzskatīta par atlīdzību par sabiedriskās apraides pakalpojumu un ar šīs nodevas palīdzību finansētā Český rozhlas darbība nav darbība par atlīdzību Sestās direktīvas izpratnē.

 Jautājums par sprieduma Le Rayon d’Or atbilstību

36.      Vēl iesniedzējtiesa vērš Tiesas uzmanību uz tās spriedumu Le Rayon d’Or (7), jautājot, vai var tikt piemērots minētajā spriedumā rastais risinājums vai arī īpašs risinājums, kas ir analoģisks ar nodevas palīdzību finansētai sabiedriskajai apraidei.

37.      Manuprāt, šis ierosinājums ir jānoraida. Minētajā spriedumā Tiesa, protams, ir nospriedusi, ka veco ļaužu aprūpes iestādes sniegtie pakalpojumi ir jāuzskata par tādiem, kas veikti par atlīdzību, kaut gan atlīdzību par šiem pakalpojumiem pārskaita nevis minēto ar konkrētu aprūpi saistīto pakalpojumu saņēmēji, bet slimokase, turklāt saskaņā ar vienotu likmi.

38.      Tomēr lieta, kurā tika pasludināts spriedums Le Rayon d’Or (8), atšķiras no šīs lietas ar tiesisko saikni, kura faktiski pastāv starp pakalpojumu saņēmējiem, tātad veco ļaužu aprūpes iestādes iemītniekiem, un šo iestādi. Vienīgā šo attiecību īpatnība ir slimokases iejaukšanās, kura, varētu teikt, piedalās iemītnieku pienākumu veikšanā, apmaksājot viņu saņemto pakalpojumu izmaksas. Tātad, kā esmu norādījis šo secinājumu 28. punktā, sabiedriskās apraides gadījumā tieši šāda tiesiskā saikne nepastāv. Tādējādi Tiesas pieņemtais risinājums lietā Le Rayon d’Or (9) nav transponējams šajā lietā.

 Par Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunkta ratio legis

39.      Iesniedzējtiesa arī jautā par to, kādi ir bijuši Kopienas likumdevēja nodomi, iedibinot Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā paredzēto noteikumu gadījumā, ja sabiedriskās apraides darbība, kas parasti tiek finansēta ar tādu nodevu kā pamatlietā, tiktu atzīta par tādu, kas neietilpst šī noteikuma piemērošanas jomā. Pēc Čehijas valdības domām, šajā noteikumā paredzētajam atbrīvojumam no nodokļa tad nebūtu jēgas.

40.      Es nepiekrītu šīm bažām. Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunkts ir gara atbrīvojumu “dažām darbībām sabiedrības interesēs” saraksta daļa. Šīs darbības to būtības dēļ vai arī to personu dēļ, kas tās īsteno, bieži tiek izslēgtas no Sestās direktīvas piemērošanas jomas, jo tās nav darbības par atlīdzību šīs direktīvas izpratnē. Tomēr šīm darbībām var būt paredzēti dažādi finansēšanas noteikumi. Tās var tikt īstenotas arī par atlīdzību – vismaz daļēji. Tā tas ir arī sabiedrisko raidorganizāciju darbību gadījumā, kas var nebūt pilnībā finansētas ar nodevu, ko, starp citu, atzina pati Čehijas valdība (10). Šādās situācijās Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā ir paredzēts atbrīvot šīs darbības no nodokļa. Tas, ka praksē bieži vien uz šīm darbībām nekādā ziņā neattiecas PVN sistēma, nenozīmē, ka šim atbrīvojumam no nodokļa nav priekšmeta.

41.      Jāpiebilst, ka katrā ziņā tāds Sestās direktīvas noteikums kā tās 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunkts, kurā ir paredzēts konkrētas darbības atbrīvojums no nodokļa, nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tiek paplašināta šīs direktīvas 2. pantā noteiktā piemērošanas joma. Tātad priekšnosacījums iespējamam atbrīvojumam no nodokļa ir tas, ka darbība pieder ar nodokli apliekamām darbībām, nevis otrādi.

 Secinājums par Český rozhlas ar radio nodevas palīdzību finansētās darbības būtību

42.      Ņemot vērā iepriekš minēto, manuprāt, ir jāuzskata, ka Český rozhlas darbība, ciktāl tā tiek finansēta ar radio nodevas palīdzību, nav iekļauta Sestās direktīvas piemērošanas jomā, jo tā nav darbība par atlīdzību.

43.      Principā ar šo secinājumu pietiek, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, kā to ir formulējusi iesniedzējtiesa. Tomēr man šķiet, ka sadarbības ar valstu tiesām garā, kas nostiprināta LESD 267. pantā, un rūpēs par pamatlietas risinājumam iespējami lietderīgas atbildes sniegšanu iesniedzējtiesai Tiesa varētu izvērst savus apsvērumus, aplūkojot jautājumu par Český rozhlas tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu apjomu.

 Par nodokļa maksātāju, kas vienlaikus veic ar nodokļiem apliekamus darījumus un darījumus, uz kuriem neattiecas PVN sistēma, tiesībām uz nodokļa atskaitīšanu

 Ievada piezīmes

44.      Saskaņā ar Sestās direktīvas 17. panta 2. punktu, “ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no [PVN], kurš viņam jāmaksā”, PVN, kas ir maksājams vai samaksāts par šīm precēm vai pakalpojumiem. Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu ir būtisks PVN sistēmas mehānisms, jo tas ļauj šim nodoklim būt neitrālam attiecībā uz saimnieciskās darbības subjektiem; principā tā slogu uzņemas tikai patērētāji.

45.      Tomēr, lai PVN slogu faktiski uzņemtos patērētāji, tiesības uz nodokļa atskaitīšanu var attiekties vienīgi uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs pēc tam izmanto saviem ar nodokli apliekamajiem darījumiem. Tādējādi PVN kā priekšnodoklis tiks atskaitīts no PVN, ko nodokļa maksātājs ieturēs no saviem darījuma partneriem, iekļaujot to savas preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas cenā. Savukārt, ja nodokļa maksātājam būtu tiesības atskaitīt PVN kā priekšnodokli no precēm un pakalpojumiem, kas netiks izmantotas ar nodokli apliekamiem darījumiem, tad šis PVN viņam būtu jāatlīdzina tādējādi, ka ar nodokli apliekamās preces un pakalpojumi praksē netiktu aplikti ar nodokļiem. Tātad tādā gadījumā nodokļu slogs būtu jāuzņemas nodokļa maksātājam, aizstājot patērētāju.

46.      PVN sistēmā ir ietverti korekcijas mehānismi, ja nodokļa maksātāja saņemtās preces un pakalpojumi netiek izmantoti ar nodokļiem apliekamu darījumu vajadzībām. Divas visizplatītākās situācijas ir, kad nodokļa maksātājs izmanto preces un pakalpojumus – pilnībā vai daļēji – saviem no nodokļa atbrīvotajiem darījumiem un kad viņš tos izmanto savām paša vai savu darba ņēmēju vajadzībām.

47.      Tomēr Sestajā direktīvā nav ietverti īpaši noteikumi, kas piemērojami situācijai, kad nodokļa maksātājs vienlaikus īsteno ar nodokli apliekamus darījumus un darījumus, uz kuriem nekādā ziņā neattiecas PVN sistēma. Attiecībā uz situāciju, kad viegli ir nosakāms, vai nodokļa maksātājs izmanto preces un pakalpojumus vienā vai otrā šo darījumu kategorijā (tātad ar nodokli apliekamiem un neapliekamiem darījumiem), risinājums ir vienkāršs un izriet tieši no Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta. Preces un pakalpojumi, kas tiek izmantoti ar nodokli apliekamiem darījumiem, dod tiesības uz nodokļa atskaitīšanu (izņemot gadījumu, kad šie darījumi nav apliekami ar nodokli), un preces un pakalpojumi, kas tiek izmantoti darījumiem, uz kuriem neattiecas PVN sistēma, nedod tiesības uz nodokļa atskaitīšanu. Savukārt jautājums par tiesību uz nodokļa atskaitīšanu apjomu rodas attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas nedalāmi vienlaikus tiek izmantoti ar nodokli apliekamiem darījumiem un darījumiem, uz kuriem neattiecas PVN sistēma. Šīs preces un šie pakalpojumi var būt dažādi, un tajos var būt iekļauta būtiska saimnieciskās darbības izmaksu daļa, piemēram, elektroenerģija, biroja telpu īre, uzkopšanas pakalpojumi, daži aprīkojumi utt.

 Český rozhlas gadījums

48.      Tāda būs arī Český rozhlas situācija, ja Tiesa piekritīs manis ierosinātajai atbildei uz prejudiciālo jautājumu attiecībā uz darbības, kas tiek finansēta ar radio nodevas palīdzību, kvalifikāciju (11). Šajā gadījumā ir jānoraida Čehijas nodokļu iestāžu apgalvojums, saskaņā ar kuru Český rozhlas darbība, kas tiek finansēta ar radio nodevas palīdzību, iekļaujas PVN sistēmā, bet tai tiek piemērots atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktu. Tāpēc nebūs iespējams piemērot tiesību uz nodokļa atskaitāmās daļas aprēķināšanas metodi, kas ir paredzēta Sestās direktīvas 17. panta 5. punktā un 19. pantā. Šajos noteikumos izmantotā vārdkopa “darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms” neattiecas uz tādas darbības ietvaros īstenotiem darījumiem, kas neietilpst PVN sistēmas piemērošanas jomā (12).

49.      Savukārt Český rozhlas galvenokārt apgalvo, ka atteikums kvalificēt radio nodevu kā atlīdzību izraisītu no šīs nodevas iegūtās summas izslēgšanu no atskaitāmās daļas aprēķināšanas. Tādējādi tās tiesības uz nodokļa atskaitīšanu sasniegtu 100 % no PVN kā priekšnodokļa (13). Nevar tikt uzskatīts, ka šim skatupunktam nav nozīmes, it īpaši, ja analīze attiektos tikai uz to ienākumu būtību, kas iegūti no radio nodevas. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai atskaitīšanas tiesības ir daļa no PVN reglamentējošā mehānisma, tās principā nevar tikt ierobežotas un tās ir attiecināmas uz visiem nodokļiem, kas uzlikti ar nodokli apliekamiem, iepriekš veiktiem darījumiem (14). Tam, ka nodokļa maksātājs gūst ienākumus, kas nav atlīdzība par viņa pakalpojumiem un kas neiekļaujas viņa apgrozījumā, principā nebūtu jāierobežo viņa tiesības uz nodokļa atskaitīšanu.

50.      Tomēr šajā analīzē nav ņemts vērā, ka radio nodeva nav Český rozhlas papildienākumi, bet viens no tā galvenajiem finansējuma avotiem (15). Šī nodeva ļauj finansēt tās statūtos paredzēto darbību vai vismaz būtisku šīs darbības daļu. Tāpēc šādi finansētas darbības būtība ir nedalāmi saistīta ar paša finansējuma būtību, kas šīs lietas gadījumā neiegūst atlīdzības par sniegtajiem pakalpojumiem, bet drīzāk pašu resursu formu (16). Atbilstoši manis ierosinātajai atbildei šajā lietā šī darbība tātad nevar tikt uzskatīta par darbību par atlīdzību Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē. Tātad ir jānoskaidro, vai šī darbība var dot tiesības uz PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanu attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas izmantoti vienlaicīgi šīs darbības un ar nodokli apliekamu darbību nolūkā.

51.      Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Piešķirt tiesības uz nodokļa atskaitīšanu par precēm un pakalpojumiem, kas izmantoti tādas darbības nolūkā, kas nav iekļauta PVN sistēmas piemērošanas jomā, būtu pretrunā šīs sistēmas loģikai un, konkrētāk, Sestās direktīvas 17. panta 2. punkta kategoriskajiem un skaidrajiem noteikumiem (17). Tādā gadījumā PVN kā priekšnodoklis netiktu atskaitīts no PVN, kas nodokļa maksātājam ir jāmaksā par saviem ar nodokli apliekamajiem darījumiem (jo tādu nebūs), un viņš varētu lūgt to atlīdzināt. Tātad šo PVN visbeidzot nemaksās neviens un iepriekš darījumu ķēdē esošās preces un pakalpojumi de facto būs atbrīvoti no nodokļa, pārkāpjot PVN universalitātes principu.

52.      It īpaši tā tas ir gadījumā ar nodokļa maksātāju sabiedrisku raidorganizāciju, jo tās darbības – ja tās ir īstenotas par atlīdzību un tātad ir apliekamas ar nodokli – tiktu atbrīvotas no nodokļa atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktam, izņemot komercdarbību, bet šajā gadījumā tā netiek apspriesta un tā nedotu tiesības uz nodokļa atskaitīšanu (18). Tātad būtu neloģiski piešķirt tiesības uz nodokļa atskaitīšanu ar nodokli neapliekamu darbību gadījumā, pamatojoties uz to, ka tās nav īstenotas par atlīdzību, un nepiešķirt šīs tiesības par tām pašām darbībām, ja tās būtu apliekamas ar nodokli.

53.      Pārliecinošs, iespējams, būtu salīdzinājums ar privātas raidorganizācijas situāciju. Šāda raidorganizācija arī – bieži tā arī ir – var pārraidīt brīvi pieejamas programmas, tātad neiekasējot atlīdzību no klausītājiem. Tomēr, neiekasējot nekādu nodevu, nedz citu sabiedrisku finansējuma līdzekli, tai ir jāfinansē sava darbība, pārraidot “komercpaziņojumus”, lietojot Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas (19) jēdzienu, tātad reklāmas, sponsorētas programmas utt. Šie komercpaziņojumi ir paredzēti raidorganizācijas programmu klausītājiem tā, ka komercpaziņojumu pārraidīšana nav atdalāma no programmu pārraidīšanas. No saimnieciskā viedokļa šo pārraižu kopums tātad veido raidorganizācijas darbību, kas tiek finansēta no ienākumiem, kas gūti no komercpaziņojumiem, kas veido šīs raidorganizācijas apgrozījumu. Tādējādi PVN kā priekšnodoklis par šīs raidorganizācijas izmantotajām precēm un pakalpojumiem attiecībā uz tās darbības kopumu tiks atskaitīts no PVN, kas ir iekļauts komercpaziņojumu cenā, par kuriem tā ir izrakstījusi rēķinus. Tātad šī iekļaušana attaisno tās tiesības uz visa PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanu.

54.      Sabiedriska raidorganizācija, kuras darbība – vismaz daļēji – tiek finansēta ar nodevu, nav šādā situācijā. Tā kā šī nodeva nav atlīdzība par sniegtajiem pakalpojumiem, nav PVN un tātad PVN kā priekšnodoklis nevar tikt atskaitīts. Sabiedriska raidorganizācija, protams, var veikt arī komercdarbību, kas tiek finansēta ar citiem līdzekļiem. Šī darbība tātad tai dos tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, bet tikai attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas izmantoti šīs komercdarbības nolūkā.

55.      Lai izvairītos no jebkādas neskaidrības, ir jāpiebilst, ka, manuprāt, nevar tikt transponēts Tiesas risinājums, kas tika rasts tās spriedumā Kretztechnik (20) saistībā ar sabiedriskas raidorganizācijas situāciju. Šajā spriedumā Tiesa pieļāva PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanu no nodokļa maksātāja īstenotajiem izdevumiem akciju emisijas nolūkā, uzskatot, ka šī akciju emisija bija paredzēta šī nodokļa maksātāja saimnieciskajai darbībai (tātad apliekamai ar nodokli) kopumā. Tomēr sabiedriskas raidorganizācijas darbība netiek veikta, lai iegūtu nodevu. Gluži pretēji, raidorganizācijas mērķis ir īstenot šo pārraidīšanas darbību, savukārt nodeva ir tikai finansēšanas līdzeklis. Turklāt, ja arī kāda tāda darbība tiktu īstenota par atlīdzību, tā tiktu atbrīvota no nodokļa saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktu. Tātad nav nekādas analoģijas ar situāciju lietā, kurā tika pasludināts spriedums Kretztechnik.

 Tiesību uz nodokļa atskaitīšanu apmēra aprēķināšana

56.      Secinājums, saskaņā ar kuru darbība, kas finansēta ar nodevas palīdzību, nedod tiesības uz PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanu, ir spēkā gan attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs ir izmantojis tikai šo ar nodokli neapliekamo darbību nolūkā, gan attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas izmantotas vienlaicīgi un nedalāmi šādu darbību un ar nodokli apliekamo darbību veikšanai. Preces un pakalpojumi, kas ietilpst pirmajā kategorijā, nerada nekādas grūtības, jo nodokļa maksātājam vienkārši nav tiesību uz nodokļa atskaitīšanu. Savukārt attiecībā uz tām, kas ietilpst otrajā kategorijā, ir jānosaka, kādā mērā nodokļa maksātājs var izmantot savas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, lai, pirmkārt, šīs tiesības tiktu saglabātas attiecībā uz ar nodokli apliekamo darījumu daļu un, otrkārt, lai netiktu maksātas nepamatotas “pārmērīgas kompensācijas”.

57.      Kā Tiesa ir norādījusi spriedumā Securenta (21), Sestās direktīvas normās nav noteikumu, kas attiektos uz metodēm vai kritērijiem, kuri dalībvalstīm ir jāpiemēro, pieņemot noteikumus, kas ļauj sadalīt iepriekš samaksātās PVN summas atkarībā no tā, vai atbilstošie izdevumi ir attiecināmi uz ar nodokli apliekamām darbībām vai ar nodokli neapliekamām darbībām.

58.      Komisija savos rakstveida apsvērumos ierosina, ka tāda nodeva kā radio nodeva pamatlietā varētu tikt analizēta kā subsīdija Sestās direktīvas 19. panta 1. punkta otrā ievilkuma izpratnē. Tātad saskaņā ar šo noteikumu dalībvalstīm būtu iespēja iekļaut šādu nodevu atskaitāmās daļas saucējā, tādējādi proporcionāli ierobežojot tiesību uz nodokļa atskaitīšanu apjomu.

59.      Tomēr, manuprāt, šī iespēja nav piemērojama nodevai, kas tiek izmantota sabiedriskās apraides operatoru finansēšanai dalībvalstīs. Neatkarīgi no tā, ka radio nodeva pamatlietā ir subsīdija, kurai ir īpašs pašu resursu raksturs, es tajā saskatu divus trūkumus.

60.      Pirmkārt, ar šo risinājumu PVN sistēmā tiktu iekļautas darbības, kas tajā neietilpst. Kā esmu izskaidrojis šo secinājumu 50. punktā, radio nodeva nevar tikt analizēta atsevišķi no darbības, kuras finansēšanai tā tiek izmantota. Šī finansējuma dēļ šī darbība netiek veikta par atlīdzību un uz to neattiecas PVN sistēma. Ja Sestās direktīvas 19. pantā paredzētais mehānisms nav piemērojams ar nodokli neapliekamām darbībām (22), tad nav iespējams tajā iekļaut šīm darbībām atbilstošās summas.

61.      Otrkārt, šajā pantā paredzētais mehānisms ir piemērojams tikai “jaukta” nodokļa maksātājam, proti, tādam, kas vienlaicīgi īsteno ar nodokli apliekamus un no nodokļa atbrīvotus darījumus. Tā nevar tikt piemērota nodokļa maksātājam, kas veic tikai ar nodokli apliekamus darījumus un turklāt iekasē subsīdijas tādā veidā, ka daļas saucēju veidotu vienīgi ar nodokli apliekamo darījumu apgrozījums un subsīdiju summa (23). Sabiedriskās raidorganizācijas līdzās šai ar nodevas palīdzību finansētajai darbībai var veikt citas darbības, kuras tiks atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktu, bet tieši tāpat tās var neveikt šādas darbības. Tātad Komisijas ieteiktais risinājums būtu piemērojams vienīgi pirmajām minētajām, bet tas draudētu izraisīt spēcīgus konkurences izkropļojumus un kaitētu Sestās direktīvas mērķim panākt saskaņošanu.

62.      Manuprāt, problemātika saistībā ar nodevu, kas tiek izmantota sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanai, ir jārisina, pamatojoties uz Tiesas spriedumā Securenta rasto risinājumu. Šajā spriedumā Tiesa, konstatējusi Sestās direktīvas tiesību normās noteikumu attiecībā uz nodokļa maksātāju, kas vienlaikus veic ar nodokli apliekamas (un apliktas) un ar nodokli neapliekamas darbības, tiesību uz nodokļa atskaitīšanu apjoma noteikšanu neesamību, nosprieda, ka metožu un kritēriju noteikšana iepriekš samaksāta PVN summu sadalei starp ar nodokli apliekamām darbībām un ar nodokli neapliekamām darbībām ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, kam, īstenojot šo brīvību, ir jāņem vērā Sestās direktīvas mērķis un struktūra un šajā sakarā jāparedz aprēķināšanas veids, kas objektīvi atspoguļo to, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām (24).

63.      Spriedums Securenta attiecās uz īpašu ar akciju un ieguldījumu vērtspapīru emisiju saistītu izdevumu problemātiku. Tomēr šajā spriedumā rastais risinājums nav paredzēts tikai īpaši šai jomai un, manuprāt, ir pilnībā transponējams uz citām nodokļa maksātāju, kas vienlaicīgi veic ar nodokli apliekamu darbību un darbību, uz kuru neattiecas PVN sistēma, situācijām.

 Secinājumi

64.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

1)      Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 2. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedriskās raidorganizācijas darbība, kas tiek finansēta no likumā noteiktas obligātas nodevas un ko maksā visi radio uztvērēju īpašnieki, nav darbība par atlīdzību šīs direktīvas izpratnē un nedod tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanu, kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kuri šai organizācijai piegādāti vai sniegti un kurus tā izmantojusi šīs darbības nolūkā;

2)      metožu un kritēriju noteikšana iepriekš samaksāta pievienotās vērtības nodokļa summu sadalei starp šādu darbību un darbību, kas dod tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, ietilpst dalībvalstu rīcības brīvībā, kurām, īstenojot šo brīvību, ir jāņem vērā Sestās direktīvas 77/388 mērķis un struktūra un šajā ziņā jāparedz aprēķināšanas veids, kas objektīvi atspoguļo, kāda daļa no ieguldījumos iztērētajiem līdzekļiem faktiski ir izmantota katrai no šīm abām darbībām.

1 –      Oriģinālvaloda – franču.

2 –      OV L 145, 1. lpp.

3 –      No šiem kritērijiem ir norādīti tikai tie, kas atbilst šīs lietas prejudiciālā jautājuma analīzes nolūkiem.

4 –      It īpaši skat. spriedumus Tolsma (C-16/93, EU:C:1994:80, 14. punkts) un Lebara (C-520/10, EU:C:2012:264, 27. punkts).

5 –      It īpaši skat. spriedumus Hong-Kong Trade Development Council (89/81, EU:C:1982:121, 10. punkts) un GFKL Financial Services (C-93/10, EU:C:2011:700, 17. punkts).

6 –      29. protokols par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību pielikumā.

7 –      C-151/13, EU:C:2014:185.

8 –      C-151/13, EU:C:2014:185.

9 –      C-151/13, EU:C:2014:185.

10 –      Šajā gadījumā ir grūti sniegt konkrētus piemērus, jo katras dalībvalsts ziņā ir noteikt, kas sabiedriskās apraides darbībās attiecas uz sabiedrisko un kas uz komerciālo jomu. Tomēr sabiedriskā uzdevuma ietvaros izstrādātu programmu pārdošana privātām raidorganizācijām varētu tikt uzskatīta par darbību, kas ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktu.

11 –      Proti, ja tā uzskata, ka uz Český rozhlas darbību, kas tiek finansēta ar radio nodevas palīdzību, neattiecas PVN sistēma.

12 –      It īpaši skat. ģenerāladvokāta J. Mazaka [J. Mazák] secinājumus lietā Securenta (C-437/06, EU:C:2007:777, 40. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī spriedumu Securenta (C-437/06, EU:C:2008:166, 33. punkts).

13 –      Konkrētāk, tās būtu pilnā apmērā, ja visiem Český rozhlas darījumiem par atlīdzību būtu komerciāls raksturs Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunkta izpratnē un ja šīs darbības nebūtu atbrīvotas no nodokļa. Savukārt, ja Český rozhlas īsteno arī ar nodokli apliekamus, bet atbilstoši šai tiesību normai no nodokļa atbrīvojamus darījumus, kas nepārprotami neizriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, visa PVN kā priekšnodokļa atskaitīšanai būtu jāpiemēro daļa, kurā tiktu ņemti vērā tikai ienākumi no darījumiem (ar nodokli apliekamiem un no nodokļa atbrīvotiem), uz kuriem attiecas PVN.

14 –      It īpaši skat. spriedumus BP Soupergaz (C-62/93, EU:C:1995:223, 18. punkts) un Securenta (C-437/06, EU:C:2008:166, 24. punkts).

15 –      Saskaņā ar Likuma par Čehijas radio (Zákon o Českém rozhlasu) 10. pantu Český rozhlas finansējuma avoti ir radio nodeva un no pašu saimnieciskās darbības gūtie ienākumi.

16 –      Skat. šo secinājumu 34. punktu.

17 –      Atgādinājumam – ar šo tiesību normu tiek piešķirtas tiesības uz nodokļa atskaitīšanu, “ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem” (mans izcēlums).

18 –      Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā paredzētajam atbrīvojumam no nodokļa ir subjektīvs raksturs – no nodokļa tiek atbrīvotas visas sabiedrisko raidorganizāciju darbības, izņemot komercdarbību.

19 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīva 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (OV L 95, 1. lpp.).

20 –      C-465/03, EU:C:2005:320.

21 –      C-437/06 (EU:C:2008:166, 33. punkts).

22 –      Skat. šo secinājumu 49. punktu un tajā minēto judikatūru.

23 –      Skat. spriedumu Komisija/Spānija (C-204/03, EU:C:2005:588, 25. un 26. punkts).

24 –      Spriedums Securenta (C-437/06, EU:C:2008:166, rezolutīvās daļas 2) punkts).