Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MIHALA BOBEKA [MICHAL BOBEK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 25. jūlijā (1)

Lieta C-310/16

Spetsializirana prokuratura

pret

Petar Dzivev,

Galina Angelova,

Georgi Dimov,

Milko Velkov

(Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzība – Cīņa pret krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā – Noziedzīgi nodarījumi nodokļu jomā – Efektīva PVN iekasēšana – Dalībvalstu pienākumu apmērs – Ierobežojumi, kas izriet no Savienības vai valsts pamattiesībām – Pierādījumi, kas iegūti, pārkāpjot valsts tiesību aktus –Telesakaru pārtveršana – Jurisdikcijas neesamība tiesai, kas atļauj pārtveršanu






I.      Ievads

1.        PetarDzivev ir apsūdzēts tāda noziedzīga grupējuma vadīšanā, kas izdarījis krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā. Lai iegūtu pierādījumus par viņa iesaisti, tika pārtverti telesakari (noklausītas telefonsarunas). Tomēr dažus no ierakstiem atļāva veikt tiesa, kurai acīmredzami nebija jurisdikcijas šādu atļauju izsniegt. Turklāt dažas atļaujas nebija pienācīgi pamatotas. Saskaņā ar Bulgārijas tiesību normām šādi iegūti pierādījumi ir nelikumīgi un tie nevar tikt izmantoti kriminālprocesā pret Dzivev.

2.        Šajā faktu un tiesību normu kontekstā Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) jautā, vai tādā lietā kā šī Savienības tiesības aizliedz piemērot valsts tiesību normas, kurās ir noteikts aizliegums izmantot pierādījumus, kas iegūti pārtveršanas darbībās, kurām atļaujas ir izsniegusi tiesa, kam nav jurisdikcijas, un/vai šīs atļaujas nav pienācīgi pamatotas, ja ar šiem pierādījumiem varētu tikt pierādīta P. Dzivev iesaiste noziedzīgā nodarījumā PVN jomā.

3.        Cik lielā mērā dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt Eiropas Savienības finanšu intereses saskaņā ar LESD 325. pantu? Vai valsts tiesību normu drīkst – vai pat vajadzētu – neievērot, ja tā acīmredzami traucē pienācīgi un pilnībā iekasēt PVN, tostarp izmantojot sodu uzlikšanu par krāpšanu vai citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses?

4.        Netiek noliegts, ka par jaunākās judikatūras straujo attīstību šajā jautājumā Tiesā ir bijušas diskusijas un, delikāti sakot, iekšējas nesaskaņas. Vispirms Tiesa taisīja spriedumu lietā Taricco (2). Tam sekoja spriedumi lietās M.A.S. un M.B. (3)un Scialdone (4) – šie spriedumi acīmredzami virzījās citā (un – vismaz, manuprāt, – pieņemamākā) virzienā. Nesenākais spriedums ir pasludināts lietā Kolev, kurā drīzāk, šķiet, ir notikusi atgriešanās pie nostājas lietā Taricco (5). Ņemot vērā virkni citu Tiesas spriedumu saistībā ar šo jautājumu, patiešām var nebūt tik viegli izprast, kādi šobrīd ir noteikumi. Tāpēc šajos secinājumos es mēģināšu izskaidrot, kāpēc es uzskatu, ka pareizā pieeja Taricco un tai sekojošo lietu vērtēšanai ir tā, kas izmantota lietās M.A.S. un Scialdone, nevis lietā Kolev.

II.    Tiesiskais regulējums

A.      Savienības tiesību akti

1.      Pamattiesību harta

5.        Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību”.

6.        Saskaņā ar 48. panta 2. punktu “ikvienam apsūdzētajam tiek garantētas tiesības uz aizstāvību”.

2.      Līgums par Eiropas Savienības darbību

7.        Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – “LESD”) 325. panta 1. punktu “Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās”.

3.      Konvencija par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību

8.        Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (turpmāk tekstā – “PIF konvencija”) (6) 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka

“krāpšanai, kas ietekmē Eiropas Kopienu finanšu intereses, šīs Konvencijas nozīmē ir jāsatur šādas pazīmes:

[..]

b)      attiecībā uz ieņēmumiem, jebkura apzināta darbība vai bezdarbība attiecībā uz:

–        viltotu, nepareizu vai nepilnīgu apgalvojumu vai dokumentu lietošanu vai uzrādīšanu, kā rezultātā ir notikusi nelikumīga piesavināšanās vai pretlikumīga līdzekļu paturēšana no Eiropas Kopienu Kopbudžeta fondiem vai budžetiem, kurus administrē Eiropas Kopienas vai kurus administrē Eiropas Kopienu vārdā;

–        informācijas neizpaušanu, tādējādi pārkāpjot īpašu pienākumu, kam ir tādas pašas sekas;

–        likumīgi iegūta labuma nepareiz[u] izlietošan[u] ar tādu pašu rezultātu.”

9.        Konvencijas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka “katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka 1. pantā minētā darbība un 1. panta pirmajā daļā minētā līdzdalība, uzkūdīšana vai nodarījuma mēģinājums ir sodāmi ar efektīviem, proporcionāliem un no šādām darbībām atturošiem kriminālsodiem, ietverot vismaz liela apmēra krāpšanu gadījumos sodus, kas saistīti ar brīvības atņemšanu, kam par pamatu var būt izdošana, tādējādi saprotot, ka par liela apmēra krāpšanu atzīstama krāpšana, kuras priekšmets ir tā minimālā summa, ko noteikusi katra Dalībvalsts. Šī minimālā summa nevar pārsniegt 50 000 [EUR].”

4.      Lēmums 2007/436

10.      Saskaņā ar Lēmuma 2007/436/EK, Euratom (7) 2. panta 1. punktu:

“Pašu resursus, ko iekļauj Eiropas Savienības vispārējā budžetā, veido šādi ieņēmumi:

[..]

b)      neskarot 4. punkta otro daļu, piemērot visām dalībvalstīm vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Kopienas noteikumiem. Izmantotā aprēķina bāze nedrīkst pārsniegt 50 % no katras dalībvalsts NKI, kā tas noteikts 7. punktā;

[..].”

5.      PVN direktīva

11.      Direktīvas 2006/112/EK (turpmāk tekstā – “PVN direktīvas”) (8) 250. panta 1. punktā ir noteikts, ka “katrs nodokļa maksātājs iesniedz PVN deklarāciju, norādot visu informāciju, kas vajadzīga, lai aprēķinātu iekasējamā nodokļa summu un atskaitāmo summu, tostarp ciktāl tas nepieciešams aprēķina bāzes noteikšanai to darījumu kopējo vērtību, uz ko attiecas minētais nodoklis un atskaitīšana, kā arī jebkuru no nodokļa atbrīvoto darījumu vērtību”.

12.      Direktīvas 273. pants ir formulēts šādi: “dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļa maksātāji, ar noteikumu, ka šādi pienākumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas [..]”.

B.      Valsts tiesību akti

13.      Bulgārijas konstitūcijas 32. panta 2. punktā ir noteikts aizliegums pārtvert personas telesakarus, izņemot likumā norādītos gadījumus.

14.      Konstitūcijas 121. panta 4. punktā ir noteikts pienākums tiesu nolēmumos norādīt pamatojumu.

15.      Telesakaru pārtveršana ir reglamentēta Zakon za spetsialnite razuznavatelni sredstva (turpmāk tekstā – “Likums par speciālajām izmeklēšanas darbībām” jeb “ZSRS”) 1.–3., 6. un 12.–18. pantā, kā arī Kriminālprocesa kodeksa 172.–177. pantā. Iesniedzējtiesa ir paskaidrojusi, ka pārtveršanu var tikt veikta gan pirms kriminālprocesa uzsākšanas (pirmstiesas izmeklēšanā), gan pēc tās. Pirmajā minētajā situācijā pieteikumu atļaujas saņemšanai iesniedz attiecīgā Ministerstvo na vatreshnite raboti (Iekšlietu ministrija) iestāde (izskatāmajā lietā – Direktor na Glavna direktsia za borba s organiziranata prestapnost [Organizētās noziedzības apkarošanas galvenās pārvaldes direktors]). Pēc kriminālprocesa uzsākšanas pieteikumu iesniedz prokuratūra. Pieteikumā ir jānorāda, kuras personas telefons (vai kura telefona līnija) jānoklausās, kā arī tas, kāds noziedzīgs nodarījums tiek izmeklēts.

16.      Telesakaru pārtveršana ir likumīga tikai tad, ja to iepriekš ir atļāvis vai nu tās tiesas priekšsēdētājs, vai priekšsēdētāja vietnieks, kurai ir jurisdikcija izskatīt pieteikumu, pieņemot galīgu tiesas nolēmumu.

17.      2012. gada 1. janvārī spēkā stājās Zakon za izmenenie i dopalnenie na Nakazatelno-protsesualnia kodeks (turpmāk tekstā – “Likums, ar ko groza un papildina Kriminālprocesa kodeksu” jeb “ZIDNPK”) attiecībā uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) izveidi un darbību. Saskaņā ar šo likumu pilnvaras pār kriminālprocesiem pret noziedzīgām organizācijām no Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) tika nodotas Spetsializiran nakazatelen sad (Specializēta krimināltiesa). Saskaņā ar ZIDNPK 5. pantu minētajai tiesai tika piešķirta arī kompetence konkrētos gadījumos izdot atļauju telesakaru pārtveršanai.

18.      Saskaņā ar ZIDNPK 9. panta 2. punktu uzsāktus un izskatīšanā esošus kriminālprocesus pabeidz iestādes, kurām attiecīgi bija jurisdikcija līdz minētajam datumam. No 2012. gada 6. marta šī norma ir grozīta tādējādi, ka pārtveršanas kontroli veic tiesa, kurai bija jurisdikcija līdz 2012. gada 1. janvārim.

III. Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

19.      Petar Dzivev, Galina Angelova, Georgi Dimov un Milko Velkov (turpmāk tekstā – “apsūdzētie”) ir apsūdzēti par to, ka laika posmā no 2011. gada 1. jūnija līdz 2012. gada 31. martam viņi ir bijuši iesaistīti noziedzīgā grupējumā. Tiek apgalvots, ka viņi, izmantojot uzņēmumu Karoli Kepital EOOD (turpmāk tekstā – “Karoli”), savā labā ir veikuši noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā. Ar šādām darbībām viņi ir izvairījušies no nodokļa, kas uzņēmumam būtu uzlikts saskaņā ar Zakon za danak varhu dobavenata stoynost (“Likums par pievienotās vērtības nodokli”) aprēķināšanas vai samaksas. Minētās četras personas tiek apsūdzētas arī par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem nodokļu jomā, ko Karoli izdarījis laikposmā no 2011. gada 1. jūnija līdz 2012. gada 31. janvārim. Nodokļa summa, par ko netika paziņots un kas netika samaksāta, ir 372 667,99 Bulgārijas levas (BGN) (vairāk nekā 190 000,00 EUR).

20.      Pirms tika uzsākts kriminālprocess pret apsūdzētajiem, kompetentās iestādes Organizētās noziedzības apkarošanas galvenās pārvaldes direktors laikposmā no 2011. gada 10. novembra līdz 2012. gada 2. februārim iesniedza pieteikumus pārtvert apsūdzēto saziņu. Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija) priekšsēdētājs deva atļauju veikt šo noklausīšanos.

21.      Pēc 2012. gada 1. janvāra reformas prokurors bija pilnvarots pieprasīt telefonsarunu noklausīšanos. 2012. gada martā viņš lūdza Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, iesniedzējtiesa) priekšsēdētājam atļauju un saņēma to. Minētajā atļaujā tika atļauts noklausīties konkrētas visu četru apsūdzēto telefona līnijas.

22.      Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) uzdod jautājumus par šo iepriekš atļauto pārtveršanu likumības pārbaudi, norādot divas no saistībā ar minētajām atļaujām izrietošas problēmas. Pirmkārt, tajās neesot bijis pienācīga pamatojuma. Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda, ka attiecīgajās pārtveršanas atļaujās ir tikai citēts tiesību normu teksts un tajās nav (individuāla, konkrēta) pamatojuma. Iesniedzējtiesa uzskata, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesību normām tas ir nepietiekams pamatojums. Otrkārt, dažas no minētajām atļaujām (tās, kas izdotas 2012. gada janvārī un februārī) ir izsniegusi tiesu iestāde, kam nebija jurisdikcijas, tas ir, Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa). Tā kā faktu rašanās laikā Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) vairs nebija jurisdikcijas izsniegt šādas atļaujas, tai pārtveršanas pieprasījums būtu bijis jāpārsūta Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa).

23.      Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka vēlāk sistēmiskas kļūdas atļauju speciālo izmeklēšanas darbību veikšanai, it īpaši telesakaru pārtveršanai, izdošanā ierēdņi konstatēja valsts līmenī. Tā rezultātā tika grozīti piemērojamie tiesību akti.

24.      Iesniedzējtiesa piemin, ka nebija pilnīgi skaidrs, vai ZiDNPK 9. pantā ietvertais pārejas noteikums attiecas arī uz notiekošu pirmstiesas izmeklēšanu. Minētā norma ir radījusi apjomīgu un pretrunīgu judikatūru. Tomēr Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) 2014. gada 16. janvāra skaidrojošajā lēmumā (9) Nr. 5/14 apstiprināja ekskluzīvās jurisdikcijas principu iestādei, kam uzticēts pienākums īstenot krimināltiesības. Šim principam nav izņēmumu. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šis princips valsts tiesību aktos ir īpaši nozīmīgs. Tā tas it īpaši ir gadījumos, kad tiek izmantotas speciālās izmeklēšanas darbības, tostarp telesakaru pārtveršana. Tādējādi šajos gadījumos atļauju drīkst izdot tikai tādas tiesas priekšsēdētājs (vai pilnvarots priekšsēdētāja vietnieks), kurai ir attiecīgā jurisdikcija. Ja atļauju izdevis cits attiecīgās tiesas tiesnesis vai citas tiesas priekšsēdētājs vai priekšsēdētāja vietnieks, no tā skaidri izriet, ka attiecīgā atļauja ir prettiesiska un neviens no iegūtajiem pierādījumiem nedrīkst tikt izmantots. Vērtējuma pamatā ir pilnīgi formāls kritērijs, proti, vai atļauju ir izdevusi iestāde, kurai bija jurisdikcija.

25.      Kā tālāk paskaidro iesniedzējtiesa, pierādījumiem, kas iegūti pārtveršanas darbībās, kuras atļāvusi tiesa, kam nebija jurisdikcijas, – Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa) –, ir milzīga nozīme izskatāmajā lietā. Tie skaidri un neapšaubāmi pierāda daudzus telefona zvanus starp apsūdzēto P. Dzivev un pārējiem apsūdzētajiem, kā arī viņa vadošo lomu. Tomēr saskaņā ar valsts tiesību aktiem šie pierādījumi nevar tikt izmantoti kriminālprocesā, jo tie ir iegūti nelikumīgi, tas ir, to iegūšanu ir atļāvusi tiesa, kurai vairs nebija jurisdikcijas un kura, šķiet, pienācīgi nepamatoja tās izsniegtās atļaujas. Iesniedzējtiesa secina, ka P. Dzivev var tikt notiesāts tikai tādā gadījumā, ja šīs telefona sarunas varētu tikt izmantotas kā pierādījumi. Pretējā gadījumā P. Dzivev būtu jāattaisno.

26.      Šādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos Spetsializiran nakazatelensad (Specializētā krimināltiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai ar:

–        Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. panta 1. punktu, kurā ir noteikts, ka dalībvalstis veic pasākumus efektīvai aizsardzībai pret krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Savienības finanšu intereses;

–        [PIF konvencijas] 2. panta 1. punktu, skatītu kopā ar 1. panta 1. punkta b. apakšpunktu saistībā ar [Lēmuma 2007/436] 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, atbilstoši kuriem katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu sodīšanu par krāpšanu pievienotās vērtības nodokļa jomā;

–        Hartas 47. panta pirmo un otro daļu, kurās ir nodrošinātas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesību aktos noteiktā tiesā,

ir saderīgi, ka saskaņā ar valsts likumiem nedrīkst izmantot pierādījumus, kas iegūti, izmantojot “speciālās izmeklēšanas darbības”, proti, tādu personu telesakaru pārtveršanu, pret kurām vēlāk celta apsūdzība par krāpšanu PVN jomā, jo atļauju šo pasākumu veikšanai ir devusi tiesa, kurai nebija jurisdikcijas, un šajā ziņā tiek ņemti vērā šādi nosacījumi:

–        iepriekš (no viena līdz trīs mēnešiem pirms tam) pieteikumi atļaut pārtvert daļu šo telesakaru ir iesniegti tajā pašā tiesā, kura izdevusi atļauju un kurai šajā laikposmā vēl bija jurisdikcija;

–        pieteikums atļaut apstrīdēto telesakaru pārtveršanu (pagarināt iepriekš atļauto telesakaru pārtveršanu un atļaut jaunu telefona līniju noklausīšanos) ir iesniegts tajā pašā tiesā, kurai vairs nebija jurisdikcijas, jo tieši pirms tam tās jurisdikcija tika nodota citai tiesai; kaut arī tai nebija jurisdikcijas, sākotnējā tiesa ir izskatījusi pieteikumu pēc būtības un izdevusi atļauju;

–        vēlāk (aptuveni pēc mēneša) ir iesniegts jauns pieteikums atļaut noklausīties tās pašas telefonu līnijas un atļauju ir izsniegusi tiesa, kurai tagad jau bija jurisdikcija;

–        nevienā no izdotajām atļaujām faktiski nav norādīts pamatojums;

–        likuma norma, ar kuru tika noteikta jurisdikcijas pāreja, bija neskaidra un izraisīja daudzus pretrunīgus tiesas nolēmumus, tādēļ Varhoven [kasatsionen] sad [Augstākā kasācijas tiesa] aptuveni divus gadus pēc atbilstoši likumam notikušās jurisdikcijas pārejas un apstrīdētās telesakaru pārtveršanas izdeva saistošu skaidrojošo lēmumu;

–        tiesa, kura izskata šo lietu, nav tiesīga lemt par pieteikumiem atļaut izmantot speciālās izmeklēšanas darbības (telesakaru pārtveršanu); tomēr tai ir jurisdikcija lemt par veiktās telesakaru pārtveršanas likumību, tostarp konstatēt, ka atļauja neatbilst likuma prasībām, un tādēļ nevērtēt šādā veidā iegūtos pierādījumus; šādas pilnvaras ir piešķirtas tikai tādā gadījumā, ja tikusi izdota derīga atļauja pārtvert telesakarus;

–        šo pierādījumu (apsūdzēto telefonsarunu, kuru pārtveršanu atļāvusi tiesa, kam vairs nebija jurisdikcijas) izmantošanai ir milzīga nozīme, lai izlemtu jautājumu par [apsūdzētā kā] tādas organizētas noziedzīgas grupas organizētāja atbildību, kura tikusi izveidota ar mērķi veikt noziedzīgus nodarījumus pievienotās vērtības nodokļa jomā, pārkāpjot Bulgārijas Likumā par pievienotās vērtības nodokli noteikto, vai [kā] uzkūdītāja veikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus nodokļu jomā atbildību, turklāt viņš var tikt atzīts par vainīgu un sodīts tikai tad, ja šīs telefona sarunas drīkst tikt izmantotas kā pierādījumi; pretējā gadījumā viņš būtu jāattaisno[?]

2) Vai izskatāmajai lietai ir piemērojams spriedums, kas pieņemts prejudiciālā nolēmuma procedūrā C-614/14?”

27.      2016. gada 25. jūlijā, pēc Tiesas nolēmuma pieņemšanas lietā C-614/14 (10), iesniedzējtiesa atsauca otro jautājumu. Tā uzskatīja, ka minētajam jautājumam vairs nav nozīmes, jo Tiesa jau ir sniegusi lietderīgu atbildi uz to.

28.      Ar 2017. gada 12. maija lēmumu Tiesas priekšsēdētājs apturēja tiesvedību šajā tiesā saskaņā ar Tiesas Reglamenta 55. panta 1. punkta b) apakšpunktu, gaidot nolēmumu lietā M.A.S. un M.B. (11). Tiesvedība tika atsākta 2017. gada 12. decembrī pēc Tiesas sprieduma pasludināšanas minētajā lietā.

29.      Polijas valdība un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

IV.    Vērtējums

30.      Šie secinājumi ir strukturēti šādi. Pirmkārt, es pārskatīšu, kuras Savienības tiesību normas ir piemērojamas izskatāmajai lietai, un, ņemot vērā attiecīgās normas, pārfrāzēšu iesniegto jautājumu (A). Otrkārt, īsi uzskaitīšu attiecīgo judikatūru par dalībvalstu pienākumiem saistībā ar Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību (B). Treškārt, pamatojoties uz minēto judikatūru, ieteikšu (saprātīgus) ierobežojumus (citādi pārlieku plašam) pienākumam (efektīvi) aizsargāt Eiropas Savienības finanšu intereses (C). Visbeidzot, pievērsīšos konkrētajam iesniedzējtiesas uzdotajam jautājumam (D).

A.      Piemērojamās tiesību normas un uzdoto jautājumu pārfrāzēšana

1.      Kuras Savienības tiesību normas ir piemērojamas izskatāmajā lietā?

31.      Iesniedzējtiesa uzdotajos jautājumos atsaucas uz vairākām Savienības tiesību normām, proti, LESD 325. panta 1. punktu, PIF konvencijas 2. panta 1. punktu un 1. panta 1. punkta b) apakšpunktu, Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu un Hartas 47. panta pirmo un otro daļu.

32.      Pirmkārt, saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir pienākums apkarot krāpšanu un citādu nelikumīgu rīcību, kas apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, veicot pasākumus, kuriem jāattur no šādas rīcības, kā arī jābūt efektīviem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “Savienības finanšu intereses” ietver ieņēmumus un izdevumus, kas iekļauti Eiropas Savienības budžetā, kā arī citu ar Līgumiem izveidotu organizāciju, biroju un aģentūru budžetos. Ieņēmumi no vienotas likmes piemērošanas saskaņotajai PVN aprēķina bāzei tiek iekļauti Eiropas Savienības pašu resursos.

33.      Pamatojoties uz to, Tiesa ir apstiprinājusi, ka pastāv tieša saikne starp PVN ieņēmumu iekasēšanu, ievērojot piemērojamās Savienības tiesības, un atbilstošo PVN resursu nodošanu Savienības budžetam: “jebkādi trūkumi pirmo minēto iekasēšanā iespējami izpaužas kā otrā minētā samazinājuma cēlonis” (12). Tādējādi Savienības budžeta aizsardzībai ir pilnībā un pienācīgi jāiekasē PVN. Tā kā izskatāmajā lietā inkriminētie noziedzīgie nodarījumi esot traucējuši PVN iekasēšanu, no tā izriet, ka ir piemērojams LESD 325. panta 1. punkts.

34.      Otrkārt, PIF konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir atļauta “ieņēmumu” jēdziena plaša interpretācija, atsaucoties uz “Eiropas Kopienu vispārīgā budžeta vai Eiropas Kopienu pārvaldīto vai Eiropas Kopienu interesēs pārvaldīto budžetu līdzekļiem”. Spriedumā lietā Taricco Tiesa apstiprināja, ka ar šo jēdzienu ir “aptverti ieņēmumi, kuri iegūti, piemērojot vienotu likmi saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Savienības noteikumiem” (13). Galu galā, iesniedzējtiesai būs jānovērtē, vai izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos nodarījumiem nodokļu jomā pamatlietā patiešām varētu tikt piemērots minētās konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā formulētais krāpšanas jēdziens. Tomēr, balstoties uz faktiem, kā tos ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, var pieņemt, ka, ņemot vērā PIF konvencijas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētā krāpšanas PVN jomā jēdziena plašo izpratni, tas tā patiešām ir.

35.      Treškārt, papildus LESD 325. panta 1. punktam un PIF konvencijai iesniedzējtiesa piemin arī Lēmumu 2007/436. No Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka Eiropas Savienības pašu resursi ietver ieņēmumus no vienotas likmes saskaņotajai PVN aprēķina bāzei, kas noteikta saskaņā ar Savienības noteikumiem, piemērošanas. Tomēr minētais lēmums neattiecas uz to, kādā mērā dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt šīs intereses un kāda ir [šī pienākuma] būtība. Tādējādi minētais lēmums, šķiet, ir piemērojams tikai Eiropas Savienības finanšu interešu jēdziena satura noteikšanai, lai izskatāmajai lietai varētu piemērot citas Savienības tiesību normas.

36.      Ceturtkārt, uz tādām lietām, kāda ir izskatāmā lieta, attiecas arī PVN direktīva, lai gan iesniedzējtiesa to nav konkrēti pieminējusi (14). PVN direktīvas 206. pantā nodokļa maksātājiem ir noteikts pienākums samaksāt PVN, iesniedzot nodokļu deklarācijas saskaņā ar šīs direktīvas 250. panta 1. punktu. Ar PVN direktīvas 273. pantu dalībvalstīm ir dota iespēja veikt pasākumus, lai nodrošinātu samaksu. Tās var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi iekasētu PVN un novērstu krāpšanu. Sankciju izvēle, ja tādas vispār ir, paliek dalībvalstu ziņā, ja vien uzliktie sodi ir efektīvi, samērīgi un atturoši (15). Šīs normas attiecas uz izskatāmo lietu tādējādi, ka ar tām dalībvalstīm ir uzlikts arī pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu PVN iekasēšanu un, šādi rīkojoties, aizsargātu Eiropas Savienības finanšu intereses.

37.      Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka uz izskatāmo lietu attiecas šīs normas – LESD 325. panta 1. punkts, PIF konvencijas 1. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkts un PVN direktīvas 206. pants, 250. panta 1. punkts un 273. pants. Lai gan ir dažas atšķirības (16) pienākumos un saistībās, kas izriet no šīm normām, tomēr praktisku apsvērumu dēļ tie var tikt izvērtēti kopā, jo tie ir arī diezgan līdzīgi.

38.      Pēdējā piezīme ir jāizsaka par Hartas piemērojamību. Komisija apgalvo, ka nav iespējams ietekmēt pamattiesības, ja Savienības tiesību akti neaizliedz piemērot attiecīgās valsts tiesību normas. Tāpēc iesniedzējtiesas uzdotais jautājums par iespējamu Hartas pārkāpumu esot hipotētisks.

39.      Es saprotu šī argumenta loģiku – ja Tiesa nolemtu, kā to ierosina Komisija rakstveida apsvērumos, ka Savienības tiesību akti neaizliedz aplūkotās valsts tiesību normas, vairs nebūtu jāpārbauda, vai šo normu neievērošana atbilst pamattiesībām.

40.      Tomēr es nedomāju, ka tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, Harta darbojas tikai kā metaforisks “sekundārais aizsprosts” situācijā, kurā jau ir pieņemta konkrēta –, iespējams, patiešām apšaubāma – interpretācija par Savienības materiālo tiesību normām konkrētā jautājumā. Harta un tās noteikumi caurvij visu Savienības tiesisko regulējumu. Tāpēc Harta ir piemērojama un attiecas uz attiecīgo materiālo tiesību normu “primāro interpretāciju” – izskatāmajā lietā uz LESD 325. panta 1. punktu, PIF konvenciju un PVN direktīvu, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā Hartu. Raugoties šādi, Hartas noteikumu ievērošana ierobežo minēto normu interpretācijas iespēju amplitūdu, it īpaši attiecībā uz gandrīz neierobežoto efektivitātes argumentu.

41.      Šo iemeslu dēļ saistībā ar pamattiesībām izvirzītais jautājums nav hipotētisks. Hartas attiecīgās normas, it īpaši 7. pants (privātās dzīves neaizskaramība) un 48. panta 2. punkts (tiesības uz aizstāvību), ir piemērojamas izskatāmajai lietai.

2.      Iesniedzējtiesas jautājuma pārfrāzējums

42.      Iesniedzējtiesas Tiesai uzdotais jautājums ir diezgan detalizēts. Aplūkojot to lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā, man šķiet, ka ir redzamas konkrētas bažas par diviem aspektiem attiecībā uz to, kā tika atļautas apstrīdētās pārtveršanas. Pirmkārt, dažas no pārtveršanas atļaujām izsniedza tiesa, kurai acīmredzami vairs nebija jurisdikcijas, proti, jurisdikcijas konkrētais saturs un apjoms bija neskaidri pēc tiesību akta grozījuma. Otrkārt, atļaujas nebija pienācīgi pamatotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

43.      Pamatojoties uz šiem diviem norādītajiem faktiem, kuru noskaidrošana ir valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē, iesniedzējtiesa saskaņā ar valsts tiesību aktiem nonāca pie šādiem secinājumiem – pierādījumi ir iegūti nelikumīgi, un tie nedrīkst tikt izmantoti krimināllietā. Atkārtoti jānorāda, ka attiecīgu valsts tiesību aktu piemērošana faktiem ir valsts tiesas ekskluzīvā jurisdikcija un atbildība.

44.      Šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā tiek pieņemts, ka abi minētie elementi ir patiesi. Šo punktu, ņemot vērā acīmredzamās interpretācijas atšķirības, kādas pastāv Bulgārijas tiesu vidū par to, kurai tiesai ir jurisdikcija atļaut telesakaru pārtveršanu pēc tiesību akta grozījuma, es vēlos uzsvērt pilnīgi skaidri. Šai Tiesai neapšaubāmi nav ne jāinterpretē valsts tiesību akti, ne jālemj par to, kura valsts tiesa ir interpretējusi tos pareizi.

45.      Tāpēc – nekādi nepārņemot vai neapstiprinot nevienu no viedokļiem par to, kurai valsts tiesai bija jurisdikcija atļaut apstrīdētās pārtveršanas darbības, kā arī neapspriežot standartus, kādi jāpiemēro pārtveršanas atļauju pamatojumam, – es sākšu ar to, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem pierādījumi ar pārtveršanas atļauju palīdzību bija iegūti nelikumīgi un tā rezultātā tika pamatoti piemērota “izslēgšanas noteikuma” valsts versija par to, ka šādi pierādījumi nevar tikt izmantoti kriminālprocesā.

46.      Ņemot vērā šos precizējumus, jautājumu, uz kuru Tiesa ir lūgta sniegt atbildi, var pārfrāzēt šādi: vai, ņemot vērā pamatlietas konkrētos apstākļus, LESD 325. panta 1. punkts, PIF konvencijas 1. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkts un PVN direktīvas 206., 250. un 273. pants, interpretējot tos kopā ar Hartu, aizliedz piemērot tādus valsts noteikumus par pierādījumu pieņemamību, kuros ir noteikts, ka nelikumīgi iegūti pierādījumi nedrīkst tikt ņemti vērā?

B.      Atbilstošā judikatūra

47.      Jautājumam par efektīvu PVN iekasēšanu Tiesa ir pievērsusies vairākos nolēmumos (17). Tomēr pēdējā laikā Tiesa ir pievērsusi īpašu uzmanību gadījumiem, kuros kriminālprocess bija uzsākts pret personām, kurām celta apsūdzība par nodarījumiem vai nu PVN, vai muitas nodokļa jomā, kā arī jautājumam par šajos procesos piemēroto valsts tiesību normu vai prakses (ne)efektivitāti. Šajā sadaļā tiks aplūkoti būtiskākie paziņojumi, ko Tiesa iekļāvusi nolēmumos, kas attiecas uz iepriekš minētā veida lietām.

48.      Pirmkārt, spriedumā lietā Åkerberg Fransson (18) Tiesa nolēma, ka saskaņā ar LESD 325. pantu, PVN direktīvas 2. pantu, 250. panta 1. punktu un 273. pantu, kā arī LES 4. panta 3. punktu katrai dalībvalstij ir jāveic visi atbilstošie normatīvie un administratīvie pasākumi, lai nodrošinātu PVN iekasēšanu pilnā apjomā tās teritorijā, jānovērš izvairīšanās [no PVN maksāšanas], kā arī jāapkaro citas nelikumīgas darbības, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses (19).

49.      Tomēr Tiesa ir arī skaidri norādījusi, ka šo pienākumu īstenošanā uz dalībvalstīm attiecas Savienības pamattiesības atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam (20). Situācijā, kad Savienības tiesību aktos pilnībā nav noteikta dalībvalsts rīcība, valsts iestādes un tiesas joprojām var piemērot savus valsts standartus pamattiesību aizsardzībai, ja vien šāda piemērošana nekaitē nedz Hartā noteiktajam aizsardzības līmenim, kā to interpretē Tiesa, nedz Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei (21).

50.      Vēlāk spriedumos lietās Taricco (22) un M.A.S. un M.B. (turpmāk tekstā – “M.A.S.”) (23) Tiesai tika uzdots jautājums par to, vai likumības princips varētu mazināt PVN iekasēšanas efektivitāti.

51.      Lietā Taricco Tiesa vispirms atgādināja dalībvalstu pienākumus, kas noteikti LESD 325. pantā un PIF konvencijas 2. panta 1. punktā (24). Tā secināja, ka valsts tiesību normas par noilguma termiņa pārtraukumu, kuru piemērošanas rezultātā ievērojamā skaitā krimināllietu par liela apjoma krāpšanu nebūtu piespriests sods, ir pretrunā Savienības tiesībām, pamatojoties uz to, ka minētās normas nav efektīvas un atturošas (25).

52.      Pēc tam Tiesa izvērtēja sekas, ko rada minēto valsts tiesību normu neatbilstība Savienības tiesībām, un valsts tiesas lomu. Tā nolēma, ka LESD 325. panta 1. un 2. punkts ir tieši piemērojami. Tā rezultātā nedrīkstēja tikt piemērota neviena no pretrunā esošām valsts tiesību normām (26). Tomēr Tiesa atgādināja, ka, ja valsts tiesa nolemtu nepiemērot attiecīgās valsts tiesību normas, tai tik un tā būtu jānodrošina, ka tiek ievērotas attiecīgo personu pamattiesības (27). Katrā ziņā ar šādu valsts tiesību normu nepiemērošanu netiktu pārkāptas apsūdzētajam Hartas 49. pantā garantētās tiesības. Tas tā ir tāpēc, ka tas nekādi nenozīmētu, ka apsūdzētais tiek notiesāts par darbību vai bezdarbību, kas tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar valsts tiesību aktiem netika uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, vai ka tiktu piemērots sods, kas attiecīgajā brīdī nebija noteikts valsts tiesību aktos (28).

53.      Apmēram pēc gada Tiesai bija jāpārskata sava nostāja lietā M.A.S. Iesniedzējtiesa minētajā lietā, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija), pauda šaubas par to, vai risinājums lietā Taricco ir saderīgs ar Itālijas konstitucionālās sistēmas principiem, it īpaši ar (sankciju) likumības (valsts) principu. Tā apgalvoja, ka Savienības tiesību pārākumam nav jābūt tik tālejošam, lai skartu nacionālo identitāti, kas piemīt dalībvalsts pamatstruktūrām un kas aizsargāta LES 4. panta 2. punktā.

54.      Tiesa atbildē atkārtoti atgādināja dalībvalstu pienākumus, kas izriet no tieši piemērojamā LESD 325. panta 1. punkta, kā arī valstu tiesu pienākumu nepiemērot pretējas valsts tiesību normas, kas reglamentē [noilguma termiņa] pārtraukumu (29). Tomēr Tiesa pievienoja Taricco risinājumam arī divus svarīgus noteikumus. Pirmkārt, tā uzsvēra valsts likumdevēja primāro pienākumu pieņemt tādu noilguma regulējumu, kas nodrošina atbilstību LESD 325. pantam (30). Otrkārt, Tiesa norādīja, ka faktu norises laikā Savienības likumdevējs nebija saskaņojis tiesību normas, kas reglamentēja noilgumu un bija piemērojamas kriminālprocesiem saistībā ar PVN (31). Šajā kontekstā valsts iestādes un tiesas pamattiesību aizsardzībai varēja piemērot valsts standartus, pamatojoties uz nosacījumiem, kādi noteikti spriedumā lietā Åkerberg Fransson (32).

55.      Tiesa arī norādīja, ka likumības principā ietvertās prasības par paredzamību, precizitāti un krimināllikuma atpakaļejoša spēka neesamību (33) Itālijas tiesību sistēmā ir piemērojamas arī noilguma regulējumam. Tā rezultātā Tiesa nosprieda, ka, ja valsts tiesas uzskata, ka pienākums nepiemērot attiecīgās valsts tiesību normas ir pretrunā likumības principam, tām šis pienākums nebūtu jāpilda, pat ja tā ievērošana valstī ļautu novērst situāciju, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām (34).

56.      Kopš sprieduma pasludināšanas lietā M.A.S. Tiesas virspalāta ir pasludinājusi trīs citus spriedumus saistībā ar Savienības tiesību aktos noteiktiem dalībvalstu pienākumiem, kas attiecas uz Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību vispārīgi un arī konkrēti uz PVN iekasēšanu.

57.      Pirmkārt, lietā Scialdone Tiesa atgādināja – tā kā nav veikta Savienības tiesību saskaņošana attiecībā uz sodiem PVN jomā, dalībvalstīm saskaņā ar to procesuālo un institucionālo autonomiju ir tiesības lemt par sodiem, kas piemērojami pārkāpumiem PVN jomā, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus (35). Otrkārt, lietā Menci Tiesa norādīja, ka dalībvalstīm ir tiesības izvēlēties sodus par pārkāpumiem PVN jomā, ja vien tiek ievērotas pamattiesības, it īpaši Hartas 50. pantā ietvertais ne bis in idem princips. Tā secināja, ka administratīvu tiesvedību un kriminālprocesu, kā arī sodu kumulēšana ar zināmiem nosacījumiem ir saderīga ar 50. pantu (36).

58.      Treškārt, nesenākais spriedums lietā Kolev (37) arī ir īpaši svarīgs izskatāmajā lietā. Minētajā lietā lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu arī iesniedza Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa) Bulgārijā. Tomēr šī lieta attiecās uz valsts tiesību normu, kurā noteikta kriminālprocesa izbeigšana pēc apsūdzētās personas lūguma gadījumā, ja kopš pirmstiesas kriminālprocesa uzsākšanas ir pagājuši vairāk nekā divi gadi un prokurors nav pabeidzis pirmstiesas kriminālprocesu.

59.      Pēc tam, kad Tiesa bija atkārtoti norādījusi, ka saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu dalībvalstīm ir pienākums uzlikt efektīvus un atturošus sodus par muitas tiesību aktu pārkāpumiem, tā uzsvēra, ka dalībvalstīm arī ir jānodrošina, lai kriminālprocesa noteikumi atļautu efektīvu izmeklēšanu un sodīšanu par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem (38). Tiesa tālāk norādīja, ka primāri valsts likumdevējam ir jānodrošina, lai valsts procesuālo tiesību sistēma, kas piemērojama kriminālvajāšanai par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri apdraud Eiropas Savienības finanšu intereses, nebūtu formulēta tādējādi, ka šai sistēmai piemītošu iezīmju dēļ rodas sistēmisks šādus pārkāpumus veidojošo darbību nesodāmības risks, kā arī jānodrošina apsūdzēto personu pamattiesību aizsardzība. Valsts tiesai savukārt nekavējoties ir arī jānodrošina LESD 325. panta 1. punktā noteikto pienākumu iedarbīgums un vienlaikus jāievēro pamattiesības (39). Katrā ziņā valsts tiesa nevar atļaut kriminālprocesa izbeigšanu, pamatojoties tikai uz to, ka tas būtu labvēlīgāk apsūdzētajām personām (40).

60.      Visbeidzot, ir arī spriedums lietā WebMindLicences (41), ko tieši citē iesniedzējtiesa. Minētā lieta attiecās uz saiknes definēšanu starp administratīvu procesu un kriminālprocesu, kā arī nodokļu maksātāju tiesībām šajā lietā. Tika arī tieši uzdots jautājums par pārtveršanas darbībās iegūtu pierādījumu izmantošanu, lai konstatētu ļaunprātīgas rīcības pastāvēšanu attiecībā uz PVN. Iesniedzējtiesa jautāja, vai nodokļu iestādes drīkst izmantot pierādījumus, kas iegūti kriminālprocesā, tostarp pārtveršanā iegūtus pierādījumus, savu lēmumu pamatošanai.

61.      Tiesa nolēma, ka LES 4. panta 3. punkts, LESD 325. pants un PVN direktīvas 2. pants, 250. panta 1. punkts un 273. pants neaizliedz nodokļu iestādei izmantot paralēlā, vēl nepabeigtā kriminālprocesā bez nodokļu maksātāja ziņas iegūtus pierādījumus pret viņu, lai konstatētu ļaunprātīgas rīcības pastāvēšanu PVN jomā. Tam bija paredzēts nosacījums, ka tiek ievērotas Savienības tiesībās garantētās tiesības, īpaši tās, kas ietvertas Hartā (42).

62.      Kopumā šķiet, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu vai nu atsevišķi, vai kopā ar PIF konvencijas 2. panta 1. punktu, vai ar PVN direktīvas 2. pantu, 250. pantu un 273. pantu dalībvalstīm ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai sargātu Eiropas Savienības finanšu intereses, tai skaitā nodrošināt efektīvus un atturošus administratīvus sodus vai kriminālsodus.

63.      Šajā ziņā dalībvalstu pienākumi ir plaši. Papildus individuāliem sodiem tie ietver vesela valsts noteikumu kopuma pieņemšanu, ieskaitot kriminālprocesa noteikumus (43). Savienības tiesību mērķis ir nodrošināt, lai gan valsts, gan Savienības tiesībās jautājums par valsts noteikumiem neatkarīgi no to procesuālās vai materiāltiesiskās būtības nekavētu efektīva un atturoša soda noteikšanu.

64.      Tomēr judikatūrā ir vienlīdz skaidrs, ka principā dalībvalstu pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, ierobežo pamattiesības (44). Neatkarīgi no tā, vai noteikumi, kas tieši vai netieši attiecas uz sankcijām PVN vai muitas jomā, ir saskaņoti, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm attiecīgo pilnvaru īstenošanā ir saistošas pamattiesības saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu.

C.      Efektīva PVN iekasēšana un tās ierobežojumi

65.      Vienkārši sakot, izskatāmajā lietā (atkal) izvirzītais jautājums pēc būtības ir šāds: vai valsts tiesa PVN (vai citu Eiropas Savienības resursu) “efektīvas iekasēšanas” dēļ drīkst izvēlēties nepiemērot valsts tiesību normas, kā, piemēram, tiesību normas par noilguma termiņu (Taricco un M.A.S. spriedumi), monetāro slieksni kriminālatbildības noteikšanai (Scialdone), laika ierobežojumus, kas piemērojami pirmstiesas kriminālprocesa izbeigšanai (Kolev spriedums), vai, kā izskatāmajā lietā, – valsts tiesību normas par nelikumīgi iegūtu pierādījumu pieņemšanu kriminālprocesā, ja šādu noteikumu piemērošana nozīmētu, ka apsūdzētais netiek sodīts?

66.      Tiesas atbilde uz šo konkrēto jautājumu, atkal to vienkāršojot, svārstās no “jā, ja tas notiek ievērojamā skaitā lietu” (Taricco spriedums) līdz “nē, valsts tiesību aktos ir jāatrisina šādas sistēmiskas kļūdas” (M.A.S. un Scialdone spriedumi), līdz “principā – nē, bet faktiski – jā, ja tas notiek sistemātiski un ja tiek ievērotas apsūdzētā pamattiesības” (Kolev spriedums).

67.      Man ir grūti iedomāties, kā pēdējo minēto, spriedumā lietā Kolev izmantoto pieeju valsts tiesas varētu īstenot dzīvē. Valsts tiesai būtu jāatsakās no to valsts noteikumu piemērošanas kriminālprocesā, kuri, pēc tās ieskatiem, neatbilst tieši piemērojamam LESD 325. panta 1. punktam, bet tā drīkstētu tos nepiemērot tikai tad, ja tas neaizraisītu apsūdzētā pamattiesību pārkāpumu. Bet kā tās būtu identificējamas? Vai tad tiesībās uz taisnīgu (krimināl)lietas izskatīšanu un/vai tiesībās uz aizstāvību nav ietvertas visas apsūdzētā tiesības, kuras ir vērts precīzi ievērot? Vai arī pastāv mazāk svarīgas tiesības (“otršķirīgas tiesības”), kuras nosaka individuāli katra valsts tiesa un tad pēc izvēles atmet, ja tās traucē notiesāšanai?

68.      Tāpēc šķiet, ka šis konkrētais judikatūras aspekts vēl “tiek izstrādāts”. Šajā sadaļā es sniegšu vairākus ieteikumus, kā rezumēt un attīstīt minēto judikatūru. Šajā procesā ir pilnīgi skaidrs, ka dalībvalstīm ir jāievēro pienākumi, kas izriet no LESD 325. panta 1. punkta, kā arī no visiem iepriekšminētajiem Savienības tiesību aktiem (45). Tāpat arī pilnībā jāatzīst, ka šie pienākumi var attiekties uz jebkuru valsts tiesību elementu, ar kuru faktiski tiek īstenoti šie pienākumi (46). Turklāt tie jāīsteno efektīvi. Šajā sadaļā tiks analizēta šādu, visaptverošu pienākumu izcelsme un ierobežojumu apmērs (1., 2. un 3. sadaļa), tas, vai šie ierobežojumi atšķiras atkarībā no piemērojamā valsts noteikuma (4. sadaļa), un, visbeidzot un varbūt – vissvarīgāk, jautājums par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem – ja tiek konstatēta šāda neatbilstība, tad kādas sekas tas rada individuālajās izskatāmajās (un, iespējams, citās izskatīšanā esošās) lietās (5. sadaļa)?

69.      Taisnības labad jau sākumā ir jānorāda, ka šeit izvirzītā pieeja balstās stingrā pārliecībā, ka pareizais risinājums jautājumā par dalībvalstu iespējamām (sistēmiskām) kļūdām PVN efektīvā iekasēšanā (vai citu Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzībā) ir lietās M.A.S. un Scialdone izmantotais risinājums, nevis tas, kas rasts lietās Taricco un Kolev.

1.      Savienības saskaņošanas pasākums

70.      Iedziļināšanās jautājumā par to, kāds noteikums, vērtības vai intereses varētu tikt izmantoti, lai līdzsvarotu vai ierobežotu prasību efektīvi aizsargāt Eiropas Savienības finanšu intereses, un kā to darīt, noteikti jāsāk ar izskatāmajā lietā piemērojamo ES tiesību normu būtības analīzi.

71.      Spriedumā lietā M.A.S. Tiesa uzsvēra, ka faktu norises laikā pamatlietā Savienības likumdevējs vēl nebija saskaņojis tiesību normas par noilgumu, kas bija piemērojamas kriminālprocesā PVN jomā, un kopš tā brīža saskaņošana ir bijusi tikai daļēja (47).

72.      Ko tieši šajā kontekstā nozīmē “saskaņošana”, un kādas sekas rada Savienības saskaņošanas pasākuma esamība vai trūkums?

73.      Pirmkārt, jānorāda, ka diskusijas veidošana “saskaņošanas” jēdziena kontekstā var būt zināmā mērā maldinoša. Problēma slēpjas tajā, ka jēdziens “saskaņošana” norāda uz zināmā mērā veiktu nozares analīzi, raugoties uz tiesību aktu kopumu noteiktā jomā vai uz konkrētu likumdošanas instrumentu. Turklāt vai “daļējai saskaņošanai” vai “minimālajai saskaņošanai” attiecīgajā tvērumā, lai kāds tas arī būtu, būtu tādas pašas sekas kā “pilnīgai saskaņošanai”?

74.      Tāpēc šķiet, ka patiesā pārbaude drīzāk ir tas, vai pastāv skaidrs Savienības noteikums vai noteikumu kopums, kuru mērķis ir izsmeļoši reglamentēt vienu konkrētu jomu, tādējādi efektīvi liedzot dalībvalstīm iespēju pieņemt autonomus noteikumus. Šādas pārbaudes mērķis vairāk ir mikroanalīze, aplūkojot konkrētu noteikumu vai, labākajā gadījumā, precīzi definētu Savienības tiesību aspektu.

75.      Spriedums lietā Melloni (48) un noteikumi par Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamatiem aizmuguriska notiesājoša sprieduma gadījumā, kas ietverti Pamatlēmuma 2002/584/JHA 4.a pantā (49), ir uzskatāms piemērs šajā ziņā. Minētajā normā ietvertie noteikumi patiešām izsmeļoši reglamentē Eiropas apcietināšanas ordera procesa vienu aspektu, tādējādi izslēdzot autonomus valsts noteikumus šajā ziņā. Ir veikta Savienības “saskaņošanas pasākuma” esamības pārbaude iepriekšminētajā nozīmē, ņemot vērā Pamatlēmuma 2002/584 4.a punktu un situācijas, uz kurām tas attiecas. Protams, nav izvirzīts apgalvojums, ka ar Pamatlēmumu pilnībā būtu aptverta visa attiecīgā tematika (neraugoties uz formulējumu un neatkarīgi no tā, vai tā ietvertu visu Eiropas apcietināšanas ordera nodošanas procedūru vai kriminālprocesu kā tādu).

76.      Jāatzīst, ka šādai pirmtiesību iedarbībai ne vienmēr ir vajadzīga pilnīga “tekstuāla sakritība” starp Savienības un valsts noteikumiem. Šāda “saskaņošana” un no tās izrietošās pirmtiesības var būt arī funkcionālāka rakstura. Lai gan šis nav uzskatāms par konkrētu noteikumu, citu skaidru noteikumu esamība attiecībā uz saistītiem jautājumiem var kavēt vai ierobežot konkrētus dalībvalstu noteikumus tādā apmērā, kādā uz faktisko jautājumu attiecas Savienības tiesības (50).

77.      Otrkārt, skaidru tādu noteikumu esamībai, ar kuriem izsmeļoši tiek reglamentēti konkrēti plašākas jomas aspekti, ir dabisks rezultāts – tā izslēdz dalībvalstu autonomu rīcību. Kad Savienības likumdevējs ir noteicis pasākumus, kas pilnībā reglamentē kādu jautājumu, dalībvalstīm vairs nav iespējas pieņemt pašām savus noteikumus, ja vien šo noteikumu mērķis nav īstenot Savienības tiesību noteikumus, un, tos īstenojot, netiek atļauts vairāk, nekā paredzēts Savienības tiesībās.

78.      Šeit jāuzsver, ka katrā individuālajā gadījumā ir jānosaka, cik cieša ir saikne starp faktisko situāciju pamatlietā un attiecīgo saskaņošanas pasākumu. Neatkarīgi no tā, cik skaidrs, precīzs un pilnīgs ir piemērojamais Savienības noteikums, ja pamatlietas fakti ir tikai attāli saistīti ar šo noteikumu, dalībvalstīm ir rīcības brīvība pieņemt savus autonomus noteikumus, lai arī strīds formāli ir Savienības tiesību piemērošanas jomā.

79.      Tādējādi ir skaidrs, ka pastāv gradācija. No vienas puses, būs lietas, kurās uz valsts noteikumu attieksies “saskaņots” Savienības noteikums, vai nu pamatojoties tieši uz formulējumu, vai tāpēc, ka tie ir tik tuvi, ka ir funkcionāli saistīti (kā lietā Melloni). Virzoties prom uz gradācijas pusi, kas ir tālāk no skaidra Savienības tiesību noteikuma, būs lietas, kurās valsts tiesību normai vēl būs kāda saistība ar Savienības tiesību normu, bet šī saistība būs vājāka. Šīs kategorijas lietu piemēri būtu Tiesas judikatūra par sankcijām PVN jomā, tādas lietas kā Åkerberg Fransson vai Scialdone. Jēdziens “sankcijas” kopā ar atbilstošiem īpašības vārdiem patiešām ir pieminēts attiecīgajās Savienības tiesību normās, bet tās noteikti nav pietiekami detalizētas, lai sniegtu skaidrus Savienības noteikumus par šajās lietās izvirzītiem konkrētiem sankciju elementiem attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem PVN jomā. Visbeidzot, gradācijas tālākajā punktā ir lietas, kuras vēl joprojām ir Savienības tiesību piemērošanas jomā, bet ir saistītas ar valsts tiesību normām, kas ir diezgan tālu no jebkādiem skaidriem Savienības tiesību noteikumiem attiecīgajā jautājumā. Tā, piemēram, jautājumi, ko radīja Ispas lieta (piekļuve dokumentiem PVN pārbaudes procedūrā), Kolev lieta (laika ierobežojumi, kas piemērojami pirmstiesas kriminālprocesa izbeigšanai), kā arī izskatāmā lieta vēl joprojām zināmā mērā saistās ar PVN iekasēšanu. Bet ir jāliek lietā iztēle, lai savienotu jēdzienu “iekasēšana” un minēto lietu faktiskos apstākļus.

80.      Jo ciešāk situācija ir saistīta ar skaidri formulētu Savienības tiesību prasību, jo dalībvalstīm ir mazāk rīcības brīvības un jo vairāk būs vienveidība. Savukārt – jo mazāk situācija ir saistīta ar skaidru un konkrētu Savienības tiesību normu, joprojām ietilpstot Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo dalībvalstīm ir lielāka rīcības brīvība, tādējādi pieļaujot lielāku dažādību. Atsaucoties uz metaforu, kas tikusi izmantota nedaudz atšķirīgā kontekstā (51), bet kas parāda to pašu ideju – jo tuvāk bākai atrodamies, jo spēcīgāks ir tās gaismas staru kūlis, aizēnojot visus pārējos gaismas avotus. Jo tālāk no bākas virzāmies, jo vājāks kļūst tās gaismas staru kūlis, pakāpeniski sajaucoties ar gaismu no citiem gaismas avotiem.

2.      Efektīvas PVN iekasēšanas ierobežojumu Savienības vai valsts izcelsme

81.      Lietā M.A.S. Tiesa papildus norādīja, ka faktu norises laikā Savienības likumdevējs nebija saskaņojis tiesību normas attiecībā uz noilgumu, kas bija piemērojamas kriminālprocesiem saistībā ar PVN. Uzreiz pēc šī novērojuma Tiesa secināja, ka tādēļ Itālijas Republikai tobrīd bija brīvība savā tiesību sistēmā noteikt, ka šis regulējums, tāpat kā noteikumi par noziedzīgu nodarījumu definēšanu un sodu noteikšanu, ietilpst materiālo krimināltiesību normās un tādējādi ir pakārtots noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principam (52).

82.      Ar šo paziņojumu Tiesa jomā, kas vēl nav saskaņota, atļāva piemērot valsts konkrētu interpretāciju attiecībā uz pamattiesību (likumības principu), kas ir aizsargāta gan Savienības tiesībās, gan valsts tiesībās.

83.      Vai tas nozīmē, ka efektīvu PVN iekasēšanu vienmēr ierobežo gan Savienības, gan valstu tiesību normas attiecībā uz pamattiesībām? Atbilde būs atkarīga no attiecīgās valsts tiesību normas satura un, kā norādīts šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, tās pārklāšanās vai saiknes ar “saskaņotu” noteikumu.

84.      Īsumā – ir iespējamas divas situācijas: pirmā – piemērojamā valsts tiesību norma vai nu precīzi atbilst Savienības līmenī saskaņotu noteikumu formulējumam, vai arī funkcionāli ir tik cieši saistīta ar šiem noteikumiem, ka pēdējo minēto piemērošanas rezultātā faktiski kļūst lieka. Šādā gadījumā atrunas un ierobežojumi attiecībā uz šiem noteikumiem vai līdzsvarošana ar tiem ir “horizontāla” rakstura, tas ir, saistībā ar Savienības izcelsmes interesēm, vērtībām un pamattiesību standartiem (53). Otrā – attiecīgā valsts tiesību norma neietilpst šādā formulējuma vai (saprātīgi ciešas) funkcionālas saiknes kategorijā, bet joprojām ir Savienības tiesību piemērošanas jomā. Šādā gadījumā ierobežojumi, tostarp pamattiesību ierobežojumi, izriet no abām sistēmām – (minimālajiem) Savienības tiesību standartiem, jo dalībvalsts rīkojas Savienības tiesību ietvaros, un Savienības tiesību pilnvarota rīcība nevar būt bez Hartas 51. panta 1. punkta piemērošanas un arī valsts tiesību normu ierobežojumiem, kuros papildus var būt noteikts augstāks aizsardzības līmenis šādās lietās.

85.      Šī atšķirība izskaidro, kāpēc Tiesa lietā Melloni izslēdza valsts aizsardzības standarta piemērošanu, bet nepārprotami atļāva tolietā M.A.S.

86.      Spriedumā lietā Melloni pamatlietas situāciju reglamentēja skaidrs noteikumu kopums, kas ietverts Pamatlēmumā 2002/584 (54). Tāpēc, pamatojoties uz valsts tiesību aktos ietvertajiem noteikumiem kopā ar Hartas 53. pantu, nebija iespējams papildināt Pamatlēmumā 2002/584 minētos neizpildes pamatus, pievienojot jaunu pamatu, pat tādā gadījumā, ja šis jaunais pamats ir balstīts dalībvalsts konstitūcijā. Tiesa uzskatīja, ka tādējādi tiktu radītas šaubas par šajā pamatlēmumā definēto pamattiesību aizsardzības standartu vienotību un pārkāpti abpusējās atzīšanas un [tiesiskās] paļāvības principi, kurus ar šo lēmumu ir iecerēts aizsargāt, un tādējādi tiktu apdraudēta minētā pamatlēmuma efektivitāte (55).

87.      Citiem vārdiem sakot, izņemot ārkārtas apstākļus (56), tiesību aktu vienveidīguma gadījumā Savienības līmenī drīkst piemērot tikai Savienības pamattiesību standartu, ja Savienības tiesību aktā ir noteiktas skaidras un izsmeļošas prasības attiecībā uz konkrētu jautājumu. Šādā gadījumā tiek pieņemts, ka Savienības likumdevējs jau ir atradis līdzsvaru starp pamattiesību aizsardzību, no vienas puses, un attiecīgā pasākuma iedarbīgumu attiecībā uz tā mērķi, no otras puses. Nepieciešamības gadījumā šis līdzsvars var tikt apstrīdēts Tiesā, pamatojoties uz Savienības pamattiesību aizsardzības standartu kā kritēriju, lai izvērtētu apstrīdēto Savienības saskaņošanas pasākumu. Tādējādi galu galā Tiesa aizsargās pamattiesības, paturot prātā, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu Savienības aizsardzības standarts nevar būt zemāks par to, kāds noteikts Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (turpmāk tekstā – “ECTK”).

88.      Salīdzinājumam – spriedumā lietā M.A.S., kā arī lietā Scialdone (vai Åkerberg Fransson) šādas “saskaņošanas” nebija tādā izpratnē, ka uz šajās lietās apstrīdētajām valsts tiesību normām vai nu tieši attiektos skaidra Savienības tiesību norma šajā ziņā, vai arī Savienības tiesību norma neļautu tās piemērot. Attiecīgi šai rīcības brīvībai tika piemēroti divu veidu ierobežojumi. No vienas puses, uz dalībvalsti turpina attiekties Savienības līdzvērtības un efektivitātes prasības (57), kā arī Hartā noteiktie pamattiesību aizsardzības minimālie standarti (58). No otras puses, tā kā dalībvalstis izmanto rīcības brīvību, tās, pārskatot noteikumus, ko tās pieņēmušas šīs rīcības brīvības ietvaros, var izmantot arī pašas savu pamattiesību jēdzienu – ar nosacījumu, ka saskaņā ar Hartas 53. pantu to nodrošinātais aizsardzības līmenis nav zemāks par tajā noteikto.

89.      Pēdējā piezīme ir jāizsaka par nepieciešamo “vienotības” vai “vienveidīguma” pakāpi attiecībā uz pēdējām minētajām situācijām. Tiesa periodiski ir paudusi viedokli, ka valsts iestādes un tiesas joprojām var piemērot savus valsts standartus pamattiesību aizsardzībai, ja vien šāda piemērošana nekaitē ne Hartā noteiktajam aizsardzības līmenim, kā to interpretē Tiesa, ne Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei (59).

90.      Man jāatzīst, ka es šādu nosacījumu praktisko darbību varu iztēloties ar zināmām grūtībām, it īpaši attiecībā uz “vienotības” prasību, kas ietverta otrajā nosacījumā. Kā piemēru šajā sakarā var minēt laika ierobežojumus PVN deklarāciju iesniegšanai. Lai arī regulāru PVN deklarāciju nepieciešamība ir noteikta PVN direktīvas 250. panta 1. punktā, tieši tas, kā šīs deklarācijas būtu administratīvi jāiesniedz (piemēram, cik bieži, kādā formātā vai kādos termiņos), nav noteikts. Tāpēc pēdējie minētie jautājumi nav “saskaņoti” tādā izpratnē, kāda izklāstīta šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, un tādējādi tie ietilpst jomā, kurā dalībvalstis saglabā rīcības brīvību. Principā šādi valsts noteikumi būs dažādi un atšķirīgi, bet šāda nacionāla diferenciācija ir dabiski iespējama ar nosacījumu, ka šie noteikumi neapdraud Hartā noteikto pārākumu, vispārējo efektivitāti un minimālos aizsardzības standartus.

91.      Tāpēc pārākuma, vienotības un efektivitātes prasības, it īpaši “vienotības” prasība, iespējams, nebūtu jāuztver burtiski tajās jomās, kur dalībvalstīm vēl joprojām ir rīcības brīvība, lai gan šīs prasības, protams, ir piemērojamas situācijās, kad valsts piemēro saskaņotus Savienības noteikumus.

3.      Hartas nozīme

92.      Atkarībā no tā, vai Savienības tiesību normas pilnībā reglamentē attiecīgo situāciju tādā izpratnē, kāda iztirzāta šo secinājumu iepriekšējās sadaļās, Hartai būs interesanta duāla nozīme, ierobežojot efektīvu PVN iekasēšanu. Gadījumos, kuros ir skaidri piemērojama Savienības tiesību norma vai normu kopums, ar to tiks noteikts kopīgais maksimālais standarts. Situācijās, kurās nav Savienības tiesību saskaņošanas, Harta būs minimālais pamattiesību aizsardzības slieksnis.

93.      Pirmkārt, saskaņošanas situācijā Harta darbosies kā griesti. Tā kā saskaņā ar 53. pantu valsts aizsardzības standartu piemērošana ir izslēgta, tad Harta ir vienīgā pamattiesību mēraukla, kura tiks izmantota, lai izvērtētu Savienības saskaņošanas pasākumus vai valsts pasākumus, ar kuriem tie tiek ieviesti. Šajā kontekstā no Hartas izrietošais 52. panta 3. punkta aizsardzības standarts ir vismaz tikpat augsts cik ECTK standarts, bet ar 52. panta 1. punktu tiek nodrošināts, ka pamattiesību ierobežojumi ir skaidri ierobežoti un nepārsniedz nepieciešamo, lai nodrošinātu, piemēram, Eiropas Savienības finanšu intereses. Šīs normas garantē, ka ar pašu Hartu ir nodrošināta augsta pamattiesību aizsardzības pakāpe, nosakot iedarbīgus ierobežojumus PVN iekasēšanai. Tā kā Harta ir daļa no Savienības primārajām tiesībām, arī tās pamatā ir [Savienības tiesību] pārākuma, vienotības un efektivitātes prasības. Tai un citām Savienības primāro tiesību normām, tādām kā LESD 325. pants, ir vienāds juridiskais statuss, un tiesai ir jānodrošina pareizais līdzsvars starp pamattiesībām un konkurējošām vērtībām vai interesēm.

94.      Otrkārt, Hartā ir noteikts minimālais slieksnis situācijās, kad nav veikta saskaņošana, tostarp situācijās, kad Savienības tiesību normās dalībvalstīm ir atstāta zināma brīvība, lai tās varētu pieņemt tiesību aktus vai īstenošanas kārtību (60). No 53. panta ir skaidrs, ka dalībvalstu konstitūcijā un arī starptautiskajās tiesībās var tikt noteikti augstāki aizsardzības standarti par tiem, kādi ietverti Hartā.

95.      Un atkal – vai šādās situācijās Savienības tiesību “pārākums, vienotība un efektivitāte” tāpēc ir ietekmēti? Jo mazāk saskaņošanas pastāv, jo mazāka ir iespēja principā apdraudēt Savienības tiesību pārākumu, vienotību un efektivitāti. Protams, valsts standartu piemērošana nozīmē dažādību, nevis vienveidīgumu. Tomēr gadījumos, kad nav veikta saskaņošana, valsts aizsardzības standarts ir piemērojams tikai vairāk vai mazāk plašajai rīcības brīvībai, kura dalībvalstīm ir atstāta pašās Savienības tiesībās. Tāpēc valsts, nevis Savienības rīcība ir izvērtējama, ņemot vērā stingrāko mērauklu, kāda noteikta valsts konstitūcijā. Citiem vārdiem sakot, jo plašāka ir dalībvalstu rīcības brīvība, jo mazāk riska Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei.

4.      Valsts krimināltiesību normu materiāltiesiskais vai procesuālais raksturs

96.      Spriedumā lietā M.A.S. radās jautājums par to, vai attiecīgā tiesību norma par noilgumu pēc būtības bija materiāltiesiska vai procesuāla, un līdz ar to, vai likumības princips aptver arī šo normu. Tā kā Itālijas tiesību sistēmā ir noteikts, ka šādi noteikumi ir materiāltiesiski, Tiesa akceptēja, ka gadījumā, kad nav veikta tiesību normu saskaņošana, ir jāpiemēro Itālijas tiesību sistēmas izpratne par likumības principu. Lietā M.A.S., kā arī iepriekš lietā Taricco šis jautājums radās konkrēti saistībā ar Hartas 49. pantu, kā arī saistībā ar jautājumu par to, vai minētajā pantā ietvertās garantijas attiecas uz “tikai materiāltiesiskajiem” vai arī uz “procesuālajiem” krimināltiesību noteikumiem.

97.      Bet – arī izskatāmajā lietā – ir izvirzīts plašāks jautājums, kas sniedzas aiz konkrētā Hartas 49. panta garantiju konteksta. Vai iepriekš apspriestais pamatojums par “efektīvas PVN iekasēšanas” ierobežojumu veidiem varētu atšķirties (vai tam būtu jāatšķiras), ja apstrīdētā valsts tiesību norma pēc būtības būtu “materiāltiesiska” salīdzinājumā ar tikai “procesuālu” noteikumu? Turklāt sasaistot to ar nākamo jautājumu par to, kā valsts līmenī būtu jānovērš jebkādi šādi iespējami trūkumi, – vai arī sekām šajā ziņā būtu jābūt atšķirīgām, atkal atkarībā no tā, vai konkrētajā lietā iespējami nepiemērotā tiesību norma ir procesuāls vai materiāltiesisks (krimināltiesību) noteikums?

98.      Mana atbilde uz šiem jautājumiem ir nepārprotams “nē” vismaz trīs iemeslu dēļ.

99.      Pirmkārt, šāda klasifikācija ir problemātiska un ļoti grūti piemērojama. Tas ir acīmredzams jau Hartas 49. panta konkrētajā kontekstā (61), bet ārpus šī panta tā kļūst vēl sarežģītāka attiecībā uz citām Hartā ietvertajām tiesībām. Turklāt, vai šāda klasifikācija ir jāveic valsts vai Savienības mērogā? Vai pēdējā minētajā gadījumā būtu nepieciešams, lai katras tiesību normas formulēšanā būtu “Savienības autonoma izpratne”?

100. Otrkārt, esmu nedaudz pārsteigts par netiešo vieglumu, ar kādu varētu netikt piemēroti “tikai procesuāli” noteikumi. Vai noteikumi par to, ka prokuroram konkrētā laikposmā ir vai nu jāuzsāk tiesas process, vai jāizbeidz kriminālvajāšana, jo apsūdzētā persona nevar atrasties pirmstiesas izmeklēšanā mūžīgi, ir tikai papildu “procesa elements”? Vai, piemēram, prasība par to, lai krimināllietu izskatītu tiesa, kurai ir jurisdikcija, ir tikai “procesuāls rotājums”? Patiesībā procesuālās normas bieži vien aizsargā pamattiesības tādā pašā mērā vai pat vairāk, nekā to dara materiālo tiesību normas. Kā to reiz teica Rūdolfs fon Jērings (Rudolf von Jhering), “forma ir patvaļas zvērināta ienaidniece un brīvības dvīņumāsa” (62). Tāpēc nav saprotams, kā valsts tiesas varētu pamatoti atsaukties uz Savienības judikatūru vai tiesību normām, lai ierobežotu pamattiesības, nepiemērojot šādus “procesuālus” krimināltiesību noteikumus (63).

101. Treškārt un vissvarīgāk, visu manis iepriekšminēto iemeslu dēļ (64) valsts vai Savienības juridisko klasifikāciju nianšu pētniecība pēc būtības nav piemērota tā veida diskusijai, kādai būtu jānotiek, apspriežot pamattiesību ierobežojumus. Šai diskusijai būtu jābūt vērstai uz sekām. Pamattiesību efektīvas aizsardzības pamatā ir jābūt indivīdam un tam, kā noteikums ietekmē viņa stāvokli, nevis valsts noteikumam pievienotajām klasifikācijas norādēm.

5.      Tiesību aizsardzības līdzekļi

102. No spriedumiem lietās M.A.S. un Kolev ir skaidri saprotams, ka gadījumā, kad valsts noteikumi neatbilst Savienības tiesību normām, šīs neatbilstības novēršana (65) veidā, kas nepieļautu sistēmiska nesodāmības riska rašanos, primāri ir jānodrošina valsts likumdevējam (66). Tomēr šajās lietās, atsaucoties uz Taricco lietu, ir arī teikts, ka principā tieši piemērojamais LESD 325. panta 1. punkts kopā ar [Savienības tiesību] pārākuma principu ļauj valsts tiesām nepiemērot neatbilstīgās tiesību normas (67). No Kolev lietas, šķiet, izriet, ka šīs pilnvaras ļauj valsts tiesām ne vien nepiemērot attiecīgās normas, bet arī veikt vēlākus veicinošus pasākumus, kuri nav formulēti valsts tiesību aktos, proti, pagarināt prokurora rīcībai noteiktos termiņus vai pašām novērst attiecīgos pārkāpumus (68).

103. Vairāku iemeslu dēļ es uzskatu, ka tiesu nozīme attiecībā uz valsts noteikumiem, kas var traucēt efektīvu PVN iekasēšanu, it īpaši izskatīšanās esošās (krimināl)lietās, būtu jāsaprot citādi. Īsumā sakot, jebkuri secinājumi par neatbilstību būtu jāierobežo, pieļaujot tikai deklaratīvu paziņojumu par to, tiesiskās noteiktības principa un apsūdzētā pamattiesību aizsardzības dēļ neļaujot to piemērot izskatīšanā esošās lietās. Tiem būtu jābūt spēkā tikai nākotnē, iespējams, strukturālajā un procesuālajā līmenī apvienotiem ar LESD 258. pantā noteikto pienākumu neizpildes procedūru.

104. Pirmkārt, ir jāatgādina, ka kopumā, lai atrastu līdzsvaru starp Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību, no vienas puses, un pamattiesībām, no otras puses, ir jālīdzsvaro (vismaz) vienāda statusa mērķi un vērtības. Kaut arī Hartā atzīto pamattiesību interpretācija ir jāveic, ņemot vērā Eiropas Savienības struktūru un mērķus (69), paši pamattiesību ierobežojumi Hartā ir ierobežoti neatkarīgi no tā, vai ir veikta saskaņošana. Tās 52. panta 1. punktā ir noteikts aizliegums iejaukties tajā ietverto tiesību un brīvību būtībā. Hartas 53. panta 3. punktā ir ietverta prasība ievērot cilvēktiesību aizsardzības minimālo standartu, kas atbilstu ECTK standartam.

105. Otrkārt, kā tika atgādināts lietā M.A.S., tiesa kriminālprocesa laikā nevar pastiprināt tās personas kriminālatbildību, uz kuru šis process attiecas (70). Šajā sakarā es nesaskatu, kā valsts krimināltiesību vai kriminālprocesa noteikumu selektīva nepiemērošana, lai varētu turpināt, piemēram, kriminālprocesu, kuram ir iestājies noilgums vai kas nav likumīgs, varētu nebūt pretrunā šim secinājumam.

106. Treškārt, šāds iznākums izskatīšanā esošā krimināllietā nav atbilstošs jebkurām saprātīgi iedomājamām tiesību paredzamības un tiesiskās noteiktības prasībām, kam kriminālprocesa kontekstā, nepārprotami, ir īpaša nozīme. Savienības tiesu sistēma ir izkliedēta. Jebkura un katra dalībvalsts tiesa darbojas kā tiesa, kas nodrošina Savienības tiesību piemērošanu. Ar šādām pilnvarām jebkura valsts tiesa var un tai būtu jānosaka attiecīgas neatbilstības konstatēšanas procesuālās sekas, un to tai ir pilnvaras darīt, nevēršoties Tiesā. Ja atsevišķas dalībvalstu tiesas, pamatojoties uz savu novērtējumu, paplašina krimināltiesības, nepiemērojot kriminālprocesa noteikumus, tad šķiet, ka krimināltiesībām ir risks kļūt par (Savienības finansētu) loteriju.

107. Šo risku pastiprina tas, ka pat pēc Kolev lietas Tiesas noteiktais sākumpunkts šādai neatbilstošo valsts noteikumu selektīvai nepiemērošanai ir palicis neskaidrs. Lietā Taricco iesniedzējtiesa norādīja, ka procesa ilgums kopā visās instancēs esot tāds, ka šāda veida lietās “faktiska nesodāmība Itālijā esot nevis izņēmuma gadījums, bet norma”, un Tiesa noteica šo sākumpunktu brīdī, kad valsts tiesa bija secinājusi, ka valsts tiesību normu piemērošanai būtu šādas sekas “ievērojamā skaitā lietu” (71). Lietā Kolev šis punkts, šķiet, ir formulēts kā “sistemātiski un turpināti muitas noteikumu pārkāpumi”, kuru rezultātā rodas “sistēmisks risks”, ka Eiropas Savienības finanšu interesēm kaitējoša rīcība paliks nesodīta (72).

108. Tomēr lietā Kolev vienīgais “sistemātiskais un turpinātais pārkāpums” pamatlietā šķita tas, ka konkrēts prokurors nevarēja pienācīgi nogādāt attiecīgus dokumentus apsūdzētajai personai vienā konkrētā kriminālprocesā. Šajā ziņā prokurors tik tiešām sistēmiski un turpināti nevarēja nogādāt dokumentus. Tomēr attiecībā uz pārējo šķiet, ka visa “sistēmiskā” problēma ir balstīta uz vienu iesniedzējtiesas apgalvojumu. Ir diezgan skaidrs, kāda veida problēmas (šoreiz – patiesi sistēmiskas) rada šāda Tiesas “atļauja tikt nepiemērotām” krimināltiesību kontekstā (73).

109. Ceturtkārt, (konstitucionāli izmēģināts un pārbaudīts) risinājums šai problēmai un ar to saistītiem jautājumiem ir ievērot varas dalīšanas principu. Ir skaidrs, ka gadījumā, kad valsts krimināltiesību noteikumi neatbilst Savienības tiesībām, valsts likumdevējam saskaņā ar likumības principu ir jāiesaistās un jāpieņem nākotnē vispārpiemērojamas normas. Likumības princips prasa, lai varas dalīšana sensitīvajā krimināltiesību jomā izpaustos tā, ka gan procesuālos, gan materiāltiesiskos noteikumus pieņem Parlaments. Papildus konstitucionālajai vērtībai, kas piemīt šim argumentam, šai pieejai ir arī viena praktiska priekšrocība – principā būs tikai viens piemērojamu noteikumu kopums.

110. Piektkārt, pastāv tas, kas varētu tikt nodēvēts par “kur var novest sistēmiski trūkumi dalībvalstīs” paradoksu. Tādās lietās kā N.S. (74) vai Aranyosi un Căldăraru (75)konkrētu sistēmisku trūkumu pastāvēšana tiesu, administratīvajās vai brīvības atņemšanas iestāžu sistēmās dalībvalstī radīja iespēju efektīvas pamattiesību aizsardzības vārdā uz laiku neievērot dažus pamatprincipus, uz kuriem balstās Eiropas Savienība, tādus kā abpusēja atzīšana un tiesiskā paļāvība. Tomēr (acīmredzami) sistēmiski trūkumi jautājumos, kas saistīti ar PVN vai muitas nodokļu iekasēšanu attiecībā uz Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ir ar tādu augstāku vērtību, ka rezultātā šoreiz faktiski netiek ievērotas pamattiesības kopā ar likumību un tiesiskumu. Interesanti, ko šāda vērtību noslāņošanās nozīmētu attiecībā uz LES 2. panta un LESD 325. panta hierarhiju.

111. Visu šo iemeslu dēļ, manuprāt, runājot par sekām, kādas ir valsts noteikumu iespējamai neatbilstībai saistībā ar PVN vai citu Eiropas Savienības resursu iekasēšanas efektivitāti, it īpaši attiecībā uz kriminālprocesiem saistībā ar šiem jautājumiem, Tiesas pieejai būtu jābūt strukturētai mazliet citādi. Pat ja valsts tiesību norma, kas ir piemērojama šādā procesā, tiktu atzīta par neatbilstošu piemērojamajām Savienības tiesību normām, šādam secinājumam būtu jārada sekas tikai nākotnē. Saskaņā ar tiesiskās noteiktības, likumības un pamattiesību aizsardzības principiem (kā tie piemērojami konkrētajā lietā) šāds secinājums nevar tikt piemērots izskatīšanā esošā lietā, ja tas kaitētu apsūdzētajai personai. Tādējādi dalībvalstīm ir pienākums nekavējoties grozīt valsts tiesību aktus, lai nodrošinātu valsts noteikumu atbilstību Tiesas vērtējumam. Ja šāda rīcība neseko, piemērots (strukturāls) risinājums ir (iespējams, paātrinātā) pienākumu neizpildes procedūra saskaņā ar LESD 258. pantu.

112. Visbeidzot, nav nozīmes tam, vai iespējamie trūkumi ir sistēmiski vai tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Ja šādi trūkumi patiešām būtu strukturāli tādā izpratnē, ka tie būtu plaši izplatīti un atkārtotos, tad tas patiesībā būtu vēl viens arguments, kāpēc noteikti būtu jābūt “strukturētam” risinājumam LESD 258. panta izpratnē, dodot attiecīgajai dalībvalstij iespēju pienācīgi aizstāvēt savu viedokli.

D.      Iesniedzējtiesas jautājums

113. Piemērojot šos vispārīgos ieteikumus izskatāmajā lietā, atbilde uz iesniedzējtiesas konkrēto jautājumu par to, vai Eiropas Savienības pašu resursu aizsardzība liek nepiemērot valsts tiesību normas, ar kurām ir aizliegts izmantot nelikumīgi iegūtus pierādījumus, man šķiet samērā skaidra – nē, tā noteikti to neliek darīt.

114. Pirmkārt, šķiet, ka faktu rašanās laikā Savienības līmenī nebija saskaņoti (76) ne noteikumi par pierādījumiem, ne par pārtveršanu, lai aizsargātu Eiropas Savienības intereses saistībā ar PVN vai vispārīgi. Tāpēc dalībvalstīm šajā ziņā bija rīcības brīvība izstrādāt pašām savus noteikumus.

115. Otrkārt, pat gadījumā, kad nav konkrētu Savienības noteikumu par attiecīgo jautājumu, tādā nozīmē, ka Savienības tiesības attiecīgo situāciju nereglamentē, tas joprojām ir Savienības tiesību piemērošanas jomā. Dalībvalstīm ir vispārēji pienākumi, kas izriet no LESD 325. panta 1. punkta, PIF konvencijas 2. panta 1. punkta un PVN direktīvas 206. panta, 250. panta 1. punkta un 273. panta attiecībā uz visām krimināltiesību normām, kas saistītas ar sankcijām PVN jomā.

116. Salīdzinot ar lietās M.A.S. vai Kolev aplūkotajām valsts tiesību normām, aplūkoto valsts tiesību normu saistība ar piemērojamajām Savienības tiesību normām, iespējams, ir nedaudz attāla, bet tā noteikti pastāv (77). Patiesi, noteikumiem par pierādījumiem kopā ar noteikumiem par tiesu jurisdikciju un apstākļiem, kādos pārtveršana ir atļauta, ir skaidra ietekme uz sodiem, jo to darbības rezultātā sodi ir vairāk vai mazāk iespējami vai efektīvi. Tas ir skaidri acīmredzams šeit, kad, piemērojot noteikumus par pierādījumiem Bulgārijā, ir aizliegts izmantot pierādījumus, ar kuriem varētu tikt pierādīta P. Dzivev vaina pamatlietā.

117. Treškārt, no tā izriet, ka, izstrādājot un piemērojot šāda veida noteikumus, dalībvalstis īsteno rīcības brīvību, ievērojot divus ierobežojumu kopumus, tostarp pamattiesību ierobežojumus, proti, tos, kas izriet no valsts tiesību aktiem, un tos, kas izriet no Savienības tiesībām.

118. No vienas puses, valstīm ir jāievēro pašām savi likumi, tai skaitā konstitūciju attiecīgās normas par krimināltiesībām kopumā, konkrēti – par pierādījumiem un pārtveršanu. Pamatojoties uz M.A.S. lietu, ir jāsecina, ka Bulgārijas iestādes var izvērtēt aplūkotās valsts tiesību normas, ņemot vērā pamattiesību (piemēram, sodu likumības principa) konkrētas interpretācijas arī tad, ja šīs pamattiesības ir garantētas Savienības tiesībās – ar nosacījumu, ka valsts konstitūcijā ir noteikti augstāki apsūdzēto personu aizsardzības standarti. Šajā sakarā tikai iesniedzējtiesas kompetencē ir izvērtēt, vai aplūkotās valsts tiesību normas atbilst valsts augstākajām tiesību normām.

119. No otras puses, ņemot vērā, ka aplūkojamā situācija ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, dalībvalstīm piešķirto institucionālo un procesuālo autonomiju attiecībā uz noteikumu par pierādījumiem izstrādi ierobežo ne vien Savienības duālā līdzvērtības un efektivitātes prasība, bet arī Harta (78).

120. Līdzvērtības prasība ierobežo dalībvalstu izvēles brīvību, uzliekot tām pienākumu nodrošināt, ka sodi atbilst nosacījumiem, kuri ir analogi tiem, kādi tiek piemēroto līdzīga veida un smaguma valsts tiesiskā regulējuma pārkāpumiem (79). Tomēr izskatāmajā lietā, šķiet, nav problēmu ar līdzvērtību.

121. Saskaņā ar efektivitātes prasību dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt efektīvu PVN iekasēšanu, it īpaši, uzliekot efektīvus un atturošus sodus par PVN noteikumu pārkāpumiem (80).

122. Savienības tiesību efektivitāte ir apšaubāms arguments, jo tai pašai nav iekšēju ierobežojumu. Šo argumentu pilnībā var izmantot, lai pamatotu jebkuru un visus iedomājamos rezultātus. Katrā ziņā, ja “Savienības resursu aizsardzības efektivitāte” tiktu pielīdzināta “liksim cilvēkus cietumā par to, ka viņi krāpjas un nemaksā PVN” (81),tad būtu jāatmet jebkura valsts tiesību norma, kas rada šķēršļus notiesāšanai.Un vai nebūtu efektīvāk, ja vispār nebūtu jāprasa tiesas atļauja, lai noklausītos telefonsarunas? Tāpat, iespējams, pieaugtu efektīva PVN iekasēšana, ja valsts tiesai būtu kompetence par PVN krāpšanu piespriest publisku pēršanu pilsētas laukumā?

123. Šādi nepārprotami absurdi piemēri uzskatāmi parāda, kāpēc iespējami neierobežotais “efektivitātes” arguments nekavējoties ir jāierobežo un jālīdzsvaro ar pamatojumiem un vērtībām, kurus noteicu iepriekš; citas vērtības, intereses un mērķi izriet no Savienības un valstu ierobežojumiem, tostarp pamattiesību aizsardzības. Iespējamā līdzsvara atrašana, izmantojot valsts tiesībās noteiktus ierobežojumus un procesuālos noteikumus, ir valsts tiesas kompetencē.

124. Attiecībā uz Savienības tiesībām un no tām izrietošajām minimālajām prasībām ir jāatgādina, ka Savienības tiesības ne tikai prasa, lai sodi būtu efektīvi un atturoši. Tajās ir ietverta arī prasība šo sodu uzlikšanas procesā ievērot pamattiesības. Hartas normām un LESD 325. panta 1. punktam ir tāds pats juridiskais statuss kā Savienības primāro tiesību normām. Patiesi, līdzsvara starp efektivitāti un pamattiesībām atrašana ir no Savienības tiesībām izrietošs duāls pienākums, kas jāpilda dalībvalstīm. Tāpēc, izvērtējot efektivitāti, svarīgākais ir ņemt vērā pamattiesību aizsardzības prasību (82).

125. Izskatāmās lietas konkrētajos apstākļos ir diezgan skaidrs, ka ar jebkādu sakaru pārtveršanu, tostarp telefonsarunu noklausīšanos, ievērojami tiek pārkāptas tiesības uz privāto dzīvi (Hartas 7. pants) (83) un, ja tā nelikumīgi tiek izmantota krimināllietā, arī tiesības uz aizstāvību (Hartas 48. panta 2. punkts).

126. Tādējādi valsts tiesību normā, ar kuru ir aizliegts izmantot pierādījumus, kas iegūti, pamatojoties uz nepareizi atļautu pārtveršanas lēmumu, ir ievērotas abas vienādojuma puses – ar to tiek ne vien veicināta PVN iekasēšanas efektivitāte (vispār atļaujot šādu iejaukšanos tiesībās uz privāto dzīvi), bet arī ievērotas attiecīgās pamattiesības (ierobežojot šādu pierādījumu izmantošanu atbilstoši virknei nosacījumu, tostarp tādam, ka pierādījumiem ir jābūt iegūtiem likumīgi saskaņā ar tiesas izdotu lēmumu).

127. Es domāju, ka izskatāmajā lietā šajā vietā analīzi arī varētu beigt. Man nešķiet, ka tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, jautājums par to, vai apstrīdētās valsts tiesību normas ir procesuālas, un to, cik daudz līdzīgu problēmu rodas valsts līmenī, varētu jebkādi ietekmēt Tiesas izvērtējumu. Tomēr, lai pilnībā atbalstītu Tiesu, kodolīga atbilde uz atlikušajiem jautājumiem, piemērojot iepriekš izdarīto izskatāmās lietas vispārējo analīzi (84), būtu šāda.

128. Ceturtkārt, lai gan varētu uzskatīt, ka valsts tiesību norma, ar kuru tiesai, kam ir jurisdikcija, ir piešķirtas tiesības izsniegt atļaujas, lai atsevišķās lietās noklausītos telefonsarunas, ir “procesuāla” pēc būtības, tad noteikums par to, ka noklausīšanās atļaujai ir jābūt pamatotai, ir nedaudz sarežģītāks. Ja nav norādīti (noteikti, konkrētai lietai atbilstoši) noklausīšanās iemesli, vai šāda prasība ir “tikai” procesuāls noteikums? Grūtības šajā un citos gadījumos (85), klasificējot šādus uz robežas esošus noteikumus, tikai atkārtoti izceļ, kāpēc šāda izdalīšana nepalīdz tādās lietās, kāda ir izskatāmā lieta.

129. Piektkārt, es neuzskatu, ka noteikumu saderības novērtējumam vispār būtu jāanalizē, cik daudzās lietās noteikums tādējādi tiek piemērots. Pat ja tas būtu nepieciešams, strukturālajam šāda iespējama trūkuma risinājumam būtu jābūt vērstam tikai uz nākotni un turpmākām lietām, nepiemērojot to izskatīšanā esošās lietās par sliktu tiem, pret kuriem jau ir uzsākts kriminālprocess. Tomēr, ja Tiesa tomēr nolemtu, ka sistēmiski trūkumi attiecas uz šāda veida lietu izpratnē, kāda tika apsvērta spriedumos lietās Taricco un Kolev, es piebildīšu turpmāk minēto.

130. Saskaņā ar Komisijas viedokli un pretēji iesniedzējtiesas apgalvojumam – no izskatāmās lietas faktiem neizriet, ka aplūkoto valsts tiesību normu piemērošana radītu sistēmisku nesodāmības riskuKolev lietas izpratnē vai traucētu pareizu PVN iekasēšanu ievērojamā skaitā gadījumu Taricco lietas izpratnē.

131. Lai kāda būtu iespējamā mēraukla, ir saprātīgi pieņemt, ka “sistēmisks” un “ievērojams” nozīmē vairāk par vienu (gadījumu). Turklāt, manuprāt – un pilnīgi saskaņā ar citām lietām, kurās tika apspriesti sistēmiski trūkumi, tādās lietās kā N.S. vai Aranyosi un Căldăraru –, jebkuram šādam tālejošam priekšlikumam būtu jābūt pamatotam ar pierādījumiem (86), kuri pārsniedz to, kas izskatās pēc vienas tiesas valsts noteikumu individuālas interpretācijas un prakses  (87).

132. Izskatāmajā lietā ir četras apsūdzētās personas. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādi iegūtie pierādījumi var tikt izmantoti, lai pamatlietā pierādītu pārējo apsūdzēto vainu, izņemot Dzivev. Tādējādi šķiet, ka trijos gadījumos no četriem, “neraugoties” uz aplūkotajām valsts tiesību normām, prokuratūra ir spējusi saskaņā ar valsts tiesību aktiem likumīgi iegūt pierādījumus pret pārējiem trim apsūdzētajiem. Tāpēc no izskatāmās lietas faktiem nav skaidrs, kā šo noteikumu piemērošana varētu plašā apmērā nopietni traucēt efektīvu sankciju piemērošanu. Turklāt šķiet, ka problēmai, kas rodas no neskaidrības par to, kurai tiesai bija jurisdikcija atļaut noklausīšanos, ir pagaidu raksturs.

V.      Secinājumi

133. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināltiesa, Bulgārija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–        LESD 325. panta 1. punkts, Konvencijas par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību 1. panta 1. punkts un 2. panta 1. punkts un Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 206. pants, 250. panta 1. punkts un 273. pants, interpretējot tos kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, neliedz piemērot valsts tiesību normas, kādas ir aplūkotas pamatlietā un ar kurām ir aizliegts izmantot pierādījumus, kas iegūti, pārkāpjot valsts tiesības, piemēram, izmantojot telesakaru pārtveršanu, kuru atļāvusi tiesa, kam nebija jurisdikcijas izsniegt šādu atļauju.

1 Oriģinālvaloda – angļu.

2      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555).

3      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936).

4      Spriedums, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295).

5      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392).

6      Konvencija ir izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. pantu (OV 1995, C 316, 49. lpp.).

7      Padomes Lēmums (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.).

8      Padomes Direktīva (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).

9      Skaidrojošais lēmums ir Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) izdots akts, ar kuru tiek dotas saistošas norādes par attiecīgas likuma normas būtību.

10      Spriedums, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov (C-614/14, EU:C:2016:514).

11      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936).

12      Skat. spriedumus, 2011. gada 15. novembris, Komisija/Vācija (C-539/09, EU:C:2011:733, 72. punkts); 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 26. punkts); 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c.(C-105/14, EU:C:2015:555, 38. punkts); 2016. gada 7. aprīlis, Degano Trasporti (C-546/14, EU:C:2016:206, 22. punkts), un 2017. gada 16. marts, Identi (C-493/15, EU:C:2017:219, 19. punkts).

13      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 41. punkts), ko Tiesa apstiprinājusi 2018. gada 2. maija spriedumā lietā Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 36. punkts).

14      Skat., piemēram, attiecībā uz citām lietām, kas saistītas ar krimināllietām par iespējamiem nodarījumiem PVN jomā un kurās PVN direktīva arī tika atzīta par piemērojamu, spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105); 2018. gada 20. marts, Menci (C-524/15, EU:C:2018:197), un 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295).

15      Piemēram, skat. spriedumus, 1989. gada 21. septembris, Komisija/Grieķija (68/88, EU:C:1989:339, 24. punkts), un 2005. gada 3. maijs, Berlusconi u.c. (C-387/02, C-391/02 un C-403/02, EU:C:2005:270, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      It īpaši PIF konvencija, kurā nepārprotami ir ietverta prasība noteikt kriminālatbildību par konkrētu uzvedību, kas ietekmē Eiropas Savienības finanšu intereses virs noteikta sliekšņa, turpretim LESD 325. panta 1. punktā un PVN direktīvā dalībvalstīm ir atstāta lielāka rīcības brīvība šajā aspektā – skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 34.–36. punkts).

17      Nesenu lietu piemēriem par PVN iekasēšanas efektivitāti, bet ne krimināllietu kontekstā skat., piemēram, spriedumus, 2016. gada 7. aprīlis, Degano Trasporti (C-546/14, EU:C:2016:206) un 2017. gada 16. marts, Identi (C-493/15, EU:C:2017:219).

18      Spriedums, 2013. gada 26. februāris (C-617/10, EU:C:2013:105).

19      Spriedums, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 25. un 26. punkts). Šajā ziņā skat. arī spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Komisija/Itālija (C-132/06, EU:C:2008:412, 37. un 46. punkts), un 2010. gada 28. oktobris, SGS Belgium u.c. (C-367/09, EU:C:2010:648, 40.–42. punkts).

20      Spriedums, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 27. punkts).

21      Spriedums, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 29. punkts). Eiropas apcietināšanas ordera kontekstā skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C-399/11, EU:C:2013:107, 60. punkts).

22      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555).

23      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936).

24      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 36. un 37. punkts).

25      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 47. punkts).

26      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 51. un 52. punkts).

27      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 53. punkts).

28      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 55.–57. punkts).

29      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17 (EU:C:2017:936), 30.–36., 38. un 39. punkts).

30      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 41. punkts).

31      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 44. punkts).

32      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 46. un 47. punkts).

33      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 51. un 52. punkts).

34      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 58.–61. punkts).

35      Spriedums, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 25. un 29. punkts).

36      Spriedums, 2018. gada 20. marts, Menci (C-524/15, EU:C:2018:197, 40.–62. punkts).

37      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392).

38      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 53. un 55. punkts).

39      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 66. punkts).

40      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 75. punkts).

41      Spriedums, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832).

42      Spriedums, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832, 68. punkts).

43      Šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 55. punkts).

44      Saistībā ar principu ne bis in idem skat. arī spriedumu, 2018. gada 20. marts, Menci (C-524/15, EU:C:2018:197, 21. punkts).

45      Skat. iepriekš šo secinājumu 31.–37. punktu.

46      Tādējādi darbojoties Savienības tiesību ietvaros – sīkākai diskusijai konkrēti PVN iekasēšanas kontekstā skat. manus secinājumus lietā Ispas (C-298/16, EU:C:2017:650, 26.–65. punkts).

47      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 44. punkts). Skat. arī vēlāku spriedumu, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 25. un 33. punkts).

48      Spriedums, 2013. gada 26. februāris (C-399/11, EU:C:2013:107).

49      Padomes Pamatlēmums (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm – dažu dalībvalstu paziņojumi par pamatlēmuma pieņemšanu (OV 2002, L 190, 1. lpp.).

50      Saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi skat., piemēram, spriedumu, 2013. gada 30. maijs, F. (C-168/13 PPU, EU:C:2013:358, 37., 38. un 56. punkts).

51      Skat. manus secinājumus lietā Ispas (C-298/16, EU:C:2017:650, 61.–65. punkts).

52      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 44. un 45. punkts).

53      Tostarp arī situācijas, kuras ar saskaņošanas pasākumiem pilnībā reglamentē Savienības tiesību akti un kurās tomēr dalībvalsts izmanto LES 4. panta 2. punktu, lai aizsargātu būtiskus noteikumus vai principus, kas saistīti ar dalībvalsts tiesisko kārtību, tādus kā valstiska vērtība vai pamattiesība, tostarp konkrēta tādas tiesības interpretācija, kura ir aizsargāta Savienības tiesību normās. Patiesi, ar šādu primāro tiesību normu Savienības tiesību sistēma pati liek ievērot šādus noteikumus un principus.

54      Skat. iepriekš šo secinājumu 75. punktu

55      Spriedums, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C-399/11, EU:C:2013:107, 63. punkts).

56      Skat. iepriekš 53. zemsvītras piezīmi.

57      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 29. punkts).

58      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 47. punkts).

59      Skat. it īpaši spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 29. punkts); 2013. gada 26. februāris, Melloni (C-399/11, EU:C:2013:107, 60. punkts); 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 47. punkts), kā arī 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 75. punkts).

60      Tādējādi, ņemot vērā šo secinājumu 79. un 80. punktā aprakstīto spektru, tas attiektos gan uz lietām, kas ir spektra vidū (kā, piemēram, Åkerberg Fransson vai Scialdone lietas), gan, protams, uz lietām, kas atrodas spektra ārējās malās (kā, piemēram, Ispas un Kolev lietas).

61      Sīkāk paskaidrots manos secinājumos lietā Scialdone (C-574/15, EU:C:2017:553, 146.–163. punkts).

62      “Die Form ist die geschworene Feindin der Willkür, die Zwillingsschwester der Freiheit”, papildinot, ka “Denn die Form hält dem Versucher, der die Freiheit zur Zügellosigkeit zu verleiten sucht, das Gegengewicht, sie lenkt die Freiheitssubstanz in feste Bahnen … und kräftigt sie dadurch nach innen und schützt sie nach außen.” Rūdolfs fon Jērings, Geist des römischen Rechts auf den verschiedenen Stufen seiner Entwicklung, 2. daļa, 2. sēj., Breitkopf und Härtel, Leipciga, 1858, 497. lpp.

63      Arī ņemot vērā, ka saskaņā ar Hartas 52. panta 1. punktu jebkuram pamattiesību ierobežojumam ir jābūt noteiktam tiesību aktos. Saskaņā ar Tiesas nesen paustu viedokli “tikai vispārpiemērojama tiesību norma var atbilst ar skaidrību, paredzamību, pieejamību un, it sevišķi, aizsardzību pret patvaļu saistītajām prasībām” (skat. spriedumu, 2017. gada 15. marts, Al Chodor (C-528/15, EU:C:2017:213, 43. punkts)). Interesanti, kā tikai tiesas veikta un samērā “dinamiska” LESD 325. panta 1. punktā noteikto prasību interpretācija atbilstu šīm prasībām.

64      Skat. manus secinājumus lietā Scialdone (C-574/15, EU:C:2017:553, 151. un 152. punkts).

65      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 41. punkts).

66      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 65. punkts).

67      Skat. spriedumus, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 49. un 58. punkts), un 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 38. un 39. punkts).

68      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 68. un 69. punkts).

69      Šajā ziņā skat. spriedumus, 1970. gada 17. decembris, Internationale Handelsgesellschaft (11/70, EU:C:1970:114, 4. punkts); 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C-402/05 P un C-415/05 P, EU:C:2008:461, 281.–285. punkts), un Atzinumu, 2014. gada 18. decembris, 2/13, Accession of the European Union to the ECHR [Eiropas Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai] (EU:C:2014:2454, 170. punkts).

70      Spriedums, 2017. gada 5. decembris, M.A.S. un M.B. (C-42/17, EU:C:2017:936, 57. punkts). Direktīvu piemērošanas sakarā skat. arī spriedumus, 1987. gada 8. oktobris, Kolpinghuis Nijmegen (80/86, EU:C:1987:431, 13. punkts), un 2005. gada 22. novembris, Grøngaard un Bang (C-384/02, EU:C:2005:708, 30. punkts).

71      Spriedums, 2015. gada 8. septembris, Taricco u.c. (C-105/14, EU:C:2015:555, 24. un 47. punkts).

72      Spriedums, 2018. gada 5. jūnijs, Kolev u.c. (C-612/15, EU:C:2018:392, 57. un 65. punkts).

73      Noteikti ir pareizi iebilst, ka šādas sekas vienmēr ir bijušas iespējamas Savienības tiesiskās kārtības darbībā. Jebkuru valsts tiesas paziņojumu par neatbilstību var apstrīdēt citas attiecīgās dalībvalsts personas, padarot tiesību aktus neskaidrākus (vismaz uz kādu laiku), kā rezultātā viena persona šajā pārejas periodā varētu, piemēram, iegūt kādu labumu, kuru citas personas neiegūs. Uzskatu, ka šāds (vispārīgi derīgs) novērojums ir skaidri ierobežots konkrētā kontekstā, efektīvi i) nosakot kriminālatbildību, ii) pamatojoties uz ļoti “ekonomiski formulēto” LESD 325. panta 1. punktu. Atkal galvenā atšķirība ir piemērojamo normu paredzamība un precizitāte. Skat. manus secinājumus lietā Scialdone (C-574/15, EU:C:2017:553, 165., 166. un 173.–178. punkts).

74      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, N.S. u.c. (C-411/10 un C-493/10, EU:C:2012:865, 86. punkts).

75      Spriedums, 2016. gada 5. aprīlis (C-404/15 un C-659/15 PPU, EU:C:2016:198, 82.–88. punkts).

76      Attiecībā uz konkrēto jautājumu Eiropas Savienības tiesību normas vai normu kopuma izpratnē skat. iepriekš šo secinājumu 70.–80. punktu.

77      Tādējādi, ņemot vērā šo secinājumu 79. punktā aprakstīto gradāciju, izskatāmās lietas apstākļi vairāk līdzinātos Ispas vai Kolev lietu apstākļiem.

78      Attiecībā uz noteikumiem, kas izriet no Hartas Savienības tiesību piemērošanas jomā, skat., piemēram, spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Åkerberg Fransson (C-617/10, EU:C:2013:105, 27. punkts), kā arī 2017. gada 5. aprīlis, Orsi un Baldetti (C-217/15 un C-350/15, EU:C:2017:264, 16. punkts).

79      Skat., piemēram, spriedumu, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 53. punkts).

80      Spriedums, 2018. gada 2. maijs, Scialdone (C-574/15, EU:C:2018:295, 33. punkts).

81      Lai gan, iespējams, ļoti ciniski raugoties, šī izteikuma faktisko precizitāti varētu apšaubīt – cilvēku ielikšana cietumā par nodokļu nemaksāšanu varētu stiprināt (attālāko) preventīvo mērķi, bet maz ticams, ka tas palīdzētu sasniegt (iespējams, neatliekamāko) mērķi panākt, lai viņi izpilda savu pienākumu pret valsts budžetu. Tāpēc arī parādnieku cietumi, lai gan pamatots atturēšanas izpratnē, iepriekš guva ļoti ierobežotus panākumus tādā izpratnē, lai panāktu, ka cilvēki samaksā, – skat., ar pienācīgām literārām atsaucēm, manus secinājumus lietā Nemec (C-256/15, EU:C:2016:619, 63.–65. punkts).

82      Šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 17. decembris, WebMindLicenses (C-419/14, EU:C:2015:832, 65. un 66. punkts). Tiesa it īpaši uzstāja, ka telesakaru pārtveršanai, ar kā palīdzību bija iegūti apstrīdētie pierādījumi, ir jābūt noteiktai tiesību aktos un jābūt nepieciešamai gan krimināllietas, gan administratīvā kontekstā. Turklāt ir jāpārbauda, vai atbilstoši vispārējam principam par tiesību uz aizstāvību ievērošanu nodokļu maksātājam ir bijusi iespēja administratīvajā procesā piekļūt šiem pierādījumiem un tikt uzklausītam to sakarā.

83      Attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar pārtveršanu skat., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumus, 1990. gada 24. aprīlis, Kruslin pret Franciju (CE:ECHR:1990:0424JUD001180185); 2010. gada 18. maijs, Kennedy pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2010:0518JUD002683905), un 2015. gada 4. decembris, Roman Zakharov pret Krieviju (CE:ECHR:2015:1204JUD004714306). Pēdējā minētajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja trūkumus Krievijas tiesību aktos, ar kuriem bija reglamentēta sakaru pārtveršana attiecībā uz pārtveršanu atļauju procedūrām. Plašākam skatījumam par piemērotu līdzsvaru starp cīņu pret noziegumiem un privātās dzīves un datu aizsardzību skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Tele2 Sverige un Watson u.c. (C-203/15 un C-698/15, EU:C:2016:970).

84      Skat. šo secinājumu 96.–101. un 102.–112. punktu.

85      Piemēram, vai noteikums, kurā ir noteikts, ka vides pārskata procedūrās izmaksas nedrīkst būt pārmērīgi augstas, ir procesuāls vai materiāltiesisks noteikums? Par šo jautājumu skat. arī manus secinājumus lietā Klohn (C-167/17, EU:C:2018:387, 82.–91. punkts).

86      Abos spriedumos šie pierādījumi tika ne vien apspriesti pēc tam, kad vairākas puses un lietā iestājušās dalībvalstis bija sniegušas savus apsvērumus, bet arī pamatoti ar autoritatīviem Eiropas Cilvēktiesību tiesas paziņojumiem par attiecīgo jautājumu (skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, N.S. u.c. (C-411/10 un C-493/10, EU:C:2011:865, 88.–90. punkts), un 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru (C-404/15 un C-659/15 PPU, EU:C:2016:198, 43.–60. punkts). Es noteikti neierosinu, ka apgalvojumiem par sistēmiskiem trūkumiem visās lietās vienmēr būtu jābūt pamatotiem ar šāda veida vai apjoma pierādījumiem. Šis salīdzinājums tikai parāda konceptuāli krasi atšķirīgo iesniegto pierādījumu līmeni.

87      Kā nedaudz pieminēju šo secinājumu 24. un 44. punktā, šķiet, ka valsts tiesu vidū pastāv domstarpības par to, kā interpretēt jauno tiesību aktu. Varētu diplomātiski piebilst, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu atspoguļotās domstarpības starp iesniedzējtiesu, no vienas puses, un Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) un Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa), no otras puses, šķiet, ir vēl dziļākas.