Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA DŽERARDA HOGANA [GERARD HOGAN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2019. gada 17. janvārī(1)

Lieta C-133/18

Sea Chefs Cruise Services GmbH

pret

Ministre de l’Action et des Comptes publics

(Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Pievienotās vērtības nodoklis (PVN) – Direktīva 2006/112/EK – 171. pants – PVN atmaksāšana – Direktīva 2008/9/EK – 20. pants – Atmaksas dalībvalsts lūgums sniegt papildu informāciju – Pieprasītā informācija, kas jāsniedz atmaksas dalībvalstij viena mēneša laikā pēc dienas, kad pieprasījums sasniedzis personu, kam tas ir adresēts – Termiņa juridiskā daba un tā neievērošanas sekas






1.        Ja nodokļa maksātājs uz attiecīgās nodokļu iestādes lūgumu sniegt papildu informāciju neatbild viena mēneša laikā, kas noteikts Padomes Direktīvā 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (2), vai tas nozīmē, ka viņa tiesības saņemt PVN atmaksu tādējādi ir automātiski beigušās? Šis ir pamatjautājums, kas rodas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.        Šis lūgums attiecīgi ir par Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punkta interpretāciju. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izteikts Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa, Francija) tiesvedībā starp Sea Chefs Cruise Services GmbH (turpmāk tekstā – “Sea Chefs”), Vācijā reģistrētu uzņēmumu, un Ministre de l’Action et des Comptes publics (Valsts pārvaldes un budžeta ministrija, Francija) par šīs iestādes lēmumu noraidīt Sea Chefs lūgumu atmaksāt pārmaksāto PVN attiecībā uz laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim.

3.        Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā noteiktais viena mēneša termiņš sniegt informāciju ir prekluzīvs, proti, vai tas ir termiņš, kura neievērošanas gadījumā tiek zaudētas tiesības uz atmaksu, vai arī, pakārtoti, šis noteikums pieļauj interpretāciju, atbilstoši kurai ir iespējams izskatīt PVN atmaksas pieteikumu, iesniedzot pierādījumus sūdzībai saskaņā ar šīs direktīvas 23. pantu.

4.        Tomēr, pirms izskatīt kādu no šiem jautājumiem, vispirms ir jāizklāsta atbilstošās tiesību normas.

I.      Atbilstošās tiesību normas

A.      Eiropas Savienības tiesības

1.      Direktīva 2006/112

5.        Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (3), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Direktīvu 2008/8/EK (4) (2008. gada 12. februāris), 169. pantā ir noteikts:

“Papildus 168. pantā minētajai atskaitīšanai nodokļa maksātājam ir tiesības atskaitīt tajā minēto PVN, ciktāl preces un pakalpojumus izmanto šādiem nolūkiem:

a)      darījumiem, kas saistīti ar 9. panta 1. punkta otrajā daļa minētajām darbībām un kas veikti ārpus dalībvalsts, kurā nodoklis ir maksājams vai samaksāts, un attiecībā uz ko PVN būtu atskaitāms, ja šie darījumi būtu veikti attiecīgajā dalībvalstī;

[..].”

6.        Minētās direktīvas 170. pantā ir paredzēts:

“Nodokļa maksātājiem, kuri Direktīvas 86/560/EEK 1. panta, Direktīvas 2008/9/EK 2. panta 1. punkta un 3. panta un šīs direktīvas 171. panta nozīmē neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā viņi iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, ir tiesības uz nodokļa atmaksāšanu tiktāl, ciktāl preces vai pakalpojumus izmanto šādiem darījumiem:

a)      darījumiem, kas minēti 169. pantā;

b)      darījumiem, par kuriem saskaņā ar 194., 195., 196., 197. un 199. pantu nodokli maksā vienīgi pircējs vai pakalpojumu saņēmējs.”

7.        Minētās direktīvas 171. pantā ir paredzēts:

“1. Nodokļa maksātājiem, kuri neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā tie iegādājas preces un saņem pakalpojumus vai veic preču importu, kam uzlikts PVN, bet kuri veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, PVN atmaksā saskaņā ar Direktīvā 2008/9/EK paredzēto sīki izstrādāto īstenošanas kārtību.

[..]”

2.      Direktīva 2008/9

8.        Direktīvas 2008/9 7. pantā ir noteikts:

“Lai atmaksas dalībvalstī iegūtu PVN atmaksu, nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī, adresē elektronisku atmaksas pieteikumu minētajai dalībvalstij un iesniedz to dalībvalstij, kurā viņš veic uzņēmējdarbību, izmantojot elektronisku portālu, ko izveidojusi šī dalībvalsts.”

9.        Direktīvas 2008/9 8. pantā ir noteikts:

“1. Atmaksas pieteikumā ietver šādu informāciju:

a)      pieteikuma iesniedzēja vārds un pilna adrese;

b)      adrese saziņai elektroniskā veidā;

c)      tās pieteikuma iesniedzēja uzņēmējdarbības apraksts, kurai iegādātas preces un saņemti pakalpojumi;

d)      atmaksas periods, uz ko pieteikums attiecas;

e)      pieteikuma iesniedzēja paziņojums, ka atmaksas periodā tas nav piegādājis nekādas preces vai sniedzis nekādus pakalpojumus, kas varētu tikt uzskatīti par piegādēm vai sniegtiem atmaksas dalībvalstī, izņemot darījumus, kas minēti 3. panta b) punkta i) un ii) apakšpunktā;

f)      pieteikuma iesniedzēja PVN maksātāja identifikācijas numurs vai nodokļa maksātāja reģistrācijas numurs;

g)      ziņas par bankas kontu (tostarp IBAN un BIC kods).

2. Papildus 1. punktā noteiktajai informācijai atmaksas pieteikumā katrai dalībvalstij un par katru PVN rēķinu vai katru importēšanas dokumentu jānorāda šādi dati:

a)      preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja nosaukums un pilnīga adrese;

b)      izņemot importa gadījumu, preču piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja PVN maksātāja identifikācijas numurs vai nodokļa maksātāja reģistrācijas numurs, ko piešķīrusi atmaksas dalībvalsts saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 239. un 240. pantu;

c)      izņemot importa gadījumu, atmaksas dalībvalsts apzīmējums saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 215. pantu;

d)      PVN rēķina vai importēšanas dokumenta datums un numurs;

e)      summa, kurai uzliek nodokli, un PVN summa, izteikta atmaksas dalībvalsts valūtā;

f)      atskaitāmā PVN summa, kas aprēķināta saskaņā ar 5. pantu un 6. panta otro daļu un izteikta atmaksas dalībvalsts valūtā;

g)      attiecīgā gadījumā – atskaitāmā PVN daļa, ko aprēķina saskaņā ar 6. pantu, izteikta procentos;

h)      iegādāto preču un saņemto pakalpojumu veids, kas aprakstīts, izmantojot 9. pantā uzskaitītos kodus.”

10.      Direktīvas 2008/9 15. pantā ir noteikts:

“Atmaksas pieteikumu iesniedz dalībvalstij, kurā veic uzņēmējdarbību, vēlākais līdz tā kalendārā gada, kas seko atmaksas periodam, 30. septembrim. Atmaksas pieteikumu par iesniegtu uzskata tikai tad, ja pieteikuma iesniedzējs ir norādījis visu 8., 9. un 11. pantā pieprasīto informāciju.

[..]”

11.      Minētās direktīvas 20. pantā ir paredzēts:

“1. Ja atmaksas dalībvalsts uzskata, ka tās rīcībā nav visa[s] atbilstīgā[s] informācija[s], lai pieņemtu lēmumu par pilnīgu vai daļēju atmaksāšanu, tā četru mēnešu laikposmā, kas minēts 19. panta 2. punktā, var it īpaši no pieteikuma iesniedzēja vai no dalībvalsts, kurā [tas] veic uzņēmējdarbību, kompetentajām iestādēm pieprasīt papildinformāciju elektroniskā veidā. Ja papildinformāciju pieprasa personai, kas nav pieteikuma iesniedzējs vai dalībvalsts kompetentā iestāde, pieprasījumu nosūta elektroniski tikai gadījumā, ja pieprasījuma saņēmējam ir piekļuve šādiem līdzekļiem.

Vajadzības gadījumā atmaksas dalībvalsts var pieprasīt citu papildinformāciju.

Atmaksas dalībvalsts informācijā, ko pieprasa saskaņā ar 1. punktu, ietver attiecīgā PVN rēķina vai importēšanas dokumenta oriģinālu vai kopiju, ja atmaksas dalībvalstij ir pamatotas šaubas par konkrēta pieteikuma pamatotību [vai precizitāti]. Šādā gadījumā nepiemēro 10. pantā minētās robežvērtības.

2. Atmaksas dalībvalsts saņem saskaņā ar 1. punktu pieprasīto informāciju viena mēneša laikā pēc dienas, kad pieprasījums sasniedzis personu, kam tas ir adresēts.”

12.      Minētās direktīvas 21. pantā ir paredzēts:

“Ja atmaksas dalībvalsts pieprasa papildinformāciju, tā par savu lēmumu apstiprināt vai noraidīt atmaksas pieteikumu iesniedzējam paziņo divu mēnešu laikā pēc dienas, kurā tā saņem pieprasīto informāciju, vai, ja tā nav saņēmusi atbildi uz savu pieprasījumu, – divu mēnešu laikā pēc 20. panta 2. punktā noteiktā termiņa beigām.

[..]”

13.      Minētās direktīvas 23. pantā ir paredzēts:

“1. Ja atmaksas pieteikums ir noraidīts daļēji vai pilnībā, atmaksas dalībvalsts atteikuma iemeslus paziņo pieteikuma iesniedzējam līdz ar lēmumu.

2. Pieteikuma iesniedzējs lēmumu par atmaksas pieteikuma noraidīšanu var pārsūdzēt atmaksas dalībvalsts kompetentajās iestādēs tādā pašā veidā un ievērojot tādus pašus termiņus, kas paredzēti apelācijām, kuras iesniedz personas, kas veic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī.

[..]”

B.      Piemērojamie valsts tiesību akti

14.      Vispārējā nodokļu kodeksa (code general des impôts) II pielikuma 242-0. W pantā, kas tika iekļauts, lai transponētu iepriekš minētās Direktīvas 2008/9 20. pantu, ir noteikts:

“I. – Nodokļu iestāde var elektroniski lūgt [..] papildu informāciju, it īpaši no pieteikuma iesniedzēja vai kompetentajām iestādēm Eiropas Savienības dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, ja šī iestāde uzskata, ka tās rīcībā nav visas atbilstīgās informācijas, lai pieņemtu lēmumu par pilnīgu vai daļēju atmaksāšanu. Ja papildinformāciju pieprasa personai, kas nav pieteikuma iesniedzējs vai dalībvalsts kompetentā iestāde, pieprasījumu nosūta elektroniski tikai gadījumā, ja pieprasījuma saņēmējam ir piekļuve šādiem līdzekļiem. Ja nodokļu iestāde to uzskata par lietderīgu, tā var pieprasīt citu papildinformāciju. Saistībā ar šiem pieprasījumiem nodokļu iestāde, ja šai iestādei ir pamats šaubīties par konkrēta pieteikuma pamatotību vai precizitāti, var lūgt pieteikuma iesniedzējam iesniegt rēķina vai importēšanas dokumenta oriģinālu. Pieprasījums var attiekties uz visiem darījumiem neatkarīgi no to apjoma.

II. – Visa papildu informācija, kas tiek pieprasīta atbilstoši I daļas noteikumiem, ir jāsniedz viena mēneša laikā no dienas, kad adresāts ir saņēmis lūgumu sniegt informāciju.”

II.    Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

15.      2015. gada 17. septembrī Sea Chefs vērsās Francijas nodokļu iestādē, lūdzot atmaksāt pārmaksāto pievienotās vērtības nodokli 40 054,31 EUR apmērā par laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim. Prasības summa pamatlietā ir ierobežota līdz 32,143,47 EUR apmēram.

16.      Ar 2016. gada 29. janvāra lēmumu Sea Chefs lūgums tika pilnībā noraidīts, jo šī uzņēmējsabiedrība nebija atbildējusi uz Francijas nodokļu iestādes nosūtīto lūgumu sniegt papildu informāciju, kuru tā bija nosūtījusi 2015. gada 14. decembra elektroniskā pasta vēstulē.

17.      Ar pieteikumu un dokumentu, kas reģistrēts 2016. gada 7. aprīlī un 2017. gada 2. janvārī, Sea Chefs lūdza Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa) uzdot tostarp atmaksāt PVN pārmaksu 32,143,47 EUR apmērā par attiecīgo laikposmu.

18.      Ar dokumentiem, kas iesniegti 2016. gada 24. oktobrī un 2017. gada 28. Decembrī, Nerezidentu nodokļu pārvaldes vadītājs norādīja, ka lūgums ir noraidāms kā nepieņemams, pamatojoties uz to, ka nav ievērots viena mēneša termiņš atbildes sniegšanai atbilstoši Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktam, kas transponēts ar Vispārējā nodokļu kodeksa II pielikuma 242-0. W panta pēdējo daļu. Pēc attiecīgā vadītāja domām, viena mēneša termiņa neievērošana lūguma iesniegšanu padarot neiespējamu noilguma dēļ. Vadītājs arī norādīja, ka neesot iespējams izskatīt pieteikumu par PVN atmaksu, iesniedzot pierādījumus nodokļu tiesai, kas nosaka tiesības uz atmaksu.

19.      Ar 2017. gada 27. jūnija spriedumu Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa) apturēja tiesvedību Sea Chefs celtajā prasībā, saskaņā ar Administratīvā procesa kodeksa (code de justice administrative) L. 113-1. pantu nosūtīja lietas materiālus Conseil d’État (Valsts padome, Francija) un iesniedza Valsts padomei vairākus jautājumus.

20.      Valsts padome atbildi uz šiem jautājumiem sniedza 2017. gada 18. oktobra lēmumā Nr. 412053 (avis contentieux).

21.      Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa) tostarp uzskata, ka, ja Francijas nodokļu iestāžu rīcībā nav visas informācijas, kas tām ļautu pārliecināties, ka nodokļa maksātājs, kas Francijā neveic uzņēmējdarbību, atbilst PVN atmaksāšanas noteikumiem attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, kas tam ir sniegti Francijā, tad iestādes var pieprasīt, lai nodokļa maksātājs sniegtu šādu informāciju elektroniski. Šī informācija nodokļa maksātājam ir jāsniedz viena mēneša laikā no pieprasījuma saņemšanas brīža.

22.      Šī tiesa arī uzskata, ka, lai nodrošinātu PVN sistēmas efektivitāti, Direktīvā 2008/9 ir noteikti termiņi, lai nodrošinātu atmaksas pieteikumu ātru izskatīšanu, un pieteikuma iesniedzējiem tie ir jāievēro. Tomēr Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa) ir norādījusi, ka ne Direktīvā 2008/9, ne arī kādā valsts tiesību aktā nav paredzētas sekas attiecībā uz tiesībām saņemt PVN atmaksu, ja netiek ievērots atbildes sniegšanas termiņš. It īpaši šī tiesa ir norādījusi, ka nevienā tiesību aktā nav skaidri noteikts, vai nodokļa maksātājs var lūgt nodokļa tiesu izskatīt viņa pieteikumu vai arī tā pieteikums nav izskatāms termiņa nokavējuma dēļ.

23.      Sea Chefs apgalvoja Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa), ka neiespējamība tiesā izskatīt šo situāciju pārsūdzības kārtībā atbilstoši Direktīvas 2008/9 23. pantam esot pretrunā Savienības tiesību aktos noteiktajam PVN neitralitātes principam. PVN neitralitāti nodrošinot tiesības uz pilnīgu atskaitījumu, kas ir PVN pamatprincips, un tas ietverot tiesības uz tiesisko aizsardzību.

24.      Sea Chefs arī norādīja, ka neiespējamība tiesā izskatīt viņu lūgumu par PVN atmaksu esot pretrunā PVN samērīguma principam. Saskaņā ar Sea Chefs teikto, lai gan nodokļu iestādēm ir jānodrošina, ka nodokļa maksātājs izpilda savus pienākumus deklarēt un maksāt PVN, un tās var uzlikt citus pienākumus ar mērķi pareizi iekasēt PVN un novērst krāpšanu, šīs iestādes nedrīkstot pārsniegt to, kas nepieciešams, lai sasniegtu šos mērķus.

25.      Kā norāda Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa), jautājums par to, vai attiecīgais noilguma noteikums ir saderīgs ar neitralitātes un samērīguma principu, esot izšķirošs, lai tiesa atrisinātu strīdu, un tas rada nopietnas grūtības.

26.      Šādos apstākļos Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris) 20. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir radīts ierobežojošs noteikums, atbilstoši kuram dalībvalsts nodokļa maksātāja, kas lūdz pievienotās vērtības nodokli atmaksāt dalībvalstij, kurā tas neveic uzņēmējdarbību, atmaksas pieteikums nevar tikt izskatīts nodokļu tiesā, ja nodokļa maksātājs nav ievērojis termiņu atbildes uz valsts iestādes lūgumu iesniegt informāciju saskaņā ar šī panta pirmās daļas noteikumiem sniegšanai, vai, gluži pretēji, tas nozīmē, ka nodokļu tiesa var izskatīt šī nodokļa maksātāja pieteikumu, ņemot vērā šīs direktīvas 23. pantā noteiktās tiesības uz pārsūdzību un ievērojot PVN neitralitātes un samērīguma principus?”

III. Tiesvedība Tiesā

27.      Sea Chefs, Francijas un Spānijas valdības un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. Beidzoties šai tiesvedības rakstveida daļai, Tiesa atbilstoši Tiesas Reglamenta 76. panta 2. punktam secināja, ka tā ir pietiekami informēta, lai pieņemtu nolēmumu, nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

IV.    Vērtējums

28.      Saskaņā ar Direktīvas 2008/9 1. pantu šīs direktīvas mērķis ir noteikt Direktīvas 2006/112 170. pantā paredzētās PVN atmaksāšanas kārtību nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību atmaksas dalībvalstī un kas atbilst Direktīvas 2008/9 3. pantā paredzētajiem noteikumiem. Vienā dalībvalstī reģistrēta nodokļa maksātāja tiesības, kas reglamentētas Direktīvā 2008/9, saņemt citā dalībvalstī samaksātā PVN atmaksāšanu ir atkarīgas no Direktīvā 2006/112 noteiktajām šī nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt PVN, kas ir samaksāts kā priekšnodoklis savā dalībvalstī (5).

29.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nodokļa maksātāju tiesības no maksājamā PVN atskaitīt PVN, kas tiem ir jāmaksā vai kas jau iepriekš kā priekšnodoklis ir samaksāts par iegādātajām precēm un saņemtajiem pakalpojumiem, ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatprincips. Atskaitīšanas un tādējādi atmaksāšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no šo darbību mērķiem vai rezultātiem, ja vien minētajām darbībām principā ir piemērojams PVN. Tomēr priekšnoteikums tiesībām atskaitīt PVN ir gan materiāltiesisko prasību vai nosacījumu, gan formālo prasību vai nosacījumu ievērošana (6).

30.      Neraugoties uz paralēlēm, kādas Tiesas judikatūrā ir vilktas starp tiesībām atskaitīt PVN un tiesībām uz PVN atmaksāšanu, Direktīvas 2008/9 noteikumi par informāciju, kam jābūt atmaksas pieteikumā (7), un termiņiem atmaksas pieteikuma iesniegšanai (8) ir daudz detalizētāki nekā Direktīvā 2006/112 ietvertie PVN atskaitīšanas noteikumi (9).

31.      Piemēram, Direktīvā 2006/112 nav noteikts nekāds termiņš, kurā PVN būtu jāatskaita. Tomēr Tiesa 2016. gada 28. jūlija spriedumā Astone (10) ir atzinusi, ka Direktīvas 2006/112 167., 168. un 178. pants, 179. panta pirmā daļa un 180. un 182. pants ir interpretējami tādējādi, ka tajos nav liegts tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts noilguma termiņš attiecībā uz atskaitīšanas tiesību īstenošanu, ja ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, bet tas saskaņā ar Tiesas viedokli ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Turklāt 2008. gada 8. maija spriedumā Ecotrade (11) un 2012. gada 12. jūlija spriedumā EMS-Bulgaria Transport (12) Tiesa ir nospriedusi, ka iespēja izmantot tiesības uz atskaitīšanu bez jebkāda ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļa maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts.

32.      Turpretim Direktīvā 2008/9 ir noteikta virkne termiņu attiecībā uz pieteikuma iesniegšanas procedūru un PVN atmaksas piešķiršanu. Šajā ziņā Tiesa savā 2012. gada 21. jūnija spriedumā Elsacom (13) ir nospriedusi, ka Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts prekluzīvs termiņš PVN atmaksāšanas pieteikuma iesniegšanai un ka šī termiņa neievērošanas rezultātā tiek zaudētas tiesības uz PVN atmaksu.

33.      Tādējādi Tiesa ir uzskatījusi, ka jēdzienu “ne vēlāk kā” (au plus tard) Padomes Astotās direktīvas 79/1072/EEK par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī (14), 7. panta 1. punkta pirmajā daļā un “vēlākais līdz” (au plus tard) Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta pirmajā daļā lietojums padara noteiktos termiņus par prekluzīviem un ka pēc šiem termiņiem nav iespējams iesniegt pieteikumu par PVN apmaksu.

34.      Tomēr vēlos atzīmēt, ka Tiesa savā 2012. gada 21. jūnija spriedumā Elsacom (15) nav piešķīrusi nekādu nozīmi attiecīgajos noteikumos esošajai pienākuma izteiksmei (shall – angliski).

35.      Atšķirībā no Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punkta pirmajā teikumā noteiktā termiņa, no šīs direktīvas 20. panta 2. punkta redakcijas nav skaidrs, vai tajā noteiktais viena mēneša termiņš ir prekluzīvs, jo pēdējā noteikumā nav ietverti tādi vārdi kā “ne vēlāk kā līdz” vai “vēlākais līdz”. Direktīvas 20. panta 2. punktā ir izmantota pienākuma izteiksme (shall – angliski), bet šajos apstākļos neuzskatu šī vārda lietošanu par dispozitīvu jautājumu.

36.      Gluži pretēji, uzskatu, ka ir būtiski un tā nav nejaušība, ka Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā nav tāda jēdziena kā “ne vēlāk kā līdz”, pretēji šīs direktīvas 15. panta 1. punktam,. Šāds noklusējums skaidri norāda, ka Eiropas likumdevējs nav pirmajā normā mēģinājis noteikt prekluzīvu termiņu (16). Ņemot vērā tiesību uz PVN atmaksu pamata būtību saistībā ar PVN kopējo sistēmu un neitralitātes principu, kas ir šīs sistēmas galvenais elements, prekluzīva termiņa noteikšana, kas noved pie šīs tiesības zaudēšanas, ir obligāti izsakāma skaidri un nepārprotami, tiešiem vārdiem, kas ir ietverti pašā direktīvā.

37.      Vēlos arī atzīmēt, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/9 20. panta 1. punktu dalībvalsts, kas izskata atmaksas pieprasījumu, drīkst lūgt papildu informāciju vai nu no pieteicēja, vai no uzņēmēja dalībvalsts kompetentajām iestādēm, vai – kā šajā gadījumā – no trešās personas. Tomēr Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā ir noteikts vienāds viena mēneša termiņš pieprasītās informācijas sniegšanai neatkarīgi no lūguma adresāta identitātes.

38.      Šis fakts pats par sevi, manuprāt, skaidri norāda, ka Francijas nodokļu iestāžu pieņemtā šī noteikuma interpretācija (17) nevar būt pareiza. Lai gan tiesības uz atskaitījumu ir visas PVN sistēmas būtisks aspekts, ja šī interpretācija būtu pareiza, tā nozīmētu, ka nodokļa maksātāja tiesības šajā ziņā būtu pilnīgi neaizsargātas attiecībā pret trešo personu rīcību, no kurām ne visas ir spējīgas atbildēt uz šādu lūgumu minētajā salīdzinoši īsajā laikā. Attiecīgi būtu pilnīgi netaisnīgi, ja tas, ka trešās personas – piemēram, uzņēmuma dalībvalsts nodokļu iestādes – neiesniedz pieprasīto informāciju šīs direktīvas 20. panta 2. punktā noteiktajā termiņā, varētu novest pie nodokļa maksātāja tiesību uz atmaksāšanu zaudēšanas.

39.      Šo secinājumu atbalsta arī Tiesas pastāvīgā judikatūra, kurā ir uzsvērtas ikvienas personas tiesības uz labu pārvaldību (18) un Hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (19). Šajā kontekstā uzskatu, ka būtisks ikvienas personas tiesību uz labu pārvaldību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību aspekts ir tāds, ka Savienības tiesību aktos garantētās materiālās tiesības nevar tikt vājinātas vai likvidētas, piemērojot termiņu, kuru ir iespējams piemērot netaisnīgi vai patvaļīgi. Tomēr tā tas būtu gadījumā, ja, piemēram, nodokļa maksātāja tiesības uz atskaitījumu automātiski tiktu atņemtas noilguma dēļ – tādēļ, ka cita persona nav atbildējusi uz pieprasījumu sniegt informāciju viena mēneša laikā.

40.      Tāpat ir jāatgādina, ka Direktīvas 2008/9 21. panta pirmajā daļā ir noteikts termiņš atmaksas dalībvalstij paziņot pieteicējam par tās lēmumu apstiprināt vai noraidīt atmaksas pieteikumu pēc informācijas saņemšanas saskaņā ar šīs direktīvas 20. panta 1. punktu vai gadījumā, ja tā nesaņem atbildi uz savu pieprasījumu. Tādējādi var teikt, ka Direktīvas 2008/9 21. pantā nav izslēgta iespēja dalībvalstij apstiprināt PVN atmaksāšanu, neraugoties uz to, ka pieteicējs nav atbildējis uz pieprasījumu sniegt papildu informāciju. Tas ir papildu pierādījums tam, ka 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš nav paredzēts kā prekluzīvs termiņš tādā nozīmē, ka tā neievērošana automātiski atņemtu tiesības uz atskaitīšanu.

41.      Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2008/9 26. panta otro daļu, ja pieteikuma iesniedzējs paredzētā termiņa laikā neiesniedz atmaksas dalībvalsts pieprasīto papildinformāciju, attiecīgā dalībvalsts neatlīdzina pieteikuma iesniedzējam atmaksājamās summas procentus par termiņu, kas noteikts Direktīvas 2008/9 22. panta 1. punktā. Tādējādi Direktīvas 2008/9 26. panta otrā daļa skaidri ir balstīta uz premisu, ka termiņa papildu informācijas sniegšanai saskaņā ar 20. panta 2. punktu neievērošana nenozīmē tiesību uz PVN atmaksu zaudēšanu.

42.      Tādēļ visu šo iemeslu dēļ man ir jāsecina, ka Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš nav prekluzīvs tādā izpratnē, kādā to ir piemērojušas Francijas nodokļu iestādes šajā lietā. Tomēr, neraugoties uz to, ka Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš nav prekluzīvs, tomēr var atzīmēt, ka šī termiņa neievērošana nav bez sekām.

43.      Pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2008/9 21. panta pirmo daļu, ja atmaksas dalībvalsts nav saņēmusi atbildi uz savu pieprasījumu sniegt papildu informāciju, tā paziņo pieteikuma iesniedzējam par savu lēmumu apstiprināt vai noraidīt atmaksas pieteikumu divu mēnešu laikā pēc tam, kad ir beidzies šīs direktīvas 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš. Tāpēc atbildes nesniegšana ir pamats pieņemt lēmumu attiecībā uz atmaksas pieteikumu, un šo lēmumu savukārt pieteicējs var pārsūdzēt saskaņā ar Direktīvas 2008/9 23. panta 2. punktu.

44.      Direktīvas 2008/9 23. panta 2. punktā nav noteikti detalizēti noteikumi par tajā paredzēto pārsūdzību. Nepastāvot nekādām norādēm vai ierobežojumiem un ņemot vērā, ka līdzvērtības un efektivitātes prasības ir identiskas, pārsūdzības tvērums ir valsts procesuālo tiesību jautājums. Tāpēc tas nozīmē, ka būtībā vismaz pārsūdzība var tikt īstenota administratīvajā iestādē un/vai tiesā un pārsūdzība var attiekties uz juridiskiem un faktiskiem jautājumiem.

45.      Tā kā, manuprāt, 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš nav prekluzīvs un pieteicējs nezaudē savas tiesības uz PVN atmaksu, ja tas nav izpildījis pienākumu iesniegt papildu informāciju noteiktajā termiņā, pieteicējs var iesniegt atmaksas dalībvalsts pieprasīto papildu informāciju pārsūdzības procedūrā, kurā tiek izskatīts viņa atmaksas pieprasījums.

46.      Lai nodrošinātu, ka šī iespēja netiek izmantota sistemātiski un tomēr tiek ievērots Direktīvas 2008/9 20. panta 2. punktā noteiktais termiņš, uzskatu, ka – ar nosacījumu, ka tiek ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi, – atmaksas dalībvalsts var – bet tai nav pienākuma – noteikt, ka pieteicējam ir jāapmaksā pārsūdzības procedūras izmaksas, kas radušās tādēļ, ka pieteicējs nav iesniedzis papildu informāciju šajā normā noteiktajā termiņā.

47.      Otrkārt, kā norādīts iepriekš 41. punktā, tam, ka savlaicīgi nav atbildēts uz pieprasījumu sniegt papildu informāciju, atbilstoši Direktīvas 2008/9 26. pantam var būt sekas to procentu ziņā, kas jāmaksā pieteicējam, ja PVN ir atmaksāts ar nokavēšanos.

V.      Secinājumi

48.      Ņemot vērā izklāstītos argumentus, ierosinu Tiesai uz Tribunal administratif de Montreuil (Montreijas Administratīvā tiesa, Francija) prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112/EK paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, 20. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav noteikts prekluzīvs termiņš, kura neievērošanas gadījumā automātiski tiek liegtas tiesības uz dalībvalsts veiktu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksu. Tādējādi nodokļa maksātāja PVN atmaksas pieteikums var tikt izskatīts, pārbaudot pierādījumus pārsūdzībā, kas ir ierosināta atbilstoši šīs direktīvas 23. pantam.

1      Oriģinālvaloda – angļu.

2      OV 2008, L 44, 23. lpp.

3      OV 2006, L 347, 1. lpp.

4      OV 2008, L 44, 1. lpp.

5      Spriedums, 2018. gada 21. marts, Volkswagen (C-533/16, EU:C:2018:204, 34. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

6      Spriedums, 2018. gada 21. marts, Volkswagen (C-533/16, EU:C:2018:204, 37.–40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

7      Skat. Direktīvas 2008/9 8. pantu. No Tiesai pieejamajiem lietas materiāliem izriet, ka Sea Chefs PVN atmaksas pieteikums tika iesniegts savlaicīgi atbilstoši šīs direktīvas 15. panta 1. punktam. Turklāt, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa par to pārliecinās, nekas no Tiesā iesniegtajiem materiāliem neliecina, ka Sea Chefs nebūtu ievērojusi valsts tiesību noteikumus, ar kuriem ir transponēts Direktīvas 2008/9 8. pants, līdz ar to tā ir iesniegusi derīgu un pilnīgu PVN atmaksas pieteikumu. Papildus tam nav nekādu pazīmju, ka būtu radies kāds jautājums par krāpšanu vai tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.

8      Skat. Direktīvas 2008/9 15. panta 1. punktu.

9      Skat. Direktīvas 2006/112 178. pantu par nosacījumiem, kas regulē tiesības atskaitīt PVN.

10      C-332/15, EU:C:2016:614, 39. punkts.

11      C-95/07 un C-96/07, EU:C:2008:267, 44. punkts.

12      C-284/11, EU:C:2012:458, 48. punkts.

13      C-294/11, EU:C:2012:382, 26. un 33. punkts.

14      OV 1979, L 331, 11. lpp.

15      C-294/11, EU:C:2012:382, 26. un 33. punkts.

16      Šāda pieeja atbilstu arī Eiropas likumdevēja pieejai procedūrām, kas regulē tiesības atskaitīt PVN, un tam, ka Direktīvā 2006/112 nav nekādu konkrētu termiņu atskaitīšanas pieteikuma iesniegšanai.

17      Skat. iepriekš 18. punktu.

18      Pēc analoģijas skat. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”), kas tostarp ir saistoša visām Savienības iestādēm, 41. pantu. Lai gan Hartas 41. pants nav saistošs dalībvalsts iestādēm, tām, piemērojot Savienības tiesību aktus, ir saistošs labas pārvaldības pienākums, kas noteikts šajā Hartas pantā, jo šis noteikums atspoguļo Savienības tiesību vispārēju principu. Skat. spriedumu, 2014. gada 8. maijs, N. (C-604/12, EU:C:2014:302, 49. un 50. punkts).

19      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 19. septembris C. E. un N. E., C-325/18 PPU un C-375/18 PPU, EU:C:2018:739, 82. punkts. Attiecībā uz pārsūdzības tiesībām atbilstoši Direktīvas 2008/9 23. panta 2. punktam skat. šo secinājumu 44.–46. punktu.