EU tax law WEB

Available languages

Taxonomy tags

Info

Show case reference

References in this case

Highlight in text

1977L0388 — LV — 01.01.2006 — 013.001

Šis dokuments ir izveidots vienīgi dokumentācijas nolūkos, un iestādes neuzņemas nekādu atbildību par tā saturu

►B	PADOMES SESTĀ DIREKTĪVA (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (77/388/EEK) (OV L 145, 13.6.1977, p.1)

Grozīta ar:

		Oficiālais Vēstnesis
		No	page	date
M1	PADOMES VIENPADSMITĀ DIREKTĪVA 80/368/EEK (1980. gada 26. marts)	L 90	41	3.4.1980
►M2	PADOMES DESMITĀ DIREKTĪVA 84/386/EEK (1984. gada 31. jūlijs)	L 208	58	3.8.1984
►M3	PADOMES ASTOŅPADSMITĀ DIREKTĪVA 89/465/EEK (1989. gada 18. jūlijs)	L 226	21	3.8.1989
►M4	PADOMES DIREKTĪVA 91/680/EEK (1991. gada 16. decembris),	L 376	1	31.12.1991
►M5	PADOMES DIREKTĪVA 92/77/EEK (1992. gada 19. oktobris),	L 316	1	31.10.1992
►M6	PADOMES DIREKTĪVA 92/111/EEK (1992. gada 14. decembris),	L 384	47	30.12.1992
►M7	PADOMES DIREKTĪVA 94/4/EK (1994. gada 14. februāris),	L 60	14	3.3.1994
►M8	PADOMES DIREKTĪVA 94/5/EK (1994. gada 14. februāris),	L 60	16	3.3.1994
►M9	PADOMES DIREKTĪVA 94/76/EK (1994. gada 22. decembris),	L 365	53	31.12.1994
►M10	PADOMES DIREKTĪVA 95/7/EK (1995. gada 10. aprīlis),	L 102	18	5.5.1995
►M11	PADOMES DIREKTĪVA 96/42/EK (1996. gada 25. jūnijs),	L 170	34	9.7.1996
M12	COUNCIL DIRECTIVE 96/95/EC of 20 December 1996 (*)	L 338	89	28.12.1996
►M13	PADOMES DIREKTĪVA 98/80/EK (1998. gada 12. oktobris),	L 281	31	17.10.1998
►M14	PADOMES DIREKTĪVA 1999/49/EK (1999. gada 25. maijs),	L 139	27	2.6.1999
►M15	PADOMES DIREKTĪVA 1999/59/EK (1999. gada 17. jūnijs),	L 162	63	26.6.1999
►M16	PADOMES DIREKTĪVA 1999/85/EK (1999. gada 22. oktobris),	L 277	34	28.10.1999
►M17	PADOMES DIREKTĪVA 2000/17/EK (2000. gada 30. marts),	L 84	24	5.4.2000
►M18	PADOMES DIREKTĪVA 2000/65/EK (2000. gada 17. oktobris),	L 269	44	21.10.2000
►M19	PADOMES DIREKTĪVA 2001/4/EK (2001. gada 19. janvāris),	L 22	17	24.1.2001
►M20	PADOMES DIREKTĪVA 2001/115/EK (2001. gada 20. decembris),	L 15	24	17.1.2002
►M21	PADOMES DIREKTĪVA 2002/38/EK (2002. gada 7. maijs),	L 128	41	15.5.2002
M22	PADOMES DIREKTĪVA 2002/93/EK (2002. gada 3. decembris),	L 331	27	7.12.2002
►M23	PADOMES DIREKTĪVA 2003/92/EK (2003. gada 7. oktobris),	L 260	8	11.10.2003
►M24	PADOMES DIREKTĪVA 2004/7/EK (2004. gada 20. janvāris),	L 27	44	30.1.2004
M25	PADOMES DIREKTĪVA 2004/15/EK (2004. gada 10. februāris),	L 52	61	21.2.2004
►M26	PADOMES DIREKTĪVA 2004/66/EK (2004. gada 26. aprīlis)	L 168	35	1.5.2004
►M27	PADOMES DIREKTĪVA 2005/92/EK (2005. gada 12. decembris),	L 345	19	28.12.2005
►M28	PADOMES DIREKTĪVA 2006/18/EK (2006. gada 14. februāris),	L 51	12	22.2.2006

Grozīta ar:

A1	Grieķijas pievienošanās akts	L 291	17	19.11.1979
►A2		L 302	23	15.11.1985
►A3	Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā	L 236	33	23.9.2003

(*)	Šis tiesību akts nekad nav publicēts latviešu valodā.

NB: Šajā konsolidētajā versijā ir atsauces uz Eiropas norēķinu vienību un/vai ecu, kuras no 1999. gada 1. janvāra jāsaprot kā atsauces uz euro − Padomes Regula (EEK) Nr. 3308/80 (OV L 345, 20.12.1980., 1. lpp.) un Padomes Regula (EK) Nr. 1103/97 (OV L 162, 19.6.1997., 1. lpp.).

▼B

PADOMES SESTĀ DIREKTĪVA

(1977. gada 17. maijs)

par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze

(77/388/EEK)

EIROPAS KOPIENU PADOME,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, jo īpaši tā 99. un 100. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu ( 1 ),

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu ( 2 ),

tā kā visas dalībvalstis ir pieņēmušas pievienotās vērtības nodokļu sistēmu saskaņā ar Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmo un Otro direktīvu par to, kā saskaņojami dalībvalstu likumi par apgrozījuma nodokļiem ( 3 );

tā kā 1970. gada 21. aprīļa lēmums par dalībvalstu finansiālo ieguldījumu aizstāšanu ar Kopienu pašu resursiem ( 4 ) paredz, ka Kopienu budžetu neatkarīgi no citiem ieņēmumiem pilnībā finansē no Kopienu pašu resursiem; tā kā šiem resursiem jāietver resursi, kas rodas no pievienotās vērtības nodokļa, ko iegūst, piemērojot kopēju nodokļa likmi, pamatojoties uz aprēķiniem, kas izdarīti vienādi atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem;

tā kā jāpanāk tālāks progress, likvidējot šķēršļus personu, preču, pakalpojumu un kapitāla apritei, kā arī tautsaimniecību integrācijai;

tā kā jāņem vērā mērķis atcelt nodokļu uzlikšanu importam un piemērot nodokļu atvieglojumus eksportam tirdzniecībā starp dalībvalstīm; tā kā būtu jānodrošina tas, ka kopējā apgrozījuma nodokļu sistēma nav diskriminējoša attiecībā uz preču un pakalpojumu izcelsmi, lai beidzot varētu izveidot kopējo tirgu, kas pieļauj godīgu konkurenci un ir īsts iekšējais tirgus;

tā kā, lai pastiprinātu nodokļa nediskriminējošo būtību, jānoskaidro termins “nodokļu maksātājs”, ļaujot dalībvalstīm to paplašināt, lai iekļautu personas, kuras laiku pa laikam veic dažus darījumus;

tā kā termins “darījums, par kuru uzliek nodokļus” ir radījis grūtības, jo īpaši attiecībā uz darījumiem, kas uzlūkoti par darījumiem, par kuriem uzliek nodokļus; tā kā jānoskaidro šie jēdzieni;

tā kā tās vietas noteikšana, kur veikti darījumi, par kuriem uzliek nodokļus, bijusi saistīta ar konfliktiem par dalībvalstu jurisdikciju, jo īpaši attiecībā uz preču piegādi montāžai un pakalpojumu sniegšanu; tā kā, kaut arī vietu, kur sniedz pakalpojumus, principā vajadzētu noteikt kā vietu, kura personai, kura tos sniedz, ir galvenā darbības vieta, šī vieta jānosaka tās personas valstī, kurai sniedz pakalpojumus, jo īpaši attiecībā uz noteiktiem pakalpojumiem, ko cits citam snieguši nodokļu maksātāji, ja šo pakalpojumu izmaksas ir iekļautas preču cenā;

tā kā jāsaskaņo jēdzieni par darbībām, par ko maksā nodokļus, un par ieskaitīšanu nodokļos, ja Kopienas likmes ieviešanai un visām vēlākām pārmaiņām jāstājas spēkā visās dalībvalstīs reizē;

tā kā jāsaskaņo nodokļu bāze, lai Kopienas likmes piemērošana darījumiem, par ko uzliek nodokļus, radītu līdzvērtīgas sekas visās dalībvalstīs;

tā kā dalībvalstu piemērotajām likmēm jābūt tādām, kas ļauj iepriekšējā stadijā piemērota nodokļa parastu atskaitīšanu;

tā kā jāsastāda kopējs atbrīvojumu saraksts, lai Kopienu pašu resursus visās dalībvalstīs varētu iekasēt vienādi;

tā kā noteikumi, kas regulē nodokļu atskaitījumus, jāsaskaņo tiktāl, ciktāl tie iespaido faktiski iekasētās summas; tā kā atskaitāmā daļa visās dalībvalstīs būtu jāaprēķina vienādi;

tā kā būtu precīzi jānosaka, kurām personām jāmaksā nodoklis, jo īpaši par pakalpojumiem, ko sniedz kādā citā valstī reģistrēta persona;

tā kā cik vien iespējams jāsaskaņo nodokļu maksātāju pienākumi, lai nodrošinātu vajadzīgos garantijas pasākumus vienādai nodokļu iekasēšanai visās dalībvalstīs; tā kā nodokļu maksātājiem būtu periodiski jāiesniedz kopēja deklarācija par saviem darījumiem, iekļaujot gan ieguldījumu, gan peļņas apjomu, ja tas šķiet vajadzīgs, lai radītu un pārraudzītu pašu resursu aprēķināšanas pamatu;

tā kā dalībvalstīm tomēr vajadzētu būt iespējai paturēt spēkā īpašu režīmu mazajiem uzņēmumiem saskaņā ar kopējiem noteikumiem un ciešākas saskaņošanas nolūkā; tā kā dalībvalstīm būtu jāsaglabā tiesības brīvi piemērot īpašu režīmu, kas saistīts ar priekšnodokļa vienotas likmes rabatiem lauksaimniekiem, uz kuriem neattiecas parastais režīms; tā kā būtu jānosaka šā režīma pamatprincipi un jāpieņem kopēja metode, kā aprēķināt pievienoto vērtību šiem lauksaimniekiem, lai varētu iekasēt pašu resursus;

tā kā būtu jānodrošina vienāda šīs direktīvas noteikumu piemērošana; tā kā šim nolūkam būtu jāizstrādā Kopienas apspriežu procedūra; tā kā Pievienotās vērtības nodokļa komitejas izveidošana ļautu dalībvalstīm un Komisijai cieši sadarboties;

tā kā dalībvalstīm, ar dažiem ierobežojumiem un ievērojot dažus nosacījumus, būtu jāspēj veikt vai uzturēt spēkā īpašus pasākumus, kas atkāpjas no šīs direktīvas, lai vienkāršotu nodokļu iekasēšanu vai nepieļautu krāpšanu vai nodokļu apiešanu;

tā kā var izrādīties lietderīgi atļaut dalībvalstīm noslēgt ar ārpuskopienas valstīm vai starptautiskām organizācijām līgumus, kuros ir atkāpes no šīs direktīvas;

tā kā ir būtiski svarīgi paredzēt pārejas periodu, lai ļautu pakāpeniski pielāgot dalībvalstu likumus konkrētās jomās,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

IEVADA NOTEIKUMI

1. pants

Dalībvalstis pārveido savas pašreizējās pievienotās vērtības nodokļu sistēmas saskaņā ar turpmākajiem pantiem.

Tās pieņem vajadzīgos likumus, normatīvos aktus un administratīvos noteikumus tā, lai pārveidotās sistēmas stātos spēkā pēc iespējas drīz, bet vēlākais 1978. gada 1. janvārī.

II SADAĻA

DARBĪBAS JOMA

2. pants

Pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā:

1. Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

2. Par preču ievešanu.

III SADAĻA

TERITORIĀLA PIEMĒROŠANA

▼M4

3. pants

1. Šajā direktīvā:

— “dalībvalsts teritorija” nozīmē valsts teritoriju, kas attiecībā uz katru dalībvalsti ir noteikta 2. un 3. punktā,

— “Kopiena” un “Kopienas teritorija” nozīmē dalībvalstu teritoriju, kas attiecībā uz katru dalībvalsti ir noteikta 2. un 3. punktā,

— “trešā teritorija” un “trešā valsts” nozīmē jebkuru teritoriju, kas nav 2. un 3. punktā noteiktā dalībvalsts teritorija.

2. Šajā direktīvā “valsts teritorija” ir apgabals, kurā piemēro Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, kā attiecībā uz katru dalībvalsti ir noteikts 227. pantā.

3. Valsts teritorijā neiekļauj šādas atsevišķu dalībvalstu teritorijas:

— Vācijas Federatīvā Republikā:

— Helgolandes sala,

— Bizingenas teritorija,

— Spānijas Karalistē:

— Seuta,

— Melilja,

— Itālijas Republikā:

— Livinjo,

— Kampione d'Italia,

— Lugāno ezera Itālijas ūdeņi.

Arī šādas atsevišķu dalībvalstu teritorijas neiekļauj valsts teritorijā:

— Spānijas Karalistē:

— Kanāriju salas,

— Francijas Republikā:

— aizjūras departamenti,

— Grieķijas Republikā:

— Άγιο Όρος.

▼M6

4. Atkāpjoties no 1. punkta, ņemot vērā konvencijas un līgumus, ko tās noslēgušas attiecīgi ar Francijas Republiku un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, Monako Firstiste un Menas sala, piemērojot šo direktīvu, netiek uzskatītas par trešām teritorijām.

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka darījumus:

— kas sākušies Monako Firstistē vai tai paredzēti, uzskatītu par darījumiem, kas sākušies Francijas Republikā vai tai paredzēti,

— kas sākušies Menas salā vai tai paredzēti, uzskatītu par darījumiem, kas sākušies Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē vai tai paredzēti.

▼M4

5. Ja Komisija uzskata, ka 3. un 4. punktā izklāstītie noteikumi vairs nav pamatoti, īpaši attiecībā uz godīgu konkurenci vai pašu resursiem, tā iesniedz Padomei attiecīgus priekšlikumus.

▼B

IV SADAĻA

NODOKĻA MAKSĀTĀJI

4. pants

1. “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2. Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības. Ilglaicīga materiāla vai nemateriāla īpašuma izmantošana nolūkā gūt no tā ienākumus arī uzskatāma par saimniecisku darbību.

3. Dalībvalstis var par nodokļa maksātāju uzskatīt arī jebkuru, kas reizumis veic kādu darījumu, kas pieskaitāms 2. punktā minētajām darbībām, it īpaši kādu no šiem darījumiem:

a) ēku vai ēku daļu un zem tām esošās zemes pārdošanu (izīrēšanu, iznomāšanu) pirms šo ēku pirmreizējas izmantošanas; dalībvalstis var pieņemt nosacījumus, kā šo kritēriju piemērot ēku pārbūvei un zemei zem tām.

Dalībvalstis pirmreizējas izmantošanas vietā var piemērot citus kritērijus, piemēram, laiku, kas paiet no ēkas pabeigšanas dienas līdz pirmās pārdošanas (izīrēšanas, iznomāšanas) dienai, vai laiku, kas paiet no pirmreizējās izmantošanas dienas līdz nākamās pārdošanas (izīrēšanas, iznomāšanas) reizei, ar noteikumu, ka šie laikposmi nepārsniedz attiecīgi piecus un divus gadus.

Vārds “ēka” nozīmē jebkuru celtni, kas nostiprināta uz zemes vai zemē;

b) apbūves gabala pārdošanu (izīrēšanu, iznomāšanu).

“Apbūves gabals” nozīmē visus neuzlabotus vai uzlabotus zemes gabalus, ko dalībvalstis šādi definējušas.

4. Vārda “patstāvīgi” lietojums 1. punktā atbrīvo no nodokļa nodarbinātas un citas personas, ciktāl tās ar darba devēju saista darba līgums vai jebkādas citas juridiskas saites, kas rada darba devēja un darba ņēmēja attiecības saistībā ar darba apstākļiem, atalgojumu un darba devēja atbildību.

Ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību, katra dalībvalsts par atsevišķiem nodokļa maksātājiem var uzlūkot personas, kuras reģistrētas šīs valsts teritorijā un kuras, juridiski būdamas patstāvīgas, ir cieši saistītas cita ar citu finansiālām, saimnieciskām un organizatoriskām saitēm.

5. Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

Dalībvalstis var uzskatīt tās šo organizāciju darbības, kuras atbrīvotas no nodokļiem saskaņā ar 13. vai 28. pantu, par darbībām, kurās tās iesaistās kā valsts iestādes.

V SADAĻA

AR NODOKLI APLIEKAMI DARĪJUMI

5. pants

Preču piegāde

1. “Preču piegāde” nozīmē tiesību nodošanu rīkoties ar materiālu īpašumu kā īpašniekam.

2. Elektroenerģiju, gāzi, siltumu, dzesēšanu u.tml. uzskata par materiālu īpašumu.

3. Par materiālu īpašumu dalībvalstis var uzskatīt:

a) noteiktas daļas nekustamā īpašumā;

b) lietu tiesības, kas dod to turētājam nekustamā īpašuma lietotāja tiesības;

c) akcijas vai tām līdzvērtīgas daļas, kas to turētājam de jure vai de facto dod nekustamā īpašuma vai tā daļas īpašumtiesības vai valdījuma tiesības.

4. Par piegādēm 1. punkta izpratnē uzskata arī:

a) kāda īpašuma īpašumtiesību nodošanu pret maksu vai kompensāciju, ja to dara ar valsts iestādes izdotu vai tās vārdā izdotu rīkojumu, vai arī pildot likumu;

b) faktisko preču nodošanu, pildot līgumu par preču nomu uz noteiktu laiku vai par preču pārdošanu uz nomaksu, kurā paredzēts, ka parastos apstākļos īpašumtiesības pāriet ne vēlāk kā līdz ar pēdējo iemaksu;

c) preču nodošanu, pildot līgumu, saskaņā ar kuru par preču pirkšanu vai pārdošanu maksājama komisijas nauda.

▼M10

5. Dalībvalstis dažu būvdarbu veikšanu var uzskatīt par preču piegādēm 1. punkta izpratnē.

▼B

6. Ja nodokļa maksātājs savām vai tā personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas veido tā uzņēmējdarbībā ieguldīto līdzekļu daļu, vai arī šīs preces nodod bez maksas, vai, plašākā nozīmē, ja tās izmanto citiem mērķiem nekā savas uzņēmējdarbības vajadzībām, tad tādā gadījumā, ja pievienotās vērtības nodoklis attiecīgajām precēm vai to sastāvdaļām bijis pilnīgi vai daļēji atskaitāms, šādu lietojumu uzlūko par piegādēm par atlīdzību. Savukārt šādi neuzlūko to, ka šīs preces izmanto, lai dotu paraugus vai mazas vērtības dāvanas nodokļa maksātāja uzņēmējdarbības vajadzībām.

7. Dalībvalstis var uzskatīt, ka piegādes par samaksu ir:

a) tas, ka nodokļa maksātājs savas uzņēmējdarbības vajadzībām izmanto savas uzņēmējdarbības gaitā saražotas, uzbūvētas, iegūtas, apstrādātas, iepirktas vai importētas preces, ja pievienotās vērtības nodoklis par šīm precēm nebūtu pilnīgi atskaitāms, ja tās būtu pirktas no cita nodokļa maksātāja;

b) tas, ka nodokļa maksātājs lieto preces ar nodokli neapliekamam darījumam, ja pievienotās vērtības nodoklis par šīm precēm kļūtu pilnīgi vai daļēji atskaitāms līdz ar to iegādi vai līdz ar to izmantojumu saskaņā ar a) apakšpunktu;

c) izņemot 8. punktā minētos gadījumus, to, ka nodokļa maksātājs vai tā tiesību pārņēmēji patur preces, kad nodokļa maksātājs beidz ar nodokli apliekamu saimniecisku darbību, ja pievienotās vērtības nodoklis par šīm precēm kļūtu pilnīgi vai daļēji atskaitāms līdz ar to iegādi vai līdz ar to izmantojumu saskaņā ar a) apakšpunktu.

8. Ja visus aktīvus vai to daļu nodod par atlīdzību vai bez tās vai kā iemaksu uzņēmējsabiedrībā, dalībvalstis var uzskatīt, ka nav notikusi preču piegāde, un šādā gadījumā saņēmēju uzskata par atdevēja tiesību pārņēmēju. Attiecīgos gadījumos dalībvalstis var veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konkurences traucējumus, ja saņēmējs nav pilnībā pakļauts nodoklim.

6. pants

Pakalpojumu sniegšana

1. “Pakalpojumu sniegšana” nozīmē jebkuru darījumu, kas nav preču piegāde 5. panta izpratnē.

Šādi darījumi cita starpā var ietvert:

— nemateriālā īpašuma nodošanu neatkarīgi no tā, vai tas ir tāda dokumenta priekšmets, kurš rada īpašumtiesības,

— pienākumu atturēties no kādas darbības vai pieļaut kādu darbību vai situāciju,

— pakalpojumu veikšanu, pildot valsts iestādes izdotu vai tās vārdā izdotu rīkojumu, vai arī pildot likumu.

2. Turpmāk minēto uzskata par pakalpojumu sniegšanu par samaksu:

a) gadījumu, kad nodokļa maksātājs savām vai tā personāla privātajām vajadzībām lieto preces, kas veido uzņēmējdarbības aktīvu daļu, vai, plašākā nozīmē, citiem mērķiem nekā savai uzņēmējdarbībai, ja pievienotās vērtības nodoklis šīm precēm ir pilnīgi vai daļēji atskaitāms;

b) pakalpojumu sniegšanu, ko bez maksas veic nodokļa maksātājs savām vai sava personāla privātām vajadzībām, vai, plašākā nozīmē, citiem mērķiem nekā savas uzņēmējdarbības vajadzībām.

Dalībvalstis var atkāpties no šā punkta noteikumiem, ja vien šāda atkāpe neizraisa konkurences novirzes.

3. Lai nepieļautu konkurences traucējumus un ievērojot 29. pantā paredzētās apspriedes, dalībvalstis var uzlūkot par pakalpojumu sniegšanu par atlīdzību to, ka nodokļa maksātājs sniedz pakalpojumu sava uzņēmuma vajadzībām, ja pievienotās vērtības nodoklis par šādu pakalpojumu nebūtu pilnīgi atskaitāms tādā gadījumā, ja to būtu sniedzis cits nodokļa maksātājs.

4. Ja nodokļa maksātājs, kas darbojas savā vārdā, bet kāda cita interesēs, piedalās pakalpojumu sniegšanā, uzskata, ka tas pats saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus.

5. Šīs direktīvas 5. panta 8. punkts tāpat attiecas uz pakalpojumu sniegšanu.

▼M4

7. pants

Imports

1. “Preču imports” nozīmē:

a) tādu preču ievešanu Kopienā, kas neatbilst Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 9. un 10. pantā izklāstītajiem nosacījumiem, vai tādu preču ievešanu, uz kurām attiecas Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums un kuras nav brīvā apgrozībā;

▼M6

b) tādu preču ievešana Kopienā no trešās teritorijas, uz kurām neattiecas a) apakšpunkts.

▼M4

2. Preču importēšanas vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas, kad tās ieved Kopienā.

3. Neatkarīgi no 2. punkta, ja, ievedot Kopienā preces, kas minētas 1. punkta a) apakšpunktā, uz tām attiecas kāds no 16. panta 1. punkta B daļā ►M6 a), b), c) un d) apakšpunktā ◄ minētajiem režīmiem, pagaidu importa režīms ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa vai ārējā tranzīta režīms, šādu preču importa vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā uz tām beidz attiekties šie režīmi.

▼M6

Tāpat, ja uz precēm, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, ievedot Kopienā, attiecas kāda no procedūrām, kas minētas 33.a panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā, importēšanas vieta ir dalībvalsts, kuras teritorijā šo procedūru beidz piemērot.

▼B

VI SADAĻA

AR NODOKLI APLIEKAMU DARĪJUMU VIETA

8. pants

Preču piegāde

1. Par preču piegādes vietu uzskata:

a) precēm, ko nosūta vai transportē vai nu piegādātājs, vai persona, kurai tās piegādā, vai arī trešā persona: vietu, kur preces atrodas brīdī, kad sākas nosūtīšana vai transportēšana personai, kurai tās piegādā. Ja piegādātājs vai kāds cits viņa vietā preces uzstāda vai samontē, izmēģinot vai neizmēģinot tās, par piegādes vietu uzskata vietu, kur preces uzstāda vai samontē. Gadījumos, kad uzstādīšanu vai montāžu veic nevis piegādātāja ►M4 dalībvalstī, kas nav ◄ , bet citā, ►M4 dalībvalsts, kuras teritorijā veic uzstādīšanu vai montāžu ◄ , veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izvairītos no dubultās nodokļu uzlikšanas šajā valstī;

b) precēm, kuras nenosūta un netransportē: vietu, kur atrodas preces piegādes laikā;

▼M6

c) ja preces piegādā kuģos, lidmašīnās vai vilcienos tajos pasažieru pārvadājumos, kas notiek Kopienā: pasažieru transporta izbraukšanas vietu.

Šā noteikuma piemērošanai:

— “pasažieru pārvadājumi, kas notiek Kopienā” nozīmē tos pārvadājumus, ko veic starp pasažieru transporta izbraukšanas vietu un galamērķi bez apstāšanās trešā teritorijā,

— “pasažieru transporta izbraukšanas vieta” nozīmē pirmo Kopienā paredzēto pasažieru iekāpšanas vietu, kur tas piemērojams, pēc attiecīga ceļa posma ārpus Kopienas,

— “pasažieru transporta galamērķis” nozīmē pēdējo Kopienā paredzēto izkāpšanas vietu pasažieriem, kas transportā iekāpuši Kopienas teritorijā, kur tas piemērojams, pirms attiecīga ceļa posma ārpus Kopienas.

Ja notiek brauciens turp un atpakaļ, atpakaļceļa posmu uzskata par atsevišķu pārvadājumu.

Komisija vēlākais līdz 1993. gada 30. jūnijamiesniedz Padomei ziņojumu, ja vajadzīgs, kopā ar attiecīgiem priekšlikumiem par nodokļu uzlikšanas vietu par patērēšanai piegādātām precēm un sniegtiem pakalpojumiem, ieskaitot restorānu pakalpojumus, kas sniegti pasažieriem kuģos, lidmašīnās vai vilcienos.

Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, līdz 1993. gada 31. decembrim pieņem vienprātīgu lēmumu par Komisijas priekšlikumu.

Dalībvalstis līdz 1993. gada 31. decembrim var atbrīvot vai turpināt atbrīvot no nodokļa tās preces, kas ir piegādātas patērēšanai kuģos, lidmašīnās vai vilcienos un kurām nodokļa uzlikšanas vieta ir noteikta saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem ar tiesībām atskaitīt agrāk samaksāto pievienotās vērtības nodokli;

▼M23

d) gāzes piegādes ar dabasgāzes sadales sistēmas starpniecību un elektroenerģijas piegādes gadījumos tirgotājam, kas ir nodokļu maksātājs vieta, kur tirgotājs, kas ir nodokļu maksātājs, ir izveidojis savu uzņēmējdarbību vai viņam pieder fiksēts uzņēmums, kuram tiek piegādātas preces vai, ja šādas uzņēmējdarbības vai fiksēta uzņēmuma nav, vieta, kur ir viņa pastāvīgā adrese vai kur viņš parasti dzīvo.

“Tirgotājs, kas ir nodokļu maksātājs” šo noteikumu nozīmē ir nodokļa maksātājs, kura galvenā darbības joma saistībā ar gāzes un elektroenerģijas pirkšanu ir šo produktu tālākpārdošana, un viņa paša minēto produktu patēriņš ir niecīgs;

e) elektroenerģiju vai gāzi piegādājot ar dabasgāzes sadales sistēmas starpniecību, ja uz šādu piegādi neattiecas d) punkts, vieta, kur pircējam ir preču patēriņš un sekmīga lietošana. Ja visas preces vai to daļu pircējs tiešām nav patērējis, šādas preces uzskata par lietotām un patērētām vietā, kur pircējam ir uzņēmējdarbība vai pieder fiksēts uzņēmums, kuram tās tiek piegādātas. Ja šādas uzņēmējdarbības vai fiksēta uzņēmuma vietas nav, ir jāuzskata, ka pircējs ir lietojis un patērējis preces vietā, kur ir viņa pastāvīgā adrese vai kur viņš parasti dzīvo.

▼M4

2. Atkāpjoties no 1. punkta a) apakšpunkta, ja preču partijas vai transporta nosūtīšanas vieta ir trešā teritorijā, tad uzskata, ka vieta, kur preces piegādā importētājs, kas definēts ►M18 21. panta 4. punkts ◄ , un jebkura turpmāka piegāžu vieta ir preču importēšanas dalībvalstī.

▼B

9. pants

Pakalpojumu sniegšana

1. Par pakalpojuma sniegšanas vietu uzskata vietu, kur piegādātājs ir dibinājis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras sniedz pakalpojumu, vai, ja nav šāda uzņēmuma vai pastāvīgas iestādes, tā pastāvīgās adreses vietu vai vietu, kur tas parasti rezidē.

2. Tomēr:

a) ar nekustamo īpašumu saistītu pakalpojumu sniegšanas vieta, ieskaitot nekustamā īpašuma aģentu un ekspertu pakalpojumus, kā arī būvdarbu sagatavošanas un koordinācijas pakalpojumus, piemēram, arhitektu un būvdarbu uzraudzības uzņēmumu pakalpojumus, ir vieta, kur atrodas īpašums;

b) vieta, kur sniedz transporta pakalpojumus, ir vieta, kur notiek transportēšana, ņemot vērā veiktos attālumus;

c) tādu pakalpojumu sniegšanas vieta, kas saistīti ar:

— kultūras, mākslas, sporta, zinātnes, izglītības, izklaides vai tamlīdzīgiem pasākumiem, ieskaitot šādu pasākumu rīkotāju darbību un attiecīgā gadījumā papildpakalpojumu sniegšanu,

— palīgdarbībām transporta jomā, piemēram, iekraušanu, izkraušanu, kravu apstrādi un līdzīgām darbībām,

— kustama materiālā īpašuma novērtēšanu,

— darbu ar kustamu materiālo īpašumu,

ir vieta, kur fiziski veic šos pakalpojumus;

▼M2 —————

▼B

e) vieta, kur sniedz turpmāk norādītos pakalpojumus, ja to dara klientiem, kas reģistrēti ārpus Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas reģistrēti Kopienā, bet citā valstī nekā pakalpojumu sniedzējs, ir vieta, kur klients ir reģistrējis savu uzņēmumu vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz šo pakalpojumu, vai, ja nav šādas vietas, tā pastāvīgā adrese vai vieta, kur tas parasti rezidē:

— autortiesību, patentu, licenču, preču zīmju un līdzīgu tiesību nodošana un tiesību pāreja,

— reklāmas pakalpojumi,

— konsultantu, inženieru, izpētes biroju, juristu, grāmatvežu un citi līdzīgi pakalpojumi, kā arī datu apstrāde un informācijas piegāde,

— pienākumi pilnībā vai daļēji nenodarboties ar kādu uzņēmējdarbības veidu un neīstenot tiesības, kas minētas šā punkta e) apakšpunktā,

— banku, finanšu un apdrošināšanas darījumi, ieskaitot pārapdrošināšanu, izņemot seifu īri,

— personāla nodrošinājums,

— aģentu pakalpojumi, kuri darbojas kāda cita vārdā un uz cita rēķina, nodrošinot savam priekšniekam pakalpojumus, kas minēti šā punkta e) apakšpunktā,

▼M2

— kustama materiālā īpašuma izīrēšana, izņemot visa veida transportu ►M15 , ◄

▼M23

— pieejas sniegšana dabasgāzes un elektroenerģijas sadales sistēmām, pārvadāšanas un nosūtīšanas pakalpojumu un citu tieši saistītu pakalpojumu sniegšana,

▼M15

— telekomunikācijas. Par telekomunikāciju pakalpojumiem uzskata tādus pakalpojumus, kas saistīti ar signālu, rakstītu tekstu, attēlu, skaņu vai cita veida informācijas pārraidi, emisiju vai uztveri pa vadiem, radio, optiskām vai citām elektromagnētiskām sistēmām, tostarp arī tādus pakalpojumus, kas saistīti ar tiesību nodošanu vai piešķiršanu izmantot šādas pārraides, emisijas vai uztveres jaudas. Šajā noteikumā termins telekomunikāciju pakalpojumi ietver arī piekļuves nodrošināšanu pasaules informāciju tīkliem ►M21 , ◄

▼M21

— radio un televīzijas apraides pakalpojumi,

— elektroniski sniegti pakalpojumi, inter alia, tie, kas aprakstīti L pielikumā.

f) vieta, kurā e) apakšpunkta pēdējā ievilkumā minētos pakalpojumus sniedz, ja tos sniedz personām, kas nav nodokļu maksātājas, bet kas ir reģistrētas kādā dalībvalstī, kam tajā ir pastāvīgā adrese vai kas parasti tajā uzturas, un ja tos sniedz nodokļu maksātāja persona, kam ir pastāvīga uzņēmējdarbības vieta jeb objekts, no kura pakalpojumu sniedz ārpus Kopienas, vai, ja šādas pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas jeb objekta nav, kam ir pastāvīga adrese vai uzturēšanās vieta ārpus Kopienas, ir vieta, kurā personas, kas nav nodokļu maksātājas, ir reģistrētas, kurā tām ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.

▼M21

3. Lai izvairītos no nodokļu dubultās uzlikšanas, nodokļu neuzlikšanas vai konkurences traucējumiem, dalībvalstis attiecībā uz 2. punkta e) apakšpunktā minēto pakalpojumu sniegšanu, — izņemot pēdējā ievilkumā minētos pakalpojumus, ja tos sniedz personām, kas nav nodokļu maksātājas, — kā arī attiecībā uz transportlīdzekļu izīrēšanu, var apsvērt:

▼B

a) pakalpojumu sniegšanas vieta, kura atbilstīgi šim pantam atrastos valsts teritorijā, atrodas ārpus Kopienas, ja pakalpojumus lieto un izmanto ārpus Kopienas;

b) pakalpojumu sniegšanas vieta, kura atbilstīgi šim pantam atrastos ārpus Kopienas, atrodas valsts teritorijā, ja pakalpojumus lieto un izmanto šīs valsts teritorijā.

▼M21

4. Dalībvalstis piemēro 3. punkta b) apakšpunktu, ja 2. punkta e) apakšpunktā minētos telekomunikāciju pakalpojumus un radio un televīzijas apraides pakalpojumus personām, kas nav nodokļu maksātājas, bet kuras ir reģistrētas kādā dalībvalstī, kurām tajā ir pastāvīgā adrese vai kuras tajā parasti uzturas, sniedz nodokļu maksātāja persona, kam ir pastāvīga uzņēmējdarbības vieta vai objekts, no kura pakalpojumus sniedz ārpus Kopienas, vai, ja šādas pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas vai objekta nav, kam pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta ir ārpus Kopienas.

▼B

VII SADAĻA

DARBĪBA, PAR KURU JĀMAKSĀ NODOKLIS, UN NODOKĻA IEKASĒJAMĪBA

10. pants

a) “Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis” nozīmē notikumu, kura dēļ juridiskais stāvoklis atbilst tam, lai nodoklis kļūtu iekasējams;

b) nodoklis kļūst “iekasējams” tad, kad nodokļu iestādei saskaņā ar likumu rodas tiesības no attiecīgā brīža pieprasīt nodokli no personas, kurai tas jāmaksā, neatkarīgi no tā, ka samaksas laiku var pagarināt.

2. Darbība, par kuru jāmaksā nodoklis, notiek, un nodoklis kļūst iekasējams tad, kad preces ir piegādātas vai pakalpojumi ir sniegti. Preču piegādes, izņemot 5. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētās preces, un pakalpojumu sniegšanu, kas rada vēlākus rēķinu pārskatus vai maksājumus, uzskata par pabeigtu, kad beidzas laiks, uz kuru attiecas šādi rēķinu pārskati vai maksājumi. ►M18 Dalībvalstis var paredzēt, ka dažos gadījumos preču piegādes un pakalpojumu sniegšanu, kas īstenota pastāvīgi kādā laika periodā, uzskata par tādu darbībām, kas īstenotas vismaz viena gada intervālos. ◄

Tomēr, ja maksājums izdarāms uz kontu pirms preču piegādes vai pakalpojumu izpildes, nodoklis kļūst iekasējams līdz ar maksājuma saņemšanu un par saņemto summu.

Neatkarīgi no iepriekš izklāstītajiem noteikumiem dalībvalstis var noteikt, ka dažiem darījumiem vai nodokļa maksātāju kategorijām nodoklis kļūst iekasējams vai nu:

— ne vēlāk par faktūras ►M20 ————— ◄ , izdošanu, vai

— ne vēlāk par cenas saņemšanu, vai

— gadījumā, ja nav izdota faktūra ►M20 ————— ◄ , vai tas ir izdots vēlu, — noteiktā laikā no darbības, par kuru jāmaksā nodoklis, dienas.

▼M4

3. Nodokļus var uzlikt un sākt iekasēt, ja preces importē. Ja, ievedot Kopienā, uz precēm attiecas viens no pasākumiem, kas minēts 7. panta 3. punktā, darbība, par kuru jāmaksā nodokļi, notiek un nodokļus var sākt iekasēt tikai tad, ja uz precēm vairs neattiecas šie pasākumi.

Tomēr, ja uz ievestām precēm attiecas muitas nodokļa, lauksaimniecības nodokļa vai līdzīgas iedarbības maksājumi, kas noteikti atbilstīgi kopējai politikai, tad darbība, par kuru jāmaksā nodokļi, notiek un nodokļus var sākt iekasēt, ja ir jāmaksā šie Kopienas nodokļi un tos var sākt iekasēt.

Ja uz ievestām precēm neattiecas neviena no šīm Kopienas nodokļiem, tas saistībā ar to, kad notiek darbība, par kuru jāmaksā nodokļi, un kad tos var sākt iekasēt, dalībvalstis piemēro spēkā esošos muitas nodokļu noteikumus.

▼B

VIII SADAĻA

SUMMA, KURAI UZLIEK NODOKLI

11. pants

A. Valsts teritorijā.

1. Summa, kurai uzliek nodokli, ir:

a) preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, izņemot b), c) un d) apakšpunktā minētos, visa summa kas veido atlīdzību, kuru piegādātājs ir saņēmis vai kura tam jāsaņem no pircēja, klienta vai trešās personas par šādām piegādēm, ieskaitot subsīdijas, kas tieši saistītas ar šādu piegāžu cenām;

b) piegādēm, kas minētas 5. panta 6. un 7. punktā, šo vai līdzīgu preču pirkuma cena vai, ja pirkuma cenas nav, pašizmaksa, nosakot to piegādes brīdī;

c) piegādēm, kas minētas 6. panta 2. punktā, pilnas pakalpojumu sniegšanas izmaksas nodokļa maksātājam;

d) piegādēm, kas minētas 6. panta 3. punktā, sniegto pakalpojumu atvērta tirgus vērtība.

Pakalpojumu “atvērtā tirgus vērtība” nozīmē summu, kas klientam tirdzniecības fāzē, kurā notiek piegāde, šīs valsts teritorijā piegādes brīdī godīgas konkurences apstākļos būtu jāmaksā piegādātājam, kurš nesniedz priekšrocības, lai saņemtu attiecīgos pakalpojumus.

2. Summa, kurai uzliek nodokli, ietver:

a) nodokļus un citus maksājumus, izņemot pašu pievienotās vērtības nodokli;

b) neparedzētus izdevumus, piemēram, komisijas naudu, iepakošanas, transporta un apdrošināšanas izmaksas, ko piegādātājs iekasē no pircēja vai klienta. Izdevumus, uz ko attiecas atsevišķs nolīgums, dalībvalstis var uzskatīt par neparedzētiem izdevumiem.

3. Summa, kurai uzliek nodokli, neietver:

a) cenu samazinājumus atlaižu veidā par iepriekšēju samaksu;

b) cenu atlaides un rabatus, kas piešķirti klientam un iegrāmatoti piegādes brīdī;

c) summas, ko nodokļa maksātājs saņēmis no pircēja vai klienta kā apmaksu par izdevumiem, kas izmaksāti klienta vārdā un uz tā rēķina un kas iegrāmatoti pagaidu kontā. Nodokļa maksātājam jāsniedz pierādījums par šo izdevumu faktisko summu, un tas nedrīkst atskaitīt nodokļus, kas varētu būt iekasēti par šiem darījumiem.

▼M8

4. Atkāpjoties no 1., 2. un 3. punkta, dalībvalstis, kas 1993. gada 1. janvārī nav izmantojušas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā paredzētās izvēles tiesības, ja tās izmanto B daļas 6. punktā paredzētās izvēles tiesības, var noteikt, ka darījumos, uz ko attiecas 12. panta 3. punkta c) apakšpunkta otrā daļa, summa, kurai uzliek nodokli, līdzinās daļai no summas, kas noteikta saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu.

Šo daļu nosaka tā, lai pievienotās vērtības nodoklis, kas tādējādi jāmaksā, noteikti būtu vismaz 5 % no summas, kas noteikta saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu.

▼B

B. Preču imports.

▼M6

1. Summa, kurai uzliek nodokli, ir muitas vērtība, ko nosaka saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas noteikumiem; tas attiecas arī uz preču importu, kas minēts 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

▼M4 —————

▼M4

3. Ar nodokļiem apliekamā summā, ja tas vēl nav izdarīts, ieskaita:

a) nodokļus un citus maksājumus, kas jākārto ārpus importētājas dalībvalsts un tos, kas jākārto importēšanas dēļ, izņemot iekasējamo pievienotās vērtības nodokli;

b) papildu izdevumus, piemēram, komisijas, iepakošanas, transporta un apdrošināšanas izmaksas, kas radušās līdz pirmajam ceļamērķim importētājas dalībvalsts teritorijā.

“Pirmais ceļamērķis” nozīmē vietu, kas minēta kravas pavadzīmē vai jebkurā citā dokumentā, ko izmantojot preces ir ievestas importētājā dalībvalstī. Ja tāda norādījuma nav, par pirmo ceļamērķi uzskata pirmo kravas pārkraušanas vietu importētājā dalībvalstī.

Iepriekšminētos neparedzētos izdevumus arī iekļauj summā, kurai uzliekams nodoklis, ja tos rada transportēšana uz citu galapunktu Kopienas teritorijā, ja minētā vieta ir zināma, kad notiek gadījums, kam uzliekams nodoklis.

▼B

4. Summā, kurai uzliek nodokli, neietilpst faktori, kas minēti A. daļas 3. punkta a) un b) apakšpunktā.

5. Ja preces bijušas uz laiku izvestas ►M4 no Kopienas ◄ un ir ievestas atpakaļ pēc tam, kad tām ārzemēs veikts remonts, apstrāde vai pielāgošana, vai pēc tam, kad tās ►M4 ārpus Kopienas ◄ ir samontētas vai pārstrādātas, ►M4 ————— ◄ dalībvalstis rīkojas, lai nodrošinātu to, ka šīm precēm noteiktais režīms attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli ir tāds pats, kādu attiecīgajām precēm piemērotu, ja minētās darbības būtu veiktas šīs valsts teritorijā.

▼M8

6. Atkāpjoties no 1. līdz 4. punktam, dalībvalstis, kas 1993. gada 1. janvārī nav izmantojušas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā paredzētās izvēles tiesības, var paredzēt, ka, importējot 26.a panta A daļas a), b) un c) apakšpunktā definētos mākslasdarbus, kolekciju priekšmetus un senlietas, summa, kurai uzliek nodokli, līdzinās daļai no summas, kas noteikta saskaņā ar 1. līdz 4. punktu.

Šo daļu nosaka tā, lai pievienotās vērtības nodoklis, kas tādējādi ir jāmaksā, noteikti līdzinātos vismaz 5 % no summas, kas noteikta saskaņā ar 1. līdz 4. punktu.

▼B

C. Dažādi noteikumi.

1. Anulēšanas, atteikuma vai pilnīgas vai daļējas nemaksāšanas gadījumā vai arī ja cenu samazina pēc tam, kad notikusi piegāde, attiecīgi samazina summu, kurai uzliek nodokli, saskaņā ar noteikumiem, ko nosaka dalībvalstis.

Tomēr pilnīgas vai daļējas nemaksāšanas gadījumā dalībvalstis var atkāpties no šā noteikuma.

▼M4

2. Ja informācija par summu, kam uzliek nodokļus importējot, ir izteikta nevis tās dalībvalsts valūtā, kur notiek aprēķināšana, bet citā valūtā, tad maiņas kursu nosaka saskaņā ar Kopienas noteikumiem, kas regulē vērtības aprēķinu muitai.

Ja informācija par summu, kurai uzliek nodokļus, darījumā, kas nav importēšana, ir izteikta valūtā, kas nav tās dalībvalsts valūta, kur notiek aprēķināšana, tad piemērojamais maiņas kurss ir jaunākais pārdošanas kurss, kas attiecīgās dalībvalsts visreprezentatīvākajā maiņas tirgū vai tirgos reģistrēts laikā, kad nodoklis ir jāiekasē, vai arī kurss, ko šī dalībvalsts, atsaucoties uz minēto vai minētajiem tirgiem, noteikusi saskaņā ar zemāko kursu. Tomēr dažiem no šiem darījumiem vai dažu kategoriju nodokļu maksātājiem dalībvalstis var turpināt piemērot maiņas kursu, kas noteikts saskaņā ar spēkā esošiem Kopienas noteikumiem, kas regulē vērtības aprēķinus muitai.

▼B

3. Attiecībā uz atmaksājamām iepakošanas izmaksām dalībvalstis var:

— vai nu izslēgt tās no summas, kurai uzliek nodokli, un veikt vajadzīgos pasākumus, raugoties, lai šo summu pielāgo, ja iepakošanas izmaksas neatmaksā,

— vai iekļaut tās summā, kurai uzliek nodokli, un veikt vajadzīgos pasākumus, lai atklātu, ka šī summa ir pielāgota, ja iepakošanas izmaksas patiešām atmaksā.

IX SADAĻA

LIKMES

12. pants

1. Ar nodokli apliekamiem darījumiem piemēro to likmi, kas ir spēkā darbības, par kuru jāmaksā nodoklis, brīdī. Tomēr:

a) gadījumos, kas paredzēti 10. panta 2. punkta otrajā un trešajā daļā, lietojama tā likme, kas ir spēkā brīdī, kad nodoklis kļūst iekasējams;

▼M6

b) gadījumos, kas paredzēti 10. panta 3. punkta otrajā un trešajā daļā, jāpiemēro tā likme, kas ir spēkā laikā, kad nodoklis kļūst iekasējams.

▼B

2. Ja mainās likmes, dalībvalstis var:

— šā panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajos gadījumos veikt pielāgojumus, lai ņemtu vērā likmi, kura bija piemērojama brīdī, kad tika piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi,

— apstiprināt visus piemērotos pārejas pasākumus.

▼M19

a) Pievienotās vērtības nodokļa standartlikmi katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli; preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai standartlikme ir vienāda. No 2006. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. decembrim šī standartlikme nevar būt mazāka par 15 %.

Saskaņā ar Līguma 93. pantu Padome pieņem lēmumu par standartlikmes līmeni, kas jāpiemēro pēc 2010. gada 31. decembra.

Dalībvalstis var piemērot arī vienu vai divas samazinātas likmes. Šīs likmes nosaka kā procentuālo daļu no apliekamās summas, tās nevar būt mazākas par 5 %, un tās piemēro tikai to kategoriju precēm un pakalpojumiem, kas norādīti H pielikumā.

Trešā daļa neattiecas uz pakalpojumiem, kas minēti 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta pēdējā ievilkumā.

▼M28

b) Dalībvalstis var piemērot samazinātu likmi dabasgāzes, elektroenerģijas vai siltumenerģijas piegādei, ja nepastāv konkurences izkropļojuma risks. Dalībvalsts, kas nolēmusi piemērot šādu likmi, pirms tam par to informē Komisiju. Komisija pieņem lēmumu par to, vai pastāv konkurences izkropļojuma risks. Ja Komisija šādu lēmumu nav pieņēmusi trīs mēnešu laikā pēc ziņu saņemšanas, uzskatāms, ka konkurences izkropļojuma riska nav.

▼M8

c) Dalībvalstis var paredzēt, ka samazināto likmi vai kādu no samazinātajām likmēm, ko tās piemēro saskaņā ar a) apakšpunkta trešo daļu, piemēro arī 26.a panta A daļas a), b) un c) apakšpunktos minēto mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu un senlietu importam.

Ja dalībvalstis izmanto šīs izvēles tiesības, tās samazināto likmi var piemērot arī mākslasdarbu piegādēm 26.a panta A daļas a) apakšpunkta nozīmē:

— ko veic darbu autors vai viņa tiesību mantinieki,

— ko neregulāri veic nodokļa maksātājs, kas nav tirgotājs nodokļa maksātājs, ja šos mākslasdarbus importējis pats nodokļa maksātājs, vai tos viņam piegādājis autors vai autora tiesību mantinieki, vai viņi ir šo nodokļa maksātāju pilnvarojuši pilnībā atskaitīt pievienotās vērtības nodokli.

▼M11 —————

▼M13 —————

▼B

4. ►M5 ————— ◄ Katru samazinātu likmi nosaka tā, ka pievienotās vērtības nodokļa summa, kas rodas, piemērojot šo likmi, būtu tāda, lai parastā veidā ļautu no tās atskaitīt visu pievienotās vērtības nodokli, kas atskaitāms saskaņā ar 17. panta noteikumiem.

▼M5

Pamatojoties uz Komisijas ziņojumu, sākot no 1994. gada, Padome reizi divos gados pārskata pazemināto likmju darbības jomu. Padome pēc Komisijas priekšlikuma var ar vienprātīgu lēmumu mainīt preču un pakalpojumu sarakstu H pielikumā.

▼M28

Vēlākais 2007. gada 30. jūnijā Komisija iesniedz Padomei un Eiropas Parlamentam vispārēju novērtējuma ziņojumu par to samazināto likmju ietekmi, kas piemērotas vietējas piegādes pakalpojumiem, tostarp restorānu pakalpojumiem, jo īpaši attiecībā uz jaunu darba vietu radīšanu, ekonomisko izaugsmi un iekšējā tirgus sekmīgu darbību, balstoties uz izpēti, ko veicis neatkarīgs ekonomisks “ideju ģenerators”.

▼M8

5. Saskaņā ar 3. punkta c) apakšpunktu preču importam piemēro to likmi, ko attiecīgās valsts teritorijā piemēro līdzīgu preču piegādēm.

▼A2

6. Uz Portugāles Republiku var attiekties Azoru salu un Madeiras autonomajos reģionos veiktie darījumi un šo reģionu tiešais imports, kur salīdzinājumā cietzemi ir samazinātas likmes.

▼B

X SADAĻA

ATBRĪVOJUMI

13. pants

Atbrīvojumi valsts teritorijā

A. Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs.

1. Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

a) pakalpojumus, ko sniedz valsts pasta dienesti, izņemot pasažieru transportu un telekomunikāciju pakalpojumus, kā arī ar tiem saistītu preču piegādi;

b) slimnīcas un medicīnisko aprūpi, kā arī ar tām cieši saistītas darbības, ko veic publisko tiesību subjekti, vai sociālos apstākļos, kas līdzinās apstākļiem, ko piemēro publisko tiesību subjektiem, — slimnīcas, medicīniskās aprūpes vai diagnostikas centri vai arī citas pienācīgā kārtā atzītas līdzīgas iestādes;

c) medicīniskās aprūpes sniegšanu, darbojoties medicīniskās vai paramedicīniskās profesijās, ko noteikusi attiecīgā dalībvalsts;

d) cilvēka orgānu, asiņu un piena piegādāšanu;

e) pakalpojumus, ko sniedz zobu tehniķi, darbojoties savā profesijā, kā arī zobārstu un zobu tehniķu piegādātas zobu protēzes;

f) pakalpojumus, ko sniedz neatkarīgas personu grupas, kuru darbība ir atbrīvota no pievienotās vērtības nodokļa vai uz kuru darbību pievienotās vērtības nodoklis neattiecas, lai sniegtu šo grupu locekļiem pakalpojumus, kas tieši nepieciešami to darbības veikšanai, ja šīs grupas patstāvīgi pieprasa no saviem locekļiem precīzi atlīdzināt savu daļu kopīgajos izdevumos, ar noteikumu, ka šāds atbrīvojums nevar radīt konkurences traucējumus;

g) tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbu, ieskaitot tos, ko veic veco ļaužu pansionāti, publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām;

h) tādu pakalpojumu sniegšanu un tādu preču piegādi, kas ir cieši saistīti ar bērnu un jauniešu aizsardzību, ko veic publisko tiesību subjekti vai citas organizācijas, ko attiecīgā dalībvalsts atzinusi par labdarības organizācijām;

i) bērnu vai jauniešu izglītību, skolas vai universitātes izglītību, arodizglītību vai pārkvalifikāciju, ieskaitot ar to cieši saistītu pakalpojumu sniegšanu vai preču piegādi, ko veic publisko tiesību subjekti, kuriem tas ir mērķis, vai citas organizācijas, kurām attiecīgā dalībvalsts noteikusi līdzīgus mērķus;

j) mācības, ko skolotāji pasniedz privāti un kas aptver skolas vai universitātes mācību vielu;

k) noteiktu veidu personāla nodrošinājumu, ko veic reliģiskas vai filozofiskas iestādes šā panta b), g), h) un i) apakšpunktā minētajiem mērķiem un nolūkā nodrošināt garīgo labklājību;

l) pakalpojumu sniegšanu vai cieši ar to saistītu preču piegādi, ko bezpeļņas organizācijas ar politiskiem, arodbiedrību, reliģiskiem, patriotiskiem, filozofiskiem, filantropiskiem vai pilsoniskiem mērķiem sniedz saviem biedriem apmaiņā pret biedru naudas samaksu, kas noteikta saskaņā ar šo organizāciju statūtiem, ar noteikumu, ka šis atbrīvojums nevar radīt konkurences traucējumus;

m) dažus pakalpojumus, kas cieši saistīti ar sportu vai fizisko audzināšanu un ko bezpeļņas organizācijas sniedz personām, kas piedalās sporta vai fiziskās audzināšanas pasākumos;

n) dažus kultūras pakalpojumus un ar tiem cieši saistītas preces, ko sniedz vai piegādā publisko tiesību subjekti vai citas kultūras organizācijas, ko atzinusi attiecīgā dalībvalsts;

o) pakalpojumu sniegšanu un preču piegādi, ko sakarā ar līdzekļu vākšanas kampaņām, kas organizētas tikai pašu labā, veic organizācijas, kuru darbība ir atbrīvota saskaņā ar b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunkta noteikumiem, ja vien atbrīvojums nevar radīt konkurences traucējumus. Dalībvalstis var ieviest visus vajadzīgos ierobežojumus, it īpaši attiecībā uz kampaņu skaitu un ieņēmumu apjomu, kas dod tiesības uz atbrīvojumu;

p) transporta pakalpojumu sniegšanu slimām vai ievainotām personām transportlīdzekļos, ko īpaši šim mērķim konstruējušas pienācīgi licencētas organizācijas;

q) valsts radio un televīzijas organizāciju darbību, izņemot komerciālas radio un televīzijas organizācijas.

a) Dalībvalstis var piešķirt organizācijām, kas nav publisko tiesību subjekti, katru šā panta 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, katrā atsevišķā gadījumā pakļaujot to vienam vai vairākiem no šiem nosacījumiem:

— tās pastāvīgi necenšas gūt peļņu, taču jebkuru peļņu, kas tomēr rodas, nesadala, bet gan novirza sniegto pakalpojumu turpināšanai vai uzlabošanai,

— tās pilnīgi brīvprātīgi pārvalda un vada personas, kuras pašas vai caur starpniekiem nav tieši vai netieši ieinteresētas attiecīgo darbību iznākumā,

— tās nosaka cenas, ko apstiprinājušas valsts iestādes vai kas nav augstākas par šādām apstiprinātām cenām, vai attiecībā uz pakalpojumiem, kas nav jāapstiprina, — zemākas cenas par tām, ko līdzīgiem pakalpojumiem nosaka komercuzņēmumi, kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis,

— attiecīgo pakalpojumu atbrīvojums nedrīkst radīt konkurences traucējumus, piemēram, nostādot neizdevīgā stāvoklī komercuzņēmumus, kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis;

b) preču piegādei vai pakalpojumu sniegšanai nepiešķir 1. punkta b), g), h), i), l), m) un n) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu, ja:

— tas nav būtiski svarīgs atbrīvotajiem darījumiem,

— to pamatmērķis ir gūt organizācijai papildu ienākumus, veicot darījumus, kas tieši konkurē ar komercuzņēmumu darījumiem, kuriem jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis.

B. Citi atbrīvojumi.

Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo tālāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

a) apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumus, ieskaitot saistītus pakalpojumus, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti;

b) nekustamā īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu, izņemot:

1. Izmitināšanu, kā tā definēta dalībvalstu likumos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas nozarēs, ieskaitot izmitināšanu tūristu nometnēs vai zemes gabalos, kas izveidoti par nometnes vietām;

2. Telpu un zemes gabalu izīrēšanu transportlīdzekļu novietošanai;

3. Pastāvīgi uzstādītu iekārtu un mehānismu izīrēšanu;

4. Seifu īri.

Dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus šā atbrīvojuma darbības jomai;

c) preču piegādes, ko pilnībā izmanto darbībai, kurai atbrīvojums piešķirts atbilstīgi šim pantam vai 28. panta 3. punkta b) apakšpunktam, ja šīs preces nav radījušas atskaitīšanas tiesības, vai tādu preču piegādes, par kuru iegādi vai ražošanu 17. panta 6. punkta dēļ pievienotās vērtības nodoklis nav kļuvis atskaitāms;

d) šādus darījumus:

1. Kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

2. Starpniecību vai jebkurus darījumus ar kredītu garantijām vai jebkuru citu naudas nodrošinājumu, kā arī kredīta garantiju pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

3. Darījumus, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, bet izņemot parādu piedziņu un faktoringu;

4. Darījumus, ieskaitot starpniecību, kas attiecas uz valūtu, banknotēm un monētām, ko lieto par likumīgu maksāšanas līdzekli, izņemot kolekciju priekšmetus; “kolekciju priekšmeti” ir zelta, sudraba vai cita metāla monētas vai banknotes, ko parasti nelieto par likumīgu maksāšanas līdzekli, vai arī monētas, kurām ir numismātiska vērtība;

5. Darījumus, ieskaitot starpniecību, izņemot pārvaldi un uzraudzību, ar akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem, izņemot:

— dokumentus, kas rada īpašumtiesības uz precēm,

— 5. panta 3. punktā minētās tiesības vai vērtspapīrus;

6. Īpašu dalībvalstu noteiktu ieguldījumu fondu vadīšanu;

e) pasta pakalpojumiem valsts teritorijā derīgu pastmarku piegādi par nominālvērtību, nodokļu marku un citu līdzīgu marku piegādi;

f) derības, loterijas un citus azartspēļu veidus, uz kuriem attiecas noteikumi un ierobežojumi, ko noteikusi katra dalībvalsts;

g) ēku vai ēku daļu un zem tām esošās zemes pārdošanu (izīrēšanu, iznomāšanu), izņemot gadījumus, kas aprakstīti 4. panta 3. punkta a) apakšpunktā;

h) neapbūvētas zemes pārdošanu (izīrēšanu, iznomāšanu), izņemot apbūves gabalus, kas aprakstīti 4. panta 3. punkta b) apakšpunktā.

C. Izvēles tiesības.

Dalībvalstis var dot nodokļa maksātājiem tiesības izvēlēties nodokli šādos gadījumos:

a) nekustamā īpašuma izīrēšana vai iznomāšana;

b) darījumi, ko aptver šā panta B daļas d), g) un h) apakšpunkts.

Dalībvalstis var ierobežot šo izvēles tiesību darbības jomu un pieņem precīzus noteikumus šo tiesību izmantošanai.

14. pants

Importa atbrīvojumi

1. Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis piešķir atbrīvojumu tālāk minētajām darbībām atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šā atbrīvojuma piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

a) preču galīgai ievešanai, ja šajā valstī jebkuros apstākļos ir atbrīvota šādu preču piegāde, ko veic nodokļa maksātājs;

▼M4 —————

▼M6 —————

▼B

d) tādu preču galīgai ievešanai, kuras atbilst prasībām, lai tiktu atbrīvotas no muitas nodokļiem, izņemot nodokļus, kas paredzēti vienotajos muitas tarifos ►M4 ————— ◄ . Tomēr dalībvalstīm ir tiesības pēc izvēles nepiešķirt atbrīvojumu, ja tas varētu atstāt nopietnu iespaidu uz konkurences apstākļiem iekšzemes ►M4 ————— ◄ .

Šo atbrīvojumu piemēro arī preču importam 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, uz ko attiektos iepriekš minētais atbrīvojums, ja preces būtu importētas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē;

e) preču atpakaļievešanai valstī, no kuras tās tika izvestas, ko veic persona, kura tās izvedusi, ja šīs preces atbilst prasībām, lai atbrīvotu no muitas nodokļiem ►M4 ————— ◄ ;

▼M4 —————

▼B

g) preču importam:

— atbilstīgi diplomātiskam un konsulāram režīmam, kas atbilst prasībām, lai atbrīvotu no muitas nodokļiem, ►M4 ————— ◄

— ko veic starptautiskas organizācijas, kuras par tādām atzinušas uzņēmējas valsts iestādes, kā arī šādu organizāciju locekļi saskaņā ar ierobežojumiem un noteikumiem, ko noteikušas starptautiskās šo organizāciju dibināšanas konvencijas vai mītnes nolīgumi,

— to dalībvalstu teritorijā, kuras ir Ziemeļatlantijas līguma dalībvalstis, ko veic citu valstu bruņotie spēki, kuras ir šā līguma puses, šo spēku lietošanai vai civilā personāla lietošanai, kas tos pavada, vai lai atbalstītu to kopgaldu vai virtuvi, ja šādi spēki piedalās kopējas aizsardzības pasākumā;

h) jūras zvejas uzņēmumu ostās ievestajiem lomiem, neapstrādātiem vai pēc konservēšanas, tirgošanai, bet pirms piegādes;

i) pakalpojumu sniegšanai saistībā ar preču ievešanu, ja šo pakalpojumu vērtība ir iekļauta summā, kurai uzliek nodokli, saskaņā ar 11. panta B daļas 3. punkta b)apakšpunktu;

j) zelta ievešanai, ko veic centrālās bankas;

▼M23

k) gāzes ievešana ar dabasgāzes sadales sistēmas starpniecību vai elektroenerģijas ievešana.

▼B

2. Komisija pēc iespējas ātrāk iesniedz Padomei priekšlikumus, kas vērsti uz to, lai pieņemtu Kopienas nodokļu noteikumus, kuri precizētu 1. punktā minēto atbrīvojumu darbības jomu un sīki izstrādātus noteikumus to ieviešanai.

Līdz šo normu spēkā stāšanās brīdim dalībvalstis var:

— saglabāt savas valsts spēkā esošos noteikumus, kas attiecas uz iepriekš izklāstītajiem noteikumiem,

— pieņemt savas valsts noteikumus, lai samazinātu konkurences traucējumus, it īpaši pievienotās vērtības nodokļa neuzlikšanu vai dubultu uzlikšanu Kopienā,

— izmantot jebkādas administratīvas procedūras, ko tās uzskata par piemērotākām, lai panāktu atbrīvojumu.

Katra dalībvalsts informē Komisiju, kas informē pārējās dalībvalstis, par pasākumiem, ko attiecīgā dalībvalsts ir pieņēmusi vai pieņem, pildot iepriekš izklāstītos noteikumus.

15. pants

▼M4

Atbrīvojums eksportam no Kopienas un līdzīgiem darījumiem, kā arī starptautiskam transportam

▼B

Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļa nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

1. Tādu preču piegādi, kuras pārdevējs vai cita persona pārdevēja vārdā nosūta vai transportē uz ceļamērķi ►M4 ārpus Kopienas ◄ ;

2. Tādu preču piegādi, kuras pircējs vai cita persona pircēja vārdā nosūta vai transportē uz ceļamērķi ►M4 ārpus Kopienas ◄ , ja šis pircējs nav reģistrēts šīs valsts teritorijā, izņemot preces, kuras transportē pats pircējs, lai aprīkotu, uzpildītu un apgādātu ar pārtiku izpriecu ceļojumu kuģus, privātus lidaparātus vai citus transporta līdzekļus privātai lietošanai.

Ja preču piegādi veic ceļotāji savā personiskajā bagāžā, šis atbrīvojums ir spēkā ar nosacījumu, ka:

— ceļotājs nav reģistrēts Kopienā,

— preces tiek transportētas uz galapunktu ārpus Kopienas trīs mēnešu laikā, kopš veikta piegāde,

— piegādes kopējā vērtība, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli, pārsniedz summu, kas valsts valūtā atbilst ECU 175, ko nosaka saskaņā ar Direktīvas 69/169/EEK 7. panta 2. punktu ( 5 ); tomēr dalībvalstis var atbrīvot no nodokļa piegādi, kuras kopējā vērtība ir mazāka par minēto summu.

Otrās daļas piemērošanai:

— par ceļotāju, kas nav reģistrēts Kopienā, uzskatāms ceļotājs, kura pastāvīgā dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta neatrodas Kopienā. Šā noteikuma piemērošanai “pastāvīgā dzīvesvieta vai pastāvīgā uzturēšanās vieta” nozīmē vietu, kas kā tāda ir ierakstīta pasē, identifikācijas kartē vai citos personas dokumentos, ko dalībvalsts, kuras teritorijā notiek piegāde, atzīst par derīgiem,

— eksporta apliecinājumu sniedz ar faktūras vai to aizstājoša dokumenta eksemplāru, ko vizējusi muitas iestāde vietā, kur preces ir izvestas no Kopienas,

Katra dalībvalsts iesniedz Komisijai spiedogu paraugus, ko tā izmanto vizēšanai, kas minēta trešās daļas otrajā ievilkumā. Komisija šo informāciju pārsūta citu dalībvalstu nodokļu iestādēm.

▼M4

3. Pakalpojumu sniegšana, ko veido darbs ar kustamu īpašumu, kas iegādāts vai ievests šāda darba veikšanai Kopienas teritorijā un ko no Kopienas nosūtījusi vai transportējusi pakalpojumu sniedzēja persona vai klients, ja tas ir ►M6 nav reģistrēts valsts teritorijā ◄ , vai cita persona, kas rīkojas viena vai otra vārdā;

▼B

4. Preču piegādi kuģu degvielas uzpildei un apgādei ar pārtiku:

a) kuģiem, kurus izmanto kuģošanai atklātā jūrā un kuri pārvadā pasažierus par atlīdzību vai kurus izmanto komercdarbībai, rūpnieciskai darbībai vai zvejniecībai;

b) kuģiem, kurus izmanto glābšanas vai palīdzības darbiem uz jūras vai kurus izmanto piekrastes zvejai, pēdējā gadījumā izņemot kuģu apgādes krājumus;

c) karakuģiem, kas noteikti vienoto muitas tarifu 89.01 A apakšgrupā, kuri atstāj valsti un dodas uz ostām vai enkurvietām ārzemēs.

Komisija pēc iespējas drīz iesniedz Padomei priekšlikumus, lai pieņemtu Kopienas fiskālos noteikumus, kuros precizē, uz ko attiecināt un kā praktiski īstenot šo atbrīvojumu un 5. līdz 9. punktā paredzētos atbrīvojumus. Kamēr šie noteikumi nav stājušies spēkā, dalībvalstis var ierobežot šajā punktā minētā atbrīvojuma piemērošanu;

5. Šā panta 4. punkta a) un b) apakšpunktā minēto jūras kuģu piegādi, pārveidošanu, remontu, tehnisko apkopi, fraktēšanu un īri, kā arī šajos kuģos iebūvētā vai lietotā aprīkojuma, ieskaitot zvejas aprīkojumu, piegādi, īri, remontu un tehnisko apkopi;

6. Tādu lidmašīnu piegādi, pārveidošanu, remontu, tehnisko apkopi, fraktēšanu un īri, kuras lieto aviosabiedrības, kas par samaksu darbojas galvenokārt starptautiskos maršrutos, kā arī šajās lidmašīnās ietilpstošā vai tajās lietotā aprīkojuma piegādi, īri, remontu un tehnisko apkopi;

7. Preču piegādi 6. punktā minēto lidmašīnu degvielas uzpildei un apgādei ar pārtiku;

8. Pakalpojumu sniegšanu, izņemot 5. punktā norādītos pakalpojumus, lai apmierinātu minētajā punktā norādīto jūras kuģu vai to kravu tiešās vajadzības;

9. Pakalpojumu sniegšanu, izņemot 6. punktā norādītos pakalpojumus, lai apmierinātu minētajā punktā norādīto lidmašīnu vai to kravu tiešās vajadzības;

10. Preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu:

— atbilstīgi diplomātiskam un konsulāram režīmam,

— starptautiskajām organizācijām, kuras par tādām atzinušas uzņēmējas valsts iestādes, kā arī šādu organizāciju locekļiem ar tādiem ierobežojumiem un saskaņā ar tādiem noteikumiem, ko nosaka starptautiskās šo organizāciju dibināšanas konvencijas vai mītnes nolīgumi,

— kas veiktas to dalībvalstu teritorijā, kuras ir Ziemeļatlantijas līguma puses, un paredzētas citu valstu bruņotajiem spēkiem, kuras ir šā līguma dalībvalstis, vai civilajam personālam, kas tos pavada, vai lai apgādātu to kopgaldu vai virtuvi, ja šādi spēki piedalās kopējas aizsardzības pasākumā,

▼M4

— citai dalībvalstij un paredzēti bruņotajiem spēkiem, kas pieder jebkurai dalībvalstij, kas ir Ziemeļatlantijas Līguma dalībniece, bet nav pati galamērķa dalībvalsts, lai tos izmantotu šie bruņotie spēki vai to civilais personāls vai lai apgādātu to kopgaldu vai lauka virtuvi, kad šādi bruņotie spēki piedalās kopīgos aizsardzības pasākumos.

▼B

Šis atbrīvojums ir pakļauts ►M4 saskaņā ar ►M6 ierobežojumiem ◄ , ko noteikusi uzņēmēja dalībvalsts ◄ , līdz būs pieņemti Kopienas nodokļu likumi.

Ja preces nav nosūtītas vai transportētas ārā no valsts un ja sniedz pakalpojumus, atbrīvojumu var piešķirt kā nodokļa atmaksāšanu;

11. Zelta piegādes centrālajām bankām;

12. Preces, kas piegādātas apstiprinātām organizācijām, kuras eksportē šīs preces ►M4 no Kopienas ◄ kā daļu no savām humānām, labdarības vai izglītošanas darbībām ►M4 ārpus Kopienas ◄ . Šo atbrīvojumu var īstenot, izmantojot nodokļa atmaksāšanu;

▼M6

13. Pakalpojumu sniegšana, ieskaitot transporta pakalpojumus un palīgdarbības, bet neskaitot to pakalpojumu sniegšanu, kuri atbrīvoti saskaņā ar 13. pantu, ja tā ir tieši saistīta ar preču eksportu vai importu, uz ko attiecas 7. panta 3. punkta vai 16. panta 1. punkta A daļas noteikumi;

▼B

14. Pakalpojumus, ko sniedz mākleri vai citi starpnieki, kuri darbojas citas personas vārdā un uz tās rēķina, ja tie veido šajā pantā aprakstīto darījumu daļu vai ja tie veido daļu no darījumiem, ko veic ►M4 ārpus Kopienas ◄ .

Šis atbrīvojums neattiecas uz ceļojumu birojiem, kuri ceļotāju vārdā un uz to rēķina sniedz pakalpojumus, kuri sniegti citās dalībvalstīs;

▼A2

15. Portugāles Republika var uzskatīt jūras un gaisa transportu starp salām, kas veido Azoru salu un Madeiras autonomos reģionus, un starp salām un cietzemi par starptautisko transportu.

▼B

16. pants

Īpaši izņēmumi, kas saistīti ar starptautisko preču transportu

1. Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis, ievērojot 29. pantā paredzētās konsultācijas, var veikt īpašus pasākumus, kas vērsti uz to, lai atbrīvotu no pievienotās vērtības nodokļa visus vai dažus no turpmāk minētajiem darījumiem, ar noteikumu, ka tie nav paredzēti gala patēriņam un ka pievienotās vērtības nodokļa summa, kas iekasēta, ievedot brīvai apgrozībai, atbilst nodokļa summai, kāda būtu iekasēta, ja katram no šiem darījumiem būtu uzlikts nodoklis ievešanas brīdī vai valsts teritorijā:

▼M4

A. Tādu preču ievešana, kuras paredzēts novietot noliktavās, kas nav muitas noliktavas;

B. Tādu preču piegāde, kuras paredzēts:

a) uzrādīt muitai un, vajadzības gadījumā, novietot pagaidu glabāšanā;

b) novietot brīvā zonā vai brīvā noliktavā;

c) novietot muitas noliktavās vai iekšējās apstrādes vietās;

d) ielaist teritoriālos ūdeņos:

— lai iemontētu urbšanas vai ražošanas platformās šādu platformu celtniecībai, remontam, apkopei, pārveidošanai vai aprīkošanai vai lai savienotu šādas urbšanas vai ražošanas platformas ar cietzemi,

— urbšanas vai ražošanas platformu apgādei ar degvielu un pārtiku;

e) novietot noliktavās, kas nav muitas noliktavas.

Vietas, kas minētas a), b), c) un d) apakšpunktā, ir noteiktas spēkā esošajos Kopienas muitas noteikumos;

C. Pakalpojumu sniegšana attiecībā uz B daļā minēto preču piegādi;

D. Preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, kas veikta B daļā uzskaitītajās vietās un atbilst kādam no tajā norādītajiem režīmiem;

▼M4

E. Piegādes:

— 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto preču piegādes, uz kurām vēl arvien attiecas pagaidu importa režīms ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem vai ārējā tranzīta režīms,

— 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto preču piegādes, uz kurām vēl arvien attiecas Kopienas iekšējā tranzīta procedūra, kas paredzēta 33.a pantā,

tāpat kā pakalpojumu sniegšana, kas saistīta ar šādām piegādēm.

▼B

2. Ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju procedūru, dalībvalstis var pēc izvēles piešķirt atbrīvojumu importam un preču piegādēm nodokļa maksātājam, kas paredzējis tās izvest tādas, kādas tās ir, vai pēc tālākas apstrādes, kā arī pakalpojumu sniegšanai, kuri saistīti ar viņa eksporta darījumiem, nepārsniedzot viņa eksporta darījumu vērtību iepriekšējo 12 mēnešu laikā.

3. Komisija pēc iespējas ātrāk iesniedz Padomei priekšlikumus par kopēju kārtību, kā pievienotās vērtības nodokli piemērot 1. un 2. punktā minētajiem darījumiem.

XI SADAĻA

ATSKAITĪJUMI

17. pants

Atskaitīšanas tiesību izcelsme un darbības joma

1. Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.

2. Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

a) pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;

b) pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par ievestām precēm;

c) pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams atbilstīgi 5. panta 7. punkta a) apakšpunktam un 6. panta 3. punktam.

3. Dalībvalstis piešķir katram nodokļa maksātājam arī 2. punktā minētās pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas vai atmaksājuma tiesības, ciktāl šīs preces un pakalpojumus izmanto šādiem mērķiem:

a) darījumiem, kas attiecas uz 4. panta 2. punktā minētajām saimnieciskajām darbībām, kuras veiktas citā valstī un kurām būtu tiesības uz nodokļu atskaitīšanu, ja tās notiktu šīs valsts teritorijā;

b) darījumiem, kam piešķirts atbrīvojums atbilstīgi 14. panta 1. punkta i) apakšpunktam, 15. pantam un 16. panta 1. punkta B, C un D daļai, kā arī šā panta 2. punktam;

c) jebkuram no darījumiem, kuri ir atbrīvoti atbilstīgi 13. panta B daļas a) un d) punkta 1. līdz 5. apakšpunktam, ja klients ir reģistrēts ārpus Kopienas vai ja šie darījumi ir tieši saistīti ar precēm, ko paredzēts izvest uz valsti ārpus Kopienas.

4. Pēc Komisijas priekšlikuma un lemjot vienprātīgi, Padome cenšas līdz 1977. gada 31. decembrimpieņemt Kopienas noteikumus, kas nosaka kārtību, kā saskaņā ar 3. punktu veicama atmaksāšana nodokļa maksātājiem, kuri reģistrēti ārpus attiecīgās valsts. Līdz laikam, kad šāda Kopienas kārtība stājas spēkā, dalībvalstis pašas nosaka paņēmienus, ar kādiem veic attiecīgo atmaksāšanu. Ja nodokļa maksātājs nav Kopienas teritorijas rezidents, dalībvalstis var atteikt atmaksāšanu vai piemērot tai papildu nosacījumus.

5. Attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko nodokļa maksātājs izmanto gan 2. un 3. punkta aptvertiem darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms, gan darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, atskaitāma ir tikai tā pievienotās vērtības nodokļa daļa, kas attiecināma uz pirmā veida darījumiem.

Šo daļu saskaņā ar 19. pantu nosaka visiem darījumiem, ko veic nodokļa maksātājs.

Dalībvalstis tomēr var:

a) atļaut nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei ar noteikumu, ka katrai nozarei ir atsevišķa uzskaite;

b) likt nodokļa maksātājam noteikt šādu daļu katrai savas uzņēmējdarbības nozarei un veikt atsevišķu uzskaiti katrai nozarei;

c) atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu, pamatojoties uz visu preču un pakalpojumu vai to daļas izmantojumu;

d) atļaut vai likt nodokļa maksātājam veikt atskaitīšanu saskaņā ar pirmajā apakšpunktā noteiktajiem noteikumiem par visām tajā minētajām precēm un pakalpojumiem;

e) noteikt, ka gadījumā, ja pievienotās vērtības nodoklis, kas nodokļa maksātajam nav atskaitāms, ir nenozīmīgs, to uzskata par nulli.

6. Ne ilgāk kā četrus gadus no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas Padome pēc Komisijas priekšlikumu vienprātīgi lemj, uz kuriem izdevumiem neattiecas pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšana. Pievienotās vērtības nodoklis nekādā gadījumā nav atskaitāms par izdevumiem, kas nav stingri saistīti ar uzņēmējdarbību, piemēram, luksusa, izpriecu un izklaides izdevumiem.

Līdz brīdim, kad iepriekšminētās normas stājas spēkā, dalībvalstis var saglabāt visus izņēmumus, kas paredzēti šo valstu likumos laikā, kad šī direktīva stājas spēkā.

7. Ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību, katra dalībvalsts var ciklisku saimniecisku iemeslu dēļ pilnīgi vai daļēji izslēgt no atskaitīšanas sistēmas dažus ražošanas līdzekļus vai citas preces. Lai saglabātu vienādus konkurences apstākļus, dalībvalstis tā vietā, lai atteiktu atskaitīšanu, var uzlikt nodokli paša nodokļa maksātāja ražotajām precēm vai precēm, kuras tas iepircis valsts iekšienē vai ievedis, tādā veidā, lai nodoklis nepārsniegtu pievienotās vērtības nodokli, kas būtu uzlikts līdzīgu preču iegādei.

18. pants

Noteikumi, kas regulē atskaitīšanas tiesību īstenošanu

1. Lai īstenotu savas atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam:

a) par atskaitījumiem atbilstīgi 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam jābūt faktūrai, kas sastādīta saskaņā ar 22. panta 3. punktu;

b) par atskaitījumiem atbilstīgi 17. panta 2. punkta b) apakšpunktam jābūt ievešanas dokumentam, kas uzrāda šo personu par preču saņēmēju vai importētāju un rāda vai ļauj aprēķināt maksājamā nodokļa summu;

c) par atskaitījumiem atbilstīgi 17. panta 2. punkta c) apakšpunktam jāievēro formalitātes, ko nosaka katra dalībvalsts;

d) ja tai prasa maksāt nodokli kā klientam vai pircējam gadījumos, kad piemērojams 21. panta 1. punkts, jāievēro formalitātes, ko nosaka katra dalībvalsts.

2. Nodokļa maksātājs īsteno atskaitīšanu, no kopējās pievienotās vērtības nodokļa summas, kas maksājama par attiecīgo taksācijas periodu, atņemot kopējo nodokļa summu, par kuru tajā pašā periodā atbilstīgi 1. punkta noteikumiem radušās un ir īstenojamas atskaitīšanas tiesības.

Tomēr dalībvalstis var prasīt, lai attiecībā uz nodokļa maksātājiem, kas laiku pa laikam veic 4. panta 3. punktā paredzētos darījumus, atskaitīšanas tiesības īsteno tikai piegādes laikā.

3. Dalībvalstis pieņem nosacījumus un kārtību, kādā nodokļa maksātājam var atļaut veikt atskaitīšanu, kuru tas nav veicis saskaņā ar 1. un 2. punkta noteikumiem.

4. Ja attiecīgajam taksācijas periodam atļautā atskaitījuma summa pārsniedz maksājamo nodokli, dalībvalstis var vai nu veikt atmaksāšanu, vai saskaņā ar noteikumiem, kurus tās pieņem, pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu.

Tomēr dalībvalstis var atteikties atmaksāt vai pārnest uz nākamo periodu, ja pārpalikuma summa ir niecīga.

19. pants

Atskaitāmās daļas aprēķināšana

1. Daļu, kas atskaitāma atbilstīgi 17. panta 5. punkta pirmajai daļai, veido daļskaitlis:

— par kura skaitītāju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms atbilstīgi 17. panta 2. un 3. punktam,

— par kura saucēju ņem kopējo gada apgrozījuma summu bez pievienotās vērtības nodokļa, kura attiecināma uz darījumiem, kas iekļauti skaitītājā, un uz darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms. Dalībvalstis var iekļaut saucējā arī subsīdiju summu, izņemot tās, kas aprakstītas 11. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā.

Šo daļu nosaka ik gadu, fiksē procentos un noapaļo līdz ciparam, kas nepārsniedz nākamo vienību.

2. Neatkarīgi no 1. punkta noteikumiem no atskaitāmās daļas aprēķiniem izslēdz apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz tādu ražošanas līdzekļu piegādēm, ko nodokļa maksātājs lieto savām uzņēmējdarbības vajadzībām. Izslēdz arī apgrozījuma summas, kuras attiecināmas uz 13. panta B daļas d) punktā aprakstītajiem darījumiem, ciktāl tie ir gadījuma rakstura darījumi, kā arī uz gadījuma rakstura nekustamo īpašumu un finansiāliem darījumiem. Ja dalībvalstis īsteno 20. panta 5. punktā paredzēto iespēju nepieprasīt pielāgojumu par ražošanas līdzekļiem, tās var ražošanas līdzekļu atsavināšanu iekļaut atskaitāmās daļas aprēķinos.

3. Pagaidu daļa gadam ir tā, kura aprēķināta, pamatojoties uz iepriekšējā gada darījumiem. Ja nav šādu darījumu, uz ko atsaukties, vai ja to apjoms bijis nenozīmīgs, atskaitāmo daļu nodokļu iestāžu uzraudzībā provizoriski nosaka nodokļa maksātājs, balstoties uz savām prognozēm. Tomēr dalībvalstis var saglabāt savus pastāvošos noteikumus.

Atskaitījumu, kas veikts, balstoties uz šādu provizorisku daļu, pielāgo, kad nākamā gada laikā nosaka galīgo daļu.

20. pants

Atskaitījumu koriģēšana

1. Sākotnējo atskaitījumu koriģē saskaņā ar procedūru, kādu nosaka dalībvalstis, jo īpaši:

a) ja šis atskaitījums bijis lielāks vai mazāks par to, uz kādu nodokļa maksātājam bijušas tiesības;

b) ja pēc atmaksāšanas mainās faktori, kas izmantoti, lai noteiktu atskaitāmo summu, it īpaši ja ir anulēti pirkumi vai saņemti cenu samazinājumi; tomēr koriģēšanu neveic darījumiem, kuri paliek pilnīgi vai daļēji neapmaksāti, un pienācīgi pierādītai vai apstiprinātai īpašuma iznīcināšanai, zudumam vai zādzībai, kā arī preču izmantošanai, lai sniegtu mazas vērtības dāvanas vai dotu paraugus, kā aprakstīts 5. panta 6. punktā. Tomēr dalībvalstis var pieprasīt korekcijas darījumiem, kuri paliek pilnīgi vai daļēji neapmaksāti, kā arī zādzības gadījumā.

2. Ražošanas līdzekļiem koriģēšana ilgst piecus gadus, ieskaitot gadu, kurā tie ir iegādāti vai ražoti. Koriģēšanu katru gadu veic tikai par vienu piektdaļu no tiem uzliktā nodokļa. Koriģēšanu veic, balstoties uz svārstībām atskaitīšanas tiesībās nākamajos gados attiecībā pret atskaitīšanas tiesībām tajā gadā, kurā tie ir iegādāti vai ražoti.

Atkāpjoties no iepriekšējās daļas, dalībvalstis var veikt koriģēšanu pilnus piecus gadus, sākot no brīža, kad šos ražošanas līdzekļus pirmoreiz lieto.

▼M10

Nekustamam īpašumam, kas iegādāts kā ražošanas līdzeklis, koriģēšanas laiku var pagarināt līdz pat 20 gadiem.

▼B

3. Ja ražošanas līdzekļus piegādā koriģēšanas laikā, uzskata, ka nodokļa maksātājs tos vēl joprojām lieto tā uzņēmējdarbībai līdz koriģēšanas laika beigām. Ja šādu ražošanas līdzekļu piegādei ir uzlikts nodoklis, pieņem, ka šīm uzņēmējdarbības darbībām pilnībā uzliek nodokli; ja piegāde ir atbrīvota no nodokļiem, pieņem, ka šīs darbības ir pilnībā atbrīvotas. Koriģēšanu veic tikai vienreiz visā vēl atlikušajā koriģēšanas laikā.

Pēdējā no minētajiem gadījumiem dalībvalstis tomēr var noraidīt lūgumu veikt koriģēšanu, ja pircējs ir nodokļa maksātājs, kas attiecīgos ražošanas līdzekļus izmanto vienīgi darījumiem, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis ir atskaitāms.

4. Lai piemērotu 2. un 3. punkta noteikumus, dalībvalstis var:

— noteikt ražošanas līdzekļu jēdzienu,

— uzrādīt nodokļa summu, kas ņemama vērā koriģēšanai,

— paredzēt visus piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu, ka koriģēšana nerada nekādas nepamatotas priekšrocības,

— atļaut administratīvus vienkāršojumus.

5. Ja kādā dalībvalstī 2. un 3. punkta piemērošanas praktiskās sekas ir niecīgas, šī dalībvalsts, ievērojot 29. pantā paredzētās apspriedes, var nepiemērot šos punktus, ņemot vērā vajadzību novērst konkurences traucējumus, vispārējo nodokļa efektu attiecīgajā dalībvalstī un vajadzību pēc pietiekama pārvaldes ekonomiskuma.

6. Ja nodokļa maksātājs pāriet no nodokļu uzlikšanas parastā veidā uz īpašu režīmu vai otrādi, dalībvalstis var veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šis nodokļa maksātājs nepamatoti negūst priekšrocības, nedz arī tam nav nodarīts kaitējums.

XII SADAĻA

PERSONAS, KURĀM JĀMAKSĀ NODOKLIS

21. pants

Personas, kurām jāmaksā nodoklis varas iestādēm

Pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā šādām personām:

1. Atbilstīgi iekšējai sistēmai:

a) nodokļa maksātājiem, kas veic ar nodokli apliekamus darījumus, izņemot tos, kuri minēti 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā un kurus veic nodokļa maksātājs, kurš rezidē ārzemēs. Ja ar nodokli apliekamu darījumu īsteno nodokļa maksātājs, kurš rezidē ārzemēs, dalībvalstis var pieņemt kārtību, kas paredz, ka nodokli maksā kāds cits, nevis nodokļa maksātājs, kurš rezidē ārzemēs. Inter alia par šādu citu personu var norīkot nodokļu pārstāvi vai citu personu, kurai veic ar nodokli apliekamo darījumu. Dalībvalstis var arī paredzēt, ka par nodokļa samaksu atbildību solidāri uzliek kādam citam, nevis nodokļa maksātājam;

▼M15

b) ar nodokli apliekamām personām, kurām sniedz 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētos pakalpojumus, vai personām, kas pievienotā vērtības nodokļa sakarā tiek identificētas attiecīgās valsts teritorijā un kurām sniedz 28.b panta C, D, E un F daļā minētos pakalpojumus, ja šos pakalpojumus sniedz ar nodokli apliekama persona, kas reģistrēta ārzemēs; tomēr dalībvalstis var prasīt, lai pakalpojuma sniedzējs būtu solidāri atbildīgs par nodokļa samaksu;

▼B

c) jebkurai personai, kas norāda pievienotās vērtības nodokli faktūrā vai citā dokumentā, kurš kalpo par faktūru;

2. Par importēšanu: personai vai personām, ko par atbildīgām norīkojušas vai apstiprinājušas tās dalībvalstis, kurās preces ieved.

XIII SADAĻA

TO PERSONU PIENĀKUMI, KURĀM JĀMAKSĀ NODOKLIS

22. pants

Pienākumi atbilstīgi iekšējai sistēmai

1. Katram nodokļa maksātājam jāpaziņo, kad sākas, mainās vai beidzas tā kā nodokļa maksātāja darbība.

2. Katrs nodokļa maksātājs veic pietiekami precīzu uzskaiti, lai būtu iespējams piemērot pievienotās vērtības nodokli un nodokļu iestādei veikt pārbaudi.

a) Katrs nodokļa maksātājs izdod faktūru vai citu dokumentu faktūras vietā par visām precēm un pakalpojumiem, ko tas piegādājis citam nodokļa maksātājam, un pats patur šā dokumenta kopiju.

Katrs nodokļa maksātājs tāpat izdod faktūru par visiem maksājumiem uz kontu, ko tam maksājis cits nodokļa maksātājs, pirms preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana ir notikusi vai pirms tā ir pabeigta;

b) faktūra skaidri parāda cenu bez nodokļa un attiecīgo nodokli pie katras likmes, kā arī visus izņēmumus;

c) dalībvalstis pieņem kritērijus, lai noteiktu, vai dokuments der faktūras vietā.

4. Katrs nodokļa maksātājs iesniedz nodokļu deklarāciju noteiktā laikā, kurš jānosaka katrai dalībvalstij. Šis laiks nedrīkst pārsniegt divus mēnešus pēc katra taksācijas perioda beigām. Taksācijas periodu dalībvalstis nosaka mēneša, divu mēnešu vai ceturkšņa garumā. Tomēr dalībvalstis var noteikt citādus periodus ar noteikumu, ka tie nepārsniedz gadu.

Nodokļu deklarācijā jāizklāsta visa informācija, kas vajadzīga, lai aprēķinātu nodokli, kas kļuvis iekasējams, kā arī izdarāmos atskaitījumus, vajadzības gadījumā un ciktāl tas šķiet vajadzīgs nodokļu bāzes izveidei, ieskaitot kopējo tādu darījumu summu, kuri attiecas uz šiem nodokļiem un atskaitījumiem, kā arī kopējo atbrīvoto darījumu apjomu.

5. Visi nodokļa maksātāji, iesniedzot nodokļu deklarācijas, samaksā pievienotās vērtības nodokļa tīro summu. Tomēr dalībvalstis var noteikt citu šīs summas maksāšanas datumu vai prasīt pagaidu maksājumu.

6. Dalībvalstis var prasīt, lai nodokļa maksātājs iesniedz ziņojumu par visiem iepriekšējā gada laikā veiktajiem darījumiem, kurā ietverta 4. punktā norādītā informācija. Šajā ziņojumā jāsniedz visa informācija, kas vajadzīga, lai veiktu jebkādu koriģēšanu.

7. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās personas, kuras saskaņā ar 21. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu uzskata par atbildīgām par nodokļa samaksu tāda nodokļa maksātāja vietā, kurš reģistrēts citā valstī, vai kuras ir solidāri atbildīgas par nodokļa samaksu, izpilda iepriekš minētos pienākumus, kas attiecas uz deklarāciju un maksājumu.

8. Ciktāl tas nav pretrunā ar noteikumiem, kas pieņemami, pildot 17. panta 4. punktu, dalībvalstis var uzlikt citus pienākumus, ko tās uzskata par vajadzīgiem, lai pareizi uzliktu un iekasētu nodokļus un novērstu krāpšanu.

9. Dalībvalstis var atbrīvot nodokļa maksātājus:

— no dažiem pienākumiem,

— no visiem pienākumiem, ja šie nodokļa maksātāji veic tikai atbrīvotus darījumus,

— no maksājamā nodokļa nomaksas, ja summa ir niecīga.

▼M20

22.a pants

Tiesības piekļūt rēķiniem, ko elektroniski glabā citā dalībvalstī

Kad nodokļa maksātājs rēķinus, ko viņš izraksta vai saņem, glabā elektroniski, garantējot tiešsaistes pieeju datiem, un kad glabāšanas vieta ir citā dalībvalstī nekā tā, kur viņš ir reģistrēts, kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kur viņš ir reģistrēts, šīs direktīvas nolūkā ir tiesības elektroniski piekļūt šiem rēķiniem, veikt to lejuplādi un izmantot tos, nepārsniedzot limitus, ko nosaka nodokļu maksātāja reģistrācijas dalībvalsts noteikumi, ciktāl minētajai valstij tas ir vajadzīgs kontroles nolūkiem.

▼B

23. pants

Pienākumi attiecībā uz importu

Attiecībā uz ievestām precēm dalībvalstis pieņem sīkus noteikumus deklarēšanai un maksājumu veikšanai.

Jo īpaši dalībvalstis var paredzēt, ka pievienotās vērtības nodoklis, kas, ievedot preces, jāmaksā nodokļa maksātājiem vai personām ar nodokļu saistībām, vai noteiktām šo personu grupām, nav jāmaksā ievešanas brīdī, ja nodoklis ir minēts deklarācijā, kas jāiesniedz atbilstīgi 22. panta 4. punktam.

XIV SADAĻA

ĪPAŠI REŽĪMI

24. pants

Īpašs režīms maziem uzņēmumiem

1. Dalībvalstīm, kurām varētu rasties grūtības, piemērojot parasto nodokļu režīmu mazajiem uzņēmumiem to darbības vai struktūras dēļ, ir izvēles tiesības šo dalībvalstu noteiktos apstākļos un ar to noteiktiem ierobežojumiem, bet ievērojot 29. pantā paredzēto konsultāciju kārtību, piemērot vienkāršotu procedūru, piemēram, vienotas likmes sistēmu nodokļu uzlikšanai un iekasēšanai, ja vien tā neizraisa nodokļu samazināšanos.

2. Līdz dienai, ko ar vienprātīgu lēmumu nosaka Padome pēc Komisijas priekšlikuma, taču ne vēlāk par dienu, kurā atceļ nodokļu uzlikšanu importam un nodokļu atvieglojumus eksportam tirdzniecībā starp dalībvalstīm:

a) dalībvalstis, kuras ir izmantojušas izvēles tiesības atbilstīgi Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrās direktīvas 14. pantam un ieviesušas atbrīvojumus vai diferencētus nodokļu atvieglojumus, var saglabāt tos, kā arī kārtību to piemērošanai, ja tie atbilst pievienotās vērtības nodokļa sistēmai.

Tās dalībvalstis, kuras piemēro atbrīvojumu no nodokļa tiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks par summu valsts valūtā, kura atbilst 5 000 Eiropas norēķinu vienībām pēc maiņas kursa šīs direktīvas pieņemšanas dienā, var palielināt šo atbrīvojuma slieksni līdz 5 000 Eiropas norēķinu vienībām.

Tās dalībvalstis, kuras piemēro diferencētus nodokļu atvieglojumus, nedrīkst ne palielināt diferencētu nodokļu atvieglojumu griestus, ne padarīt labvēlīgākus to piešķiršanas nosacījumus;

b) dalībvalstis, kuras nav izmantojušas šo iespēju, var piešķirt atbrīvojumu no nodokļa tiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums nav lielāks par summu valsts valūtā, kura atbilst 5 000 Eiropas norēķinu vienībām pēc maiņas kursa šīs direktīvas pieņemšanas dienā; vajadzības gadījumā tās var piešķirt diferencētus nodokļu atvieglojumus nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums pārsniedz dalībvalstu noteiktos griestus atbrīvojuma piemērošanai;

c) dalībvalstis, kuras piemēro atbrīvojumu no nodokļa tiem nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums ir vienāds vai lielāks par summu valsts valūtā, kura atbilst 5 000 Eiropas norēķinu vienībām pēc maiņas kursa šīs direktīvas pieņemšanas dienā, var palielināt šo atbrīvojuma slieksni, lai saglabātu tā patieso vērtību.

3. Atbrīvojuma un diferencētu nodokļu atvieglojumu jēdziens attiecas uz preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, ko veic mazie uzņēmumi.

Dalībvalstis var izslēgt dažus darījumus no 2. punktā paredzētās kārtības. 2. punkta noteikumi nekādā gadījumā neattiecas uz 4. panta 3. punktā minētajiem darījumiem.

4. Apgrozījumu, ko ņem par pamatu, piemērojot 2. punkta noteikumus, veido piegādāto preču un sniegto pakalpojumu, kas noteikti 5. un 6. pantā, summa bez pievienotās vērtības nodokļa, ciktāl šīm precēm un pakalpojumiem ir uzlikts nodoklis, ieskaitot darījumus, kuri atbrīvoti, atmaksājot nodokli, kas agrāk samaksāts saskaņā ar 28. panta 2. punktu, kā arī to darījumu summa, kuri atbrīvoti atbilstīgi 15. pantam, summa, ko veido nekustamā īpašuma darījumi, 13. panta B daļas d) punktā minētie finansiālie darījumi un apdrošināšanas pakalpojumi, ja vien šie darījumi nav palīgdarījumi.

Tomēr uzņēmuma materiālu vai nemateriālu pamatlīdzekļu atsavināšanu neņem vērā, aprēķinot apgrozījumu.

5. Nodokļa maksātājiem, kas atbrīvoti no nodokļa, nav tiesību atskaitīt nodokli saskaņā ar 17. panta noteikumiem, nedz arī uzrādīt nodokli savās faktūrās ►M20 ————— ◄ .

6. Nodokļa maksātāji, kuriem ir tiesības uz atbrīvojumu no nodokļa, var izvēlēties vai nu parasto pievienotās vērtības nodokļa režīmu, vai 1. punktā minēto atviegloto procedūru. Šādā gadījumā tiem ir tiesības uz jebkādiem diferencētiem nodokļu atvieglojumiem, ko var noteikt valsts likumos.

7. Attiecinot uz tiem 1. punktu, nodokļa maksātājus, kuri bauda diferencētus atvieglojumus, uzskata par nodokļa maksātājiem, uz kuriem attiecas parastais pievienotās vērtības nodokļa režīms.

8. Ik pēc četriem gadiem, bet pirmoreiz 1982. gada 1. janvārī, apspriedusies ar dalībvalstīm, Komisija ziņo Padomei par šā panta noteikumu piemērošanu. Ciktāl vajadzīgs un ņemot vērā to, ka jānodrošina dalībvalstu normatīvo aktu ilgtermiņa vienādošana, Komisija pievieno šim ziņojumam priekšlikumus:

a) par uzlabojumiem, kas veicami mazajiem uzņēmumiem domātajā režīmā;

b) par dalībvalstu sistēmu pielāgošanu attiecībā uz atbrīvojumiem un diferencētiem pievienotās vērtības nodokļa atvieglojumiem;

c) par 2. punktā minēto 5 000 Eiropas norēķinu vienību griestu pielāgošanu.

9. Padome piemērotā laikā nolems, vai Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmās direktīvas 4. pantā minētā mērķa īstenošana prasa ieviest īpašu režīmu mazajiem uzņēmumiem, un vajadzības gadījumā lems par šā režīma robežām un kopējiem ieviešanas nosacījumiem. Līdz šādas sistēmas ieviešanai dalībvalstis var saglabāt pašas savus īpašos režīmus, ko tās piemēro saskaņā ar šā panta noteikumiem un turpmākiem Padomes aktiem.

▼M26

24.a pants

Piemērojot 24. panta 2. līdz 6. punktu, turpmāk norādītās dalībvalstis ir tiesīgas piešķirt atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa tādiem šā nodokļa maksātājiem, kuru gada apgrozījums ir mazāks par šādu summu ekvivalentu attiecīgās valsts valūtā, pēc maiņas kursa, ko piemēro attiecīgās valsts pievienošanās dienā:

— Čehijas Republikā: EUR 35 000;

— Igaunijā: EUR 16 000;

— Kiprā: EUR 15 600;

— Latvijā: EUR 17 200;

— Lietuvā: EUR 29 000;

— Ungārijā: EUR 35 000;

— Malta: EUR 37 000 - ja saimnieciskā darbība ir galvenokārt preču piegāde, EUR 24 300 - ja saimnieciskā darbība ir galvenokārt tādu pakalpojumu sniegšana, kuriem ir zema pievienotā vērtība (augstas sākotnējās izmaksas), un EUR 14 600 - pārējos gadījumos, proti, pakalpojumu sniedzēji ar augstu pievienoto vērtību (zemas sākotnējās izmaksas);

— Polijā: EUR 10 000;

— Slovēnijā: EUR 25 000;

— Slovākijā: EUR 35 000.

▼B

25. pants

Kopējas vienotas likmes režīms lauksaimniekiem

1. Gadījumos, kad parastā pievienotās vērtības nodokļa režīma vai arī 24. pantā paredzētā vienkāršotā režīma piemērošana lauksaimniekiem radītu grūtības, dalībvalstis var piemērot lauksaimniekiem vienotas likmes režīmu, kas vērsts uz to, lai kompensētu pievienotās vērtības nodokli, kas iekasēts par preču pirkumiem un pakalpojumiem, ko veikuši vienotas likmes lauksaimnieki, pildot šo pantu.

2. Šajā pantā ir piemērojamas šādas definīcijas:

— “lauksaimnieks”: nodokļa maksātājs, kas darbojas kādā no turpmāk definētajiem uzņēmumiem,

— “lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumi”: uzņēmums, ko saistībā ar A pielikumā uzskaitītajām ražošanas darbībām par tādu uzskata katra dalībvalsts,

— “vienotas likmes lauksaimnieks”: lauksaimnieks, uz kuru attiecas vienotas likmes režīms, kas paredzēts 3. un turpmākajos punktos,

— “lauksaimniecības ražojumi”: preces, ko ražo lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmums jebkurā dalībvalstī, veicot A pielikumā uzskaitītās ražošanas darbības,

— “lauksaimniecisks pakalpojums”: visi B pielikumā aprakstīti pakalpojumi, ko sniedz lauksaimnieks, izmantojot savu darbaspēku un/vai ierīces, kuras parasti ir pieejamas viņa vadītā lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumā,

— “priekšnodokļa summa”: kopējā pievienotās vērtības nodokļa summa, kas attiecas uz precēm un pakalpojumiem, ko iepirkuši visi lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības uzņēmumi katrā dalībvalstī, uz kuriem attiecas vienotas likmes režīms, ja šo nodokli atbilstīgi 17. pantam varētu atskaitīt lauksaimnieks, uz kuru attiecas parastais pievienotās vērtības nodokļa režīms,

— “vienotas likmes kompensācijas procenti”: procentu likmes, ko dalībvalstis nosaka saskaņā ar 3. punktu un piemēro 5. punktā aprakstītajos gadījumos, lai ļautu vienotas likmes lauksaimniekiem ar vienotu likmi kompensēt priekšnodokļa summu,

— “vienotas likmes kompensācija”: summa, ko iegūst, piemērojot 3. punktā paredzētos vienotas likmes kompensācijas procentus vienotas likmes lauksaimnieka apgrozījumam 5. punktā minētajos gadījumos.

3. Dalībvalstis vajadzības gadījumā nosaka vienotas likmes kompensācijas procentus un pirms to piemērošanas informē Komisiju. Šie procenti pamatojas uz makroekonomisko statistiku tikai par vienotas likmes lauksaimniekiem iepriekšējos trijos gados. Tos nedrīkst izmantot, lai vienotas likmes lauksaimnieki iegūtu atlīdzību, kas lielāka nekā priekšnodokļa summa. Dalībvalstīm ir tiesības pēc izvēles samazināt šos procentus līdz nulles likmei. Procentus var noapaļot uz augšu vai uz leju līdz tuvākajai pusvienībai.

Dalībvalstis var noteikt atšķirīgus vienotas likmes kompensācijas procentus mežsaimniecībai, dažādām lauksaimniecības apakšnozarēm un zivsaimniecībai.

4. Dalībvalstis var atbrīvot vienotas likmes lauksaimniekus no saistībām, ko nodokļa maksātājiem uzliek 22. pants.

5. Šā panta 3. punktā paredzētos vienotas likmes procentus piemēro tādu lauksaimniecības ražojumu un lauksaimniecības pakalpojumu cenām bez nodokļa, kurus vienotas likmes lauksaimnieki piegādā nodokļa maksātājiem, kas nav vienotas likmes lauksaimnieki. Šī kompensācija izslēdz visus citus atskaitīšanas veidus.

6. Dalībvalstis var paredzēt, ka vienotas likmes kompensācija jāmaksā:

a) vai nu nodokļa maksātājam, kuram piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi. Šādā gadījumā nodokļa maksātājam, kuram piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi, ir atļauts, ievērojot dalībvalstu pieņemtu procedūru, no pievienotās vērtības nodokļa, kas tam jāmaksā, atskaitīt vienotas likmes kompensācijas summu, kuru tas samaksājis vienotas likmes lauksaimniekiem;

b) vai valsts iestādēm.

7. Dalībvalstis pieņem visus vajadzīgos noteikumus, lai kārtīgi pārbaudītu vienotas likmes kompensācijas izmaksu vienotas likmes lauksaimniekiem.

8. Uzskata, ka par visām lauksaimniecības ražojumu un lauksaimniecības pakalpojumu piegādēm, kas nav minētas 5. punktā, vienotas likmes kompensāciju maksā pircējs vai klients.

9. Katra dalībvalsts var izslēgt no vienotas likmes režīma dažas lauksaimnieku kategorijas un lauksaimniekus, kuriem administratīvas grūtības neradītu tas, ka piemērotu parasto pievienotās vērtības nodokļa režīmu vai 24. panta 1. punktā paredzēto vienkāršoto režīmu.

10. Katrs vienotas likmes lauksaimnieks, ievērojot katras dalībvalsts paredzētos noteikumus un nosacījumus, var izvēlēties, lai tam piemērotu parasto pievienotās vērtības nodokļa režīmu vai attiecīgos apstākļos 24. panta 1. punktā paredzēto vienkāršoto režīmu.

11. Komisija piecu gadu laikā pēc tam, kad šī direktīva stājas spēkā, iesniedz Padomei jaunus priekšlikumus par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu darījumiem ar lauksaimniecības ražojumiem un pakalpojumiem.

12. Izmantojot šajā pantā paredzētās izvēles tiesības, dalībvalstis nosaka vienotu pievienotās vērtības nodokļa aprēķinu pamatu, lai piemērotu pašu resursu sistēmu, lietojot C pielikumā minēto kopējo aprēķina metodi.

26. pants

Īpašs režīms ceļojumu aģentiem

1. Gadījumā, ja ceļojumu aģenti veic darījumus ar klientiem paši savā vārdā, bet izmanto citu nodokļa maksātāju piegādes un pakalpojumus, nodrošinot ceļošanas iespējas, dalībvalstis piemēro pievienotās vērtības nodokli ceļojumu aģentu darbībai saskaņā ar šā panta noteikumiem. Šis pants neattiecas uz ceļojumu aģentiem, kuri darbojas tikai kā starpnieki un nodokļu uzskaiti veic saskaņā ar 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunktu. Šajā pantā jēdziens “ceļojumu aģenti” ietver arī ceļojumu rīkotājus.

2. Visus darījumus, ko ceļojumu aģents veic sakarā ar ceļojumu, uzskata par vienu pakalpojumu, ko ceļojumu aģents sniedzis ceļotājam. Tam uzliek nodokli dalībvalstī, kurā ceļojumu aģents ir izvērsis savu uzņēmējdarbību vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras ceļojumu birojs ir sniedzis pakalpojumus. Summa, kurai uzliek nodokli, un cena bez nodokļa 22. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē par šo pakalpojumu ir ceļojumu aģenta peļņas daļa, tas nozīmē starpību starp kopējo summu, kuru maksā ceļotājs, bez pievienotās vērtības nodokļa, un citu nodokļa maksātāju veikto piegāžu un sniegto pakalpojumu faktiskajām izmaksām ceļojumu birojam, ja šie darījumi dod tiešu labumu ceļotājam.

3. Ja darījumus, ko ceļojumu birojs uzticējis citiem nodokļa maksātājiem, šie maksātāji veic ārpus Kopienas, ceļojumu aģenta pakalpojumu uzlūko par atbrīvotu starpnieka darbību, uz ko attiecas 15. panta 14. punkts. Ja šos darījumus veic gan Kopienā, gan ārpus tās, atbrīvot var tikai to ceļojumu aģenta pakalpojumu daļu, kura attiecas uz darījumiem ārpus Kopienas.

4. Nodokli, ko citi nodokļa maksātāji iekasējuši no ceļojumu aģenta par 2. punktā aprakstītajiem darījumiem, kuri dod tiešu labumu ceļotājam, nav tiesību nedz atskaitīt, nedz atmaksāt nevienā dalībvalstī.

▼M8

26.a pants

Īpašs režīms, ko piemēro lietotām mantām, mākslasdarbiem, kolekciju priekšmetiem un senlietām.

A. Definīcijas

Šajā pantā un neietekmējot citus Kopienas noteikumus:

a) mākslasdarbi ir I pielikuma a) apakšpunktā minētie priekšmeti.

Tomēr dalībvalstīm ir tiesības neuzskatīt par “mākslasdarbiem” priekšmetus, kas minēti I pielikuma a) apakšpunkta trijos pēdējos ievilkumos;

b) kolekciju priekšmeti ir I pielikuma b) apakšpunktā minētie priekšmeti;

c) senlietas ir I pielikuma c) apakšpunktā minētie priekšmeti;

d) lietotas mantas ir materiāls kustams īpašums, kas ir derīgs turpmākai lietošanai bez pārveidojumiem, vai pēc labošanas, un kas nav mākslasdarbi, kolekciju priekšmeti vai senlietas, un nav arī dārgmetāli vai dārgakmeņi, kā tos definējušas dalībvalstis;

e) tirgotājs nodokļa maksātājs ir nodokļa maksātājs, kas, veicot saimnieciskas darbības, pērk vai iegādājas savam uzņēmumam, vai pārdošanai importē lietotas mantas un/vai mākslasdarbus, kolekciju priekšmetus vai senlietas, neatkarīgi no tā, vai šis nodokļa maksātājs rīkojas savās vai kādas citas personas interesēs saskaņā ar līgumu, kas par pirkšanu vai pārdošanu paredz maksāt komisijas naudu;

f) atklātu izsoļu organizētājs ir jebkurš nodokļa maksātājs, kas, veicot saimnieciskas darbības, piedāvā preces pārdošanai atklātā izsolē, lai tās nodotu pārsolītājam;

g) atklātu izsoļu organizētāja pilnvarotājs ir persona, kas nodod preces atklātu izsoļu organizētājam saskaņā ar līgumu, kas paredz maksāt komisijas maksu par pārdošanu, kura notikusi saskaņā ar šādiem noteikumiem:

— atklātu izsoļu organizētājs piedāvā pārdodamās preces savā vārdā, bet pilnvarotāja interesēs,

— atklātu izsoļu organizētājs savā vārdā, bet sava pilnvarotāja interesēs, atklātās izsolēs nodod preces pārsolītājam.

B. Īpašs režīms tirgotājiem nodokļa maksātājiem

1. Attiecībā uz lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu un senlietu piegādēm, ko veic tirgotāji nodokļa maksātāji, dalībvalstis piemēro īpašu režīmu, lai uzliktu nodokli peļņai, ko tirgotājs nodokļa maksātājs šādi ieguvis.

2. Preču piegādes, kas minētas 1. punktā, ir lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādes tirgotājam nodokļa maksātājam Kopienā, ko veic:

— personas, kas nav nodokļa maksātāji,

— vai

— cits nodokļa maksātājs, ciktāl šā cita nodokļa maksātāja preču piegādes ir atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar 13. panta B daļas c) apakšpunktu,

— vai

— cits nodokļa maksātājs, ciktāl uz šā cita nodokļa maksātāja preču piegādēm attiecas atbrīvojums no nodokļa, ko paredz 24. pants, un ciktāl šīs piegādes attiecas uz pamatlīdzekļiem,

— vai

— cits tirgotājs — nodokļa maksātājs, ciktāl šā cita tirgotāja — nodokļa maksātāja preču piegādēm uzlikts pievienotās vērtības nodoklis saskaņā ar šo īpašo režīmu.

3. Summa, par ko, piegādājot preces, jāmaksā nodoklis un kas minēta 2. punktā, ir tirgotāja iegūtā peļņa,, no kuras atņemts pievienotās vērtības nodoklis, kas attiecas uz peļņu. Šī peļņa līdzinās starpībai starp pārdošanas cenu, ko tirgotājs nodokļa maksātājs iekasējis par precēm, un iepirkuma cenu.

Šajā punktā spēkā ir šādas definīcijas:

— pārdošanas cena ir viss, kas pieder pie atlīdzības, ko tirgotājs nodokļa maksātājs ir ieguvis vai iegūs no pircēja vai trešās puses, ieskaitot ar šo darījumu tieši saistītās subsīdijas, nodokļus un maksājumus, kā arī papildu izdevumus, piemēram, komisijas maksu, iesaiņošanu, transporta un apdrošināšanas izmaksas, ko tirgotājs nodokļa maksātājs iekasē no pircēja, bet neskaitot summas, kas paredzētas 11. panta A daļas 3. punktā,

— iepirkuma cena ir viss, kas pieder pie pirmajā ievilkumā definētās atlīdzības, ko piegādātājs ir ieguvis vai iegūs no tirgotāja nodokļa maksātāja.

4. Dalībvalstis tirgotājiem nodokļa maksātājiem piešķir izvēles tiesības piemērot īpašu režīmu šādām piegādēm:

a) mākslasdarbiem, kolekciju priekšmetiem vai senlietām, ko viņi paši ir importējuši;

b) mākslasdarbiem, ko viņiem piegādājuši darbu autori vai autoru tiesību mantinieki;

c) mākslasdarbiem, ko viņiem piegādājuši nodokļa maksātāji, kas nav tirgotāji nodokļa maksātāji, ja uz šo nodokļa maksātāju piegādēm ir attiecināta samazināta likme saskaņā ar 12. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

Dalībvalstis sīki izstrādā noteikumus, kā izmantot šīs izvēles tiesības, kas noteikti attiecas vismaz uz divus kalendāra gadus ilgu laiku.

Ja izmanto izvēles tiesības, tad summu, kurai uzliek nodokli, nosaka saskaņā ar 3. punktu. Piegādājot mākslasdarbus, kolekciju priekšmetus vai senlietas, ko importējis tirgotājs nodokļa maksātājs pats, iepirkuma cena, ko ņem vērā peļņas aprēķinos, līdzinās summai, kam uzliek nodokļus importējot, kuru nosaka saskaņā ar 11. panta B daļu un kam pieskaita pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā vai kas samaksāts importējot.

5. Ja lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādes, uz ko attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms, veic saskaņā ar 15. pantā ietvertajiem noteikumiem, tās atbrīvo no nodokļiem.

6. Nodokļa maksātāji no nodokļiem, kas viņiem jāmaksā, nedrīkst atskaitīt maksājamo vai samaksāto pievienotās vērtības nodokli par precēm, ko viņiem piegādājis vai piegādās tirgotājs nodokļa maksātājs, ciktāl uz šo preču piegādi, ko veic tirgotājs nodokļa maksātājs, attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms.

7. Ciktāl preces izmanto tirgotāja nodokļa maksātāja piegādēm, uz ko attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms, tirgotājs nodokļa maksātājs no nodokļiem, kas viņam jāmaksā, nedrīkst atskaitīt:

a) pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā vai samaksāts par mākslasdarbiem, kolekciju priekšmetiem vai senlietām, ko viņš pats importējis;

b) pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā vai samaksāts par mākslasdarbiem, ko viņam piegādājuši autori vai autoru tiesību mantinieki vai kas viņiem jāpiegādā;

c) pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā vai samaksāts par mākslasdarbiem, ko viņam piegādājis nodokļa maksātājs, kas nav tirgotājs nodokļa maksātājs, vai kuri viņam jāpiegādā.

8. Ja tirgotājs nodokļa maksātājs piemēro gan parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu, gan īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu, tad tirgotājam nodokļa maksātājam saskaņā ar dalībvalstu izstrādātiem noteikumiem grāmatvedībā atsevišķi jāuzskaita darījumi, kas atbilst katram no šiem režīmiem.

9. Tirgotājs nodokļa maksātājs izdotajās faktūrās ►M20 ————— ◄ vietā, nevar atsevišķi uzrādīt nodokļus, kas attiecas uz tām preču piegādēm, kurām viņš piemēro īpašu peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu.

10. Lai vienkāršotu nodokļa iekasēšanas procedūru un saskaņā ar 29. pantā paredzētajām apspriedēm dalībvalstis var paredzēt, ka noteiktiem darījumiem vai noteiktu kategoriju tirgotājiem nodokļa maksātājiem, piegādājot preces, uz ko attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms, summu, kurai uzliek nodokli, nosaka katram laika posmam, par ko aprēķina nodokli, kurā tirgotājam nodokļa maksātājam jāiesniedz 22. panta 4. punktā minētā nodokļa deklarācija.

Tādā gadījumā, piegādājot preces, kurām piemēro to pašu pievienotās vērtības nodokļa likmi, summa, kurai uzliek nodokli, ir tirgotāja nodokļa maksātāja kopējā peļņa, no kā atņemts pievienotās vērtības nodoklis, kas attiecas uz šo peļņu.

Kopējā peļņa ir starpība starp:

— preču piegāžu kopējo summu, uz kurām attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms un kuras attiecīgā laikā veicis tirgotājs nodokļa maksātājs; šī summa līdzinās pārdošanas cenu summai, kuras nosaka saskaņā ar 3. punktu.

— un

— kopējo summu to preču iepirkumiem, kas minēti 2. punktā un kurus šajā laikā veicis tirgotājs nodokļa maksātājs; šī summa līdzinās iepirkuma cenu summai, kuras nosaka saskaņā ar 3. punktu.

Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka nodokļa maksātāji, uz ko tas attiecas, negūtu nepamatotas priekšrocības vai neciestu nepamatotus zaudējumus.

11. Tirgotājs nodokļa maksātājs jebkurai piegādei, uz ko attiecas īpašs nodokļa uzlikšanas režīms saskaņā ar 2. vai 4. punktu, var piemērot parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu.

Ja tirgotājs nodokļa maksātājs piemēro parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu:

a) piegādājot tādu mākslasdarbu, kolekcijas priekšmetu vai senlietu, ko viņš pats importējis, viņam ir tiesības no saviem maksājamiem nodokļiem atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas viņam jāmaksā vai ko viņš samaksājis, šīs preces importējot;

b) piegādājot tādu mākslasdarbu, ko viņam piegādājis autors vai autora tiesību mantinieki, viņam ir tiesības no saviem maksājamiem nodokļiem atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas viņam jāmaksā vai ko viņš samaksājis par piegādāto mākslasdarbu;

c) piegādājot tādu mākslasdarbu, ko viņam piegādājis nodokļa maksātājs, kas nav tirgotājs nodokļa maksātājs, viņam ir tiesības no saviem maksājamiem nodokļiem atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas viņam jāmaksā vai ko viņš samaksājis par piegādāto mākslasdarbu.

Šīs tiesības atskaitīt nodokli rodas, kad iekasējams kļūst nodoklis par piegādi, kurai tirgotājs nodokļa maksātājs izvēlas piemērot parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu.

C. Īpašs režīms pārdošanai atklātās izsolēs

1. Atkāpjoties no B daļas, dalībvalstis saskaņā ar šādiem noteikumiem var noteikt summu, kam uzliek nodokli lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādēm, kuras saskaņā ar līgumu, kas, pārdodot atklātā izsolē, paredz komisijas maksu, atklātu izsoļu organizētājs veic savā vārdā un:

— tādas personas interesēs, kura nav nodokļa maksātājs,

— vai

— cita nodokļa maksātāja interesēs, ciktāl preču piegāde 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ko veic šis cits nodokļa maksātājs, ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar 13. panta B daļas c) apakšpunktu,

— vai

— cita nodokļa maksātāja interesēs, ciktāl uz šā cita nodokļa maksātāja veikto preču piegādi 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta nozīmē attiecas atbrīvojums no nodokļa, ko paredz 24. pants, un ciktāl tā attiecas uz pamatlīdzekļiem,

— vai

— tirgotāja nodokļa maksātāja interesēs, ciktāl par preču piegādi 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta nozīmē, kuru veic šis cits tirgotājs nodokļa maksātājs, ir jāmaksā nodoklis saskaņā ar īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu, kas paredzēts B daļā.

2. Summa, kurai uzliek nodokli, katrā preču piegādē, kas minēta 1. punktā, ir kopējā summa, ko saskaņā ar 4. punktu pircējam faktūrā norādījis atklātu izsoļu organizētājs, no kuras atņem:

— tīro summu, ko atklātu izsoļu organizētājs samaksājis vai kas viņam jāmaksā savam pilnvarotājam un kas ir noteikta saskaņā ar 3. punktu,

— un

— nodokļa summu, kas par piegādi jāmaksā atklātu izsoļu organizētājam.

3. Tīrā summa, ko atklātu izsoļu organizētājs samaksājis vai kas viņam jāmaksā savam pilvarotājam, līdzinās starpībai starp:

— preču cenu atklātā izsolē

— un

— komisijas naudu, ko atklātu izsoļu organizētājs ieguvis vai kas viņam jāiegūst no sava pilnvarotāja saskaņā ar līgumu, kas paredz, ka pārdodot jāmaksā komisijas maksa.

4. Atklātu izsoļu organizētājam ir jāizdod pircējam faktūra ►M20 ————— ◄ , kurā atsevišķi norāda:

— preču izsoles cenu,

— nodokļus un citus maksājumus,

— papildu izdevumus, piemēram, komisijas maksu, iepakošanas, transporta un apdrošināšanas izdevumus, ko organizētājs iekasē no preču pircēja.

Šajā faktūrā pievienotās vērtības nodokli atsevišķi uzrādīt nedrīkst.

5. Atklātu izsoļu organizētājam, kam preces nodotas saskaņā ar līgumu, kas paredz, ka jāmaksā komisijas maksa, tās pārdodot atklātā izsolē, ir jāizsniedz akts savam pilnvarotājam.

Šajā aktā jāuzskaita darījumi, kas ietilpst summā, t.i., preču izsoles cena, no kā atņemta komisijas nauda, kas iegūta vai jāiegūst no pilnvarotāja.

Tā sastādīts akts ir derīgs kā faktūra, ko pilnvarotājam, ja viņš ir nodokļa maksātājs, ir jāizsniedz atklātās izsoles organizētājam saskaņā ar 22. panta 3. punktu.

6. Atklātu izsoļu organizētājiem, kas piegādā preces saskaņā ar 1. punktā ietvertajiem noteikumiem, pagaidu uzskaites kontos jānorāda:

— no preču pircēja saņemtās vai saņemamās summas,

— preču pārdevējam izmaksātās vai izmaksājamās summas.

Šīs summas attiecīgi jāpamato.

7. Preču piegādi nodokļa maksātājam, kas ir atklātu izsoļu organizētājs, uzskata par notikušu, ja notikusi šo preču pārdošana atklātā izsolē.

D. Pārejas režīms nodokļa uzlikšanai dalībvalstu savstarpējā tirdzniecībā

Laikā, kas minēts 28.l pantā, dalībvalstis piemēro šādus noteikumus:

a) uz jaunu transportlīdzekļu piegādēm 28.a panta 2. punkta nozīmē, kas notiek saskaņā ar 28.c panta A daļu, neattiecina B un C daļā paredzēto īpašo režīmu;

b) atkāpjoties no 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta, lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu iegādēm, kas notiek Kopienā, neuzliek pievienotās vērtības nodokli, ja pārdevējs ir tirgotājs nodokļa maksātājs, kas attiecīgi darbojas, un ja iegādātajām precēm uzlikts nodoklis dalībvalstī, no kuras tās sūtītas vai transportētas, saskaņā ar īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu, kas paredzēts B daļā, vai ja pārdevējs ir atklātu izsoļu organizētājs, kas attiecīgi darbojas, un ja iegādātām precēm ir uzlikts nodoklis dalībvalstī, no kuras tās sūtītas vai transportētas, saskaņā ar īpašo režīmu, kas paredzēts C daļā;

c) Direktīvas 28.b panta B daļu un 28.c panta A daļas a), c) un d) punktu nepiemēro preču piegādēm, par ko jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis saskaņā ar vienu no īpašajiem režīmiem, kas paredzēti B un C daļā.

▼M13

26.b pants

Īpašs režīms izguldījumu zeltam

A. Definīcija

Šajā direktīvā, neskarot citus Kopienas noteikumus, “ieguldījumu zelts” nozīmē:

i) zeltu zelta stieņos vai platēs svarā, kādu atzīst dārgmetālu tirgos, kura raudze ir vismaz 995 tūkstošdaļas, kuriem ir vai nav izdoti vērtspapīri. Dalībvalstis var neiekļaut sistēmā mazus stieņus vai plates, kas sver 1 g vai mazāk;

ii) zelta monētas:

— kuru raudze ir vismaz 900 tūkstošdaļas,

— kuras kaltas pēc 1800. gada,

— kuras ir vai ir bijušas likumīgs maksāšanas līdzeklis savā izcelsmes zemē un

— kuras parasti pārdod par cenu, kas nepārsniedz tajās esošā zelta brīvā tirgus vērtību vairāk kā par 80 %.

Šajā direktīvā netiek uzskatīts, ka šādas monētas pārdod numismātu vajadzībām.

Katra dalībvalsts, sākot no 1999. gada, ik gadu līdz 1. jūlijam informē Komisiju par monētām, kas atbilst šiem kritērijiem un tiek tirgotas minētajā dalībvalstī. Komisija katru gadu līdz 1. decembrim publicē šo monētu vispārēju sarakstu Eiropas Kopienu Oficiālā Vēstneša C sērijā. Monētas, kas ietvertas publicētajā sarakstā, uzskata par šiem kritērijiem atbilstošām visu gadu, uz kuru attiecas publicētais saraksts.

B. Īpašs režīms attiecībā uz darījumiem ar ieguldījumu zeltu

Dalībvalstis atbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa ieguldījumu zelta piegādi, iegādi Kopienas iekšienē un importu, ieskaitot ieguldījumu zeltu, par ko izdoti sertifikāti par zeltu, kas ir vai nav piesaistīts vai ko tirgo zelta norēķinu kontos, un tajā skaitā sevišķi zelta aizdevumus un apmaiņas darījumus, kas saistīti ar tiesībām uz īpašumu vai prasījumu attiecībā uz ieguldījumu zeltu, kā arī tādus darījumus ar ieguldījumu zeltu, kuri saistīti ar standartizētiem un nestandartizētiem nākotnes līgumiem, kuri rada īpašuma vai prasījuma tiesību nodošanu attiecībā uz ieguldījumu zeltu.

Dalībvalstis atbrīvo no nodokļa arī tādu vietnieku pakalpojumus, kas darbojas cita vārdā uz cita rēķinu, ja tie ir starpnieki ieguldījumu zelta piegādē savam pilnvarotājam.

C. Nodokļa izvēle

Dalībvalstis dod nodokļa maksātājiem, kas ražo ieguldījumu zeltu vai pārveido jebkādu zeltu par ieguldījumu zeltu, kā tas definēts A sadaļā, tiesības izvēlēties maksāt nodokli par citam nodokļa maksātājam veiktām ieguldījumu zelta piegādēm, kuras citādi būtu atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar B sadaļu.

Dalībvalstis var dot nodokļa maksātājiem, kas savā darbībā parasti piegādā zeltu rūpnieciskiem nolūkiem, tiesības izvēlēties maksāt nodokli par citam nodokļa maksātājam veiktām ieguldījumu zelta, kā tas definēts A sadaļas i) apakšpunktā, piegādēm, kuras citādi būtu atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar B sadaļu. Dalībvalstis var ierobežot šīs izvēles darbības jomu.

Ja piegādātājs ir izmantojis tiesības izvēlēties nodokļa maksāšanu saskaņā ar pirmo vai otro daļu, dalībvalstis dod vietniekam tiesības izvēlēties nodokli attiecībā uz pakalpojumiem, kas minēti B sadaļas otrajā daļā.

Dalībvalstis precizē, kā šādu izvēli izmantot, un informē Komisiju par šīs izvēles piemērošanas noteikumiem minētajā dalībvalstī.

D. Tiesības uz atskaitījumu

1. Nodokļa maksātājiem ir tiesības atskaitīt:

a) nodokli, kas maksājams vai samaksāts attiecībā uz ieguldījumu zeltu, ko viņiem piegādājusi persona, kura izmantojusi tiesību izvēlēties nodokli saskaņā ar C sadaļu, vai kas viņiem piegādāts saskaņā ar G sadaļā noteikto procedūru;

b) nodokli, kas maksājams vai samaksāts attiecībā uz zelta, kurš nav ieguldījumu zelts un kuru tās vai to vārdā pēc tam pārveido par ieguldījumu zeltu, piegādi viņiem vai viņu veikto iegādi Kopienas iekšienē, vai importu;

c) nodokli, kas maksājams vai samaksāts par pakalpojumiem, kas sniegti viņiem un ietver zelta, ieskaitot ieguldījumu zeltu, veida, svara vai raudzes maiņu,

ja viņu turpmākā šā zelta piegāde ir atbrīvota no nodokļa saskaņā ar šo pantu.

2. Nodokļu maksātājiem, kas ražo ieguldījumu zeltu vai pārveido jebkādu zeltu par ieguldījumu zeltu, ir tiesības atskaitīt nodokli, kas viņiem jāmaksā vai ko viņi samaksājuši attiecībā uz piegādēm vai preču iegādi Kopienas iekšienē vai importu, vai pakalpojumiem, kas saistīti ar minētā zelta ražošanu vai pārveidošanu, it kā būtu maksājams nodoklis par viņu turpmākām zelta piegādēm, kas atbrīvotas no nodokļa saskaņā ar šo pantu.

E. Īpašās saistības ieguldījumu zelta tirgotājiem

Dalībvalstīs jānodrošina vismaz tas, ka ieguldījumu zelta tirgotāji uzskaita un dokumentē visus būtiskos darījumus ar ieguldījumu zeltu, lai būtu identificējami šādos darījumos iesaistītie klienti.

Šīs ziņas tirgotāji glabā vismaz piecus gadus.

Lai atbilstu 1. daļai, dalībvalstis var noteikt līdzīgus pienākumus atbilstoši pasākumiem, kas paredzēti saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem, piemēram, Padomes 1991. gada 10. jūnija Direktīvai 91/308/EEK par finanšu sistēmas pasargāšanu no izmantošanas naudas mazgāšanai ( 6 ).

Dalībvalstis var noteikt stingrākus pienākumus, sevišķi sakarā ar īpašām uzskaites vai grāmatvedības prasībām.

F. Apgrieztā iekasēšanas procedūra

Atkāpjoties no 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta, kas grozīts ar 28.g pantu, attiecībā uz zelta materiālu vai pusfabrikātu, kuru raudze ir vismaz 325 tūkstošdaļas, piegādēm vai ieguldījumu zelta piegādēm, ja izmantota šā panta C sadaļā minētā izvēles iespēja, dalībvalstis atbilstoši to noteiktajām procedūrām un nosacījumiem var paredzēt, ka pircējs ir persona, kam jāmaksā nodoklis. Ja dalībvalstis izmanto šo izvēli, tās veic vajadzīgos pasākumus, lai panāktu, ka persona, kurai jāmaksā nodoklis, pilda pienākumu iesniegt paziņojumu un samaksāt nodokli saskaņā ar 22. pantu.

G. Procedūra darījumiem regulētā dārgmetālu tirgū

1. Dalībvalsts var pēc 29. pantā paredzētās apspriešanās nepiemērot ieguldījumu zeltam atbrīvojumu no nodokļa, kā to paredz šis īpašais režīms, attiecībā uz īpašiem darījumiem ar ieguldījumu zeltu, kas nav piegādes Kopienas iekšienē vai eksports un kas notiek minētajā dalībvalstī:

a) starp nodokļa maksātājiem, kas ir attiecīgās dalībvalsts regulēta zelta tirgus locekļi, un

b) ja darījums notiek starp attiecīgās dalībvalsts regulēta zelta tirgus locekli un kādu citu nodokļa maksātāju, kas nav minētā tirgus loceklis.

Šajos apstākļos par šiem darījumiem maksājams nodoklis un uz tiem attiecas turpmāk teiktais.

a) Attiecībā uz darījumiem, kas veikti saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu, dalībvalsts vienkāršības labad atļauj nodokļa iekasēšanu pārtraukt, kā arī atļauj atmest pievienotās vērtības nodokļa uzskaites prasības;

b) attiecībā uz darījumiem, kas veikti saskaņā ar 1. punkta b) apakšpunktu, piemēro apgriezto iekasēšanas procedūru saskaņā ar F sadaļu. Ja uz personu, kas nav dārgmetālu tirgus loceklis, tikai šādos darījumos attiecīgajā dalībvalstī attiektos reģistrācija PVN maksājumiem, tad finansiālās saistības tās personas vārdā, kura nav locekle, pilda loceklis saskaņā ar noteikumiem minētajā dalībvalstī.

▼M21

26.c pants

Īpašs režīms nereģistrētām nodokļu maksātājām personām, kuras nodrošina elektroniskus pakalpojumus personām, kas nav nodokļu maksātājas

A. Definīcijas

Šajā pantā piemēro šādas definīcijas, neskarot citus Kopienas noteikumus:

a) “nereģistrēta nodokļu maksātāja persona” ir nodokļu maksātāja persona, kam Kopienas teritorijā nav ne reģistrētas pastāvīgas uzņēmējdarbības vietas, ne objekta, un kam nav arī citādi jāidentificējas nodokļu nolūkos atbilstīgi 22. pantam;

b) “elektroniski pakalpojumi” un “elektroniski sniegti pakalpojumi” ir pakalpojumi, kas minēti 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta pēdējā ievilkumā;

c) “identifikācijas dalībvalsts” ir tā dalībvalsts, kurai nereģistrēta nodokļu maksātāja persona izvēlas paziņot, kad tā Kopienas teritorijā sāk darboties kā nodokļu maksātāja persona saskaņā ar šā panta noteikumiem;

d) “patēriņa dalībvalsts” ir tā dalībvalsts, par kuru uzskata, ka tajā notiek elektronisko pakalpojumu saņemšana saskaņā ar 9. panta 2. punkta f) apakšpunktu;

e) “pievienotās vērtības nodokļa deklarācija” ir deklarācija, kurā ir ietverta informācija, kas vajadzīga, lai noteiktu nodokļa apjomu, kurš katrā dalībvalstī jāiekasē.

B. Īpašs režīms elektroniski sniegtiem pakalpojumiem

1. Dalībvalstis atļauj nereģistrētai nodokļu maksātājai personai, kura sniedz elektroniskus pakalpojumus personai, kas nav nodokļu maksātāja, bet kas ir reģistrēta kādā dalībvalstī vai kam tajā ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta, izmantot īpašu režīmu saskaņā ar turpmāk izklāstītajiem noteikumiem. Īpašo režīmu piemēro visiem šādiem pakalpojumiem Kopienā.

2. Nereģistrētā nodokļu maksātāja persona paziņo identifikācijas dalībvalstij, kad tā sāk savu darbību kā nodokļu maksātāja persona, kā arī kad tā šo darbību izbeidz vai maina tā, ka tā vairs neatbilst īpašajam režīmam. Šo paziņojumu veic elektroniski.

Informācijā, ko nereģistrētā nodokļu maksātāja persona paziņo identifikācijas dalībvalstij, kad tā uzsāk savu ar nodokli apliekamo darbību, ietver šādas ziņas: vārdu, pasta adresi, elektroniskās adreses, ietverot tīmekļa vietnes, valsts nodokļu maksātāja reģistrācijas numuru, ja tāds ir, kā arī deklarāciju, ka attiecīgā persona Kopienā nav identificēta pievienotās vērtības nodokļa nolūkos. Nereģistrētā nodokļu maksātāja persona identifikācijas dalībvalstij paziņo jebkādas izmaiņas iesniegtajā informācijā.

3. Identifikācijas dalībvalsts identificē nereģistrēto nodokļu maksātāju personu, piešķirot tai atsevišķu numuru. Pamatojoties uz identifikācijai izmantoto informāciju, patēriņa dalībvalstis var uzturēt pašas savas identifikācijas sistēmas.

Identifikācijas dalībvalsts elektroniski paziņo nereģistrētajai nodokļu maksātājai personai tai piešķirto identifikācijas numuru.

4. Identifikācijas dalībvalsts svītro nereģistrēto nodokļu maksātāju personu no identifikācijas reģistra, ja:

a) tā paziņo, ka tā vairs nesniedz elektroniskus pakalpojumus; vai

b) kādas citas pazīmes liek uzskatīt, ka tās ar nodokļiem apliekamā darbība ir beigusies; vai

c) tā vairs neatbilst nosacījumiem, kas jāievēro, lai īpašo režīmu varētu izmantot; vai

d) tā pastāvīgi neievēro noteikumus attiecībā uz īpašo režīmu.

5. Nereģistrētā nodokļu maksātāja persona elektroniski iesniedz identifikācijas dalībvalstij pievienotās vērtības nodokļa deklarāciju par katru kalendārā gada ceturksni neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav sniegusi elektroniskus pakalpojumus. Deklarācija jāiesniedz 20 dienu laikā pēc tā perioda beigām, uz kuru deklarācija attiecas.

Pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā norāda identifikācijas numuru un attiecībā uz katru patēriņa dalībvalsti, kur nodoklis jāmaksā, konkrētajā periodā sniegto elektronisko pakalpojumu kopējo vērtību bez pievienotās vērtības nodokļa, kā arī kopējo attiecīgā nodokļa summu. Norāda arī piemērojamās nodokļu likmes un kopējo maksājamo nodokli.

6. Pievienotās vērtības nodokļa deklarācijā izmantotā naudas vienība ir eiro. Dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas eiro, var noteikt, ka nodokļu deklarācija jāaizpilda šo valstu valūtā. Ja pakalpojumu sniegšanai ir izmantotas citas valūtas, aizpildot pievienotās vērtības nodokļu deklarāciju, izmanto to maiņas kursu, kas ir spēkā pēdējā atskaites perioda dienā. Maiņu izdara pēc valūtas kursiem, kurus tai dienai publicējusi Eiropas Centrālā banka, vai, ja attiecīgajā dienā nav šādas publikācijas, tad nākamajai publikācijas dienai.

7. Nereģistrētā nodokļu maksātāja persona pievienotās vērtības nodokli maksā, iesniedzot deklarāciju. Maksājumu veic identifikācijas dalībvalsts noteiktā bankas kontā, kura atļautā valūta ir eiro. Dalībvalstis, kuras nav pieņēmušas eiro, var noteikt, ka maksājumu veic bankas kontā, kurš ir attiecīgās valsts valūtā.

8. Neatkarīgi no Direktīvas 86/560/EEK 1. panta 1. punkta, nereģistrētajai nodokļu maksātājai personai, kura izmanto šo režīmu, nevis izdara atvilkumus atbilstīgi šīs direktīvas 17. panta 2. punktam, bet gan veic atmaksāšanu saskaņā ar Direktīvu 86/560/EEK. Direktīvas 86/560/EEK 2. panta 2. un 3. punktu, kā arī 4. panta 2. punktu nepiemēro atmaksāšanai, kas saistās ar elektroniskiem pakalpojumiem, kurus aptver šis īpašais režīms.

9. Nereģistrētā nodokļu maksātāja persona veic pietiekami sīku uzskaiti darījumiem, uz ko attiecas šis īpašais režīms, lai patēriņa dalībvalsts nodokļu administrācija varētu noteikt, ka 5. punktā minētā pievienotās vērtības nodokļa deklarācija ir pareiza. Šie dati pēc lūguma būtu elektroniski jādara pieejami identifikācijas dalībvalstij un patēriņa dalībvalstij. Šos datus saglabā 10 gadus no tā gada beigām, kad darījums veikts.

10. Nereģistrētām nodokļu maksātājām personām, kuras ir izvēlējušās šo īpašo režīmu, nepiemēro 21. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

▼B

XV SADAĻA

VIENKĀRŠOŠANAS PROCEDŪRA

27. pants

▼M24

1. Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut jebkurai dalībvalstij ieviest īpašus pasākumus, lai atkāptos no šīs direktīvas noteikumiem nolūkā vienkāršot procedūru, kādā piemēro nodokli, vai novērš dažus nodokļu nemaksāšanas veidus. Pasākumi, kas vērsti uz to, lai vienkāršotu kārtību, kādā piemēro nodokli, nedrīkst ietekmēt galapatēriņa posmā maksājamo nodokli, izņemot gadījumus, kad ietekme ir neliela.

2. Dalībvalsts, kas vēlas ieviest 1. Punktā minētos pasākumus, nosūta pieprasījumu Komisijai un sniedz Komisijai visu nepieciešamo informāciju. Ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā nav visa vajadzīgā informācija, tā sazinās ar attiecīgo dalībvalsti divu mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas un norāda, kāda papildu informācija ir nepieciešama. Tiklīdz Komisijas rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai izvērtētu pieteikumu, tā viena mēneša laikā paziņo par to dalībvalstij un pārsūta pieprasījumu oriģinālvalodā citām dalībvalstīm.

3. Trīs mēnešu laikā pēc 2. punkta pēdējā teikumā minētā paziņojuma sniegšanas Komisija sniedz Padomei vai nu atbilstošu priekšlikumu vai paziņojumu, kurā ir izklāstīti tās iebildumi, ja tā neatbalsta pieprasīto atkāpi.

4. Jebkurā gadījumā 2. un 3. punktā izklāstīto procedūru pabeidz astoņu mēnešu laikā pēc tam, kad Komisija ir saņēmusi pieprasījumu.

▼B

5. Tās dalībvalstis, kuras 1977. gada 1. janvārī piemēro tāda veida pasākumus, kādi minēti 1. punktā, var tos saglabāt ar noteikumu, ka šīs dalībvalstis par tiem paziņo Komisijai līdz 1978. gada 1. janvārim, un ar noteikumu, ka gadījumos, kad šādas atkāpes ir noteiktas, lai vienkāršotu kārtību, kādā iekasē nodokli, tās atbilst 1. punktā noteiktajai prasībai.

XVI SADAĻA

PĀREJAS NOTEIKUMI

28. pants

1. Visi noteikumi, ko dalībvalstis ieviesušas atbilstīgi Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrās direktīvas 17. panta pirmajiem četriem ievilkumiem, katrā dalībvalstī attiecīgi beidz darboties dienā, kad stājas spēkā šīs direktīvas 1. panta otrā daļā minētie noteikumi.

▼M8

1. a. Vēlākais līdz 1999. gada 30. jūnijam Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu importam, uz ko 1993. gada 1. janvārī attiecās atbrīvojums no nodokļa, var piemērot 11. panta B daļas 6. punktu tā, ka pievienotās vērtības nodoklis, kas jāmaksā importējot, noteikti ir vienāds ar 2,5 % no summas, ko nosaka saskaņā ar 11. panta B daļas 1. līdz 4. punktu.

▼M5

2. Neatkarīgi no 12. panta 3. punkta, 281. pantā minētajā pārejas periodā piemēro šādus noteikumus.

a) Atbrīvojumus ar iepriekšējā stadijā maksāto nodokļu atmaksāšanu, kā arī pazeminātas likmes, kas zemākas par zemāko likmi, kas noteikta 12. panta 3. punktā attiecībā uz pazeminātām likmēm, kuras bijušas spēkā 1991. gada 1. janvārī un saskan ar Kopienas tiesību aktiem, un atbilst Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrās direktīvas 17. panta pēdējā ievilkumā minētajiem nosacījumiem, var saglabāt.

Dalībvalstis nosaka pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu pašu resursu noteikšanu, kas attiecas uz šīm darbībām.

Gadījumā, ja šā punkta noteikumi Īrijā rada konkurences traucējumus enerģijas piegādē apkurei un apgaismei, Komisija pēc īpaša lūguma Īrijai var atļaut piemērot pazeminātu likmi šādām piegādēm saskaņā ar 12. panta 3. punktu. Šādā gadījumā Īrija iesniedz lūgumu Komisijai līdz ar visām vajadzīgajām ziņām. Ja trīs mēnešos pēc lūguma saņemšanas Komisija nav pieņēmusi lēmumu, uzskatāms, ka Īrijai ir atļauts piemērot ierosinātās pazeminātās likmes.

b) Dalībvalstis, kas saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem 1991. gada 1. janvārī piemērojušas atbrīvojumus ar iepriekšējā stadijā samaksātā nodokļa atmaksāšanu vai pazeminātas likmes, kas zemākas par zemāko likmi, kura attiecībā uz pazeminātām likmēm noteikta 12. panta 3. punktā, precēm un pakalpojumiem, kas nav minēti H pielikumā, var piemērot pazemināto likmi vai vienu no divām pazeminātajām likmēm, kas paredzētas 12. panta 3. punktā, visām šādām piegādēm.

c) Dalībvalstis, kuru pienākums saskaņā ar 12. panta 3. punkta noteikumiem būs paaugstināt standarta likmi, kas piemērota 1991. gada 1. janvārī, par vairāk nekā 2 %, var piemērot pazeminātas likmes, kas zemākas par zemāko likmi, kas noteikta 12. panta 3. punktā attiecībā uz pazeminātām likmēm preču un pakalpojumu kategorijām, kuras norādītas H pielikumā. Bez tam, šīs dalībvalstis var piemērot šādas likmes restorānu pakalpojumiem, bērnu apģērbiem, bērnu apaviem un dzīvokļiem. Dalībvalstis uz šā punkta pamata nevar ieviest atbrīvojumus ar iepriekšējā stadijā samaksātā nodokļa atmaksāšanu.

d) Dalībvalstis, kuras 1991. gada 1. janvārī piemēroja pazemināto likmi restorānu pakalpojumiem, bērnu apģērbiem, bērnu apaviem un dzīvokļiem, var turpināt šīm piegādēm piemērot šo likmi.

e) Dalībvalstis, kuras 1991. gada 1. janvārī piemēroja pazemināto likmi preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, kas nav noteikta H pielikumā, var piemērot pazemināto likmi vai vienu no pazeminātajām likmēm, kas paredzētas 12. panta 3. punktā, ja šī likme nav zemāka par 12 %.

Šo noteikumu nevar piemērot lietotu mantu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādēm, kam uzliek pievienotās vērtības nodokli saskaņā ar kādu no īpašajiem režīmiem, kas paredzēti 26.a panta B un C daļā.

f) Grieķijas Republika PVN likmes, kas ir par līdz 30 % zemākas nekā tās, ko piemēro kontinentālajā Grieķijā, var piemērot Lesbā, Hijā, Samā, Dodekanisā, Kiklādu salās, kā arī šādās Egejas jūras salās: Tasā, Ziemeļsporādu salās, Samotrākā, Skirā.

g) Balstoties uz Komisijas ziņojumu, Padome līdz 1994. gada 31. decembrim pārskata iepriekšējo a) līdz f) apakšpunkta noteikumus galvenokārt saistībā ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību. Ja rodas nopietni konkurences traucējumi, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu nosaka vajadzīgos pasākumus.

▼M10

h) Dalībvalstis, kuras 1993. gada 1. janvārī izmantoja 5. panta 5. punktā paredzēto izvēles iespēju, kas bija spēkā minētajā dienā, var piegādēm saskaņā ar līgumu par darba veikšanu piemērot likmi, kas attiecināma uz precēm pēc apstrādes.

Lai piemērotu šo noteikumu, piegādes saskaņā ar līgumu par darba veikšanu uzskata par darbuzņēmēja klientam piegādātu kustamu īpašumu, ko darbuzņēmējs izgatavojis vai samontējis no materiāliem vai priekšmetiem, ko klients šai nolūkā tam uzticējis, neatkarīgi no tā, vai darbuzņēmējs sagādājis kādu daļu izmantoto materiālu.

▼M11

i) Dalībvalstis var piemērot pazeminātu likmi dzīvu augu (ieskaitot sīpolus, saknes un tamlīdzīgas augu daļas, grieztus ziedus un dekoratīvus zaļumus) un malkai izmantojamu kokmateriālu piegādēm.

▼M17

j) Austrijas Republika nekustāmā īpašuma izīrēšanai iedzīvotājiem var piemērot vienu no divām pazeminātajām likmēm, kas noteiktas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā, ar nosacījumu, ka likme nav mazāka par 10 %.

k) Portugāles Republika restorānu pakalpojumiem var piemērot vienu no divām pazeminātajām likmēm, kas noteiktas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā, ar nosacījumu, ka likme nav mazāka par 12 %.

▼B

3. Šā panta 4. punktā minētajā pārejas laikā dalībvalstis var:

a) turpināt piemērot nodokli darījumiem, kas atbrīvoti atbilstīgi 13. vai 15. pantam un uzskaitīti šīs direktīvas E pielikumā;

b) turpināt atbrīvot F pielikumā uzskaitītās darbības atbilstīgi attiecīgajā dalībvalstī pastāvošajiem noteikumiem;

c) piešķirt nodokļa maksātājiem tiesības izvēlēties nodokļu režīmu atbrīvotajiem darījumiem atbilstīgi noteikumiem, kas izklāstīti G pielikumā;

d) turpināt piemērot noteikumus neatkarīgi no tūlītējas atskaitīšanas principa, kurš noteikts 18. panta 2. punkta pirmajā daļā;

e) turpināt piemērot pasākumus neatkarīgi no ►M8 ————— ◄ 6. panta 4. punkta un 11. panta A daļas 3. punkta c) apakšpunkta noteikumiem;

f) paredzēt, ka par tādu celtņu un apbūves gabalu pārdošanu (izīrēšanu, iznomāšanu), kurus pārdošanas nolūkā nopircis nodokļa maksātājs, kuram nodoklis par pirkumu nav bijis atskaitāms, summa, kurai uzliek nodokli, ir starpība starp pārdošanas cenu un pirkuma cenu;

g) neatkarīgi no 17. panta 3. punkta un 26. panta 3. punkta turpināt bez priekšnodokļa atmaksas atbrīvot 26. panta 3. punktā minētos ceļojumu aģentu pakalpojumus. Šī atkāpe attiecas arī uz ceļojumu aģentiem, kuri darbojas ceļotāja vārdā un uz viņa rēķina.

▼M4

3.a. Līdz Padomes lēmumam, kam atbilstīgi Direktīvas 89/465/EEK ( 7 ) 3. pantam ir jāatceļ 3. punktā noteiktie pagaidu izņēmumi, Spānijai ir atļauts atbrīvot no nodokļiem F pielikuma 2. punktā minētos darījumus, kas saistīti ar autoru sniegtajiem pakalpojumiem, un darījumus, kas minēti F pielikuma 23. un 25. punktā.

▼B

4. Pārejas periods sākotnēji ilgst piecus gadus no 1978. gada 1. janvāra. Vēlākais sešus mēnešus pirms šā perioda beigām un turpmāk pēc vajadzības Padome, balstoties uz Komisijas ziņojumu, pārskata stāvokli attiecībā uz 3. punktā uzskaitītajām atkāpēm un pēc Komisijas priekšlikuma vienbalsīgi nosaka, vai jāatceļ visas šīs atkāpes vai kāda no tām.

5. Pārejas perioda beigās pasažieru transportam attiecībā uz to ceļa daļu, kas veicama Kopienas teritorijā, uzliek nodokli izbraukšanas valstī saskaņā ar sīki izstrādātu reglamentu, ko Padome pēc Komisijas priekšlikuma nosaka ar vienbalsīgu lēmumu.

▼M16

Padome, pieņemot vienprātīgu lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma, var atļaut jebkurai dalībvalstij vēlākais līdz 2010. gada 31. decembrim pakalpojumiem, kas minēti ne vairāk kā divās K pielikuma kategorijās, piemērot samazinātās likmes, kas minētas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā. Izņēmuma gadījumos dalībvalstīm var ļaut piemērot samazināto likmi arī pakalpojumiem, kas iekļauti trijās no iepriekšminētajām kategorijām.

◄

Minētajiem pakalpojumiem jāatbilst šādiem kritērijiem:

a) tiem jābūt darbietilpīgiem;

b) tos pārsvarā jāsniedz tieši gala patērētājam;

c) tiem jābūt galvenokārt vietēja mēroga un tādiem, kam nevajadzētu radīt konkurences traucējumus;

d) jābūt paredzamam, ka pazemināto likmju rezultātā iegūtās zemākās cenas cels pieprasījuma un nodarbinātības līmeni.

Pazeminātas likmes piemērošana nedrīkst kavēt pienācīgu iekšējā tirgus darbību.

▼M28

Dalībvalsts, kas saskaņā ar šo noteikumu vēlas piemērot samazināto likmi vienam vai vairākiem no pirmajā apakšpunktā minētajiem pakalpojumiem pirmo reizi pēc 2005. gada 31. decembra, par to informē Komisiju pirms 2006. gada 31. marta. Pirms šā datuma tā nosūta visus vajadzīgos datus attiecībā uz jaunajiem pasākumiem, ko tā vēlas ieviest, un jo īpaši:

a) informāciju par pasākuma darbības jomu un iesaistīto pakalpojumu sīku aprakstu;

b) sīku informāciju, kas pierāda, ka otrās un trešās daļas nosacījumi ir ievēroti;

c) sīku informāciju par paredzētā pasākuma izmaksām.

▼M16

Dalībvalstis, kurām atļauj piemērot šā panta pirmajā daļā minēto pazemināto likmi, līdz 2002. gada 1. oktobrim sagatavo sīku ziņojumu, kurā, jo īpaši no jaunu darbavietu radīšanas un lietderības aspekta, sniedz vispārēju pasākuma lietderības izvērtējumu.

Līdz 2002. gada 31. decembrim Komisija iesniedz Padomei un Parlamentam vispārēju izvērtēšanas ziņojumu, kam vajadzības gadījumā pievieno priekšlikumu par atbilstošiem pasākumiem, kas veicami, lai pieņemtu galīgo lēmumu par darbietilpīgiem pakalpojumiem piemērojamo PVN likmi.

▼M4

XVIa SADAĻA

PAGAIDU REŽĪMS NODOKĻU UZLIKŠANAI TIRDZNIECĪBĀ STARP DALĪBVALSTĪM

28.a pants

Darbības joma

1. Pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā arī:

a) par Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko valsts teritorijā par atlīdzību veic nodokļu maksātājs, kas attiecīgi darbojas, vai juridiska persona, kas nav nodokļu maksātāja, ja pārdevējs ir nodokļu maksātājs, kas attiecīgi darbojas, kuram nav tiesību uz 24. pantā noteikto atbrīvojumu un uz kuru neattiecas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikumā vai 28.b panta B daļas 1. punktā noteiktais režīms.

Atkāpjoties no pirmās daļas, uz Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem veicis nodokļa maksātājs vai juridiska persona, kas nav nodokļa maksātāja, pievienotās vērtības nodokli neattiecina.

Dalībvalstis dod tiesības izvēlēties pirmajā daļā noteikto vispārējo režīmu nodokļu maksātājiem un juridiskām personām, kuras nav nodokļu maksātājas, kam atbilstīgi otrajai daļai ir tādas tiesības. Dalībvalstis nosaka sīkākus noteikumus šo izvēles tiesību izmantošanai, kas noteikti attiecas uz diviem kalendāra gadiem;

b) par Kopienas iekšējām jaunu transportlīdzekļu iegādēm, ko par atlīdzību valstī veic nodokļu maksātāji vai juridiskas personas, kuras nav nodokļu maksātājas, kas atbilst a) apakšpunkta otrajā daļā noteiktajam izņēmumam, vai jebkura cita persona, kas nav nodokļu maksātāja;

▼M6

c) Kopienas iekšējās akcīzes preču iegādes, kuras par atlīdzību valsts teritorijā veic nodokļa maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļa maksātāja, kam ir tiesības uz a) apakšpunkta otrajā daļā minēto izņēmumu un kam valsts teritorijā akcīzes nodoklis kļūst iekasējams atbilstīgi Direktīvai 92/12/EEK ( 8 ).

1.a. Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā noteikto izņēmumu attiecina uz:

a) Kopienas iekšējām preču iegādēm, kuru piegādes valsts teritorijā būtu jāatbrīvo no nodokļa saskaņā ar 15. panta 4. līdz 10. punktu;

b) Kopienas iekšējām preču iegādēm, kas nav a) apakšpunktā minētās iegādes un ko veic:

— nodokļa maksātājs ar tiesībām uz 25. pantā izklāstīto vienotas likmes sistēmu savam lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumam, nodokļa maksātājs, kas veic tikai tādas preču piegādes vai sniedz pakalpojumus, par kuriem pievienotās vērtības nodoklis nav atskaitāms, vai juridiska persona, kas nav nodokļa maksātāja,

— par kopējo summu, kas kārtējā kalendāra gadā nav lielāka par ierobežojumu, ko nosaka dalībvalstis, bet kas nevar būt mazāks par ECU 10 000 ekvivalentu valsts valūtā,

— un

— ar noteikumu, ka Kopienas iekšējo preču iegāžu kopējā summa iepriekšējā kalendāra gadā nav pārsniegusi otrajā ievilkumā noteikto ierobežojumu.

Ierobežojums, ko izmanto kā standartu iepriekš minēto noteikumu piemērošanai, sastāv no kopējās summas bez pievienotās vērtības nodokļa, kas jāmaksā vai ir samaksāts dalībvalstī, no kuras preces tiek nosūtītas vai transportētas, par Kopienas iekšējām tādu preču iegādēm, kas nav jauni transportlīdzekļi vai akcīzes preces.

▼M4

2. Šajā sadaļā:

a) par “transportlīdzekļiem” uzskata: kuģus, kuri ir garāki par 7,5 metriem, lidmašīnas, kuru pacelšanās masa ir lielāka par 1 550 kilogramiem, un sauszemes motorizētus transportlīdzekļus, kuru motora tilpums ir lielāks par 48 kubikcentimetriem vai jauda ir lielāka par 7,2 kilovatiem, kas paredzēti personu vai preču pārvadāšanai, izņemot kuģus un lidmašīnas, kas minētas 15. panta 5. un 6. punktā;

▼M8

b) transportlīdzekļus, kas minēti a) apakšpunktā, neuzskata par “jauniem”, ja reizē ir ievēroti abi šie noteikumi:

— tie piegādāti vēlāk nekā trīs mēnešus pēc dienas, kad sākta to izmantošana; tomēr motorizētiem sauszemes transportlīdzekļiem, kas definēti a) apakšpunktā, šo laiku var pagarināt līdz sešiem mēnešiem;

— sauszemes transportlīdzekļi nobraukuši vairāk par 6 000 kilometriem, kuģi nopeldējuši vairāk par 100 stundām vai lidaparāti nolidojuši vairāk par 40 stundām.

Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, lai šos faktus varētu uzskatīt par konstatētiem.

▼M4

3. “Kopienas iekšējā preču iegāde” nozīmē iegūt tiesības rīkoties kā īpašniekam ar kustamu materiālu īpašumu, ko personai, kas iegādājusies preces, atsūtījis vai atvedis pārdevējs vai kāds viņa vārdā, vai persona, kas iegādājas preces citai dalībvalstij, nevis tai, no kuras preces ir nosūtītas vai transportētas.

Ja preces, ko iegādājusies juridiska persona, kas nav nodokļu maksātāja, ir nosūtītas vai transportētas no trešās teritorijas, un šī juridiskā persona, kas nav nodokļu maksātāja, tās importējusi citā dalībvalstī, kurā nav nosūtīto vai transportēto preču galapunkts, tad preces uzskata par nosūtītām vai transportētām no dalībvalsts, kurā tās importētas. Šī dalībvalsts atļauj importētājam, kā tas definēts ►M18 21. panta 4. punkts ◄ , saņemt atpakaļ pievienotās vērtības nodokli, kas samaksāts sakarā ar preču importu, ja importētājs apstiprina, ka nosūtīto vai transportēto preču galapunkta dalībvalstī viņa pirkumam ir bijis uzlikts pievienotās vērtības nodoklis.

4. Jebkuru personu, kas laiku palaikam piegādā jaunus transportlīdzekļus atbilstīgi 28.c panta A daļā izklāstītajiem noteikumiem, arī uzskata par nodokļu maksātāju.

Dalībvalsts, kuras teritorijā veic piegādi, nodokļu maksātājam dod tiesības uz nodokļu samazinājumu, pamatojoties uz šādiem noteikumiem:

— tiesības uz nodokļu samazinājumu iegūst un tās var izmantot tikai piegādes laikā,

— nodokļu maksātājam atļauj samazināt pievienotās vērtības nodokli, kas ierēķināts transportlīdzekļa pārdošanas cenā vai samaksāts, to importējot vai iegādājoties Kopienas iekšienē, līdz summai, kas nepārsniedz nodokli, kāds tam būtu jāmaksā, ja nebūtu atbrīvojuma.

Dalībvalstis izstrādā sīkākus šo normu īstenošanas noteikumus.

Turpmāk minēto uzskata par preču piegādi, kas veikta par atlīdzību:

◄

▼M10 —————

▼M4

b) preču pārvešanu, ko nodokļu maksātājs veic no sava uzņēmuma uz citu dalībvalsti.

Par pārvestu uz citu dalībvalsti uzskata: jebkuru materiālu īpašumu, ko nodokļu maksātājs vai kāds viņa vārdā nosūtījis vai transportējis ārā no 3. pantā noteiktās teritorijas, bet paliekot Kopienas iekšienē, sava uzņēmuma mērķiem, kas nav mērķi kādam no šiem darījumiem:

— attiecīgo preču piegādei, ko veic nodokļu maksātājs dalībvalsts teritorijā, kurā ir sūtījuma vai transporta galapunkts, atbilstīgi 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā un 28.b panta B daļas 1. punktā izklāstītajiem nosacījumiem,

— attiecīgo preču piegādei, ko veic nodokļu maksātājs atbilstīgi 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta nosacījumiem,

— attiecīgo preču piegādei, ko veic nodokļu maksātājs valsts teritorijā atbilstīgi 15. pantā vai 28.c panta A daļā izklāstītajiem nosacījumiem,

▼M10 —————

▼M10

— pakalpojuma sniegšana, ko veic nodokļu maksātājam un kas saistīta ar minēto preču apstrādi, kas veikta dalībvalstī, uz kuru preces tiek sūtītas vai vestas, ja preces pēc apstrādes tiek minētajam ar nodokļu maksātājam sūtītas atpakaļ uz dalībvalsti, no kuras tās sākotnēji sūtītas vai vestas,

▼M4

— attiecīgo preču pagaidu izmantošanai preču sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalsts teritorijā pakalpojumu sniegšanai, ko veic nodokļu maksātājs, kas reģistrēts preču sūtījuma vai transporta izbraukšanas dalībvalsts teritorijā,

— attiecīgo preču pagaidu izmantošanai uz laiku, kas nav ilgāks par 24 mēnešiem, citas dalībvalsts teritorijā, kurā to pašu preču imports no trešās valsts pagaidu lietošanai būtu atbilstošs prasībām attiecībā uz pagaidu importu ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem,

▼M23

— gāzes piegāde ar dabasgāzes sadales sistēmas starpniecību vai elektroenerģijas piegāde saskaņā ar 8. panta 1. punkta d) vai e) apakšpunktu.

Tomēr, ja kāds no nosacījumiem, kas attiecas uz iepriekš minētajām priekšrocībām, vairs nav spēkā, preces uzskata par pārvietotām uz galamērķi citā dalībvalstī. Šajā gadījumā pārvietošana ir izdarīta brīdī, kad nosacījumi vairs nav spēkā.

6. Kopienas iekšējā preču iegāde par samaksu ietver to, ka nodokļu maksātājs sava uzņēmuma mērķiem izmanto preces, ko šis nodokļu maksātājs vai kāds viņa vārdā nosūta vai transportē no citas dalībvalsts, kuras teritorijā preces ir ražotas, iegūtas, apstrādātas, nopirktas, kur nodokļu maksātājs ir tās iegādājies atbilstoši 1. punktam vai no kuras importējis uz šo citu dalībvalsti sakarā ar sava uzņēmuma darbību.

▼M6

Par Kopienas iekšējo preču iegādi, kas veikta par atlīdzību, uzskata arī:– tādu preču piešķiršanu kādas Ziemeļatlantijas Līguma dalībvalsts bruņoto spēku vai to civilā personāla vajadzībām, kuras tie nav iegādājušies saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, kas regulē nodokļu uzlikšanu kādas dalībvalsts iekšējā tirgū, ja uz šo preču importu nevar attiecināt atbrīvojumu, kas noteikts 14. panta 1. punkta g) apakšpunktā.

▼M4

7. Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka darījumi, kas būtu bijuši klasificēti kā “preču piegādes”, kā tās definētas 5. panta 5. punktā, tiek klasificēti kā “Kopienas iekšējās preču iegādes”, ja šos darījumus valsts teritorijā ir veicis nodokļu maksātājs, kas attiecīgi darbojas.

28.b pants

Darījumu vieta

A. Kopienas iekšējās preču iegādes vieta

1. Par Kopienas iekšējās preču iegādes vietu uzskata vietu, kur preces atrodas laikā, kad beidzas to sūtīšana vai transportēšana personai, kas tās iegādājas.

2. Neskarot 1. punktu, tomēr uzskata, ka Kopienas iekšējās preču iegādes vieta, kas minēta 28.a panta 1. punkta a) apakšpunktā, atrodas dalībvalsts teritorijā, kas ir izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru persona, kas iegādājas preces, ir veikusi iegādi, izņemot gadījumu, ja persona, kas iegādājas preces, apstiprina, ka šai iegādei ir uzlikts nodoklis saskaņā ar 1. punktu.

Ja iegādei tomēr ir jāuzliek nodoklis atbilstīgi 1. punktam preču sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalstī pēc tam, kad tai ir uzlikts nodoklis saskaņā ar pirmo daļu, summu, kam uzliek nodokli, atbilstīgi samazina dalībvalstī, kas izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru persona, kas iegādājusies preces, ir veikusi iegādi.

▼M6

Panta pirmās daļas piemērošanas nolūkā uzskata, ka Kopienas iekšējās preču iegādes uzskata par tādām, kam uzliek nodokli saskaņā ar 1. punktu, ja ir spēkā šādi nosacījumi:

— iegādātājs apstiprina, ka viņš šo Kopienas iekšējo preču iegādi ir veicis vēlākas piegādes vajadzībām, ko veic 1. punktā noteiktajā dalībvalstī un kurā saņēmējs ir persona, kam ir nodokļu saistības saskaņā ar 28.c panta E daļas 3. punktu,

— iegādātājs ir izpildījis deklarēšanas pienākumu, kas noteikts 22. panta 6. punkta b) apakšpunktā.

▼M4

B. Preču piegādes vieta

1. Atkāpjoties no 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 2. punkta, par piegādes vietu precēm, ko sūtījis vai transportējis piegādātājs vai kāds viņa vārdā no dalībvalsts, kas nav sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalsts, uzskata vietu, kur preces atrodas, kad beidzas sūtīšana vai transportēšana pircējam, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

— preces piegādā nodokļu maksātājam, kam ir tiesības uz 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu, juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātāja, kam ir tiesības uz tādu pašu izņēmumu, vai jebkurai citai personai, kas nav nodokļu maksātāja,

— piegādātās preces nav jauni transportlīdzekļi un nav preces pēc montāžas vai uzstādīšanas, gan pārbaudītas, gan nepārbaudītas, ko piegādājis piegādātājs vai kāds viņa vārdā.

Ja šādi piegādātās preces ir nosūtītas vai transportētas no trešās teritorijas un piegādātājs tās importējis dalībvalstī, kas nav pircējam nosūtīto vai transportēto preču galapunkta dalībvalsts, tās uzskata par nosūtītām vai transportētām no importētājas dalībvalsts.

2. Ja piegādā preces, kas nav ražojumi, kuriem uzliekams akcīzes nodoklis, 1. punktu tomēr nepiemēro tādu preču piegādēm, kas nosūtītas vai transportētas uz to pašu sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalsti, ja:

— šādu piegāžu kopējā vērtība, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, vienā kalendāra gadā nav lielāka par 100 000 ECU ekvivalentu valsts valūtā un

— tādu preču, kas atbilstīgi 1. punkta noteikumiem nav ražojumi, kuriem uzliekams akcīzes nodoklis, piegāžu kopējā vērtība, neskaitot pievienotās vērtības nodokli, iepriekšējā kalendāra gadā nav bijusi lielāka par 100 000 ECU ekvivalentu valsts valūtā.

Dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas, kad beidzas sūtīšana vai transportēšana pircējam, iepriekš minētajam valsts valūtas ekvivalentam var noteikt ierobežojumu 35 000 ECU, ja šai dalībvalstij ir bažas, ka iepriekš minētais 100 000 ECU ierobežojums varētu radīt nopietnus konkurences traucējumus. Dalībvalstis, kas izmanto šīs izvēles tiesības, veic vajadzīgos pasākumus, lai informētu attiecīgās valsts iestādes dalībvalstī, no kuras preces ir nosūtītas vai transportētas.

Komisija līdz 1994. gada 31. decembrim ziņo Padomei par to, kāda ir punkta iepriekšējā daļā noteiktā īpašā 35 000 ECU ierobežojuma iedarbība. Šajā ziņojumā Komisija var informēt Padomi, ka īpašo ierobežojumu atcelšana neizraisīs nopietnus konkurences traucējumus. Punkta iepriekšējā daļa paliek spēkā, kamēr Padome pieņem vienprātīgu lēmumu par Komisijas priekšlikumu.

3. Dalībvalsts, kuras teritorijā preces atrodas nosūtīšanas vai transporta izbraukšanas laikā, tiem nodokļu maksātājiem, kas veic preču piegādes, uz kurām attiecas 2. punkts, dod tiesības izvēlēties, vai šādu piegāžu vieta jānosaka saskaņā ar 1. punktu.

Attiecīgās dalībvalstis izstrādā sīkākus šo izvēles tiesību izmantošanas noteikumus, kas noteikti ir piemērojami divus kalendāra gadus.

C. Pakalpojumu sniegšanas vieta, transportējot preces Kopienas iekšienē

1. Atkāpjoties no 9. panta 2. punkta b) apakšpunkta, pakalpojumu sniegšanas vietu, transportējot preces Kopienas iekšienē, nosaka saskaņā ar 2., 3. un 4. punktu. Šajā sadaļā piemēro šādas definīcijas:

— “Preču transportēšana Kopienas iekšienē” nozīmē transportēšanu, kuras sākumpunkts un galapunkts atrodas divu dažādu dalībvalstu teritorijās ►M10 . ◄

▼M10

— Preču transportēšanu, ja nosūtīšanas vieta un saņemšanas vieta atrodas valsts teritorijā, uzskata par preču pārvadāšanu Kopienas iekšienē, ja šāda transportēšana ir tieši saistīta ar preču pārvadāšanu, kurā nosūtīšanas vieta un saņemšanas vieta atrodas divu dažādu dalībvalstu teritorijā,

▼M4

— “sākumpunkts” nozīmē vietu, kur faktiski sākas preču transportēšana, neņemot vērā attālumu, kas faktiski nobraukts līdz vietai, kur preces atrodas,

— “galapunkts” nozīmē vietu, kur faktiski beidzas preču transportēšana.

2. Pakalpojumu sniegšanas vieta, transportējot preces Kopienas iekšienē, ir transportēšanas sākumpunkts.

3. Atkāpjoties no 2. punkta, tomēr uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas vieta, transportējot preces Kopienas iekšienē klientiem, kas identificēti pievienotās vērtības nodoklim dalībvalstī, kurā nav transportēšanas sākumpunkts, ir tās dalībvalsts teritorijā, kas klientam izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru viņam sniegts pakalpojums.

4. Dalībvalstīm nav jāpiemēro nodokļi tai transportēšanai, kas notiek pa ūdeņiem, kuri neietilpst Kopienas teritorijā, kā tā definēta 3. pantā.

D. To palīgpakalpojumu sniegšanas vieta, kas saistīti ar preču transportēšanu Kopienas iekšienē

Atkāpjoties no 9. panta 2. punkta c) apakšpunkta, uzskata, ka to pakalpojumu sniegšanas vieta, kas saistīti ar Kopienas iekšējās preču transportēšanas palīgdarbībām, klientiem, kas pievienotās vērtības nodoklim identificēti citā dalībvalstī, nevis tajā, kur reāli sniedz pakalpojumus, atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kas klientam izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru viņam sniegts pakalpojums.

E. Starpnieku veikto pakalpojumu sniegšanas vieta

1. Atkāpjoties no 9. panta 1. punkta, vieta, kur pakalpojumus sniedz starpnieki, kuri rīkojas citu personu vārdā un uz viņu rēķina, ir transporta izbraukšanas vieta, ja šie pakalpojumi ir daļa no Kopienas iekšējā preču transportēšanā sniegtajiem pakalpojumiem.

Ja klients, kuram starpnieks sniedz pakalpojumus, ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim dalībvalstī, kas nav transportēšanas sākumpunkts, tad tomēr uzskata, ka starpnieka sniegto pakalpojumu vieta atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura izdevusi klientam pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru viņam ir sniegti pakalpojumi.

2. Atkāpjoties no 9. panta 1. punkta, to pakalpojumu vieta, kurus sniedz starpnieki, kas rīkojas citu personu vārdā un uz citu personu rēķina, ja šie pakalpojumi ir daļa no pakalpojumiem, kuru mērķis ir palīgdarbības Kopienas iekšējā preču transportēšanā, ir vieta, kur palīgpakalpojumus reāli veic.

Ja starpnieka sniegto pakalpojumu klients ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kuras teritorijā reāli veic papildpakalpojumus, tad tomēr uzskata, ka starpnieka sniegto pakalpojumu vieta atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura klientam ir izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru starpnieks viņam ir sniedzis pakalpojumus.

3. Atkāpjoties no 9. panta 1. punkta, vieta, kur pakalpojumus sniedz starpnieki, kas rīkojas citu personu vārdā un uz viņu rēķina, ja šādi pakalpojumi ir daļa no darījumiem, kas nav minēti 1. vai 2. punktā vai 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā, ir vieta, kur šos darījumus veic.

Ja klients ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kuras teritorijā ir veikti šie darījumi, tad tomēr uzskata, ka starpnieka sniegto pakalpojumu vieta ir tās dalībvalsts teritorijā, kura klientam ir izdevusi pievienotās vērtības nodokļa identifikācijas numuru, ar kuru starpnieks ir viņam sniedzis pakalpojumus.

▼M10

F. Pakalpojumu sniegšanas vieta kustama materiālā īpašuma vērtēšanai vai darbam ar to

Atkāpjoties no 9. panta 2. punkta c) apakšpunkta, uzskata, ka tādu pakalpojumu sniegšanas vieta, kas saistīti ar kustamu materiālo īpašumu vērtēšanu vai darbu ar tiem, kuri sniegti klientiem, kas identificēti pievienotās vērtības nodoklim dalībvalstī, kura nav tā, kur šie pakalpojumi tiek sniegti, atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura klientam izsniegusi pievienotās vērtības nodokļa maksātāja numuru, ar kuru šis pakalpojums viņam sniegts.

Šī atkāpe neattiecas uz precēm, kuras nav aizsūtītas vai aizvestas no dalībvalsts, kurā pakalpojumi tikuši sniegti.

▼M4

28.c pants

Atbrīvojumi

A. No nodokļiem atbrīvotas preču piegādes

Neietekmējot citus Kopienas noteikumus un saskaņā ar nosacījumiem, kas tajos izklāstīti, lai nodrošinātu turpmāk paredzēto atbrīvojumu pareizu un godīgu piemērošanu un novērstu jebkuru nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, dalībvalstis atbrīvo no nodokļiem:

a) piegādātās preces, ►M10 kā tās definētas 5. pantā ◄ , ko nosūtījis vai transportējis pārdevējs vai kāds viņa vārdā, vai persona, kas ārpus 3. pantā minētās teritorijas, bet Kopienas iekšienē preces iegādājusies citam nodokļu maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātāja, kura attiecīgi darbojas dalībvalstī, kas nav preču sūtījuma vai transportēšanas sākumpunkts.

Šo atbrīvojumu nepiemēro nodokļu maksātāju veiktām preču piegādēm, kas atbrīvotas no nodokļiem saskaņā ar 24. pantu, vai preču piegādēm nodokļu maksātājiem vai juridiskām personām, kuras nav nodokļu maksātājas, kas atbilst 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrās daļas izņēmumam;

b) jaunu transportlīdzekļu piegādes, ko pārdevējs vai kāds viņa vai pircēja vārdā nosūtījis vai transportējis pircējam ārpus 3. pantā noteiktās teritorijas, bet Kopienas iekšienē, un kas veiktas nodokļu maksātājiem vai juridiskām personām, kuras nav nodokļu maksātājas, kas atbilst 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrās daļas izņēmumam vai jebkurai citai personai, kas nav nodokļu maksātāja;

▼M6

c) tādu akcīzes preču piegādes, ko pircējam nosūtījis vai transportējis pārdevējs, pircējs vai kāds viņa vārdā ārpus 3. pantā noteiktās teritorijas, bet Kopienas iekšienē, kas veiktas nodokļa maksātājiem vai juridiskām personām, kuras nav nodokļa maksātājas, uz ko attiecas 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā paredzētais izņēmums, ja preču nosūtīšanu vai transportēšanu veic saskaņā ar Direktīvas 92/12/EEK 7. panta 4. un 5. punktu vai 16. pantu.

Šo atbrīvojumu nepiemēro akcīzes preču piegādēm, ko veic nodokļa maksātāji, kas izmanto 24. pantā noteikto atbrīvojumu no nodokļa;

▼M6

d) preču piegādes 28.a panta 5. punkta b) apakšpunkta nozīmē, uz kurām attiecas iepriekš minētie atbrīvojumi, ja tās veiktas cita nodokļa maksātāja vārdā.

▼M4

B. No nodokļiem atbrīvotas preču iegādes Kopienas iekšienē

a) tādu preču iegādes Kopienas iekšienē, kuru piegādi, ko veic nodokļu maksātāji, vienmēr atbrīvo no nodokļiem valsts teritorijā;

b) tādu preču iegādes Kopienas iekšienē, kuru importu vienmēr atbrīvo no nodokļiem saskaņā ar 14. panta 1. punktu;

c) Kopienas iekšējās preču iegādes, ja personai, kas iegādājas preces atbilstīgi 17. panta 3. un 4. punktam, vienmēr ir tiesības uz pilnīgu pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu saskaņā ar 28.a panta 1. punktu.

C. No nodokļiem atbrīvoti transporta pakalpojumi

Dalībvalstis atbrīvo no nodokļiem tādu Kopienas iekšējo transporta pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar preču sūtīšanu vai transportēšanu uz salām, kas veido Azoru un Madeiras autonomos apgabalus, un no tām, kā arī preču sūtīšanu vai transportēšanu starp šīm salām.

D. No nodokļiem atbrīvota preču importēšana

Ja preces, kas nosūtītas vai transportētas no trešās teritorijas, importē dalībvalstī, kas nav preču sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalsts, dalībvalstis atbrīvo šādu importu no nodokļiem, ja šādu preču piegāde, ko veic importētājs, kā tas definēts ►M18 21. panta 4. punkts ◄ , ir atbrīvojama no nodokļiem saskaņā ar A daļu.

Dalībvalstis izstrādā nosacījumus, kas regulē šo atbrīvošanu, lai nodrošinātu tās pareizu un godīgu piemērošanu un novērstu jebkuru nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu.

▼M6

E. Citi atbrīvojumi

▼M10

1. Direktīvas 16. pantā:

— 1. punktu aizstāj ar šādu:

—

1.“1. Nepārkāpjot citus Kopienas nodokļu noteikumus, dalībvalstis atkarībā no 29. pantā paredzētajām konsultācijām drīkst veikt īpašus pasākumus, kas vērsti uz to, lai atbrīvotu no nodokļa visus vai dažus no turpmāk minētajiem darījumiem, ja tie nav paredzēti galīgai izlietošanai un/vai patēriņam, un pievienotās vērtības nodokļa summa, kas maksājama, kad pārtrauc pasākumus gadījumos, kas minēti A-E punktā, atbilst nodokļa summai, kāda būtu maksājama, ja katram no šiem darījumiem būtu uzlikts nodoklis valsts teritorijā:

A. Tādu preču ievešana, kurām paredzēts noliktavas režīms, kas nav muitas noliktavas režīms;

B. Tādu preču ievešana, kuras paredzēts:

a) uzrādīt muitai un vajadzības gadījumā novietot pagaidu glabāšanā;

b) novietot brīvā zonā vai brīvā noliktavā;

c) novietot saskaņā ar muitas noliktavas vai iekšējās apstrādes režīmu;

d) ielaist teritoriālos ūdeņos:

— lai iekļautu urbšanas vai ražošanas platformās šādu platformu celtniecībai, remontam, apkopei, pārveidošanai vai aprīkošanai, vai šādas urbšanas vai ražošanas platformas savienošanai ar cietzemi,

— urbšanas vai ražošanas platformu apgādei ar degvielu un pārtiku;

e) novietot valsts teritorijā saskaņā ar noliktavas režīmu, kas nav muitas noliktavas režīms.

Šajā pantā par noliktavām, kas nav muitas noliktavas, uzskata:

— ražojumiem, uz kuriem attiecas akcīzes nodoklis, — vietas, kuras noteiktas kā nodokļu noliktavas Direktīvas 92/12/EEK 4. panta b) apakšpunktā,

— precēm, uz kurām neattiecas akcīzes nodoklis, — vietas, ko dalībvalstis noteikušas kā tādas. Tomēr dalībvalstis nedrīkst paredzēt noliktavas, kas nav muitas noliktavas, ja minētās preces paredzēts piegādāt mazumtirdzniecībā.

Tomēr dalībvalstis var noteikt šādus pasākumus precēm, kas paredzētas:

— nodokļu maksātājiem piegādēm, ko veic saskaņā ar 28.k panta nosacījumiem,

— beznodokļu veikaliem 28.k panta izpratnē, lai veiktu piegādes ceļotājiem, kuri lido vai kuģo uz trešajām valstīm, ja šīs piegādes ir atbrīvotas no nodokļiem saskaņā ar 15. pantu,

— nodokļu maksātājiem, lai veiktu piegādes ceļotājiem lidmašīnās vai kuģos lidojuma vai jūrasbrauciena laikā, ja tā galapunkts atrodas ārpus Kopienas,

— nodokļu maksātājiem beznodokļa piegādēm, ko veic saskaņā ar 15. panta 10. punktu.

Vietas, kas minētas a), b), c) un d) apakšpunktā, ir tās, kas noteiktas spēkā esošajos Kopienas muitas noteikumos;

C. Pakalpojumu sniegšana attiecībā uz B daļā minēto preču piegādi;

D. Preču piegādes un pakalpojumu sniegšana, kas veikta:

a) vietās, kas uzskaitītas B daļas a), b), c) un d) punktā un uz kurām arī attiecas viens no noteiktajiem gadījumiem;

b) vietās valsts teritorijā, kas uzskaitītas B daļas e) punktā uz kurām arī attiecas tajā norādītais gadījums.

Ja tās izmanto a) punktā paredzēto iespēju darījumiem, kurus veic muitas noliktavās, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tās definējušas noteikumus par noliktavām, kas nav muitas noliktavas, kuri ļauj b) punkta noteikumus piemērot tiem pašiem darījumiem ar J pielikumā uzskaitītajām precēm, kurus veic noliktavās, kas nav muitas noliktavas;

E. Piegādes:

— 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto preču piegādes tomēr ir pakļautas pagaidu ievešanas kārtībai ar pilnīgu atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem vai ārējā tranzīta kārtībai,

— 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto preču piegādes tomēr ir pakļautas Kopienas iekšējai tranzīta procedūrai, kas noteikta 33.a pantā,

kā arī pakalpojumu sniegšana saistībā ar šādām piegādēm.

Neatkarīgi no 21. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmās daļas, persona, kam ir nodokļu saistības saskaņā ar pirmo daļu, ir persona, kura izraisa to, ka uz precēm vairs neattiecas kārtība vai gadījumi, kas uzskaitīti šajā punktā.

Ja attiecībā uz precēm atceļot kārtību vai gadījumus, kas minēti šajā punktā, rodas ievešana 7. panta 3. punkta izpratnē, ieveduma dalībvalsts veic pasākumus, lai izvairītos no nodokļa divkāršas uzlikšanas šajā valstī.”

— pantu papildina ar šādu punktu:

—

“1.a Ja dalībvalstis izmanto izvēli, kas paredzēta 1. punktā, tām jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka preču iegādes Kopienas iekšienē, uz kurām paredzēts attiecināt kādus no noteikumiem vai gadījumiem, kas minēti 1. punkta B daļā, gūst labumu no tiem pašiem noteikumiem, kā preču piegādes, kas valstī veiktas saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem.”

▼M6

2. Direktīvas 16. panta 2. punktā:

— pēc vārdiem “var pēc izvēles piešķirt atbrīvojumu” pievieno “Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko veic nodokļu maksātājs un” un pēc vārdiem “tās izvest” pievieno “ārpus Kopienas”,

— punktam pievieno šādas daļas:

—

“Ja dalībvalstis izmanto šīs izvēles tiesības, tās pēc apspriedes, kas noteikta 29. pantā, attiecina šo atbrīvojumu uz Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko veic nodokļa maksātājs, uz importu un preču piegādi nodokļa maksātājam, kas gatavojas tās piegādāt neapstrādātas vai apstrādātas saskaņā ar 28.c panta A daļas nosacījumiem, kā arī uz pakalpojumu sniegšanu, kas saistīti ar šādām piegādēm, līdz maksimālai vērtībai, kas ir vienāda ar viņa preču piegāžu vērtību, kas veiktas saskaņā ar 28.c panta A daļas nosacījumiem iepriekšējos divpadsmit mēnešos.

Dalībvalstis var noteikt darījumu kopējo maksimālo vērtību, ko tās atbrīvo no nodokļa saskaņā ar pirmo un otro daļu.”

3. Dalībvalstis veic īpašus pasākumus, lai nodrošinātu to, ka pievienotās vērtības nodokli neiekasē par Kopienas iekšējām preču iegādēm, ko tās teritorijā veic 28.b panta A daļas 1. punkta nozīmē, ja ir spēkā šādi nosacījumi:

— preču iegādi Kopienas iekšienē veic nodokļu maksātājs, kurš nav reģistrēts valsts teritorijā, bet kurš ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim citā dalībvalstī,

— preču iegādi Kopienas iekšienē turpmākas preču piegādes nolūkā veic nodokļa maksātājs valsts teritorijā,

— preces, ko šādi iegādājies minētais nodokļa maksātājs, tiek tieši nosūtītas vai transportētas no dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā šis nodokļa maksātājs ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim, un ir paredzētas personai, kurai viņš vēlāk tās piegādā,

— persona, kurai vēlāk preces piegādā, ir nodokļa maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļa maksātāja, kas pievienotās vērtības nodoklim ir identificēta valsts teritorijā,

— persona, kurai vēlāk preces piegādā, saskaņā ar ►M18 21. panta 1. punkta c) apakšpunkts ◄ ir persona, kurai ir jāmaksā nodoklis par piegādēm, ko veicis nodokļa maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā.

▼M4

28.d pants

Darbība, par kuru jāmaksā nodokļi, un nodokļu iekasēšana

1. Darbība, par kuru jāmaksā nodokļi, notiek, ja veic preču iegādi Kopienas iekšienē. Preču iegādi Kopienas iekšienē uzskata par veiktu, ja līdzīgu preču piegādi uzskata par veiktu valsts teritorijā.

2. Kopienas iekšējai preču iegādei nodokļus var sākt iekasēt nākamā mēneša 15. dienā pēc tā mēneša, kura laikā ir notikusi darbība, par kuru jāmaksā nodokļi.

▼M6

3. Atkāpjoties no 2. punkta, nodoklis kļūst iekasējams pēc tam, kad izdota faktūra ►M20 ————— ◄ , kā noteikts 22. panta 3. punkta a) apakšpunkta pirmajā daļā, ja šī faktūra ►M20 ————— ◄ ir izdots personai, kas iegādājusies preces, pirms tā mēneša piecpadsmitās dienas, kas seko mēnesim, kura laikā radusies nodokļa uzlikšanas iespēja.

▼M4

4. Atkāpjoties no 10. panta 2. un 3. punkta, par preču piegādēm, kas veiktas atbilstīgi 28.c panta A daļas nosacījumiem, nodokļus var sākt iekasēt nākamā mēneša 15. dienā pēc tā mēneša, kura laikā ir notikusi darbība, par kuru jāmaksā nodokļi.

▼M6

Tomēr nodoklis kļūst iekasējams pēc tam, kad izdota 22. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā faktūra ►M20 ————— ◄ , ja šīs faktūra ►M20 ————— ◄ ir izdots pirms tā mēneša piecpadsmitās dienas, kas seko mēnesim, kura laikā ir radusies nodokļa uzlikšanas iespēja.

▼M4

28.e pants

Summa, kurai jāuzliek nodokļi, un piemērojamā likme

1. Preču iegādēm Kopienas iekšienē summu, kurai jāuzliek nodokļi, nosaka, pamatojoties uz tiem pašiem elementiem, ko izmanto saskaņā ar 11. panta A daļu, lai noteiktu summu, kurai jāuzliek nodokļi, to pašu preču piegādēm valsts teritorijā. ►M6 Konkrēti, veicot Kopienas iekšējās preču iegādes, kas minētas 28.a panta 6. punktā, summu, kurai uzliek nodokli, nosaka saskaņā ar 11. panta A daļas 1. punkta b) apakšpunktu un 2. un 3. punktu. ◄

Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka akcīzes nodoklis, kas ir jāmaksā vai ko ir samaksājusi persona, kas Kopienas iekšienē veic tādu ražojumu iegādi, uz kuriem attiecas akcīzes nodoklis, saskaņā ar 11. panta A daļas 2. punkta a) apakšpunktu ir ierēķināts summā, kurai jāuzliek nodokļi. ►M6 Ja pēc tam, kad ir veikta Kopienas iekšējā preču iegāde, pircējam atmaksā akcīzes nodokli, kas samaksāts dalībvalstī, no kuras preces ir nosūtītas vai transportētas, summu, kurai uzliek nodokli, attiecīgi samazina dalībvalstī, kurā ir notikusi Kopienas iekšējā preču iegāde. ◄

▼M6

2. Preču piegādēm, kas minētas 28.c panta A daļas d) apakšpunktā, summu, kurai uzliek nodokli, nosaka saskaņā ar 11. panta A daļas 1. punkta b) apakšpunktu un 2. un 3. punktu.

▼M4

►M6 3. ◄ Nodokļa likme, ko piemēro preču iegādēm Kopienas iekšienē, ir tā likme, kas ir spēkā, kad nodokli var sākt iekasēt.

►M6 4. ◄ Nodokļa likme, ko piemēro preču iegādēm Kopienas iekšienē, ir tā likme, ko piemēro līdzīgu preču piegādēm valsts teritorijā.

28.f pants

Tiesības uz nodokļu samazinājumu

1. Direktīvas 17. panta 2., 3. un 4. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

1.“2. Ja preces un pakalpojumus nodokļu maksātājs izmanto darījumiem, kuriem uzliek nodokļus, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:

▼M10

a) pievienotās vērtības nodoklis, kas ir jāmaksā vai samaksāts valsts teritorijā par precēm vai pakalpojumiem, ko viņam piegādājusi vai piegādās cits nodokļu maksātājs;

▼M4

b) pievienotās vērtības nodokli, kas ir jāmaksā vai ir samaksāts par valsts teritorijā ievestām precēm;

c) pievienotās vērtības nodokli, kas ir jāmaksā saskaņā ar 5. panta 7. punkta a) apakšpunktu, 6. panta 3. punktu un 28.a panta 6. punktu;

d) pievienotās vērtības nodokli, kas ir jāmaksā saskaņā ar 28.a panta 1. punkta a) apakšpunktu.

1.3. Dalībvalstis visiem nodokļu maksātājiem arī dod tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa samazinājumu vai atmaksāšanu, kas minēta 2. punktā, ja preces un pakalpojumus izmanto šādiem mērķiem:

a) darījumiem, kas saistīti ar citā valstī veiktām 4. panta 2. punktā minētajām saimnieciskām darbībām, kurām pienāktos samazinājumi, ja šie darījumi būtu veikti valsts teritorijā;

▼M26

b) darījumiem, kam piešķirts atbrīvojums atbilstīgi 14. panta 1. punkta g) un i) apakšpunktam, 15. pantam, 16. panta 1. punkta B), C), D) vai E) apakšpunktam, vai arī minētā panta 2. punktam, vai 28.c panta A) un C) apakšpunktam;

▼M4

c) jebkuriem darījumiem, kas ir atbrīvoti no nodokļiem saskaņā ar 13. panta B daļas a) apakšpunktu un d) apakšpunkta 1. līdz 5. punktu, ja klients ir reģistrēts ārpus Kopienas vai ja šie darījumi ir tieši saistīti ar precēm, ko eksportēs uz valsti ārpus Kopienas.

1.4. Pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu, kas minēta 3. punktā, veic:

— nodokļu maksātājiem, kuri nav reģistrēti valsts teritorijā, bet ir reģistrēti citā dalībvalstī, saskaņā ar sīkākiem īstenošanas noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 79/1072/EEK ( 9 ),

— nodokļu maksātājiem, kuri nav reģistrēti Kopienas teritorijā, saskaņā ar sīkākiem īstenošanas noteikumiem, kas paredzēti Direktīvā 86/560/EEK ( 10 )

▼M6

Iepriekšminēto noteikumu piemērošanas nolūkā:

a) nodokļa maksātājus, kas norādīti Direktīvas 79/1072/EEK 1. pantā, minētās direktīvas piemērošanas nolūkā arī uzskata par nodokļa maksātājiem, kas nav reģistrēti valstī, ja šīs valsts teritorijā viņi tikai veikuši preču piegādes vai snieguši pakalpojumus personai, kurai jāmaksā nodoklis saskaņā ar ►M18 21. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts ◄ ;

b) nodokļa maksātājus, kas norādīti Direktīvas 86/560/EEK 1. pantā, minētās direktīvas piemērošanas nolūkā arī uzskata par nodokļa maksātājiem, kas nav reģistrēti Kopienā, ja valsts teritorijā viņi tikai veikuši preču piegādes vai snieguši pakalpojumus personai, kurai jāmaksā nodoklis saskaņā ar 21. panta 1. punkta a) apakšpunktu;

c) Direktīvas 79/1072/EEK un 86/560/EEK nepiemēro preču piegādēm, kurām ir vai var būt piešķirts atbrīvojums no nodokļa saskaņā ar 28.c panta A daļu, ja piegādātās preces ir nosūtījis vai transportējis pircējs vai tas darīts uz viņa rēķina.

▼M4

2. Direktīvas 18. panta 1. punktu aizstāj ar šādu punktu:

2.“1. Lai izmantotu savas tiesības uz nodokļu samazinājumu, nodokļu maksātājam ir:

a) attiecībā uz samazinājumiem, kas atbilst 17. panta 2. punkta a) apakšpunktam, jābūt tāda faktūrrēķina turētājam, kas sastādīts saskaņā ar 22. panta 3. punktu;

b) attiecībā uz samazinājumiem, kas atbilst 17. panta 2. punkta b) apakšpunktam, jābūt importēšanas dokumenta turētājam, kurā viņš uzrādīts kā kravas saņēmējs vai importētājs un kurā norādīta maksājamo nodokļu summa vai ir dota iespēja to aprēķināt;

c) attiecībā uz samazinājumiem, kas atbilst 17. panta 2. punkta c) apakšpunktam, jāievēro formalitātes, kas ieviestas katrā dalībvalstī,

d) ja viņam ir jāmaksā nodoklis kā klientam vai pircējam un piemēro 21. panta 1. punktu, jāievēro formalitātes, ko noteikusi katra dalībvalsts;

e) attiecībā uz samazinājumiem, kas atbilst 17. panta 2. punkta d) apakšpunktam, deklarācijā, kas paredzēta 22. panta 4. punktā, jāizklāsta visa vajadzīgā informācija par aprēķināmo nodokļu summu, kas jāmaksā par viņa veiktām preču iegādēm Kopienas iekšienē, kā arī jābūt faktūrrēķina turētājam saskaņā ar 22. panta 3. punktu.”

3. Direktīvas 18. pantā iekļauj šādu punktu:

“3. a. Nodokļu maksātājam, kas nav faktūrrēķina turētājs saskaņā ar 22. panta 3. punktu, dalībvalstis var atļaut izdarīt samazinājumu, kas minēts 17. panta 2. punkta d) apakšpunktā; tās paredz nosacījumus un procedūru šīs normas piemērošanai.”

28.g pants

Personas, kurām jāmaksā nodokļi

21. pantu aizstāj ar šādu pantu:

▼M18

21. pants

Personas, kurām jāmaksā nodoklis

1. Saskaņā ar iekšējo sistēmu pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā šādām personām:

▼M23

a) nodokļa maksātājam, kas veic tādu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas pakļauta nodokļa uzlikšanai, izņemot gadījumus, kas paredzēti b) un c) un f) punktā. Ja nodokļu uzlikšanai pakļautu preču piegādi vai pakalpojumu nodrošināšanu veic nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts dalībvalsts teritorijā, saskaņā ar nosacījumiem, ko tās noteikušas, dalībvalstis var paredzēt, ka persona, kam jāmaksā nodoklis, ir persona, kurai veikta nodokļa uzlikšanai pakļautā preču piegāde vai pakalpojumi;

▼M18

b) nodokļu maksātājiem, kam sniedz 9. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētos pakalpojumus, vai personām, kas ir identificētas pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem valsts teritorijā, kurām sniedz pakalpojumus, kas paredzēti 28.b panta C, D, E un F daļā, ja pakalpojumus sniedz nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā;

c) personai, kurai ir piegādātas preces, ja ir spēkā šādi nosacījumi:

— nodokļa uzlikšanai pakļautā darbība ir preču piegāde, kas veikta saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti 28.c panta E daļas 3. punktā,

— persona, kurai piegādā preces, ir cits nodokļu maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļu maksātāja, kas pievienotās vērtības nodoklim identificēta valsts teritorijā,

— rēķins, ko izsniedzis nodokļu maksātājs, kurš nav reģistrēts valsts teritorijā, atbilst 22. panta 3. punktam.

Dalībvalstis tomēr var paredzēt atkāpi no šā pienākuma, ja nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā, šajā valstī ir pilnvarojis nodokļu pārstāvi;

d) jebkurai personai, kas pievienotās vērtības nodokli min rēķinā ►M20 ————— ◄ ;

e) jebkurai personai, kas veic nodokļa uzlikšanai pakļautu preču iegādi Kopienas iekšienē;

▼M23

f) personas, uz kurām attiecina pievienotās vērtības nodokli valsts teritorijā un kurām preces ir piegādātas saskaņā ar 8. panta 1. punkta d) vai e) apakšpunkta nosacījumiem, ja piegādes veic nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā.

▼M18

2. Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem,

a) ja persona, kurai ir jāmaksā nodoklis, saskaņā ar 1. punkta noteikumiem ir nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā, dalībvalstis var tai atļaut izraudzīt nodokļu pārstāvi, kas ir persona, kura ir atbildīga par nodokļa samaksu. Uz šo iespēju attiecas nosacījumi un procedūras, kas noteiktas katrā dalībvalstī;

b) ja nodokļu uzlikšanai pakļautu darījumu veicis nodokļu maksātājs, kas nav reģistrēts attiecīgās valsts teritorijā, un ar valsti, kurā minētais nodokļu maksātājs ir reģistrēts vai kurā atrodas tā mītne, nav pieņemts neviens juridisks dokuments attiecībā uz savstarpēju palīdzību, kas apmērā ir līdzīga tai, kuru paredz Direktīvas 76/308/EEK ( 11 ) un 77/799/EEK ( 12 ) un Padomes Regula (EEK) Nr. 218/92 par administratīvo sadarbību netiešo nodokļu jomā (PVN) ( 13 ), dalībvalstis var veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka persona, kurai ir jāmaksā nodoklis, ir nodokļa pārstāvis, kuru iecēlis nereģistrētais nodokļu maksātājs.

3. 1. un 2. punktā paredzētajos gadījumos dalībvalstis var paredzēt, ka par nodokļa samaksu ir solidāri atbildīga kāda cita persona, kas nav nodokļu maksātājs.

4. Ievedot preces, pievienotās vērtības nodoklis ir jāmaksā personai vai personām, ko dalībvalsts, kurā preces ir ievestas, iecēlusi vai atzinusi par atbildīgām.

▼M4

28.h pants

To personu pienākumi, kurām jāmaksā nodoklis

22. pantu aizstāj ar šādu pantu:

“22. pants

Pienākumi iekšējā sistēmā

a) Katra nodokļu maksātāja persona paziņo, kad sākas, mainās vai beidzas tās darbība kā nodokļu maksātājai. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem, tās ļauj nodokļu maksātājai personai to paziņot elektroniski, kā arī var izvirzīt prasību, ka jālieto tikai elektroniskie līdzekļi.

b) Neskarot a) apakšpunktu, ikviens nodokļu maksātājs, kas minēts 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā, paziņo, ka viņš veic Kopienas iekšējo preču iegādi, ja nav ievēroti minētajā pantā paredzētie nodokļu samazinājuma piemērošanas nosacījumi.

c) Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai ar individuālu numuru identificētu:

▼M23

— ikvienu nodokļu maksātāju, izņemot 28. a panta 4. punktā minētos nodokļu maksātājus, kas valsts teritorijā piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, kas viņam dod tiesības uz atlaidi, izņemot tādas preču piegādes un pakalpojumu sniegšanu, par ko nodoklis saskaņā ar 21. panta 1. punkta a), b) vai c) vai f) apakšpunktu ir jāmaksā vienīgi pircējam vai saņēmējam. Dalībvalstīm tomēr nav jānosaka noteikti nodokļu maksātāji, kas minēti 4. panta 3. punktā,

▼M4

— ikvienu nodokļu maksātāju, kas minēts 1. punkta b) apakšpunktā, un ikvienu nodokļu maksātāju, kas izmanto 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā paredzētās izvēles tiesības,

▼M6

— ikviens nodokļa maksātājs, kas valsts teritorijā veic Kopienas iekšējās preču iegādes savām darbībām, kas attiecas uz 4. panta 2. punktā noteikto ārzemēs veikto saimniecisko darbību.

▼M4

d) Pirms katra individuāla identifikācijas numura ir apzīmējums saskaņā ar ISO Starptautisko standartu Nr. 3166 — alfa 2 —, pēc kura var noteikt izdošanas dalībvalsti. ►M20 Tomēr Grieķijas republikai ir atļauts izmantot prefiksu “EL”. ◄

e) Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka to identifikācijas sistēmas atšķir c) apakšpunktā minētos nodokļu maksātājus, un lai nodrošinātu pagaidu pasākumu pareizu piemērošanu nodokļu uzlikšanai Kopienas iekšējos darījumos, kā noteikts šajā sadaļā.

a) Ikviens nodokļu maksātājs veic pietiekami precīzu uzskaiti, lai nodokļu iestāde varētu piemērot un pārbaudīt pievienotās vērtības nodokli.

▼M10

b) Ikviens ar nodokļu maksātājs reģistrē preces, kuras tas nosūtījis vai izvedis vai kuras tā vārdā ir nosūtītas vai izvestas no 3. pantā noteiktās teritorijas, taču Kopienas iekšienē, 28.a panta 5. punkta b) apakšpunkta piektajā, sestajā un septītajā ievilkumā minēto darījumu mērķiem.

Ikviens nodokļu maksātājs veic pietiekami sīku uzskaiti, lai ļautu identificēt preces, ko tam no citas dalībvalsts nosūtījis kāds nodokļu maksātājs, vai tas veikts šā nodokļu maksātāja vārdā, kurš identificēts pievienotās vērtības nodokļa maksājumiem minētajā otrā dalībvalstī, ar kuru saistībā sniegts pakalpojums atbilstoši 9. panta 2. punkta c) apakšpunkta trešajam vai ceturtajam ievilkumam.

▼M20

a) katram nodokļu maksātājam vai nu pašam ir jāizraksta rēķins par piegādātajām precēm vai pakalpojumiem, ko viņš sniedzis kādam citam nodokļu maksātājam vai juridiskai personai, kas nav nodokļu maksātājs, vai arī šim minētajam nodokļu maksātājam ir jāgādā, lai to izdarītu viņa klients vai viņa vārdā un uz viņa rēķina kāda trešā persona. Rēķins par preču piegādēm, kas paredzētas 28.b panta B daļas 1. punktā, un precēm, kas piegādātas atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti 28.c panta A daļā, tāpat ir jāsastāda vai nu pašam nodokļu maksātājam, vai arī viņa klientam, vai viņa vārdā un uz viņa rēķina kādai trešai personai.

Attiecībā uz visiem maksājumiem, kas veikti nodokļu maksātāja kontā, pirms piegādātas pirmajā daļā minētās preces, un attiecībā uz visiem maksājumiem, ko pirms attiecīgo pakalpojumu sniegšanas viņa kontā pārskaitījis kāds cits nodokļu maksātājs vai juridiska persona, kas nav nodokļu maksātājs, katram nodokļu maksātājam tāpat vai nu pašam jāizraksta rēķins, vai arī jāgādā, lai to izdarītu viņa klients vai viņa vārdā un uz viņa rēķina kāda trešā persona.

Dalībvalstis var uzdot nodokļu maksātājiem par pienākumu izrakstīt rēķinu attiecībā uz citām precēm vai pakalpojumiem, izņemot iepriekšējā daļā minētās preces un pakalpojumus, ko viņi piegādājuši vai snieguši tās teritorijā. Šajā sakarā dalībvalstis attiecībā uz šiem rēķiniem var noteikt mazāk pienākumu salīdzinājumā ar b), c) un d) punktā uzskaitītajiem pienākumiem.

Dalībvalstis var atbrīvot nodokļu maksātājus no pienākuma izrakstīt rēķinu attiecībā uz precēm vai pakalpojumiem, ko šīs personas piegādājušas vai sniegušas savā teritorijā un kuras ar vēlāk samaksāta nodokļa kompensāciju vai bez tās ir atbrīvotas saskaņā ar 13. pantu, 28. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 28. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

Jebkuru dokumentu vai paziņojumu, kas groza sākotnējo rēķinu vai īpaši un nepārprotami norāda uz to, pielīdzina rēķinam. Dalībvalstis, kuru teritorijā piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, var atļaut, ka šādos dokumentos vai paziņojumos neiekļauj kādas no obligātajām ziņām.

Dalībvalstis var noteikt termiņu, kādā nodokļu maksātājiem, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus to teritorijā, ir jāizraksta rēķini.

Ievērojot nosacījumus, ko nosaka dalībvalstis, kuru teritorijā piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, var tikt izrakstīts pārskata rēķins vairākām atsevišķām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanas reizēm.

Nodokļu maksātāja klients var izrakstīt rēķinus par piegādātajām precēm vai pakalpojumiem, ko viņam piegādājis minētais nodokļu maksātājs, ja starp šīm divām pusēm pastāv iepriekšējs līgums un ja pastāv kāda procedūra, kā attiecīgais nodokļu maksātājs, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, akceptē katru rēķinu. Dalībvalstis, kuru teritorijā piegādā preces vai sniedz pakalpojumus, paredz nosacījumus un noteikumus iepriekšējiem līgumiem un akcepta procedūrām starp nodokļu maksātāju un viņa klientu.

Dalībvalstis var noteikt citus nosacījumus, kas ir jāievēro nodokļu maksātājiem, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus to teritorijā, kad rēķinus izraksta viņu klienti. Jo īpaši tās var prasīt, lai šādi rēķini tiktu izrakstīti attiecīgā nodokļu maksātāja vārdā un viņa interesēs. Šiem nosacījumiem vienmēr ir jābūt vieniem un tiem pašiem neatkarīgi no klienta uzņēmējdarbības vietas.

Dalībvalstis cita starpā var noteikt īpašus nosacījumus, kas ir jāievēro nodokļu maksātājiem, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus to teritorijā, kad trešās personas vai klients, kas izraksta rēķinus, ir reģistrēts kādā valstī, ar kuru nav pieņemts neviens juridisks instruments par savstarpēju palīdzību, kas darbības jomas ziņā ir līdzīga tai, ko paredz Padomes 1976. gada 15. marta Direktīva 76/308/EEK par savstarpēju palīdzību tādu prasījumu atgūšanas jomā, kuri attiecas uz atskaitījumiem, nodevām, nodokļiem, un citiem pasākumiem ( 14 ), Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīva 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību tiešu un netiešu nodokļu jomā ( 15 ) un Padomes 1992. gada 27. janvāra Regula (EEK) Nr. 218/92 par administratīvo sadarbību netiešu nodokļu jomā (PVN) ( 16 );

b) neskarot šajā direktīvā paredzētos īpašos noteikumus, rēķinos, kas izrakstīti saskaņā ar a) punkta pirmo, otro un trešo daļu, pievienotās vērtības nodokļa vajadzībām obligāti ir jāsniedz tikai šādas ziņas:

— izrakstīšanas datums,

— kārtas numurs, ko veido viena vai vairākas sērijas, kas īpaši identificē rēķinu,

— PVN identifikācijas numurs, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā, pēc kura nodokļu maksātājs veica preču piegādi vai sniedza pakalpojumus,

— kad klientam ir jāmaksā nodoklis par piegādātām precēm vai sniegtiem pakalpojumiem vai kad piegādātas 28.c panta A daļā minētās preces, — PVN identifikācijas numurs, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā, pēc kura viņam piegādātas preces vai sniegti pakalpojumi;

— nodokļu maksātāja un viņa klienta pilnais vārds un adrese,

— piegādāto preču daudzums un veids vai sniegto pakalpojumu apjoms un veids,

— datums, kad veikta preču piegāde vai sniegti pakalpojumi, vai datums, kad uz a) punkta otrajā daļā minēto kontu veikts pārskaitījums, ja vien minētais datums ir zināms un atšķiras no rēķina izrakstīšanas dienas,

— summa, kurai uzliek nodokļus, katrai likmei vai atbrīvojumam, ar nodokli neapliekamā vienības cena un visas cenas atlaides un rabati, ja tie nav iekļauti vienības cenā,

— piemērotā PVN likme,

— maksājamā PVN summa, izņemot gadījumus, kad piemēro īpašu kārtību, pēc kuras saskaņā ar šo direktīvu šāda norāde nav jāsniedz,

— gadījumā, kad ir paredzēts atbrīvojums vai kad nodoklis ir jāmaksā klientam, atsauce uz attiecīgo šīs direktīvas noteikumu, atbilstošo valsts noteikumu vai jebkuru norādījumu par to, ka attiecīgā piegāde ir atbrīvota vai ka tai piemēro procedūru, pēc kuras nodokļa maksātājs pats aprēķina un nokārto maksājamo nodokļa summu,

— gadījumā, kad Kopienā veikta kāda jauna transporta līdzekļa piegāde, 28.a panta 2. punktā paredzētās ziņas,

— gadījumā, kad piemēro peļņas shēmu atbilstošajiem valsts noteikumiem vai kādiem citiem norādījumiem, kas liecina par to, ka tika piemērota peļņas shēma, atsauce uz 26. vai 26.a pantu,

— gadījumā, kad persona, kurai ir jāmaksā nodoklis, ir nodokļa pārstāvis 21. panta 2. punkta nozīmē, minētā nodokļa pārstāvja PVN identifikācijas numurs, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā, kopā ar viņa pilno vārdu un adresi.

Dalībvalstis nodokļu maksātājiem, kas reģistrēti to teritorijā un piegādā preces vai veic pakalpojumus to teritorijā, var uzlikt par pienākumu norādīt viņu klientu PVN identifikācijas numuru, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā, citos gadījumos nekā tie, kas minēti pirmās daļas ceturtajā ievilkumā.

Dalībvalstis neprasa, lai rēķini būtu parakstīti.

Rēķinā norādītās summas var izteikt jebkurā valūtā, ja vien maksājamā nodokļa summa ir izteikta tās dalībvalsts valūtā, kur veikta preču piegāde vai sniegti pakalpojumi, izmantojot 11.c panta 2. punktā paredzēto konversijas mehānismu.

Kad tas ir vajadzīgs kontroles nolūkā, dalībvalstis var prasīt, lai rēķini attiecībā uz preču piegādēm un pakalpojumiem, kas veikti to teritorijā, kā arī tie, ko saņem to teritorijā reģistrētie nodokļu maksātāji, būtu iztulkoti to valsts valodā;

c) rēķinus, kas izrakstīti saskaņā ar a) punktu, var pārsūtīt vai nu izmantojot papīru, vai arī elektroniski, ja vien adresāts to akceptē.

Elektroniski pārsūtītos rēķinus dalībvalstis akceptē ar noteikumu, ka to izcelsmes autentiskumu un satura godīgumu garantē:

— ar augsta līmeņa tehnoloģiju elektronisku parakstu atbilstoši 2. panta 2. punktam Eiropas Parlamenta un Padomes 1999. gada 13. decembra Direktīvā 1999/93/EK par elektronisko parakstu Kopienas shēmu ( 17 ); dalībvalstis tomēr var prasīt, lai augsta līmeņa tehnoloģiju elektroniskā paraksta pamatā būtu kvalifikācijas sertifikāts un lai tas būtu radīts, izmantojot drošu parakstu radīšanas ierīci atbilstoši iepriekš minētās direktīvas 2. panta 6. un 10. punktam,

— vai ar elektronisko datu apmaiņu (EDI), kas definēta 2. pantā Komisijas 1994. gada 19. oktobra Ieteikumā 1994/820/EK attiecībā uz elektronisko datu apmaiņas juridiskajiem aspektiem ( 18 ), kad attiecīgais līgums par šo apmaiņu paredz to, ka tiek izmantotas procedūras, kas garantē datu izcelsmes autentiskumu un godīgumu; tomēr dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās paredz, var noteikt, ka ir nepieciešams papildu pārskata dokuments uz papīra.

Rēķinus tomēr var pārsūtīt elektroniski pēc citām metodēm, ja attiecīgā(-s) dalībvalsts(-is) tās akceptē. Vēlākais, līdz 2008. gada 31. decembrim Komisija iesniedz ziņojumu, vajadzības gadījumā kopā ar priekšlikumu, grozīt nosacījumus rēķinu piesūtīšanai elektroniski, lai ņemtu vērā varbūtējas tehnoloģijas pārmaiņas šajā jomā nākotnē.

Dalībvalstis nevar noteikt nodokļu maksātājiem, kas piegādā preces vai sniedz pakalpojumus to teritorijā, kādus citus pienākumus vai formalitātes attiecībā uz rēķinu pārsūtīšanu elektroniski. Tomēr tās līdz 2005. gada 31. decembrim var paredzēt, ka par iepriekš minētās sistēmas izmantojumu ir jāpaziņo iepriekš.

Dalībvalstis var paredzēt īpašus nosacījumus elektroniski izrakstītiem rēķiniem attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, ko piegādā to teritorijā no kādas valsts, ar kuru nav pieņemts neviens juridisks instruments par savstarpēju palīdzību, kas darbības jomas ziņā ir līdzīga tai, ko paredz ar Direktīvām 76/308/EEK un 77/799/EEK un ar Regulu (EEK) Nr. 218/92.

Tādu preču partiju gadījumā, kam ir vairāki vienam un tam pašam adresātam elektroniski pārsūtīti rēķini, ziņas, kas ir kopīgas atsevišķajiem rēķiniem, var minēt tikai vienreiz, ja vien ir pieejama visa informācija katrā rēķinā;

d) katram nodokļu maksātājam ir jāgādā, lai tiktu glabātas paša izrakstītu rēķinu kopijas, rēķinu kopijas, ko izrakstījis viņa klients vai viņa vārdā, vai uz viņa rēķinu kāda trešā persona, kā arī visi rēķini, ko viņš ir saņēmis.

Šīs direktīvas nolūkiem nodokļu maksātājs var izvēlēties glabāšanas vietu, ja vien viņš bez kavēšanās dara pieejamus kompetentajām iestādēm rēķinus vai tajos glabāto informāciju vienmēr, kad tās to prasa. Dalībvalstis tomēr var prasīt no nodokļu maksātājiem, kas reģistrēti to teritorijā, lai viņi darītu zināmu glabāšanas vietu, ja tā ir ārpus to teritorijas. Dalībvalstis turklāt var prasīt no nodokļu maksātājiem, kas reģistrēti to teritorijā, lai viņi pašu izrakstītus rēķinus, viņu klientu izrakstītus rēķinus vai rēķinus, ko viņu vārdā vai viņu interesēs izrakstījušas kādas trešās personas, kā arī visus rēķinus, ko viņi ir saņēmuši, glabātu šīs valsts robežās, kad glabāšanu neveic elektroniski, garantējot tiešsaistes pieeju attiecīgajiem datiem.

Rēķinu izcelsmes autentiskumam un satura godīgumam, kā arī to salasāmībai ir jābūt garantētai visu glabāšanas laiku. Informāciju c) punkta trešajā daļā minētajos rēķinos nevar grozīt, un tai ir jāpaliek salasāmai visu minētā perioda laiku.

Dalībvalstis nosaka laika periodu, kurā to teritorijā reģistrētiem nodokļu maksātājiem ir jāgādā, lai tiktu glabāti rēķini attiecībā uz to teritorijā veiktajām preču piegādēm vai sniegtajiem pakalpojumiem.

Lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti trešajā daļā paredzētie nosacījumi, ceturtajā daļā minētās dalībvalstis var prasīt, lai rēķini tiktu glabāti to sākotnējā formā, uz papīra vai elektroniski, atbilstoši tam, kā tie tika pārsūtīti. Kad rēķinus glabā elektroniski, tās tāpat var prasīt, lai tiktu glabāti arī dati, kas garantē izcelsmes autentiskumu un satura godīgumu.

Ceturtajā daļā minētās dalībvalstis var noteikt īpašus nosacījumus, kas aizliedz vai ierobežo rēķinu glabāšanu valstī, ar kuru nav pieņemts neviens juridisks instruments par savstarpēju palīdzību, kas darbības jomas ziņā ir līdzīga tai, ko paredz Direktīvas 76/308/EEK, 77/799/EEK un Regula (EEK) Nr. 218/92, kā arī par elektroniskas pieejas tiesībām, lejuplādes un izmantojuma tiesībām, kas minētas 22.a pantā.

Dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tā paredz, var prasīt, lai tiktu glabāti rēķini, kurus saņēmušas personas, kas nav nodokļu maksātāji;

e) c) un d) punktu nolūkā rēķinu pārsūtīšana un glabāšana elektroniski ir rēķinu pārsūtīšana vai nodošana adresāta rīcībā, glabāšana, ko veic, izmantojot elektroniskas datu apstrādes un glabāšanas līdzekļus (tostarp digitālas kompresijas līdzekļus), kā arī izmantojot sakarus pa vadiem, radio sakarus, optiskās tehnoloģijas un citus elektromagnētiskus līdzekļus.

Šīs direktīvas nolūkā dalībvalstis akceptē dokumentus vai paziņojumus uz papīra vai elektroniskā formā, ja tie atbilst nosacījumiem, kas paredzēti šajā punktā.

▼M4

a) Katra nodokļu maksātāja persona līdz dalībvalstu noteiktam termiņam iesniedz deklarāciju. Šis termiņš nevar būt ilgāks par diviem mēnešiem pēc katra taksācijas perioda beigām. Taksācijas periodu katra dalībvalsts nosaka uz vienu mēnesi, diviem mēnešiem vai gada ceturksni. Tomēr dalībvalstis var noteikt atšķirīgus periodus, ar noteikumu, ka tie nepārsniedz vienu gadu. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem, dalībvalstis ļauj nodokļu maksātājai personai deklarācijas iesniegt elektroniski, kā arī var noteikt, ka tas jādara elektroniski.

b) Pārskatā norāda visu informāciju, kas vajadzīga iekasējamā nodokļa un izdarāmo samazinājumu aprēķināšanai, ietverot darījumu kopējo vērtību, uz ko attiecas šāds nodoklis un samazinājumi, kā arī jebkuru no nodokļiem atbrīvoto darījumu vērtību, ja vajadzīgs un ciktāl tas šķiet nepieciešami novērtējuma bāzes noteikšanai.

c) Pārskatā norāda arī:

— no vienas puses, kopējo vērtību bez pievienotās vērtības nodokļa preču piegādēm, uz kurām attiecas 28.c panta A daļa un par kurām perioda laikā ir sākusies nodokļu iekasēšana.

— Pievieno arī šādas ziņas: kopējo vērtību bez pievienotās vērtības nodokļa preču piegādēm, uz kurām attiecas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums un 28.b panta B daļas 1. punkts un kas veiktas citas dalībvalsts teritorijā, kurā pārskata periodā ir sākusies nodokļu iekasēšana, ja preču sūtīšanas vai transportēšanas sākumpunkts atrodas valsts teritorijā,

▼M6

— no otras puses, kopējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa 28.a panta 1. un 6. punktā minētajām Kopienas iekšējām preču iegādēm, kuras veiktas valsts teritorijā un par kurām nodoklis ir kļuvis iekasējams.

— Pievieno arī šādu tekstu: kopējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa preču piegādēm, kas minētas 8. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā un 28.b panta B daļas 1. punktā, kas veiktas valsts teritorijā, kurā pārskata periodā nodoklis kļuvis iekasējams, ja preču sūtījuma vai transporta nosūtīšanas vieta atrodas citas dalībvalsts teritorijā un kopējā summa bez pievienotās vērtības nodokļa preču piegādēm, kas veiktas tās valsts teritorijā, kurā nodokļa maksātājs ir persona, kam ir nodokļu saistības saskaņā ar 28.c panta E daļas 3. punktu, un saskaņā ar ko nodoklis ir bijis jāsāk maksāt laikā, uz kuru attiecas deklarācija.

▼M4

5. Ikviens nodokļu maksātājs, iesniedzot kārtējo pārskatu, samaksā pievienotās vērtības nodokļa tīro summu. Tomēr dalībvalstis var noteikt citu šīs summas maksāšanas datumu vai prasīt starpposma maksājumu.

a) Dalībvalstis var pieprasīt, lai nodokļu maksātāja persona iesniedz paziņojumu, ietverot visas 4. punktā noteiktās ziņas par visiem iepriekšējā gadā veiktajiem darījumiem. Šajā paziņojumā sniedz visu informāciju, kas vajadzīga jebkādām korekcijām. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem, dalībvalstis ļauj nodokļu maksātājai personai to paziņot elektroniski, kā arī var noteikt, ka tas jādara elektroniski.

b) ►M10 Ikviens nodokļu maksātājs, kas identificēts pievienotās vērtības nodoklim, iesniedz arī kopsavilkuma ziņojumu par ieguvējiem, kas identificēti pievienotās vērtības nodoklim, kuriem tas piegādājis preces saskaņā ar 28.c panta A daļas a) un d) punkta nosacījumiem, kā arī par kravas saņēmējiem, kas identificēti pievienotās vērtības nodoklim darījumos, kas minēti piektajā daļā. ◄

Rezumējošu paziņojumu sagatavo par katru kalendārā gada ceturksni dalībvalstu noteiktā laikā un saskaņā ar procedūrām, ko nosaka dalībvalstis, kuras veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka noteikti tiek ievēroti noteikumi attiecībā uz administratīvo sadarbību netiešo nodokļu uzlikšanas jomā. Atbilstīgi dalībvalstu izstrādātajiem noteikumiem, dalībvalstis ļauj nodokļu maksātājai personai to paziņot elektroniski, kā arī var noteikt, ka tas jādara elektroniski.

Kopsavilkuma paziņojumā norāda:

— numuru, ar kuru valsts teritorijā pievienotās vērtības nodoklim ir identificēts nodokļu maksātājs un ar kuru tas ir veicis preču piegādes saskaņā ar nosacījumiem, kas izklāstīti ►M6 28.c panta A daļas a) apakšpunktā ◄ ,

▼M10

— numurs, ar kuru persona, kas iegūst preces, ir identificēta pievienotās vērtības nodoklim citā dalībvalstī un ar kuru tai piegādātas preces,

▼M4

— par katru personu, kas iegādājas preces, kopējo vērtību preču piegādēm, ko veicis nodokļu maksātājs. Šīs summas uzrāda par kalendāra gada ceturksni, kura laikā ir sākusies nodokļu iekasēšana.

Kopsavilkuma paziņojumā arī norāda:

— par ►M6 28.c panta A daļas d) apakšpunktā ◄ minētajām preču piegādēm — numuru, ar kuru nodokļu maksātājs ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim valsts teritorijā, numuru, ar kuru viņš ir identificēts sūtījuma vai transporta galapunkta dalībvalstī, un ►M6 piegāžu kopējā vērtība, kas noteikta saskaņā ar 28.e panta 2. punktu ◄ ,

— atbilstīgi 11. panta C daļas 1. punktam izdarīto korekciju summas. Šīs summas deklarē par kalendāra gada ceturksni, kura laikā personai, kas iegādājusies preces, paziņo par korekciju.

Gadījumos, kas izklāstīti 28.b panta A daļas 2. punkta trešajā daļā, nodokļa maksātājs, kas identificēts pievienotās vērtības nodoklim valsts teritorijā, kopsavilkuma paziņojumā skaidri norāda:

— numuru, ar kuru viņš ir identificēts pievienotās vērtības nodoklim valsts teritorijā un saskaņā ar kuru viņš ir veicis Kopienas iekšējās preču iegādes un vēlākas piegādes,

— numuru, ar kuru preču sūtījuma vai transporta galamērķa dalībvalsts teritorijā ir identificēts nodokļa maksātāja piegādātās kravas saņēmējs,

— un par katru kravas saņēmēju — kopējo summu bez pievienotās vērtības nodokļa par piegādēm, ko nodokļa maksātājs veicis preču sūtījuma vai transporta galamērķa dalībvalsts teritorijā. Šīs summas uzrāda par kalendāra gada ceturksni, kura laikā nodoklis kļuvis iekasējams.

c) Atkāpjoties no b) apakšpunkta, dalībvalstis var:

— prasīt, lai kopsavilkuma paziņojumus iesniedz katru mēnesi,

— prasīt, lai kopsavilkuma paziņojumos sniedz papildu datus.

d) Attiecībā uz tādām jaunu transportlīdzekļu piegādēm pircējam, kas nav identificēts pievienotās vērtības nodoklim, ko atbilstīgi 28.c panta A daļas b) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem veicis pievienotās vērtības nodoklim identificēts nodokļu maksātājs vai nodokļu maksātājs, kā tas definēts 28.a panta 4. punktā, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka pārdevējs sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai nodokļu iestāde piemērotu un pārbaudītu pievienotās vērtības nodokli.

e) Dalībvalstis var prasīt, lai nodokļu maksātāji, kas valsts teritorijā veic Kopienas iekšējo preču iegādi, kā tā definēta 28.a panta 1. punkta a) apakšpunktā un 6. punktā, iesniedz paziņojumus ar sīkākiem datiem par šādām iegādēm, tomēr ar noteikumu, ka šādus paziņojumus nevar prasīt par laiku, kas īsāks par vienu mēnesi.

Dalībvalstis var arī prasīt, lai personas, kas veic jaunu transportlīdzekļu iegādes Kopienas iekšienē, kā tās definētas 28.a panta 1. punkta b) apakšpunktā, iesniedzot 4. punktā minēto pārskatu, sniedz visu informāciju, kas vajadzīga, lai nodokļu iestāde varētu piemērot un pārbaudīt pievienotās vērtības nodokli.

▼M18

7. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka personas, kurām saskaņā ar 21. panta 1. un 2. punktu jāmaksā nodoklis tāda nodokļu maksātāja vietā, kas nav reģistrēts attiecīgās valsts teritorijā, pilda šajā pantā paredzētās saistības par deklarēšanu un maksājumiem; tās veic arī pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka personas, kuras saskaņā ar 21. panta 3. punktu ir solidāri atbildīgas par nodokļa samaksu, pilda šajā pantā paredzētās saistības.

▼M4

8. Dalībvalstis var uzlikt citas saistības, ko tās uzskata par vajadzīgām, lai pareizi iekasētu nodokli un novērstu nodokļu nemaksāšanu, saskaņā ar prasību par vienādu režīmu iekšzemes darījumiem un darījumiem starp dalībvalstīm, ko veic nodokļu maksātāji, ar noteikumu, ka šādas saistības tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

▼M20

Iespēju, kas paredzēta pirmajā daļā, nevar izmantot, lai noteiktu papildu pienākumus tiem, kas paredzēti 3. punktā.

▼M4

a) Dalībvalstis var atbrīvot no dažām vai visām saistībām:

— nodokļu maksātājus, kas veic tikai tādas preču piegādes vai sniedz tādus pakalpojumus, kas ir atbrīvoti no nodokļiem saskaņā ar 13. un 15. pantu,

— nodokļu maksātājus, kam pienākas 24. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļiem un 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā paredzētais nodokļu samazinājums,

— nodokļu maksātājus, kas neveic nevienu no 4. punkta c) apakšpunktā minētajiem darījumiem.

Neskarot d) punktā paredzētos noteikumus, dalībvalstis tomēr nevar atbrīvot trešajā ievilkumā minētos nodokļu maksātājus no pienākumiem, kas minēti 22. panta 3. punktā.

b) Dalībvalstis var atbrīvot nodokļu maksātājus, kas nav minēti a) apakšpunktā, no dažām saistībām, kas minētas 2. punkta a) apakšpunktā.

c) Dalībvalstis var atbrīvot nodokļu maksātājus no maksājamā nodokļa, ja nodokļu summa ir niecīga.

▼M20

d) Pēc apspriešanās ar 29. pantā noteikto komiteju un saskaņā ar nosacījumiem, kurus tā var noteikt, dalībvalstis attiecībā uz rēķiniem par to teritorijā piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem var noteikt atbrīvojumu no dažiem nosacījumiem, kas paredzēti 3. punkta b) apakšpunktā, šādos gadījumos:

— kad rēķina summa ir niecīga, vai

— kad 3. punkta b) apakšpunktā paredzētos pienākumus ir grūti ievērot sakarā ar īpašu tirdzniecības vai administratīvo praksi attiecīgajā uzņēmējdarbības sektorā vai šo rēķinu izrakstīšanas tehniskajiem apstākļiem.

Jebkurā gadījumā rēķinos ir jābūt šādām ziņām:

— izrakstīšanas datums,

— nodokļu maksātāja personības identifikācija,

— piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu veida identifikācija,

— maksājamais nodoklis vai informācija, kas ir vajadzīga, lai to aprēķinātu.

Vienkāršotos noteikumus, kas paredzēti šajā punktā, nevar piemērot darījumiem, kas minēti 4. punkta c) apakšpunktā.

e) Gadījumos, kad dalībvalstis izmanto iespēju, kas paredzēta a) apakšpunkta trešajā ievilkumā, un nodokļu maksātājiem, kas neveic 4. punkta c) apakšpunktā minētās darbības, nepiešķir numuru, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā, un ja piegādātājam vai klientam nav piešķirts šā tipa identifikācijas numurs, rēķinā tā vietā ir jānorāda cits numurs, ko sauc par nodokļa atsauces numuru, kuru definē attiecīgā dalībvalsts.

Kad nodokļu maksātājiem piešķirts 1. punkta c) apakšpunktā minētais identifikācijas numurs, dalībvalstis, kas minētas pirmajā daļā, var prasīt, lai rēķinā tiktu norādīts:

— par sniegtajiem pakalpojumiem, kas minēti 28.b panta C), D), E) un F) daļā, un preču piegādēm, kas minētas 28.c panta A daļā un E daļas 3. punktā, — 1. punkta c) apakšpunktā minētais numurs un piegādātāja nodokļa atsauces numurs,

— par cita veida sniegtajiem pakalpojumiem un preču piegādēm — tikai piegādātāja nodokļa atsauces numurs un numurs, kas minēts 1. punkta c) apakšpunktā.

▼M4

10. Dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka juridiskas personas, kas nav nodokļu maksātājas, bet kam ir jāmaksā nodokļi par Kopienas iekšējo preču iegādi atbilstīgi 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajai daļai, pilda iepriekš minētās saistības par deklarēšanu un samaksu un ka tās identificē ar individuālu numuru, kā noteikts 1. punkta c), d) un e) apakšpunktā.

►M6 11. Kopienas iekšējās akcīzes preču iegādēs saskaņā ar 28.a panta 1. punkta c) apakšpunktu, kā arī ◄ iegādājoties jaunus transportlīdzekļus Kopienas iekšienē atbilstīgi 28.a panta 1. punkta b) apakšpunktam, dalībvalstis nosaka deklarēšanas un attiecīgas samaksas kārtību.

12. Vienprātīgi pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma, Padome var atļaut jebkurai dalībvalstij ieviest īpašus pasākumus, lai vienkāršotu ar paziņojumu saistītos pienākumus, kas izklāstīti 6. punkta b) apakšpunktā. Šādi vienkāršošanas pasākumi, kas neapdraud Kopienas iekšienē veikto darījumu pienācīgu uzraudzību, var būt šādi:

a) Dalībvalstis var atļaut nodokļu maksātājiem, kas atbilst trim turpmāk minētiem nosacījumiem, iesniegt viena gada kopsavilkuma paziņojumus, norādot numurus, ar kuriem personas, kurām šie nodokļu maksātāji ir piegādājuši preces atbilstīgi 28.c panta A daļas nosacījumiem, ir identificētas pievienotās vērtības nodoklim citās dalībvalstīs:

— viņu preču piegāžu vai sniegto pakalpojumu, kā tie definēti 5. un 6. pantā un 28.a panta 5. punktā, kopējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa gada laikā nav lielāka par to gada apgrozījuma summu vairāk kā par 35 000 ECU, ko izmanto par standartu, piemērojot 24. pantā paredzēto nodokļu atbrīvojumu,

— preču piegāžu kopējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa gada laikā, kuras viņi veikuši atbilstīgi 28.c panta A daļai, nav lielāka par 15 000 EUR ekvivalentu valsts valūtā,

— preču piegādes, ko viņi veikuši atbilstīgi 28.c panta A daļai, nav jaunu transportlīdzekļu piegādes;

b) Dalībvalstis, kas nodokļa periodu, par kuru nodokļu maksātājiem ir jāiesniedz 4. punktā paredzētie pārskati, nosaka garāku par trim mēnešiem, var viņiem atļaut par to pašu periodu iesniegt kopsavilkuma paziņojumus, ja šie nodokļu maksātāji atbilst šādiem trim nosacījumiem:

— viņu piegādāto preču un sniegto pakalpojumu, kā tie definēti 5. un 6. pantā un 28.a panta 5. punktā, kopējā gadskārtējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa nav lielāka par 200 000 ECU ekvivalentu valsts valūtā,

— viņu piegādāto preču un sniegto pakalpojumu kopējā ikgadējā vērtība bez pievienotās vērtības nodokļa atbilstīgi 28.c panta A daļas nosacījumiem nav lielāka par 15 000 ECU ekvivalentu valsts valūtā,

— preču piegādes, ko viņi veikuši atbilstīgi 28.c panta A daļas nosacījumiem, nav jaunu transportlīdzekļu piegādes.”

▼M6

28.i pants

Īpašs režīms maziem uzņēmumiem,

24. panta 3. punktam pievieno šādu daļu:

“Uz jaunu transportlīdzekļu piegādēm, ko veic saskaņā ar 28.c panta A daļas noteikumiem, kā arī preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu, ko veic nodokļa maksātājs, kas nav reģistrēts valsts teritorijā, noteikti neattiecina 2. punktā noteikto atbrīvojumu no nodokļa.”

▼M4

28.j pants

Kopējs vienotas likmes režīms lauksaimniekiem

1. Direktīvas 25. panta 4. punktam pievieno šādu daļu:

“Ja viņi izmanto šīs izvēles tiesības, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pagaidu pasākumu pareizu piemērošanu nodokļu uzlikšanā darījumiem Kopienas iekšienē, kā noteikts XVIa sadaļā.”

2. Direktīvas 25. panta 5. un 6. punktu aizstāj ar šādiem punktiem:

2.“5. Vienotas likmes kompensācijas procentus, kas noteikti 3. punktā, piemēro cenām, kurās nav ierēķināts nodoklis:

a) lauksaimniecības ražojumiem, ko vienotas likmes lauksaimnieki piegādājuši nodokļu maksātājiem, kam valsts teritorijā nav tiesību uz šajā pantā paredzēto vienotas likmes režīmu;

b) lauksaimniecības ražojumiem, ko vienotas likmes lauksaimnieki saskaņā ar 28.c panta A daļas nosacījumiem ir piegādājuši personām, kas nav nodokļu maksātāji un kam šādi piegādāto lauksaimniecības ražojumu sūtījumu vai transporta galapunkta dalībvalstī nav tiesību uz 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu;

c) lauksaimniecības pakalpojumiem, ko vienotas likmes lauksaimnieki ir snieguši nodokļu maksātājiem, kuriem valsts teritorijā nav tiesību uz šajā pantā paredzēto vienotas likmes režīmu.

Šī kompensācija nepieļauj nekādu citu samazinājumu.

2.6. Šā panta 5. punktā paredzēto lauksaimniecības produktu piegāžu vai lauksaimniecības pakalpojumu sakarā dalībvalstis nosaka, ka vienotas likmes kompensāciju maksā:

a) vai nu pircējs vai klients. Tādā gadījumā nodokļu maksātājam pircējam vai klientam atļauj, kā paredzēts 17. pantā un saskaņā ar dalībvalstu noteiktām procedūrām, samazināt nodokli, kas tam jāmaksā valsts teritorijā, par vienotas likmes kompensācijas summu, ko viņš samaksājis vienotas likmes lauksaimniekiem.

Dalībvalstis atmaksā pircējam vai klientam vienotas likmes kompensācijas summu, ko tas samaksājis vienotas likmes lauksaimniekiem, par jebkuru no šādiem darījumiem:

— par lauksaimniecības ražojumu piegādēm, kas atbilstīgi 28.c panta A daļā izklāstītajiem nosacījumiem veiktas nodokļu maksātājiem vai juridiskām personām, kas nav nodokļu maksātājas, kuras attiecīgi darbojas citā dalībvalstī, kur tām nav tiesību uz 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā daļā noteikto izņēmumu,

— par lauksaimniecības ražojumu piegādēm, kas atbilstīgi 15. panta un 16. panta 1. punkta B, D un E daļā izklāstītajiem nosacījumiem veiktas nodokļu maksātājiem pircējiem, kas reģistrēti ārpus Kopienas, ar noteikumu, ka šie pircēji ražojumus izmanto darījumiem, kas minēti 17. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā, vai pakalpojumiem, ko uzskata par sniegtiem valsts teritorijā un par kuriem nodoklis ir jāmaksā tikai klientiem atbilstīgi 21. panta 1. punkta b) apakšpunktam,

— par lauksaimniecības pakalpojumiem, kas sniegti nodokļu maksātājiem klientiem, kas reģistrēti Kopienā, bet citā dalībvalstī, vai nodokļu maksātājiem klientiem, kas reģistrēti ārpus Kopienas, ar noteikumu, ka pakalpojumus šie klienti izmanto 17. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā minētiem darījumiem un pakalpojumiem, ko uzskata par sniegtiem valsts teritorijā un par kuriem nodoklis ir jāmaksā tikai klientiem atbilstīgi 21. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

Dalībvalstis nosaka metodi, kā veikt atmaksāšanu; konkrēti, tās var piemērot 17. panta 4. punktu;vai

b) valsts iestādes.”

3. Direktīvas 25. panta 9. punktu papildina ar šādu daļu:

“Vienmēr, kad viņi izmanto šajā pantā noteiktās izvēles tiesības, dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka lauksaimniecības ražojumu piegādēm, kas veiktas atbilstīgi 28.b panta B daļas 1. punkta nosacījumiem, piemēro vienu un to pašu nodokļu uzlikšanas metodi neatkarīgi no tā, vai piegādi ir veicis vienotas likmes lauksaimnieks, vai arī nodokļu maksātājs, kas nav vienotas likmes lauksaimnieks.”

28.k pants

Dažādi noteikumi

Šādus noteikumus piemēro līdz 1999. gada 30. jūnijam:

1. Dalībvalstis var atbrīvot no nodokļiem beznodokļu veikalu piegādātās preces, ko personīgajā bagāžā aizved ceļotāji, kas dodas uz citām dalībvalstīm, veicot lidojumus vai jūras braucienus Kopienas iekšienē.Šajā pantā:

a) “beznodokļu veikals” nozīmē jebkuru uzņēmumu, kas atrodas lidostā vai ostā un kas atbilst kompetentu valsts iestāžu paredzētiem nosacījumiem, ievērojot jo īpaši 5. punktu;

b) “ceļotājs, kas dodas uz citu dalībvalsti” nozīmē jebkuru pasažieri, kam ir transporta dokuments gaisa vai jūras ceļojumam, kurā ir konstatējums, ka tiešais galamērķis ir lidosta vai osta, kas atrodas citā dalībvalstī;

c) “lidojums vai jūras brauciens Kopienas iekšienē” nozīmē jebkuru pārvadājumu pa gaisu vai pa jūru, kas sākas valsts teritorijā, kā tā definēta 3. pantā, ja faktiskais galapunkts atrodas citā dalībvalstī.

Preču piegādes, ko veic beznodokļu veikali, ietver preču piegādes, ko veic uz kuģa vai lidmašīnas borta, pārvadājot pasažierus Kopienas iekšienē.

Šo atbrīvojumu no nodokļiem piemēro arī preču piegādēm, ko beznodokļu veikali veic kādā no Normandijas tuneļa galastacijām pasažieriem, kam ir derīgas biļetes braucienam starp šīm divām galastacijām.

2. Tiesības uz atbrīvojumu no nodokļiem, kas paredzētas 1. punktā, piemēro tikai preču iegādēm:

a) kuru kopējā vērtība vienai personai vienā braucienā nepārsniedz ECU 90.

Atkāpjoties no 28.m panta, dalībvalstis nosaka iepriekšminētās summas ekvivalentu savā valūtā saskaņā ar Direktīvas 69/169/EEK 7. panta 2. punktu.

Ja vairāku priekšmetu vai vairāku preču piegāžu kopējā vērtība uz vienu personu vienā braucienā ir lielāka par šiem ierobežojumiem, tad atbrīvojumu no nodokļiem piešķir līdz šīm summām, ar nosacījumu, ka viena priekšmeta vērtība nav dalāma;

b) kuru daudzums uz vienu personu vienā braucienā nav lielāks par Kopienas noteiktiem ierobežojumiem attiecībā uz ceļotāju pārvietošanos starp trešām valstīm un Kopienu.

Preču piegāžu vērtību, kas veiktas iepriekšējā daļā noteiktajās kvantitātes robežās, neņem vērā, piemērojot a) apakšpunktu.

3. Dalībvalstis katram nodokļu maksātājam dod tiesības uz 17. panta 2. punktā minēto pievienotās vērtības nodokļa samazinājumu vai atmaksāšanu, ja preces un pakalpojumus izmanto šīs personas preču piegādēm, kas atbilstīgi šim pantam ir atbrīvotas no nodokļiem.

4. Dalībvalstis, kas izmanto 16. panta 2. punktā paredzētās izvēles tiesības, atbilstīgi minētajam noteikumam attiecina tās arī uz importu, preču iegādēm Kopienas iekšienē un preču piegādēm nodokļu maksātājam, kas paredzētas viņa preču piegāžu atbrīvojumam no nodokļiem atbilstīgi šim pantam.

5. Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu pareizu un vienkāršu šajā pantā noteikto atbrīvojumu piemērošanu un novērstu jebkuru nodokļu nemaksāšanu, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu.

28.l pants

Piemērošanas laiks

Šajā sadaļā noteiktie pagaidu pasākumi stājas spēkā 1993. gada 1. janvārī. Līdz 1994. gada 31. decembrim Komisija ziņo Padomei par pagaidu pasākumu darbību un iesniedz priekšlikumus par galīgo sistēmu.

Pārejas pasākumus aizstāj ar galīgo sistēmu nodokļu uzlikšanā un tirdzniecībā starp dalībvalstīm, kas pamatojas uz principu par nodokļu uzlikšanu piegādāto preču vai sniegto pakalpojumu izcelsmes dalībvalstī. Šajā sakarā Padome pēc tam, kad ir sīki izpētījusi šo ziņojumu un secinājusi, ka nosacījumi pārejai uz galīgo sistēmu ir radīti, vienprātīgi pieņemot lēmumu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriedēm ar Eiropas Parlamentu, līdz 1995. gada 31. decembrim nolemj par vajadzīgajiem pasākumiem, lai galīgā sistēma stātos spēkā un darbotos.

Pagaidu pasākumi stājas spēkā uz četriem gadiem un tos attiecīgi piemēro līdz 1996. gada 31. decembrim. Pārejas pasākumu piemērošanas laiku automātiski pagarina līdz galīgās sistēmas spēkā stāšanās datumam un noteikti tikmēr, kamēr Padome pieņem lēmumu par galīgo sistēmu.

▼M26

28.m pants

Maiņas kurss

Lai noteiktu šajā daļā ekijos izteiktās attiecīgās summas savu valstu valūtās, dalībvalstis izmanto maiņas kursu, ko piemēroja 1991. gada 16. decembrī.* Taču Čehijas Republika, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Ungārija, Malta, Polija, Slovēnija un Slovākija izmanto maiņas kursu, kas piemērojams to pievienošanās dienā.

▼M6

28.n pants

Pagaidu pasākumi

1. Ja preces:

— ir ievestas valsts teritorijā 3. panta nozīmē pirms 1993. gada 1. janvāra,

— un

— ievedot šīs valsts teritorijā, uz tām attiecas kāds no režīmiem, kas minēti 14. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunktā vai 16. panta 1. punkta A daļā,

— un

— līdz 1993. gada 1. janvārim uz tām nav beidzis attiekties šis režīms, tad noteikumus, kas ir spēkā laikā, kad uz precēm ir attiecināts šis režīms, turpina piemērot, kā paredzēts šajos noteikumos, kamēr uz precēm turpina attiekties šis režīms.

2. Par preču importu 7. panta 1. punkta nozīmē uzskata:

a) preču izņemšanu, ieskaitot nelikumīgu, no 14. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētā režīma, kurš uz tām attiecies līdz 1993. gada 1. janvārim saskaņā ar 1. punkta nosacījumiem;

b) preču izņemšanu, ieskaitot nelikumīgu, no 16. panta 1. punkta A daļā minētā režīma, kurš uz tām attiecies līdz 1993. gada 1. janvārim saskaņā ar 1. punkta nosacījumiem;

c) Kopienas iekšējo tranzīta darbību beigšanu, kas sāktas Kopienā pirms 1993. gada 1. janvāra nolūkā piegādāt preces par atlīdzību, ko pirms 1993. gada 1. janvāra Kopienā veicis nodokļa maksātājs, kas attiecīgi darbojies;

d) ārējo tranzīta darbību beigšanu, kas sāktas pirms 1993. gada 1. janvāra;

e) jebkuru nelikumību vai pārkāpumu, kas izdarīts ārējas tranzīta darbības laikā, kas sākta saskaņā ar c) apakšpunkta nosacījumiem, vai jebkuru Kopienas ārējā tranzīta darbību, kas minēta d) apakšpunktā;

f) tādu preču izmantošanu valstī, ko veic nodokļa maksātājs vai persona, kas nav nodokļa maksātāja, kuras tam pirms 1993. gada 1. janvāra piegādātas citā dalībvalstī, ja ir spēkā šādi nosacījumi:

— šo preču piegādei ir bijis vai varētu būt piešķirts atbrīvojums no nodokļa, ievērojot 15. panta 1. un 2. punktu,

— preces nav importētas valstī pirms 1993. gada 1. janvāra.

Frāze “Kopienas iekšējā tranzīta darbība” c) apakšpunkta piemērošanas nolūkā nozīmē preču sūtīšanu vai transportēšanu, uz ko attiecas Kopienas iekšējā tranzīta režīms, T2L dokuments vai Kopienas iekšējo pārvadājumu karnete, vai preču sūtīšanu pa pastu.

3. Gadījumos, kas minēti 2. punkta a) līdz e) apakšpunktā, importēšanas vieta 7. panta 2. punkta nozīmē ir dalībvalsts, kuras teritorijā uz precēm beidz attiekties režīms, kas uz tām attiecies līdz 1993. gada 1. janvārim.

4. Atkāpjoties no 10. panta 3. punkta, preču importēšana šā panta 2. punkta nozīmē beidzas, nerodoties nodokļu iekasēšanas iespējai, ja:

a) importētās preces nosūta vai transportē ārpus Kopienas 3. panta nozīmē;

vai

b) importētās preces 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē nav transportlīdzekļi, un tās nosūta vai transportē uz dalībvalsti, no kuras tās ir eksportētas, un personai, kas tās ir eksportējusi;

vai

c) importētās preces 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir transportlīdzekļi, kas ir iegādāti vai importēti pirms 1993. gada 1. janvāra saskaņā ar vispārējiem nodokļu uzlikšanas nosacījumiem, kuri ir spēkā dalībvalsts tirgū 3. panta nozīmē, un/vai eksportēšanas dēļ uz tiem neattiecina atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa vai tā atmaksāšanu.

Šo nosacījumu uzskata par ievērotu, ja transportlīdzekļa pirmā lietošanas diena ir bijusi pirms 1985. gada 1. janvāra vai nodokļa summa, kas jāmaksā par importēšanu, ir niecīga.

▼M8

XVIb SADAĻA

PĀREJAS POSMA PASĀKUMI, KO PIEMĒRO LIETOTĀM MANTĀM, MĀKSLASDARBIEM, KOLEKCIJU PRIEKŠMETIEM UN SENLIETĀM

28.o pants

1. Dalībvalstis, kas 1992. gada 31. decembrī tirgotāju nodokļa maksātāju veiktām lietotu transportlīdzekļu piegādēm piemērojušas īpašu nodokļa režīmu, kas ir citāds nekā tie, kuri paredzēti 26.a panta B daļā, 28.l pantā minētajā laikā var turpināt piemērot šo režīmu, ciktāl tas atbilst šādiem noteikumiem vai ir pielāgots, lai tiem atbilstu:

a) īpašo režīmu piemēro tikai tādu transportlīdzekļu, kas norādīti 28.a panta 2. punkta a) apakšpunktā un ko uzskata par lietotām mantām 26.a panta A daļas d) apakšpunkta nozīmē, piegādēm, ja tās veic tirgotāji nodokļa maksātāji 26.a panta A daļas e) apakšpunkta nozīmē un uz tām attiecas īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms saskaņā ar 26.a panta B daļas 1. un 2. punktu. Uz jaunu transportlīdzekļu piegādēm 28.a panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē, ko veic saskaņā ar 28.c panta A daļas noteikumiem, neattiecina šo īpašo režīmu;

b) nodoklis, kas jāmaksā par katru a) apakšpunktā minēto piegādi, līdzinās tai nodokļa summai, kas būtu jāmaksā, ja šai piegādei būtu piemērojams parastais pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīms, no kuras atņemta pievienotās vērtības nodokļa summa, ko uzskata par iekļautu transportlīdzekļa iepirkuma cenā, ko maksā tirgotājs nodokļa maksātājs;

c) nodokli, ko uzskata par iekļautu transportlīdzekļa iepirkuma cenā, kuru maksā tirgotājs nodokļa maksātājs, aprēķina saskaņā ar šādu metodi:

— aprēķinā izmantojamā iepirkuma cena ir iepirkuma cena 26.a panta B daļas 3. punkta nozīmē,

— uzskata, ka šajā iepirkuma cenā, ko samaksājis tirgotājs nodokļa maksātājs, ir ietverts nodoklis, kas būtu bijis jāmaksā, ja tirgotāja nodokļa maksātāja piegādātājs uz piegādi būtu attiecinājis parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu,

— aprēķinos izmantojamā likme ir tā likme, ko 12. panta 1. punkta nozīmē piemēro dalībvalstī, ko uzskata par to, kurā tirgotājam nodokļa maksātājam ir piegādes vieta, ko nosaka saskaņā ar 8. pantu;

d) par katru a) apakšpunktā minēto piegādi maksājamais nodoklis, ko nosaka saskaņā ar b) apakšpunktu, nevar būt mazāks par nodokli, kas būtu jāmaksā, ja uz šo piegādi attiektos īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms saskaņā ar 26.a panta B daļas 3. punktu.

Lai piemērotu iepriekšminētos noteikumus, dalībvalstīm ir tiesības paredzēt to, ka peļņa nav bijusi mazāka par 10 % no pārdošanas cenas B daļas 3. punkta nozīmē, ja uz piegādi attiecināts īpašs peļņas nodokļa uzlikšanas režīms;

e) tirgotājs nodokļa maksātājs nav tiesīgs viņa izdotajās faktūrās ►M20 ————— ◄ , atsevišķi norādīt nodokli, kas attiecas uz piegādēm, kurām viņš piemēro īpašo režīmu;

f) nodokļa maksātāji nav tiesīgi no nodokļa, kas viņiem jāmaksā, atskaitīt nodokli, kas jāmaksā vai ir samaksāts par lietotiem transportlīdzekļiem, ko viņiem piegādājis tirgotājs nodokļa maksātājs, ciktāl uz šo preču piegādi, ko veic tirgotājs nodokļa maksātājs, attiecas nodokļa uzlikšanas režīms saskaņā ar a) apakšpunktu;

g) atkāpjoties no 28.a panta 1. punkta a) apakšpunkta, transportlīdzekļu iegādēm Kopienā neuzliek pievienotās vērtības nodokli, ja pārdevējs ir tirgotājs nodokļa maksātājs, kas attiecīgi darbojas, un ja iegādātam lietotam transportlīdzeklim saskaņā ar a) apakšpunktu ir uzlikts nodoklis dalībvalstī, no kuras tas sūtīts vai transportēts;

h) Direktīvas 28.b panta B daļu un 28.c panta A daļas a) un d) apakšpunktu nepiemēro lietotu transportlīdzekļu piegādēm, kam nodokli uzliek saskaņā ar a) apakšpunktu.

2. Atkāpjoties no 1. punkta pirmā teikuma, Dānijas Karalistei ir tiesības 28.l pantā norādītajā laikā piemērot īpašo nodokļa uzlikšanas režīmu, kas paredzēts 1. punkta a) līdz h) apakšpunktā.

3. Tā kā dalībvalstis atklātām izsolēm piemēro īpašu režīmu, kas paredzēts 26.a panta C daļā, tās šo īpašo režīmu piemēro arī lietotu transportlīdzekļu piegādēm, ko veic atklātu izsoļu organizētājs, kas saskaņā ar līgumu, kas paredz maksāt komisijas naudu, darbojas pats savā vārdā, šīs preces pārdodot atklātā izsolē tirgotāja nodokļa maksātāja interesēs, ciktāl šā otra tirgotāja nodokļa maksātāja piegādātiem lietotiem transportlīdzekļiem 5. panta 4. punkta c) apakšpunkta nozīmē nodokli uzliek saskaņā ar 1. un 2. punktu.

4. Tirgotāja nodokļa maksātāja veiktām tādu mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādēm, kas viņam ir piegādātas saskaņā ar 26.a panta B daļas 2. punktu, Vācijas Federatīvajai Republikai ir tiesības līdz 1999. gada 30. jūnijam paredzēt iespēju piemērot tirgotājiem nodokļa maksātājiem vai nu īpašu režīmu, kas domāts tirgotājiem nodokļa maksātājiem, vai parasto PVN uzlikšanas režīmu saskaņā ar šādiem noteikumiem:

a) piemērojot īpašu režīmu, kas paredzēts tirgotājiem nodokļa maksātājiem, summu, par ko jāmaksā nodoklis, šo preču piegādēm nosaka saskaņā ar 11. panta A daļas 1., 2. un 3. punktu;

b) ciktāl preces izmanto tirgotāja nodokļa maksātāja darbībām, kam uzliek nodokli saskaņā ar a) apakšpunktu, viņam no maksājamā nodokļa atļauj atskaitīt:

— pievienotās vērtības nodokli, kas jāmaksā vai ir samaksāts par mākslasdarbiem, kolekciju priekšmetiem vai senlietām, ko viņam piegādājis vai piegādās cits tirgotājs nodokļa maksātājs, ja šā cita tirgotāja nodokļa maksātāja preču piegādēm ir uzlikts nodoklis saskaņā ar a) apakšpunktu,

— pievienotās vērtības nodokli, ko uzskata par ietvertu mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu iepirkuma cenā, kuras viņam piegādājis vai piegādās cits tirgotājs nodokļa maksātājs, ja šā cita tirgotāja nodokļa maksātāja piegādēm dalībvalstī, ko uzskata par to, kuras teritorijā atrodas šīs piegādes vieta, ko nosaka saskaņā ar 8. pantu, ir uzlikts pievienotās vērtības nodoklis saskaņā ar īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu, kas paredzēts 26.a panta B daļā.

— Šīs tiesības atskaitīt nodokli rodas, kad nodoklis par piegādi, kam nodoklis uzlikts saskaņā ar a) apakšpunktu, kļūst iekasējams;

c) lai piemērotu šā punkta b) apakšpunkta otrā ievilkumā ietvertos noteikumus mākslasdarbiem, kolekciju priekšmetiem vai senlietām, kuru piegādei, ko veic tirgotājs nodokļa maksātājs, uzlikts nodoklis saskaņā ar a) apakšpunktu, iepirkuma cenu nosaka saskaņā ar 26.a panta B daļas 3. punktu, un nodokli, ko paredz ietvert šajā iepirkuma cenā, aprēķina ar šādu metodi:

— uzskata, ka iepirkuma cenā ir ietverts pievienotās vērtības nodoklis, kas būtu jāmaksā, ja piegādātāja peļņa, kurai uzliek nodokli, līdzinātos 20 % no iepirkuma cenas,

— aprēķinos izmantojamā likme ir likme, kas 12. panta 1. punkta nozīmē piemērojama dalībvalstī, ko uzskata par to, kuras teritorijā atrodas piegāžu vieta, ko nosaka saskaņā ar 8. pantu, ja šīm piegādēm piemēro īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu;

d) ja tirgotājs nodokļa maksātājs piemēro parasto pievienotās vērtības nodokļa uzlikšanas režīmu mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādei, ko viņam piegādājis cits tirgotājs nodokļa maksātājs, un ja precēm uzlikts nodoklis saskaņā ar a) apakšpunktu, tirgotājs nodokļa maksātājs drīkst no maksājamā nodokļa atskaitīt pievienotās vērtības nodokli, kas norādīts b) apakšpunktā;

e) šīm preču piegādēm piemēro tās kategorijas likmes, ko piemēro 1993. gada 1. janvārī;

f) lai piemērotu direktīvas 26.a panta B daļas 2. punkta ceturto ievilkumu, 26.a panta C daļas 1. punkta ceturto ievilkumu un 26.a panta D daļas b) un c) apakšpunktu, mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādes, kam uzlikts nodoklis saskaņā ar a) apakšpunktu, dalībvalstis uzskata par piegādēm, kam uzliek pievienotās vērtības nodokli saskaņā ar īpašo peļņas nodokļa uzlikšanas režīmu, kas paredzēts 26.a panta B daļā;

g) ja mākslasdarbu, kolekciju priekšmetu vai senlietu piegādes, kam uzlikts nodoklis saskaņā ar a) apakšpunktu, veic saskaņā ar 28.c panta A daļā paredzētajiem nosacījumiem, faktūrā, ko izdod saskaņā ar 22. panta 3. punktu, ir jābūt vizai, kurā norādīts, ka peļņas nodokļa uzlikšanai ir piemērots īpašs režīms, kas paredzēts 28.o panta 4. punktā.

▼A3

XVIc SADAĻA

PĀREJAS POSMA PASĀKUMUS, KO PIEMĒRO SAISTĪBĀ AR AUSTRIJAS, SOMIJAS UN ZVIEDRIJAS PIEVIENOŠANOS EIROPAS SAVIENĪBĀ 1995. GADA 1. JANVĀRĪ UN SAISTĪBĀ AR ČEHIJAS REPUBLIKAS, IGAUNIJAS, KIPRAS, LATVIJAS, LIETUVAS, UNGĀRIJAS, MALTAS, POLIJAS, SLOVĒNIJAS UN SLOVĀKIJAS PIEVIENOŠANOS EIROPAS SAVIENĪBĀ 2004. GADA 1. MAIJĀ

▼M9

28.p pants

1. Šā panta piemērošanai:

— “Kopiena” nozīmē 3. pantā noteikto Kopienas teritoriju pirms pievienošanās,

▼A3

— “jaunās dalībvalstis” nozīmē to dalībvalstu teritoriju, kuras pievienojas Eiropas Savienībai 1995. gada 1. janvārī un 2004. gada 1. maijā, kā katrai no šīm dalībvalstīm noteikts šīs direktīvas 3. pantā,

▼M9

— “paplašināta Kopiena” nozīmē 3. pantā noteikto Kopienas teritoriju pēc pievienošanās.

2. Ja preces:

— ievestas Kopienas teritorijā vai kādā no jaunajām dalībvalstīm pirms pievienošanās dienas un,

— ievedot Kopienas vai kādas jaunās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar pagaidu ievešanas procedūru ar pilnu atbrīvojumu no ievešanas nodevām, pakļautas kādam no 16. panta 1. punkta B. daļas a) līdz d) apakšpunktā minētajiem režīmiem vai līdzīgam režīmam kādā no jaunajām dalībvalstīm, un

— tām pirms pievienošanās dienas nav pabeigta minētā režīma procedūra,

noteikumus, kuri bijuši spēkā tad, kad uz precēm attiecināts minētais režīms, turpina piemērot pēc pievienošanās dienas, līdz ar precēm pabeidz minētā režīma procedūru.

3. Ja precēm:

— pirms pievienošanās dienas sākts piemērot kopējo tranzīta procedūru vai citu muitas tranzīta procedūru un

— turpina piemērot šo procedūru līdz pievienošanās dienai,

noteikumus, kuri bijuši spēkā tad, kad uz precēm attiecināta minētā procedūra, turpina piemērot pēc pievienošanās dienas, kamēr vien uz precēm attiecas minētais režīms.

Pirmajā ievilkumā “kopējā tranzīta procedūra” nozīmē pasākumus preču pārvadāšanai tranzītā starp Kopienu un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm un starp pašām EBTA valstīm, kā to paredz 1987. gada 20. maija Konvencija par kopīgu tranzīta procedūru ( 19 ).

4. Ja tiek pierādīts, ka preces bijušas brīvā apgrozībā kādā no jaunajām dalībvalstīm vai Kopienā, par preču ievešanu 7. panta 1. punkta nozīmē uzskata:

a) preču izņemšanu, ieskaitot nelikumīgu, no pagaidu ievešanas procedūras, kura uz tām attiecināta pirms pievienošanās dienas saskaņā ar 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem;

b) preču izņemšanu, ieskaitot nelikumīgu, no viena no 16. panta 1. punkta B. daļā no a) līdz d) apakšpunktā minētajiem režīmiem vai no līdzīga režīma, kurš uz tām attiecināts pirms pievienošanās dienas saskaņā ar 2. punktā noteiktajiem nosacījumiem;

c) vienas no 3. punktā minētajām procedūrām pabeigšanu, kura sākta pirms pievienošanās dienas kādā no jaunajām dalībvalstīm nolūkā piegādāt preces par atlīdzību, ko pirms šās dienas minētajā dalībvalstī veikusi kāda persona, kam uzliekams nodoklis un kas rīkojusies kā tāda;

d) jebkādas nelikumības vai pārkāpumus, kas izdarīti, izpildot vienu no procedūrām, kas minētas 3. punktā, saskaņā ar c) apakšpunkta nosacījumiem.

5. Par preču ievešanu 7. panta 1. punkta izpratnē uzskata arī to, ka pēc pievienošanās dienas kādā dalībvalstī persona, kam ir vai nav uzliekams nodoklis, izmanto preces, kuras tai pirms pievienošanās piegādātas Kopienā vai kādā no jaunajām dalībvalstīm, ar šādiem nosacījumiem:

— šo preču piegāde ir atbrīvota no nodokļa vai tā būtu bijusi atbrīvota no nodokļa vai nu saskaņā ar 15. panta 1. un 2. punktu, vai līdzīgiem noteikumiem jaunajās dalībvalstīs,

— preces nav ievestas kādā no jaunajām dalībvalstīm vai Kopienā pirms pievienošanās dienas.

6. Gadījumos, kas minēti 4. punktā, ievešanas vieta 7. panta 3. punkta izpratnē ir tā dalībvalsts, kuras teritorijā uz precēm vairs neattiecas režīms, kas uz tām attiecies pirms pievienošanās dienas.

7. Atkāpjoties no 10. panta 3. punkta, preču ievešanu šā panta 4. un 5. daļas izpratnē beidz, nerodoties darījumam, kam uzliekams nodoklis, ja:

a) ievestās preces nosūta vai transportē ārpus paplašinātās Kopienas vai

b) ievestās preces 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē nav transporta līdzekļi un tās nosūta vai transportē atpakaļ uz dalībvalsti, no kuras tās izvestas, personai, kura tās izvedusi, vai

c) ievestās preces 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir transporta līdzekļi, kas iegādāti vai ievesti pirms pievienošanās dienas saskaņā ar vispārējiem nosacījumiem nodokļu uzlikšanai, kas ir spēkā kādas jauno dalībvalstu vai kādas Kopienas dalībvalsts iekšzemes tirgū, un/vai tādēļ, ka tās izved, uz tām nav attiecies atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa vai tā atmaksāšana.

▼A3

Šo nosacījumu uzskata par izpildītu šādos gadījumos:

— attiecībā uz Austriju, Somiju un Zviedriju — ja transportlīdzekļa pirmreizējās izmantošanas diena bija pirms 1987. gada 1. janvāra;

— attiecībā uz Čehijas Republiku, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju un Slovākiju — ja transportlīdzekļa pirmreizējās izmantošanas diena bija pirms 1996. gada 1. maija;

— ja nodokļa summa, kas jāmaksā par ievešanu, ir nenozīmīga.

▼B

XVII SADAĻA

PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS NODOKĻA KOMITEJA

29. pants

1. Ar šo ir izveidota Padomdevēja komiteja pievienotās vērtības nodokļa jautājumos, šeit turpmāk “Komiteja”.

2. Komiteja sastāv no dalībvalstu un Komisijas pārstāvjiem.

Komitejas priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.

Sekretāra pakalpojumus Komitejai nodrošina Komisija.

3. Komiteja apstiprina savu reglamentu.

4. Papildus šajā direktīvā paredzētajiem punktiem, uz kuriem attiecas apspriežu kārtība, Komiteja izskata jautājumus, ko ierosina tās priekšsēdētājs pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts pārstāvja lūguma, kas attiecas uz Kopienas noteikumu par pievienotās vērtības nodokli piemērošanu.

▼M24

29.a pants

Īstenošanas pasākumi

Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu pieņem pasākumus, kas vajadzīgi, lai ieviestu šo direktīvu.

▼B

XVIII SADAĻA

DAŽĀDI

▼M24

30. pants

Starptautiski akti

1. Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut jebkurai dalībvalstij slēgt līgumu ar kādu ārpuskopienas valsti vai starptautisku organizāciju, kurā var būt ietvertas atkāpes no šīs direktīvas.

2. Dalībvalsts, kas vēlas noslēgt šādu līgumu, nosūta pieprasījumu Komisijai un sniedz tai visu vajadzīgo informāciju. Ja Komisija uzskata, ka tās rīcībā nav visa vajadzīgā informācija, tā sazinās ar attiecīgo dalībvalsti divu mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas un norāda, kāda papildu informācija ir nepieciešama. Tiklīdz Komisijas rīcībā ir visa informācija, ko tā uzskata par vajadzīgu, lai izvērtētu pieteikumu, tā viena mēneša laikā paziņo par to dalībvalstij un pārsūta pieprasījumu oriģinālvalodā citām dalībvalstīm.

4. Jebkurā gadījumā 2. un 3. punktā izklāstīto procedūru pabeidz astoņu mēnešu laikā pēc tam, kad Komisija ir saņēmusi pieprasījumu.

▼B

31. pants

Norēķinu vienība

1. Šajā direktīvā izmantotā norēķinu vienība ir Eiropas norēķinu vienība, kas definēta ar Lēmumu 75/250/EEK ( 20 ).

2. Konvertējot šo norēķinu vienību valstu valūtās, dalībvalstīm ir tiesības pēc izvēles noapaļot radušās summas vai nu uz augšu, vai uz leju ne vairāk kā par 10 %.

▼M8 —————

▼M4

33. pants

1. Neskarot citus Kopienas noteikumus, jo īpaši tos, kas noteikti spēkā esošajos Kopienas normatīvajos aktos par vispārējiem nosacījumiem, kā glabāt, pārvietot un uzraudzīt ražojumus, uz kuriem attiecas akcīzes nodoklis, šī direktīva nekavē dalībvalsti saglabāt vai ieviest nodokli par apdrošināšanas līgumiem, azartspēļu un derību nodokli, akcīzes nodokli, valsts nodevas un vispār jebkurus nodokļus vai maksājumus, ko nevar uzskatīt par apgrozījuma nodokļiem, tomēr ar noteikumu, ka šie nodokļi vai maksājumi tirdzniecībā starp dalībvalstīm nerada formalitātes, šķērsojot robežas.

2. Jebkura atsauce šajā direktīvā uz ražojumiem, kuriem piemēro akcīzes nodokli, attiecas uz šādiem ražojumiem, kā tie definēti pašreizējos Kopienas noteikumos:

— naftas produkti,

— alkohols un alkoholiski dzērieni,

— tabakas izstrādājumi.

▼M4

33.a pants

▼M6

1. Uz 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajām precēm, kuras ieved Kopienā no teritorijas, kas ir daļa no Kopienas muitas teritorijas, bet ko šīs direktīvas piemērošanas nolūkā uzskata par trešo teritoriju, attiecas šādi noteikumi:

a) formalitātes, kas attiecas uz šādu preču ievešanu Kopienā, ir tādas pašas, kādas noteiktas spēkā esošajos Kopienas muitas noteikumos par preču importu Kopienas muitas teritorijā;

b) ja šo preču sūtījuma vai transporta pienākšanas vieta atrodas ārpus dalībvalsts, kur tās ieved Kopienā, tad to aprite Kopienā notiek saskaņā ar Kopienas iekšējā tranzīta procedūru, kas izklāstīta spēkā esošajos Kopienas muitas noteikumos, ciktāl/ja par precēm, ievedot Kopienā, ir iesniegta deklarācija, kurā uz tām attiecināts šis režīms;

c) ja laikā, kad preces nonāk Kopienā, uz tām attiecas apstākļi, kuros, ja tās būtu importētas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, uz tām attiektos priekšrocības, kas paredzētas kādā no 16. panta 1. punkta B daļas a), b), c) un d) apakšpunktā minētajiem režīmiem vai saskaņā ar pagaidu režīmu par pilnīgu atbrīvošanu no ievedmuitas nodokļiem, dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka preces var palikt Kopienā saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi noteikti, lai piemērotu šādu režīmu.

2. Uz precēm, kas nav minētas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā un ko sūta vai transportē no dalībvalsts uz ceļa mērķi teritorijā, kas ir daļa no Kopienas muitas teritorijas, bet ko šīs direktīvas piemērošanas nolūkā uzskata par trešo teritoriju, attiecas šādi noteikumi:

a) formalitātes, kas attiecas uz šo preču eksportu ārpus Kopienas teritorijas, ir tādas pašas, kā spēkā esošajos Kopienas muitas noteikumos attiecībā uz preču eksportu ārpus Kopienas muitas teritorijas;

b) attiecībā uz precēm, ko uz laiku eksportē ārpus Kopienas, lai ievestu atpakaļ, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, ievedot atpakaļ Kopienā, šīm precēm piemēro tādus pašus noteikumus kā tad, ja tās būtu uz laiku izvestas ārpus Kopienas muitas teritorijas.

▼B

XIX SADAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

34. pants

Pirmoreiz 1982. gada 1. janvārī un pēc tam ik pa diviem gadiem Komisija, apspriedusies ar dalībvalstīm, nosūta Padomei ziņojumu par kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas piemērošanu dalībvalstīs. Padome nodod šo ziņojumu Eiropas Parlamentam.

35. pants

Piemērotā laikā Padome pēc Komisijas priekšlikuma un saņēmusi Eiropas Parlamenta un Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu, saskaņā ar kopējā tirgus interesēm ar vienbalsīgu lēmumu pieņem nākamās direktīvas par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, jo īpaši lai pakāpeniski ierobežotu vai atceltu pasākumus, ko dalībvalstis paredzējušas, atkāpjoties no sistēmas, nolūkā panākt pilnīgu dalībvalstu pievienotās vērtības nodokļa sistēmu paralēlismu, tā radot iespēju sasniegt Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmās direktīvas 4. pantā noteikto mērķi.

36. pants

Padomes 1967. gada 11. aprīļa Pirmās direktīvas 2. panta ceturtā daļa un 5. pants ir atcelts.

37. pants

Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrā direktīva 67/228/EEK par pievienotās vērtības nodokli katrā dalībvalstī beidz darboties attiecīgajā dienā, kad sāk piemērot šīs direktīvas noteikumus.

38. pants

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

A PIELIKUMS

LAUKSAIMNIECISKU RAŽOŠANAS DARBĪBU SARAKSTS

I. AUGKOPĪBA.

1.	Vispārējā lauksaimniecība, ieskaitot vīnkopību.

2.	Augļu (ieskaitot olīvas) un dārzeņu, puķu un dekoratīvu augu audzēšana gan atklātā laukā, gan zem stikla.

3.	Sēņu, garšvielu, sēklu un pavairojamā materiāla ražošana, dēstu audzētavas.

II. LOPKOPĪBA KOPĀ AR AUGSNES APSTRĀDI.

1.	Vispārējā lopkopība.

2.	Putnu audzēšana.

3.	Trušu audzēšana.

4.	Biškopība.

5.	Zīdtārpiņu audzēšana.

6.	Gliemežu audzēšana.

III. MEŽSAIMNIECĪBA.

IV. ZIVSAIMNIECĪBA.

1.	Saldūdens zvejniecība.

2.	Zivju audzēšana.

3.	Gliemeņu, austeru un citu molusku un vēžveidīgo audzēšana.

4.	Varžu audzēšana.

V.	Ja lauksaimnieks, lietojot līdzekļus, ko parasti izmanto lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumos, apstrādā produktus, kas galvenokārt rodas no viņa lauksaimnieciskās ražošanas, šādu apstrādi arī uzskata par lauksaimniecisku ražošanu.

B PIELIKUMS

LAUKSAIMNIECISKU PAKALPOJUMU SARAKSTS

Tādu lauksaimniecisku pakalpojumu sniegšanu, kuri parasti ir nozīmīgi lauksaimnieciskā ražošanā, uzskata par lauksaimniecisku pakalpojumu sniegšanu, un tā jo īpaši ietver:

— lauku darbus, labības un zāles pļaušanu, kulšanu, pakošanu ķīpās, vākšanu, ražas novākšanu, sēšanu un stādīšanu,

— lauksaimniecības produktu iepakošanu un sagatavošanu pārdošanai, piemēram, lauksaimniecības produktu žāvēšanu, tīrīšanu, malšanu, dezinficēšanu un skābēšanu,

— lauksaimniecības produktu glabāšanu,

— lopu kopšanu, audzēšanu un nobarošanu,

— tādu ierīču izīrēšanu lauksaimnieciskiem nolūkiem, kuras parasti lieto lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumos,

— tehnisko palīdzību,

— nezāļu un kaitēkļu iznīcināšanu, labības un zemes apkaisīšanu un apsmidzināšanu,

— apūdeņošanas un nosusināšanas iekārtu darbināšanu,

— koku apzāģēšanu, ciršanu un citus mežsaimniecības pakalpojumus.

C PIELIKUMS ( 21 )

KOPĒJĀ APRĒĶINU METODE

Lai aprēķinātu visu lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības uzņēmumu pievienoto vērtību, ņem vērā šādus faktorus, izņemot pievienotās vērtības nodokli:

1.	Kopējās gala produkcijas vērtību, ieskaitot lauksaimnieku pašu patēriņu, kategorijās “lauksaimniecības ražojumi un medījums” un “neapstrādāta koksne”, kā tas izklāstīts turpmāk IV. un V. punktā, pieskaitot A pielikuma V. punktā minēto apstrādes darbību rezultātu;

2.	Kopējo vērtību ieguldījumiem, kuri vajadzīgi, lai iegūtu 1. apakšpunktā minēto produkciju;

3.	Kopējo vērtību ieguldījumiem pamatlīdzekļos, kas saistīti ar A un B pielikumā uzskaitītajām darbībām.

II.

Lai noteiktu vienotas likmes lauksaimnieku atskaitāmos ieguldījumus, kuriem uzliek nodokli un peļņu, to lauksaimnieku ieguldījumus un peļņu, kuriem uzliek nodokli atbilstīgi parastai pievienotās vērtības nodokļa sistēmai, atskaita no valsts kopējās uzskaites datiem, ņemot vērā tos pašus faktorus, kas minēti I. punktā.

III.

Vienotas likmes lauksaimnieku pievienotās vērtības nodoklis ir vienāds ar starpību starp kopējās gala produkcijas vērtību bez pievienotās vērtības nodokļa un kopējo vērtību ieguldījumiem, kas minēti I. punkta 2. apakšpunktā, kopā ar kopējo vērtību ieguldījumiem pamatlīdzekļos, kas minēti I. punkta 3. apakšpunktā. Visi šie faktori attiecas tikai uz vienotas likmes lauksaimniekiem.

IV.

LAUKSAIMNIECĪBAS RAŽOJUMI UN MEDĪJUMS.

EKSB koda numurs

Labība (izņemot rīsus)

Kvieši un plēkšņu kvieši

10.01.11

10.01.19

Ziemas kvieši un plēkšņu kvieši

—

Vasaras kvieši

—

Cietie kvieši

10.01.51

10.01.59

Ziemas kvieši

—

Vasaras kvieši

—

Rudzi un rudzu un kviešu maisījums

Rudzi

10.02.00

Ziemas rudzi

—

Vasaras rudzi

—

Rudzu un kviešu maisījums

10.01.11

10.01.19

Mieži

10.03.10

10.03.90

Vasaras mieži

—

Ziemas mieži

—

Auzas un vasaras maisījums

Auzas

10.04.10

10.04.90

Vasaras maisījums

—

Kukurūza

10.05.10

10.05.92

Cita labība (izņemot rīsus)

Griķi

10.07.10

Prosa

10.07.91

Graudu sorgo

10.07.95

Kanāriju spulgzāles (Phalaris canariensis) sēklas

10.07.96

Labība, kas citur nav uzrādīta (izņemot rīsus)

10.07.99

Rīsi (lobīti vai nelobīti)

10.06.11

Pākšaugi

Kaltēti zirņi un lopbarības zirņi

07.05.11

Kaltēti zirņi (kas nav paredzēti lopbarībai)

—

Kaltēti zirņi (izņemot pundurzirņus)

—

Pundurzirņi

—

Lopbarības zirņi

—

Kāršu pupas, cūku pupas un lauka pupas

Kāršu pupas

07.05.15

Cūku pupas un lauka pupas

07.05.95

Citi pākšaugi

Lēcas

07.05.91

Vīķi

12.03.31

Lupīnas

12.03.49

Žāvēti pākšaugi, kas nav aprakstīti citur, pākšaugu maisījumi, labības un pākšaugu maisījumi

07.05.97

Sakņaugi (krustziežu dzimtas augi lopbarībai)

Kartupeļi

Kartupeļi (izņemot sēklas kartupeļus)

Jaunie kartupeļi

07.01.13

07.01.15

Pamatražas kartupeļi

07.01.17

07.01.19

Sēklas kartupeļi

07.01.11

Cukurbietes

12.04.11

Lapu bietes un lopbarības bietes; kāļi, lopbarības burkāni un lopbarības rāceņi; citi sakņaugi un lopbarības krustzieži

Lapu bietes un lopbarības bietes

12.10.10

Kāļi, lopbarības burkāni, lopbarības rāceņi

Kāļi

Lopbarības burkāni, lopbarības rāceņi

Lopbarības kāposti un krustziežu ģints dārzeņi

12.10.99

Citi sakņaugi un lopbarības krustzieži

Jeruzalemes artišoki

07.06.10

Batātes

07.06.50

Sakņaugi un lopbarības krustzieži, kas citur nav uzrādīti

07.06.30

12.10.99

Rūpnieciskās kultūras

Eļļas augu sēklas un eļļas augļi (izņemot olīvas)

Rapšu sēklas

12.01.91

Ziemas rapši

—

Vasaras rapši

—

Rapši

—

Saulespuķu sēklas

12.01.95

Sojas pupas

12.01.40

Rīcinauga sēklas

12.01.50

Linsēklas

12.01.61

12.01.69

Sezama, kaņepju, sinepju un magoņu sēklas

Sezama sēklas

12.01.97

Kaņepju sēklas

12.01.94

Sinepju sēklas

12.01.92

Eļļas magoņu un magoņu sēklas

12.01.93

Šķiedraugi

Lini

54.01.10

Kaņepes

57.01.10

Neapstrādāta tabaka (ieskaitot žāvētu tabaku)

24.01.10

>24.01.90

Apiņi

12.06.00

Citas rūpnieciskās kultūras

Cigoriņu saknes

12.05.00

Ārstniecības augi, aromātiski augi, garšaugi un augi, no kā iegūst smaržvielas

Safrāns

09.10.31

Ķimenes

07.01.82

Ārstniecības augi, aromātiski augi, garšaugi un augi smaržvielu iegūšanai, kas citur nav uzrādīti

09.09 (11-13-15-17-18)

09.10 (11-20-51-55-71)

12.07 (10-20-30-40-50-60-70-80-91-99)

Svaigi dārzeņi

Kāposti cilvēku pārtikai

Ziedkāposti

07.01.21

07.01.22

Citi kāposti

Briseles kāposti

07.01.26

Baltie kāposti

07.01.23

Sarkanie kāposti

Savojas kāposti

07.01.27

Zaļie kāposti

Kāposti, kas citur nav aprakstīti

Lapu un stublāju dārzeņi, kas nav kāposti

Lapu un sakņu selerijas

07.01.51

07.01.53

07.01.97

Puravi

07.01.68

Galviņsalāti

07.01.31

07.01.33

Lapu cigoriņi

07.01.36

Spināti

07.01.29

Sparģeļi

07.01.71

Parastie cigoriņi

07.01.34

Artišoki

07.01.73

Citi lapu un stublāju dārzeņi

Lauka salāti (Valerianella olitoria)

07.01.36

Lapu artišoki

07.01.37

Fenhelis

07.01.91

Rabarberi

07.01.97

Kreses

Pētersīļi

Brokoļi

Lapu un stublāju dārzeņi, kas nav uzrādīti citur

Dārzeņi, ko audzē to augļu dēļ

Tomāti

07.01.75

07.01.77

Gurķi un pipargurķīši

07.01.83

07.01.85

Melones

08.09.10

Baklažāni, kabači un ķirbji, cukīni

07.01.95

Saldā paprika

07.01.93

Citi dārzeņi, ko audzē to augļu dēļ

07.01.97

Sakņaugi un bumbuļaugi

Kolrābji

07.01.27

Rāceņi

07.01.54

Burkāni

Ķiploki

07.01.67

Sīpoli un šalotes sīpoli

07.01 (62-63-66)

Galda bietes

07.01.56

07.01.59

Puravlapu plostbārdis un Spānijas saldsakne

Citi sakņaugi un bumbuļaugi (maurloki, redīsi, franču rāceņi, mārrutki)

Pākšaugi

07.01.41

Zaļie zirnīši

07.01.43

Pupas

07.01.45

07.01.47

Citi pākšaugi

07.01.49

Īpaši audzētas sēnes

07.01.87

Svaigi augļi, ieskaitot citrusaugļus (izņemot vīnogas un olīvas)

Deserta āboli un bumbieri

Deserta āboli

08.06 (13-15-17)

Deserta bumbieri

08.06 (36-38)

Āboli un bumbieri vīna izgatavošanai

Āboli sidra izgatavošanai

08.06.11

Bumbieri sidra izgatavošanai

08.06.32

Kauleņaugļi

Persiki

08.07.32

Aprikozes

08.07.10

Ķirši

08.07 (51-55)

Plūmes (ieskaitot renklodes, mirabeles un saldās sarkanās plūmes)

08.07 (71-75)

Citi kauleņaugļi

08.07.90

Rieksti

Valrieksti

08.05.31

Lazdu rieksti

08.05.91

Mandeles

08.05.11

08.05.19

Ēdamie kastaņi

08.05.50

Citi rieksti, izņemot tropiskos riekstus

Pistācijas

08.05.70

Rieksti, kas citur nav uzskaitīti

08.05.97

Citi koku augļi

Vīģes

08.03.10

Cidonijas

08.06.50

Citi koku augļi, kas citur nav uzskaitīti (izņemot tropu augļus)

08.09.90

Zemenes

08.08 (11-15)

Ogas

Upenes un jāņogas

Upenes

08.08.41

Jāņogas

08.08.49

Avenes

Ērkšķogas

08.08.90

Citas ogas (piemēram, īpaši audzētas mellenes)

08.09.90

Citrusaugļi

Apelsīni

08.02 (21-22-24-27)

Mandarīni un klementīni

08.02 (32-36)

Citroni

08.02.50

Greipfrūti

08.02.70

Citi citrusaugļi

08.02.90

Cedrāti

—

Laimi

—

Bergamotes

—

Citrusaugļi, kas citur nav uzskaitīti

—

Vīnogas un olīvas

Vīnogas

Galda vīnogas

08.04 (21-23)

Citas vīnogas (vīna izgatavošanai, sulas ieguvei un pārstrādei rozīnēs)

08.04 (25-27)

Olīvas

Galda olīvas

07.01.78

Citas olīvas (olīveļļas ieguvei)

07.01.79

07.03.13

Citi augu produkti

Lopbarības kultūras (1)

12.10.99

Dēstu audzētavu produkti

Augļu koki un krūmi

06.02 (19-40-51-55)

Vīnogulāju noliekteņi

06.02 (10-30)

Dekoratīvi koki un krūmi

06.02 (71-75-79-98)

Meža dēsti un spraudeņi

06.02.60

Augu valsts materiāli, ko galvenokārt izmanto pīšanai

Kārkli, meldri, rotangpalmas

14.01 (11-19-51-59)

Niedres, bambusi

14.01 (31-39)

Citi augu valsts materiāli, ko galvenokārt izmanto pīšanai

14.01.90

Ziedi, dekoratīvie augi un Ziemassvētku eglītes

Puķu sīpoli, sakneņi un gumi

06.01.10

Dekoratīvi augi

06.01 (31-39)

06.03 (11-15-90)

06.04 (20-40-50)

06.04.90

Griezti ziedi, zari un lapas

Ziemassvētku eglītes

Mūžzaļi augi

06.02.92

Sēklas

Lauksaimnieciskas sēklas (2)

06.02.95

12.03 (11-19-35-39-44-46-84-86-89)

12.03.31

12.03.49

Puķu sēklas

12.03.81

Savvaļā savākti produkti (3)

07.01 (88-89)

08.05.97

08.08.31

08.08.35

08.08.49

08.08.90

23.06.10

Blakusprodukti, kas rodas, audzējot: (4)

12.08 (10-31)

12.08.90

12.09.00

13.03.12

14.02 (10-21-23-25-29)

14.03.00

14.04.00

14.05 (11-19)

15.16.10

23.06.102

23.06.30

13.01.00

labību (izņemot rīsus)

rīsus

pākšaugus

sakņaugu kultūras

rūpnieciskās kultūras

svaigus dārzeņus

augļus un citrusaugļus

vīnogas un olīvas

citas kultūras

Augu produkti, kas citur nav uzskaitīti

Neraudzēta vīnogu sula un vīns

Neraudzēta vīnogu sula

22.04.00

Vīns

22.05(21-25-31-35-41-44-45-47-51-57-59-61-69)

Vīna ražošanas blakusprodukti (5)

23.05.00

Olīveļļa

Tīra olīveļļa (6)

15.07.06

Nerafinēta olīveļļa (6)

15.07 (07-08)

Olīveļļas ieguves blakusprodukti (7)

23.04.05

Liellopi

Mājas liellopi

01.02 (11-13-14-15-17)

Teļi

—

Citi liellopi, jaunāki par vienu gadu

—

Teles

—

Govis

—

Vīriešu dzimuma vaislas dzīvnieki

Viena līdz divu gadu vecumā

—

Vairāk nekā divu gadu vecumā

—

Liellopi kaušanai un nobarošanai

Viena līdz divu gadu vecumā

—

Vairāk nekā divu gadu vecumā

—

Cūkas

Mājas cūkas

01.03 (11-15-17)

Sivēni

—

Jaunas cūkas

—

Cūkas nobarošanai

—

Sivēnmātes un sieviešu dzimuma cūkas nobarošanai

—

Vaislas kuiļi

—

Zirgu dzimtas dzīvnieki

Zirgi

01.01 (11-15-19)

Ēzeļi

01.01.31

Mūļi

01.01.50

Aitas un kazas

Mājas aitas

01.04 (11-13)

Mājas kazas

01.04.15

Mājputni, truši, baloži un citi dzīvnieki

Vistas, gaiļi, gailēni, vistiņas, cāļi

01.05 (10-91)

Pīles

01.05.93

Zosis

01.05.95

Tītari

01.05.97

Pērļvistiņas

01.05.98

Mājas truši

01.06.10

Mājas baloži

01.06.30

Citi dzīvnieki

Bites

—

Zīdtārpiņi

—

Kažokzvēri

—

Gliemeži (izņemot jūras gliemežus)

03.03.66

Dzīvnieki, kas citur nav uzskaitīti

01.06.99

02.04.99

Medījuma dzīvnieki un medījuma gaļa

Medījuma dzīvnieki (8)

01.01.39

01.02.90

01.03.90

01.04.90

01.06.91

Medījuma gaļa

02.04.30

Piens, neapstrādāts

Govs piens

—

Aitas piens

—

Kazas piens

—

Bifeļmātes piens

—

Olas

Vistu olas

Olas perēšanai

04.05.12

Citas

04.05.14

Citas olas

Olas perēšanai

04.05.12

Citas

04.05.16

04.05.18

Citi lopkopības produkti

Jēlvilna (ieskaitot dzīvnieku vilnu) (9)

53.01 (10-20)

53.02 (93-95)

Medus

04.06.00

Zīdtārpiņu kokoni

50.01.00

Lopkopības blakusprodukti (10)

15.15.10

43.01 (10-20-30-90)

53.02.97

Lopkopības produkti, kas citur nav uzskaitīti

Lauksaimnieciski pakalpojumi (11)

Lauksaimniecības ražojumi, ko lielākoties ieved

Tropu eļļas augu sēklas un eļļas augļi

Zemesrieksti

12.01.11

12.01.15

Kopra

12.01.20

Palmu rieksti un kodoli

12.01.30

Kokvilnas sēklas

12.01.96

Eļļas augu sēklas un eļļas augļi, kas citur nav uzskaitīti

12.01.99

Tropu šķiedraugi

Kokvilna

55.01.00

Citi šķiedraugi

Abaka

57.02.00

Džuta

57.03.10

Sizals

57.04.10

Kokosa šķiedra

57.04.30

Rāmija

54.02.00

Šķiedraugi, kas citur nav uzskaitīti

57.04.50

Citi rūpnieciski izmantojami tropu augi

Kafija

09.01.11

Kakao

18.01.00

Cukurniedres

12.04.30

Tropu augļi

Tropu rieksti

Kokosrieksti

08.01.75

Indijas rieksti

08.01.77

Brazīlijas rieksti

08.01.80

Pekanrieksti

08.05.80

Citi tropu augļi

Dateles

08.01.10

Banāni

08.01 (31-35)

Ananasi

08.01.50

Papaijas

08.08.50

Tropu augļi, kas citur nav uzskaitīti

08.01 (60-99)

Ziloņkauls, nepulēts

05.10.00

(1) Piemēram, siens, āboliņš (izņemot krustziežus).

(2) Izņemot graudaugu sēklas, rīsa sēklas un sēklas kartupeļus.

(3) Piemēram, savvaļas sēnes, dzērvenes, mellenes, kazenes, meža avenes utt.

(4) Piemēram, salmi, biešu un kāpostu lapas, zirņu un pupu pākstis.

(5) Piemēram, vīna mieles, vīnakmens utt.

(6) Šos divus produktus nošķir, pamatojoties vairāk uz apstrādes metodi nekā uz dažādām apstrādes pakāpēm.

(7) Piemēram, olīveļļas rauši un citi olīveļļas ieguves atlikumi.

(8) Dzīvi medījuma dzīvnieki ietver tikai īpaši audzētus medījuma dzīvniekus un citus nebrīvē turētus medījuma dzīvniekus.

(9) Ja tas ir galvenais produkts.

(10) Piemēram, ādas, kā arī nokautu medījuma dzīvnieku vilna un kažokādas, vasks, mēsli, virca.

(11) T.i., pakalpojumi, ko lauku saimniecības parasti nodrošina pašas, piemēram, aršana, zāles un labības pļaušana, kulšana, tabakas kaltēšana, aitu cirpšana, lopu kopšana.

NEAPSTRĀDĀTI KOKMATERIĀLI.

Skujkoku koksne rūpnieciskām vajadzībām

Gari skujkoku materiāli

— 1 baļķi

1) egle, baltegle, duglāzija

2) priede, lapegle

— 2 stutmalka

1) egle, baltegle, duglāzija

2) priede, lapegle

— 3 citi gari kokmateriāli

1) egle, baltegle, duglāzija

2) priede, lapegle

Skujkoku finieris

— 1 egle, baltegle, duglāzija

— 2 priede, lapegle

Skujkoku malka

Egle, baltegle, duglāzija

Priede, lapegle

Lapkoku kokmateriāli rūpnieciskām vajadzībām

Gari kokmateriāli (lapkoku)

— 1 baļķi

1) ozols

2) dižskābardis

3) papele

4) citi

— 2 stutmalka

1) ozols

2) cita

— 3 citi gari kokmateriāli

1) ozols

2) dižskābardis

3) papele

4) citi

Finieris (lapkoku)

— 1 ozols

— 2 dižskābardis

— 3 papele

— 4 citi

Malka (lapkoku)

ozols

dižskābardis

papele

cita

Mežsaimniecības pakalpojumi ( 22 )

Citi ražojumi (piemēram, miza, korķis, sveķi)

D PIELIKUMS

ŠĪS DIREKTĪVAS 4. PANTA 5. PUNKTA TREŠAJĀ DAĻĀ MINĒTO DARBĪBU SARAKSTS

1.	Telekomunikācijas.

2.	Ūdens, gāzes, elektrības un tvaika piegāde.

3.	Preču pārvadājumi.

4.	Ostu un lidostu pakalpojumi.

5.	Pasažieru pārvadājumi.

6.	Jaunu preču piegāde, kuras ražotas pārdošanai.

7.	Lauksaimniecības intervences aģentūru darījumi ar lauksaimniecības ražojumiem, kuri veikti, pildot regulas par šo ražojumu tirgus kopēju organizāciju.

8.	Tirdzniecības gadatirgu un izstāžu rīkošana.

9.	Noliktavu vadīšana.

10.	Komerciālu reklāmas organizāciju darbība.

11.	Ceļojumu aģentu darbība.

12.	Darbiniekiem paredzētu veikalu, kooperatīvu un uzņēmuma ēdnīcu, kā arī līdzīgu veidojumu vadīšana.

13.	Radio un televīzijas uzņēmumu darījumi, izņemot tos, kuri aprakstīti 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā.

E PIELIKUMS

DARĪJUMI, KAS MINĒTI 28. PANTA 3. PUNKTA A) APAKŠPUNKTĀ

1.	►M3 ————— ◄

2.	Darījumi, kas minēti 13. panta A daļas 1. punkta e) apakšpunktā.

3.	►M3 ————— ◄

4.	►M3 ————— ◄

5.	►M3 ————— ◄

6.	►M3 ————— ◄

7.	Darījumi, kas minēti 13. panta A daļas 1. punkta q) apakšpunktā.

8.	►M3 ————— ◄

9.	►M3 ————— ◄

10.	►M3 ————— ◄

11.	Piegādes, uz ko attiecas 13. panta B daļas g) punkts, ciktāl tās veic nodokļa maksātāji, kuriem bijušas piešķirtas tiesības atskaitīt ieguldījumu nodokli par attiecīgo ēku.

12.	►M3 ————— ◄

13.	►M3 ————— ◄

14.	►M3 ————— ◄

15.	Ceļojumu aģentu pakalpojumi, kas minēti 26. pantā, kā arī tādu ceļojumu aģentu pakalpojumi, kuri darbojas ceļotāja vārdā un uz viņa rēķina, attiecībā uz ceļojumiem ārpus Kopienas.

F PIELIKUMS

DARĪJUMI, KAS MINĒTI 28. PANTA 3. PUNKTA B) APAKŠPUNKTĀ

1.	Piedalīšanās sporta pasākumos.

2.	Autoru, mākslinieku, izpildītāju, juristu un citi brīvo profesiju pārstāvju pakalpojumi, izņemot medicīniskas vai paramedicīniskas profesijas, ciktāl tie nav pakalpojumi, kas aprakstīti Padomes 1967. gada 11. aprīļa Otrās direktīvas B pielikumā.

3.	►M3 ————— ◄

4.	►M3 ————— ◄

5.	Valsts pasta dienestu sniegti telekomunikāciju pakalpojumi un ar tiem saistītu preču piegāde.

6.	Apbedīšanas biroju un kremēšanas dienestu sniegti pakalpojumi, kā arī ar tiem saistītas preces.

7.	Aklu personu vai aklajiem domātu darbnīcu veikti darījumi ar noteikumu, ka šie atbrīvojumi nerada būtiskus konkurences traucējumus.

8.	Preču piegāde un pakalpojumu sniegšana oficiālām iestādēm, kas atbild par kapsētu, kapu un pieminekļu celtniecību, ierīkošanu un uzturēšanu karā kritušajiem.

9.	►M3 ————— ◄

10.	Slimnīcu darījumi, kas neietilpst 13.a panta 1. punkta b) apakšpunktā.

11.	►M3 ————— ◄

12.	Valsts iestāžu veikta ūdens piegāde.

13.	►M3 ————— ◄

14.	►M3 ————— ◄

15.	►M3 ————— ◄

16.	Tādu celtņu un zemes gabalu pārdošana (izīrēšana, iznomāšana), kas minēti 4. panta 3. punktā.

17.	Pasažieru pārvadājumi. Bagāžas pārvadājumiem un tādu transportlīdzekļu pārvadājumiem, ko pasažieri ved sev līdzi, kā arī ar pasažieru pārvadājumiem saistītu pakalpojumu sniegšanai atbrīvojumu piešķir tikai tiktāl, ciktāl atbrīvojums ir piešķirts pasažieru transportam.

18.	►M3 ————— ◄

19.	►M3 ————— ◄

20.	►M3 ————— ◄

21.	►M3 ————— ◄

22.	►M3 ————— ◄

23.	Valsts iestāžu lietotu lidaparātu piegāde, pārveidošana, remonts, tehniskā apkope, fraktēšana un īre, ieskaitot šajās lidmašīnās iebūvētu vai lietotu aprīkojumu.

24.	►M3 ————— ◄

25.	Karakuģu piegāde, pārveidošana, remonts, tehniskā apkope, fraktēšana un īre.

▼M13 —————

▼B

27.	Ceļojumu aģentu pakalpojumi, kas minēti 26. pantā, kā arī tādu ceļojumu aģentu pakalpojumi, kuri darbojas ceļotāja vārdā un uz viņa rēķina, attiecībā uz ceļojumiem Kopienā.

G PIELIKUMS

IZVĒLES TIESĪBAS

Izvēles tiesības, kas minētas 28. panta 3. punkta c) apakšpunktā, var piešķirt šādos apstākļos:

a) E pielikumā aprakstītajiem darījumiem:

Dalībvalstis, kuras jau atbrīvo šādas piegādes, bet arī dod tiesības izvēlēties nodokļu sistēmu, var saglabāt šīs izvēles tiesības;

b) F pielikumā aprakstītajiem darījumiem:

Dalībvalstis, kuras provizoriski patur tiesības atbrīvot šādas piegādes, var piešķirt nodokļa maksātājiem tiesības izvēlēties nodokļu sistēmu.

2.	Dalībvalstis, kuras jau piešķir tiesības izvēlēties nodokļu sistēmu, uz kuru neattiecas 1. punkta noteikumi, var atļaut nodokļa maksātājiem, kuri izmanto šīs tiesības, paturēt tās vēlākais trīs gadus pēc dienas, kad šī direktīva stājas spēkā.

▼M5

H PIELIKUMS

PIEGĀDĀJAMO PREČU UN SNIEDZAMO PAKALPOJUMU SARAKSTS, UZ KURIEM VAR ATTIECINĀT PAZEMINĀTAS PVN LIKMES

Pārņemot turpmāk minētās preču kategorijas valstu likumos, dalībvalstis var izmantot apvienoto nomenklatūru, lai precīzi aptvertu attiecīgo kategoriju.

Kategorija	Apraksts
1	Pārtikas produkti (ieskaitot dzērienus, bet ne alkoholiskus dzērienus) cilvēku un dzīvnieku patēriņam; dzīvi dzīvnieki, sēklas, stādi un sastāvdaļas, ko parasti izmanto pārtikas produktu ražošanā; produkti, kurus parasti izmanto pārtikas produktu papildināšanai vai aizstāšanai
2	Ūdensapgāde
3	Farmakoloģiski līdzekļi, kurus parasti izmanto veselības aprūpē, slimību profilaksei un ārstēšanai medicīniskiem un veterināriem nolūkiem, ieskaitot līdzekļus, kurus izmanto kontracepcijai un sanitārijai
4	Medicīnas iekārtas, palīgierīces un citas ierīces, kuras parasti izmanto, lai atvieglotu vai ārstētu invaliditāti, tikai invalīdu personīgai izmantošanai, ieskaitot šādu preču labošanu, kā arī bērnu sēdekļi automobiļiem.
5	Pasažieru un viņu līdzvedamās bagāžas pārvadāšana
6	Grāmatu piegāde, ieskaitot bibliotēku izsniegtas grāmatas (ieskaitot brošūras, lapiņas un tamlīdzīgus iespieddarbus, bilžu, zīmējamās un krāsojamās grāmatas bērniem, iespiestas notis vai nošu rokrakstus, kartes un hidrogrāfiskus vai tamlīdzīgus attēlus), laikrakstus un periodiskus izdevumus, izņemot materiālus, kas daļēji vai pilnīgi veltīti reklāmai
7	Ieejas kartes izrādēm, teātriem, cirkiem, gadatirgiem, izklaides parkiem, koncertiem, zvērudārziem, kinoteātriem, izstādēm un tamlīdzīgiem kultūras pasākumiem un iestādījumiem.
7	Apraides pakalpojumu uztveršana.
8	Pakalpojumi, ko sniedz rakstnieki, komponisti un izpildītāji mākslinieki, vai atlīdzība, kas tiem pienākas
9	Dzīvokļu pārdošana, celtniecība, remontēšana un pārbūvēšana, kas ietilpst kādā sociālās politikas pasākumā
10	Preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, ko parasti izmanto lauksaimnieciskā ražošanā, izņemot ražošanas līdzekļus, kā iekārtas vai ēkas
11	Pajumte, ko sniedz viesnīcas un tamlīdzīgi uzņēmumi, ieskaitot izmitināšanu brīvdienās un kempingu un dzīvojamo piekabju stāvvietu izīrēšana
12	Ieejas kartes sporta pasākumiem.
13	Sporta ierīču izmantošana
14	Preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, ko veic dalībvalstu atzītas labdarības organizācijas, kuras iesaistītas sociālās aprūpes un sociālās nodrošināšanas darbā, ciktāl šādas piegādes nav atbrīvotas saskaņā ar 13. pantu
15	Apbedīšanas un kremēšanas uzņēmumu pakalpojumi, kā arī ar tiem saistītu preču piegāde
16	Medicīniskas un zobārstnieciskas aprūpes sniegšana, kā arī siltumterapija, ciktāl šie pakalpojumi nav atbrīvoti saskaņā ar 13. pantu
17	Pakalpojumi, ko sniedz saistībā ar ielu tīrīšanu, atkritumu vākšanu un atkritumu apstrādi, izņemot, ja šādus pakalpojumus sniedz organizācijas, kas minētas 4. panta 5. punktā.

▼M8

I PIELIKUMS

MĀKSLASDARBI, KOLEKCIJU PRIEKŠMETI UN SENLIETAS

Šajā direktīvā:

a) “mākslasdarbi” ir:

— attēli, kolāžas un līdzīgas dekoratīvas plāksnes, gleznas un zīmējumi, ko pilnībā ar roku veicis mākslinieks, kas nav plāni un zīmējumi arhitektūras, inženiertehniskiem, rūpniecības, komerciāliem, topogrāfiskiem vai līdzīgiem mērķiem, ar roku dekorēti rūpniecības izstrādājumi, teātra dekorācijas, studijas foni vai līdzīgi apgleznoti audekli (muitas nomenklatūras kods 9701),

— oriģinālgravīras, estampi un litogrāfijas, kas ir ierobežotā skaitā autora izgatavoti novilkumi, melnbalti vai krāsaini, no vienas vai vairākām platēm, ko pilnībā ar roku veicis mākslinieks, neatkarīgi no viņa izmantotā procesa vai materiāla, bet neizmantojot nekādus mehāniskus vai fotomehāniskus procesus (muitas nomenklatūras kods 9702 00 00),

— jebkura materiāla oriģinālskulptūras un statuetes, ar noteikumu, kas tās pilnībā ir izgatavojis mākslinieks; skulptūru lējumi, kas veikti ne vairāk kā astoņos eksemplāros un ko ir pārraudzījis mākslinieks vai viņa tiesību mantinieki (muitas nomenklatūras kods 9703 00 00); izņēmuma kārtā gadījumos, ko nosaka dalībvalstis, līdz 1989. gada 1. janvārim izgatavotu statuešu lējumu eksemplāru skaits var pārsniegt astoņus,

— gobelēni (muitas nomenklatūras kods 5805 00 00) un sienas tekstilijas (muitas nomenklatūras kods 6304 00 00), kas izgatavotas ar roku darbu pēc mākslinieka oriģinālzīmējumiem, ar noteikumu, ka katra nav izgatavota vairāk kā astoņos eksemplāros,

— unikāli keramikas darbi, ko pilnībā izgatavojis un parakstījis mākslinieks,

— emaljas uz vara, kas pilnībā izstrādātas ar roku, kuru nav vairāk par astoņiem numurētiem eksemplāriem, uz kā ir mākslinieka vai studijas paraksts, kas nav juvelierizstrādājumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi,

— mākslinieka fotografēti fotoattēli, ko kopējis viņš vai kas kopēti viņa pārraudzībā, parakstīti un numurēti, ne vairāk par 30 eksemplāriem, kopā skaitot visus lielumus un ierāmējumus;

b) “Papantoniu” kolekciju priekšmeti ir:

— pastmarkas vai zīmogmarkas, pasta zīmogu nospiedumi, pirmās dienas aploksnes, pasta sūtījumi ar iepriekš uzspiestu vērtszīmi un līdzīgi sūtījumi, frankēti vai, ja tie nav frankēti, tad tādi, kas nav likumīgi maksāšanas līdzekļi un nav domāti izmantošanai par likumīgiem maksāšanas līdzekļiem (muitas nomenklatūras kods 9704 00 00);

— kolekcijas vai kolekciju priekšmeti, kas izraisa interesi no zooloģijas, botānikas, mineraloģijas, anatomijas, vēstures, arheoloģijas, paleontoloģijas, etnografijas vai numismātikas viedokļa (muitas nomenklatūras kods 9705 00 00);

c) “senlietas” ir priekšmeti, kas vecāki par 100 gadiem un nav mākslasdarbi vai kolekciju priekšmeti (muitas nomenklatūras kods 9706 00 00).

▼M10

J PIELIKUMS

Preču apraksts	KN kods
Konservu kārba	8001
Varš	7402 7403 7405 7408
Cinks	7901
Niķelis	7502
Alumīnijs	7601
Svins	7801
Indijs	ex81 12 91 ex81 12 99
Labības produkti	no 1001 līdz 1005 1006: tikai neapstrādāti rīsi no 1007 līdz 1008
Eļļas augu sēklas un augļi	no 1201 līdz 1207
Kokosrieksti, Brazīlijas rieksti un Indijas rieksti	0801
Citi rieksti	0802
Olīvas	0711 20
Graudi un sēklas (ieskaitot sojas pupas)	no 1201 līdz 1207
Negrauzdēta kafija	0901 11 00 0901 12 00
Tēja	0902
Kakao pupiņas, veselas vai maltas, negrauzdētas vai grauzdētas	1801
Jēlcukurs	1701 11 1701 12
Kaučuks pirmformās vai plātnēs, plāksnēs vai lentēs	4001 4002
Vilna	5101
Ķīmiskas vielas bez taras	28. un 29. nodaļa
Minerāleļļas (ieskaitot propānu un butānu; arī ieskaitot neapstrādātas naftas eļļas)	2709 2710 2711 12 2711 13
Sudrabs	7106
Platīns (pallādijs, rodijs)	7110 11 00 7110 21 00 7110 31 00
Kartupeļi	0701
Augu eļļas un tauki, un to frakcijas, rafinētas vai nerafinētas, bet ķīmiski nemodificētas	no 1507 līdz 1515

▼M16

K PIELIKUMS

28. PANTA 6. PUNKTĀ MINĒTO PAKALPOJUMU SARAKSTS

1. Mazi labošanas darbi:

— divriteņi,

— apavi un ādas izstrādājumi,

— apģērbs un mājsaimniecības tekstilijas (tostarp to lāpīšana un pārtaisīšana).

2. Privātu mājokļu remonts, izņemot materiālus, kas sastāda nozīmīgu daļu no sniegtā pakalpojuma vērtības.

3. Logu tīrīšana un privātu mājsaimniecību tīrīšana.

4. Mājas aprūpes pakalpojumi (piemēram, palīdzība mājas darbos, kā arī bērnu, vecu cilvēku, slimnieku vai invalīdu aprūpe).

5. Frizieru pakalpojumi.

( 1 ) OV C 40, 8.4.1974., 25. lpp.

( 2 ) OV C 139, 12.11.1974., 15. lpp.

( 3 ) OV C 71, 14.4.1967., 1301./67. lpp.

( 4 ) OV L 94, 28.4.1970., 19. lpp.

( 5 ) OV L 133, 4.6.1969., 6. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 94/4/EK (OV L 60, 3.3.1994., 14. lpp.).

( 6 ) OV L 166, 28.6.1991., 77. lpp.

( 7 ) OV L 192, 24.7.1985., 20. lpp.

( 8 ) OV L 76, 23.3.1992., 1. lpp.

( 9 ) OV L 192, 24.7.1985., 20. lpp.

( 10 ) OV L 133, 24.5.1990., 91. lpp.”

( 11 ) OV L 73, 19.3.1976., 18. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

( 12 ) OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp.. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Pievienošanās aktu.

( 13 ) OV L 24, 1.2.1992., 1. lpp.

( 14 ) OV L 73, 19.3.1976., 18. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/44/EK (OV L 175, 28.6.2001., 17. lpp.).

( 15 ) OV L 336, 27.12.1977., 15. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 1994. gada Iestāšanās aktu.

( 16 ) OV L 24, 1.2.1992., 1. lpp.

( 17 ) OV L 13, 19.1.2000., 12. lpp.

( 18 ) OV L 338, 28.12.1994., 98. lpp.

( 19 ) OV L 226, 13.8.1987., 2. lpp.

( 20 ) OV L 104, 24.4.1975., 35. lpp.

( 21 ) Šajā pielikumā lietota tāda klasifikācija, kāda lietota Eiropas Kopienu Statistikas biroja Lauksaimniecības ekonomikas uzskaitē (SOEC).

( 22 ) T.i., pakalpojumi, ko mežsaimniecības uzņēmumi parasti nodrošina paši, piemēram, koku gāšana.

////////////////////////$(document).ready(function(){generateTOC(true,'', 'Uz pašu augšu','true');scrollToCurrentUrlAnchor();});//

Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

EU tax law WEB