Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 7. augustā (1)

Lieta C-575/17

Sofina SA,

Rebelco SA,

Sidro SA

pret

Ministre de l’Action et des Comptes publics

(Conseil d’État (Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Kapitāla brīva aprite – Nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā no sabiedrībām nerezidentēm izmaksātās valsts izcelsmes dividenžu bruto summas – Sabiedrībām rezidentēm izmaksāto dividenžu atšķirīga aplikšana ar nodokli, balstoties uz neto summu






I.      Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz LESD 63. un 65. panta interpretāciju saistībā ar Francijas tiesību aktu normām, kurās ir paredzēts ieturēt nodokli ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, ko sabiedrība rezidente izmaksā sabiedrībām nerezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem, un to aprēķina no dividenžu bruto summas, savukārt sabiedrībai rezidentei, kura darbojas ar zaudējumiem, izmaksātās dividendes apliek ar nodokli saskaņā ar parasto nodokļu režīmu tikai tad, kad tā atsāk gūt peļņu, un nodokli aprēķina no to neto summas.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Francijas tiesības

2.        Saskaņā ar Code général des impôts [Vispārējā nodokļu kodeksa] (turpmāk tekstā – “CGI”) 38. pantu:

“[..] ar nodokli apliekamā peļņa ir neto peļņa, ko nosaka, pamatojoties uz visu veidu uzņēmumu veikto darījumu kopējiem rezultātiem, tostarp jebkādu aktīvu nodošanu darbības laikā vai tās beigās.”

3.        CGI 39-1. pantā ir piebilsts:

“Neto peļņu nosaka, atskaitot visas izmaksas [..].”

4.        CGI 119.bis panta 2. punktā ir paredzēts, ka CGI 108.–117.bis pantā minētajiem produktiem, tostarp dividendēm, ja tās izmaksā personām, kuru nodokļu domicils vai juridiskā adrese nav Francijā, piemēro nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, kura likme ir noteikta 187-1. pantā.

5.        CGI 187-1. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama izskatāmās lietas faktiem, ienākumu izcelsmes vietā ieturētā nodokļa likme ir 25 %.

6.        CGI 209-1. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama līdz 2011. gada 21. septembrim, bija precizēts:

“[..] Ja attiecīgajā finanšu gadā ir ciesti zaudējumi, šie zaudējumi ir uzskatāmi par nākamā finanšu gada izdevumiem un tos atskaita no minētajā finanšu gadā gūtās peļņas. Ja šī peļņa nav pietiekama, lai varētu atskaitīt visu zaudējumu summu pilnībā, zaudējumu pārpalikumu pārnes uz nākamajiem finanšu gadiem.”

7.        No 2011. gada 21. septembra CGI 209-1. pants ir formulēts šādi:

8.        “[..] Ja attiecīgajā finanšu gadā ir ciesti zaudējumi, šie zaudējumi ir uzskatāmi par nākamā finanšu gada izdevumiem, tos atskaita no minētajā finanšu gadā gūtās peļņas un atskaitītā summa nedrīkst būt lielāka par 1 000 000 [EUR], pieskaitot 60 % no minētajā gadā ar nodokli apliekamās peļņas summas, kas pārsniedza šo pirmo minēto summu. Ja šī peļņa nav pietiekama, lai varētu atskaitīt visu zaudējumu summu pilnībā, zaudējumu pārpalikumu ar tādiem pašiem nosacījumiem pārnes uz nākamajiem finanšu gadiem. Tas ir attiecināms arī uz neatskaitāmo zaudējumu daļu saskaņā ar šīs daļas pirmo teikumu.”

B.      1964. gada 10. martā parakstītā Francijas un Beļģijas nodokļu konvencija

9.        1964. gada 10. martā parakstītās Francijas un Beļģijas nodokļu konvencijas, kurā vēlāk tika izdarīti grozījumi (turpmāk tekstā – “Francijas un Beļģijas konvencija”), 15. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Dividendes, kas rodas vienā līgumslēdzējā valstī un ko izmaksā citas līgumslēdzējas valsts rezidentam, ir apliekamas ar nodokli šajā otrajā valstī.

2.      Tomēr, neskarot 3. punkta noteikumus, šīs dividendes var aplikt ar nodokli līgumslēdzējā valstī, kuras rezidente ir sabiedrība, kas izmaksā dividendes, un šī aplikšana ar nodokli notiek atbilstoši šīs valsts tiesību aktiem, taču šādi uzlikts nodoklis nedrīkst pārsniegt:

a)      10 procentus no dividenžu bruto summas, ja to saņem sabiedrība, kuras ekskluzīvā īpašumā ir mazāk nekā 10 procenti no sabiedrības, kas izmaksā dividendes, kapitāla no pēdējā kalendārā gada sākuma, kas tika noslēgts pirms sadalīšanas;

b)      15 procentus no dividenžu bruto summas visos pārējos gadījumos.

Šis punkts neattiecas uz sabiedrības aplikšanu ar nodokļiem par ienākumiem, kurus izmanto dividenžu izmaksai.

[..]”

III. Fakti

10.      Sabiedrības Sofina SA, Rebelco SA un Sidro SA, kas ir dibinātas atbilstoši Beļģijas tiesībām un ir Beļģijas rezidentes, 2008.–2011. gadā saņēma dividendes, pamatojoties uz tām piederošajām kapitāldaļām Francijas sabiedrībās, kurās tām piederēja mazākuma kapitāldaļas, kas tām nedeva tiesības izmantot CGI un Padomes Direktīvā 2011/96/ES (2011. gada 30. novembris) par kopējo sistēmu nodokļu uzlikšanai, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kuri atrodas dažādās dalībvalstīs (2) (turpmāk tekstā – “mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīva”) paredzētās mātesuzņēmumu statusa priekšrocības.

11.      Atbilstoši CGI 119.bis pantam kopsakarā ar Francijas un Beļģijas nodokļu konvencijas 15. panta 2. punktu šīm dividendēm tika piemērots nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā ar likmi 15 % apmērā.

12.      Attiecīgās Beļģijas sabiedrības, kas 2008.–2011. finanšu gadu pabeidza ar zaudējumiem, iesniedza Francijas nodokļu iestādei adresētas sūdzības, lūdzot atmaksāt ieturētās summas. Tā kā Francijā reģistrētai sabiedrībai, kura darbojas ar zaudējumiem, nodoklis par Francijas izcelsmes dividendēm faktiski netiek uzlikts līdz brīdim, kad tās atsāk gūt peļņu, attiecīgās Beļģijas sabiedrības uzskatīja, ka pret tām bija nelabvēlīgāka attieksme nekā pret līdzīgām Francijas sabiedrībām.

13.      Tā kā šīs sūdzības tika noraidītas, attiecīgās Beļģijas sabiedrības vērsās kompetentajās tiesās, kuras gan pirmajā, gan apelācijas instancē neapmierināja to atmaksāšanas prasījumus.

14.      Tāpēc tās iesniedza kasācijas sūdzību Conseil d’État [Valsts padomē] (Francija).

15.      Šī tiesa konstatēja, pirmkārt, ka nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā piemērošana tikai sabiedrībām nerezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem, kad tās saņem dividendes par savām kapitāldaļām Francijas sabiedrībās, tām var radīt neizdevīgākas sekas naudas plūsmai nekā sabiedrībām rezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem un saņem dividendes par to kapitāldaļām Francijas sabiedrībās. Tomēr minētā tiesa vēlas noskaidrot, vai šāds apstāklis pats par sevi ir atšķirīga attieksme, kas ir raksturīga LESD 63. pantā minētajam ierobežojumam.

16.      Pieņemot, ka attiecīgie tiesību akti veido šādu ierobežojumu, Conseil d’État jautā, otrkārt, vai minēto ierobežojumu varētu attaisnot, ņemot vērā šo tiesību normu mērķi, proti, nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti.

17.      Treškārt, Conseil d’État norāda, ka atšķirīgi noteikumi par dividenžu nodokļa bāzes aprēķinu atkarībā no tā, vai to saņēmēja sabiedrība ir rezidente vai nav, arī varētu būt ierobežojums. Proti, tā kā CGI 119.bis pantā paredzēto nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā nosaka, balstoties uz dividenžu bruto summu, gadījumā, kad aprēķina nodokli sabiedrībai rezidentei izmaksātajām dividendēm, no nodokļu bāzes tiek atskaitītas ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, savukārt līdzīga atskaitīšana nav iespējama, ja dividendes tiek izmaksātas sabiedrībai nerezidentei.

18.      Šajos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [..] [LESD] 63. un 65. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka neizdevīgās sekas naudas plūsmai, kas tiek radītas ar nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā par dividendēm, kas izmaksātas sabiedrībām nerezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem, lai gan no rezidentēm sabiedrībām, kas darbojas ar zaudējumiem, nodokļus par dividendēm, ko tās saņem, iekasē tikai tajā finanšu gadā, kurā tās atsāk strādāt ar peļņu, pati par sevi ir atšķirīga attieksme, kas ir raksturīga kapitāla brīvas aprites ierobežojumam?

2)      Vai šo iespējamo kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kas minēts iepriekšējā jautājumā, ņemot vērā [..] [LESD] 63. un 65. panta prasības, var uzskatīt par attaisnotu ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti, jo sabiedrības nerezidentes nav pakļautas Francijas nodokļu administrācijas pārbaudēm, vai ar nepieciešamību saglabāt nodokļu ieturēšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm?

3)      Gadījumā, ja apstrīdētais nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā var principā tikt pieļauts attiecībā uz kapitāla brīvu apriti:

–        vai šīs tiesību normas nepieļauj nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā par dividendēm, ko sabiedrība rezidente izmaksā citas dalībvalsts sabiedrībai nerezidentei, kura darbojas ar zaudējumiem, ja pēdējā minētā pārtrauc savu darbību, neatsākot strādāt ar peļņu, lai gan sabiedrībai rezidentei šādā situācijā dividendes faktiski netiek apliktas ar nodokļiem?

–        vai šīs tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja pastāv tādi nodokļu piemērošanas noteikumi, ar kuriem ir paredzēta atšķirīga attieksme pret dividendēm atkarībā no tā, vai tās izmaksātas rezidentiem vai nerezidentiem, ir jāsalīdzina katram no tiem uzliktais faktiskais nodokļu slogs saistībā ar šīm dividendēm, kura dēļ kapitāla brīvas aprites ierobežojums, kas izriet no tā, ka šajos noteikumos tikai nerezidentiem ir izslēgta iespēja atskaitīt izdevumus, kas ir tieši saistīti ar pašu dividenžu saņemšanu, varētu tikt uzskatīts par attaisnotu ar piemērojamo nodokļu likmju starpību starp aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši vispārējām tiesību normām rezidentiem nākamajā finanšu gadā un nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā par dividendēm, kas izmaksātas nerezidentiem, ja ar šādu starpību, ņemot vērā samaksāto nodokļa summu, kompensē nodokļa bāzes starpību?”

IV.    Tiesvedība Tiesā

19.      Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2017. gada 28. septembrī. Rakstveida apsvērumus iesniedza Sofina, Francijas, Beļģijas, Vācijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija.

20.      2018. gada 25. jūnijā notika tiesas sēde, kurā Sofina, Francijas, Vācijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

V.      Vērtējums

A.      Ievada apsvērumi

21.      Sākumā iesniedzējtiesa savus jautājumus uzdod no kapitāla brīvas aprites un LESD 63. un 65. panta skatupunkta, jo Beļģijas sabiedrības Sofina, Rebelco un Sidro saņēma dividendes par mazākuma kapitāldaļām Francijas sabiedrībās, kas tām nedeva tiesības īstenot izšķirošu ietekmi uzņēmumā. Tomēr turpmāk izklāstītā argumentācija ir tieši tāda pati kā tā, kas tiktu izvirzīta brīvības veikt uzņēmējdarbību gadījumā, jo visas attiecīgās dividendes tiek izmaksātas tikai dalībvalstīs reģistrētām sabiedrībām.

22.      Iesniedzējtiesas prejudiciālie jautājumi atklāj divus atšķirīgus gadījumus, kas Francijas tiesību aktos ir paredzēti saistībā ar dividenžu aplikšanu ar nodokļiem, ņemot vērā to, vai sabiedrības rezidentes tās ir izmaksājušas citām sabiedrībām rezidentēm vai, gluži pretēji, sabiedrībām nerezidentēm:

–        dividendes, kas tiek izmaksātas sabiedrībām rezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem, tiek apliktas ar nodokli tad, ja un kad tās sāk gūt vai atsāk gūt peļņu, savukārt nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā par dividendēm, kuras sabiedrības rezidentes ir izmaksājušas sabiedrībām nerezidentēm, Francijas tiesību aktos ir paredzēts arī tad, ja šīs pēdējās minētās darbojas ar zaudējumiem. Tādējādi pirmās minētās var netikt apliktas ar nodokli un nodokļa uzlikšanas gadījumā katrā ziņā tās gūs naudas plūsmas priekšrocību, jo nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā par sabiedrībām nerezidentēm izmaksātajām dividendēm noteikti tiks piemērots tajā pašā finanšu gadā vai vēlāk, pirms sabiedrībām rezidentēm izmaksātās dividendes tiek apliktas ar nodokli. Uz šo pirmo atšķirību attieksmē attiecas pirmais un otrais prejudiciālais jautājums, kā arī trešā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa;

–        dividenžu aplikšanas ar nodokli aprēķina bāze ir atšķirīga, jo iekasētais nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā par sabiedrībām nerezidentēm izmaksātajām dividendēm tiek aprēķināts, balstoties uz dividenžu bruto summu, savukārt sabiedrībām rezidentēm ar nodokli apliek izmaksāto dividenžu neto summu, atskaitot ar šo dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, kas nav paredzēts attiecībā uz sabiedrībām nerezidentēm izmaksātajām dividendēm. Šī atšķirīgā attieksme ir aplūkota trešā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā.

23.      Tāpēc es sākumā izskatīšu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kā arī trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu un turpinājumā – atlikušo šī pēdējā jautājuma daļu.

B.      Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu un trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu

1.      Tiesas judikatūra par tā saukto “uz ārvalstīm izmaksājamo” dividenžu aplikšanu ar nodokli

24.      Tiesas judikatūrā ir daudz spriedumu, kuros ir aplūkota problemātika, kas saistīta ar dividenžu atšķirīgu aplikšanu ar nodokli atkarībā no tā, vai dividenžu izmaksātāja sabiedrība rezidente (piemēram, meitasuzņēmums) tās samaksāja rezidentam akcionāram (piemēram, savam mātesuzņēmumam) vai, gluži pretēji, nerezidentam akcionāram. Šajā pēdējā minētajā gadījumā runa ir par “uz ārvalstīm izmaksātajām dividendēm” (outgoing dividends).

25.      Tiesa apgalvo, ka “dalībvalsts nelabvēlīga attieksme pret [nodokļa maksātājiem] nerezidentiem izmaksātajām dividendēm salīdzinājumā ar attieksmi pret [nodokļa maksātājiem] rezidentiem izmaksātajām dividendēm var atturēt citā dalībvalstī, nevis šajā pirmajā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības veikt ieguldījumus šajā pašā pirmajā valstī un tādējādi ir uzskatāma par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kurš principā ir aizliegts LESD 63. pantā” (3).

26.      Sākot no brīža, kad dalībvalsts vienpusēji vai vienojoties uzliek nodokli ne tikai akcionāru rezidentu peļņai, bet arī akcionāru nerezidentu peļņai no dividendēm, kuras tie saņem no sabiedrības rezidentes, minēto akcionāru nerezidentu situācija kļūst salīdzināma ar situāciju, kādā atrodas akcionāri rezidenti (4).

27.      Ciktāl tādējādi attiecīgās akcionāru situācijas ir salīdzināmas, valsts tiesību akti “ir diskriminējošs pasākums, kas nav saderīgs ar [LESD], jo ar to dividendēm, ko meitasuzņēmumi rezidenti izmaksā mātesuzņēmumiem [nerezidentiem], tiek uzlikts lielāks nodokļu slogs nekā tādām pašām dividendēm, kas tiek izmaksātas mātesuzņēmumiem [rezidentiem]” (5).

28.      Tas tā ir it īpaši gadījumā, ja dividendes, kas paliek dalībvalstī, tiek apliktas ar nodokli vēlāk nekā uz ārvalstīm izmaksātās dividendes, vai gadījumā, ja dividendes, kas paliek dalībvalstī, ir pilnībā atbrīvotas no nodokļa, savukārt uz ārvalstīm izmaksātās dividendes tiek apliktas ar nodokli (6).

29.      Bieži vien dividendēm, kas ir izmaksātas uz ārvalstīm, dividenžu izmaksātājas sabiedrības rezidences valsts nosaka nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā. Tomēr šis nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā, kas ir noteikts tikai akcionāriem nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, pats par sevi nav šāds kapitāla brīvas aprites ierobežojums, jo runa ir tikai par nodokļa iekasēšanas veidu (7). Nozīme ir tikai atšķirīgai attieksmei, piemērojot vispārēju nodokļu režīmu divu kategoriju dividendēm.

30.      Daudzās lietās Tiesa ir nospriedusi, ka kapitāla brīvas aprites ierobežojums pastāv, lai gan dividenžu izmaksātājas sabiedrības dalībvalsts nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā piemēro gan dividendēm, kas paliek valstī, gan dividendēm, kas tiek izmaksātas uz ārvalstīm. Tā tas bija lietā, kurā ir pasludināts 2011. gada 20. oktobra spriedums Komisija/Vācija (C-284/09, EU:C:2011:670), kurā nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā tika piemērots visām dividendēm, ko izmaksāja Vācijā reģistrēta sabiedrība, bet tikai rezidentes sabiedrības saņēma nodokļa atlaides un nodoklis pat tika atmaksāts gadījumā, ja galīgs uzņēmumu ienākuma nodoklis bija mazāks par šīm nodokļa atlaidēm, savukārt nerezidentēm sabiedrībām nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā tika iekasēts galīgi.

31.      Tā tas bija arī lietā, kurā tika izdots 2012. gada 12. jūlija rīkojums Tate & Lyle Investments (C-384/11, nav publicēts, EU:C:2012:463), kurā dividenžu saņēmējs rezidents maksāja noteikto un atmaksājamu nodokli ienākumu gūšanas vietā, savukārt nerezidentam nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā bija galīgs.

32.      Tā tas bija arī lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 17. septembra spriedums Miljoen u.c. (C-10/14, C-14/14 un C-17/14, EU:C:2015:608), kurā nodokļa maksātājiem rezidentiem bija paredzēts nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā atmaksas vai atskaitīšanas mehānisms, savukārt nodokļa maksātājiem nerezidentiem nodokļa ieturējums bija galīgs.

33.      Citiem vārdiem sakot, kā lēma Tiesa 2012. gada 10. maija spriedumā Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286), “LESD 63. un 65. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta valsts izcelsmes dividenžu aplikšana ar nodokli, piemērojot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, ja tās ir saņēmuši [nodokļa maksātāji], kas ir rezidenti citā valstī, lai gan šādas dividendes ir atbrīvotas no nodokļa, ja tās ir saņēmuši [nodokļa maksātāji], kas ir rezidenti pirmajā valstī” (8).

2.      Šīs judikatūras piemērošana pamatlietā

a)      Par kapitāla brīvas aprites ierobežojuma esamību

34.      Saskaņā ar pamatlietā aplūkoto Francijas tiesisko regulējumu dividendes, kas ir izmaksātas nerezidentēm sabiedrībām, kuras darbojas ar zaudējumiem, tiek apliktas ar nodokli, piemērojot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, savukārt sabiedrībām rezidentēm izmaksātās dividendes tikai var tikt apliktas ar nodokli, un katrā ziņā tas notiks tikai vēlāk, piemērojot uzņēmumu ienākuma nodokli finanšu gadā, kad šīs sabiedrības atsāks gūt peļņu.

35.      Lai arī dividendes, kas tiek izmaksātas sabiedrībām rezidentēm, kuras darbojas ar zaudējumiem, oficiāli netiek atbrīvotas no nodokļa, nodoklis tām izmaksātajām dividendēm tiks uzlikts tikai eventuāli, katrā ziņā tas notiks vēlāk vai arī nekad, jo šo dividenžu saņēmēja sabiedrība rezidente var neatsākt gūt peļņu vai pat izbeigt savu darbību (9).

36.      Tādējādi šajā gadījumā nerezidentēm sabiedrībām, kuras darbojas ar zaudējumiem, izmaksāto dividenžu aplikšana ar nodokli ir acīmredzami nelabvēlīgāka, jo pastāv iespējamība, ka rezidentēm sabiedrībām izmaksātās dividendes nekad netiks apliktas ar nodokli un, ja tas notiks, tad tās tiks apliktas vēlāk, un tas izraisa nelabvēlīgas sekas naudas plūsmā nerezidentēm sabiedrībām, kuras darbojas ar zaudējumiem, – uz šo pēdējo minēto gadījumu ir skaidra atsauce iesniedzējtiesas pirmajā jautājumā.

37.      Noslēgumā saistībā ar šo jautājumu es uzskatu, ka tāda ar dalībvalsts tiesisko regulējumu izveidotā sistēma kā pamatlietā aplūkotā ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums, kas principā ir aizliegts ar LESD 63. pantu.

b)      Par situāciju salīdzināmību un primāru vispārējo interešu apsvērumu esamību, kas var attaisnot kapitāla brīvu apriti

38.      Saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu LESD 63. pants neskar dalībvalstu tiesības piemērot savu nodokļu tiesību aktu atbilstošos noteikumus, kuros ir nošķirti nodokļu maksātāji, kas atrodas atšķirīgā situācijā attiecībā uz savu rezidences vietu vai vietu, kurā ir ieguldīts to kapitāls.

39.      Kā esmu norādījis šo secinājumu 26. punktā, Tiesas judikatūra ir skaidra: sākot no brīža, kad dalībvalsts uzliek nodokli ne tikai akcionāriem rezidentiem, bet arī akcionāriem nerezidentiem par dividendēm, kuras tie saņem no sabiedrības rezidentes, minēto akcionāru nerezidentu situācija kļūst salīdzināma ar to, kādā atrodas akcionāri rezidenti.

40.      Pamatlietā aplūkoto ar Francijas tiesisko regulējumu noteikto atšķirīgo attieksmi “[tātad] nevar attaisnot ar atšķirībām to atbilstošajās situācijās” (10).

c)      Par attaisnojumu

41.      Francijas valdība Tiesā izvirzīja divus attaisnojuma pamatus, proti, vajadzību saglabāt līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm un nepieciešamību nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti.

42.      Lai arī vajadzība saglabāt nodokļu uzlikšanas kompetenču līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm var tikt pieļauta tostarp tādēļ, ka attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst tādas darbības, kas var apdraudēt dalībvalsts tiesības īstenot tās kompetenci nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām (11), es vispirms konstatēju, ka, ciktāl pamatlietā aplūkotais Francijas tiesiskais regulējums izraisa dividenžu, kas ir izmaksātas uz ārvalstīm, nelabvēlīgāku aplikšanu ar nodokli salīdzinājumā ar rezidentiem izmaksātajām dividendēm (vismaz nelabvēlīgas sekas naudas plūsmā), ir jāuzsver, ka Francijas valdība nepaskaidro, kāpēc šāda nodokļu uzlikšana ir vajadzīga, lai nodrošinātu nodokļu uzlikšanas kompetenču līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm, kaut gan šo mērķi var sasniegt, veicot tādus nediskriminējošus pasākumus kā, piemēram, nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā gan par rezidentiem, gan nerezidentiem izmaksātajām dividendēm.

43.      Turklāt, ciktāl saskaņā ar pamatlietā aplūkoto Francijas tiesisko regulējumu sabiedrībām rezidentēm izmaksātās dividendes var tikt atbrīvotas no nodokļa, ir jāatgādina, ka tad, ja dalībvalsts ir izvēlējusies neuzlikt nodokli valsts izcelsmes dividenžu saņēmējiem rezidentiem, tā nevar atsaukties uz vajadzību nodrošināt līdzsvarotu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm, lai attaisnotu šādas peļņas saņēmēju nerezidentu aplikšanu ar nodokli (12).

44.      Visbeidzot – es norādu, ka Francijas Republika ir īstenojusi savu kompetenci aplikt ar nodokli dividendes, kas tika izmaksātas sabiedrībām nerezidentēm, kurām turklāt nebija nekādas iespējas izvēlēties citu valsts nodokļu sistēmu, kurā šīm pašām dividendēm tiktu piemērots labvēlīgāks nodokļu režīms.

45.      Pamatlietā aplūkoto Francijas tiesisko regulējumu nevar attaisnot arī vajadzība nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti, jo šis attaisnojuma pamats nevar attaisnot galvenokārt tikai nerezidentu aplikšanu ar nodokļiem (13).

46.      Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, kā arī trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu atbildēt, ka LESD 63. un 65. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībai rezidentei, kura darbojas ar zaudējumiem, tiek piemērots nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā, savukārt līdzīgām sabiedrībām rezidentēm nodoklis par valsts izcelsmes dividendēm netiek uzlikts tik ilgi, kamēr tās darbojas ar zaudējumiem.

C.      Par trešā prejudiciālā jautājuma otro daļu

47.      Ar trešā prejudiciālā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā faktisku nodokļu slogu, kas gulstas uz rezidentiem izmaksātajām dividendēm un nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru tikai nerezidentiem ir liegta iespēja atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītos izdevumus, var attaisnot ar piemērojamo nodokļu likmju starpību starp aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši vispārējām tiesību normām (33,33 %) rezidentiem nākamajā finanšu gadā (14) un nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā (15 %) attiecībā uz nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, ja ar šādu starpību, ņemot vērā samaksāto nodokļa summu, kompensē nodokļa bāzes starpību.

1.      Par pieņemamību

48.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru dalībvalsts tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem, kas attiecas uz Savienības tiesībām, piemēro atbilstības prezumpciju, tādējādi Tiesa var atteikties atbildēt uz tiem tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību normas interpretācijai vai spēkā esamības izvērtējumam nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, ja izvirzītā problēma ir hipotētiska vai ja Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (15).

49.      Pēc Apvienotās Karalistes valdības domām, šis jautājums ir hipotētisks, jo attiecīgās Beļģijas sabiedrības pamatlietā nav norādījušas, kādas ar dividenžu saņemšanu tieši saistītas izmaksas tām nav atļauts atskaitīt, aprēķinot nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā apmēru. Tādējādi trešā jautājuma otrajai daļai neesot nozīmes, lai atrisinātu iesniedzējtiesā izskatāmo strīdu.

50.      Tiesas sēdē Sofina apgalvoja, ka tā pati, Rebelco un Sidro faktiski lūdza no dividenžu nodokļu bāzes atskaitīt visas izmaksas, kas saistītas ar to portfeļa pārvaldību, proti, visas izmaksas, kas ir vajadzīgas, lai iegādātos, saglabātu un pārvaldītu kapitāldaļas Francijas sabiedrībās, kā arī visas izmaksas, kas noteikti izriet no šo kapitāldaļu turēšanas.

51.      Tā kā ir iesniegts pieteikums par [izmaksu] atskaitīšanu, es uzskatu, ka trešā prejudiciālā jautājuma otrajai daļai ir nozīme.

52.      Savukārt iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai izmaksas, ko ir lūgts atskaitīt, ir izmaksas, kuras sabiedrības rezidentes, kas saņem valsts izcelsmes dividendes (16), var atskaitīt, un vai tās ir izmaksas, kuras ir tieši saistītas ar pašu pamatlietā aplūkotā ienākuma saņemšanu (17).

2.      Par lietas būtību

a)      Par kapitāla brīvas aprites ierobežojuma esamību

53.      Kā norāda Komisija, iesniedzējtiesa pamatoti balstās uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru atteikums atļaut atskaitīt izmaksas, kuras ir tieši saistītas ar dividenžu, kas ir izmaksātas uz ārvalstīm, saņemšanu, ja šādu atskaitījumu var veikt no sabiedrībām rezidentēm izmaksātajām dividendēm, ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums (18). Proti, šāda atšķirīga attieksme var atturēt citās dalībvalstīs reģistrētas sabiedrības veikt ieguldījumus Francijas sabiedrībās.

b)      Par attaisnojumu

1)      Par situāciju salīdzināmību

54.      Jānorāda, ka “Tiesa jau ir nospriedusi, ka, runājot par komercdarbības izdevumiem, kas ir tieši saistīti ar darbību, kura ir radījusi ar nodokli apliekamos ienākumus kādā dalībvalstī, šīs valsts rezidenti un nerezidenti ir līdzīgā situācijā” (19).

55.      Šajā nozīmē tā nosprieda, ka tad, ja rezidentiem piemērojamā aplikšanas ar nodokli metode ļāva atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, “šādu izmaksu ņemšana vērā būtu jāatzīst arī attiecībā uz [..] nerezidentiem” (20).

56.      Šajā kontekstā līdzīgu kapitāla brīvas aprites ierobežojumu “nevar pamatot ar apstākli, ka [nerezidentiem] tiek [piemērots] nodoklis ar zemāku likmi nekā [rezidentiem]” (21). Tādējādi nav lietderīgi faktisko nodokļu slogu rezidentiem izmaksātajām dividendēm salīdzināt ar nodokļu slogu nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, jo, lai gan nodokļa likme nerezidentiem ir zemāka par nerezidentiem paredzēto, izmaksu summa, kuru rezidenti drīkst atskaitīt, ir nenoteikta un nekas nenorāda, ka tā ir vienāda ar starpību, kas izriet no nodokļu uzlikšanas rezidentiem un nerezidentiem.

2)      Par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem

57.      Francijas valdība apgalvo, ka nodokļa uzlikšana sabiedrībām nerezidentēm izmaksāto dividenžu bruto summai, nenodrošinot iespēju atskaitīt tieši ar to saņemšanu saistītās izmaksas (atšķirībā no gadījuma, kad dividendes tiek izmaksātas sabiedrībai rezidentei), apliekot ar nodokli to neto summu, esot attaisnota ar vajadzību nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti (22).

58.      Vispirms ir jāatgādina, ka, lai gan Tiesa ir nospriedusi, ka šis mērķis ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot dalībvalsts nodokļu tiesiskajā regulējumā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (23), šāds ierobežojums arī ir jāpiemēro tādējādi, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu un nepārsniegtu tā sasniegšanai vajadzīgo (24). Šie principi acīmredzami ir transponējami uz izskatāmo lietu, kas attiecas uz kapitāla brīvu apriti.

59.      Šajā gadījumā, balstoties uz 2015. gada 19. novembra sprieduma Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765) 46. un 47. punktu, Francijas valdība apgalvo, ka atteikšanās atzīt izmaksu atskaitījumu būtu jāuztver kā elements, kas raksturīgs nodokļu ieturējuma ienākumu gūšanas vietā režīmam, jo tā mērķis ir gan vienkāršot dividenžu izcelsmes dalībvalsts nodokļu iestādes uzdevumus, gan arī atvieglot nodokļu maksātāju nerezidentu. Tādējādi, kā norāda Francijas valdība, nodokļu iestāde ir atbrīvota no pienākuma ieturēt nodokli no nerezidenta un šis pēdējais minētais ir atbrīvots no jebkāda pienākuma sadarboties tādējādi, ka viņam nav jāiepazīstas ar Francijas nodokļu sistēmu, lai varētu iesniegt Francijas nodokļu iestādei nodokļu deklarāciju par Francijā gūtajiem ienākumiem. Visbeidzot, pēc Francijas valdības domām, ar dividenžu saņemšanu saistīto izmaksu atskaitījums būtu pretrunā vienkāršošanai, ko cenšas panākt ar nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā sistēmu, jo nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā tiek piemērots dividenžu izmaksātājai sabiedrībai, kas nevar zināt, kādas izmaksas rodas nerezidentam un kādas ir saistītas ar dividenžu saņemšanu.

60.      Manuprāt, šāda argumentācija nav pieņemama.

61.      Pirmkārt, neraugoties uz apstākli, ka 2015. gada 19. novembra spriedums Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765) atšķīrās no 2010. gada 18. marta sprieduma Gielen (C-440/08, EU:C:2010:148) un 2013. gada 28. februāra sprieduma Beker un Beker (C-168/11, EU:C:2013:117), kuros par attaisnojumu diskriminācijai netika pieņemts apstāklis, ka valsts tiesiskajā regulējumā pēc nerezidentu nodokļu maksātāju pieprasījuma tika piedāvāta ar Savienības tiesībām saderīga alternatīva nodokļa uzlikšanas sistēmu, lieta, kuru tā iztiesāja, bija saistīta ar situāciju, kas pilnībā atšķīrās no izskatāmajā lietā aplūkotās (25).

62.      Lietā, kurā tika pasludināts 2015. gada 19. novembra spriedums Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765), tika apstrīdēts Zviedrijas likums, kura mērķis bija novērst nodokļa maksātājiem nerezidentiem paredzēto ierobežojumu, kas tika konstatēts 2004. gada 1. jūlija spriedumā Wallentin (C-169/03, EU:C:2004:403), atļaujot viņiem izvēlēties parasto nodokļu uzlikšanas režīmu rezidentiem vai nerezidentiem paredzēto nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā režīmu.

63.      Nospriedusi, ka šī pēdējā minētā sistēma beigu beigās bija kopumā labvēlīgāka nerezidentiem (26), Tiesa tāpēc lēma, ka, “ieturot ienākuma nodokli, atteikums nodokļa maksātājiem nerezidentiem, kuri lielāko daļu savu ienākumu gūst ienākumu gūšanas valstī un kuri ir izvēlējušies nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā režīmu, paredzēt tādus pašus personiska rakstura nodokļa atskaitījumus kā tos, kas tiek paredzēti nodokļa maksātājiem rezidentiem saskaņā ar parasto ienākumu aplikšanas ar nodokli režīmu, nav diskriminācija, kas ir pretrunā LESD 21. pantam, ja vien nodokļa maksātājiem nerezidentiem nav uzlikta kopumā smagāka nodokļa nasta salīdzinājumā ar to, kas gulstas uz nodokļa maksātājiem rezidentiem un personām, kuras tiem tiek pielīdzinātas un kuru situācija ir līdzīga” (27).

64.      Manuprāt, judikatūra, kas izriet no 2010. gada 18. marta sprieduma Gielen (C-440/08, EU:C:2010:148) un 2013. gada 28. februāra sprieduma Beker un Beker (C-168/11, EU:C:2013:117), būtu jāatstāj negrozīta. Turklāt Tiesas argumentācija 2015. gada 19. novembra spriedumā Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765), manuprāt, ir apstrīdama, ciktāl diskriminācijas esamība nav atkarīga no vispārēja rezultāta nodokļa maksātājam un ciktāl “atšķirīga attieksme pret šīm divām nodokļu maksātāju kategorijām ir kvalificējama kā diskriminācija LESD nozīmē, ja nav nekādu objektīvu atšķirību to stāvoklī, kas varētu pamatot šādu atšķirīgu attieksmi” (28).

65.      Ņemot to vērā, es pieņemu, ka Tiesas nostāju 2015. gada 19. novembra spriedumā Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765), iespējams, noteica vēlme liegt nodokļa maksātājam nerezidentam īstenot “cherry picking”, proti, pieprasīt piemērot sev divu dažādu nodokļu uzlikšanas režīmu labvēlīgākos noteikumus. Lai gan tādējādi Tiesa ir balstījusies uz apstākli, ka nerezidentiem piemērojamais nodokļu uzlikšanas režīms kopumā bija labvēlīgāks par principā rezidentiem paredzēto režīmu, tas tāpēc, ka Zviedrijas tiesībās nodokļu maksātājam nerezidentam bija atļauts pilnībā izvēlēties nodokļu režīmu, kas bija piemērojams rezidentiem (29).

66.      Tomēr pamatlietā aplūkotajā Francijas tiesiskajā regulējumā nerezidentiem nav dota nekāda izvēle. Tādējādi nerezidenti, lūdzot atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, kas ir rezidentiem dotā iespēja, cenšas panākt nevis “cherry-picking”, bet, gluži pretēji, vēlas saņemt vienlīdzīgu attieksmi.

67.      Otrkārt, lai gan Francijas nodokļu iestādei saistībā ar to, ka nerezidenti atskaita tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, rodas administratīvs slogs, to mutatis mutandis var attiecināt arī uz rezidentiem (30).

68.      Treškārt, kā Tiesa ir atgādinājusi sava 2016. gada 13. jūlija sprieduma Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549) 43. punktā, nodokļa maksātājam nerezidentam, kas saņem dividendes, “ir jāizlemj, vai tas uzskata par lietderīgu ieguldīt līdzekļus tādu dokumentu sagatavošanā un tulkošanā, kas domāti, lai pierādītu profesionālo izdevumu, kuru atskaitīšanu tas pieprasa, patiesumu un faktisko summu”.

69.      Ceturtkārt un visbeidzot, lai gan es atzīstu, ka nebūtu pārāk efektīvi prasīt dividenžu izmaksātājai sabiedrībai atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, kuras rodas nodokļa maksātājam nerezidentam, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tiesības uz atskaitījumu var īstenot arī pēc nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā piemērošanas, atlīdzinot daļu no ieturētā nodokļa (31).

70.      Šo iemeslu dēļ es ierosinu Tiesai uz trešā prejudiciālā jautājuma otro daļu atbildēt, ka kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kas izriet no tāda valsts tiesiskā regulējuma kā izskatāmajā lietā aplūkotais, saskaņā ar kuru tikai nerezidentiem ir liegts atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, nevar attaisnot ne ar piemērojamo nodokļu likmju starpību starp aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši vispārējām tiesību normām, kas piemērojama rezidentiem nākamajā finanšu gadā, un nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā attiecībā uz nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, ne ar vajadzību nodrošināt nodokļa iekasēšanas efektivitāti.

VI.    Secinājumi

71.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Conseil d’État (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      LESD 63. un 65. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībai nerezidentei, kura darbojas ar zaudējumiem, tiek piemērots nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā, savukārt līdzīgām sabiedrībām rezidentēm nodoklis par valsts izcelsmes dividendēm netiek uzlikts tik ilgi, kamēr tās darbojas ar zaudējumiem.

2)      Kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kas izriet no tāda valsts tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru tikai nerezidentiem ir liegts atskaitīt tieši ar dividenžu saņemšanu saistītās izmaksas, nevar attaisnot ne ar piemērojamo nodokļu likmju starpību starp aplikšanu ar nodokļiem atbilstoši vispārējām tiesību normām, kas piemērojama rezidentiem nākamajā finanšu gadā, un nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā attiecībā uz nerezidentiem izmaksātajām dividendēm, ne ar vajadzību nodrošināt nodokļa iekasēšanas efektivitāti.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      OV 2011, L 345, 8. lpp.

3      Spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Pensioenfonds Metaal en Techniek (C-252/14, EU:C:2016:402, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

4      Skat. spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation (C-374/04, EU:C:2006:773, 68. punkts); 2006. gada 14. decembris, Denkavit Internationaal un Denkavit France (C-170/05, EU:C:2006:783, 35. punkts); 2007. gada 8. novembris, Amurta (C-379/05, EU:C:2007:655, 38. punkts); 2008. gada 20. maijs, Orange European Smallcap Fund (C-194/06, EU:C:2008:289, 78. un 79. punkts), un 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 44. punkts).

5      Spriedums, 2006. gada 14. decembris, Denkavit Internationaal un Denkavit France (C-170/05, EU:C:2006:783, 39. punkts).

6      Skat. spriedumus, 2007. gada 8. novembris, Amurta (C-379/05, EU:C:2007:655, 61. punkts), un 2009. gada 18. jūnijs, Aberdeen Property Fininvest Alpha (C-303/07, EU:C:2009:377, 76. punkts).

7      Skat. spriedumus, 2008. gada 22. decembris, Truck Center (C-282/07, EU:C:2008:762, 38.–50. punkts), un 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 43. punkts).

8      Šī sprieduma 55. punkts; mans izcēlums.

9      Tiesa, protams, ir nospriedusi, ka, pat ja dividendes, kuras ir saņēmis mātesuzņēmums, netiek apliktas ar nodokli tajā taksācijas gadā, kurā tās ir sadalītas, “mātesuzņēmuma zaudējumu samazināšanas [saņemto dividenžu apmērā] rezultātā šis mātesuzņēmums var tikt netieši pakļauts nodoklim par šīm dividendēm nākamajos taksācijas periodos, kad tai ir pozitīvi rezultāti” (skat. spriedumu, 2009. gada 12. februāris, Cobelfret, C-138/07, EU:C:2009:82, 40. punkts). Tomēr, pieļaujot, ka pastāv iespējamība uzlikt nodokli citā taksācijas gadā, Tiesa aplūkoja pilnīgi citu problemātiku, proti, ekonomiskas nodokļu dubultas uzlikšanas iespējamību gadījumos, kuros sabiedrība nerezidente izmaksā sabiedrībai rezidentei dividendes, kas jau tika apliktas ar nodokli to sadalīšanas brīdī (skat. spriedumu, 2011. gada 10. februāris, Haribo Lakritzen Hans Riegel un Österreichische Salinen, C-436/08 un C-437/08, EU:C:2011:61, 158. punkts). Tika nospriests, ka šāda iespējamība nav saderīga ar mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu.

10      Spriedums, 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 44. punkts).

11      Skat. spriedumu, 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

12      Skat. spriedumu, 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

13      Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 10. maijs, Santander Asset Management SGIIC u.c. (no C-338/11 līdz C-347/11, EU:C:2012:286, 49. punkts).

14      Atgādinu, ka pastāv iespēja, ka nodoklis nekad netiks uzlikts.

15      Skat. spriedumus, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C-399/11, EU:C:2013:107, 29. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2015. gada 16. jūnijs, Gauweiler u.c. (C-62/14, EU:C:2015:400, 25. punkts).

16      Skat. spriedumus, 2011. gada 31. marts, Schröder (C-450/09, EU:C:2011:198, 40. punkts); 2015. gada 17. septembris, Miljoen u.c. (C-10/14, C-14/14 un C-17/14, EU:C:2015:608, 57. punkts), un 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 44. un 45. punkts).

17      Skat. spriedumus, 2012. gada 22. novembris, Komisija/Vācija (C-600/10, nav publicēts, EU:C:2012:737, 20. punkts); 2015. gada 17. septembris, Miljoen u.c. (C-10/14, C-14/14 un C-17/14, EU:C:2015:608, 58. un 59. punkts), un 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 46. punkts).

18      Skat. spriedumus, 2011. gada 31. marts, Schröder (C-450/09, EU:C:2011:198, 40. punkts), un 2015. gada 17. septembris, Miljoen u.c. (C-10/14, C-14/14 un C-17/14, EU:C:2015:608, 57. punkts).

19      Spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Pensioenfonds Metaal en Techniek (C-252/14, EU:C:2016:402, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

20      Spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Pensioenfonds Metaal en Techniek (C-252/14, EU:C:2016:402, 65. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2003. gada 12. jūnijs, Gerritse (C-234/01, EU:C:2003:340, 27. un 28. punkts); 2007. gada 15. februāris, Centro Equestre da Lezíria Grande (C-345/04, EU:C:2007:96, 23. punkts); 2012. gada 8. novembris, Komisija/Somija (C-342/10, EU:C:2012:688, 37. punkts (šis spriedums attiecas uz dividendēm)), un 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 45. punkts).

21      Skat. spriedumu, 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 33. punkts).

22      Šis attaisnojums līdzinās tam, kas saistīts ar vajadzību nodrošināt nodokļu iekasēšanas efektivitāti, kas ir primārs vispārējo interešu apsvērums, kuru bieži ir analizējusi Tiesa lietās saistībā ar kapitāla brīvu apriti. Attiecībā uz kapitāla apriti starp dalībvalstīm šis attaisnojums vienmēr tika noraidīts no Padomes Direktīvas 77/799/EEK (1977. gada 19. decembris) par dalībvalstu kompetentu iestāžu savstarpēju palīdzību tiešo un netiešo nodokļu jomā (OV 1977, L 336, 15. lpp.) piemērošanas brīža (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 23. janvāris, Komisija/Beļģija, C-296/12, EU:C:2014:24, 42.–45. punkts, un 2013. gada 6. jūnijs, Komisija/Beļģija, C-383/10, EU:C:2013:364, 50.–60. punkts). Tas šobrīd ir attiecināms arī uz Padomes Direktīvu 2011/16/ES (2011. gada 15. februāris) par administratīvu sadarbību nodokļu jomā un ar ko atceļ Direktīvu 77/799/EEK (OV 2011, L 64, 1. lpp.).

23      It īpaši skat. spriedumus, 2006. gada 3. oktobris, FKP Scorpio Konzertproduktionen (C-290/04, EU:C:2006:630, 35. un 36. punkts), un 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 39. punkts).

24      Skat. spriedumu, 2012. gada 18. oktobris, X (C-498/10, EU:C:2012:635, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

25      Skat. spriedumu, 2015. gada 19. novembris, Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765, 37.–40. punkts).

26      Skat. spriedumu, 2015. gada 19. novembris, Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765, 43. punkts).

27      Spriedums, 2015. gada 19. novembris, Hirvonen (C-632/13, EU:C:2015:765, 49. punkts).

28      Skat. spriedumu, 2010. gada 18. marts, Gielen (C-440/08, EU:C:2010:148, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      Šajā nozīmē skat. manu secinājumu lietā Hünnebeck (C-479/14, EU:C:2016:100) 40.–43. punktu.

30      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 41. punkts).

31      Skat. spriedumu, 2016. gada 13. jūlijs, Brisal un KBC Finance Ireland (C-18/15, EU:C:2016:549, 42. punkts).