Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2015. gada 9. septembrī (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Migrējoši darba ņēmēji – Sociālais nodrošinājums – Piemērojamie tiesību akti – Reinas kuģinieki – Apliecība E 101 – Pierādījuma spēks – Vēršanās Tiesā – Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu

Apvienotās lietas C-72/14 un C-197/14

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Hertogenbosas Apelācijas tiesa (Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch, Nīderlande) un Nīderlandes Augstākā tiesa (Hoge Raad der Nederlanden) iesniedza ar lēmumiem, kas pieņemti 2014. gada 7. februārī un 28. martā un kas Tiesā reģistrēti attiecīgi 2014. gada 10. februārī un 18. aprīlī, tiesvedībā

X

pret

Inspecteur van Rijksbelastingdienst (C-72/14),

un

T. A. van Dijk

pret

Staatssecretaris van Financiën (C-197/14).

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta] (referente), tiesneši Ž. K. Bonišo [J.-C. Bonichot], A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] un K. Likurgs [C. Lycourgos],

ģenerāladvokāts N. Vāls [N. Wahl],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        X un T. A. van Dijk vārdā – M. J. van Dam, advocaat,

–        Nīderlandes valdības vārdā – M. Bulterman, M. de Ree un H. Stergiou, kā arī J. Langer, pārstāvji,

–        Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – E. M. Mamouna, M. Tassopoulou un A. Samoni-Rantou, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – D. Martin un W. Roels, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2015. gada 13. maijā tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā Nr. (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā arī 10.c–11.a, 12.a un 12.b pantu Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, to redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, l. lpp.), kas grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005 (OV L 117, 1. lpp.; turpmāk tekstā – attiecīgi “Regula Nr. 1408/71” un “Regula Nr. 574/72”), kā arī LESD 267. panta trešo daļu.

2        Šie lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās starp, pirmkārt, X un Inspecteur van Rijksbelastingdienst (valsts nodokļu iestādes inspektors) un, otrkārt, T. A. van Dijk un Staatssecretaris van Financiën (Finanšu valsts sekretārs) par attiecīgi katram no viņiem izsniegto paziņojumu par nodokļa samaksu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Starptautiskās tiesības

3        Nolīguma par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu, kas tika pieņemts Starpvaldību konferencē, kura atbildīga par 1961. gada 13. februāra Nolīguma par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu pārskatīšanu, un kas tika parakstīts Ženēvā 1979. gada 30. novembrī (turpmāk tekstā – “Reinas kuģinieku nolīgums”), 2. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ievērojot 9. panta 2. punkta un 54. panta noteikumus, šo nolīgumu līgumslēdzēju pušu teritorijā piemēro visām personām, kuras kā Reinas kuģinieki ir vai ir bijuši pakļauti vienas no vai vairāku līgumslēdzēju pušu tiesību aktiem, kā arī viņu ģimenes locekļiem vai pēcnācējiem.”

 Savienības tiesības

 Regula Nr. 1408/71

4        Regulas Nr. 1408/71 6. pantā ir noteikts, ka ar šo regulu tiek aizstātas jebkāda veida sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas saista vai nu vienīgi dalībvalstis, vai vismaz divas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis.

5        Regulas Nr. 1408/71 7. panta, kura nosaukums ir “Starptautiski noteikumi, ko neskar šī regula”, 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka neatkarīgi no šīs regulas 6. panta noteikumiem turpina piemērot Reinas kuģinieku nolīguma noteikumus.

6        Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā, kas ietver 13.–17.a pantu, ietilpst noteikumi par sociālā nodrošinājuma jomai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.

 Regula Nr. 574/72

7        Regulas Nr. 574/72 III sadaļā “To Regulas noteikumu izpilde, kas nosaka piemērojamos tiesību aktus” ir noteikti Regulas Nr. 1408/71 13.–17. panta piemērošanas noteikumi.

8        Konkrēti Regulas Nr. 574/72 10.c–11.a, 12.a un 12.c pantā ir paredzēts, ka iestāde, kuru norādījusi tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktus turpina piemērot saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta d) apakšpunktu, 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. punkta a) un b) apakšpunktu, 14.a panta 1. punkta a) apakšpunktu un 2. un 4. punktu, 14.b panta 1., 2. un 4. punktu, 14.c panta a) punktu, 14.e un 17. pantu, izsniedz apliecību, proti, “apliecību E 101”, kas apliecina, ka attiecīgajam darba ņēmējam ir piemērojami minētās dalībvalsts tiesību akti.

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C-72/14

9        X ir Nīderlandes pilsonis, kurš 2006. gadā dzīvoja Nīderlandē un strādāja par stūrmani uz motorkuģa, kas bija reģistrēts Nīderlandē.

10      2006. gadā minētais kuģis uzņēmējdarbības nolūkos brauca ne tikai pa Reinu, bet lielākoties arī pa citiem iekšējiem ūdensceļiem.

11      Turklāt 2006. gadā X bija minēts kāda Luksemburgā reģistrēta uzņēmuma algu sarakstā.

12      Transporta un ūdens saimniecības ministrija (Ministerie van Verkeer en Waterstaat) 2004. gada 25. novembrī kuģa īpašniekam – Roterdamā (Nīderlande) reģistrētam uzņēmumam – attiecībā uz kuģi izdeva paziņojumu par piederību Reinas kuģošanai (Rijnvaartverklaring), kas paredzēts Likuma par pārvadājumiem iekšējos ūdensceļos (Wet vervoer binnenvaart) 1. panta h) punktā un 5. panta 1. punktā.

13      X lūdza kompetentajai Luksemburgas Lielhercogistes iestādei iekļaut viņu Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmā, un minētā iestāde šo lūgumu apmierināja. Luksemburgas slimokasu apvienība 2006. gada 1. martā izsniedza X apliecību E101 saistībā ar viņa darbību.

14      X par 2006. gadu iesniedza deklarāciju par ienākuma nodokli un sociālās apdrošināšanas iemaksām, pamatojoties uz apliekamajiem ienākumiem EUR 31 647 apmērā, ko viņš bija guvis no savas profesionālās darbības. Savā deklarācijā X lūdza piešķirt atbrīvojumu no sociālās apdrošināšanas iemaksām un nodokļa atskaitījumu, lai novērstu dubultu aplikšanu ar nodokli. Izdodot paziņojumu par nodokļa samaksu, Valsts nodokļu iestādes inspektors nepiešķīra nedz prasīto atbrīvojumu, nedz arī atskaitījumu. Tas turklāt veica nodokļa aprēķina korekciju.

15      Līdz ar to X tika izdots paziņojums par nodokļa samaksu attiecībā uz ienākuma nodokli un iemaksām, kas jāveic par sociālo apdrošināšanu, par 2006. gadu, pamatojoties uz apliekamajiem ienākumiem EUR 28 914 apmērā, ko viņš bija guvis no sava darba.

16      Ieinteresētā persona iesniedza sūdzību it īpaši par lēmumu nepiešķirt atbrīvojumu no sociālās apdrošināšanas iemaksām attiecīgajā gadā. Valsts nodokļu iestādes inspektors šo sūdzību noraidīja kā nepamatotu.

17      X par lēmumu, ar ko tika noraidīta viņa sūdzība, cēla prasību Bredas tiesā (Rechtbank Breda), kura to atzina par nepieņemamu. Līdz ar to X par Bredas tiesas nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Hertogenbosas Apelācijas tiesā.

18      Hertogenbosas Apelācijas tiesa uzskatīja, ka Bredas tiesa pamatoti nolēma, ka X ir uzskatāms par Reinas kuģinieku Reinas kuģinieku nolīguma izpratnē un ka līdz ar to viņam ir piemērojami šajā nolīgumā paredzētie noteikumi par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. Līdz ar to Hertogenbosas Apelācijas tiesai rodas jautājums par to, kāds var būt apliecības E 101 apjoms, kuru 2006. gada 1. martā izsniedza Luksemburgas iestāde, kuras kompetencē ir šādu apliecību izsniegšana.

19      Šādos apstākļos Hertogenbosas Apelācijas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Spriedumā lietā FTS (C-202/97, EU:C:2000:75) Eiropas Savienības Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts kompetentas iestādes izdota apliecība E 101 citu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma iestādēm ir saistoša pat tad, ja šī apliecība ir saturiski nepareiza. Vai šis secinājums ir piemērojams arī tādiem gadījumiem kā aplūkojamais gadījums, kad [Regulas Nr. 1408/71] noteikumi par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu nav piemērojami?

2)      Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, nozīme ir tam, ka kompetentā iestāde nav paredzējusi izsniegt apliecību E 101, bet administratīvu iemeslu dēļ apzināti un pēc pienācīgas apsvēršanas ir izmantojusi dokumentus, kas pēc formas un satura rada apliecības E 101 iespaidu, ja ieinteresētā persona ir uzskatījusi un arī saprātīgi varējusi uzskatīt, ka ir saņēmusi šādu apliecību?”

 Lieta C-197/14

20      Laikposmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam A. T. van Dijk, kurš dzīvoja Nīderlandē, bija nodarbināts Christa Intershipping Sàrl, Luksemburgā dibinātā sabiedrībā. Konkrēti šajā laikposmā A. T. van Dijk strādāja vairāku dalībvalstu teritorijā par iekšējo ūdensceļu kuģa kapteini, galvenokārt Reinas upē, tās pietekās un tās izejās uz atklāto jūru.

21      Luksemburgas iestādes A. T. van Dijk izsniedza apliecību E 101, no kuras izriet, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 kopš 2004. gada 1. septembra viņam ir piemērojami Luksemburgas tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā.

22      A. T. van Dijk tika izsniegts paziņojums par nodokļa samaksu saistībā ar ienākuma nodokli par 2007. gadu, sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā arī paziņojumu attiecībā uz iemaksām veselības apdrošināšanā par šo pašu gadu, kas bija aprēķināti, pamatojoties uz ienākumiem. Pēc A. T. van Dijk sūdzības iesniegšanas Nīderlandes nodokļu iestādes apstiprināja šos paziņojumus par maksājamo nodokli.

23      Tā kā A. T. van Dijk Hāgas tiesā (Rechtbank te ’s-Gravenhage) bija iesniedzis prasību par lēmumiem, ar kuriem tika noraidīta viņa sūdzība, un tā kā šī tiesa aplūkojamos paziņojumus par nodokļa samaksu apstiprināja, A. T. van Dijk par šo nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Hāgas Apelācijas tiesā (Gerechtshof te ’s-Gravenhage).

24      Hāgas Apelācijas tiesa atstāja spēkā Hāgas tiesas nolēmumu. It īpaši Hāgas Apelācijas tiesa nosprieda, ka ieinteresētā persona bija uzskatāma par Reinas kuģinieku Reinas kuģinieku nolīguma izpratnē un ka, pamatojoties uz minētā nolīguma 11. panta 2. punktu, viņam bija piemērojams Nīderlandes sociālā nodrošinājuma režīms. Turklāt Hāgas Apelācijas tiesa nosprieda, ka attiecīgajai apliecībai E 101 nebija nekādas juridiskas vērtības, jo tā bija izsniegta, pamatojoties uz Regulu Nr. 1408/71, kura nebija piemērojama A. T. van Dijk atbilstoši minētās regulas 7. panta 2. punkta a) apakšpunktam.

25      A. T. van Dijk par Hāgas Apelācijas tiesas spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Nīderlandes Augstākajā tiesā.

26      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Nīderlandes Augstākajai tiesai jau ir bijusi iespēja lemt par apliecības E 101 piemērojamību pamatlietai līdzīgā lietā.

27      Faktiski Nīderlandes augstākā tiesa 2013. gada 11. oktobra spriedumā (lieta Nr. 12/04012, ECLI:NL:HR:2013:CA0827) nosprieda, ka apliecības E 101 izsniegšanai nav piešķirama nekāda nozīme un ka lojālas sadarbības princips nav pārkāpts, jo ieinteresētā persona ir jāuzskata par Reinas kuģinieku Reinas kuģinieku nolīguma 1. panta m) punkta izpratnē, un ka līdz ar to viņam ir piemērojama nevis Regula Nr. 1408/71, bet gan minētais nolīgums.

28      Nīderlandes Augstākā tiesa šo spriedumu pieņēma, nevēršoties Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, jo tā uzskatīja, ka attiecībā uz rasto risinājumu nebija pamatotu šaubu.

29      Turpretī Hertogenbosas Apelācijas tiesa savā 2014. gada 7. februāra nolēmumā (lietā Nr. 13/00040, ECLI:NL:GHSHE:2014:248, V-N 2014/12.15) vērsās Tiesā ar diviem prejudiciāliem jautājumiem, kuri ir lietas C-72/14 priekšmets.

30      Tā kā atbilde uz šiem jautājumiem var būt noderīga, lai izlemtu tajā iesniegto strīdu, Nīderlandes Augstākajai tiesai rodas jautājums, vai tā var izlemt šo lietu atbilstoši tās 2013. gada 11. oktobra spriedumam, nevēršoties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un nesagaidot Tiesas atbildi uz Hertogenbosas Apelācijas tiesas uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

31      Konkrēti Nīderlandes Augstākajai tiesai rodas jautājums par to, vai, ja tā uzskata, ka tajā iesniegtā Savienības tiesību interpretācijas jautājuma risinājums ir tik acīmredzams, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas, var uzskatīt, ka sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335) 16. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti.

32      Šādos apstākļos Nīderlandes Augstākā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai sakarā ar valsts zemākas instances tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu Nīderlandes Augstākajai tiesai kā augstākajai tiesai ir jāvēršas Tiesā ar prejudiciālu jautājumu, vai tai ir jāgaida atbilde uz valsts zemākas instances tiesas uzdoto jautājumu, pat ja tā uzskata, ka pareizā Eiropas Savienības tiesību piemērošana tai izlemjamajā jautājumā ir tik acīmredzama, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, kā ir jāatbild uz šo jautājumu?

2)      Ja atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt apstiprinošai, vai sociālā nodrošinājuma jomā kompetentajām Nīderlandes iestādēm ir saistoša citas dalībvalsts kompetentas iestādes izdota apliecība E 101, pat ja runa ir par Reinas kuģinieku, kādēļ Regulas Nr. 1408/71, uz kuru attiecas šī apliecība, normas par piemērojamo tiesisko regulējumu nav piemērojamas saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu?”

33      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 24. februāra rīkojumu lietas C-72/14 un C-197/14 tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Ievada piezīmes

34      No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītāji pamatlietā ir Reinas kuģinieki, kuriem iestāde, kas ir kompetenta par šāda vieda apliecību izsniegšanu Luksemburgā, ir izsniegusi apliecību E 101.

35      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-72/14 arī izriet, ka minētā iestāde uzskatīja, ka, piemērojot Reinas kuģinieku nolīgumā paredzētos noteikumus par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu, prasītājs pamatlietā ir pakļauts Luksemburgas tiesību aktiem un ka, tā kā minētajā nolīgumā nav paredzēta veidlapa, kas būtu identiska apliecībai E 101, minētā iestāde izmantoja apliecību E 101, lai apliecinātu prasītāja pamatlietā piederību Luksemburgas sociālā nodrošinājuma sistēmai.

36      Uz iesniedzējtiesu uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, pamatojoties uz šiem apsvērumiem, jo šajā spriedumā nav veikts nekāds vērtējums attiecībā uz prasītāju pamatlietā kvalificēšanu par Reinas kuģiniekiem, ne arī attiecībā uz viņiem piemērojamajiem tiesību aktiem.

 Par jautājumiem lietā C-72/14 un otro jautājumu lietā C-197/14

37      Ar jautājumiem lietā C-72/14 un otro jautājumu lietā C-197/14, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kā arī Regulas Nr. 574/72 10.c–11.a, 12.a un 12.b pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apliecība, ko dalībvalsts kompetentā iestāde ir izsniegusi apliecības E 101 veidā, lai apliecinātu, ka darba ņēmējs ir pakļauts šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, lai gan uz šo darba ņēmēju attiecas Reinas kuģinieku nolīgums, ir saistoša citas dalībvalsts iestādēm, un vai šajā ziņā ir nozīme apstāklim, ka izdevējiestāde nebija paredzējusi izsniegt tieši apliecību E 101, bet ka tā administratīvu iemeslu dēļ izmantoja šīs apliecības standarta veidlapu.

38      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka apliecība E 101 atbilst standarta veidlapai, kuru saskaņā ar Regulas Nr. 574/72 III sadaļu izsniedz iestāde, kuru ir norādījusi tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir piemērojami, lai apliecinātu, ka migrējoši darba ņēmēji, kuri atrodas dažos Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumos paredzētajās situācijas, ir pakļauti minētās dalībvalsts tiesību aktiem, kā tas izriet no šīs sprieduma 7. un 8. punkta.

39      Šķiet arī, ka apliecības E 101 izmantošanai ir nozīme tikai gadījumā, ja attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek piemēroti Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā paredzētie noteikumi par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu sociālā nodrošinājuma jomā, ko apliecina standarta veidlapās iekļautās norādes, jo minētās norādes attiecas tikai uz situācijām, kas attiecas uz darba ņēmējiem, kuri ietilpst minētas II sadaļas piemērošanas jomā.

40      Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka šāda apliecība ir saistoša tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā darba ņēmēji ir norīkoti darbā, jo ar to tiek radīts pieņēmums, ka darba ņēmēju piederība tās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, kurā dibināts uzņēmums, kas darba ņēmējus norīkojis darbā, ir likumīga (spriedums Herbosch Kiere, C-2/05, EU:C:2006:69, 24. punkts).

41      Tiesa ir arī precizējusi, ka līdz brīdim, kamēr apliecību E 101 dalībvalsts iestādes, kurā tā izdota, nav atcēlušas vai atzinušas par spēkā neesošu, tā ir saistoša tās dalībvalsts, kurā darba ņēmēji norīkoti darbā, kompetentajai iestādei un tiesām (spriedums Herbosch Kiere, C-2/05, EU:C:2006:69, 33. punkts).

42      Turklāt, ciktāl šai kompetentajai iestādei apliecība E 101 ir saistoša, nekas nepamatotu to, ka persona, kura izmanto darba ņēmēja pakalpojumus, nevarētu tai uzticēties. Tomēr, ja šai personai rodas šaubas par apliecības spēkā esamību, viņai ir jāinformē attiecīgā iestāde (spriedums Banks u.c., C-178/97, EU:C:2000:169, 47. punkts).

43      Tomēr ir jāuzsver, ka šī sprieduma 40.–42. punktā atgādinātā judikatūra attiecas uz situācijām, kurās apliecība E 101 tika izsniegta darba ņēmējiem, kuri ietilpst Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas piemērošanas jomā.

44      Pamatlietā aplūkotā apliecība E 101 tika izsniegta Reinas kuģiniekiem, kā tas norādīts šī sprieduma 34. punktā.

45      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka neatkarīgi no šīs regulas 6. panta, saskaņā ar kuru šī regula principā aizstāj visas sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas saista vai nu tikai dalībvalstis, vai nu vismaz divas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis, turpina piemērot Reinas kuģinieku nolīguma noteikumus.

46      No tā izriet, ka Reinas kuģinieki ietilpst nevis Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, bet gan Reinas kuģinieku nolīguma piemērošanas jomā, līdz ar to viņiem piemērojamie tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā ir jānosaka nevis saskaņā ar minētās regulas II sadaļu, bet gan saskaņā ar minēto nolīgumu.

47      Šādos apstākļos tādu apliecību kā pamatlietā aplūkotās, ko dalībvalsts iestāde izsniegusi, lai apliecinātu darba ņēmēja, kuram ir Reinas kuģinieka statuss, pakļautību šīs dalībvalsts tiesību aktiem, nevar uzskatīt par apliecību E 101, pat ja tas izriet no tās formas, un neatkarīgi no jautājuma, vai to ir izsniegusi iestāde, kuru kompetentā iestāde Regulas Nr. 1408/71 izpratnē ir norādījusi kā atbildīgo par šāda veida apliecību izsniegšanu.

48      Līdz ar to šāds apliecinājums nevar radīt apliecības E 101 sekas, kas ietver saistošo iedarbību attiecībā uz to dalībvalsts iestādēm, kuras nav dalībvalstis, kuru iestāde ir izsniegusi šādu apliecību.

49      Šādā kontekstā, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, nav nozīmes tam, ka izdevējiestāde nebija paredzējusi izsniegt apliecību E 101, bet ka tā administratīvu iemeslu dēļ izmantoja līdzīgu standarta veidlapu.

50      Katrā ziņā ir jāpiebilst, ka tas, ka apliecība, kas attiecas uz Reinas kuģinieku un kas tika izsniegta pamatlietā aplūkotās apliecības E 101 veidā, nerada sekas, kuras izriet no apliecības E 101, tomēr nenozīmē, ka šādai apliecībai nav nekādu juridisku seku.

51      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz jautājumiem lietā C-72/14 un otro jautājumu lietā C-197/14 ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kā arī Regulas Nr. 574/72 10.c–11.a, 12.a un 12.b pants ir jāinterpretē tādējādi, ka apliecība, ko dalībvalsts kompetentā iestāde izsniegusi apliecības E 101 veidā, lai apliecinātu, ka darba ņēmējs ir pakļauts šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, lai gan uz šo darba ņēmēju attiecas Reinas kuģinieku nolīgums, nav saistoša citu dalībvalstu iestādēm. Apstāklim, ka izdevējiestāde nebija paredzējusi izsniegt tieši apliecību E 101, bet ka tā administratīvu iemeslu dēļ izmantoja šīs apliecības standarta veidlapu, šajā ziņā nav nozīmes.

 Par pirmo jautājumu lietā C-197/14

52      Ar savu pirmo jautājumu lietā C-197/14 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai valsts tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, kā minētajai iesniedzējtiesai ir pienākums vērsties Tiesā, ja zemākas instances valsts tiesa lietā, kas ir līdzīga minētās iesniedzējtiesas izskatāmajai lietai un kas attiecas uz tieši tādiem pašiem problēmjautājumiem, Tiesai jau ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu, vai arī tai ir pienākums sagaidīt atbildi uz šo jautājumu.

53      LESD 267. pantā Tiesai ir piešķirta kompetence prejudiciālā kārtībā lemt gan par Līgumu un Savienības iestāžu un struktūru pieņemto tiesību aktu interpretāciju, gan par šo aktu spēkā esamību. Šī panta otrajā daļā ir noteikts, ka valsts tiesa šādus jautājumus var uzdot Tiesai, ja tā uzskata, ka lēmums par šo jautājumu ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu taisīt spriedumu, un šī panta trešajā daļā ir noteikts, ka šai tiesai ir pienākums vērsties Tiesā, ja šie nolēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar tikt pārsūdzēti (spriedums Melki un Abdeli, C-188/10 un C-189/10, EU:C:2010:363, 40. punkts).

54      It īpaši ir jāatgādina, ka tiesu, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, pienākums uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu, kas paredzēts LESD 267. panta trešajā daļā, ir daļa no sadarbības pienākuma nolūkā nodrošināt pareizu Savienības tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju visās dalībvalstīs, visās valsts tiesās, kas ir par Savienības tiesību piemērošanu atbildīgās iestādes, un Tiesā (spriedums Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 7. punkts).

55      Tiesa ir precizējusi, ka tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, tiklīdz tai rodas jautājums par Savienības tiesībām, ir jāpilda pienākums vērsties Tiesā, ja vien tā nekonstatē, ka uzdotais jautājums nav atbilstīgs vai ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgās Savienības tiesību normas, vai ka Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas šaubas. Tiesa piebilst, ka šādas iespējamības esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā Savienības tiesību specifiskās īpašības, sevišķās grūtības, kas rodas, tās interpretējot, un atšķirīgas judikatūras rašanās risku Savienībā (spriedums Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 21. punkts).

56      Šajā gadījumā, tā kā par iesniedzējtiesu zemākas instances tiesa ir vērsusies Tiesā, lai uzdotu jautājumu par Savienības tiesībām, kas ir līdzīgs iesniedzējtiesā izskatāmajam un kas attiecas uz vieniem un tiem pašiem problēmjautājumiem, rodas jautājums, vai šāds apstāklis rada šķērsli tam, lai tiktu izpildīti kritēriji, kas izriet no sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335), lai pamatotu acte clair esamību, un it īpaši kritērijs, saskaņā ar kuru Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas šaubas.

57      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kura iztiesā strīdu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, kā arī to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi (spriedums Eon Aset Menidjmunt, C-118/11, EU:C:2012:97, 76. punkts).

58      Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši judikatūrai, kas izriet no sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335), tikai valsts tiesa var izvērtēt, vai Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas, un tādēļ nolemt nevērsties Tiesā ar jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, kas izvirzīts šajā valsts tiesā (spriedums Intermodal Transports, C-495/03, EU:C:2005:552, 37. punkts un tajā minētā judikatūra), un uzņemties atbildību to atrisināt (spriedums Cilfit u.c., 283/81, EU:C:1982:335, 16. punkts).

59      No tā izriet, ka tikai valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, uzņemoties atbildību un neatkarīgi, ir jāizvērtē, vai tas ir acte clair gadījums.

60      Līdz ar to, lai arī tādā situācijā kā pamatlietā dalībvalsts augstākajai tiesai, protams, savā pārbaudē ir jāņem vērā apstāklis, ka zemākas instances tiesa ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu, kurš joprojām atrodas izskatīšanā Tiesā, šāds apstāklis vien tomēr nevar traucēt augstākajai tiesai – kad ir pabeigta pārbaude, kas atbilst no sprieduma Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335) izrietošajām prasībām, – secināt, ka šis ir acte clair gadījums.

61      Visbeidzot, ciktāl apstāklis vien, ka zemākas instances tiesa ir uzdevusi Tiesai prejudiciālu jautājumu par tiem pašiem problēmjautājumiem kā tie, kuri tika uzdoti strīdā, kuru izskata valsts tiesa, kas lemj pēdējā instancē, nenozīmē to, ka vairs nevar tikt izpildīti sprieduma Cilfit u.c. nosacījumi (283/81, EU:C:1982:335), tādējādi, lai pēdējā minētā tiesa varētu atturēties vērsties Tiesā un atrisinātu tajā uzdoto jautājumu, uzņemoties pati savu atbildību, ir jāuzskata, ka šāds apstāklis arī nerada pienākumu valsts augstākajai tiesai sagaidīt atbildi, kādu Tiesa sniegs uz zemākas instances tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu.

62      Šis secinājums turklāt ir apstiprināts Tiesas judikatūrā, saskaņā ar kuru LESD 267. pantam nav pretrunā tas, ka uz tiesas, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām ir pārsūdzami tiesā un kura vēršas Tiesā prejudiciālā kārtībā, nolēmumiem tāpat attiecas valsts tiesībās paredzētie parastie tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj augstākas instances tiesai pašai izskatīt strīdu, kas ir lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets, un tādējādi uzņemties atbildību nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu (šajā ziņā skat. rīkojumu Nationale Loterij, C-525/06, EU:C:2009:179, 6.–8. punkts).

63      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu lietā C-197/14 ir jāatbild, ka LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai valsts tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, kā iesniedzējtiesai nav pienākuma vērsties Tiesā tikai tādēļ, ka zemākas instances valsts tiesa līdzīgā lietā, kādu izskata iesniedzējtiesa un kas attiecas uz tieši tādiem pašiem problēmjautājumiem, ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu Tiesai, ne arī pienākuma sagaidīt atbildi uz uzdoto jautājumu.

 Par tiesāšanās izdevumiem

64      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      7. panta 2. punkta a) apakšpunkts Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā Nr. (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kā arī 10.c–11.a, 12.a un 12.b pants Padomes 1972. gada 21. marta Regulā (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71, to redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kas grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 13. aprīļa Regulu (EK) Nr. 647/2005, ir jāinterpretē tādējādi, ka apliecība, ko dalībvalsts kompetentā iestāde izsniegusi apliecības E 101 veidā, lai apliecinātu, ka darba ņēmējs ir pakļauts šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem, lai gan uz šo darba ņēmēju attiecas Nolīgums par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu, kas tika pieņemts Starpvaldību konferencē, kura atbildīga par 1961. gada 13. februāra Nolīguma par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu pārskatīšanu, un kas tika parakstīts Ženēvā 1979. gada 30. novembrī, nav saistoša citu dalībvalstu iestādēm. Apstāklim, ka izdevējiestāde nebija paredzējusi izsniegt tieši apliecību E 101, bet ka tā administratīvu iemeslu dēļ izmantoja šīs apliecības standarta veidlapu, šajā ziņā nav nozīmes;

2)      LESD 267. panta trešā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādai valsts tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, kā iesniedzējtiesai nav pienākuma vērsties Tiesā tikai tādēļ, ka zemākas instances valsts tiesa līdzīgā lietā, kādu izskata iesniedzējtiesa un kas attiecas uz tieši tādiem pašiem problēmjautājumiem, ir uzdevusi prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, ne arī pienākuma sagaidīt atbildi uz uzdoto jautājumu.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – holandiešu.