Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX-HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 14. jūlijā (1)

Apvienotās lietas no C-266/04 līdz C-270/04, C-276/04 un no C-321/04 līdz C-325/04

Nazairdis SAS (C-266/04),

Jaceli SA (C-267/04),

Komogo SA (C-268/04 un C-324/04),

Tout pour la maison SARL (C-269/04),

Distribution Casino France SAS (C-270/04),

Bricorama France SAS (C-276/04),

Distribution Casino France 3 SAS (C-321/04),

Société Casino France, kas ir SA IMQEF tiesību pārņēmēja, kura savukārt ir SA JUDIS tiesību pārņēmēja (C-322/04),

Dechrist Holding SA (C-323/04) un

Tout pour la maison SARL (C-325/04)

pret

Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales (Organic)

[Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne (Francija) (no C-266/04 līdz C-270/04 un C-276/04) un Cour d’appel de Lyon (Francija) (no C-321/04 līdz C-325/04) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu]

EKL 87. panta 1. punkts – Nodoklis, ko aprēķina atbilstoši tirdzniecības platībai – Nodokļa ieņēmumu izlietojums

Satura rādītājs


I –   Ievads

II – Atbilstošās valsts tiesību normas

A –   Nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam

B –   TACA ieņēmumu izlietojums

1.     Aiziešanas pabalsts

2.     Citi TACA izlietojuma veidi

a)     Izlietojums Fisac vajadzībām

b)     Izlietojums pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmām

c)     Izlietojums CPDC vajadzībām

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

IV – Analīze

A –   Ievada piezīmes par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

B –   Atsevišķu mazumtirdzniecības veikalu neapliekamība ar nodokli

1.     Jautājuma atbilstība, ņemot vērā pamata prāvas priekšmetu

2.     Pakārtoti: atsevišķu veikalu neapliekamības ar nodokli kvalifikācija

C –   Ar TACA izlietojumu saistītas ciešas saiknes pastāvēšana

1.     Lietas dalībnieku atbildes uz Tiesas rakstveida jautājumu

2.     Juridiskais vērtējums

a)     Piemērojamā judikatūra

b)     Juridiskā analīze

D –   Par dažādiem pasākumiem, kas tiek finansēti ar apstrīdēto nodokli

1.     Ieinteresēto lietas dalībnieku galvenie argumenti

2.     Juridiskais vērtējums

a)     Piemērojamā judikatūra

b)     Par aiziešanas pabalsta režīmu

c)     Par papildu dotācijām vecuma apdrošināšanas shēmām

d)     Par individuāliem atbalstiem, kas piešķirti no Fisac un CPDC līdzekļiem

V –   Secinājumi






I –    Ievads

1.     Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta interpretāciju. Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar prasībām, kurās ir apstrīdēta Francijā tirdzniecības un amatniecības atbalstam noteiktā nodokļa likumība.

II – Atbilstošās valsts tiesību normas

A –    Nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam

2.     Atbilstoši 1. pantam 1972. gada 13. jūlija Likumā Nr. 72-657, ar ko ievieš dažām gados veco tirgotāju un amatnieku kategorijām labvēlīgus pasākumus (2), “ir noteikti [..] joprojām strādājošiem vai pensionētiem amatnieku, ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmu dalībniekiem labvēlīgi atbalsta pasākumi”.

3.     Likuma Nr. 72-657 ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1994. gada 29. decembra Likumu Nr. 94-1162, kurš ir Finanšu likums 1995. gadam (3), 3. panta 2. punktā ir noteikts nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam (turpmāk tekstā – “TACA”).

4.     TACA ir progresīvs nodoklis, kura tiešie maksātāji ir Francijā esoši mazumtirdzniecības veikali, kuru tirdzniecības platība ir lielāka nekā 400 m² un kuru ikgadējais apgrozījums ir lielāks nekā EUR 460 000. Nodokļa likmes ir progresīvas atkarībā no ikgadējā apgrozījuma lieluma uz 1 m².

5.     Laikā, kad radās ar pamata lietām saistītie faktiskie apstākļi, TACA iekasēja Caisse nationale de l’organisation autonome d’assurance vieillesse des travailleurs non salariés des professions industrielles et commerciales [Neatkarīgās pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas organizācijas valsts kase] (turpmāk tekstā – “Caisse Organic”).

B –    TACA ieņēmumu izlietojums

1.      Aiziešanas pabalsts

6.     Atbilstoši Likuma Nr. 72-657 8.–10. pantam ieņēmumus no TACA ir paredzēts izlietot, lai finansētu īpašu kompensējošu atbalstu, kas tiek izmaksāts atsevišķiem tirgotājiem un amatniekiem, kad tie pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas pilnībā izbeidz jebkādu darbību, ja viņu ienākumi ir mazāki par noteiktu apmēru.

7.     Ar 106. pantu 1981. gada 30. decembra Likumā Nr. 81-1160, kas ir Finanšu likums 1982. gadam, ar grozījumiem, kuri izdarīti ar 1995. gada 1. februāra Likumu Nr. 95-95 un ar 2002. gada 30. decembra Likumu Nr. 2002-1575, šis īpašais kompensējošais atbalsts tika aizstāts ar aiziešanas pabalstu. Minētajā pantā ir noteikts:

“Tirgotāji un amatnieki, kas vismaz piecpadsmit gadus ir bijuši dalībnieki amatnieku, ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmās, ja viņu ienākumi ir mazāki par dekrētā noteikto robežlielumu, var, iesniedzot pieteikumu, saņemt atbalstu, ko izmaksā kases, kuras pārvalda iepriekšminēto shēmu līdzekļus, pēc šāda vecuma sasniegšanas:

a.      pilni sešdesmit gadi, ja viņi pilnībā izbeidz jebkādu darbību;

b.      pilni septiņdesmit pieci gadi, ja viņi apliecina, ka negūst personīgu labumu no tūlītējas pensionēšanās, gadījumos, kad viņi, nekaitējot vietējo iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, izbeidz darbību:

–       tādas kolektīvas darbības rezultātā, kas ir paredzēta 1989. gada 31. decembra Likuma Nr. 89-1008 par tirdzniecības un amatniecības uzņēmumu attīstību un to darbības ekonomiskās, juridiskās un sociālās vides uzlabošanu 4. pantā,

–       tādu tirdzniecības un amatniecības pārstrukturēšanas darbību rezultātā, ko īsteno valsts, piemērojot 1982. gada 29. jūlija Likuma Nr. 82-653 par plānošanas reformu 11. pantu.

Pirmajā daļā paredzēto noteikta vecuma sasniegšanas nosacījumu nepiemēro tirgotājiem vai amatniekiem, kurus ir ietekmējuši kādi apstākļi, kuru dēļ viņi pilnībā ir zaudējuši spēju turpināt savu darbību.

[..]”

8.     1982. gada 2. aprīļa Dekrētā Nr. 82-307 ir paredzēti aiziešanas pabalsta piešķiršanas nosacījumi. Šis dekrēts tika īstenots ar ministra 1996. gada 13. augusta rīkojumu (4). Minētā rīkojuma 10. pantā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2001. gada 3. septembra rīkojumu par dažu frankos izteiktu summu koriģēšanu EUR (5), ir precizēts, ka “pabalsta summai ir jābūt no EUR 3140 līdz EUR 18 820 tirgotāju vai amatnieku saimniecībai un no EUR 2020 līdz EUR 12 100 individuālam amatniekam vai tirgotājam”.

2.      Citi TACA izlietojuma veidi

9.     Kopš TACA ieviešanas ieņēmumi no tā ir ievērojami pieauguši, jo ir attīstījusies vairumtirgotāju tirgus daļa un ir palielinājusies tirdzniecības uzņēmumu aizņemtā platība Francijas teritorijā. Tāpēc 1989. gada 31. decembra Likuma Nr. 89-1008 par tirdzniecības un amatniecības uzņēmumu attīstību 4. pantā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1996. gada 27. decembra Likuma Nr. 96-1160 par sociālā nodrošinājuma finansējumu 1997. gadam 40. panta I daļu, ir paredzēts:

“[TACA] iekasēšanai pilnvarotajai iestādei ir tiesības šī nodokļa ieņēmumu pārpalikumu izlietot kolektīvām darbībām, kuru mērķis ir aizsargāt tirgotāju darbību nozarēs, kuras ietekmē no tirdzniecības attīstības izrietošas sociālās pārmaiņas, darbībām tirdzniecības vai amatniecības uzņēmumu nodošanas vai pārstrukturēšanas veicināšanai, kā arī amatnieku, ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanai.”

10.   Tādējādi TACA ieņēmumu pārpalikums tika izlietots Intervences fondam amatniecības un tirdzniecības atbalstam [Fonds d’intervention pour la sauvegarde de l’artisanat et du commerce] (turpmāk tekstā – “Fisac”), pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmām un Profesionālajai degvielas piegādes komitejai [Comité professionnel de la distribution des carburants] (turpmāk tekstā – “CPDC”).

a)      Izlietojums Fisac vajadzībām

11.   1995. gada 27. oktobra Dekrēta Nr. 95-1140 par ieņēmumu no nodokļa tirdzniecības un amatniecības atbalstam pārpalikuma izlietojumu (6) 2. pantā ir paredzēts, ka daļa no TACA ieņēmumu pārpalikuma ir jāieskaita īpašā Fisac kontā.

12.   Saskaņā ar Dekrēta Nr. 95-1140 1. pantu no Fisac finansē, pirmkārt, kolektīvas darbības, kuru mērķis ir sekmēt tirdzniecības un amatniecības saglabāšanu un pielāgošanu, lai nodrošinātu tirdzniecības attīstību attiecīgos ģeogrāfiskos apgabalos vai profesionālajās jomās un transporta pakalpojumus tuvējā apkārtnē, kas labvēlīgi ietekmē sabiedrisko dzīvi, un, otrkārt, nodošanas un pārstrukturēšanas darbības, kas tiek veiktas saistībā ar tiem tirdzniecības un amatniecības uzņēmumiem, kuru ikgadējais apgrozījums ir mazāks, nekā noteikts tirdzniecības un amatniecības ministra rīkojumā.

13.   Atbilstoši Dekrēta Nr. 95-1140 8. pantam “tirdzniecības un amatniecības ministrs lēmumus [par atbalstu piešķiršanu] pieņem pēc tam, kad savu viedokli ir izteikusi komisija,” kura izveidota ar to pašu dekrētu.

b)      Izlietojums pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmām

14.   Ar 1996. gada 27. decembra Likuma Nr. 96-1160 par sociālā nodrošinājuma finansējumu 1997. gadam 40. panta II daļu Sociālā nodrošinājuma kodeksa L 633-9. pants tika papildināts ar 6. punktu, kurā ir paredzēts, ka daļa no TACA ieņēmumiem tiek izlietota, lai finansētu pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmas. Šie ieņēmumi tiek sadalīti starp Caisse Organic un Caissenationale d’assurance vieillesse des artisans [Amatnieku vecuma apdrošināšanas valsts kase] (turpmāk tekstā – “Caisse Cancava”) proporcionāli to budžeta deficītam.

15.   Attiecīgo apdrošināšanas shēmu finansēšanai izlietojamo TACA summu katru gadu nosaka ar ekonomikas, finanšu un ražošanas ministra un nodarbinātības un solidaritātes lietu ministra kopīgu rīkojumu.

16.   Minētā norma par vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanu tika atcelta ar Likuma Nr. 2002-1575, kas ir Finanšu likums 2003. gadam, 35. panta IV daļu.

c)      Izlietojums CPDC vajadzībām

17.   CPDC tika izveidota ar 1991. gada 19. marta Dekrētu Nr. 91-284 (7). Saskaņā ar Dekrēta Nr. 91-284 2. pantu ar grozījumiem, kas izdarīti ar 1998. gada 2. marta Dekrēta Nr. 98-132 (8) 1. pantu, CPDC uzdevumi ir:

“1)      izstrādāt un īstenot rīcības programmas, kuru mērķis ir degvielas piegādes tīkla pārveidošana, tā produktivitātes uzlabošana, tā tirdzniecības un pārvaldības nosacījumu modernizācija un līdzsvarotu transporta pakalpojumu nodrošināšana visā valsts teritorijā;

2)      nodrošināt palīdzību ieinteresētajiem uzņēmumiem, lai atvieglotu tiem garantēto programmu īstenošanu, un šajā nolūkā veikt visu nepieciešamo izpēti;

3)      apkopot informāciju, kas varētu būt noderīga iepriekš minētajā nolūkā, un to izplatīt attiecīgās profesijas pārstāvjiem.”

18.   Dekrēta Nr. 91-284 4. un turpmākajos pantos ir precizēts, ka CPDC lēmumus pieņem šīs komitejas valde, ka tie tiek paziņoti valdības komisāram un Valsts kontrolierim un ka šie lēmumi kļūst saistoši, ja neviens no iepriekš minētajiem nav izmantojis savas veto tiesības piecpadsmit dienu termiņā.

19.   Ar Dekrēta Nr. 98-132 1. pantu CPDC līdzekļi tika palielināti, papildinot tās ienākumus ar daļu no TACA ieņēmumu pārpalikuma. Saskaņā ar minēto normu “ar rūpniecības ministra, tirdzniecības un amatniecības ministra un budžeta ministra kopīgi pieņemtu rīkojumu katru gadu tiek noteikts to līdzekļu maksimālais robežlielums, kas izlietojami Profesionālās degvielas piegādes komitejas vajadzībām”.

20.   Norādītais CPDC līdzekļu palielinājums tika apstiprināts ar Eiropas Kopienu Komisijas 1997. gada 18. jūnija Lēmumu Nr. 294/97, laika posmam no 1997. līdz 2000. gadam paredzot budžetu 60 miljonu FRF (aptuveni EUR 9 147 000) apmērā (9).

III – Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

21.   2001. gada 11. aprīlī katra no prasītājām sabiedrībām lietās no C-321/04 līdz C-325/04 Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne (Francija) [Sentetjēnas Sociālā nodrošinājuma lietu tiesā] cēla pret Caisse Organic vērstu prasību. Šīs prasības tika iesniegtas, lai panāktu, ka tiek atmaksātas summas, ko attiecīgās sabiedrības samaksājušas kā TACA 1999. un/vai 2000. gadā. Sabiedrības uzskatīja, ka TACA ieviests, pārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punktu.

22.   Ar 2003. gada 27. janvāra spriedumiem Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne šīs prasības noraidīja. Prasītājas pamata lietā iesniedza apelācijas sūdzību Cour d’appel de Lyon [Lionas Apelāciju tiesā].

23.   2003. gada 7. aprīlī prasītāja pamata lietā C-276/04 Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne cēla pret Caisse Organic vērstu prasību, lai panāktu, ka tiek atmaksātas summas, ko tā samaksājusi kā TACA no 2000. līdz 2002. gadam.

24.   2003. gada 11. aprīlī prasītājas pamata lietās no C-266/04 līdz C-270/04 minētajai valsts tiesai iesniedza piecas dažādas prasības pret Caisse Organic, lai panāktu, ka tām tiek atmaksātas summas, ko tās samaksājušas kā TACA 2001. gadā.

25.   Iesniedzējtiesas norādītajās lietās vēlas noskaidrot, vai TACA tika ieviests, pārkāpjot EKL 87. panta 1. punktu un 88. panta 3. punkta pēdējo teikumu.

26.   Tāpēc Cour d’appel de Lyon ar 2004. gada 24. februāra rīkojumiem nolēma apturēt tiesvedību un lūdza Tiesu, lai tā “lemj, vai no [prasītājām lietās no C-321/04 līdz C-325/04] iekasētais [TACA] ir kvalificējams kā valsts atbalsts EKL 87. panta nozīmē”.

27.   Ar 2004. gada 5. aprīļa rīkojumiem Tribunal des affaires de sécurité sociale de Saint-Étienne nolēma apturēt tiesvedību lietās no C-266/04 līdz C-270/04 un C-276/04 un uzdot Tiesai šādu prejudiciālo jautājumu:

“Vai EKL 87. pants ir interpretējams tā, ka valsts palīdzība, ko Francija ir izmaksājusi no CPDC [..], no Fisac [..], kā aiziešanas atbalstu amatniekiem un tirgotājiem un kā dotācijas pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmām, kā arī pašnodarbinātu amatnieku vecuma apdrošināšanas shēmām, ir uzskatāma par valsts atbalsta shēmu?”

IV – Analīze

28.   No rakstveida apsvērumiem, it īpaši no tiem, ko ir iesniegusi Komisija, prasītājas pamata lietās un Francijas valdība, izriet, ka šajās lietās par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē varētu kvalificēt divu veidu pasākumus. Par tādu varētu uzskatīt, pirmkārt, atsevišķu mazumtirdzniecības veikalu neapliekamību ar TACA un, otrkārt, dažādus no TACA ieņēmumiem finansētus pasākumus. Vispirms tomēr ir jāizvērtē divu grupu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība.

A –    Ievada piezīmes par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību

29.   Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 24. septembra rīkojumu visas iepriekš norādītās lietas tika apvienotas procesa mērķiem un sprieduma pieņemšanai.

30.   Vispirms ir jānorāda arī tas, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz TACA Tiesai 2004. gada 16. novembrī ir iesniegusi arī Cour de cassation (Francija) [Kasācijas tiesa] (10). Norādītā lūguma izskatīšana tika apturēta līdz spriedumu pasludināšanai šajās lietās.

31.   Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība rakstveida procesā netika apstrīdēta. Es tomēr vēlos norādīt, ka iesniedzējtiesu – gan Tribunal des affaires sociales de Saint-Étienne, gan Cour d’appel de Lyon – rīkojumi par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj noteikt Kopienu tiesību jautājumu patieso nozīmi attiecībā uz piemērojamajām valsts tiesību normām, jo, pirmkārt, Tribunal des affaires sociales de Saint-Étienne prejudiciālajos jautājumos nav sniegts sīkāks šo tiesību normu izklāsts un tajos ir tikai norādīts uz atsevišķiem apstrīdētā nodokļa ieņēmumu izlietojuma veidiem, un, otrkārt, Cour d’appel de Lyon neprecizē, kā apstrīdētā nodokļa ieņēmumi tiek izlietoti. Šajos apstākļos valsts tiesību kontekstu pietiekami var izprast vienīgi tad, ja vienlaicīgi izskata abu iesniedzējtiesu rīkojumus par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

32.   Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai informācija, kas ir jāietver lēmumos lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, “ir vajadzīga ne tikai tāpēc, lai Tiesa varētu sniegt lietderīgas atbildes, bet arī tāpēc, lai dotu dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām iespēju iesniegt savus apsvērumus atbilstoši Tiesas Statūtu 20. pantam” (11). Ņemot vērā šo principu, tie Tribunal des affaires sociales de Saint-Étienne rīkojumi par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, kuros trūkst piemērojamo valsts tiesību normu izklāsta, šķiet pārlieku nepilnīgi. Šādā situācijā citu dalībvalstu valdības, kas ir nolēmušas izstrādāt savus apsvērumus, nevar atsaukties uz lietas dalībnieku vai Francijas valdības rakstveida apsvērumiem, jo šo apsvērumu nav to rīcībā.

33.   Uz šiem lēmumu lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu trūkumiem ir vērts norādīt, lai gan, īpaši ņemot vērā uz tiem pamatoto lietu apvienošanu ar lietām, kas ir pamatotas uz Cour d’appel de Lyon lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, šie trūkumi Tiesai neliedz sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesām.

B –    Atsevišķu mazumtirdzniecības veikalu neapliekamība ar nodokli

1.      Jautājuma atbilstība, ņemot vērā pamata prāvas priekšmetu

34.   Ņemot vērā pamata prāvu priekšmetu, es šaubos, vai ir jēga noskaidrot atbildi uz jautājumu, vai atsevišķu tirdzniecības platību neapliekamība ar TACA ir uzskatāma par valsts atbalstu. Šīs prāvas attiecas uz lielveikalu lūgumiem atmaksāt summas, kas samaksātas kā TACA. Proti, ja atsevišķu veikalu atbrīvojums no nodokļa būtu kvalificējams par valsts atbalstu, šiem veikaliem kā valsts atbalsta saņēmējiem tas būtu jāatmaksā. Tātad tas, ka atbrīvojums no nodokļa tiktu kvalificēts kā valsts atbalsts, nekādā veidā neietekmētu TACA iekasēšanas likumību. Tāpēc man nešķiet, ka Tiesai būtu lietderīgi spriest par šo pirmo jautājuma aspektu.

35.   Šķiet, ka prasītāju pamata lietā centieni pierādīt saikni starp atsevišķu veikalu neapliekamību ar nodokli un prasītāju apliekamības ar nodokli likumību ir saistīti ar pārpratumu, kas varētu izrietēt no Tiesas judikatūras pārāk burtiskas izpratnes. Ir skaidrs, ka, pirmkārt, atbrīvojumu no nodokļa maksājumiem vai sociālo iemaksu veikšanas tiešām var uzskatīt par valsts atbalstu EKL izpratnē, ja tas “pēc sava rakstura ir izņēmuma pasākums attiecībā pret vispārējās sistēmas struktūru, kurā tas tiek piemērots” (12), un ka, otrkārt, “atbalsta finansējuma veids visu atbalsta shēmu, kurā to ir paredzēts finansēt, var padarīt par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Šādā gadījumā atbalsta vērtējumu nevar nošķirt no tā finansējuma veida seku vērtējuma [..]. Gluži pretēji, Komisijai pārbaudot atbalsta pasākumu, noteikti ir jāņem vērā arī atbalsta finansējuma veids, ja šis veids ir atbalsta pasākuma neatņemama sastāvdaļa” (13). Manuprāt, vienlaicīgi aplūkojot minētos spriedumus, nevar secināt, ka nodokļu atbrīvojums kā atbalsta finansējuma veids būtu visos gadījumos jāuzskata par atbalsta pasākumu neatņemamu sastāvdaļu.

36.   Šajā sakarā ir jācitē 2005. gada 13. janvāra spriedums lietā Streekgewest Westelijk Noord-Brabant (14), kurā Tiesa ir norādījusi, ka starp nodokli un nodokļa atbrīvojuma finansējumu nepastāv cieša saikne. Tiesa ir precizējusi, ka “šī nodokļa ieņēmumi nekādā veidā neietekmē atbalsta apmēru. Proti, nodokļa atbrīvojuma piemērošana un tā apjoms nav atkarīgi no minētā nodokļa ieņēmumiem”.

37.   Prasītājas pamata lietās mutvārdu procesā norādīja, ka minētajai lietai nav izšķirošas nozīmes šajā tiesvedībā, ņemot vērā tai raksturīgos apstākļus. Minētās prasītājas šajā sakarā ir paskaidrojušas, ka norādītajā lietā esot izvērtēts vispārējs nodokļu tiesiskais regulējums, kura priekšmets ir vides aizsardzība, nodokļa ieņēmumu ieskaitīšana valsts kasē, konkurences neesamība starp ar nodokli apliekamajiem uzņēmumiem un no nodokļa atbrīvotajiem uzņēmumiem, kā arī tiešas un nesaraujamas saiknes neesamība starp nodokli un norādīto tā ieņēmumu izlietojuma veidu, savukārt šajā lietā ir jāizvērtē konkrēts nodokļu tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru iekasētie ieņēmumi attiecīgajā laika posmā netiek ieskaitīti valsts vispārējā budžetā. Turklāt TACA ieņēmumi tiek izlietoti pozitīviem pasākumiem, kas ir labvēlīgi prasītāju sabiedrību konkurentiem, un starp nodokli un atbalstu, ko veido nodokļa atbrīvojums, pastāv tieša un nesaraujama saikne.

38.   Lai gan nevar noliegt atšķirības starp nodokļu pasākumu, attiecībā uz kuru ir taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Streekgewest Westelijk Noord-Brabant, un TACA, paliek spēkā apsvērums, ka tad, ja attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie nodokļu atbrīvojumi būtu kvalificējami kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, prasītājām tomēr nebūtu pamata atteikties no TACA maksāšanas. Proti, kad valsts atbalstu veido atsevišķu nodokļu maksātāju atbrīvojums no nodokļa, attiecībā pret EKL 87. un turpmākajiem pantiem nelikumīga ir nevis nodokļa iekasēšana, bet gan tieši atsevišķu nodokļu maksātāju atbrīvojums no nodokļa. Tādējādi es uzskatu, ka, neņemot vērā atšķirības starp iepriekš minētajā spriedumā vērtēto nodokļu pasākumu un TACA, minētajā spriedumā ir noteikts vispārējs princips, ka starp nodokli un valsts atbalstu nodokļa atbrīvojuma formā nepastāv pietiekama saikne. Pat ja Likumā Nr. 72-657 paredzētajiem nodokļu atbrīvojumiem būtu tāds pats mērķis kā dažādiem TACA ieņēmumu izlietojuma veidiem, starp dažādiem nodokļa atbrīvojumiem un nodokļa iekasēšanu tik un tā nepastāvētu pietiekami cieša saikne. Šķiet, neskaidra ir argumentācija, ko izmanto prasītājas pamata lietās, proti, ka starp nodokļu atbrīvojumiem un no TACA ieņēmumiem finansētajiem pozitīvajiem pasākumiem pastāv cieša saikne un ka, lai EKL 88. panta 3. punktam būtu lietderīga iedarbība, esot jāpieļauj TACA atmaksāšana minētajām prasītājām. Tā kā no TACA ieņēmumiem finansēto labvēlīgo pasākumu kvalifikācija neietekmē nodokļu atbrīvojumu kvalifikāciju atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam, nav būtiski zināt, cik lielā mērā dalībvalstis saskaras ar praktiskām grūtībām, atgūstot atbalstu, kas, pārkāpjot EKL 88. panta 3. punktu, attiecīgā gadījumā ir piešķirts kā nodokļu atbrīvojums.

2.      Pakārtoti: atsevišķu veikalu neapliekamības ar nodokli kvalifikācija

39.   Katrā ziņā tas, ka nav lietderīgi noskaidrot, kā, ņemot vērā EKL 87. panta 1. punktu, ir kvalificējama atsevišķu veikalu neapliekamība ar nodokli, nav uzskatāms par attiecīgo valsts tiesību aktu tiesiskuma apliecinājumu.

40.   Ja Tiesa tomēr vēlētos lemt par, pirmkārt, atsevišķu mazumtirdzniecības veikalu un, otrkārt, atsevišķu lielveikalu (atkarībā no to nodibināšanas datuma) neapliekamības ar nodokli kvalifikāciju (15), tai būtu sīki jāizvērtē attiecīgo nodokļu atbrīvojumu atbilstība piemērojamo valsts tiesību aktu mērķiem.

41.   Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru valsts īstenotu pasākumu sociālais raksturs nav pietiekams, lai tos vispār nevarētu kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē (16). Norādītais pants “valsts īstenotus pasākumus nenošķir pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet gan pēc to sekām” (17).

42.   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta kvalifikācijai EKL 87. panta 1. punktā ir izvirzīti četri nosacījumi.. Pirmkārt, tam ir jābūt valsts vai no valsts līdzekļiem finansētam pasākumam. Otrkārt, šim valsts pasākumam ir jāspēj ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, tam ir jābūt labvēlīgam atbalsta saņēmējam. Ceturtkārt, tam ir jārada konkurences izkropļojumi vai jādraud tos radīt (18). Turklāt pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka valsts atbalsta kvalifikācijai vajag izpildīt visus EKL 87. panta 1. punktā izvirzītos nosacījumus (19).

43.   Nepastāv nekādas šaubas, ka atbrīvojums no nodokļa, kura ieņēmumi ir izmantojami valsts pasākumu finansēšanai, ir valstij piedēvējams pasākums (20). Ņemot vērā ar Francijas tiesību aktiem izveidoto tiesiskā regulējuma režīmu, strīdīgais nodoklis ir ieņēmumu avots valsts noteiktām iestādēm, no kurām kā pirmā ir jāmin Caisse Organic, un tādējādi atteikšanās no daļas šo ieņēmumu, no nodokļa atbrīvojot atsevišķus uzņēmumus, var radīt valsts līdzekļu zaudējumus.

44.   Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta jēdziens ir vispārīgāks nekā subsīdiju jēdziens, jo ietver ne tikai pozitīvus pasākumus, piemēram, tās pašas subsīdijas, bet arī pasākumus, ar ko dažādos veidos tiek samazinātas izmaksas, kas parasti ir sedzamas no uzņēmuma budžeta un kam, lai arī tās nav uzskatāmas par subsīdijām šī jēdziena šaurā izpratnē, ir tāds pats raksturs un tādas pašas sekas. Līdz ar to ne visos gadījumos vajag pierādīt, ka ir notikusi valsts līdzekļu nodošana, lai varētu uzskatīt, ka vienam vai vairākiem uzņēmumiem piešķirtās privilēģijas ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (21).

45.   Tāpēc ir iespējams atsevišķu veikalu atbrīvojumu no strīdīgā nodokļa šajā lietā kvalificēt kā valsts līdzekļu izlietojumu. Jāpārbauda, vai, ņemot vērā apstrīdētā valsts tiesiskā regulējuma īpašās pazīmes, apstrīdētajos tiesību aktos paredzētā atšķirīgā attieksme nodokļu apliekamības jomā patiešām ir saistīta ar faktisku valsts līdzekļu izlietojumu un vai līdz ar to pastāv selektīva rakstura priekšrocība, proti, vai attiecīgie tiesību akti atsevišķiem uzņēmumiem ir labvēlīgāki nekā citiem.

46.   Attiecībā uz šo jautājumu ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] savos secinājumos lietā Ferring (22) ir norādījis, ka nevar “a priori ne apstiprināt, ne noliegt, ka noteiktu uzņēmumu neaplikšana ar nodokli ir pielīdzināma selektīvām priekšrocībām [EKL 87.] panta izpratnē. Risinājums tātad ir meklējams katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā katras lietas īpašās pazīmes un it īpaši starp ieinteresētajiem uzņēmumiem pastāvošās konkurences attiecības, nodokļa noteikšanas pamatojumu un tā radītās sekas”.

47.   Saskaņā ar judikatūru “uz pasākumiem, kas uzņēmumiem izdevumu ziņā rada atšķirīgas sekas, valsts atbalsta jēdziens neattiecas tad, ja šī atšķirība ir pamatota ar attiecīgā izdevumu režīma raksturu un struktūru” (23).

48.   Attiecībā uz šo jautājumu Komisija, Caisse Organic un Francijas valdība ir norādījušas, ka mazo tirdzniecības platību un atsevišķu citu veikalu neapliekamība ar nodokli ir pamatota ar attiecīgā nodokļu režīma raksturu un struktūru (24). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka tiek īstenoti selektīvi pasākumi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Komisija šajā sakarā paskaidro, ka, ņemot vērā grūtības, ar ko mazie uzņēmumi saskaras jaunu tirdzniecības formu attīstības rezultātā, Francijas valsts pārvaldes iestādes lielveikaliem ir lūgušas izrādīt solidaritāti atbilstoši to nodokļu maksātspējai. Tādējādi TACA tiek iekasēts pēc progresīvas likmes atkarībā no ikgadējā apgrozījuma lieluma uz 1 m²; no nodokļa atbrīvojot veikalus, kuru tirdzniecības platība ir mazāka nekā 400 m² vai kuru ikgadējais apgrozījums ir mazāks nekā EUR 460 000, un veikaliem, kuru tirdzniecības platība ir no 400 līdz 600 m², piemērojot pazeminātu nodokļa likmi. Tas, ka nodokļu maksātāji tādējādi tiek noteikti atkarībā no nodokļu maksātspējas, atbilst uz nodarbinātības solidaritāti balstīta režīma raksturam un struktūrai. Francijas valdība izvirza līdzīgus argumentus. Caisse Organic uzskata, ka tāda režīma struktūrai, kura pamatprincips ir tāds, ka lielveikaliem ir jāsekmē apkaimes tirdzniecības saglabāšana, atbilst noteikumi, saskaņā ar kuriem nodokļu maksātāji ir nosakāmi galvenokārt pēc tirdzniecības platības lieluma, veicot korekcijas atkarībā no uzņēmuma apgrozījuma apmēra, bet no nodokļa maksāšanas ir atbrīvojami uzņēmumi, kas neatbilst šiem kritērijiem (25).

49.   Prasītājas pamata lietās savukārt norāda, ka, lai gan ir pamatoti no nodokļa maksāšanas atbrīvot veikalus ar zemu nodokļu maksātspēju, proti, uzņēmumus ar nelielu apgrozījumu, tas neattiecas uz veikaliem, kas ietilpst lielajos tirdzniecības tīklos (neatkarīgi no to tirdzniecības platības), un pilsētu centros izvietotajiem lielveikaliem, kuri no nodokļa ir atbrīvoti tāpēc, ka ir izveidoti pirms 1960. gada 1. janvāra (Likuma Nr. 72-657 3. panta pirmā daļa).

50.   Komisijas, Francijas valdības un Caisse Organic argumentiem es piekrītu tikai daļēji, jo, manuprāt, tajos, pamatojoties uz attiecīgo tiesību normu sociālo mērķi, ir izdarīti pārsteidzīgi secinājumi par dažādo neapliekamības ar nodokli gadījumu kvalifikāciju.

51.   Es tāpat kā prasītājas pamata lietās uzskatu, ka būtiski ir nošķirt šos dažādos gadījumus, paturot prātā, ka, lai gan likuma sākotnējais mērķis bija radīt iespēju piešķirt to aiziešanas pabalstu amatniekiem un tirgotājiem, kas atbilst izvirzītajiem kritērijiem, nodokļa ieņēmumu lielais apmērs ļāva ar laiku paredzēt arī citus no strīdīgajām iemaksām gūto ieņēmumu izlietojuma veidus, tostarp Fisac vajadzībām. Dažādo no TACA ieņēmumu pārpalikuma finansēto pasākumu mērķu sīkāka analīze apliecina, ka pastāv vairāki šādi mērķi. Kaut arī aiziešanas pabalsts amatniekiem un tirgotājiem patiešām atbilst minētā režīma, kura rezultātā tika ieviests TACA, pārdales loģikai, Fisac ietvaros īstenoto valsts pasākumu galvenais mērķis, šķiet, ir saglabāt pilsētu centru komerciālo pievilcību tirdzniecības zonu attīstības pilsētu nomalēs dēļ un šāds mērķis tikai netieši varētu atbilst minētajai pārdales loģikai.

52.   Vispārīgākā skatījumā šķiet, ka analīzes pamatā ir jautājums, cik lielā mērā minētā režīma struktūrai atbilst tas, ka ar kādu nodokli netiek aplikti atsevišķi uzņēmumi, kas saņem no šī nodokļa ieņēmumiem finansētu atbalstu, gadījumā, ja starp tiem uzņēmumiem, kas ar nodokli tiek aplikti, un tiem uzņēmumiem, kuri no tā ir atbrīvoti, pastāv konkurence. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāsniedz detalizēta atbilde. Lai gan atsevišķu uzņēmumu neapliekamība ar nodokli var likties atbilstoša nodarbinātības solidaritāti veicinoša režīma pārdales loģikai, gadījumos, kad attiecīgie uzņēmumi saņem atbalstu, kas tiek finansēts no minētā nodokļa ieņēmumiem, šādai atbilstībai nepieciešams vismaz, lai kritēriji, pēc kuriem tiek noteikti ar nodokli neapliekamie uzņēmumi, izrietētu no minētās pārdales loģikas.

53.   Tātad ir pamats noskaidrot, vai atšķirības, kas ir paredzētas valsts tiesību aktos attiecībā uz apliekamību ar nodokli, ir pamatotas tikai ar atšķirīgo nodokļu maksātspēju (26) un līdz ar to ir uzskatāmas par objektīvi pamatotām un neapdraud konkurējošu uzņēmumu vienlīdzību.

54.   Man nešķiet, ka šajā lietā strīdīgajos valsts tiesību aktos paredzētās atšķirības izriet vienīgi no nodokļu maksātspējas atšķirībām. Piemēram, tirdzniecības platības kritērijs ļauj solidaritātes shēmā nepiedalīties tirgotājiem, kuru rīcībā esošā tirdzniecības platība ir mazāka nekā valsts tiesību aktos noteiktais minimālais apmērs, taču kuriem ir liels apgrozījums, pateicoties viņu piederībai plaši pazīstamam tirdzniecības zīmolam. Šādu atšķirīgu attieksmi pret “lielajiem” un “mazajiem” veikaliem nevar pamatot arī ar pilsētu centru “atjaunināšanas” mērķi, jo šādus zīmolus var atrast arī iepirkšanās centros, kuros ir apvienots liels skaits “lielveikalu”.

55.   Saskaņā ar prasītāju pamata lietās paskaidrojumiem, kas šajā sakarā nav apstrīdēti, to lielveikalu atbrīvošana no nodokļa, kas izveidoti pirms 1960. gada 1. janvāra, attiecas galvenokārt uz pilsētu centros izvietotiem veikaliem ar lielu tirdzniecības platību. Tādējādi šķiet, ka pret lielveikaliem tiek īstenota atšķirīga attieksme atkarībā no to atrašanās vietas. Jāpiebilst gan, ka lielveikalu uzturēšana pilsētu centrā var labvēlīgi ietekmēt nomales mazos veikalus, līdz ar to šādu atbrīvošanu no nodokļa varētu uzskatīt par pamatotu, ņemot vērā ne tikai ieviestā režīma pārdales loģiku, bet arī pilsētu centru atjaunināšanas mērķi.

56.   Katrā ziņā faktiskie apstākļi ar nodokli aplikto un no nodokļa atbrīvoto uzņēmumu stāvokļa salīdzināšanai ir jākonstatē iesniedzējtiesai.

57.   Attiecībā uz kritērijiem, kas ir saistīti ar ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm un ietekmi uz konkurenci, Komisija, manuprāt, pamatoti atsaucas uz 2002. gada 7. marta spriedumu lietā C-310/99 (27), saskaņā ar kuru gadījumā, “ja valsts sniegts atbalsts kāda uzņēmuma stāvokli uzlabo salīdzinājumā ar to uzņēmumu stāvokli, kas ar to konkurē tirdzniecībā starp dalībvalstīm, uzskata, ka atbalsts ietekmē šos konkurējošos uzņēmumus. Nav nepieciešams, lai atbalstu saņemošais uzņēmums pats veiktu eksportu. [..]

Tāpat, ja dalībvalsts piešķir atbalstu uzņēmumiem, kas darbojas pakalpojumu sniegšanas un tirdzniecības nozarē, nav nepieciešams, ka atbalstu saņēmēji uzņēmumi savu darbību veic ārpus minētās dalībvalsts, lai varētu konstatēt, ka atbalsts ietekmē tirdzniecību Kopienā, it īpaši tad, ja uzņēmumi ir izvietoti divu dalībvalstu robežas tuvumā.

Samērā neliels atbalsta apmērs vai salīdzinoši nelieli saņēmēja uzņēmuma apmēri a priori neizslēdz iespēju, ka tiek ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm.”

58.   Tādējādi apstāklis, ka ar TACA neapliek galvenokārt nelielus uzņēmumus, neizslēdz iespēju, ka ir izpildīts gan kritērijs par ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, gan kritērijs par ietekmi uz konkurenci.

59.   Līdz ar to es uzskatu, ka nevajag pētīt, kā atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam ir kvalificējami attiecīgajos valsts tiesību aktos paredzētie dažādie gadījumi, kad uzņēmumi nav apliekami ar nodokli. Pakārtoti vajadzētu aicināt valsts tiesu, ņemot vērā attiecīgo valsts tiesību aktu mērķus, salīdzināt ar nodokli aplikto uzņēmumu stāvokli un to uzņēmumu stāvokli, kas no nodokļa atbrīvoti, par pamatu ņemot nodokļu maksātspējas kritēriju, lai pārbaudītu, vai ir izpildīts selektivitātes kritērijs.

C –    Ar TACA izlietojumu saistītas ciešas saiknes pastāvēšana

60.   Vēl pirms izpētes par to, kā atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam ir kvalificējami dažādie vismaz daļēji no TACA ieņēmumiem finansētie pasākumi, iepriekš ir jāizvērtē, vai starp TACA un šiem dažādajiem pasākumiem pastāv cieša saikne. Ja tāda saikne nepastāvētu, attiecīgo nodokli nevarētu uzskatīt par minēto pasākumu neatņemamu sastāvdaļu un līdz ar to minēto pasākumu kvalifikācija neietekmētu valsts tiesās celtās prasības par iekasēto nodokļu atmaksāšanu.

61.   Tā kā spriedumus, kuros ir izskaidrots minētais “saiknes” jēdziens, Tiesa ir taisījusi pēc tam, kad tika iesniegti procesuālie raksti šajā lietā, Tiesa šīs lietas dalībniekus rakstveidā lūdza tiesas sēdē izteikties “par to, vai starp TACA un dažādajiem no šī nodokļa ieņēmumiem finansētajiem pasākumiem pastāv cieša saikne Tiesas 2005. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-174/02 Streekgewest (Krājums, I-85. lpp., 26. punkts) un lietā C-175/02 Pape (Krājums, I-127. lpp., 15. punkts) izpratnē”.

1.      Lietas dalībnieku atbildes uz Tiesas rakstveida jautājumu

62.   Prasītājas pamata lietās uzskata, ka šīs lietas atšķiras no iepriekš minētās lietas Streekgewest. Minētajā lietā tika uzskatīts, ka cieša saikne nepastāv tāpēc, ka, pirmkārt, lietas faktiskajiem apstākļiem ir piemērojams vides aizsardzībai paredzēts vispārējs nodokļu tiesiskais regulējums, otrkārt, attiecīgie nodokļa ieņēmumi ir ieskaitāmi Valsts kasē, treškārt, starp uzņēmumiem, kas aplikti ar nodokli, un tiem, kuri no tā atbrīvoti, nepastāvēja konkurence, kā arī, ceturtkārt, starp nodokli un tā konkrētu izlietojuma veidu nepastāvēja tieša un nesaraujama saikne. Šajās lietās savukārt ir piemērojams konkrēts tiesiskais regulējums, kas ir paredzēts, lai atbalstītu atsevišķas tirgotāju kategorijas, kas konkurē ar TACA maksājošiem uzņēmumiem, TACA ieņēmumi attiecīgajos laika posmos netika ieskaitīti Valsts kasē, turklāt no TACA tika finansēti pozitīvi pasākumi, kas bija labvēlīgi prasītāju konkurentiem.

63.   Attiecībā uz atbalstu, kas izmaksāts no Fisac, prasītājas pamata lietās norāda, ka Fisac tiek finansēts no nodokļa ieņēmumu pārpalikuma, un starpministriju rīkojumā ir noteikts šim mērķim izlietojamo līdzekļu maksimālais apmērs. Tas pats attiecas uz iemaksām tirgotāju un amatnieku vecuma pamatapdrošināšanas shēmā, kā arī uz CPDC finansējumu.

64.   Prasītājas pamata lietās turklāt norāda, ka tieša un nesaraujama saikne pastāv arī starp nodokli un atbalstu, ko veido atbrīvojums no nodokļa, līdz ar to būtu jāatzīst ciešas saiknes pastāvēšana starp TACA un mazo veikalu atbrīvojumu no tā maksāšanas. Gan Caisse Organic, gan Francijas valdība šādu argumentāciju noliedz un atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Streekgewest.

65.   Atbildētāja pamata lietā norāda, ka, viņasprāt, tā TACA ieņēmumu daļa, no kuras nav paredzēts finansēt aiziešanas atbalstu, ir atkarīga no to līdzekļu mainīgā kopējā apjoma, kas ir paredzēti aiziešanas atbalsta izmaksāšanai, un ka šī ieņēmumu daļa katru gadu tiek izlietota dažādiem mērķiem pēc valsts iestāžu ieskatiem. Tādējādi līdzekļu pārpalikums citu pasākumu, nevis aiziešanas atbalsta finansēšanai, ir mainīga apmēra, turklāt šis pārpalikums var tikt daļēji izlietots arī tādu valsts pasākumu finansēšanai, kas pavisam noteikti nav uzskatāmi par valsts atbalstu, piemēram, Epareca (28). Turklāt gan Fisac, gan CPDC ir arī citi finansējuma avoti, ne tikai daļa no TACA ieņēmumiem. Visbeidzot, atbildētāja pamata lietā uzsver, ka daļu no TACA ieņēmumiem katrā ziņā var arī ieturēt un tieši ieskaitīt valsts budžetā. Ņemot vērā minētos apsvērumus, TACA ieņēmumi tieši neietekmē no Fisac vai CPDC izmaksājamu individuālo atbalstu apmēru.

66.   Francijas valdība un Komisija būtībā piekrīt atbildētājas pamata lietā izklāstītajiem argumentiem un uzsver, ka no Fisac vai CPDC izmaksājama atbalsta apmērs ir paredzēts un ierobežots tiesiskajā regulējumā un šis apmērs nekādā ziņā nav noteikts atkarībā no nodokļa ieņēmumu apmēra. Komisija turklāt norāda, ka attiecīgie TACA ieņēmumu pārpalikuma dažādo izlietojuma veidu apmēri tiek noteikti gada sākumā un paliek nemainīgi neatkarīgi no nodokļa ieņēmumu apmēra. Tāpat nepastāv arī noteikta formula, kā nodokļa ieņēmumu pārpalikums ir sadalāms starp dažādiem tā izlietojuma veidiem.

2.      Juridiskais vērtējums

a)      Piemērojamā judikatūra

67.   Tiesa ir atzinusi, ka valsts atbalsta jēdziens attiecas ne tikai uz atsevišķiem netiešajiem nodokļiem atkarībā no šādu nodokļu ieņēmumu izmantojuma (29), bet arī uz pašu netiešos nodokļus veidojošu iemaksu iekasēšanas faktu (30).

68.   Saskaņā ar minētajiem spriedumiem (31), “lai varētu uzskatīt, ka nodoklis vai nodokļa daļa ir valsts atbalsta neatņemama sastāvdaļa, atbilstoši attiecīgam valsts tiesiskajam regulējumam starp nodokli un atbalstu obligāti ir jāpastāv ciešai ar izlietojumu saistītai saiknei, proti, nodokļa ieņēmumi noteikti ir jāizmanto atbalsta finansējumam. Ja pastāv šāda saikne, nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē atbalsta nozīmīgumu un tādējādi arī vērtējumu par to, vai šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu (šajā sakarā skat. 1970. gada 25. jūnija spriedumu lietā 47/69 Francija/Komisija, Recueil, 487. lpp., 17., 20. un 21. punkts). Šādu argumentu dēļ Tiesa ir atzinusi, ka gadījumā, ja starp atbalsta pasākumu un tā finansējuma avotu pastāv šāda saikne, Līguma 93. panta 3. punktā paredzētajā paziņojumā ir jāietver ziņas arī par atbalsta pasākuma finansējuma veidu, lai Komisija varētu to novērtēt, pamatojoties uz pilnīgu informāciju. Ja šis pienākums nav izpildīts, pastāv iespēja, ka tiks atzīts par saderīgu tāds atbalsta pasākums, ko par tādu neatzītu, ja Komisijai būtu zināms šā atbalsta finansēšanas veids (iepriekš minētais spriedums lietā Van Calster u.c., 49. un 50. punkts, kā arī 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C-345/02 Pearle  u.c., Krājums, I-7139. lpp., 30. punkts).”

b)      Juridiskā analīze

69.   Lietas dalībnieki TACA ieņēmumu izlietojuma procesu ir aprakstījuši līdzīgi, bet to viedokļi atšķiras attiecībā uz sekām, kas no tā izriet attiecībā uz kritēriju par ciešas ar izlietojumu saistītas saiknes pastāvēšanu.

70.   Attiecībā uz prasītāju pamata lietās norādīto saikni starp atbrīvojumiem no TACA maksājumiem un tā ieņēmumiem skat. manus iepriekš izklāstītos apsvērumus (32).

71.   Attiecībā uz saikni starp TACA un dažādiem tā ieņēmumu izlietojuma veidiem vispirms ir jānorāda, ka ciešas ar izlietojumu saistītas saiknes pastāvēšanu starp TACA un aiziešanas atbalsta tiesiskā regulējuma režīma finansējumu nav pamata apstrīdēt, jo TACA tika ieviests tāpēc, lai finansētu šo priekšrocību piešķiršanu amatniekiem un tirgotājiem, kuru saimnieciskās darbības vērtība ir samazinājusies lielveikalu paplašināšanās rezultātā.

72.   Galvenās atšķirības lietas dalībnieku argumentācijā ir vērojamas attiecībā uz mehānismu šī nodokļa ieņēmumu pārpalikuma izlietojumam, kas var izveidoties pēc aiziešanas pabalstu izmaksas personām, kas atbilst likumā paredzētajiem nosacījumiem.

73.   Cieša ar izlietojumu saistīta saikne var veidoties no tā, ka TACA ieņēmumu pārpalikums tiek izmantots dažādu ar valsts līdzekļiem īstenojamu pasākumu finansējumam. Šajā sakarā ir jānoskaidro, vai pārpalikuma pastāvēšanas nenoteiktība un tas, ka nepastāv konkrēti noteikumi šāda iespējamā pārpalikuma sadalīšanai starp dažādiem izlietojuma veidiem, liedz uzskatīt, ka starp nodokli un minētajiem izlietojuma veidiem pastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne.

74.   Būtu jānoskaidro, cik lielā mērā nodokļa ieņēmumi tieši ietekmē dažādo atbalsta pasākumu apmēru vai, kā secinājumos lietās Streekgewest un Pape (33) ir izteicies ģenerāladvokāts Hēlhuds [Geelhoed], – cik lielā mērā “nodokļa atcelšana liek izzust arī atbalsta finansējuma avotam”. Šajā sakarā ģenerāladvokāts Hēlhuds ir izpētījis kritērijus, kuri ļauj konstatēt tā sauktās “tiešas un nesaraujamas saiknes” pastāvēšanu starp nodokli un atbalsta pasākumu, kas tiek finansēts ar šo nodokli, norādot, ka šāda saikne ir “daudz nemanāmāka gadījumos, kad nodokļa ieņēmumu izlietojuma veids ir nosakāms pēc kompetento valsts iestāžu ieskatiem, ja atbalsta pasākums ar nodokli tiek finansēts tikai daļēji vai ja nodokļa ieņēmumi tiek izmantoti vairākiem mērķiem, ne tikai attiecīgā atbalsta pasākuma finansēšanai, vai ja nodoklis tieši neietekmē nozari, kas saņem atbalstu”.

75.   Lai gan nav šaubu, ka starp nodokli maksājošajiem uzņēmumiem un tiem uzņēmumiem, kam ir labvēlīgi no nodokļa ieņēmumu pārpalikuma finansētie pasākumi, pastāv konkurence, vairāki apstākļi norāda uz to, ka starp TACA un dažādiem tā ieņēmumu pārpalikuma izlietojuma veidiem tomēr nepastāv tieša un nesaraujama saikne.

76.   Apstāklis, ka valsts pasākumu finansēšanai tiek izmantota tikai daļa no TACA ieņēmumiem, proti, tikai to pārpalikums, pats par sevi nav izšķirošais apsvērums. Spriedumā lietā Enirisorse (34) Tiesa ir noteikusi, ka tāda nodokļa iekasēšana, kura ieņēmumi daļēji tiek piešķirti valsts uzņēmumam, varētu tikt uzskatīta par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, precizējot, ka “nodokļa iekasēšanas un tā ieņēmumu piešķiršanas iespējamais nelikumīgums [..] attiecas vienīgi uz to nodokļa ieņēmumu daļu, kas tiek pārskaitīta valsts uzņēmumam, bet ne uz šo nodokli kopumā”.

77.   Svarīgi savukārt ir tas, ka dažādie TACA ieņēmumu pārpalikuma izlietojuma veidi ir paredzēti attiecīgajos valsts tiesību aktos, taču šo ieņēmumu sadale starp dažādiem izlietojuma veidiem ir to kompetento ministru ziņā, kas ar rīkojumu nosaka dažādiem izlietojuma veidiem paredzēto līdzekļu maksimālo apmēru. Turklāt fondiem, no kuriem piešķir atbalstus, proti, Fisac un CPDC, ir dažādi līdzekļi.

78.   Komisija turklāt pamatoti ir norādījusi, ka ar starpministriju rīkojumu Fisac un CPDC piešķirto līdzekļu summas ir nemainīgas neatkarīgi no nodokļa ieņēmumu apmēra.

79.   Visbeidzot, ir skaidrs, ka no Fisac un CPDC finansētā atbalsta apmērs atbilst attiecīgajiem tiesiskajam regulējumam un nekādā veidā nav atkarīgs no tiem piešķirtās TACA ieņēmumu daļas apmēra.

80.   Šādos apstākļos nevar konstatēt ciešas ar izlietojumu saistītas saiknes pastāvēšanu starp TACA un no Fisac un CPDC finansētajiem pasākumiem.

81.   Attiecībā uz atbalstu, kas it kā esot piešķirts tirgotājiem, uz TACA ieņēmumu pārpalikuma rēķina nepaaugstinot šo tirgotāju obligātās iemaksas pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmās, pietiek konstatēt, ka iemaksu apmēra noteikšana ir lēmums, kas tiek pieņemts pēc šo vecuma apdrošināšanas shēmu pārvaldītāju ieskatiem. Tā kā nepastāv ne tieša, ne netieša saikne starp minētajam mērķim izlietojamo TACA ieņēmumu pārpalikumu un attiecīgo vecuma apdrošināšanas shēmu ieņēmumiem, ir jāatzīst, ka starp TACA un noteiktas tā ieņēmumu pārpalikuma daļas izlietojumu šiem fondiem nepastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne.

D –    Par dažādiem pasākumiem, kas tiek finansēti ar apstrīdēto nodokli

82.   Vispirms ir jāizvērtē, kādā veidā aiziešanas pabalsts tirgotājiem un amatniekiem, kuri pilnībā izbeidz savu darbību, var būt kvalificējams kā atbalsta pasākums EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

83.   To, vai pasākumi, kas kaut vai daļēji tiek finansēti no TACA ieņēmumu pārpalikuma, var tikt uzskatīti par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja starp nodokli un dažādiem attiecīgajiem pasākumiem nepastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne, es izvērtēšu tikai pakārtoti.

1.      Ieinteresēto lietas dalībnieku galvenie argumenti

84.   Prasītājas pamata lietās apgalvo, pirmkārt, ka aiziešanas pabalsts ir kvalificējams kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tās uzstāj, ka labumu gūst atsevišķi uzņēmumi, proti, tirgotāji un amatnieki, kas turpina veikt savu darbību (skat. 1996. gada 13. augusta rīkojumu par vispārējām normām atbalsta piešķiršanai tirgotājiem un amatniekiem, kā tas ir paredzēts Finanšu likuma 1982. gadam 106. pantā (35), kurā ir noteikts, ka “pieteikuma iesniedzējam ir jāapliecina [..], ka pieteikuma iesniegšanas dienā viņš turpina darbību tirdzniecībā vai amatniecībā”). Aiziešanas pabalsts rada konkurences izkropļojumus. Pat atsevišķu tirgotāju un amatnieku apziņa vien, ka, pārtraucot savu darbību, viņi saņems aiziešanas pabalstu, ietekmē viņu izdevumus profesionālās darbības laikā. Zinot, ka viņi varēs saņemt aiziešanas pabalstu, šie tirgotāji un amatnieki var samazināt savas iemaksas papildu pensiju shēmās un tādējādi samazināt savus sociālos maksājumus. Tirgotājs vai amatnieks, kas turpina savu darbību, atšķirībā no uzņēmumiem, uz kuriem attiecīgās priekšrocības neattiecas, šādi veidotos finanšu ietaupījumus varētu ieguldīt savā darbībā (36). Turklāt, tā kā aiziešanas pabalsts mudina personas, kuras atbilst tā saņemšanas nosacījumiem, izbeigt savu darbību, tas tieši ietekmē konkurenci, jo tā rezultātā samazinās uzņēmēju skaits attiecīgajā tirgū.

85.   Otrkārt, attiecībā uz TACA ieņēmumu daļas izlietojumu Fisac vajadzībām prasītājas pamata lietās apgalvo, ka minētā fonda mērķis ir no valsts līdzekļiem finansēt atsevišķām tirgotāju un amatnieku kategorijām paredzētus atbalsta pasākumus. Šādi pasākumi apdraudētu konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. No Fisac līdzekļiem finansētie pasākumi tāpat kā aiziešanas pabalsts ir uzskatāmi par valsts pabalstu, uz ko saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu attiecas pienākums par to iepriekš paziņot Komisijai.

86.   Treškārt, attiecībā uz pašnodarbinātu amatnieku un pašnodarbinātu ražotāju un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanu prasītāji norāda, ka TACA ieņēmumu daļas izlietojums minētajām shēmām tāpat ir uzskatāms par valsts atbalstu. Šāda finansējuma rezultātā tiek samazināti izdevumi, kas ir saistīti ar amatnieku un tirgotāju pensiju shēmas finansēšanu, jo šāds finansējums aizstāj iemaksu apmēra paaugstinājumu, kas būtu nenovēršams, ņemot vērā to, ka attiecīgās pensiju shēmas kopumā rada zaudējumus. Ar šādu izdevumu samazinājumu tiek nostiprināta attiecīgo amatnieku un tirgotāju konkurētspēja attiecībā pret uzņēmumiem, kas piedalās citās vecuma apdrošināšanas shēmās.

87.   Ceturtkārt, attiecībā uz TACA ieņēmumu daļas izlietojumu CPDC mērķiem prasītājas apgalvo, ka no valsts tiesību aktiem izriet, ka minētā komiteja tāpat kā Fisac piešķir valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt prasītājas norāda, ka nav izpildīti Komisijas 1997. gada 18. jūnija lēmumā paredzētie nosacījumi. Pirmkārt, CPDC turpināja izmaksāt atbalstu pēc 2000. gada 31. decembra, lai gan nebija saņemta jauna atļauja pagarināt līdz minētajam datumam apstiprināto atbalstu izmaksas laika posmu. Otrkārt, CPDC budžetā sistemātiski tika pārsniegtas ar Komisijas lēmumu atļautās summas.

88.   Attiecībā uz de minimis normas piemērošanu, kas ir minēta Komisijas 1992. un 1996. gada paziņojumos un sīkāk izklāstīta Komisijas 2001. gada 12. janvāra Regulā (EK) Nr. 69/2001 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (37), prasītājas uzsver, ka tā ir stājusies spēkā pēc apstrīdēto atbalsta pasākumu īstenošanas (38). Katrā ziņā Francijas iestādes neesot ievērojušas de minimis normas piemērošanas nosacījumus. Tās pat neesot atbalstu saņēmušos uzņēmumus informējušas par to, ka šis atbalsts atbilst de minimis normai, kā arī neesot ieviesušas kontroles procedūras, lai novērstu de minimis apmēra pārsniegšanu (39).

89.   Visbeidzot, prasītājas norāda, ka sociālais mērķis, ko, īstenojot dažādos no TACA ieņēmumiem finansētos pasākumus, tiekušās sasniegt Francijas iestādes, nav pietiekams, lai pasākumi nebūtu kvalificējami kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un tādējādi arī neattaisno to, ka par šiem pasākumiem nav iepriekš paziņots Komisijai, kā ir paredzēts EKL 88. panta 3. punktā (40).

90.   Atbildētāja pamata lietā vispirms uzsver, ka aiziešanas pabalsts ir atbalsts, kas piešķirams nevis uzņēmumiem, bet privātpersonām, kas priekšlaicīgi ir izbeigušas jebkādu saimniecisko darbību. Šāds TACA izlietojums tādējādi nevar radīt konkurences izkropļojumus vai ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

91.   Attiecībā uz TACA ieņēmumu pārpalikuma daļas izlietojumu Fisac vajadzībām Caisse Organic norāda, ka no Fisac tiek finansētas, pirmkārt, visas vietējā mēroga pilsētbūvniecības un teritoriālās plānošanas darbības. Šāds finansējums neietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Subsīdijas, ko no Fisac izmaksā uzņēmumiem, ir uzskatāmas par neliela apmēra atbalstu, uz ko neattiecas pienākums par to iepriekš paziņot Komisijai (41). Šajā sakarā atbildētāja skaidro, ka saskaņā ar Dekrētu Nr. 95-1140 maksimālais subsīdiju apmērs, ko var tieši piešķirt uzņēmumam, ir FRF 60 000 (jeb aptuveni EUR 9150). Saskaņā ar 2003. gada 5. februāra Dekrētu Nr. 2003-107 šis maksimālais apmērs ir EUR 10 000 (un izņēmuma gadījumos EUR 20 000).

92.   Attiecībā uz TACA ieņēmumu pārpalikuma daļas izlietojumu vecuma apdrošināšanas shēmām atbildētāja norāda, ka, tā kā minētās shēmas ir obligātas pamatapdrošināšanas shēmas, šāds izlietojums izriet no jebkuras uz valsts vai profesionālo solidaritāti balstīta sociālā nodrošinājuma tiesiskā regulējuma loģikas. Atbildētāja norāda, ka Kopienu tiesībās nepastāv ierobežojumi attiecībā uz dalībvalstīm atzītām tiesībām brīvi organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas (42).

93.   Visbeidzot, no CPDC piešķirtie atbalsti ietilpst de minimis atbalstu kategorijā.

94.   Attiecībā uz TACA ieņēmumu dažādiem izlietojuma veidiem Francijasvaldība norāda arī to, ka, pirmkārt, summa, kas tiek izlietota aiziešanas pabalsta izmaksām, nav uzskatāma par valsts atbalstu, jo tās piešķiršanas nosacījums ir tirgotāja darbības pilnīga izbeigšana, kā ir paredzēts 1982. gada 2. aprīļa Dekrēta Nr. 82-307 5. un 10. pantā.

95.   Otrkārt, attiecībā uz TACA ieņēmumu pārpalikuma daļu, kas tiek izlietota Fisac un CPDC vajadzībām, Francijas valdība, atsaucoties uz Regulu Nr. 69/2001, vērš uzmanību uz to, ka subsīdijas, ko uzņēmumiem var piešķirt ar Fisac vai CPDC starpniecību, ir paredzētas vietējiem apdraudēto reģionu mazajiem uzņēmumiem, un to apmērs nepārsniedz minētajā regulā noteikto maksimālo apmēru. Tādējādi šādas subsīdijas nav kvalificējamas kā valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Lai pamatotu savu argumentāciju, Francijas valdība atsaucas arī uz Komisijas 1997. gada 14. maija Paziņojumu par noteikumiem, kas ir piemērojami valsts atbalstam uzņēmumiem nelabvēlīgos pilsētu rajonos (43).

96.   Treškārt, attiecībā uz TACA ieņēmumu pārpalikuma daļas izlietojumu amatnieku un tirgotāju vecuma apdrošināšanas shēmu finansēšanai ir jānorāda, ka saņēmējkases (Organic un Cancava) pārvalda sociālā nodrošinājuma pamatshēmu, kas ir balstīta uz solidaritātes apsvērumiem. Tā kā attiecīgo kasu veiktā darbība nav saimnieciska darbība (44), EKL 87. panta 1. punkts uz šīs darbības finansēšanu neattiecas.

97.   Attiecībā uz TACA ieņēmumu izlietojumu Komisija uzsver, pirmkārt, ka amatnieku un tirgotāju aiziešanas pabalsts tiek izmaksāts pēc pabalsta saņēmēja saimnieciskās darbības izbeigšanas. Tādējādi attiecīgais pabalsts nevar radīt konkurences izkropļojumus. Tas ir uzskatāms par sociāla rakstura pasākumu.

98.   Otrkārt, attiecībā uz TACA ieņēmumu daļas izlietojumu Fisac vajadzībām Komisija uzskata, ka attiecīgo atbalstu apmērs ir neliels un tiem ir piemērojama Regula Nr. 69/2001.

99.   Treškārt, TACA ieņēmumu pārpalikuma daļu izmantojot amatnieku un tirgotāju vecuma pamatapdrošināšanas shēmu finansēšanai, ir paredzēts saglabāt līdzsvaru attiecīgajās shēmās. Finansējums nav kvalificējams kā valsts atbalsts, jo to saņemošās valsts struktūras, kuru ziņā ir obligāto pensiju shēmu pārvaldīšana, nav uzskatāmas par uzņēmumiem, kas ir spējīgi veikt saimniecisku darbību (45).

100. Ceturtkārt, TACA ieņēmumu daļas izlietojums CPDC vajadzībām tāpat kā Fisac finansējums ir kvalificējams kā de minimis atbalsts.

2.      Juridiskais vērtējums

a)      Piemērojamā judikatūra

101. Atbalsta jēdzienu veidojošie elementi jau ir norādīti (46).

102. Spriedumā lietā PreussenElektra (47) Tiesa ir atgādinājusi, ka atbalsta jēdziens attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad atbalstu tieši piešķir valsts, bet arī uz gadījumiem, kad to piešķir valsts izveidotas vai valsts noteiktas publisko vai privāto tiesību struktūras. Proti, “Kopienu tiesībās netiek pieļauts, ka, vienkārši izveidojot autonomas struktūras atbalsta sadalei, ir iespējams apiet valsts atbalstu reglamentējošās tiesību normas” (48).

b)      Par aiziešanas pabalsta režīmu

103. Netiek apstrīdēts, ka aiziešanas pabalsta režīma mērķis ir ar valsts līdzekļiem radīt noteiktas priekšrocības, to darot ar īpašas, šim mērķim valsts noteiktas struktūras – Caisse Organic – starpniecību. Lietas dalībnieki un ieinteresētās personas, kas Tiesai ir iesniegušas savus apsvērumus, nav vienisprātis par to, vai šo priekšrocību saņēmēji veic saimniecisku darbību un/vai attiecīgais režīms ietekmē konkurenci.

104. Abas nostājas ir iespējams atbilstoši pamatot, jo saskaņā ar Likuma Nr. 81-1160 106. pantu (redakcijā, kas piemērojama pamata lietu faktiskajiem apstākļiem) kā aiziešanas pabalsta saņemšanas nosacījums ir paredzēts tirgotāja vai amatnieka statuss, savukārt pretējo nostāju pamato tas, ka šajā pašā pantā kā prasība pabalsta saņemšanai ir izvirzīta arī attiecīgā tirgotāja vai amatnieka darbības izbeigšana.

105. Nevar piekrist argumentam, ka iespēja saņemt aiziešanas pabalstu pati par sevi ietekmē iespējamo pabalsta saņēmēju lēmumus viņu profesionālās darbības laikā, samazinot viņu centienus sev nodrošināt papildu sociālās garantijas un līdz ar to samazinot viņu attiecīgos izdevumus. Lēmums iesaistīties papildu sociālo garantiju shēmā nav saistīts ar parastiem izdevumiem, kas rodas, veicot saimniecisko darbību, jo šis lēmums ir saistīts ar šo tirgotāju un amatnieku brīvu izvēli. Katrā ziņā, lai saņemtu aiziešanas pabalstu, attiecīgajai personai noteiktu laika posmu ir jābūt iesaistītai vecuma pamatapdrošināšanas shēmā. Turklāt, kā tiesas sēdē pamatoti ir norādījusi Caisse Organic, lēmums iesaistīties papildu sociālā nodrošinājuma shēmā tiek pieņemts ilgu laiku pirms pensionēšanās, līdz ar to tirgotājs vai amatnieks attiecīgā lēmuma pieņemšanas brīdī nekādā veidā nevar paredzēt, vai viņš varēs izpildīt pabalsta saņemšanas nosacījumus. Visbeidzot, prasītāju pamata lietās argumentā nav ņemts vērā tas, ka aiziešanas pabalsta sociālā rakstura dēļ tā piešķiršanai ir noteikti stingri ar līdzekļu apmēru saistīti nosacījumi un katrā ziņā pabalsta apmērs nav tāds, lai darbību izbeigušajiem tirgotājiem un amatniekiem nodrošinātu uzturlīdzekļus visu pensijas laiku (49).

106. Vēl atliek noskaidrot, vai aiziešanas pabalsts ir attiecināms uz uzņēmumiem Kopienu konkurences tiesību izpratnē, ņemot vērā faktu, ka tas tiek piešķirts tirgotājiem un amatniekiem. Manuprāt, saskaņā ar Tiesas judikatūru (50) šajā sakarā ir jāizvērtē priekšrocības radītās sekas. Kā pilnīgi pamatoti norāda Komisija (51), aiziešanas pabalsts patiešām tiek izmaksāts tirgotājiem un amatniekiem pēc tam, kad viņi ir izbeiguši savu darbību; līdz ar to pabalsts nav tāda priekšrocība, kas varētu sekmēt minētās darbības veikšanu. Tādējādi, pat ja varētu uzskatīt, ka aiziešanas pabalsts rada priekšrocības uzņēmumiem, tam tomēr nav būtiskas ietekmes uz konkurenci, ņemot vērā arī to, ka tirgotāji un amatnieki, kas gūst labumu no minētā pasākuma, to gūst zemā apgrozījuma dēļ.

107. Šādu secinājumu neatspēko 2001. gada 21. jūnija spriedums lietā Moccia Irme u.c./Komisija (52). Minētajā spriedumā Tiesa ir apstiprinājusi Pirmās instances tiesas spriedumu, kurā kā atbalsts EOTK līguma 4. panta izpratnē ir kvalificēts slēgšanas pabalsta režīms. Atgādinot, ka ar EOTK līguma 4. panta c) apakšpunktu ir aizliegti visa veida atbalsti bez ierobežojumiem, Tiesa spriedumā ir norādījusi, ka “atšķirībā no EK līguma 92. panta 1. punkta EOTK līguma 4. panta c) punktā nav ietverta prasība, ka, lai atbalstu varētu uzskatīt par nesaderīgu ar kopējo tirgu, tam ir jārada konkurences izkropļojums vai jādraud tas radīt” (53).

108. Tādējādi ir jāsecina, ka Likuma Nr. 81-1160 106. pantā paredzētais aiziešanas pabalsts neatbilst valsts atbalsta jēdzienam EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

c)      Par papildu dotācijām vecuma apdrošināšanas shēmām

109. Attiecībā uz TACA ieņēmumu daļas izlietojumu tirgotāju un amatnieku vecuma apdrošināšanas shēmu finansēšanai, kā tas ir paredzēts Likumā Nr. 96-1160, tiesas sēdē tika pausti līdzīgi viedokļi, proti, ka saņēmējas kases nav uzskatāmas par uzņēmumiem, kas var veikt saimniecisku darbību, jo šīs kases obligātās vecuma apdrošināšanas pamatshēmas pārvalda pēc solidaritātes principa. Šajā sakarā var atsaukties uz iepriekš norādīto Tiesas judikatūru (54).

110. Prasītājas pamata lietās tomēr uzskata, ka papildu dotācija attiecīgajām vecuma apdrošināšanas shēmām tajās iesaistītajiem tirgotājiem un amatniekiem rada priekšrocības, jo attiecīgo pensiju kasu ieņēmumu daļēja piesaiste nodoklim rada iespēju novērst minēto personu iemaksu paaugstināšanu, un līdz ar to samazina attiecīgajās shēmās iesaistīto tirgotāju un amatnieku izdevumus. Kā jau norādīju (55), šāda argumentācija tomēr nav pārliecinoša, jo starp iemaksu apmēru un attiecīgo finansējumu nepastāv vajadzīgā saikne. Tādējādi, ja norādītā papildu dotācija nepastāv, valsts minētās kases var finansēt no nodokļu ieņēmumiem, nepaaugstinot iemaksu apmēru.

111. Šajos apstākļos papildu dotācijas vecuma apdrošināšanas shēmām nevar kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

d)      Par individuāliem atbalstiem, kas piešķirti no Fisac un CPDC līdzekļiem

112. Netiek apstrīdēts tas, ka no Fisac finansē arī vietējas nozīmes pilsētbūvniecības un teritoriālās plānošanas darbības, uz ko EKL 87. panta 1. punkts neattiecas, jo šādas darbības nerada selektīvas priekšrocības atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķām nozarēm.

113. Attiecībā uz subsīdijām, ko uzņēmumiem piešķir individuāli no Fisac vai CPDC, nozīme ir nevis tam, vai šīs dotācijas var kvalificēt kā valsts atbalstu, bet gan de minimis atbalstu tiesiskā regulējuma piemērojamībai, jo apstiprinošas atbildes gadījumā nepastāv paziņošanas pienākums.

114. Nav šaubu, ka de minimis atbalstu režīms ir interpretējams sašaurināti, jo tas veido izņēmumu no EKL 88. panta 3. punktā paredzētajiem pienākumiem. Šo režīmu līdz ar to nevar piemērot ar atpakaļejošu spēku (56).

115. Jānorāda, ka no EKL 88. panta 3. punkta izrietošais paziņošanas pienākums attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem piešķirtiem maza apmēra atbalstiem tika atcelts kopš 1992. gada 19. augusta. Saskaņā ar Kopienu 1992. gada Pamatnostādņu par valsts atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (57) 3.2. punktu “līdz ar minēto dienu ad hoc atbalsta izmaksa, kas nepārsniedz EUR 50 000 par noteiktu izdevumu veidu, un režīmi, saskaņā ar kuriem norādīto apmēru nepārsniedz atbalsts, ko atsevišķs uzņēmums par noteiktu izdevumu veidu var saņemt trīs gadu laika posmā, vairs nav pakļauti [EK līguma] 93. panta 3. punktā noteiktajam paziņošanas pienākumam ar noteikumu, ka uz atbalsta piešķiršanu vai režīma darbības veidu attiecas tieši paredzēts nosacījums, ka papildu atbalsta rezultātā, kas norādītajam uzņēmumam par to pašu izdevumu veidu ir piešķirts no cita finansējuma avota vai atbilstoši citam režīmam, uzņēmumam piešķirto atbalstu kopējais apmērs nedrīkst pārsniegt EUR 50 000 robežu”.

116. Lai gan Fisac pasākumus strīdīgo nodokļu maksājumu iekasēšanas laikā reglamentēja Dekrēts Nr. 95-1140, īpaši tā 1. un 8. pants, tieši 1989. gada 31. decembra Likuma Nr. 89-1008 par tirdzniecības un amatniecības uzņēmumu attīstību un to darbības saimnieciskās, juridiskās un sociālās vides uzlabošanu, ko sauc par “Doubin likumu” (58), 4. pantā pirmo reizi ir paredzēts nodokļa ieņēmumu iespējamo pārpalikumu izlietot kolektīvām darbībām, kuru mērķis ir sekmēt tirdzniecības un amatniecības saglabāšanu un modernizāciju nozarēs, ko īpaši ietekmējušas ekonomiskās un sociālās pārmaiņas, kā arī darbībām tirdzniecības vai amatniecības uzņēmumu nodošanas vai pārstrukturēšanas sekmēšanai.

117. Ar Dekrētu Nr. 95-1140 ir tikai grozīti no TACA ieņēmumu pārpalikuma finansēto atbalstu piešķiršanas nosacījumi, pārskaitījumiem uz Fisac atbilstoši Doubin likumam izveidojot atvērtu kontu Caisse Organic.

118. Ņemot vērā izklāstītos apstākļus, es uzskatu, ka Fisac pārvaldītais individuālā atbalsta režīms tika izveidots vēl pirms Kopienu 1992. gada pamatnostādņu izstrādāšanas, līdz ar to šos individuālos atbalstus katrā ziņā nevar uzskatīt par de minimis atbalstiem.

119. Tas nav attiecināms uz pasākumiem, kas tiek finansēti no CPDC, jo tās ieņēmumi ar TACA ieņēmumu pārpalikuma daļu tika papildināti tikai saskaņā ar Dekrētu Nr. 98-132, ar ko tika grozīts Dekrēts Nr. 91-284 par Profesionālās degvielas piegādes komitejas izveidošanu. Turklāt šādu CPDC līdzekļu palielinājumu laika posmam no 1997. līdz 2000. gadam (59) bija atļāvusi Komisija, kā to atzinušas arī prasītājas pamata lietās.

120. Jautājums, vai par CPDC turpmākajiem pasākumiem Komisijai bija jāpaziņo no jauna, tādējādi atkarīgs no tobrīd spēkā esošajām ar de minimis atbalstiem saistītajām normām, proti, no Regulas Nr. 69/2001 normām. Komisija pamatoti ir norādījusi, ka apmēra ierobežojums, kas piemērojams no CPDC piešķiramajiem atbalstiem, bija zemāks nekā Regulā Nr. 69/2001 noteiktais pat pirms subsīdiju likmes piemērošanas.

V –    Secinājumi

121. Ņemot vērā izklāstīto pamatojumu, iesaku uz Tribunal des affaires sociales de Saint-Étienne un Cour d’appel de Lyon uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“1)      EKL 87. panta 1. punkts ir interpretējams tā, ka tādos apstākļos, kādi tie ir pamata lietās, aiziešanas pabalsts, ko atbilstoši konkrētiem nosacījumiem piešķir tirgotājiem un amatniekiem, kuri izbeidz savu darbību, nav kvalificējams kā valsts atbalsts;

2)      tādos apstākļos, kādi tie ir pamata lietās, valsts normatīvo un administratīvo aktu analīze nav apliecinājusi to, pa pastāv cieša ar izlietojumu saistīta saikne starp nodokli tirdzniecības un amatniecības atbalstam un dažādiem valsts atbalsta pasākumiem, ko no minētā nodokļa ieņēmumu pārpalikuma var finansēt pēc aiziešanas pabalstu režīma finansēšanas.”

1 – Oriģinālvaloda – franču.

2 – 1972. gada 14. jūlija JORF, 7419. lpp.

3 – 1994. gada 30. decembra JORF, 18737. lpp.

4 – 1996. gada 29. augusta JORF, 12940. lpp.

5 – 2001. gada 11. septembra JORF, 14495. lpp.

6 – 1995. gada 29. oktobra JORF, 15808. lpp.

7 – 1991. gada 20. marta JORF.

8 – 1998. gada 7. marta JORF.

9 – OV C 395, 13. lpp.

10 – Lieta Galeries de Lisieux (C-488/04). Prejudiciālais jautājums ir formulēts šādi: “Vai Kopienu tiesību normas ir interpretējamas tā, ka tāds nodoklis kā ar 1972. gada 13. jūlija likumu noteiktais nodoklis tirdzniecības un amatniecības atbalstam, kas tiek aprēķināts, pamatojoties uz mazumtirdzniecības veikalu platību, kas pārsniedz 400 m², un kura ieņēmumi tiek ieskaitīti īpašos tirgotāju un amatnieku vecuma apdrošināšanas kontos īpaša kompensējoša atbalsta jeb saskaņā ar 1981. gada 30. decembra Likumu Nr. 81-1160 aiziešanas pabalsta izmaksāšanai, ir kvalificējams par valsts atbalstu, ja šāds nodoklis tiek iekasēts tikai no uzņēmumiem, kuru tirdzniecības platība ir lielāka nekā 400 m² vai kuru ikgadējais apgrozījums ir lielāks nekā EUR 460 000, un ja tas samazina atbalsta iespējamā saņēmēja obligāto maksājumu apmēru, dodot iespēju samazināt to veicamās iemaksas papildu pensiju shēmās?”

11 – Skat. it īpaši 1982. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no 141/81 līdz 143/81 Gerrit Holdijk u.c. (Recueil, 1299. lpp., 6. punkts).

12 – 1974. gada 2. jūlija spriedums lietā 173/73 Itālija/Komisija (Recueil, 709. lpp., 33. punkts), 1993. gada 17. marta spriedums apvienotajās lietās C-72/91 un C-73/91 Sloman Neptun (Recueil, I-887. lpp., 21. punkts) un 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā C-75/97 Beļģija/Komisija jeb “Maribel bis/ter” (Recueil, I-3671. lpp., 33. punkts).

13 – 2003. gada 21. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-261/01 un C-262/01 Van Calster u.c. (Recueil, I-12249. lpp., 49. punkts). Šajā sakarā skat. arī 2003. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C-34/01 līdz C-38/01 Enirisorse (Recueil, I-14243. lpp., 44. punkts) un 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C-345/02 Pearle u.c. (Krājums, I-7139. lpp., 29. punkts).

14 – C-174/02 (Krājums, I-85. lpp., 28. punkts).

15 – No iesniedzējtiesu lietu materiāliem un 2005. gada 2. jūnija tiesas sēdē sniegtajiem mutvārdu paskaidrojumiem izriet, ka prasītājas pamata lietās uzskata, ka to apliekamība ar nodokli ir konkurētspējas ierobežojums, jo daudzus tirdzniecības tīklus veido mazi veikali, kas nav apliekami ar strīdīgo nodokli; turklāt, viņuprāt, to konkurenti ir pilsētu centru lielveikali, kas tāpat ir atbrīvoti no nodokļa (kā uzņēmumi, kas nodibināti pirms 1960. gada 1. janvāra – saskaņā ar Likuma Nr. 72-657 3. pantu).

16 – 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C-241/94 Francija/Komisija (Recueil, I-4551. lpp., 21. lpp.); 1999. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-342/96 Spānija/Komisija (Recueil, I-2459. lpp., 23. punkts) un 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā “Maribel bis/ter”, 25. punkts.

17 – 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C-56/93 Beļģija/Komisija (Recueil, I-723. lpp., 79. punkts); 16. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Francija/Komisija, 20. punkts, un 12. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā “Maribel bis/ter”, 25. punkts.

18 – 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans et Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I-7747. lpp., 75. punkts) un 13. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Pearle u.c., 33. punkts.

19 – Skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija jeb “Tubemeuse” (Recueil, I-959. lpp., 25. punkts), 1994. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija/Komisija (Recueil, I–4103. lpp., 20. punkts), 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C-482/99 Francija/Komisija jeb “Stardust” (Recueil, I-4397. lpp., 68. punkts), 18. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Altmark Trans et Regierungspräsidium Magdeburg, 74. punkts, un 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Pearle u.c., 32. punkts.

20 – Attiecībā uz šo nosacījumu skat. 1988. gada 2. februāra spriedumu apvienotajās lietās 67/85, 68/85 un 70/85 Van der Kooy u.c./Komisija (Recueil, 219. lpp., 35. punkts), 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C-303/88 Itālija/Komisija (Recueil, I-1433. punkts, 11. punkts), 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C-305/89 Itālija/Komisija (Recueil, I–1603. lpp., 13. punkts) un 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Stardust”, 24., 50. un turpmākie punkti.

21 – Skat. it īpaši 1994. gada 15. marta spriedumu lietā C-387/92 Banco Exterior de España (Recueil, I-877. lpp., 13. un 14. punkts), 1999. gada 19. maija spriedumu lietā C-6/97 Itālija/Komisija (Recueil, I-2981. lpp.), 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Stardust”, 23. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-128/03 un C-129/03 AEM un AEM Torino (Krājums, I-2861. lpp., 38. punkts).

22 – 2001. gada 8. maijā sniegtie secinājumi (2001. gada 22. novembra spriedums lietā C-53/00 Ferring, Recueil, I-9067. lpp., 39. lpp.).

23 – 21. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AEM  un AEM Torino, 39. punkts. Skat. arī 2002. gada 26. septembra spriedumu lietā C-351/98 Spānija/Komisija (Recueil, I-8031. lpp., 42. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-159/01 Nīderlande/Komisija (Recueil, I-4461. lpp., 42. lpp.).

24 – Šajā sakarā skat. 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Sloman Neptun, 15. punkts, 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Maribel bis/ter”, 26.–39. punkts, 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C-390/98 Banks (Recueil, I-6117. lpp., 3. punkts), 23. zemsvītras piezīmē minēto 2002. gada 26. septembra spriedumu lietā Spānija/Komisija, 43. punkts, un 23. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Nīderlande/Komisija, 42. punkts.

25 – Caisse Organic šajā sakarā atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T-92/00 un T-103/00 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (Recueil, II-1385. lpp., 62. punkts).

26 – Attiecībā uz šo kritēriju skat. 18. zemsvītras piezīmi manos 21. zemsvītras piezīmē minētajos secinājumos lietā AEM  un AEM Torino.

27 – C-310/99 (Recueil, I-2289. lpp., 84.–86. punkts).

28 – Par tirdzniecības un amatniecības veikšanas vietu plānošanu un pārstrukturēšanu atbildīgā valsts iestāde [Établissement Public National d’Aménagement et de Restructuration des Espaces Commerciaux et Artisanaux].

29 – Skat. it īpaši 1992. gada 16. decembra spriedumu lietā C-17/91 Lornoy u.c. (Recueil, I-6523. lpp., 28. punkts).

30 – Skat. 1993. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-72/92 Scharbatke (Recueil, I-5509. lpp., 20. punkts) un 13. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Enirisorse, 43. punkts.

31 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Streekgewest un lietā Pape.

32 – 35. un turpmākie punkti.

33 – Secinājumu 32. punkts.

34 – Iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē.

35 – 1996. gada 29. augusta JORF, 12940. lpp.

36 – Šajā sakarā prasītājas atsaucas uz 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp., 29. un 30. punkts).

37 – OV L 10, 30. lpp.

38 – Prasītājas atsaucas uz 13. zemsvītras piezīmē minētajiem ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera [Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumiem lietā Pearle u.c., 87. punkts.

39 – Skat. 2002. gada 13. jūnija spriedumu lietā C-382/99 Nīderlande/Komisija (Recueil, I-5163. lpp.) un 36. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Vācija/Komisija.

40 – Skat. 12. zemsvītras piezīmē minēto 1974. gada 2. jūlija spriedumu lietā Itālija/Komisija, 1983. gada 15. novembra spriedumu lietā 52/83 Komisija/Francija (Recueil, 3707. lpp.) un 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Maribel bis/ter”.

41 – Caisse Organic atsaucas uz Komisijas 1992. gada 20. maija paziņojuma par Kopienu noteikumiem par atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (OV C 213, 2. lpp.) 3.2. punktu un Komisijas 1996. gada 6. marta paziņojumu par de minimis atbalstu (OV C 68, 9. lpp.).

42 – 1993. gada 17. februāra spriedums apvienotajās lietās C-159/91 un C-160/91 Poucet un Pistre (Recueil, I-637. lpp., 6. punkts) un 1996. gada 26. marta spriedums lietā C-238/94 García  u.c. (Recueil, I-1673. lpp., 15. punkts).

43 – OV C 146, 6. lpp.

44 – 42. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Poucet un Pistre, 15.–18. punkts, un 2004. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C-264/01, C-306/01, C-354/01 un C-355/01 AOK Bundesverband u.c. (Recueil, I-2493. lpp., 47. punkts).

45 – Šajā sakarā skat. 1999. gada 21. septembra spriedumu lietā C-67/96 Albany (Recueil, I-5751. lpp., 77. un 78. punkts).

46 – Skat. šo secinājumu 42. punktu.

47 – 2001. gada 13. marta spriedums lietā C-379/98 (Recueil, I-2099. lpp., 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

48 – 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Stardust, 23. punkts.

49 – Saskaņā ar 1996. gada 13. augusta starpministriju rīkojuma 10. pantu (1996. gada 29. augusta JORF, 12940. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2001. gada 3. septembra rīkojumu par dažu frankos izteiktu summu koriģēšanu euro (2001. gada 11. septembra JORF, 14495. lpp.), “pabalsta apmērs ir nosakāms no EUR 3140 līdz EUR 18 820 tirgotāju vai amatnieku saimniecībai un no EUR 2020 līdz EUR 12 100 individuālam tirgotājam vai amatniekam”.

50 – Skat. it īpaši 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā “Maribel bis/ter”, 25. punkts.

51 – Komisija atsaucas arī uz savu paziņojumu par Itālijas ceļu transporta pārstrukturēšanu (OV 1998, C 211, 5. lpp.), kurā – OV C 211, 14. lpp. – tā ir norādījusi, ka “valsts subsīdijas individuālam uzņēmējam, kas izbeidz savu darbību, tirgū darbojošos uzņēmumu nenostāda labvēlīgākā situācijā un līdz ar to nekādā veidā neietekmē konkurenci vai tirdzniecību starp dalībvalstīm. Ja noteikti ir skaidrs, ka šie līdzekļi nevar jebkādā veidā tieši vai netieši tikt ieguldīti preču autopārvadājumu nozarē, šāds pasākums principā nav aizliegts ar Līguma 92. panta 1. punktu”.

52 – Spriedums apvienotajās lietās no C-280/99 P līdz C-282/99 P (Recueil, I-4717. lpp.).

53 – Iepriekš minētais spriedums, 32. punkts (mans izcēlums).

54 – 44. un 45. zemsvītras piezīme.

55 – Skat. šo secinājumu 81. punktu.

56 – Šajā sakarā skat. 13. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo Kolomera 2004. gada 11. martā sniegtos secinājumus lietā Pearle u.c., 91. punkts: “de minimis normas piemērošanai ar atpakaļejošu spēku nav nekāda juridiska pamata, jo atpakaļejošu spēku nevar prezumēt attiecībā uz normu, kurā ir noteikts izņēmums no tiesību aktā noteikta pienākuma.”

57 – Komisijas paziņojums (OV 1992, C 213, 2. lpp.).

58 – 1990. gada 2. janvāra JORF.

59 – 1997. gada 18. jūnija Lēmums Nr. N 294/97.