Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES KRISTĪNES ŠTIKSAS-HAKLAS [CHRISTINE STIX-HACKL] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 16. martā (1)

Lieta C-452/04

Fidium Finanz AG

pret

Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht

[Verwaltungsgericht Frankfurt am Main (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Kapitāla brīva aprite – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Trešā valstī dibinātas sabiedrības kredītu izsniegšana dalībvalstu iedzīvotājiem – Prasība iepriekš saņemt atļauju dalībvalstī, kurā sniegts pakalpojums – Ļaunprātīga rīcība





I –    Ievada apsvērumi

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar jautājumu, vai uz kredītu izsniegšanu profesionālās darbības ietvaros, kurus izsniedz kādā trešā valstī dibināta sabiedrība Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotajiem, attiecas kapitāla brīva aprite vai pakalpojumu sniegšanas brīvība. It īpaši šajā lietā runa ir par kredītu izsniegšanas atļaujas, ko piešķir attiecīgā dalībvalsts, pieļaujamību un ar atļaujas saņemšanu saistīto prasību par to, lai trešās valsts sabiedrībai būtu pārstāvniecība šajā dalībvalstī.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

1)      Attiecīgie kapitāla brīvas aprites noteikumi

2.        EKL 56. panta 1. punktā noteikts:

“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”

3.        EKL 57. panta 1. punktā noteikts:

“Šā Līguma 56. pants neliedz attiecināt uz trešajām valstīm ierobežojumus, kas 1993. gada 31. decembrī pastāv valstu vai Kopienas tiesību aktos par kapitāla apriti uz trešām valstīm vai no tām, ja tā ietver tiešas investīcijas – arī investīcijas nekustamā īpašumā – kā arī uzņēmējdarbības veikšanu, finanšu pakalpojumu sniegšanu vai vērtspapīru izlaišanu kapitāla tirgū.”

4.        EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts:

“Šā Līguma 56. pants neskar dalībvalstu tiesības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu jomā un finanšu iestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā, vai noteikt procedūras, kā pārvaldes vai statistikas informācijas vajadzībām deklarēt kapitāla apriti, vai arī veikt pasākumus, ko pamato sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības intereses.”

5.        EKL 58. panta 3. punktā noteikts:

“Šā panta 1. un 2. punktā minētie pasākumi un procedūras nav iemesls patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka 56. pants.”

2)      Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīva 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu (2) (turpmāk tekstā – “Direktīva 88/361”)

6.        Direktīvas 88/361 I pielikuma nomenklatūras ievads izvilkuma veidā ir izteikts šādi:

“Šajā nomenklatūrā uzskaitītie kapitāla aprites tipi attiecas uz:

–        visām operācijām, kas vajadzīgas kapitāla apritei: darījumu un līdzīgu pārvedumu slēgšanu un izpildi.

–        kredītu vai aizdevumu atmaksāšanas operācijām.

Šī nomenklatūra nav pilnīgs kapitāla aprites jēdzienu saraksts – no tā izriet XIII sadaļas virsraksts – F “Citi kapitāla aprites tipi – Dažādi” [..].”

7.        Nomenklatūras iedalījums cita starpā ietver arī:

“VIII Finanšu aizdevumi un kredīti (kas nav ietverti I, VII un XI sadaļā)

A Aizdevumi un kredīti, ko nerezidenti piešķir rezidentiem.”

8.        Paskaidrojumi aptver:

“Finanšu aizdevumus un kredītus.

Šajā kategorijā ietilpst arī hipotekārie aizdevumi, patēriņa kredīti, [..].”

3)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīva Nr. 2000/12/EK par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (3) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2000/12”).

9.        Atsauce uz tiesisko pamatu ir izteikta šādi:

“[..] ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un jo īpaši tā 47. panta 2. punkta 1. un 3. teikumu [..].”

10.      4. apsvēruma redakcija cita starpā ir šāda:

“Šī direktīva ir būtiski svarīgs instruments iekšējā tirgus izveidošanai kredītiestāžu jomā, kā noteikts Vienotajā Eiropas aktā un plānots Komisijas Baltajā grāmatā, gan attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, gan attiecībā uz brīvību sniegt finanšu pakalpojumus.”

11.      18. apsvērumā noteikts:

“Šīs direktīvas mērķis un kapitāla pārvietošanas liberalizācija, ko īsteno ar citiem Kopienas tiesību aktiem, ir savstarpēji saistīti. Jebkurā gadījumā banku pakalpojumu liberalizācijas pasākumiem jābūt saskaņotiem ar pasākumiem, kas liberalizē kapitāla pārvietošanu.”

12.      19. apsvēruma ceturtajā daļā ir noteikts:

“Trešās valstīs apstiprinātu kredītiestāžu filiāles nevar brīvi sniegt pakalpojumus saskaņā ar Līguma 49. panta otro daļu vai izmantot tiesības veikt uzņēmējdarbību dalībvalstīs, kas nav tās, kur šīs filiāles ir reģistrētas.”

13.      65. apsvērumā noteikts:

“Kredītiestāžu konsolidētai uzraudzībai jo īpaši jābūt vērstai uz minēto iestāžu noguldītāju aizsardzību un finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšanu.”

14.      4. panta 1. teikuma redakcija ir šāda:

“Dalībvalstis paredz, ka kredītiestādēm jāsaņem atļauja pirms uzņēmējdarbības sākšanas.”

15.      I pielikumā ir uzskaitītas savstarpēji atzīstamās darbības, tajā skaitā arī “aizdevumi, it īpaši patēriņa kredīti”.

B –    Valsts tiesības

1)      Gesetz über das Kreditwesen (4) (Kredītiestāžu likums, turpmāk tekstā – “KWG”)

16.      KWG 32. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikts:

“Ikvienai personai, kura vēlas profesionālas darbības ietvaros veikt bankas darījumus vai sniegt finanšu pakalpojumus valstī, vai arī to darīt tādā apmērā, ka ir jānodibina komercuzņēmums, ir jāsaņem Bundesanstalt izdota atļauja [..].”

17.      KWG 1. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikts:

Ar “kredītiestādēm” saprot uzņēmumus, kuri profesionālas darbības ietvaros veic bankas darījumus vai kuri tos veic tādā apmērā, ka ir jānodibina komercuzņēmums.”

18.      KWG 1. panta 1. punkta otrajā daļā cita starpā ir noteikts:

“ar “bankas darījumiem” saprot [..]

2) naudas aizdevumu un kredītu ar piekrišanu (kredītoperācijas) piešķiršanu”.

19.      6. panta 2. punktā noteikts:

“Bundesanstalt ir jānovērš pārkāpumi kredītu un finanšu pakalpojumu jomā, kuri apdraud iestādēm uzticēto vērtību drošību, kuri ietekmē pareizu banku darbību un finanšu pakalpojumu sniegšanu vai var būtiski kaitēt ekonomikai kopumā.”

20.      KWG 33. panta 1. punkta pirmajā daļā cita starpā ir noteikts:

“Atļauju nepiešķir, ja [..]

6) uzņēmuma galvenā vadība neatrodas valstī; [..].”

21.      Atšķirībā no KWG 33. panta 1. punkta pirmās daļas 6. punkta KWG 53. punktā tiek pieļauta ārvalstu iestāžu filiāļu darbība, nepārceļot to galveno vadību, ja ir izpildīti KWG 53. panta 2. punktā minētie priekšnosacījumi. KWG 53.b pantā paredzēts citā Eiropas Ekonomiskās telpas valstī reģistrētām kredītiestādēm, kuras pieņem noguldījumus, un uzņēmumiem, kuri piedāvā finanšu pakalpojumus, privileģētas iespējas piekļūt Vācijas Federatīvās Republikas tirgum.

22.      KWG 53.c pantā ir noteikts, ka tādām valstīm kā Šveice, tirgus piekļuves atvieglojumi ir atkarīgi no Federālās Finanšu ministrijas rīkojuma.

23.      KWG 54. pantā paredzēts, ka bankas darbība vai finanšu pakalpojumu sniegšana bez atļaujas saskaņā ar KWG 32. panta 1. punktu ir sodāma.

2)      2003. gada 12. aprīļa Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht (Federālais finanšu pakalpojumu uzraudzības dienests, turpmāk tekstā – “BaFin”) norādes attiecībā uz pienākumu saņemt atļauju saskaņā ar KWG 32. panta 1. punktu

24.      Mainot savu administratīvo praksi, BaFin tagad par atļaujas saņemšanai pakļautiem uzņēmumiem uzskata arī ārzemēs dibinātus uzņēmumus, kas veic bankas darbības, ja tās mērķtiecīgi ir vērstas uz iekšzemes tirgu.

III – Fakti un pamata lieta

25.      Fidium FinanzAG (turpmāk tekstā: “Fidium Finanz”) ir atbilstoši Šveices tiesībām dibināta sabiedrība, kuras sēdeklis un galvenā vadība atrodas Sengallā (Šveice). Tā galvenokārt izsniedz maza apjoma kredītus EUR 2500 vai 3500 apmērā, turklāt, lai saņemtu šos kredītus, no Schufa (Schutzorganisation für allgemeine Kreditsicherung – Vācijas informācijas par kredītiem dienests) pirms kredīta izsniegšanas nebija jāsaņem nekāda informācija. Turpretim šāda prasība tiek praktizēta, ja kredītus izsniedz Vācijā reģistrēta kredītiestāde. Attiecīgajā laikposmā Fidium Finanz nebija Vācijas tiesībās noteiktās atļaujas veikt banku darbības.

26.      Saskaņā ar lēmumu par prejudiciālo jautājumu uzdošanu Fidium Finanz Šveicē nav pakļauta Šveices banku komisijas uzraudzībai. Saskaņā ar 2004. gada 28. jūnija atbildīgā Sengallas kantona izziņu, kas citēta lēmumā par prejudiciālo jautājumu uzdošanu, Fidium Finanz nebija Šveices tiesībās paredzētās atļaujas izsniegt kredītus un šāda atļauja nebija arī nepieciešama, jo patēriņa kredīti tika izsniegti tikai un vienīgi ārvalstīs dzīvojošām personām.

27.      2003. gada sākumā BaFin pievērsa uzmanību Fidium Finanz kredītu izsniegšanas darbībai. Fidium Finanz ar interneta mājas lapas starpniecību piedāvāja kredītus abu augstāk minēto summu apmērā. Interneta mājas lapa bija izveidota vācu valodā. No šīs mājas lapas klienti varēja lejupielādēt kredīta pieteikuma veidlapas, tās aizpildīt un nosūtīt Fidium Finanz pa pastu, kura pēc tam lēma par kredīta pieprasījuma apmierināšanu. Ja kredīta pieprasījums tika apmierināts, tad kredīta summa klientiem tika pārskaitīta ar pasta pārvedumu. Kredīti tika piešķirti uz 40 mēnešiem; un saskaņā ar Fidium Finanz datiem procentu likme 2003. gadā bija 13,94 %. Otrs veids, kā piekļūt šiem kredītiem, bija ar Vācijā strādājošo kredītstarpnieku palīdzību, kuri uzņēmuma vārdā internetā reklamēja Fidium Finanz kredītus.

28.      2003. gada 12. aprīlī BaFin publicēja jaunas norādes par prasību saņemt atļauju pārrobežu banku darbību veikšanai saskaņā ar KWG 32. panta 1. punktu.

29.      Ar 2003. gada 22. augusta lēmumu BaFin aizliedza Fidium Finanz veikt kredīta operācijas KWG 1. panta 1. punkta otrās daļas 2. punkta izpratnē savas profesionālās darbības ietvaros vai tādā apmērā, ka ir jānodibina komercuzņēmums, t.i., mērķtiecīgi vēršoties pie Vācijas Federatīvā Republikā dzīvojošiem klientiem un izsniedzot tiem aizdevumus.

30.      Ar 2004. gada 18. februāra lēmumu BaFin noraidīja 2003. gada 1. septembrī pret tās rīkojumu celto sūdzību. Tā rezultātā 2004. gada 2. martā Fidium Finanz cēla prasību Verwaltungsgericht Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas Administratīvā tiesa], lūdzot atcelt lēmumu, ar ko noraidīta tās sūdzība. Fidium Finanz uzskata, ka, tā kā uzņēmuma sēdeklis atrodas Šveicē un arī visa administratīvā darbība ir koncentrēta tur, tad tā neveic banku darījumus “valstī”, kā tas attiecībā uz nepieciešamību saņemt atļauju ir paredzēts KWG 32. panta 2. punkta pirmajā daļā.

31.      Verwaltungsgericht uzskata, ka saskaņā ar valsts tiesībām prasību nekādā veidā nevarētu apmierināt, jo Fidium Finanz atbilstoši KWG 32. panta 1. punktam ir jāievēro prasība saņemt atļauju. Iespējams, citādi tas būtu gadījumā, ja tiktu piemērotas Kopienu tiesības, kurām ir prioritāra nozīme.

IV – Prejudiciālie jautājumi

32.      Tādēļ Verwaltungsgericht Frankfurt am Main uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

1)      Vai uzņēmums, kura reģistrācijas vieta ir ārpus Eiropas Savienības, šajā gadījumā Šveicē, savas profesionālās darbības ietvaros piešķirot kredītus Eiropas Savienības dalībvalstu, šajā gadījumā – Vācijas Federatīvās Republikas, iedzīvotājiem, attiecībā uz šo dalībvalsti un tās iestāžu vai tiesu pasākumiem var atsaukties uz kapitāla aprites brīvību saskaņā ar EKL 56. pantu, vai arī šādu finanšu pakalpojumu sagatavošanu, sniegšanu un izpildi regulē vienīgi pakalpojumu sniegšanas brīvība, ko nosaka EKL 49. un turpmākie panti?

2)      Vai uz kapitāla aprites brīvību saskaņā ar EKL 56. pantu, profesionālas darbības ietvaros vai galvenokārt piešķirot kredītus iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā uzturēšanās vieta ir Eiropas Savienībā, var atsaukties ārpus Eiropas Savienības reģistrēts uzņēmums, kurš darbojas savā faktiskajā adresē valstī, kur šādu pakalpojumu sniegšanas uzsākšanai un veikšanai netiek izvirzīta prasība saņemt šīs valsts iestāžu iepriekšēju atļauju, ne arī veikt savas kārtējās darbības kontroli veidā, kāds raksturīgs kredītiestādēm Eiropas Savienībā un it īpaši šajā gadījumā – Vācijas Federatīvajā Republikā, vai arī atsaukšanās uz kapitāla aprites brīvību šajā gadījumā ir tiesību ļaunprātīga izmantošana?

Vai saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām šādu uzņēmumu var aplūkot tāpat kā personas un uzņēmumus ar reģistrācijas vietu dalībvalsts teritorijā, izvirzot prasību saņemt atļauju, kaut arī tam šajā dalībvalstī nav ne reģistrācijas adreses, ne filiāles?

3)      Vai kapitāla aprites brīvību, kas paredzēta EKL 56. pantā, ierobežo tas, ka uzņēmumam ar reģistrācijas adresi ārpus Eiropas Savienības, kas profesionālas darbības ietvaros kredītus piešķir iedzīvotājiem Eiropas Savienībā, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja no iestādes attiecīgajā Eiropas Savienības dalībvalstī, kur pastāvīgi uzturas kredītņēmēji?

Vai no tā izriet, ka nepieņemamu komerciālu kredītu piešķiršana veido noziedzīga nodarījuma sastāvu vai administratīvo pārkāpumu?

4)      Vai trešajā jautājumā minētā prasība saņemt iepriekšēju atļauju ir pamatota saskaņā ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu, it īpaši ievērojot:

–        kredītņēmēju aizsardzību no līgumiskiem un finansiāliem pienākumiem pret personām, kas iepriekš nav apliecinājušas savu uzticamību,

–        šo personu aizsardzību no personām un uzņēmumiem, kas neveic pienācīgu grāmatvedības uzskaiti un nepilda savus pienākumus konsultēt un informēt klientus saskaņā ar vispārīgajiem noteikumiem,

–        šo personu aizsardzību no nesamērīgas un nepareizi izmantotas reklāmas aģitācijas,

–        garantijas, ka uzņēmumam, kas piešķir kredītus, ir pietiekami finansiālie resursi,

–        kapitāla tirgus aizsardzību no lielu kredītu nekontrolētas piešķiršanas,

–        kapitāla tirgus un sabiedrības kopumā aizsardzību no kriminālām mahinācijām, it īpaši tām, kas ir pamatā noteikumiem cīņai pret naudas atmazgāšanu un terorismu?

5)      Vai trešajā jautājumā prasības saņemt iepriekšēju atļauju izvirzīšanu, kas ir atļauta ar Kopienu tiesībām, reglamentē EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkts, saskaņā ar kuru kā svarīgs priekšnosacījums atļaujas izsniegšanai tiek prasīts, lai attiecīgajā dalībvalstī atrastos uzņēmuma galvenā vadība vai vismaz filiāle, it īpaši, lai

–        būtu iespējams attiecīgās dalībvalsts iestādēm lietpratīgi un efektīvi veikt uzņēmuma darījumu un rīcības pārbaudes, t.i., it īpaši īsā termiņā vai bez brīdinājuma,

–        ļautu pilnībā pārraudzīt uzņēmuma darījumus un rīcību, izmantojot pieejamos dokumentus vai dalībvalsts rīcībā esošos dokumentus,

–        būtu pieejamas par dalībvalsts teritorijā esošo uzņēmumu personīgi atbildīgās personas,

–        nodrošinātu vai vismaz atvieglotu prasību izpildi, ko dalībvalsts klienti izvirza pret uzņēmumu?

V –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

33.      Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Verwaltungsgericht būtībā vēlas noskaidrot, vai kādā trešā valstī dibināta sabiedrība, izsniedzot kredītus kādas dalībvalsts iedzīvotājiem, var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti, vai arī uz šo darbību attiecas tikai EKL 49. pants, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvība.

A –    Būtiski lietas dalībnieku argumenti

34.      Fidium Finanz, kā arī Komisija pārstāv viedokli, ka uz kredītu izsniegšanu attiecas kapitāla brīva aprite. Gan Fidium Finanz, gan Komisija šajā sakarā norāda uz Direktīvas 88/361 I pielikumā ietverto nomenklatūru.

35.      Fidium Finanz uzskata, ka saskaņā ar Direktīvas 88/361 I pielikuma VIII daļu “Finanšu aizdevumi un kredīti” uz kredītu izsniegšanu skaidri attiecas kapitāla brīva aprite. Komisija savukārt domā, ka šajā lietā neko nemaina arī nomenklatūras ievadā ietvertais “kredītu vai aizdevumu atmaksāšanas” formulējums, jo, ņemot vērā, ka šis uzskaitījums nav izsmeļošs, tajā ir ietverta arī aizdevumu piešķiršana.

36.      Fidium Finanz papildina, ka, lai gan kredītu piešķiršanai ir zināma saistība ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, tomēr tā neizslēdz EKL 56. panta piemērošanu, jo no Tiesas judikatūras finanšu pakalpojumu jomā (5) izriet, ka ir iespējams paralēli piemērot abas šīs pamatbrīvības.

37.      Turpretim BaFin, kā arī Vācijas, Grieķijas, Itālijas, Portugāles un Īrijas valdības uzskata, ka EKL 56. pants nav piemērojams. BaFin un Vācijas valdība, pirmkārt, balstās uz to, ka kredītu piešķiršanai trūkst ieguldījuma, proti, investīciju rakstura (6). Otrkārt, Vācijas un Grieķijas valdības, kā arī BaFin atzīst, ka prasībai saņemt atļauju var būt netieša ietekme uz kapitāla apriti, šajā gadījumā – uz aizdevuma summas izmaksu, tomēr vienlaicīgi tās arī uzsver, ka no Tiesas judikatūras (7) izriet, ka EKL 56. pantā nav aizliegti šādi kapitāla aprites ierobežojumi, kas netieši izriet no citu pamatbrīvību ierobežojumiem, konkrēti, no pakalpojumu sniegšanas brīvības.

38.      Īrijas valdība uzskata, ka vairs nav jāpieskaņojas šai judikatūrai, tomēr arī ar “galveno aspektu” saistītais kritērijs tieši tāpat izslēdz kapitāla brīvas aprites noteikumu piemērošanu.

39.      Turklāt Itālijas, Grieķijas un Vācijas valdības, kā arī BaFin kā piemēru min Direktīvu 2000/12, kurā saskaņā ar tās tiesisko pamatu dažiem apsvērumiem, kā arī I pielikumā ietverto uzskaitījumu, kredītu piešķiršana ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvībā nevis kapitāla brīvā apritē.

40.      Visbeidzot, Vācijas valdība papildina, ka EKL 49. pants ir noteikumi EKL 57. panta 1. punkta izpratnē un ka kapitāla brīva aprite finanšu pakalpojumu jomā attiecas tikai uz dalībvalstīm, jo kredītu izsniegšana ir uzskatāma vismaz par pakalpojumu.

B –    Vērtējums

41.      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai uz kredītu izsniegšanu, kas notiek no kādas trešās valsts Eiropas Savienībā, attiecas kapitāla brīvas aprites noteikumi un/vai pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumi.

42.      Attiecībā uz EKL 49. un turpmākajiem pantiem, proti, pakalpojumu sniegšanas brīvību Tiesa spriedumā lietā Svensson un Gustavsson (8), kā arī spriedumā lietā Parodi (9) aizdevumus uzskatīja par pakalpojumu sniegšanu. Tādējādi ir atvērta pakalpojumu sniegšanas brīvības materiālā piemērošanas joma, tomēr tādi uzņēmumi kā Fidium Finanz nevar atsaukties uz šo brīvību, jo tās piemērošana personām neaptver ārpus Kopienu teritorijas rezidējošas personas. Tas pats izriet arī no nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju (10) par personu brīvu pārvietošanos.

43.      Turpretī no EKL 56. panta 1. punkta redakcijas (“[..] kā arī starp dalībvalstīm un trešajām valstīm [..]”) izriet, ka arī ārpus Kopienu teritorijas reģistrēta sabiedrība var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti (11).

44.      Tādēļ tālākajā analīzē ir jākoncentrējas uz to, vai atvērta ir ne tikai personiskā, bet arī materiālā EKL 56. panta 1. punkta piemērošanas joma un vai kredītu piešķiršana ir pieskaitāma kapitāla brīva apritei.

45.      Līgumā nav ietverta jēdziena “kapitāla brīva aprite” juridiskā definīcija. Tiesa pastāvīgās judikatūras (12) ietvaros [jēdziena] konkretizēšanai izmanto Direktīvas 88/361 I pielikumā ietverto nomenklatūru. Neskatoties uz to, ka tā ir pamatota ar tolaik spēkā esošā EEK 69. pantu un 70. panta 1. punktu, šī nomenklatūra arī pēc Māstrihtas līguma spēkā stāšanās saglabā savu norādes raksturu, definējot kapitāla aprites jēdzienu.

46.      Direktīvas 88/361 I pielikuma nomenklatūras VIII sadaļas A punktā ir minēti “Aizdevumi un kredīti, ko nerezidenti piešķir rezidentiem”. Nomenklatūras beigās pie “definīcijām” tie tiek definēti kā “Dažādi finansējumi, ko piešķir finanšu iestāde [..], ieskaitot [..] patēriņa kredītus [..]”. Tātad Fidium Finanz veikto darbību var pieskaitīt kapitāla brīvai apritei.

47.      Taču nomenklatūras ievadā par kapitāla apriti tiek uzskatītas tikai “Kredītu vai aizdevumu atmaksāšanas operācijas”, kas nozīmētu dalījumu starp līguma slēgšanu, lai sniegtu finanšu pakalpojumus, uz ko attiektos šeit nepiemērojamā pakalpojumu sniegšanas brīvība, un šādu darījumu īstenošanu kā daļu no kapitāla brīvas aprites.

48.      To, ka šādas vienotas ekonomiskas darbības dalījums tomēr nav iecerēts, no vienas puses, pierāda arī turpmākais nomenklatūras ievads, saskaņā ar kuru, kapitāla brīvai apritei ir pieskaitāmas “visas operācijas, kas vajadzīgas kapitāla apritei: darījumu, un ar tiem saistītu pārvedumu, noslēgšana un izpilde”.

49.      No otras puses, to skaidri atspoguļo arī no [Direktīvas I pielikuma] VIII sadaļas atšķirīgais [Direktīvas I pielikuma] X sadaļas formulējums. Tajā ir runa tikai par “pārvedumiem, izpildot apdrošināšanas līgumus”. No tā varētu secināt, ka kapitāla aprite šajā jomā aprobežojas tikai ar pašu pārvedumu kā tādu, neietverot tā pamatā esošos apdrošināšanas darījumus.

50.      Taču no cita formulējuma [Direktīvas I pielikuma] VIII sadaļas A punktā var secināt, ka Kopienu likumdevējs, vismaz attiecībā uz aizdevumiem, nav vēlējies juridiski sadalīt šādu ekonomisko darbību.

51.      Šāds viedoklis ir atbalstīts arī Tiesas judikatūrā (13), saskaņā ar kuru, ņemot vērā “nomenklatūras [saraksta] neizsmeļošo raksturu”, kapitāla brīva aprite papildus plašajam [nomenklatūras] uzskaitījumam attiecas arī uz citām darbībām. Līdz ar to kapitāla brīva aprite attiecas it īpaši uz kredītu izsniegšanu, jo [Direktīvas] I pielikuma nomenklatūrā kredīti ir skaidri pieminēti, lai gan nomenklatūras ievadā runa ir tikai par kredītu un aizdevumu atmaksāšanu.

52.      Šāda interpretācija nav pretrunā arī ar Tiesas apsvērumiem lietā Luisi un Carbone (14). Saskaņā ar tiem kapitāla brīva aprite ir “finanšu darījumi, kas pirmām kārtām paredz attiecīgās summas noguldīšanu vai investēšanu un nevis samaksu par kādu pakalpojumu”. Tomēr aizdevuma piešķiršanai ir arī noguldījuma raksturs, jo šādā darījumā peļņa tiek gūta no regulāriem procentu maksājumiem (15). Turklāt [aizdevuma] piešķiršanai sekojošā summas izmaksa nav samaksa par pakalpojumu maksājumu brīvas aprites izpratnē, bet pati par sevi ir kapitāla aprite.

53.      Tādēļ detalizēti ir jāizvērtē, vai kapitāla brīvas aprites noteikumi ir piemērojami kredītu piešķiršanai. No līdzšinējās Tiesas judikatūras izriet četri dažādi pamatojumi:

54.      Pirmo [Tiesas] judikatūras līniju veido lieta Svensson un Gustavsson (16), kā arī lieta Parodi (17), kuras abas attiecas uz noteikumiem, ar kuriem bankām tiek likti šķēršļi piešķirt kredītus, kā arī lieta Komisija/Itālija (18). No spriedumiem šajās lietās izriet paralēla pašreizējo EKL 49. un EKL 56. panta piemērošana finanšu pakalpojumu jomā. Līdz ar to saskaņā ar spriedumiem šajās lietās paralēli pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumiem vienlaicīgi ir piemērojami arī kapitāla brīvas aprites noteikumi.

55.      Citu – otru Tiesas judikatūras līniju veido lietas Safir (19) un Ambry (20). Spriedumos šajās lietās Tiesa kā vienīgo kritēriju piemēro pakalpojumu sniegšanas brīvību. Lai gan prejudiciālie jautājumi šajās lietās attiecas gan uz EKL 49. pantu, gan arī uz EKL 56. pantu, Tiesa neatbildēja uz jautājumu, “vai šāds noteikums nav pretrunā ar 73.b pantu (jaunajā redakcijā – EKL 56. pants)”. Sākotnēji varētu secināt, ka kapitāla brīva aprite nav piemērojama (21).

56.      Tomēr konkrētāka spriedumu lietās Safir un Ambry, it īpaši izteikuma “nav jāizvērtē”, analīze atspoguļo, ka Tiesa vismaz noteikti nav vēlējusies izslēgt EKL 56. panta piemērošanu (22).

57.      Turklāt lietā Safir prejudiciālais jautājums par tagadējo EKL 56. pantu tika uzdots tikai kā alternatīva (“vai”) (23) pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumiem. Tā kā Tiesa, interpretējot EKL 49. pantu, jau konstatēja valsts pasākumu nesavienojamību ar šiem noteikumiem, tad vairs nebija nepieciešami tālāki komentāri par kapitāla brīvu apriti. Tādēļ no šīs judikatūras nevar secināt, ka EKL 56. pants nebūtu piemērojams.

58.      Tas pats attiecas arī uz lietu Ambry. Lai gan šajā lietā prejudiciālais jautājums tika formulēts kumulatīvi (“un”) (24), tomēr arī šeit vispirms tika konstatēta valsts pasākumu nesavienojamība ar EKL 49. pantu. Tāpēc arī šajā lietā, lai valsts tiesa varētu pieņemt lēmumu pamata lietā, nebija nepieciešami papildu Tiesas skaidrojumi.

59.      Rezultātā arī iepriekšējos punktos minētajos spriedumos netiek noliegta kapitāla brīvas aprites noteikumu piemērošana.

60.      Lietā Sandoz (25) (kas attiecas uz ārzemēs saņemtiem aizdevumiem) un lietā Reisch u.c. (26) Tiesa interpretēja tikai pašreizējo EKL 56. pantu un nesniedza citus apsvērumus par EKL 49. pantu, jo prejudiciālie jautājumi attiecās tikai uz kapitāla brīvas aprites noteikumiem. Arī saskaņā ar šo judikatūru var secināt, ka EKL 56. un turpmākie panti ir piemērojami kredītu izsniegšanai.

61.      Pret kapitāla brīvas aprites piemērojamību varētu runāt tikai spriedums lietā Bachmann (27) un daži ar to saistīti secinājumi (28), kuros, iespējams, vienlaicīgi piemērojot pakalpojumu sniegšanas brīvību un kapitāla brīvas apriti, otrajai minētajai netiek piešķirta primāra nozīme, ja EKL 56. pants tiek pārkāpts netieši.

62.      Šeit vispirms būtu jāmin, ka gadījumā, kad jāizlemj, kura no pamatbrīvībām ir jāpiemēro attiecīgajā situācijā, netiešas ietekmes kritērijs, proti, netiešs kādas tiesību normas pārkāpums nav pietiekami skaidrs un ir nekonkrēts (29). Arī saskaņā ar Tiesas judikatūru šo kritēriju vairs nevar piemērot, jo Tiesa kopš sprieduma lietā Bachmann vairs nav vadījusies pēc šī nošķiršanas kritērija. Tas pats attiecas arī uz salīdzinoši līdzīga rakstura kritēriju, proti, “galvenie aspekti”. Tātad arī šajā judikatūras līnijā vismaz netiek noliegta EKL 56. panta piemērošana.

63.      Nobeigumā no attiecīgās Tiesas judikatūras var secināt, ka tā neliedz kapitāla brīvas aprites noteikumus attiecināt uz situāciju, kāda ir pamata lietā.

64.      Vēl ir jāpārbauda, vai atsaukšanās uz Direktīvas 2000/12 noteikumiem nav pretrunā ar EKL 56. panta piemērošanu. Lai gan šī direktīva nav piemērojama šajā lietā atspoguļotajiem faktiem (30), tomēr tā būtu jāapskata, ņemot vērā Direktīvas ciešo saikni ar apskatāmo ekonomisko darbību.

65.      Kā izriet no Direktīvas I pielikuma, tad tā cita starpā regulē “aizdošanu, it īpaši patēriņa kredītus”. Gluži kā Direktīvas tiesiskais pamats, proti, EKL 47. panta 2. punkts, tā arī tās ceturtais un deviņpadsmitais apsvērums noteic, ka kredītu joma ir pieskaitāma pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

66.      Tādēļ jāizvērtē, vai šis fakts eventuāli ietekmē EKL 56. panta piemērošanu.

67.      Lai gan sekundāro tiesību aktu tiesiskā pamata izvēle, kuras ietvaros tiek noteikta attiecīgās pamatbrīvības piemērošana, var būt nozīmīga, kvalificējot kredītus kā piederīgus attiecīgai pamatbrīvībai, tomēr tas nav spēkā tiktāl, ciktāl šāds tiesību akts var ierobežot attiecīgās vai kādas citas pamatbrīvības piemērošanas apjomu.

68.      Direktīvas 2000/12 astoņpadsmitais apsvērums, kā arī iepriekš minētā Direktīvas 88/361 I pielikuma nomenklatūra atspoguļo, ka arī Kopienu likumdevējam nebija šāda mērķa. Saskaņā ar tiem Kopienu likumdevējs aizdevumu piešķiršanu sekundārajos tiesību aktos paralēli pakalpojumu sniegšanas brīvībai pieskaita arī kapitāla brīvai apritei. Tātad Direktīva 2000/12 divu iemeslu dēļ liecina par EKL 56. panta 1. punkta piemērošanu.

69.      Tālāk būtu jāizvērtē viedoklis, saskaņā ar kuru kapitāla brīva aprite attiecas tikai uz tā saucamajām “vērtību transakcijām” vai tā saukto “vērtību pārvedumu”, kurus varētu pretnostatīt ekonomiskajai darbībai. Pat ja šim viedoklim varētu piekrist, tas nenozīmētu, ka uz kredītu izsniegšanu automātiski vairs neattiektos kapitāla brīva aprite. Kredītu izsniegšanas pamatā, protams, ir vērtību transakcija; kā tas skaidri tika izklāstīts tiesas sēdē, tad tā ir kapitāla aprite. Ņemot vērā kapitāla brīvas aprites īpašo raksturu, turpmāk var neaplūkot, ko tā vēl ietver. Pilnīgas skaidrības labad tomēr ir jānorāda, ka pastāv finanšu pakalpojumi, kuri nav saistīti ar kapitāla apriti, piemēram, konsultāciju kā tādu sniegšana.

70.      Turklāt šajā sakarā ir jāatgādina konkrētas primāro tiesību normas par attiecībām starp kapitāla brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Saskaņā ar EKL 50. pantu vispirms tiek piemēroti kapitāla brīvas aprites noteikumi un tikai tad pakalpojumu sniegšanas brīvības noteikumi. Šāda primārajos tiesību aktos noteiktā secība ir tieši jāattiecina arī uz situāciju pamata lietā. Tas nozīmē, ka pat tad, ja, aplūkojot atsevišķi, kredītiestāžu ekonomiskā darbība būtu pieskaitāma pie pakalpojumu sniegšanas brīvības, tad uz dažiem šīs darbības aspektiem būtu attiecināmi tikai un vienīgi primāri piemērojamie kapitāla brīvas aprites noteikumi.

71.      Šāda pamatbrīvību piemērošanas secība attiecas arī uz trešām valstīm. Tas izriet no tā, ka, lai gan Līgumā par attiecībām ar trešām valstīm ir paredzētas īpašas normas (EKL 57., 59. un 60. pants), tomēr tajā nav ietvertas nekādas īpašas normas par pamatbrīvību piemērošanas secību. Acīmredzot dalībvalstis kā Līguma sargi par šo nav vēlējušās paredzēt nekādas atkāpes.

72.      Turklāt kapitāla brīva aprite noteikti ir jāpiemēro arī tad, ja tiek vērtēts dalībvalsts pasākums, jo būtisks faktors ir nevis šo pasākumu mērķis, bet gan to iedarbība. Pamata lietā šie pasākumi tiek attiecināti arī uz kredītu izsniegšanu. Nav svarīga šo pasākumu iedarbības pakāpe: piemēram, vai šī iedarbība ir virzīta uz kādu noteiktu aspektu, vai arī pasākums ir tiešs.

73.      Lietas izskatīšanas laikā arī tika uzsvērts, ka kapitāla brīva aprite aptver tikai uz objektu vērstos pasākumus. Šādu šauru interpretāciju nepamato primārās tiesības. Gluži otrādi, no Līguma var secināt, ka arī uz personām vērstie pasākumi, piemēram, finanšu iestāžu uzraudzība, var būt pakārtoti kapitāla brīvai apritei. Pretējā gadījumā EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta izņēmuma noteikumi būtu lieki.

74.      Visbeidzot, arī no EKL 57. panta 1. punkta (gadījums: “Kopienas tiesību akti [..] finanšu pakalpojumu sniegšanas kontekstā”) saistībā ar EKL 49. pantu izriet tieši tas pats. Ja trešo valstu uzņēmumi nekad nevarētu atsaukties uz EKL 56. pantu tikai tādēļ, ka papildus materiālajiem aspektiem ir skarta vēl kāda pamatbrīvība, tad zustu jēga ar kapitāla brīvu apriti garantētajiem noteikumiem.

75.      No iepriekš minētā izriet, ka ārpus Eiropas Savienības, proti, Šveices Konfederācijā reģistrēts uzņēmums, izsniedzot kredītus dalībvalstu pilsoņiem, var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti.

VI – Par otro prejudiciālo jautājumu

76.      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas, pirmkārt, noskaidrot, vai mītnes vietas izvēle kādā trešā valstī, lai izsniegtu kredītus tikai dalībvalstu rezidentiem, rada tiesību pārkāpumu, jo uzņēmumam trešā valstī šādai profesionālai darbībai nav nepieciešama atļauja. Otrkārt, ar šo prejudiciālo jautājumu ir jānoskaidro arī, vai attiecīgās Kopienu tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret iekšzemes uzņēmumiem pienākuma saņemt atļauju kontekstā.

A –    Lietas dalībnieku argumenti

77.      Attiecībā uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu Fidium Finanz uzskata, ka tā nav pārkāpusi tiesību normas un šajā sakarā norāda uz Tiesas judikatūru (31), saskaņā ar kuru mītnes vietas izvēle kādā valstī ar mazākām prasībām uzņēmējdarbības uzsākšanai nekā mērķa valstī pati par sevi nav tiesību ļaunprātīga izmantošana, bet gan pamatbrīvības izmantošana.

78.      Turpretim BaFin, Vācijas, Grieķijas, Īrijas un Itālijas valdības uzskata, ka, ņemot vērā pamata lietā izklāstītos apstākļus, atsaukšanās uz EKL 56. pantu ir uzskatāma par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. No Tiesas pastāvīgās judikatūras (32) izriet, ka uz Kopienu tiesību normām nevar atsaukties krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Papildus tam Itālijas valdība norāda uz Direktīvas 2000/12 devīto apsvērumu. Pēc Portugāles valdības domām, pārkāpuma nav tādēļ, ka no EKL 56. panta nav radušās nekādas tiesības. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu, uz šo jautājumu nav jāatbild.

79.      Par prejudiciālā jautājuma otro daļu savu viedokli pauda tikai BaFin, Itālijas un Portugāles valdības, proti, ka ar Kopienu tiesībām netiek radīti šķēršļi vienādai attieksmei pret prasību saņemt atļauju. Komisija atsaucas uz saviem komentāriem par ceturto prejudiciālo jautājumu.

B –    Vērtējums

80.      Otrā prejudiciālā jautājuma pirmās daļas ietvaros ir jānoskaidro, vai tāda uzņēmuma kā Fidium Finanz rīcība ir uzskatāma par ļaunprātīgu atsaukšanos uz EKL 56. panta 1. punktu un, ja atbilde ir apstiprinoša, tad – kādas tiesiskās sekas Kopienu tiesībās ir paredzētas par šādu nodarījumu.

81.      No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ļaunprātīga atsaukšanās uz pamatbrīvībām, proti, uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, nav atļauta (33). Saskaņā ar minēto judikatūru tas attiecas arī uz attiecīgajiem sekundārajiem tiesību aktiem.

82.      Valstu tiesas var ņemt vērā attiecīgās personas ļaunprātīgo rīcību, lai vajadzības gadījumā liegtu tai iespēju atsaukties uz attiecīgajām Kopienu tiesībām (34).

83.      Pamata lietas galvenie faktiskie apstākļi ir tādi, ka, lai gan uzņēmums ir reģistrēts trešā valstī, tā vienīgā uzņēmējdarbība ir kredītu izsniegšana konkrētas dalībvalsts rezidentiem. Šīs pārrobežu darbības dēļ saskaņā ar attiecīgās trešās valsts tiesībām – šajā gadījumā Šveices Konfederācijas tiesībām –, uz uzņēmumu neattiecas valsts iestāžu uzraudzība. Atsaucoties uz EKL 56. pantu, Fidium Finanz apstrīd atļaujas nepieciešamību mērķa valstī. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju pastāv vērā ņemamas norādes, ka uzņēmuma mītnes vieta apzināti tika izvēlēta tā, lai uz uzņēmumu neattiektos uzraudzība ne mītnes valstī, ne arī dalībvalstī, kur faktiski notiek uzņēmējdarbība. Iesniedzējtiesa saskata iespējamu ļaunprātīgu rīcību tajā, ka notiek izvairīšanās no dalībvalsts tiesību normu ievērošanas.

84.      Jautājums rodas tur, vai minētais izslēdz atsaukšanos uz EKL 56. pantu. Atsaukšanās uz EKL 56. pantu var būt veiksmīga tiktāl, ciktāl dalībvalstis (var) noteikt nepamatotus kapitāla brīvas aprites ierobežojumus.

85.      Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas jomu Tiesa lietās TV10 (35), Versicherungen (36) un van Binsbergen (37) ir konstatējusi, ka dalībvalstij nevar liegt tiesības izdot noteikumus, ar kuriem būtu jānovērš, ka pakalpojumu sniedzējs, kura darbība pilnībā vai daļēji ir vērsta uz šīs valsts teritoriju, izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību kā ieganstu, lai izvairītos no profesionālo noteikumu piemērošanas, kuri pakalpojumu sniedzējam būtu jāpiemēro, ja tas būtu reģistrējies šīs valsts teritorijā.

86.      Ja judikatūru par EKL 49. pantu attiecinātu arī uz EKL 56. pantu, tad tādējādi uzņēmuma, kurš atrodas tādā situācijā kā Fidium Finanz, atsaukšanās uz kapitāla brīvu apriti varētu būt izslēgta.

87.      Taču judikatūra par uzņēmējdarbības brīvību paver citu ainu. EKL 43. panta kontekstā Tiesa ir izlēmusi, ka dibināt sabiedrību vienā dalībvalstī ar mazākām prasībām uzņēmējdarbības uzsākšanai tikai tādēļ, lai otrā dalībvalstī, kur ir stingrākas prasības, atsaucoties uz EKL 43. un turpmākajiem pantiem varētu izveidot filiāli, pati par sevi nav ļaunprātīga rīcība.

88.      Tāpat tas ir spēkā, ja visu uzņēmējdarbību ir iecerēts veikt valstī, kur atrodas filiāle un līdz ar to uzņēmuma dibināšana pirmajā dalībvalstī kalpo tikai vienam mērķim – baudīt šīs dalībvalsts noteikumus un apiet filiāles valstī spēkā esošos, stingrākos noteikumus (38).

89.      Tātad, kas attiecas uz sabiedrību pirmreizēju dibināšanu, valsts noteikumu apiešana nav uzskatāma par ļaunprātīgu rīcību. Līdz ar to, ņemot vērā arī judikatūru par uzņēmējdarbības brīvību, atsaukšanās uz EKL 56. pantu nav pilnībā izslēgta.

90.      Tātad rodas jautājums, kādi kritēriji ir jāpiemēro, lai noteiktu, vai ir notikusi brīvas kapitāla aprites ļaunprātīga izmantošana. Atšķirībā no judikatūras par pakalpojumu sniegšanas brīvību šeit nepastāv risks, ka varētu tikt apieta cita pamatbrīvība, t.i., brīvība veikt uzņēmējdarbību (39). Atšķirībā no sprieduma lietā Centros [šāda pamatbrīvību] apiešana, proti, iespēja to darīt, netiek pieļauta jau ar pašu attiecīgo Kopienu tiesību normu, t.i., par brīvību veikt uzņēmējdarbību.

91.      No sprieduma lietā Centros var secināt, ka abu judikatūru līnijas, tātad attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un uzņēmējdarbības brīvību, nav pretrunā viena otrai. Jo Tiesa EKL 43. panta kontekstā nav pilnībā izslēgusi iespēju valsts noteikumu apiešanu klasificēt kā ļaunprātīgu rīcību, bet tas ir noticis tikai tādēļ, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību mērķis ir Kopienā reģistrētiem uzņēmumiem dot iespēju ar filiāļu palīdzību darboties citās dalībvalstīs (40).

92.      Citiem vārdiem sakot, noteikumu apiešana ir ļaunprātīga rīcība tikai tad, ja tā iziet ārpus noteikuma, uz kuru notiek atsaukšanās, mērķa (41).

93.      Šo kritēriju Tiesa ir ņēmusi vērā un arī papildinājusi divos nesen pasludinātos spriedumos. Saskaņā ar tiem pieņēmums par ļaunprātīgu rīcību vispirms kā priekšnosacījumu paredz, ka no objektīvo apstākļu izvērtējuma izriet, ka, neskatoties uz formālu Kopienu tiesībās paredzēto nosacījumu ievērošanu, šī tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts. Nākamais priekšnosacījums ļaunprātīgai rīcībai ir subjektīvā elementa esamība, proti, nolūks iegūt Kopienu tiesībās paredzētās priekšrocības, patvaļīgi radot attiecīgos priekšnosacījumus (42), vai nolūks izvairīties no valsts tiesību normu, it īpaši nodokļu tiesību, piemērošanas (43).

94.      Ir jāpārbauda, vai uz šo lietu var attiecināt to judikatūras daļu, kurā ir runa par sekundārajiem tiesību aktiem un kura attiecas uz krāpniecisku atsaukšanos uz Kopienu tiesībām, lai iegūtu subjektīvas tiesības, t.i., ļaunprātīga atsaukšanās uz šādām tiesībām.

95.      Kas attiecas uz šīs judikatūras attiecināšanu uz primāro tiesību jautājumiem, tad ir jānorāda, ka Tiesas komentāri bija par sekundārajām tiesībām, taču tie ir formulēti vispārīgi un tādēļ ir plašāki nekā konkrētās lietas apstākļi (44).

96.      Arī tas, ka minētajās lietās tika apskatīta cita veida ļaunprātīga rīcība, proti, krāpnieciska iegūšana, neliedz izmantot šos Tiesas izteikumus [šajā lietā]. No vienas puses, kāda noteikuma, ar kuru tiek uzlikts zināms pienākums, apiešana vienlaikus sevī ietver arī priekšrocību, kuras personai nepienākas, krāpniecisku iegūšanu. No otras puses, Tiesa pret abām ļaunprātīgas rīcības kategorijām attiecas vienādi, jo subjektīvu tiesību krāpnieciskas iegūšanas gadījumos tiek norādīts arī uz judikatūru attiecībā uz noteikumu apiešanu un otrādi (45). Šo gadījumu loku, tāpat kā šajā lietā aplūkojamo gadījumu loku par valsts noteikumu apiešanu, atsaucoties uz Kopienu tiesībām, Tiesa apskata vispārīgā jēdziena – ļaunprātīga rīcība – kontekstā (46).

97.      Tāpēc iepriekš minētos Tiesas spriedumus var izmantot arī šīs lietas ietvaros. Saskaņā ar šiem spriedumiem ļaunprātīgas rīcības konstatēšanai ir nepieciešams objektīvais un subjektīvais elements.

98.      Saskaņā ar EKL 234. pantā noteikto kompetenču sadalījumu prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā valsts tiesas kompetencē ir konstatēt abu minēto elementu esamību (47).

99.      Attiecībā uz lietā Centros konstatēto objektīvo elementu par attiecīgās normas mērķa nesasniegšanu valsts tiesai, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, ir jāpārbauda, vai ir pamats secināt, ka, pamatojoties uz Fidium Finanz objektīvo rīcību, tai būtu jāliedz iespēja atsaukties uz kapitāla brīvu apriti. Valsts tiesai ir jāņem vērā kapitāla brīvas aprites mērķi. Būtisks mērķis ir padarīt iespējamu pārrobežu finanšu pakalpojumu sniegšanu.

100. Tādēļ kapitāla brīvas aprites ļaunprātīga izmantošana nav konstatējama jau tad, ja tiek izmantoti dažādi regulējuma līmeņi attiecībā uz uzraudzību un kredītus dalībvalstī izsniedz trešās valsts uzņēmums.

101. Attiecībā uz subjektīvo elementu valsts tiesai ir jāpārbauda, vai Fidium Finanz ir bijis nolūks iegūt Kopienu tiesībās paredzētu priekšrocību, patvaļīgi radot attiecīgos priekšnosacījumus, vai arī Fidium Finanz gribēja izvairīties no attiecīgās dalībvalsts tiesību piemērošanas, tātad Vācijas banku uzraudzības tiesību normu piemērošanas.

102. Uz prejudiciālā jautājuma pirmo daļu tādēļ ir jāatbild, ka uzņēmums, kurš reģistrēts trešā valstī, kur tas netiek uzraudzīts, izsniedzot kredītus dalībvalsts iedzīvotājiem, nevar atsaukties uz EKL 56. pantu gadījumā, ja vienlaicīgi tiek konstatēti abi ļaunprātīgas rīcības elementi, vērtējumu izdarot valsts tiesai.

103. Kā izriet no iesniedzējtiesas lēmuma, tad pastāv tieša saikne starp otrā prejudiciālā jautājuma pirmo un otro daļu. Otrajā daļā, kur ir runa par iespējamo vienlīdzīgo attieksmi, iesniedzējtiesa atsaucas uz spriedumā lietā TV10 minētajām ļaunprātīgas rīcības juridiskajām sekām. Tā kā otrā prejudiciālā jautājuma otrā daļa saturiski nav plašāka par jautājuma pirmo daļu un attiecas uz attaisnojuma līmeni, tad šeit attiecīgi ir jāatsaucas uz izklāstu par ceturto un piekto prejudiciālo jautājumu.

VII – Par trešo prejudiciālo jautājumu

104. Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai prasība saņemt atļauju kredītu izsniegšanai ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums un vai ir svarīgs soda, kādu uzliek par neatļautu darbību, veids.

A –    Būtiski lietas dalībnieku argumenti

105. Attiecībā uz trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu Fidium Finanz un Komisija uzskata, ka prasība saņemt atļauju atbilst priekšnosacījumam, lai to uzskatītu par ierobežojumu EKL 56. panta izpratnē, jo tādējādi tiek apgrūtināta kredītu izsniegšana dalībvalstī no trešās valsts. Arī BaFin piekrīt šim uzskatam.

106. Savukārt Īrijas, Itālijas, Grieķijas un Portugāles valdības šeit nesaskata ierobežojumu. Atsaucoties uz saviem skaidrojumiem par pirmo prejudiciālo jautājumu, Īrijas un Itālijas valdības norāda, ka ierobežota tiek tikai pakalpojumu sniegšana, nevis kapitāla aprite kā tāda.

107. Attiecībā uz prejudiciālā jautājuma otro daļu Fidium Finanz, BaFin un Komisija norāda, ka, lai noteiktu prasības saņemt atļauju ierobežojošo raksturu, nav svarīgi, vai atļaujas neesamība veido noziedzīga nodarījuma sastāvu vai administratīvu pārkāpumu.

B –    Vērtējums

108. Trešā prejudiciālā jautājuma pirmās daļas ietvaros ir jānoskaidro, vai prasība saņemt iepriekšēju atļauju kredītu izsniegšanai ir uzskatāma par ierobežojumu EKL 56. panta 1. punkta izpratnē.

109. Šeit vispirms ir jākonstatē, ka prasība saņemt atļauju – kā izriet no valsts tiesību normām kopā ar BaFin grozīto administratīvo praksi – vienādi attiecas gan uz Vācijā reģistrētiem uzņēmumiem, gan trešo valstu uzņēmumiem. Taču tas neizslēdz to, ka ierobežojums pastāv. No EKL 56. panta 1. punkta (“visi ierobežojumi”) redakcijas un Tiesas judikatūras (48) izriet, ka brīva kapitāla aprite nozīmē ne tik vien diskriminācijas aizliegumu, bet arī vispārēju ierobežojumu aizliegumu.

110. Tādēļ tālākajā posmā ir jānoskaidro, vai šeit pastāv ierobežojums arī no saturiskā viedokļa. Prasība saņemt atļauju liedz trešā valstī reģistrētam uzņēmumam izsniegt kredītus Vācijas rezidentiem, ja nav tikusi saņemta iestāžu atļauja. Izmantojot judikatūru lietās Konle (49), Reisch u.c. (50) un Salzmann (51), jau šāds fakts vien norāda uz to, ka ierobežojums pastāv. Šajās lietās Tiesa tikai pašu faktu par atļaujas pieprasīšanu kvalificēja kā ierobežojumu, pirms vēl tiek piemērota kapitāla brīva aprite.

111. Šādu rezultātu apstiprina arī spriedums lietā Parodi (52). Šajā lietā Tiesa par attiecīgās pamatbrīvības ierobežojumu uzskatīja prasību saņemt atļauju mērķa valstī, lai izsniegtu aizdevumus no trešām valstīm. Tā kā uz šo Kopienas iekšējo situāciju vēl nebija attiecināma Otrā banku direktīva (53), ar kuru tika ieviesta tā saucamā “Eiropas pase” [Europapass], tad spriedums atbilst šodienas situācijai starp dalībvalstīm un trešām valstīm un tādējādi var tikt attiecināts uz šādām situācijām.

112. Šajā lietā papildus apgrūtinājums ir tas, ka saskaņā ar valsts, tātad Vācijas tiesību aktiem, atļauju ir iespējams iegūt tikai tad, ja uzņēmumam iekšzemē atrodas galvenā vadība vai vismaz filiāle.

113. Lai vispār varētu izsniegt kredītus Vācijā, trešās valsts uzņēmumam tādējādi tur būtu jānodrošina fiziska klātbūtne. Tas būtu saistīts ar ievērojamu papildus slodzi un varētu atturēt ekonomikas dalībniekus izvērst savu uzņēmējdarbību. Tāpēc tas ir ierobežojums.

114. Tāpēc uz trešā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka prasība saņemt atļauju ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums.

115. Trešā prejudiciālā jautājuma otrā daļa attiecas uz sodu veidu par neatļautām darbībām, tātad pārkāpuma kvalificēšanu par administratīvu vai kriminālu, un šīs kvalificēšanas nozīmi, izvērtējot, vai pārkāpums ir brīvas kapitāla aprites ierobežojums.

116. Šajā sakarā ir jāatsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru kapitāla brīva aprite ir ierobežota pat tad, ja prasības par atļaujas saņemšanu neievērošana nav saistīta ne ar kādiem sodiem (54). Tas pats attiecas, ja – kā šajā lietā – prasības saņemt atļauju pārkāpums ir saistīts ar sankciju. Sankcijas paredzēšana padara ierobežojumu vēl nopietnāku. Tāpēc sankcijas veids – vai nu atbilstoši administratīvam pārkāpumam, vai kriminālnoziegumam – nav izšķirošs un neko nemaina faktā par ierobežojumu EKL 56. panta izpratnē.

VIII – Par ceturto prejudiciālo jautājumu

117. Ar ceturto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai prasība uzņēmumam ar sēdekli trešā valstī saņemt iepriekšēju atļauju kredītu izsniegšanai kādā Eiropas Savienības dalībvalstī ir pamatota saskaņā ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

A –    Būtiski lietas dalībnieku argumenti

118. Vienīgi Fidium Finanz uzskata, ka ar augstāk minēto atļauju tiek radīts ierobežojums, kuru nevar pamatot ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šeit Fidium Finanz norāda uz vienmēr piemērojamo “Finanšu iestāžu uzraudzības” alternatīvu. Taču šādas uzraudzības normas ir pamatotas tikai tad, ja atbilstošā un vajadzīgā veidā īsteno ar banku uzraudzību sasniedzamos mērķus. Tomēr atļaujas pieprasīšana nav atbilstošs veids šo mērķu sasniegšanai.

119. Attiecībā uz mērķi – aizsargāt noguldītājus, uzraudzība neesot pamatota jau tāpēc vien, ka tika izsniegti tikai kredīti klientiem, bet noguldījumi no viņiem netika pieņemti. Tādēļ noguldītāju īpašums netika apdraudēts.

120. Attiecībā uz kredītu sektora funkcionēšanas mērķi aizdevumu izsniegšana patiesi radot apdraudējumu. Taču tas neesot saistīts ar kredīta izsniegšanas vietu, jo apdraudējuma iemesls slēpjas faktā, ka kredītiestādes, kas izsniedz aizdevumus privātpersonām, bieži vien sevi finansē ar svešu kapitālu. Ja lielāks skaits parādnieku nespētu atmaksāt aizdevumu, tas ietekmētu arī aizdevumus finansējošās kredītiestādes. To sēdekļa atrašanās bieži vien nesakrīt ar kredītu izsniegšanas vietu, tāpēc apdraudējums skartu citu kapitāla tirgu. Tādējādi prasības saņemt atļauju piesaiste kredītu izsniegšanas vietai nav atbilstošs līdzeklis, lai sasniegtu uzraudzības mērķus.

121. Turklāt prasība saņemt atļauju nekādā gadījumā nav nepieciešama mērķu sasniegšanai. No Tiesas judikatūras (55) izriet, ka šādos gadījumos ne tik stingrs, taču tikpat efektīvs līdzeklis kredītiestāžu uzraudzības nodrošināšanai esot deklarēšanās sistēma.

122. Turpretim BaFin, Vācijas, Itālijas, Īrijas, Grieķijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija uzskata, ka prasība saņemt atļauju katrā ziņā ir pamatota ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu. BaFin un Vācijas valdība vispirms atsaucas uz Tiesas judikatūru (56), saskaņā ar kuru prasība saņemt atļauju apdrošināšanas uzņēmumiem ir atzīta par pamatotu. Tas pats attiecoties arī uz kredītu izsniegšanu.

123. Tālāk BaFin, Vācijas valdība, kā arī Komisija kā argumentu min Direktīvu 2000/12, kuras darbības jomā kredītiestādēm ir jāsaņem atļauja, ko izsniedz dalībvalstīm. Tā kā tādas kredītiestādes kā Fidium Finanz kredītu izsniegšana ir saistīta ar līdzīgu risku, tad iemesliem, kādi Direktīvā minēti atļaujas nepieciešamībai, proti, noguldītāju un finanšu tirgus aizsardzība, būtu jāattiecas arī uz šo izskatāmo lietu.

124. No Tiesas judikatūras (57) izriet arī, ka pienākums vienkārši deklarēties kā mazāk nozīmīgs pasākums prasību ziņā ne vienmēr nodrošina vajadzīgo tiesisko interešu aizsardzību. Līdz ar to pēc BaFin un Vācijas valdības uzskatiem prasība saņemt iepriekšēju atļauju ir pamatota.

125. Īrijas un Grieķijas valdības piebilst, ka, tā kā netiek piemērotas saskaņotas Kopienu tiesību normas, tad dalībvalsts, kurā tiek veikta konkrētā darbība, var paredzēt nepieciešamos uzraudzības pasākumus, ieskaitot prasību saņemt iepriekšēju atļauju.

B –    Vērtējums

126. Lai vispār varētu sasaistīt EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu ar prasības saņemt atļauju pamatojumu, šim pantam būtu jābūt spēkā arī attiecībā uz trešām valstīm. EKL 58. panta tekstā trešās valstis netiek skaidri pieminētas. Taču, tā kā 3. punktā ir atsauce uz EKL 56. pantu un tas aptver tieši “trešās valstis“, tad EKL 58. pants ir attiecināms arī uz trešām valstīm, šajā gadījumā – uz Šveices Konfederāciju (58). Pretējā gadījumā Kopienas teritorijā būtu pieļaujami plašāki ierobežojumi nekā attiecībā pret trešām valstīm.

127. Kā pamatojums ir aplūkojams arī EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta pirmais variants. Saskaņā ar tā redakciju (“[..] vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo un administratīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši [..] finanšu iestāžu uzraudzības jomā”) pamatojuma priekšnoteikums ir četru nosacījumu izpilde. Turpinājumā aplūkosim šos četrus nosacījumus.

128. Tā kā KWG ir valsts normatīvais akts, tad pirmais nosacījums ir izpildīts. Otrais nosacījums ir tāds, ka tam būtu jākalpo finanšu iestāžu uzraudzībai. Kā izriet no augstāk minētā 1. panta 1. punkta pirmās un otrās daļas kopā ar KWG 6. panta 2. punktu, KWG normu mērķis ir finanšu iestāžu uzraudzība EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē; līdz ar to arī otrais nosacījums ir izpildīts. Treškārt, EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktā runāts par pārkāpumu novēršanu. Tieši tāds arī ir prasības saņemt atļauju nolūks. Tātad arī trešais nosacījums ir izpildīts.

129. Atliek pārbaudīt pēdējo, ceturto nosacījumu, vai prasība saņemt atļauju ir uzskatāma par “vajadzīgu pasākumu”. Tas būtu vajadzīgs pasākums tikai tad, ja atļauja būtu piemērots līdzeklis, lai sasniegtu likumdevēja nosprausto mērķi, un to nevarētu sasniegt ar citiem, kapitāla brīvu apriti mazāk ierobežojošiem pasākumiem.

130. Tādēļ vispirms jānoskaidro, kuri ir ar uzraudzības normām sasniedzamie mērķi.

131. Tie ir ietverti iesniedzējtiesas ceturtā prejudiciālā jautājuma uzskaitījumā. 1.–3. ievilkumā minētie punkti ir paredzēti kredītņēmēju aizsardzībai. 4.–6. ievilkumā minētie punkti ir paredzēti kapitāla tirgus kā tāda aizsardzībai. Tātad abi šie mērķi atbilst tipiskiem mērķiem finanšu iestāžu uzraudzības normatīvajos aktos, tādos kā KWG (59).

132. Tādēļ turpmāk vispirms ir jāapskata atļaujas kā kredītņēmēju aizsardzības pasākuma piemērotība. Attiecībā uz šo varētu piekrist viedoklim, ka nemaz nav nepieciešama klientu aizsardzība, jo tāda finanšu iestāde kā Fidium Finanz izsniedz tikai kredītus, nevis pieņem klientu noguldījumus un līdz ar to tā nepastarpināti nepakļauj svešu īpašumu riskam. Līdzīgu uzskatu pauž arī Tiesa savā spriedumā lietā Parodi (60), kuras ietvaros tā attiecībā uz klientu riska pakāpi noteica atšķirības starp aizdevumu izsniegšanu un naudas noguldījumiem.

133. Tomēr no pamata lietas faktiem izriet, ka, nepieprasot Schufa izsniegtu izziņu, mērķtiecīgi tiek piesaistīti finansiāli nestabilākie klienti, kuriem ir ļoti būtiski, ka kredītu darījums noris bez aizķeršanās.

134. Piedevām paralēli riskam, ka klienti netieši var zaudēt īpašumu, pastāv arī tāds risks kā pārāk lielu kredītsaistību uzņemšanās attiecībā pret kredītiestādi. Tas ir nozīmīgi īpaši tad, ja daļa kredītu tiek piešķirti ar interneta starpniecību un līdz ar to valsts uzraudzībai netiek pakļauta neviena persona, kuru varētu saukt pie atbildības par neadekvātu konsultāciju un informācijas sniegšanu. Tādēļ prasība saņemt atļauju ir piemērots pasākums, lai sasniegtu aizdevumu ņēmēju aizsardzības mērķi.

135. Turklāt būtu jāpastāv arī atbilstošiem pasākumiem, lai varētu nodrošināt arī otra mērķa sasniegšanu, proti, kapitāla tirgus aizsardzību.

136. Pirmajā acumirklī problēmas varētu rasties tādēļ, ka kapitāla tirgus risks cita starpā ir saistīts ar to, ka uzņēmumi, kuri piešķir kredītus, refinansē savu darbību citās kredītiestādēs. Ja liela daļa parādnieku neatdod piešķirtos kredītus, tad to negatīvi izjūt arī refinansētāji. Savukārt pēdējie var darboties kā kredītņēmēji atkal citos kapitāla tirgos.

137. Tomēr no tā neizriet, ka kredītņēmēju valstī uzraudzība nebūtu nepieciešama. No vienas puses, tikpat lielā mērā ir iespējams, ka cietušais refinansētājs arī ir reģistrēts tajā pašā valstī. No otras puses, pretējā gadījumā, ja vairāki kredīta ņēmēji neatdod kredītu, cietis ir vismaz pats kredītus izsniedzošais uzņēmums. Pat ja kredītu izsniedzējs nav reģistrēts kredītu izsniegšanas valstī, šāds gadījums negatīvi ietekmē uzņēmuma šajā valstī veikto uzņēmējdarbību. Līdz ar to visloģiskāk veikt uzraudzības pasākumus ir valstī, kurā norisinās uzņēmējdarbība. Ja šo secinājumu mēģinātu atspēkot ar pretargumentu, ka cietušais refinansētājs atrodas citā valstī, tad uzraudzība kā tāda būtu pilnībā neiespējama.

138. Papildus tam, uzraudzības pasākumi kalpo arī naudas atmazgāšanas novēršanai. Jau pat neuzraudzīta kredītu izsniegšanas darbība sevī var slēpt naudas atmazgāšanas riskus, jo gan kredītu piešķiršanas procesā, gan arī kredītu atmaksāšanas procesā ir iespēja noslēpt naudas izcelsmi. Tādēļ prasība saņemt atļauju ir piemērots pasākums kapitāla tirgus aizsardzībai.

139. Arī Direktīva 2000/12 pierāda, ka prasība saņemt atļauju un no tās izrietošās uzraudzības iespējas ir piemērots klientu aizsardzības, kā arī kapitāla tirgus aizsardzības pasākums.

140. Šīs direktīvas 4. pantā noteikts, ka, uzsākot kredītiestāžu darbību, ir jāsaņem iepriekšēja atļauja, kas automātiski nozīmē šo kredītiestāžu pārbaudi. Direktīvas 2000/12 65. apsvērumā kā kredītiestādes uzraudzības iemesli tiek minēti klientu aizsardzība, kā arī finanšu sistēmas stabilitātes nodrošināšana.

141. Saskaņā ar Direktīvas 2000/12 1. panta 1. punktu kredītiestādes kā Fidium Finanz, kuras izsniedz tikai kredītus, nav “kredītiestādes” Direktīvas 4. panta izpratnē, jo tās nepieņem noguldījumus. Iepriekš uzskaitītie atļaujas nepieciešamības iemesli, pamatojoties uz salīdzināmiem riskiem, ir attiecināmi arī uz situāciju, kad notiek tikai kredītu izsniegšana – kā tas ir pamata lietā.

142. Tomēr arī turpmāk ir jāpastāv nepieciešamībai saņemt atļauju. Papildus pasākuma piemērotībai ir jābūt izpildītam nosacījumam, ka nepastāv ne tik stingri, taču tikpat efektīvi līdzekļi mērķa sasniegšanai.

143. Pret to, ka šajā lietā pastāv šāda nepieciešamība, varētu runāt Tiesas judikatūra (61) kapitāla brīvas aprites jomā. Saskaņā ar to principā priekšroka būtu jādod deklarēšanās sistēmai, nevis iepriekšējas atļaujas saņemšanas sistēmai, jo tas ir līdzeklis, kurš nenozīmīgāk ietekmē kapitāla brīvu apriti.

144. Valūtas eksporta kontekstā Tiesa uzskata, ka atbilstoša deklarēšanās sistēma ir pietiekoša, jo tā – pretēji atļaujas saņemšanai – nevar pārtraukt monētu, banknošu utt. eksportu (62).

145. Tomēr ne tik stingrais līdzeklis ir jāpiemēro tikai tad, ja tas vienlaicīgi ir arī efektīvs līdzeklis mērķa sasniegšanai. Atbilstoši tam Tiesa (63) attiecībā uz nekustamā īpašuma iegādi, kas ir svarīga joma kapitāla apritē, ir noteikusi, ka viena vienīga prasība deklarēties ne vienmēr ir pietiekams līdzeklis, lai sasniegtu vēlamos mērķus, un tādēļ var būt nepieciešamība izvirzīt prasību par atļaujas saņemšanu.

146. Līdz ar to ir jāpārbauda, kādiem nosacījumiem ir jābūt spēkā, lai piemērotu atļaujas saņemšanu. Saskaņā ar iepriekš minēto “nekustamā īpašuma judikatūru” tas nav nepieciešams, ja valsts iestāžu sasniedzamais mērķis, kā tas ir valūtas eksporta gadījumā, ir informācijas iegūšana (64).

147. Nepieciešamība saņemt atļauju kredītu izsniegšanai tomēr ir plašāka nekā valsts iestāžu vajadzības iegūt informāciju, un tai ir jāsniedz attiecīgajām valsts iestādēm iespēja nepieciešamības gadījumā pieņemt un īstenot efektīvus pasākumus saistībā ar uzņēmumiem, galējā gadījumā neizsniedzot vai anulējot atļauju.

148. Attiecībā uz kredītu izsniegšanu pieteikšanās sistēma tikai pēc darbības uzsākšanas nesniedz to pašu drošības pakāpi kā iepriekšēja atļaujas saņemšana. Tādā gadījumā jau varētu būt grūti izsekot pirms pārbaudes veiktajām aizdevumu darbībām un tās varētu būt kvalificējamas kā tiesību normu pārkāpumi.

149. Saskaņā ar spriedumu lietā Bordessa u.c. arī nepieciešamība saņemt atļauju ir jāpamato ar objektīviem un iepriekš zināmiem kritērijiem, turklāt katram pieteikuma iesniedzējam, uz kuru tiek attiecināts šāds pasākums, ir jābūt pārsūdzības iespējai (65).

150. Būtiskie KWG noteikumi ir pamatoti ar objektīviem, iepriekš zināmiem kritērijiem. KWG 32. panta 1. punktā par atļaujas nepieciešamības pazīmēm ietvertie nenoteiktie juridiskie jēdzieni ir definēti KWG 1. pantā. Kas attiecas uz pazīmi “iekšzemē”, tad BaFin norādēs ir noteikts, kāds personu loks atbilst šai pazīmei. Turklāt saskaņā ar KWG 33. panta 1. punktu atļaujas izsniegšanas atteikums nav tikai attiecīgās iestādes viedoklis, bet tas ir saistošs lēmums (“atļauja jāatsaka”). Turklāt pastāv arī iespēja iegūt tiesisku aizstāvību nelabvēlīga lēmuma gadījumā.

151. Uz, iespējams, vēl joprojām pastāvošiem atsevišķiem, īpašiem gadījumiem attiecas KWG 2. panta 4. punkts, kurš paredz atbrīvojumu no KWG 32. panta 1. punktā noteiktās nepieciešamības saņemt atļauju tiem uzņēmumiem, kuri nav jāuzrauga to veiktās darbības veida dēļ.

152. Tādēļ pagaidām ir jāsecina, ka nepieciešamība saņemt atļauju ir piemērots un nepieciešams pasākums klientu un kapitāla tirgus aizsardzības mērķu sasniegšanai. Tādēļ šis pasākums arī EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir “absolūti nepieciešams”.

153. Galu galā no dokumentiem nevar secināt, ka pamata lietā pastāvēja patvaļīgs diskriminācijas gadījums, proti, slēpts ierobežojums EKL 58. panta 3. punkta izpratnē. Daudz lielākā mērā, piemērojot trešo valstu uzņēmumiem nepieciešamību saņemt atļauju, uzraudzības jomā tie tiek nostādīti vienādās pozīcijās ar valsts uzņēmumiem.

154. Uz ceturto prejudiciālo jautājumu tādēļ ir jāatbild, ka ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiek attaisnota prasība uzņēmumiem ar sēdekli trešā valstī, kurā uz to neattiecas uzraudzība, saņemt iepriekšēju atļauju kredītu izsniegšanai kādas dalībvalsts iedzīvotājiem.

IX – Par piekto prejudiciālo jautājumu

155. Ar piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai tāda veida prasība saņemt atļauju, kas ir pieļaujama un aprakstīta trešajā prejudiciālajā jautājumā, ir pamatota saskaņā ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu arī tad, ja kā priekšnosacījums atļaujas saņemšanai tiek prasīts, lai uzņēmuma galvenā vadība vai vismaz filiāle atrastos attiecīgajā dalībvalstī.

A –    Būtiski lietas dalībnieku argumenti

156. Fidium Finanz uzskata, ka nesamērīgi un tādējādi pretrunā ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir tas, ja kā priekšnosacījums atļaujas saņemšanai tiek prasīts, lai uzņēmuma galvenā vadība vai vismaz filiāle atrastos attiecīgajā dalībvalstī. Kā pamatojumu sava uzskata pareizībai Fidium Finanz atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Komisija/Itālija (66). Ar šādiem atļaujas saņemšanas priekšnosacījumiem pieteikumu iesniedzošais finanšu institūts tiek piespiests kļūt par “iekšzemes uzņēmumu”. Un tas esot pielīdzināms kapitāla brīvas aprites noliegumam. Visbeidzot, arī ar filiāles izveidošanu saistītās ievērojamās izmaksas norāda uz priekšnosacījuma nesamērīgumu.

157. Turpretim BaFin, Vācijas, Īrijas, Itālijas, Grieķijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija uzskata, ka prasība pēc ilgstošas, fiziskas klātbūtnes attiecīgajā dalībvalstī atbilst EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktam. BaFin, Vācijas, Itālijas un Īrijas valdības domā, ka efektīvu trešo valstu uzņēmumu kontroli, ņemot vērā, ka tur nepastāv izmeklēšanas un iejaukšanās iespējas, var nodrošināt, tikai pieprasot uzņēmuma fizisku klātbūtni attiecīgajā dalībvalstī.

158. Saskaņā ar Vācijas un Grieķijas valdību teikto arī Direktīvas 2000/12 pamatā ir pieņēmums, ka uzņēmuma, lai tas varētu saņemt atļauju, sēdeklim ir jāatrodas dalībvalstī.

159. Īrijas valdība piebilst, ka, lai veiktu kontroli, uzņēmuma fiziska klātbūtne dalībvalstī nav nepieciešama visos gadījumos, tomēr noteikti tajos gadījumos, kad uz uzņēmumu trešā valstī neattiecas nekāda uzraudzība.

B –    Vērtējums

160. Līdzīgi kā ceturtā prejudiciālā jautājuma ietvaros arī šeit ir jāizvērtē pamatojums ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta palīdzību. Turklāt šeit jautājums ir plašāks par jau konstatēto prasības saņemt iepriekšēju atļauju pieļaujamību, proti, par atļaujas specifiskajiem priekšnosacījumiem. No KWG 33. panta 1. punkta pirmās daļas 6. apakšpunkta un 53. panta izriet, ka obligāts priekšnosacījums atļaujas saņemšanai, lai varētu izsniegt kredītus, ir galvenās vadības vai vismaz filiāles atrašanās attiecīgajā dalībvalstī. Tātad tikai trešā valstī dibinātam uzņēmumam būtu pienākums nodrošināt fizisku klātbūtni dalībvalstī, lai varētu tur darboties.

161. Attiecībā uz to, vai EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir piemērojams trešām valstīm, kā arī attiecībā uz EKL 58. panta 1. punkta attiecīgo variantu tika atbildēts apsvērumos par ceturto prejudiciālo jautājumu.

162. Arī prasībai pēc fiziskas klātbūtnes ir jākalpo “iekšzemes normatīvo aktu neievērošanas novēršanai finanšu institūtu uzraudzības jomā“, jo šī prasība sakņojas tajā pašā likumā, kur prasība pēc atļaujas, un tikai konkretizē pēdējo.

163. Tātad būtu jāpārbauda, vai fiziskā klātbūtne ir “nepieciešams pasākums“ EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

164. Nav šaubu par piemērotību attiecīgo mērķu sasniegšanai. Kā izriet no atbildes uz ceturto prejudiciālo jautājumu, tad jau pati prasība saņemt atļauju kalpo gan klientu, gan kapitāla tirgus aizsardzībai. Tas pats attiecas arī uz nepieciešamību pēc fiziskas klātbūtnes. Jo tā atvieglo dalībvalstij, uz kuru ir vērsta darbība, veikt uzraudzību, piemēram, veicot pārbaudes it īpaši īsā termiņā vai bez brīdinājuma vai labāk nodrošinot finansiālo prasību izpildi, ko dalībvalsts klienti izvirza pret uzņēmumu.

165. Apšaubāmi tomēr, vai ir nepieciešams dibināšanas pienākums. Tas tā būtu tikai tajā gadījumā, ja nepastāvētu nekādi citi, mazāk radikāli, taču tikpat efektīvi klientu un kapitāla tirgus aizsardzības pasākumi. Jau prasība par iepriekšējas atļaujas saņemšanu ievērojami ietekmē kapitāla brīvu apriti. Kā izriet no apsvērumiem par trešo prejudiciālo jautājumu, šī ietekme tiek vēl pastiprināta ar prasību pēc fiziskās klātbūtnes, jo trešo valstu uzņēmumiem šādi tiek uzlikts papildu finansiālais slogs.

166. Atbilstoši tam Tiesa attiecībā uz kapitāla brīvu apriti lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg (67) ir nospriedusi, ka prasības saņemt iepriekšēju atļauju lauksaimniecības un meža izstrādei paredzētu zemesgabalu pirkšanai piesaiste prasībai par pastāvīgu dzīvesvietu saimniecības atrašanās vietā samērīguma kontekstā pārsniedz to, kas vajadzīgs mērķa sasniegšanai.

167. Arī pakalpojumu brīvas aprites jomā Tiesa ir pasludinājusi līdzīgus spriedumus. Tā, piemēram, kontrolei kalpojošā prasība reģistrēties dalībvalstī, lai varētu saņemt atļauju biomedicīnisko analīžu veikšanai citā dalībvalstī, ir nesamērīga (68). Arī uzraudzībai kalpojošu pienākumu dibināt uzņēmumu kādā dalībvalstī, lai varētu tur sniegt māklera pakalpojumus, Tiesa neuzskatīja par pamatotu (69).

168. Šo judikatūru par EKL 49. pantu var izmantot arī, lai izvērtētu kredītu izsniegšanu kapitāla brīvas aprites kontekstā, jo kredītu izsniegšana – kā izklāstīts iepriekš – pamatā ir pakalpojums.

169. Tātad, pirmkārt, no minētās judikatūras izriet, ka pienākums nodrošināt fizisku klātbūtni nav nepieciešams, lai sasniegtu konkrētā noteikuma mērķus. Tomēr, lai izvērtējums būtu pilnīgs, sīkāk būtu jāizanalizē minētie spriedumi attiecībā uz to pamatā esošajiem faktiskajiem apstākļiem.

170. Lai gan spriedums lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg nav īpaši noderīgs šim nolūkam, jo tā pamatā būtiskos punktos ir atšķirīgi faktiskie apstākļi, tomēr, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, no minētās judikatūras attiecībā uz EKL 49. pantu var izsecināt divas svarīgas pazīmes.

171. Vispirms atšķirībā no šīs lietas tur tika apskatīta Kopienas iekšējā situācija. Tālāk Tiesa pamatoja savus lēmumus arī ar faktu, ka jau izcelsmes dalībvalstī atbildīgās iestādes veica salīdzinošu kontroli. Šajā lietā situācija pamatā ir atšķirīga. Kā jau iepriekš tika atspoguļots, tad šajā gadījumā uz uzņēmumu izcelsmes valstī, proti, Šveices Konfederācijā, neattiecas attiecīga kontrole.

172. Būtisko šīs lietas un lietu, kuras ir iepriekš minētās judikatūras pamatā, atšķirību dēļ, nav iespējams automātiski minētos lietu spriedumus attiecināt uz apskatāmo lietu.

173. Drīzāk ir jāizvērtē, ko var izsecināt par šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no fakta, ka trešā valstī dibināts uzņēmums tur netiek kontrolēts. Ja, pamatojoties uz atspoguļotajiem apstākļiem, nepastāvētu nekādi pasākumi, ar ko varētu nodrošināt vispārēju efektīvu uzraudzību bez fiziskas uzņēmuma klātbūtnes attiecīgajā valstī, tad tas runātu par labu Vācijas īstenoto pasākumu pieļaujamībai.

174. Attiecībā uz iespējamajiem pasākumiem būtībā ir jānodala pārbaude valstī, kur atrodas uzņēmuma sēdeklis, un pārbaude valstī, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība.

175. Kas attiecas uz uzraudzības pasākumiem valstī, kur atrodas uzņēmuma sēdeklis, tad esošajā gadījumā nav vērojamas efektīvas metodes. Kontrole, ko uz vietas Šveices Konfederācijā varētu veikt dalībvalstu atbildīgās iestādes, nav iespējama neeksistējošo starptautisko nolīgumu dēļ. Nevar rēķināties arī ar savstarpējās palīdzības ietvaros veiktajām trešās valsts atbildīgo iestāžu kontrolēm, jo pārrobežu darbība lietas ietvariem būtiskajā laika posmā netika uzraudzīta.

176. Kas attiecas uz uzraudzību dalībvalstī, kurā tika veikta uzņēmējdarbība, proti, Vācijā, vispirms ir jāaplūko, kā tiek izpildītas finansiālās prasības, ko klienti izvirza pret uzņēmumu. To var noskaidrot arī bez uzņēmuma fiziskas klātbūtnes Kopienas teritorijā. Jo, kā jau to savā spriedumā lietā Komisija/Itālija (70) Tiesa ir norādījusi, šādā gadījumā pietiek arī ar to, ka uzņēmums attiecīgajā dalībvalstī iesniedz finansiālas garantijas.

177. Līdz ar to vēl ir jāpārbauda, vai ir iespējama efektīva uzņēmuma kontrole dalībvalstī, kurā tas veic savu darbību, ja šajā valstī uzņēmumam nav pat pārstāvniecības.

178. Viens no risinājumiem, apskatot spriedumu lietā Versicherungen (71), varētu būt tāds, ka uzņēmumam pārbaudei atbildīgajām iestādēm ir jāiesniedz nepieciešamie uzņēmuma dokumenti, bilances, grāmatvedības reģistrs, darbības plāni un līdzīgi dokumenti.

179. Tomēr tālāk Tiesa šajā spriedumā ir norādījusi, ka šie dokumenti “uzņēmuma reģistrācijas valsts iestādēm ir atbilstoši jāapstiprina un jāpārsūta pārbaudei attiecīgās dalībvalsts atbildīgajām iestādēm”.

180. Tiesas pieņēmums, ka šāda dokumentu iesniegšana būs efektīvs, ne tik stingrs uzraudzības veids lietā Versicherungen būtībā nozīmēja, ka starp uzņēmuma reģistrēšanas valsts iestādēm un atbildīgajām iestādēm valstī, kurā tiks veikta uzņēmuma faktiskā darbība, ir jāpastāv vismaz minimāla apjoma sadarbībai.

181. Tomēr šāda sadarbība šajā lietā, kā jau tas vairākkārt tika secināts, diemžēl, nepastāv. Tādējādi tas būtu pārbaudāmā uzņēmuma, nevis uzņēmuma dibināšanas valsts atbildīgo iestāžu uzdevums sagatavot pārbaudei nepieciešamos dokumentus un iesniegt tos valsts, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība, atbildīgajām iestādēm.

182. Tā kā izcelsmes valstī atbildīgās iestādes nav iesaistītas pārbaudes veikšanā, tad, ņemot vērā esošos lietas apstākļus, attiecīgās dalībvalsts iestādes nav spējīgas konstatēt iesniegto dokumentu pilnīgumu un/vai pareizību, kas izslēdz iespēju veikt efektīvas pārbaudes, pamatojoties uz iesniegtajiem materiāliem.

183. Tādēļ šajā lietā, kur uzņēmums ir dibināts trešā valstī, kurā netiek veikta nekāda uzraudzība, ir pavisam cits iznākums nekā iepriekš attiecībā uz EKL 49. pantu minētajā lietā. Šajā lietā pienākums iesniegt uzņēmuma dokumentus nav ne tik stingrs, bet vienlaicīgi arī efektīvs līdzeklis, lai īstenotu attiecīgās dalībvalsts likumdošanā noteiktos mērķus.

184. Tā kā šajā lietā nepastāv ne tik stingras, bet vienlīdz efektīvas uzraudzības metodes, tad ir jāsecina, ka uzņēmuma fiziskās klātbūtnes nepieciešamība ir piemērots un vajadzīgs līdzeklis un tādēļ arī “absolūti nepieciešams pasākums” EKL 58. panta 1.b punkta izpratnē.

185. Tādēļ uz piekto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka ar EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiek pamatota pašas par sevi pieļaujamas prasības – kā aprakstīts trešajā prejudiciālajā jautājumā – saņemt iepriekšēju atļauju izvirzīšana, saskaņā ar kuru kā svarīgs priekšnosacījums atļaujas izsniegšanai tiek prasīts, lai attiecīgajā dalībvalstī atrastos uzņēmuma galvenā vadība vai vismaz tā filiāle.

X –    Secinājumi

186. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Uzņēmums ar sēdekli ārpus Eiropas Savienības – šajā gadījumā Šveices Konfederācijā –, savas profesionālās darbības ietvaros piešķirot kredītus Eiropas Savienības – šajā gadījumā Vācijas Federatīvās Republikas – iedzīvotājiem, attiecībā uz šo dalībvalsti un tās iestāžu vai tiesu veiktajiem pasākumiem var atsaukties uz kapitāla brīvu apriti saskaņā ar EKL 56. pantu.

2)      Uzņēmums ar sēdekli trešā valstī, kur tas netiek uzraudzīts, izsniedzot kredītus kādas dalībvalsts iedzīvotājiem, nevar atsaukties uz EKL 56. pantu tādā gadījumā, ja vienlaicīgi tiek konstatēti ļaunprātīgas rīcības objektīvie (šo secinājumu 99. un 100. punkts) un subjektīvie (šo secinājumu 101. punkts) elementi. Vai šāds gadījums konstatējams pamata lietā, ir jālemj valsts tiesai.

3)      Prasība saņemt atļauju ierobežo kapitāla brīvu apriti. Šajā sakarā nav būtiski, vai neatļauta kredītu piešķiršana profesionālās darbības ietvaros tiek klasificēta kā noziedzīgs nodarījums vai administratīvs pārkāpums.

4)      EKL 58. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība saņemt iepriekšēju atļauju uzņēmumiem, kuri izsniedz kredītus kādas dalībvalsts iedzīvotājiem un kuru sēdeklis ir trešā valstī, kur tas netiek uzraudzīts, ir pieļaujama un ka tāpat ir pamatota pašas par sevi pieļaujamas prasības saņemt iepriekšēju atļauju izvirzīšana, saskaņā ar kuru kā svarīgs priekšnosacījums atļaujas izsniegšanai tiek prasīts, lai attiecīgajā dalībvalstī atrastos uzņēmuma galvenā vadība vai vismaz tā filiāle.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – OV L 178, 5. lpp.

3 – OV L 126, 1. lpp.

4 – BGBl. I, 2776. lpp.

5 – 1995. gada 14. novembra spriedums lietā C-484/93 Svensson un Gustavsson (Recueil, I-3955. lpp., 10. un turpmākie punkti) un 1997. gada 9. jūlija spriedums lietā C-222/95 Parodi, (Recueil, I-3899. lpp., 14. un 17. punkts).

6 – Atsaucoties uz 1984. gada 31. janvāra spriedumu apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 Luisi un Carbone (Recueil, 377. lpp., 21. punkts).

7 – 1992. gada 28. janvāra spriedums lietā C-204/90 Bachmann (Recueil, I-249. lpp., 34. punkts).

8 – Spriedums lietā C-484/93 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 11. punkts.

9 – Spriedums lietā C-222/95 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 17. punkts.

10 – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos (OV L 114, 2002. gada 30. aprīlis, 6. lpp.).

11 – Šajā sakarā skat. arī Kiemel: Groeben/Schwarze, Kommentar zum Vertrag über die Europäische Union und zur Gründung der Europäischen Gemeinschaft, 1. sējums, 56. pants, 24. punkts. Skat. Follak: Dauses, Handbuch des EU-Wirtschaftsrechts, 1. sējums, F. II, 5. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2003. gada 10. aprīļa secinājumus lietā C-452/01 (2003. gada 23. septembra spriedums lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg, Recueil, I-9743. lpp., 45.–47. punkts).

12 – 1999. gada 16. marta spriedums lietā C-222/97 Trummer un Mayer (Recueil, I-1661. lpp., 21. punkts), 2002. gada 5. marta spriedums apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 Reisch u.c. (Recueil, I-2157. lpp., 30. punkts), 2002. gada 4. jūnija spriedums lietā C-367/98 Komisija/Portugāle (Recueil, I-4731. lpp., 37. punkts), 2003. gada 13. maija spriedums lietā C-98/01 Komisija/Apvienotā Karaliste (Recueil, I-4641. lpp., 39. punkts), 2005. gada 2. jūnija spriedums lietā C-174/04 Komisija/Itālija (Krājums, I-4933. lpp., 27. punkts), 2005. gada 5. jūlija spriedums lietā C-376/03 D. (Krājums, I-5821. lpp., 24. punkts) un 2006. gada 19. janvāra spriedums lietā C-265/04 Bouanich (Krājums, I-923. lpp., 29. punkts).

13 – Spriedums lietā C-222/97 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 22.–24. punkts un 2000. gada 6. jūnija spriedums lietā C-35/98 Verkooijen (Recueil, I-4071. lpp., 27.–30. punkts).

14 – Spriedums apvienotajās lietās 286/82 un 26/83 (minēts 6. zemsvītras piezīmē), 21. punkts.

15 – Skat. Ohler, “Die Kapitalverkehrsfreiheit und ihre Schranken”, Wertpapiermitteilungen 1996, 1801 (1805).

16 – Spriedums lietā C-484/93 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 10. un turpmākie punkti.

17 – Spriedums lietā C-222/95 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 14. un 17. punkts.

18 – 2002. gada 7. februāra spriedums lietā C-279/00 Komisija/Itālija (Recueil, I-1425. lpp., 37. un turpmākie punkti).

19 – 1998. gada 28. aprīļa spriedums lietā C-118/96 Safir (Recueil, I-1897. lpp., 35. un turpmākie punkti).

20 – 1998. gada 1. decembra spriedums lietā C-410/96 Ambry (Recueil, I-7875. lpp., 39. un turpmākie punkti).

21 – Šajā sakarā skat. arī Notaro, Revue du marché unique europeén, 1998, Nr. 2, 268., 269. lpp.; Rohde, Freier Kapitalvekehr in der Europäischen Gemeinschaft, 101. lpp., 376. zemsvītras piezīme.

22 – Skat. arī Bröhmer: Callies/Ruffert, Kommentar des EUV/EGV, 56. pants, 30. un turpmākie punkti.

23 – Spriedums lietā C-118/96 (minēts 19. zemsvītras piezīmē), 19. punkts.

24 – Spriedums lietā C-410/96 (minēts 20. zemsvītras piezīmē), 18. punkts.

25 – 1999. gada 14. oktobra spriedums lietā C-439/97 Sandoz (Recueil, I-7041. lpp., 38. punkts).

26 – Spriedums apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 40. punkts.

27 – Spriedums lietā C-204/90 (minēts 7. zemsvītras piezīmē), 34. punkts.

28 – Skat., piemēram, ģenerāladvokāta Elmera [Elmer] 1995. gada 17. maija secinājumus lietā C-484/93 (spriedums minēts 5. zemsvītras piezīmē), 8. un turpmākie punkti; ģenerāladvokāta Tezauro [Tesauro] 1997. gada 23. septembra secinājumus lietā C-118/96 (spriedums minēts 19. piezīmē), 17. punkts, un ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2001. gada 20. novembra secinājumus apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 (spriedums minēts 12. zemsvītras piezīmē), 62. un turpmākie punkti.

29 – Piemēram, Ohler, Europäische Kapital- und Zahlungsverkehrsfreiheit, Kommentar zu den Art. 56 bis 60 EGV, 103. lpp., 141. punkts. Frenz, Handbuch Europarecht, 1. sējums, Europäische Grundfreiheiten, 1049. lpp., 2784. un turpmākie punkti.

30 – Direktīvas IV sadaļā, kas regulē attiecības ar trešajām valstīm, nav ietverti nekādi atbilstoši noteikumi attiecībā uz kādas trešās valsts sabiedrības, kurai nav ne pārstāvniecības ne arī filiāles attiecīgajā dalībvalstī, šajā valstī izsniegtiem kredītiem.

31 – 1999. gada 9. marta spriedums lietā C-212/97 Centros (Recueil, I-1459. lpp. 27. un turpmākie punkti).

32 – Spriedums lietā C-212/97 (minēts 31. zemsvītras piezīmē), 24. punkts, un 1994. gada 5. oktobra spriedums lietā C-23/93 TV10 (Recueil, I-4795. lpp., 21. punkts).

33 – Skat. arī spriedumu lietā C-212/97 (minēts 31. zemsvītras piezīmē), 24. punkts, 1998. gada 12. maija spriedumu lietā C-367/96 Kefalas u.c. (Recueil, I-2843. lpp., 20. punkts), 1996. gada 2. maija spriedumu lietā C-206/94 Paletta (Recueil, I-2357. lpp., 24. punkts) un spriedumu lietā C-23/93 (minēts 32. zemsvītras piezīmē), 21. punkts.

34 – 2000. gada 23. marta spriedums lietā C-373/97 Diamantis (Recueil, I-1705. lpp., 34. punkts) un spriedums lietā C-206/94 (minēts 33. zemsvītras piezīmē), 25. punkts.

35 – Spriedums lietā C-23/93 (minēts 32. zemsvītras piezīmē), 20. un turpmākie punkti.

36 – 1986. gada 4. decembra spriedums lietā 205/84 Komisija/Vācija (Recueil, 3755. lpp., 22. punkts).

37 – 1974. gada 3. decembra spriedums lietā 33/74 Van Binsbergen (Recueil, 1299. lpp., 13. punkts).

38 – 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C-167/01 Inspire Art (Recueil, I-10155. lpp., 95., 96. un 98. punkts) un spriedums lietā C-212/97 (minēts 31. zemsvītras piezīmē), 18., 27. un 29. punkts.

39 – Skat. arī spriedumu lietā 205/84 (minēts 36. zemsvītras piezīmē), 22. punkts, un spriedumu lietā 33/74 (minēts 37. zemsvītras piezīmē), 13. punkts.

40 – Spriedums lietā C-212/97 (minēts 31. zemsvītras piezīmē), 26. punkts.

41 – Skat. arī Karayannis, “L’abus de droits découlant de l’ordre juridique communautaire”, Cahiers de droit européen, 1999, 1./2. burtnīca, 531. lpp.

42 – 2000. gada 14. decembra spriedums lietā C-110/99 Emsland Stärke (Recueil, I-11569. lpp., 52. un turpmākie punkti) un 2005. gada 21. jūlija spriedums lietā C-515/03 Eichsfelder Schlachtbetrieb GmbH (Krājums, I-7355. lpp., 39. punkts).

43 – Skat. arī 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks & Spencer (Krājums, I-10837. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

44 – Šajā sakarā skat. arī Dennis Weber, Abuse of Law, Legal Issues of Economic Integration, 2004, 43., 51. un 54. punkts.

45 – Spriedums lietā C-212/97 (minēts 31. zemsvītras piezīmē), 24. punkts, un spriedums lietā C-367/96 (minēts 33. zemsvītras piezīmē), 20. punkts. Skat. arī Zimmermann, Das Rechtsmissbrauchsverbot im Recht der Europäischen Gemeinschaften, 185. un turpmākās lpp.

46 – Par dažādajiem ļaunprātīgas darbības gadījumiem skat. Lagondet, “L’abus de droit dans la jurisprudence communautaire”, Journal des tribunaux, 2003, Nr. 95, 8. un turpmākās lpp.

47 – Spriedums lietā C-515/03 (minēts 42. zemsvītras piezīmē) 40. punkts, un spriedums lietā C-110/99 (minēts 42. zemsvītras piezīmē), 54. punkts.

48 – 2002. gada 4. jūnija spriedums lietā C-483/99 Komisija/Francija (Recueil, I-4781. lpp., 40. punkts), 2003. gada 13. maija spriedums lietā C-463/00 Komisija/Spānija (Recueil, I-4581. lpp., 56. punkts) un spriedums lietā C-98/01 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 43. punkts.

49 – 1999. gada 1. jūnija spriedums lietā C-302/97 Konle (Recueil, I-3099. lpp., 39. punkts).

50 – Spriedums apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 32. punkts.

51 – 2003. gada 15. maija spriedums lietā C-300/01 Salzmann (Recueil, I-4899. lpp., 41. punkts).

52– Spriedums lietā C-222/95 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 19. punkts.

53 – 1989. gada 15. decembra Padomes Otrā direktīva 89/646/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu, ar ko groza Direktīvu 77/780/EEK (OV L 386, 1. lpp.).

54 – 2000. gada 14. marta spriedums lietā C-54/99 Église de scientologie (Recueil, I-1335. lpp., 15. punkts).

55 – 1995. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās C-163/94, C-165/94 un C-250/94 Sanz de Lera u.c. (Recueil, I-4821. lpp., 27. punkts) un spriedums apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 37. punkts.

56 – Spriedums lietā 205/84 (minēts 36. zemsvītras piezīmē), 46. punkts.

57 – Spriedums lietā C-302/97 (minēts 49. zemsvītras piezīmē), 45. un turpmākie punkti.

58 – Skat. arī Frenz (minēts 29. zemsvītras piezīmē), 1065. lpp., 2822. punkts; Bröhmer (minēts 22. zemsvītras piezīmē), 58. panta 1. punkts.

59 – Skat. Hübner: Dauses, Handbuch des EU-Wirtschaftsrechts, 1. sējums, E. IV, 46. punkts.

60 – Spriedums lietā C-222/95 (minēts 5. zemsvītras piezīmē), 29. punkts.

61 – Spriedums lietā C-300/01 (minēts 51. zemsvītras piezīmē), 50. punkts; spriedums apvienotajās lietās C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 (minēts 12. zemsvītras piezīmē), 37. punkts; spriedums lietā C-302/97 (minēts 49. zemsvītras piezīmē), 44. punkts, un spriedums apvienotajās lietās C-163/94, C-165/94 un C-250/94 (minēts 55. zemsvītras piezīmē), 27. punkts.

62 – 1995. gada 23. februāra spriedums apvienotajās lietās C-358/93 un C-416/93 Bordessa u.c. (Recueil, I-361. lpp., 27. punkts).

63 – Spriedums lietā C-452/01 (minēts 11. zemsvītras piezīmē), 45. punkts; spriedums lietā C-300/01 (minēts 51. zemsvītras piezīmē), 49. punkts, un spriedums lietā C-302/97 (minēts 49. zemsvītras piezīmē), 46. punkts.

64 – Spriedums lietā C-302/97 (minēts 49. zemsvītras piezīmē), 45. punkts.

65 – Spriedums lietā C-452/01 (minēts 11. zemsvītras piezīmē), 34. punkts.

66 – 1996. gada 6. jūnija spriedums lietā C-101/94 Komisija/Itālija (Recueil, I-2691. lpp., 16. un turpmākie punkti).

67 – Spriedums lietā C-452/01 (minēts 11. zemsvītras piezīmē), 54. punkts.

68 – 2004. gada 11. marta spriedums lietā C-496/01 Komisija/Francija (Recueil, I-2351. lpp., 69. punkts).

69 – Spriedums lietā C-101/94 (minēts 66. zemsvītras piezīmē), 16. un turpmākie punkti.

70 – Spriedums lietā C-101/94 (minēts 66. zemsvītras piezīmē), 23. punkts.

71 – Spriedums lietā C-205/84 (minēts 36. zemsvītras piezīmē), 55. punkts.