Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2007. gada 10. jūlijā (1)

Lieta C-442/05

Finanzamt Oschatz

pret

Zweckverband zur Trinkwasserversorgung und Abwasserbeseitigung Torgau-Westelbien

(Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Nodokļi – Sestā PVN direktīva – 4. panta 5. punkts – D pielikuma 2. punkts – “Ūdens piegāde” – 12. panta 3. punkta a) apakšpunkts – Samazināta likme – H pielikuma 2. kategorija – “Ūdensapgāde”






1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts saskaņā ar EKL 234. pantu, attiecas uz to, kā interpretēt jēdzienu “ūdens piegāde” saskaņā ar D pielikuma 2. punktu un jēdzienu “ūdensapgāde” saskaņā ar H pielikuma 2. kategoriju Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (2) (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”). Iesniedzējtiesa, Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) (Vācija), vēlas noskaidrot, vai šie termini attiecas uz individuālu pieslēgumu ūdens piegādes tīklam, ko veic pret īpaši aprēķinātu atlīdzību.

I –    Atbilstošie Kopienu tiesību akti

2.        Sestās direktīvas 2. pantā noteikts:

“Pievienotās vērtības nodoklis jāmaksā

1.      Par preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veicis nodokļu maksātājs, kas kā tāds rīkojas.

[..]”

3.        Sestās direktīvas 4. pantā jēdziens “nodokļu maksātājs” ir definēts šādi:

“1.      “Nodokļa maksātājs” nozīmē visas personas, kas patstāvīgi jebkurā vietā veic jebkuru 2. punktā norādītu saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs darbības mērķa un rezultāta.

2.      Šā panta 1. punktā minētā saimnieciskā darbība aptver visas ražotāju, tirgotāju un pakalpojumu sniedzēju darbības, ieskaitot kalnrūpniecību, lauksaimniecisku darbību un brīvo profesiju darbības [..].

[..]

5.      Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

[..]”

4.        D pielikumā “ūdens piegāde” ir uzskaitīta kā viena no darbībām, kas ir minētas Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajā daļā.

5.        Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteikts:

“Pievienotās vērtības nodokļa standartlikmi katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kurai uzliek nodokli, un tā ir vienāda preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai [..].

[..]

Dalībvalstis var piemērot arī vienu vai divas samazinātas likmes. Šīs likmes nosaka procentos no summas, kurai jāuzliek nodoklis, tās nevar būt mazākas par 5 % un tās piemēro tikai to kategoriju precēm un pakalpojumiem, kas norādīti H pielikumā.”

6.        H pielikumā “Ūdensapgāde” ir uzskaitīta to preču un pakalpojumu starpā, kurām var piemērot samazinātas pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) likmes.

II – Atbilstošie valsts tiesību akti

7.        Atbilstoši Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz, turpmāk tekstā – “UStG”) 1. panta 1. punkta pirmajai daļai redakcijā, kas bija spēkā pamata tiesvedībā aplūkojamo notikumu laikā, apgrozījuma nodokli piemēro preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, ko uzņēmējs par atlīdzību veic Vācijā sava uzņēmuma darbības ietvaros.

8.        UStG 2. panta 3. punkta pirmajā teikumā noteikts, ka juridisku personu, uz ko attiecas publiskās tiesības, apliek ar apgrozījuma nodokli tikai tad, ja tā nodarbojas ar komerciāla rakstura tirdzniecību vai profesiju, kas ir definēta Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli (Körperschaftsteuergesetz, turpmāk tekstā – “KStG”) 1. panta 1. punkta 6. apakšpunktā un 4. pantā. Ūdens piegāde iedzīvotājiem ir viena no komerciāla rakstura darbībām, kas ir minētas KStG 4. panta 3. punktā.

9.        Atbilstoši UStG 12. panta 1. punktam attiecīgajā laikā Vācijā nodokļa standartlikme bija 16 %.

10.      Atbilstoši UStG 12. panta 2. punkta 1. apakšpunktam saistībā ar UStG pielikuma 34. punktu “ūdens piegādi” apliek ar samazinātu nodokļa likmi 7 % apmērā.

III – Pamata tiesvedība un rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu

11.      Zweckverband zur Trinkwasserversorgung und Abwasserbeseitigung Torgau-Westelbien (turpmāk tekstā – “prasītāja”), publisko tiesību apvienība, piegādā dzeramo ūdeni un apstrādā notekūdeņus. Tās locekļi ir vairākas pilsētas un komūnas Saksijas administratīvajā reģionā.

12.      Prasītāja piegādā ūdeni saviem klientiem un arī pēc zemes gabalu īpašnieku lūguma par samaksu veic māju pieslēgšanu ūdensvadam. Veicot individuālu pieslēgumu, prasītāja pieslēdz savu ūdens sadales tīklu atsevišķajam zemes gabala īpašnieka ūdensvadam. Individuālā pieslēgumā izmantotās savienojuma caurules paliek prasītājas īpašumā.

13.      Prasītāja uzskata, ka samazinātā nodokļu likme 7 % apmērā, kas ir piemērojama attiecībā uz ūdens piegādi Vācijā, būtu jāpiemēro arī individuālai pieslēgšanai ūdensvadam, jo šis pieslēgums ir paredzēts vienīgi, lai nodrošinātu ūdens piegādi zemes gabalam.

14.      OschatzFinanzamt (Ošacas Finanšu pārvalde) (turpmāk tekstā – “atbildētāja”) tomēr uzskata, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana ir jāuzskata par neatkarīgu pakalpojumu, proti, par “Pieslēguma nodrošināšanu izplatīšanas tīklam”, un tas jāapliek ar nodokli atbilstoši standarta likmei. Šī nostāja tika izklāstīta BundesministeriumderFinanzen (Federālā Finanšu ministrija) 2000. gada 4. jūlija vēstulē.

15.      Finanzgericht (Finanšu tiesa) apmierināja prasību, ko prasītāja bija iesniegusi pret atbildētāju pēc tam, kad prasītāja bija nesekmīgi iebildusi pret atbildētājas veikto nodokļu izvērtējumu. Finanzgericht konstatēja, ka pakalpojumi, ko prasītāja sniedz gala patērētājiem, t.i. – ūdens piegāde un individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana, kopumā veido vienotu “ūdens piegādes” pakalpojumu un tas saskaņā ar Vācijas likumdošanu ir jāapliek ar samazinātu nodokļa likmi 7 % apmērā.

16.      Bundesfinanzhof vēlas noskaidrot, vai uz to, ka par atsevišķi aprēķinātu samaksu tiek nodrošināts individuāls ūdens pieslēgums, attiecas Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā iekļautais jēdziens “ūdens piegāde”. Gadījumā, ja Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešā daļa saistībā ar D pielikuma 2. punktu nav piemērojami attiecībā uz individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu par atsevišķi aprēķinātu samaksu, tad saskaņā ar Bundesfinanzhof teikto rodas jautājums par to, vai, nodrošinot šo pieslēgumu, prasītāja rīkojās kā nodokļu maksātājs atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajai un otrajai daļai.

17.      Turklāt attiecībā uz piemērojamo nodokļa likmi Bundesfinanzhof tiecas uzskatīt, ka individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana ir iekļauta jēdzienā “ūdensapgāde” un tāpēc attiecībā uz to būtu jāpiemēro samazināta likme. Tomēr tā uzskata, ka šis jautājums ir atkarīgs no Kopienu tiesību interpretācijas.

18.      Šajos apstākļos Bundesfinanzhof izlēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai jēdziens [“ūdens piegāde”/“ūdensapgāde”] (3) Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem (D pielikuma 2. punkts un H pielikuma 2. kategorija), nozīmē aptver ūdensapgādes tīkla pieslēgšanu nekustamā īpašuma īpašnieka ūdensvadam (t.s. “individuālais pieslēgums”), ko ūdensapgādes uzņēmējsabiedrība veic par īpaši aprēķinātu atlīdzību?”

19.      Rakstiskus apsvērumus iesniedza prasītāja, atbildētāja, Vācijas un Itālijas valdības un Komisija. Prasītāja un Komisija izteica mutiskus apsvērumus 2007. gada 10. maija tiesas sēdē.

IV – Par pieņemamību

20.      Vācijas valdība pauž šaubas par to, vai ir pieņemama tā jautājuma daļa, kas attiecas uz jēdziena “ūdens piegāde” Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā interpretāciju. Tā uzskata, ka pamata tiesvedības iznākums nav atkarīgs no Sestās direktīvas D pielikuma 2. punkta interpretācijas, jo netiek apstrīdēts, ka prasītāja, nodrošinot māju ūdens pieslēgumus, nodarbojās ar tirdzniecību atbilstoši UStG 2. panta 3. punkta pirmajam teikumam. Tādēļ jautājumam par Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu nav nozīmes un tam ir hipotētisks raksturs. Atbildētāja uzskata, ka Tiesas atzinumam par Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu būtu nozīme attiecībā uz strīdu pamata tiesvedībā vienīgi tad, ja Tiesai būtu lūgts paskaidrot, vai gadījumā, ja individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana neatbilst D pielikuma 2. punkta tekstam, prasītāja, veicot šādu darbību, ir rīkojusies kā nodokļu maksātājs atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 5. punktam. Tiesai šis jautājums nav uzdots.

21.      Ja valsts tiesas uzdotie jautājumi ir par Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (4). Tomēr Tiesai, ja nepieciešams, ir jāpārbauda apstākļi, kādos pie tās vērsusies valsts tiesa, lai pārliecinātos par savu kompetenci, un it īpaši lai noteiktu, vai lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai ir saistība ar pamata prāvas patiesajiem apstākļiem un priekšmetu, lai Tiesai nebūtu jāsniedz konsultatīvs viedoklis par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem. Ja izrādās, ka uzdotajam jautājumam acīmredzami nav nozīmes šīs prāvas iznākumā, Tiesai ir jāatzīst, ka tiesvedība nav jāuzsāk (5).

22.      Pēc manām domām, šajā lietā nav acīmredzams, ka valsts tiesas lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai attiecībā uz Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu nav saistības ar pamata prāvas priekšmetu vai ka tās raksturs ir hipotētisks, kā apgalvo atbildētāja un Vācijas valdība.

23.      No iesniedzējtiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no Vācijas valdības iesniegtajiem apsvērumiem skaidri izriet, ka prasītājai atbilstoši Vācijas tiesībām ir pienākums maksāt PVN par māju ūdens pieslēgumu nodrošināšanu. Tomēr iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādījusi, ka principā šķiet, ka vismaz prasītāja nav nodokļu maksātājs atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajai daļai. Līdz ar to iesniedzējtiesa nav pārliecināta, vai individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana par atsevišķi aprēķinātu samaksu ir darbība, uz kuru attiecas jēdziens “ūdens piegāde” D pielikuma 2. punktā un vai prasītāju līdz ar to var uzskatīt par nodokļu maksātāju atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajai daļai.

24.      No iesniedzējtiesas rīkojuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu šķietami izriet, ka galvenais jautājums iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā ir par to, vai attiecībā uz individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu atbilstoši Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktam saistībā ar H pielikuma 2. kategoriju ir piemērojama samazināta nodokļa likme. Tomēr, pēc manām domām, šis jautājums rodas vienīgi tad, ja uzņēmums, kas nodrošina pieslēgumu, veicot šo darbību, rīkojas kā nodokļu maksātājs un par šo darbību ir jāmaksā PVN atbilstoši Sestās direktīvas 2. pantam.

25.      Ņemot vērā, ka iesniedzējtiesa, pamatojoties uz tajā notiekošo tiesvedību, ir minējusi, ka prasītāja varētu nebūt nodokļu maksātājs atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punktam, ja ūdens pieslēguma nodrošināšana par atsevišķi aprēķinātu samaksu neatbilst D pielikuma 2. punktam, es uzskatu, ka jautājumam par to, vai uz individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu par atsevišķi aprēķinātu samaksu attiecas D pielikuma 2. punktā paredzētais jēdziens “ūdens piegāde”, ir nozīme iesniedzējtiesā izskatāmajā lietā.

26.      Attiecīgi es uzskatu, ka ir jāsniedz atbilde uz to jautājuma daļu, kas attiecas uz Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu, lai iesniedzējtiesai nodrošinātu visus tos Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izlemjot tajā izskatāmo lietu. Līdz ar to ir jānoraida izvirzītais iebildums par nepieņemamību un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu ir jāatzīst par pieņemamu.

V –    Par būtību

A –    Lietas dalībnieku galvenie argumenti

27.      Prasītāja un Itālijas valdība uzskata, ka individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana atbilst jēdzieniem “ūdens piegāde” vai “ūdensapgāde”, kas attiecīgi ir paredzēti Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā un H pielikuma 2. kategorijā. Tās uzskata, ka individuāls ūdens pieslēgums nav nodalāms no ūdens piegādes. Itālijas valdība norāda, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana ir pamata piegādes, proti – ūdens piegādes, papilddarbība.

28.      Prasītāja uzskata, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana nav no ūdens piegādes atsevišķa piegāde. Klients uzskata, ka individuāls ūdens pieslēgums vienīgi padara par iespējamu ūdens piegādi un tam nav cita mērķa. To apstiprina fakts, ka juridisku un praktisku iemeslu dēļ klients nevar saņemt ūdeni no cita uzņēmuma. Prasītāja uzskata, ka faktam, ka samaksa par individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu tiek iekasēta noteiktā veidā vai ar vienreizēju maksājumu, nav nozīmes attiecībā uz PVN maksāšanu. Fakts, ka izmaksas, kas ir saistītas ar individuāla pieslēguma nodrošināšanu, tiek atskaitītas no ikmēneša fiksēto izmaksu maksājuma un no maksājuma, kas ir saistīts ar faktisko ūdens patēriņu, liecina par to, ka par ūdens piegādi ir noteikta vienota cena, no kuras daļa tiek aprēķināta īpašā veidā. Turklāt, lai arī pieslēgums tiek nodrošināts tikai vienreiz, tas nav nodalāms no nepārtrauktas ūdens piegādes, un tādēļ to nevar uzskatīt par neatkarīgu piegādi. Attiecīgo telpu vērtību pastāvīgi palielina ne tikai pieslēgums, bet arī fakts, ka tiek nodrošināta ūdens piegāde. Pretēji atbildētājas apgalvojumiem, pieņēmums, ka celtnēs, kurās ir pieslēgums, varētu netikt patērēts ūdens, nav patiess. Turklāt (liela apmēra) samaksa, kas tiek iekasēta par individuālu pieslēgumu, nav pamats secinājumam, ka runa ir par neatkarīgu piegādi. Lai arī pieslēgums var maksāt tūkstoti euro, māja četrdesmit līdz piecdesmit gadu laikā var patērēt ūdeni par astoņiem līdz divpadsmit tūkstošiem euro.

29.      Atbildētāja un Vācijas valdība ir iesniegušas argumentus tikai attiecībā uz Sestās direktīvas H pielikuma 2. kategorijas interpretāciju. Atbildētāja, Vācijas valdība un Komisija norāda, ka Sestās direktīvas H pielikuma 2. kategorijā minētais jēdziens “ūdensapgāde” neattiecas uz individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu. Tās uzskata, ka, tā kā noteikumi par samazinātas likmes piemērošanu ir atkāpe no Sestās direktīvas vispārīgajiem noteikumiem, tad saskaņā ar Tiesas judikatūru tie ir jāinterpretē sašaurināti. Līdz ar to jēdzienam “ūdensapgāde” būtu jāattiecas tikai uz ūdens piegādi stricto sensu un tam nebūtu jāiekļauj tādi papildu pakalpojumi kā celtniecības darbi ūdens piegādes nodrošināšanai. Tādēļ atbildētāja un Vācijas valdības uzskata, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana būtu jāapliek ar nodokli atbilstoši standarta likmei.

30.      Vācijas valdība ir piebildusi, ka tad, ja jēdziens “ūdensapgāde” tiktu interpretēts pārāk plaši, tiktu apdraudēts PVN neitralitātes princips, jo līdzīgām darbībām, piemēram, gāzes vai elektrības pieslēgumu nodrošināšanai, netiek piemērota samazināta nodokļa likme. Atbildētāja norāda arī, ka tad, ja tiktu pieņemti prasītājas apgalvojumi, individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanai, ko veic ūdens piegādātājs, tiktu piemērota samazināta nodokļa likme, bet neatkarīga celtniecības uzņēmuma nodrošinātam pieslēgumam tiktu piemērota standarta likme.

31.      Turklāt Vācijas valdība norāda, ka saskaņā ar Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešo daļu dalībvalstis var izvēlēties, vai piemērot samazinātu likmi.

32.      Vācijas valdība un Komisija tādēļ uzskata, ka individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana un ūdens piegāde ir jāuzskata par divām galvenajām piegādēm, kam saskaņā ar Vācijas valdības teikto ir jāpiemēro atšķirīgas nodokļa likmes. Līdz ar to individuālu ūdens pieslēgumu nevar uzskatīt par papilddarbību.

33.      Komisija piekrīt, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana ir ūdens piegādes iepriekšējs un nepieciešams nosacījums. Tomēr pieslēguma būves un ūdens piegādes tehniskie aspekti principā nav savstarpēji saistīti. Atbildētāja, Vācijas valdība un Komisija uzskata, ka fakts, ka persona, kam ir jāmaksā par individuālu ūdens pieslēgumu, ir ēkas īpašnieks, bet maksu par faktisko ūdens patēriņu var iekasēt, piemēram, no ēkas nomnieka, pierāda, ka pieslēgums un pats ūdens nav vienota piegāde. Atbildētāja norāda arī, ka pieslēgums ēkām dod pastāvīgu labumu. Turklāt saskaņā ar atbildētājas un Komisijas teikto pieslēgums tiek nodrošināts tikai vienreiz un nepastāv saikne laikā ar ūdens piegādi. Arī fakts, ka individuāla pieslēguma nodrošināšana vidēji maksā vairākus tūkstošus euro, bet ūdens piegāde lielākoties maksā tikai dažus simtus euro gadā, liecina par to, ka pieslēguma nodrošināšana nav papilddarbība. Līdz ar to saskaņā ar Komisijas teikto pastāv finansiāli divas atšķirīgas piegādes, ko kā tādas uztver patērētāji. Šis secinājums atbilst noteiktajai atšķirībai starp ūdensvada celtniecību un nodrošināšanu un ūdens piegādi, izmantojot ūdensvadu (6).

34.      Vācijas valdība norāda, ka, kaut gan no vidējā patērētāja perspektīvas pieslēguma nodrošināšana un ūdens piegāde kalpo vienam un tam pašam ekonomiskajam mērķim, tas pats par sevi nav pietiekami, lai tos uzskatītu par vienotu piegādi. Lai pastāvētu vienota piegāde, atšķirīgajiem elementiem ir jābūt tik cieši saistītiem, lai tie būtu nenodalāmi. Tas tā nav šajā tiesvedībā. Vācijas valdība arī norāda, ka individuālu pieslēgumu var nodrošināt bez pienākuma izmantot ūdeni un līdz ar to saņemt ūdens piegādes.

35.      Attiecībā uz D pielikumā paredzētā jēdziena “ūdens piegāde” interpretāciju Komisija uzskata, ka Tiesai nav pietiekami daudz pierādījumu, lai noskaidrotu, vai prasītāja iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā ir organizācija, kas atbilst Sestās direktīvas 4. panta 5. punktā paredzētajiem kritērijiem. Tādēļ Komisija uzskata, ka Tiesai uz to jautājuma daļu, kas attiecas uz D pielikumu, būtu jāatbild, norādot, ka iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās, vai prasītājas darbības ir apliekamas ar nodokļiem.

B –    Vērtējums

36.      Šīs lietas dalībnieces būtībā nespēj vienoties par to, vai Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā paredzētais jēdziens “ūdens piegāde” un H pielikuma 2. kategorijā paredzētais jēdziens “ūdensapgāde” iekļauj individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu.

37.      Jānorāda, ka Sestā direktīva nedefinē ne D pielikuma 2. punktā paredzēto jēdzienu “ūdens piegāde”, ne arī H pielikuma 2. kategorijā paredzēto jēdzienu “ūdensapgāde”. Sestās direktīvas H pielikuma preambulā ir noteikts, ka, pārņemot H pielikumā minētās preču kategorijas valstu likumos, dalībvalstis var izmantot kombinēto nomenklatūru, lai precīzi aptvertu attiecīgo kategoriju. Kombinētā nomenklatūra, kas izveidota saskaņā ar Padomes 1987. gada 23. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (7) ar grozījumiem, inter alia sastāv no harmonizētās nomenklatūras sistēmas tikai attiecībā uz precēm. Tā tomēr nav noderīga, lai definētu jēdzienu “ūdensapgāde”, ne arī jēdzienu “ūdens piegāde”.

38.      Turklāt, pēc manām domām, Tiesai iesniegtos jautājumus nav iespējams atrisināt, pamatojoties vienīgi uz Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu un H pielikuma 2. kategoriju. Šīs tiesību normas jebkurā gadījumā ir neviennozīmīgas, it īpaši analizējot un salīdzinot Sestās direktīvas dažādo valodu redakcijas. Kamēr dažu valodu redakcijas varētu dot priekšroku Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā un H pielikuma 2. kategorijā iekļauto jēdzienu sašaurinātai interpretācijai, kas ierobežotu to piemērošanas jomu tādējādi, ka tie attiektos vienīgi uz ūdens piegādāšanu, citu valodu redakcijas dod priekšroku plašākai interpretācijai (8). Ņemot vērā lingvistiskās atšķirības, aplūkojamo terminu piemērošanas jomu nav iespējams noteikt, pamatojoties tikai uz tekstuālu interpretāciju. Tādēļ ir jāņem vērā citi interpretācijas kritēriji, it īpaši tās tiesību sistēmas konteksts un mērķi, kurā ir ietvertas apskatāmās tiesību normas (9).

39.      Es uzskatu, ka līdz ar to ir atsevišķi jāanalizē D un H pielikums Sestās direktīvas sistēmā un jānoskaidro to īpašais mērķis.

1)      D pielikums

40.      Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmajā daļā noteikts, ka valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem saskaņā ar definīciju 4. panta 1. punktā attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes (10). Atbilstoši 4. panta 5. punkta otrajai daļai dalībvalstīm ir jānodrošina, ka publisko tiesību subjektus uzskata par nodokļu maksātājiem, ja pretējais radītu nozīmīgus konkurences traucējumus. Turklāt atbilstoši Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešajai daļai dalībvalstīm “katrā ziņā” tiek piemērots pienākums uzskatīt publisko tiesību subjektus par nodokļa maksātājiem attiecībā uz šīs direktīvas D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka tās ir nenozīmīgas.

41.      Pēc manām domām, līdz ar to Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrā un trešā daļa saistībā ar D pielikumu ir 4. panta 5. punkta pirmajā daļā paredzētā “vispārīgā noteikuma” izņēmumi vai atkāpes no tā. Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrās un trešās daļas mērķis ir nodrošināt, ka tiek saglabāta nodokļa neitralitāte situācijās, kurās publisko tiesību subjekti uz tiem attiecinātā īpašā tiesiskā režīma ietvaros iesaistās darbībās, kurās, konkurējot ar tiem, varētu iesaistīties arī privātpersonas saskaņā ar privāto tiesību režīmu vai pamatojoties uz administratīvām koncesijām (11).

42.      Tomēr, ja darbība ir minēta D pielikumā, nav jāpārbauda šo darbību veicošās personas juridiskais statuss, ne arī situācija, kādā šī darbība tiek veikta. Šī pārbaude ir lieka, jo, ja darbība atbilst Sestās direktīvas D pielikuma noteikumiem, personu, kura veic šo darbību, attiecībā uz šo darbību var aplikt ar nodokli. Pēc manām domām, tas izriet no šajā tiesību normā izmantotās frāzes “katrā ziņā”. Turklāt atšķirībā no situācijas, kas atbilst 4. panta 5. punkta otrajai daļai, nav jāpārliecinās, vai tas, ka publisko tiesību subjekts netiktu uzskatīts par nodokļu maksātāju, radītu būtiskus konkurences traucējumus. Ja uz darbību attiecas D pielikums, tiek prezumēts, ka tiek radīts būtisks konkurences traucējums. Kā ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] norādījusi savos secinājumos lietā C-369/04 (12), D pielikumā ir uzskaitītas tās darbības, kuras var veikt valsts iestādes un arī privāti uzņēmumi un kuru “saistība ar ekonomiku ir primāra un acīmredzama” (13). Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas un D pielikuma mērķis ir nodrošināt, lai saskaņā ar D pielikumā uzskaitītajām darbībām valsts iestādes un privāti uzņēmumi būtu vienādā situācijā attiecībā uz nodokļu maksāšanu.

43.      Attiecībā uz ūdens piegādes darbību, kas ir iekļauta Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā, no Direktīvas 2004/17 (14) skaidri izriet, ka dažās dalībvalstīs ūdens nozarē aktīvi darbojas valsts un privāti uzņēmumi un tie konkurē attiecībā uz tādām darbībām kā “fiksētu tīklu nodrošināšana un ekspluatācija, kas paredzēti pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem saistībā ar dzeramā ūdens ražošanu, pārvadi vai sadali”, un “dzeramā ūdens piegāde šādiem tīkliem” (15). Turklāt tiesas sēdē šajā lietā prasītāja apstiprināja, ka Vācijā individuālus ūdens pieslēgumus nodrošina vairāki dažādu veidu valsts un privāti subjekti. Turklāt no iesniegtajiem argumentiem šķietami izriet, ka individuālu ūdens pieslēgumu nodrošināšana ir būtiski ekonomiski saistīta ar attiecīgajām izmaksām.

44.      Līdz ar to, pēc manām domām, Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas un D pielikuma garam un mērķim atbilstu tas, ja individuāla pieslēguma nodrošināšana ietilptu šīs direktīvas D pielikuma 2. punktā paredzētajā jēdzienā “ūdens piegāde”.

2)      H pielikums

45.      Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā noteikts, ka dalībvalstis var piemērot samazinātu PVN likmi to kategoriju (16) precēm un pakalpojumiem, kas norādītas šīs direktīvas H pielikumā. Šīs tiesību normas pēc to rakstura ir izņēmumi no principa, ka tiek piemērota standarta PVN likme, un tādēļ tās jāinterpretē sašaurināti (17).

46.      H pielikums Sestajai direktīvai tika pievienots saskaņā ar Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/77/EEK, kas papildina kopīgo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un groza Direktīvu 77/388/EEK (par PVN likmju tuvināšanu) (18). Papildus “ūdensapgādei” H pielikumā ir uzskaitītas vēl sešpadsmit citas preču un pakalpojumu kategorijas, kurām var piemērot samazinātu nodokļa likmi.

47.      Ne Direktīvas 92/77 preambulas apsvērumos, ne arī Sestajā direktīvā nav paskaidroti H pielikuma mērķi un piemērošanas joma. Tomēr man šķiet, ka, pirmkārt, no pašā H pielikumā uzskaitītajām preču un pakalpojumu kategorijām un, otrkārt, no Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinuma par Padomes direktīvas projektu, kas papildina kopīgo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu un groza Direktīvu 77/388/EEK par PVN likmju tuvināšanu (19), izriet, ka Sestās direktīvas H pielikuma saistībā ar 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešo daļu mērķis ir atļaut dalībvalstīm piemērot samazinātu nodokļa likmi galvenajām ikdienas precēm un pakalpojumiem, un darbībām, kas kalpo sociāliem vai sabiedrības mērķiem.

48.      Pēc manām domām, tīrs ūdens ir būtiska ikdienas patēriņa prece un piekļuve tam neapšaubāmi veicina cilvēku veselības intereses (20). Tā kā vienīgais individuāla ūdens pieslēguma mērķis ir pieslēgt māju ūdens sadales tīklam, un tas ir iepriekšējs un nepieciešams nosacījums, lai saņemtu ūdeni no šī tīkla, tad, pēc manām domām, tas, ka dalībvalstis drīkstētu attiecībā uz šādiem pieslēgumiem piemērot samazinātu nodokļa likmi, atbilstu mērķim, kas ir paredzēts Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā un H pielikumā.

49.      Tādēļ es uzskatu, ka jēdziens “ūdensapgāde”, kas minēts Sestās direktīvas H pielikuma 2. kategorijā, iekļauj individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanas darbību.

50.      Pēc manām domām, šajā lietā vēl ir jāpārliecinās par to, vai var piemērot samazinātu PVN likmi tikai attiecībā uz noteiktiem kategorijas “ūdensapgāde” aspektiem un, ja tas tā ir, vai šīs tiesvedības kontekstā var nepiemērot samazinātu PVN likmi attiecībā uz individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu (21). No Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešās daļas teksta un no vārda “var” šajā tiesību normā skaidri izriet, ka dalībvalstis var izvēlēties, vai piemērot samazinātu nodokļa likmi. Līdz ar to lēmums piemērot samazinātu likmi ietilpst dalībvalstu kompetencē.

51.      Spriedumā lietā C-384/01 (22) Tiesa apstiprināja, ka Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta b) apakšpunkta teksts, kas pieļauj piemērot samazinātu PVN likmi dabasgāzes un elektrības piegādēm, neaizliedz pēc izvēles piemērot samazināto likmi konkrētiem un specifiskiem aspektiem, piemēram, attiecībā uz to, ka abonentiem par pastāvīgu maksājumu tiek nodrošinātas tiesības uz noteiktu minimālu elektrības daudzumu, ja nepastāv konkurences traucējuma risks (23).

52.      Pēc manām domām, tādā veidā ir iespējams interpretēt arī Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešo daļu, līdz ar to ļaujot dalībvalstīm piemērot samazinātu PVN likmi atšķirīgiem un neatkarīgiem ūdens piegādes aspektiem, tomēr uz to attiecinot svarīgo izņēmumu, ka nav atļauts apdraudēt PVN kopējai sistēmai raksturīgo nodokļa neitralitātes principu. Lai noskaidrotu, vai individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu ir iespējams nošķirt vai izolēt no pārējiem kategorijas “ūdensapgāde” aspektiem, es uzskatu, ka ir iespējams lietderīgi piemērot Tiesas judikatūru par saliktām piegādēm.

53.      Saskaņā ar šo judikatūru, ja darījums sastāv no virknes elementu un darbību, ir jāņem vērā visi apstākļi, kuros notiek apskatāmais darījums, lai noteiktu, vai pastāv divas vai vairākas atsevišķas darbības vai vienota darbība. Ievērojot divus apstākļus, ka, no vienas puses, no Sestās direktīvas 2. panta 1. punkta izriet, ka katrs darījums parasti ir uzskatāms par atsevišķu un neatkarīgu, un ka, no otras puses, darījums, kas sastāv no vienotas ekonomiska rakstura darbības, nav mākslīgi sadalāms, lai neizkropļotu PVN sistēmas efektivitāti, vispirms ir jāizpēta apskatāmo darījumu raksturojošie elementi, lai noteiktu, vai nodokļu maksātājs par labu klientam veic vairākas galvenās un savstarpēji nošķiramas darbības vai vienotu darbību. Šajā sakarā Tiesa ir atzinusi, ka vienota darbība tiek veikta tad, ja divi vai vairāki elementi vai darbības, ko nodokļu maksātājs veicis attiecībā uz klientu – kā vidusmēra patērētāju – ir savstarpēji cieši saistīti tā, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu darbību, kuras iedalīšana vairākās darbībās būtu mākslīga (24).

54.      Turklāt no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka pakalpojums ir jāuzskata par galvenā pakalpojuma papilddarbību un līdz ar to nodokļi tam ir jāpiemēro tādā pašā veidā kā galvenajam pakalpojumam, ja patērētājiem tas nav pašmērķis, bet tikai līdzeklis, lai labāk izmantotu sniegto galveno pakalpojumu (25).

55.      Es uzskatu, ka individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana personai vai organizācijai, kura lūdz nodrošināt šo pieslēgumu, nav pašmērķis. Kā tika minēts iepriekš 48. punktā, vienīgais individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanas mērķis personai vai organizācijai, kura to lūdz, un arī uzņēmumam, kurš nodrošina šo pieslēgumu, ir nodrošināt ūdens piegādāšanu mājai no ūdens sadales tīkla. Faktiski Vācijas valdība savos apsvērumos pati atzīst, ka no vidusmēra patērētāja perspektīvas individuāla pieslēguma nodrošināšana un ūdens piegāde kalpo vienam un tam pašam ekonomiskam mērķim (26). Man šķistu ļoti mākslīgi, ja individuāla pieslēguma nodrošināšana tiktu nodalīta no ūdens, kas faktiski tiek piegādāts no sadales tīkla attiecīgajai mājai.

56.      Individuāla ūdens pieslēguma pastāvēšana ir būtisks priekšnosacījums, lai saņemtu ūdeni no ūdens sadales tīkla, un tādēļ, pēc manām domām, attiecībā uz to būtu jāpiemēro tāds pats nodokļu režīms, kādu attiecina uz piegādāto ūdeni, ko saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju Vācijā apliek ar samazinātu nodokļa likmi.

57.      Šajā sakarā, pēc manām domām, fakts, ka pieslēgums tiek nodrošināts tikai vienreiz, bet ūdeni mājai var piegādāt ilgstošā laika posmā, nemaina iepriekš minēto analīzi, ņemot vērā, ka, lai saņemtu ūdeni no ūdens sadales tīkla, vienmēr ir nepieciešams pieslēgums. Turklāt fakts šajā tiesvedībā, ka par pieslēguma nodrošināšanu var būt jāmaksā liela iepriekšēja summa, salīdzinot, piemēram, ar ikmēneša maksājumu par ūdens patēriņu, pēc manām domām, nav izšķirošs un neskar raksturīgo, funkcionālo saikni starp pieslēguma nodrošināšanu un ūdens piegādi no sadales tīkla mājai.

58.      Es uzskatu, ka Vācijas valdības un atbildētājas argumenti, kas izklāstīti iepriekš 30. punktā, ir nepamatoti un nepastāv PVN sistēmas nodokļa neitralitātes principa (27) apdraudējuma risks, ja individuāla pieslēguma nodrošināšana tiek iekļauta Sestās direktīvas H pielikuma 2. kategorijā paredzētajā jēdzienā “ūdensapgāde”.

59.      Pēc manām domām, attiecībā uz PVN maksāšanu nav saistības starp individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu un, piemēram, gāzes vai elektrības pieslēguma nodrošināšanu. Jāatzīst, ka starp individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanu un pieslēguma gāzes vai elektrības piegādei nodrošināšanu var pastāvēt noteiktas tehniskas līdzības. Tomēr gāzes un elektrības piegādei, no vienas puses, un ūdens piegādei, no otras puses, saskaņā ar Sesto direktīvu ir atšķirīgs juridisks statuss. Šajā sakarā ir vienīgi jānorāda, ka, kaut gan gāzes piegāde un elektrības piegāde ir iekļautas Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā kopā ar ūdens piegādi, Sestās direktīvas H pielikumā uzskaitīto preču un pakalpojumu kategoriju skaitā parādās vienīgi “ūdensapgāde”, nevis gāzes piegāde vai elektrības piegāde. Tādēļ, pēc manām domām, attiecībā uz PVN maksāšanu ūdens piegādi, no vienas puses, un gāzes piegādi un elektrības piegādi, no otras puses, nevar uzskatīt par “līdzīgām darbībām”.

60.      Līdz ar to jēdziens “ūdensapgāde”, kas ir minēts Sestās direktīvas H pielikuma 2. kategorijā, iekļauj individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšanas darbību. Turklāt individuāla ūdens pieslēguma nodrošināšana un attiecīgai mājai piegādātais ūdens PVN izpratnē ir jāuzskata par vienotu darījumu.

VI – Secinājumi

61.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Bundesfinanzhof iesniegto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi:

Jēdziens [“ūdens piegāde”/“ūdensapgāde”] Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem (D pielikuma 2. punkts un H pielikuma 2. kategorija), nozīmē attiecas uz ūdens sadales tīkla pieslēgšanu zemes gabala īpašnieka ūdensvadam, ko ūdensapgādes uzņēmējsabiedrība veic pret īpaši aprēķinātu atlīdzību, un tā kopā ar attiecīgai mājai piegādāto ūdeni PVN iekasēšanas nolūkā ir jāuzskata par vienotu darījumu.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – OV L 145, 1. lpp.

3 –      Jānorāda, ka Tiesai iesniegtā jautājuma vācu valodas redakcijā iesniedzējtiesa izmanto jēdzienu “Lieferungen von Wasser”, kas atspoguļo faktu, ka Sestās direktīvas D pielikuma 2. punkta un H pielikuma 2. kategorijas vācu valodas redakcijā tiek izmantota identiska terminoloģija. Tomēr atsevišķu citu valodu redakcijās šajās divās tiesību normās netiek izmantota identiska terminoloģija. Piemēram, Sestās direktīvas angļu valodas redakcijā D pielikuma 2. punktā tiek izmantots jēdziens “supply of water”, bet H pielikuma 2. kategorijā tiek izmantots jēdziens “water supplies”.

4 – Skat. 2000. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-254/98 TK-Heimdienst (Recueil, I-151. lpp., 13. punkts).

5 – Skat. 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C-152/03 Ritter-Coulais (Krājums, I-1711. lpp., 15. punkts).

6 – Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvas 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (OV L 134, 1. lpp.), 4. pantu. Skat. arī Sestās direktīvas 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta devīto ievilkumu, kas attiecas uz jautājumiem par piekļuvi tīklam attiecībā uz elektrību un gāzi.

7 – OV L 256, 1. lpp.

8 – Piemēram, Sestās direktīvas D pielikuma 2. punkta un H pielikuma 2. kategorijas terminu vācu valodas redakcija varētu likt domāt par šaurāku piemērošanas jomu, jo frāzi “Lieferungen von Wasser” varētu interpretēt tā, ka tā attiektos vienīgi uz ūdens piegādāšanu. No otras puses termini, kas tiek izmantoti Sestās direktīvas D pielikuma 2. punkta angļu (the supply of water), franču (la distribution d’eau), itāļu (Erogazione di acqua), spāņu (Distribucíon de agua) un slovāku (Zásobovanie vodou) valodu redakcijās, pieļautu atšķirīgu, plašāku interpretāciju un tos varētu interpretēt tādējādi, ka tie iekļautu plašāku uzdevumu – sabiedrības piekļuves ūdenim nodrošināšanu.

9 – Skat. 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija (Recueil, I-6857. lpp., 50. punkts) un 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-53/05 Komisija/Portugāle (Krājums, I-6215. lpp., 20. punkts).

10 – Tas tā ir, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai citus maksājumus.

11 – Šo pieeju Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta otrajai daļai Tiesa visnesenāk apstiprināja 2006. gada 8. jūnija spriedumā lietā C-430/04 Feuerbestattungsverein Halle (Krājums, I-4999. lpp., 24. punkts).

12 – 2006. gada 7. septembra secinājumi lietā C-369/04 Hutchison 3G u.c. (2007. gada 26. jūnija spriedums, Krājums, I-5247. lpp.).

13 – Skat. ģenerāladvokātes Kokotes secinājumus lietā Hutchison 3G u.c., 93. un 94. punkts.

14 – Minēta 6. zemsvītras piezīmē. Direktīvas 2004/17 III pielikums, kurā tiek uzskaitīti līgumslēdzēji, kas dalībvalstīs darbojas dzeramā ūdens ražošanas, pārvades vai sadales nozarē, atsaucas uz privātiem un valsts uzņēmumiem. No Direktīvas 2004/17 preambulas apsvērumiem, it īpaši no desmitā apsvēruma, izriet, ka šī direktīva tika pieņemta inter alia, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret līgumslēdzējiem, kas darbojas valsts sektorā, un līgumslēdzējiem, kuri darbojas privātajā sektorā.

15 – Skat. 2. pantu, kas attiecas uz Direktīvā 2004/17 paredzēto uzņēmumu definīciju, un 4. pantu ar virsrakstu “Ūdens” attiecībā uz to darbību sarakstu šajā jomā, uz kurām attiecas šī direktīva.

16 – Tas, ka Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta trešajā daļā tiek izmantots jēdziens “kategorija”, liecina, ka šīs direktīvas H pielikumā uzskaitītās vienības ir virsraksti preču vai pakalpojumu grupām vai klasēm, uz kurām var attiecināt samazinātu nodokļa likmi.

17 – Skat. 2001. gada 18. janvāra spriedumu lietā C-83/99 Komisija/Spānija (Recueil, I-445. lpp., 18. un 19. punkts).

18 – OV L 316, 1. lpp.

19 – OV 1988, C 237, 21. lpp.

20 – Skat., piemēram, Padomes 1998. gada 3. novembra Direktīvas 98/83/EK par dzeramā ūdens kvalitāti preambulas sesto apsvērumu (OV L 330, 32. lpp.).

21 – Šis jautājums rodas, ņemot vērā faktu, ka atbilstoši Bundesministerium der Finanzen 2000. gada 4. jūlija vēstulei “Pieslēguma sadales tīklam nodrošināšana” ir jāapliek ar nodokli atbilstoši standarta likmei, bet saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju atbilstoši Vācijas tiesību aktiem ūdens piegāde tiek aplikta ar samazinātu likmi.

22 – 2003. gada 8. maija spriedums lietā C-384/01 Komisija/Francija (Recueil, I-4395. lpp., 24. un 26.–28. punkts).

23 – 2006. gada 4. maija secinājumos lietā C-251/05 Talacre Beach Caravan Sales (2006. gada 6. jūlija spriedums, Krājums, I-6269. lpp.) ģenerāladvokāte Kokote tomēr ir norādījusi, ka nedrīkst kļūdaini interpretēt Tiesas nostāju lietā C-384/01, kas bija saistīta ar tiesvedību atbilstoši EKL 226. pantam. Pēc viņas domām, kaut gan Tiesa spriedumā lietā C-384/01 šķietami piekrīt, ka piegādes “vienu daļu” var aplikt ar samazinātu nodokļa likmi, šī lieta būtībā attiecās uz jautājumu par to, vai Komisija bija iesniegusi pierādījumus par to, ka samazinātas nodokļa likmes piemērošana šajā konkrētajā gadījumā patiešām noveda pie konkurences traucējumiem. Līdz ar to saskaņā ar ģenerāladvokātes Kokotes teikto no Tiesas sprieduma lietā C-384/01 nav iespējams izdarīt tālejošus secinājumus. Skat. secinājumu 33. un 34. punktu.

24 – Šajā sakarā skat. 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-41/04 Levob Verzekeringen un OV Bank (Krājums, I-9433. lpp., 19., 20. un 22. punkts).

25 – Skat. 1999. gada 25. februāra spriedumu lietā C-349/96 CPP (Recueil, I-973. lpp., 30. punkts), kurā ir citēts 1998. gada 22. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-308/96 un C-94/97 Madgett un Baldwin (Recueil, I-6229. lpp., 24. punkts).

26 – Skat. iepriekš 34. punktu.

27 – No Tiesas judikatūras izriet, ka neitralitātes princips it īpaši aizliedz to, ka līdzīgu un līdz ar to savstarpēji konkurējošu preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana no PVN viedokļa tiek vērtēta atšķirīgi, tātad attiecībā uz šādām precēm vai pakalpojumiem ir jāpiemēro vienāda nodokļa likme; skat. 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-109/02 Komisija/Vācija (Recueil, I-12691. lpp., 20. punkts) un 2001. gada 3. maija spriedumu lietā C-481/98 Komisija/Francija (Recueil, I-3369. lpp., 21. un 22. punkts).