Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA

[JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2008. gada 13. martā (1)

Lieta C-11/07

Hans Eckelkamp u.c.

pret

Belgische Staat

(Hof van Beroep te Gent (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Kapitāla brīva aprite – EKL 56. un 58. pants – Ierobežojumi – Pakalpojumi – Mantojuma nodoklis – Ar hipotēku nodrošinātu parādu atskaitīšana – Atteikums, pamatojoties uz to, ka mantojuma atstājējs nāves brīdī dzīvoja citā valstī






I –    Ievads

1.        Ar 2007. gada 9. janvāra spriedumā uzdoto prejudiciālo jautājumu Hof van Beroep te Gent (Ģentes Apelāciju tiesa) (Beļģija) būtībā vēlas pārliecināties, vai Beļģijas tiesiskais regulējums, kas attiecas uz nodokļa uzlikšanu mantojumam, ir saderīgs ar EKL 56. un 58. pantu par kapitāla brīvu apriti un EKL 12., 17. un 18. pantu par Savienības pilsoņu tiesībām dzīvot citā dalībvalstī. Īpaši iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šiem Līguma noteikumiem ir pretrunā tādi valsts tiesību akti, atbilstoši kuriem – lai noteiktu aprēķinu bāzi nodoklim, kas jāmaksā par mantoto nekustamo īpašumu, kurš atrodas šajā dalībvalstī, – var tikt ņemti vērā tādi noteikti izdevumi kā parādi, kas nodrošināti ar kreditora prasījuma tiesībām nekustamajam īpašumam uzliktās hipotēkas apmērā, ja mantojuma atstājējs nāves brīdī dzīvoja šajā dalībvalstī, bet ne gadījumā, ja šī persona nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī.

2.        Jautājumi, kas ir radušies šajā lietā, ir ļoti līdzīgi jautājumiem, kas radušies lietā C-43/07 (2) – kurā es šodien arī sniegšu secinājumus – un kura arī attiecas uz valsts tiesību aktiem, atbilstoši kuriem, nosakot nodokļus, kas maksājami par nekustamā īpašuma iegūšanu mantošanas ceļā, atsevišķi izdevumi nav atskaitāmi, ja mirušās personas dzīvesvieta nāves brīdī bija citā dalībvalstī.

3.        Atbildot uz jautājumiem, kas ir iesniegti šajā tiesvedībā, Tiesai būs iespēja paplašināt un izskaidrot pastāvošo judikatūru par mantojuma nodokļiem kapitāla brīvas aprites kontekstā, it īpaši judikatūru, kas izriet no spriedumiem lietā Barbier (3) un lietā van Hilten-van der Heijden (4).

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesiskais regulējums

4.        EKL 56. panta 1. punktā (bijušais EK līguma 73.b panta 1. punkts) ir noteikts:

“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”

5.        EKL 58. pantā (bijušais EK līguma 73.d pants) ir noteikts:

“1.      Šā [EK] Līguma 56. pants neskar dalībvalstu tiesības:

a)      piemērot atšķirīgas attiecīgo nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas dēļ;

[..]

3.      Šā panta [1. punktā] minētie pasākumi un procedūras nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka [EKL] 56. pants”

6.        Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu I pielikums (pants vēlāk atcelts ar Amsterdamas līgumu) (5), ar nosaukumu “Direktīvas 1. pantā minēto kapitāla aprites tipu nomenklatūra” attiecas uz 13 dažādām kapitāla aprites kategorijām. XI sadaļā ar nosaukumu “Personīgā kapitāla aprite” ir šāds uzskaitījums:

“[..]

D – Mantojumi un novēlējumi

[..].”

B –    Valsts tiesību akti

7.        Attiecībā uz mantojuma nodokli vairāku Beļģijas Karalistes reģionu kompetencē ir noteikt nodokļa likmi, ar nodokli apliekamo bāzi, atbrīvojumus no nodokļiem un nodokļa samazinājumus.

8.        Flāmu Mantojuma nodokļa kodeksa [Wetboek van Successierechten, turpmāk tekstā – “WS”] 1. pantā ir noteiktas atšķirības attiecībā uz mantojuma nodokli atkarībā no tā, vai persona, kurai piederēja attiecīgais īpašums, nāves brīdī dzīvoja Beļģijā vai ārvalstīs:

“Ir noteikti šādi nodokļi:

1)      mantojuma nodoklis, ar ko apliek visa īpašuma, ko ieguvis Beļģijas Karalistes iedzīvotājs, vērtību pēc parādu atskaitīšanas;

2)      nodoklis par īpašuma tiesību maiņu mortis causa, ar ko apliek nekustamo īpašumu, kas atrodas Beļģijā un kas ir īpašums, ko mantojumā atstājusi persona, kura nav Beļģijas Karalistes iedzīvotājs.

Persona tiek uzskatīta par Beļģijas Karalistes iedzīvotāju, ja nāves brīdī tās dzīves vieta bija Beļģijas Karalistē vai tās īpašums atradās Beļģijas Karalistē.”

9.        Saskaņā ar WS 15. pantu mantojuma nodoklis ir jāmaksā par visu mantojuma atstājējam piederējušo īpašumu pēc parādu atskaitīšanas neatkarīgi no tā, kur tas atrodas.

10.      WS 18. pants, kas attiecas uz nerezidentiem, ir formulēts šādi:

“Nodoklis par īpašuma tiesību maiņu mortis causa ir jāmaksā par visu nekustamo īpašumu, kas atrodas Beļģijā un kas piederēja mantojuma atstājējam [..], neņemot vērā parādus un saistības, ar ko apgrūtināts īpašums.”

11.      Saskaņā ar WS 29. pantu, lai parāds tiktu uzskatīts par saistību, nāves brīdī tam vēl joprojām jāpastāv, kas var tikt pierādīts ar jebkāda veida pierādījumiem, kas ir pieņemami attiecībā uz darījumu par kredīta piešķiršanu un parāda rašanos.

12.      WS 40. pants noteic, ka īpašuma deklarācija ir jāiesniedz piecu mēnešu laikā no nāves brīža, ja nāves fakts noticis Beļģijas Karalistē, un sešu mēnešu laikā, ja nāves fakts noticis citā Eiropas valstī.

13.      Saskaņā ar WS 41. pantu:

“Termiņu, kurā jāiesniedz īpašuma deklarācija, var pagarināt Reģistrācijas un valsts īpašumu ģenerāldirektors.

Deklarācija, kas iesniegta likumā noteiktajā vai ģenerāldirektora pagarinātajā termiņā, var tikt labota ar noteikumu, ka šis termiņš nav beidzies, ja vien ieinteresētās personas nav skaidri atteikušās no šādām tiesībām paziņojumā, kas iesniegts saskaņā ar likumā noteiktām prasībām.”

14.      WS 48. panta 1. punktā ir iekļauti saraksti ar nodokļu likmēm, kas jāpiemēro mantojuma nodoklim un nodoklim par īpašuma tiesību maiņu mortis causa. 48. panta 2. punkta ceturtā daļa ir izteikta šādā redakcijā:

“Parādi un bēru izdevumi kā prioritāri ir jāatskaita no kustamā īpašuma un 60.a pantā noteiktā īpašuma vērtības, ja vien deklarētājs pierāda, ka šis parāds radās konkrēti tādēļ, lai iegūtu vai saglabātu nekustamo īpašumu.”

15.      Attiecībā uz mantojuma aplikšanu ar nodokli starp Beļģiju un Vāciju nav noslēgta konvencija par izvairīšanos no dubultas aplikšanas ar nodokli.

III – Fakti, tiesvedība un prejudiciālais jautājums

16.      Hanss [Hans], Natālija [Natalie], Monika [Monica], Saskija [Saskia], Tomass [Thomas], Džesika [Jessica] un Džoriss [Joris] Ekelkampi [Eckelkamp], prasītāji pamata tiesvedībā (turpmāk kopā tekstā – “mantinieki”), ir Reinthes Hildegardes Ekelkampas [Reintges Hildegard Eckelkamp] (turpmāk tekstā – “Ekelkampa”), kas mirusi 2003. gada 30. decembrī Diseldorfā, mantinieki.

17.      Ekelkampa 2002. gada 13. novembrī parakstīja dokumentu, kurš ietvēra apstiprinājumu tam, ka viņa atzīst savas parāda saistības attiecībā pret Hansu Ekelkampu [Hans Eckelkamp]. Turklāt saskaņā ar 2003. gada 5. jūnija notariālo aktu Ekelkampa izsniedz pilnvaru nekustamo īpašumu, kas atrodas Knokē-Heistā [Knokke-Heist] (Beļģija), apgrūtināt ar hipotēku, lai nodrošinātu parāda pamatsummas EUR 220 000, pieskaitot procentus EUR 11 000, atmaksu.

18.      2004. gada 29. jūnijā mantinieki iesniedza nodokļu deklarāciju par Ekelkampas īpašumu (turpmāk tekstā – “īpašuma deklarācija” vai “deklarācija”), kurā aktīvu daļā tika norādīts nekustamais īpašums ar vērtību EUR 200 000. Pasīvu daļā bija norādīts “nav”.

19.      Pamatojoties uz šo deklarāciju – un tādējādi neņemot vērā Ekelkampas parādu Hansam Ekelkampam, – ar 2004. gada 14. jūlija lēmumu tika noteikts maksājamais nodoklis par īpašuma tiesību maiņu EUR 110 000,04 apmērā.

20.      No lietas materiāliem izriet, ka, pirms tika iesniegta īpašuma deklarācija, notika e-pasta sarakste starp Beļģijas nodokļu iestādēm un mantiniekiem, kurā nodokļu iestādes norādīja, ka nodoklis par īpašuma tiesību maiņu (piemērojams, ja mantojuma atstājējs nebija rezidents) ir maksājams par Beļģijā esošā nekustamā īpašuma vērtību, neatskaitot no tās jebkādus parādus, un tādējādi attiecīgais parāds nav jānorāda deklarācijā.

21.      Pēc mantojuma nodokļa samaksāšanas mantinieki 2004. gada 7. oktobrī iesniedza pieteikumu par nodokļa atmaksu, prasot inter alia 2004. gada 14. jūlija lēmuma atcelšanu. Šī prasība tika noraidīta ar 2005. gada 30. maija Rechtbank van Eerste Aanleg te Brugge (Briges Pirmās instances tiesa) spriedumu. Spriedumā Rechtbank norādīja, ka WS 40. pantā noteiktais termiņš īpašuma deklarācijas iesniegšanai jebkurā gadījumā beidzās 2004. gada 1. jūlijā, turpretim prasība pret uzlikto nodokli tika iesniegta tikai 2004. gada 7. oktobrī, kas nozīmē, ka īpašuma deklarācija bija galīga un nevar tikt ņemtas vērā saistības, kuras nebija tajā minētas. Rechtbank pauda arī viedokli, ka prasītājiem attiecīgo parādu vajadzēja norādīt deklarācijā kā saistību, attiecībā uz kuru WS 1. un 2. panta noteikumi kopsakarā ar 18. panta noteikumiem netiktu piemēroti kā tādi, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām.

22.      Sakarā ar to mantinieki pārsūdzēja Rechtbank spriedumu Hof van Beroep (Kasācijas tiesa). Apelācijas pamatojumā tie būtībā norāda, ka Kopienu tiesības esot piemērojamas tieši un ka iestāžu pienākums ir atsaukt lēmumus, kas ir pieņemti pretrunā Kopienu tiesībām. WS 41. pants nevar liegt piemērot pilnā apmērā Kopienu tiesības. Atsaucoties uz spriedumu lietā Barbier (6), tie tālāk norāda, ka WS 2. panta 1. punktā noteiktās atšķirības kopsakarā ar 18. pantā noteiktām atšķirībām starp personām, kas dzīvo Beļģijas Karalistē, un personām, kas nedzīvo Beļģijas Karalistē, ir pretrunā Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti. Tie arī apgalvo, ka šie WS noteikumi ir pretēji tiesībām dzīvot citās dalībvalstīs un tādejādi ir pretrunā EK līguma 12. pantam kopsakarā ar 17. un 18. pantu. Beļģijas valsts, kura ir atbildētāja pamata tiesvedībā, apstrīd, ka tiek ierobežota kapitāla brīva aprite, un apgalvo, ka rezidenta situācijas un nerezidenta situācijas nav salīdzināmas.

23.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Hof van Beroep norāda, ka ir pierādīts, ka Ekelkampai nāves brīdī faktiski bija parāds EUR 220 000.

24.      Šādos apstākļos Hof van Beroep te Gent nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Kopienu Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai EKL 12. pants kopsakarā ar EKL 17. un 18. pantu un EKL 56. pants kopsakarā ar EKL 58. pantu aizliedz tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru, mantošanas kārtībā iegūstot nekustamo īpašumu, kas atrodas dalībvalstī (atrašanās vietas valsts), tā apliek ar nodokli nekustamā īpašuma vērtību, lai gan šī valsts pieļauj atskaitījumu atbilstoši īpašuma apgrūtinājuma vērtībai (piemēram, tādi parādi, kas nodrošināti ar kreditora prasījuma tiesībām nekustamajam īpašumam uzliktās hipotēkas apmērā) gadījumā, ja mantojuma atstājējs nāves brīdī dzīvoja nekustamā īpašuma atrašanās vietas valstī, bet ne gadījumā, ja mantojuma atstājējs nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī (dzīvesvietas valsts)?”

IV – Juridiskā analīze

A –    Lietas dalībnieku galvenie apsvērumi

25.      Šajā tiesvedībā apsvērumus iesniedza mantinieki, Beļģijas valdība un Komisija, kuri visi piedalījās Tiesas sēdē 2007. gada 13. decembrī.

26.      Mantinieki, pirmkārt, norāda, ka Beļģijas tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ar nodokli jāapliek nekustamais īpašums, kas iegūts mantošanas kārtībā, ir diskriminējošs un ir pretrunā EKL 56. pantam kopsakarā ar 58. pantu tādēļ, ka, lai noteiktu nodokļa aprēķina bāzi, var tikt ņemti vērā noteikti parādi, ja mantojuma atstājējs nāves brīdī dzīvoja Beļģijā, bet ne gadījumā, ja šī persona nāves brīdī dzīvoja citā valstī. Mantinieki apgalvo, ka rezidenta situācijas un nerezidenta situācijas šajā kontekstā ir salīdzināmas. Tie norāda, ka Beļģijas tiesību aktos principā gan rezidenti, gan nerezidenti tiek uzskatīti par nodokļa maksātājiem attiecībā uz mantojuma nodokļa uzlikšanu. Atsaucoties uz Tiesas judikatūru (7), mantinieki apgalvo, ka tādējādi gan rezidenti, gan nerezidenti ir jāuzskata par līdzīgiem arī attiecībā uz izmaksu vai parādu atskaitījumiem.

27.      Otrkārt, mantinieki apgalvo – pamatojoties galvenokārt uz spriedumu lietā Barbier (8) –, ka šis minētais tiesību akts rada ierobežojumus kapitāla brīvai apritei, jo, piemērojot tiesību normas, kuras aizliedz nekustamā īpašuma parādu atskaitījumu, tiek samazināta mantojuma vērtība, ja mantojuma atstājējs dzīvoja Beļģijā, bet netiek samazināta, ja mantojuma atstājējs nedzīvoja Beļģijā. Tādējādi, persona, kura dzīvo citā dalībvalstī, var atturēties no investīcijām nekustamajā īpašumā, kurš atrodas Beļģijā, zinot, ka viņa mantiniekiem būs jāmaksā lielāks mantojuma nodoklis nekā tad, ja viņš nebūtu investējis Beļģijā vai būtu investējis citādā veidā.

28.      Treškārt, pamatojoties uz līdzīgiem argumentiem, mantinieki apgalvo, ka attiecīgie Beļģijas tiesību akti ir pretrunā Savienības pilsoņu tiesībām, kā to nosaka EKL 12. un 18. pants, dzīvot citā dalībvalstī un netikt diskriminētiem.

29.      Iebilstot pret Beļģijas valdības argumentu, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmu nav pieņemams, mantinieki tiesas sēdē apgalvoja, ka šajā lietā minētais parāds ir – arī atbilstoši Beļģijas tiesībām – pietiekoši cieši saistīts ar šajā lietā minēto nekustamo īpašumu. Šajā sakarā nav būtiskas atšķirības starp hipotēku un šajā lietā minēto pilnvaru hipotēkas reģistrēšanai. Tie arī uzsvēra, ka parāds EUR 220 000 nebija iekļauts deklarācijā, jo saskaņā ar Beļģijas tiesībām to ir aizliegts darīt, ja mantojuma atstājējs bija nerezidents, turklāt tā rīkoties viņiem ieteica kompetenta valsts iestāde (kas bija informācijas avots, uz ko viņi varēja balstīties, ievērojot tiesiskās paļāvības principu) (9).

30.      Beļģijas valdība apgalvo pretējo, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo uzdotais jautājums ir hipotētisks un nav attiecināms uz pamata tiesvedības strīda izšķiršanu. Tā uzsver, ka šajā lietā minētais parāds nebija norādīts īpašuma deklarācijā, kas kļuva galīga, beidzoties WS noteiktajam iesniegšanas termiņam. Tādējādi faktiski galvenais jautājums ir īpašuma deklarācijas iesniegšanas vai labošanas termiņa beigas, un šādos apstākļos Hof van Beroep nav norādījusi, kā tā ņems vērā prejudiciālo nolēmumu. No Tiesas judikatūras izriet, ka Kopienu tiesības parasti neaizliedz piemērot tādus valsts tiesībās paredzētus procesuālos noteikumus kā laika ierobežojums (10).

31.      Saistībā ar lietas būtību Beļģijas valdība norāda, ka atšķirīgā attieksme attiecībā uz parādiem atkarībā no tā, vai mantojumu ir atstājis rezidents vai nerezidents, nav Līguma noteikumu pārkāpums, kā tas norādīts šajā lietā. Tā uzsver, ka saistībā ar tiešajiem nodokļiem, it īpaši attiecībā uz īpašuma, kas iegūts matošanas kārtībā, aplikšanu ar nodokļiem, rezidenta situācijas un nerezidenta situācijas parasti nav salīdzināmas.

32.      Beļģijas valdība apgalvo, ka tikai tā dalībvalsts, kurā dzīvoja mantojuma atstājējs, var pilnībā novērtēt tā saimniecisko situāciju un ņemt vērā visus īpašumus un parādus, aprēķinot matojuma nodokli. Tāds parāds kā šajā lietā minētais tādējādi principā vienmēr ir jāņem vērā dalībvalstij, kurā bija mantojuma atstājēja dzīvesvieta. Tomēr Kopienu līmenī nav tāda tiesiskā regulējuma, kas koordinētu dalībvalstu jurisdikciju mantojuma aplikšanas ar nodokli jomā. Tāda parāda, kāds apskatīts šajā lietā, atskaitīšana dalībvalstī, kurā atrodas nekustamais īpašums, faktiski var radīt parāda dubultu atskaitīšanu, ko dalībvalstis ir tiesīgas novērst. Šajā lietā visi parādi, kuri veidoja mantojuma atstājējas īpašumu, ir ņemti vērā Vācijā – dalībvalstī, kurā viņa dzīvoja.

33.      Atbilstoši Beļģijas valdības viedoklim šī lieta ir jānošķir no lietas Barbier (11), pamatojoties uz to, ka pēdējā minētā lietā parāds, ko mantinieki vēlējās atskaitīt, bija būtiska nekustamā īpašuma daļa, par kuru bija jāmaksā nodoklis dalībvalstī, kurā tas atradās. Pretēji tam šajā lietā nav nekādas norādes, ka attiecīgais parāds – kas bija nodrošināts vienīgi ar pilnvaru reģistrēt hipotēku un nevis ar hipotēku – būtu pietiekami cieši saistīts ar nekustamo īpašumu sprieduma lietā Barbier izpratnē. Šī pilnvara reģistrēt hipotēku faktiski attiecas uz visiem attiecīgās personas esošiem un nākotnē iegūtiem īpašumiem.

34.      Gadījumā, ja dalībvalstij, kurā atrodas nekustamais īpašums, būtu jāatļauj ar šo īpašumu saistīto parādu atskaitījums, tad Beļģijas valdība apgalvo, ka tas būtu piemērojams tikai, ja parāds ir cieši saistīts ar nekustamo īpašumu un ja tas nav atskaitāms arī dalībvalstī, kurā dzīvoja mantojuma atstājējs.

35.      Līdzīgu iemeslu dēļ Beļģijas valdība uzskata, ka attiecīgais Beļģijas tiesiskais regulējums nav pretrunā EKL 12., 17. un 18. pantam.

36.      Komisija norāda, ka noteiktā atšķirība starp Beļģijas rezidentiem un nerezidentiem saistībā ar matojuma nodokļa aprēķināšanu – kā rezultātā, mantojot nekustamo īpašumu no nerezidenta, tas tiek aplikts ar nodokli par īpašuma tiesību maiņu, neatskaitot parādus – rada aizliegtu ierobežojumu kapitāla brīvai apritei. Šāda tiesību norma varētu tikt uzskatīta par atbilstošu kapitāla brīvai apritei tikai tad, ja atšķirīgā attieksme tiktu piemērota situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai ja to var pamatot ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (12).

37.      Saskaņā ar Komisijas viedokli šīs lietas ietvaros rezidenta situācijas un nerezidenta situācijas ir pilnībā salīdzināmas. Faktiski mantojuma atstājēja rezidenta vai nerezidenta statuss nekādi neietekmē Beļģija esoša nekustamā īpašuma vērtību un ar to saistītos parādus vai mantojumu. Kā tas tika noskaidrots tiesas sēdē, Komisija uzskata, ka ar pilnvarojuma reģistrēt hipotēku palīdzību šajā lietā minētais parāds ir tieši saistīts ar nekustamā īpašuma vērtību.

38.      Turklāt nav izvirzīts neviens primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru varētu pamatot attiecīgo atšķirīgo attieksmi. It īpaši attiecībā uz iespējamām valsts iestāžu grūtībām pārbaudīt parādu esamību, ja mantojuma atstājējs dzīvojis citā dalībvalstī, katrā ziņā mantinieki ir tie, kuriem jāsniedz pietiekami pierādījumi par šādu parādu. Komisija papildina, ka dalībvalsts, lai pamatotu kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, nevar paļauties uz nodokļu kredītu vai atlaidi, ko – ja tā to vēlas – var paredzēt cita dalībvalsts.

39.      Visbeidzot, Komisija neuzskata, ka ir jāatbild uz uzdoto jautājumu saistībā ar EKL 12., 17. vai 18. pantu.

B –    Vērtējums

1)      Uzdotā jautājuma pieņemamība

40.      Attiecībā uz Beļģijas valdības celtajiem iebildumiem par pieņemamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kurai ir nodots strīds un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību (13).

41.      Tā kā valsts tiesu uzdotie jautājumi ir saistīti ar Kopienu tiesību normas interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem lēmums, ja vien nav acīmredzams, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā ir vērsts uz to, lai Tiesa sniegtu atbildi uz hipotētisku tiesību strīdu vai sniegtu atzinumu par vispārīgu vai hipotētisku jautājumu, ka pieprasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai tiesību strīda priekšmetu vai ka Tiesas rīcībā nav faktisku vai tiesisku apstākļu, kas ir nepieciešami, lai uz uzdotajiem jautājumiem sniegtu lietderīgu atbildi (14).

42.      Ir jāatzīmē, ka šajā lietā nav strīda, ka mantinieki attiecīgo parādu nebija norādījuši termiņā, kas īpašuma deklarācijas iesniegšanai un labošanai noteikts WS, un šī deklarācija kļuva galīga, beidzoties šim termiņam.

43.      Beļģijas valdība ir arī pareizi norādījusi, ka Kopienu tiesības parasti neaizliedz šādu valsts tiesībās paredzētu laika ierobežojumu piemērošanu. Šajā sakarā no judikatūras izriet, ka principā saprātīgu laika ierobežojumu noteikšana gan attiecībā uz administratīvo procesu, gan tiesas procesu un noteikums, ka administratīvs lēmums kļūst galīgs pēc šī termiņa beigām, ir atbilstošs Kopienu tiesību piemērošanas efektivitātes prasībām, jo šādi procesuālie noteikumi ir saistīti ar tiesiskās drošības pamatprincipa piemērošanu (15).

44.      Tomēr no lietas materiāliem un mantinieku apsvērumiem ir skaidrs, ka šajā lietā ir vairāk nekā tikai viens fakts, ka mantinieki nav ievērojuši īpašuma deklarācijas iesniegšanai noteikto termiņu – kurš, manuprāt, kā tāds nav nepieņemams. Tas, ka attiecīgais parāds netika iekļauts deklarācijā, it īpaši ir saistīts ar faktu, ka Beļģijas mantojuma tiesības neparedz šāda parāda iekļaušanu, un turklāt saistīts ar faktu, ka šādu informāciju mantiniekiem sniedza Beļģijas nodokļu iestādes.

45.      Tādējādi šis strīds nobeiguma vērtējumā attiecas uz WS materiālām normām, nevis tā procesuālajām normām, kuras atkarībā no tā, kāda atbilde tiks sniegta uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, savukārt, iespējams, balstītas uz Kopienu tiesību kļūdainu piemērošanu (16).

46.      Pret šādu viedokli liecina tas, ka nav konstatēts, ka, lemjot par mantinieku celto prasību, iesniedzējtiesa – vienīgi pamatojoties uz to, ka īpašuma deklarācija kļuva galīga un tajā nebija norādīts attiecīgais parāds, – neņems vērā prejudiciālo nolēmumu.

47.      Tādējādi iepriekšminētās judikatūras izpratnē nav acīmredzams, ka šajā tiesvedībā uzdotais prejudiciālais jautājums – kā to apgalvo Beļģijas valdība – ir hipotētisks vai nav nepieciešams sprieduma pieņemšanai pamata tiesvedībā.

48.      Manuprāt, uzdotais prejudiciālais jautājums tādējādi ir pieņemams.

2)      Būtība

49.      Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai Kopienu tiesībām, it īpaši Līguma noteikumiem par Savienības pilsoņu tiesībām dzīvot citā dalībvalstī un kapitāla brīvu apriti, ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums par mantojuma aplikšanu ar nodokli kā pamata tiesvedībā minētais, saskaņā ar kuru – lai noteiktu aprēķina bāzi nodoklim, kas jāmaksā, ja mantots nekustamais īpašums, kurš atrodas šajā dalībvalstī, – var tikt ņemti vērā tādi noteikti izdevumi kā parādi, kas nodrošināti ar kreditora prasījuma tiesībām nekustamajam īpašumam uzliktās hipotēkas apmērā, ja persona, no kuras tiek mantots īpašums, nāves brīdī dzīvoja šajā dalībvalstī (mantojuma nodoklis), bet ne gadījumā, ja šī persona nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī (17) (nodoklis par īpašuma tiesību maiņu).

50.      Kā to piedāvā šīs tiesvedības lietas dalībnieki un atbilstoši attiecīgai Tiesas judikatūrai par mantošanas kārtībā iegūta īpašuma aplikšanu ar nodokli, es šo jautājumu vispirms izvērtēšu saistībā ar kapitāla brīvu apriti (18).

51.      Kā sākotnējs punkts ir arī jānorāda, kā to Komisija pareizi ir piebildusi, ka visatbilstošākie Līguma noteikumi šai lietai ir EKL 58. pants kopsakarā ar EKL 56. pantu, nevis EKL 57. pants, kā tas norādīts prejudiciālajā jautājumā.

52.      Sākumā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, tām sava kompetence tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienas tiesības (19).

53.      Precīzāk attiecībā uz Līguma noteikumu par kapitāla brīvu apriti materiālās piemērošanas jomu tādā situācijā kā šī – ko faktiski šīs tiesvedības dalībnieki nav apstrīdējuši – pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka mantojumi ir uzskatāmi par kapitāla apriti EKL 56. panta (bijušā EK līguma 73.b panta) izpratnē, izņemot gadījumus, kad to sastāvdaļas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā (20).

54.      Šajā sakarā ir pietiekami norādīt, ka situācija Hof van Beroep te Gent izskatāmajā lietā nepārprotami nav pilnībā iekšēja situācija, jo tā attiecas uz nodokļa uzlikšanu nekustamajam īpašumam, kas iegūts mantošanas kārtībā no personas, kura nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī, nevis Beļģijā, proti, citā, nevis tajā dalībvalstī, kurā atrodas nekustamais īpašums.

55.      Pamata tiesvedībā minētais matojums tādējādi ietilpst Līguma noteikumu par kapitāla brīvu apriti piemērošanas jomā.

56.      Tādējādi ir jāizvērtē, vai tāds valsts tiesiskais regulējums kā šajā lietā minētais rada aizliegtu šķērsli kapitāla brīvai apritei.

57.      Šajā sakarā ir jānorāda, ka Tiesa lietā Barbier – kura arī attiecās uz nekustamā īpašuma, kurš mantošanas kārtībā iegūts no nerezidenta, aplikšanu ar nodokli – nosprieda, ka ar EKL 56. pantu aizliegtie pasākumi kā kapitāla aprites ierobežojumi ietver tādus pasākumus, kuru rezultātā samazinās tā mantojuma vērtība, ko atstāj tādas valsts rezidents, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas attiecīgais īpašums un kas minētā īpašuma mantošanu apliek ar nodokli (21).

58.      Šajā lietā nav apstrīdēts, ka – kā to ir norādījuši mantinieki un Komisija – tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru tādi parādi kā pamata tiesvedībā minētie nav atskaitāmi saistībā ar nekustamo īpašumu, kas mantots no nerezidenta, piemērošanas sekas ir tādas, ka mantojuma vērtība samazinās tiktāl, ka mantojums Beļģijā jāapliek ar augstāku nodokli nekā tas, kas maksājams, ja nekustamo īpašumu manto no personas, kura nāves brīdī dzīvoja šajā dalībvalstī.

59.      No tā izriet, ka minētais valsts tiesiskais regulējums par mantojuma aplikšanu ar nodokli – tiktāl, ciktāl tas paredz, ka noteiktu parādu atskaitīšana ir atkarīga no tā, vai attiecīgais nekustamais īpašums ir mantots no personas, kura dzīvoja šajā dalībvalstī, – principā var ierobežot kapitāla brīvu apriti.

60.      Tādējādi ir jāizvērtē, vai šāds ierobežojums var tikt pamatots, ņemot vērā Līguma noteikumus.

61.      Beļģijas valdība būtībā atsaucas uz diviem pamata argumentiem, lai pierādītu, ka šie tiesību akti atbilst Līguma pantiem par kapitāla brīvu apriti un ka atšķirība, uz kuras šie tiesību akti ir balstīti, ir pamatota. Pirmkārt, tā, pamatojoties uz judikatūru, kas radusies no sprieduma lietā Schumacker (22), apgalvo, ka minētā atšķirīgā attieksme atspoguļo objektīvas atšķirības starp rezidenta situācijām un nerezidenta situācijām. Otrkārt, ciešā saistībā ar šo argumentu tā norāda, ka saskaņā ar nodokļu iekasēšanas kompetenču sadales noteikumiem tai dalībvalstij, kurā dzīvoja mantojuma atstājējs, – kura vienīgā pilnībā var novērtēt tā saimniecisko stāvokli – ir jāņem vērā visi īpašumi un parādi, kas saistīti ar mantojumu, tajā skaitā tādi parādi kā šobrīd apskatāmie.

62.      Šajā sakarā tas ir pareizi, kā to norādījusi Beļģijas valdība, ka Tiesa judikatūrā, kas veidojusies, sākot ar lietu Schumacker, ir akceptējusi – tādējādi atzīstot rezidences kritērija kā piesaistes vietas lomu nodokļu kompetences sadales mērķiem –, ka attiecībā uz tiešajiem nodokļiem rezidentu un nerezidentu attiecīgās situācijas ne vienmēr ir salīdzināmas, tādēļ nodokļu tiesībās nodokļu maksātāja dzīvesvieta var būt faktors, ar ko tiek pamatotas valsts tiesību normas, kurās ir paredzēts atšķirīgs režīms nodokļu maksātājiem rezidentiem un nerezidentiem (23).

63.      Šajā sakarā EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka “šā [EK] Līguma 56. pants neskar dalībvalstu tiesības [..] piemērot atšķirīgas attiecīgo nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas [..] dēļ [..]”.

64.      Tomēr Tiesa atkārtoti ir uzsvērusi, ka šāds noteikums kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri un ne visi nodokļu tiesību akti, kuri ietver atšķirību starp nodokļu maksātājiem atkarībā no vietas, kurā tie dzīvo, vai dalībvalsts, kurā tie investē savu kapitālu, automātiski ir saderīgi ar Līgumu (24).

65.      Arī EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktas izņēmums pats ir ierobežots ar EKL 58. panta 3. punktu, kurā ir noteikts, ka EKL 58. panta 1. punktā minētās dalībvalstu tiesību normas “nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka [EKL] 56. pants”.

66.      Tādēļ ir jānošķir nevienlīdzīga attieksme, kas tiek atļauta atbilstoši EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktam, un patvaļīga diskriminācija, kas ir aizliegta ar EKL 58. panta 3. punktu. Šajā sakarā no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai valsts pasākums varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar Līguma normām par kapitāla brīvu apriti, ir vajadzīgs, lai atšķirīgā attieksme attiektos uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai to ir jāpamato primāriem vispārējo interešu apsvērumiem (25).

67.      Attiecībā uz situāciju, kuras ir objektīvi salīdzināmas saistībā ar īpašiem fiskāliem valsts pasākumiem, identificēšanu (26), no judikatūras izriet, ka it īpaši, ja dalībvalsts ir izvēlējusies uzlikt noteikta veida nodokli nerezidentiem, kā arī rezidentiem, tad rezidenti un nerezidenti ir jāuzskata par salīdzināmiem arī attiecībā uz jebkādiem atskaitījumiem saistībā ar šī nodokļa uzlikšanu (27). Šajā pašā kontekstā Tiesa ir arī uzskatījusi, ka jānosaka, vai izmaksu, maksājumu vai saistību atskaitīšana vai ņemšana vērā saistībā ar attiecīgo nodokli ir “tieši” saistīta ar ienākumiem, īpašumu vai ar nodokli apliekamo darbību, kam tiek uzlikts šis nodoklis (28).

68.      Šajā lietā pret šo pamatojumu ir jānorāda, ka, pirmkārt, saistībā ar mantojuma nodokļa uzlikšanu nekustamajam īpašumam, kas atrodas Beļģijā, gan rezidenta īpašumam, gan nerezidenta īpašumam ir uzliekams nodoklis, kas noteikts WS. Lai arī formāli tas ir “mantojuma nodoklis”, kas tiek uzlikts, ja mantojuma atstājējs bija rezidents, un “nodoklis par īpašuma tiesību maiņu”, kas tiek uzlikts, ja mantojuma atstājējs bija nerezidents, manuprāt, jāatzīst, ka Beļģijas nodokļu tiesībās rezidenti un nerezidenti principā tiek uzskatīti par salīdzināmiem attiecībā uz pienākumu maksāt mantojuma nodokli par nekustamo īpašumu, kas atrodas Beļģijā.

69.      Otrkārt, kaut gan piemērojamie mantojuma nodokļi oficiāli tiek uzlikti par nekustamā īpašuma vērtību, kas veido nerezidenta mantojuma daļu, nedrīkst aizmirst faktu, ka mantojuma nodoklis ir jāmaksā mantiniekiem. Līdz ar to šī lieta neattiecas vienīgi uz mirušās personas personīgo situāciju un tās dzīvesvietas dalībvalsts pienākumu atbilstoši Beļģijas valdības minētajam dzīvesvietas principam ņemt vērā visus šīs personas personīgos apstākļus un pienākumus, jo atbilstoši WS nodokļu maksātāji ir mantinieki un tiem ir jāmaksā nodoklis atkarībā no viņiem pienākošās mantojuma daļas.

70.      It īpaši situācijā, ja mantinieki paši dzīvo Beļģijā un tiem, mantojot nekustamo īpašumu no nerezidenta, acīmredzami piemērotu to pašu atskaitīšanas aizliegumu, var uzdot jautājumu, vai mantojuma atstājēja dzīves vietas valsts patiešām būtu izdevīgākā situācijā, ja tā ņemtu vērā tādas saistības kā šajā lietā minētās. Papildus tam, kā to ir norādījusi Komisija, jebkurā gadījumā mantiniekiem ir pienākums pierādīt attiecīgā parāda esamību neatkarīgi no tā, vai persona, ar kuras īpašumu parāds saistīts, bija vai nebija rezidente.

71.      Visbeidzot, ir jānorāda, ka pamata tiesvedībā minētajam parādam ir nodrošinājums – saskaņā ar lietas dalībnieku un iesniedzējtiesas sniegto informāciju – pilnvara hipotēkas reģistrēšanai, atbilstoši kurai mantotais nekustamais īpašums var tikt apgrūtināts ar attiecīgu hipotēku.

72.      Lai arī, kā to uzsvēra Beļģijas valdība, saikne šajā lietā starp nekustamo īpašumu un minēto parādu acīmredzami ir formāli atšķirīga, piemēram, no tās saiknes, kas starp īpašumtiesību iegūšanu un nekustamo īpašumu pastāv lietā Barbier (29), es neuzskatu šo atšķirību par būtisku šajā kontekstā, nedz arī par pietiekamu, lai Tiesa nošķirtu šīs abas lietas. Fakts ir tāds, ka saikne pastāv, jo, ja ir parāds ar šādu nodrošinājumu, jebkurā brīdī var tikt noteikts apgrūtinājums attiecīgajam nekustamajam īpašumam, kuram uzlikts nodoklis (30).

73.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, nav pierādīts, ka vienīgi fakts, ka mantojuma atstājējs nāves brīdī nedzīvoja dalībvalstī, kurā atrodas nekustamais īpašums, kas ir daļa no viņa īpašuma, var sniegt objektīvu pamatojumu, lai mantiniekam tādā situācijā, kādā jāizskata iesniedzējtiesai, atteiktu šāda parāda atskaitīšanu, ja mantiniekam tādā pašā situācijā, mantojot no rezidenta, būtu tiesības izmantot šādas nodokļu priekšrocības.

74.      Visbeidzot, attiecībā uz Beļģijas valdības izvirzīto argumentu, ka, ņemot vērā minēto parādu, varētu rasties parāda dubulta atskaitīšana, pastāvīgā judikatūra noteic, ka Kopienas pilsonim nevar tikt liegta iespēja izmantot Līguma noteikumus tāpēc, ka viņš gūst labumu no nodokļu priekšrocībām, ko tiesiski piedāvā spēkā esošie normatīvie akti dalībvalstī, kura nav viņa dzīvesvietas valsts (31).

75.      Tā kā arī nav izvirzīts neviens primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru varētu pamatot attiecīgo tiesisko regulējumu, ir jāizdara secinājums, ka nodokļu režīma atšķirības rada patvaļīgu diskrimināciju EKL 58. panta 3. punkta un iepriekš minētās judikatūras izpratnē (32) un tādējādi tās ir pretrunā Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti.

76.      No iepriekš minētā ir skaidrs, ka nav jāvērtē uzdoto jautājumu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Līguma noteikumiem par Savienības pilsoņu tiesībām dzīvot citā dalībvalstī (33).

77.      Manuprāt, tādējādi uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata tiesvedībā minētais, saskaņā ar kuru – lai noteiktu aprēķina bāzi nodoklim, kas jāmaksā, ja mantošanas kārtībā iegūts nekustamais īpašums, kurš atrodas šajā dalībvalstī, – var tikt ņemti vērā tādi noteikti izdevumi kā parādi, kas nodrošināti ar kreditora prasījuma tiesībām nekustamajam īpašumam uzliktās hipotēkas apmērā, ja persona, no kuras tiek mantots īpašums, nāves brīdī dzīvoja šajā dalībvalstī, bet ne gadījumā, ja šī persona nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī.

V –    Secinājumi

78.      Iepriekš minēto iemeslu dēļ es piedāvāju uz Hof van Beroep te Gent uzdoto jautājumu atbildēt šādi:

Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamata tiesvedībā minētais, saskaņā ar kuru – lai noteiktu aprēķina bāzi nodoklim, kas jāmaksā, ja mantošanas kārtībā iegūts nekustamais īpašums, kurš atrodas šajā dalībvalstī, – var tikt ņemti vērā tādi noteikti izdevumi kā parādi, kas nodrošināti ar kreditora prasījuma tiesībām nekustamajam īpašumam uzliktās hipotēkas apmērā, ja persona, no kuras tiek mantots īpašums, nāves brīdī dzīvoja šajā dalībvalstī, bet ne gadījumā, ja šī persona nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Lieta Arens-Sikken (pašlaik tiek izskatīta Tiesā).

3 – 2003. gada 11. decembra spriedums lietā C-364/01 (Recueil, I-15013. lpp.).

4 – 2006. gada 23. februāra spriedums lietā C-513/03 (Krājums, I-1957. lpp.).

5 – OV L 178, 5. lpp.

6 – Iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē.

7 – It īpaši 1986. gada 28. janvāra spriedums lietā 270/83 Komisija/Francija (Recueil, 273. lpp.); 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C-307/97 Saint-Gobain ZN (Recueil, I-6161. lpp.) un spriedums lietā Barbier, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē.

8 – Iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 62. punkts.

9 – Šajā sakarā tika izdarīta atsauce uz 2006. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-181/04 līdz C-183/04 Elmeka (Krājums, I-8167. lpp.).

10 – Ar norādi uz 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 45/76 Comet (Recueil, 2043. lpp., 19. punkts).

11 – Iepriekš minēta 3. zemsvītras piezīmē.

12 – 2005. gada 8. septembra spriedums lietā C-512/03 Blanckaert (Krājums, I-7658. lpp., 42. punkts).

13 – Šajā sakarā skat. it īpaši 2008. gada 29. janvāra spriedumu lietā C-275/06 Promusicae (Krājums, I-271. lpp., 36. punkts); 2000. gada 30. marta spriedumu lietā C-236/98 Jämställdhetsombudsmannen (Recueil, I-2189. lpp., 30. punkts) un 1997. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-261/95 Palmisani (Recueil, I-4025. lpp., 18. punkts).

14 – Šajā sakarā skat. it īpaši spriedumu lietā Promusicae, iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 37. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-217/05 Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (Krājums, I-11987. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

15 – Šajā sakarā skat. it īpaši spriedumu lietā Palmisani, iepriekš minēts 13. zemsvītras piezīmē, 28. punkts; 2004. gada 13. janvāra spriedumu lietā C-453/00 Kühne & Heitz (Recueil, I-837. lpp., 24. punkts) un spriedumu lietā Comet, iepriekš minēts 10. zemsvītras piezīmē, 18. punkts.

16 – Papildus tam pamata tiesvedībā var rasties, kā to apgalvo mantinieki, jautājumi par tiesiskās paļāvības aizsardzību.

17 – Proti, nāves brīdī dzīvoja citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā attiecīgais nekustamais īpašums atrodas.

18 – Šajā sakarā it īpaši sal. ar spriedumu lietā Barbier, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 57., 58. un 75. punkts. Tālākais vērtējums tiktāl, ciktāl šīs divas lietas strukturāli ir līdzīgas, būtībā atbilst vērtējumam manos secinājumos lietā Arens-Sikken, iepriekš minēta 2. zemsvītras piezīmē, uz kuriem es atsaukšos, ja nepieciešams.

19 – Skat. it īpaši 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-319/02 Manninen (Krājums, I-7477. lpp., 19. punkts); 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C-386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer (Krājums, I-8203. lpp., 15. punkts) un 2007. gada 29. marta spriedumu lietā C-347/04 Rewe Zentralfinanz (Krājums, I-2647. lpp., 21. punkts).

20 – Šajā sakarā skat. it īpaši 2008. gada 17. janvāra spriedumu lietā C-256/06 Jäger (Krājums, I-123. lpp., 25. punkts) un spriedumu lietā van Hilten-van der Heijden, iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē, 42. punkts.

21 – Šajā sakarā skat. spriedumu lietā Barbier, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 62. punkts; spriedumu lietā van Hilten-van der Heijden, iepriekš minēts 4. zemsvītras piezīmē, 44. punkts, un jaunāko spriedumu lietā Jäger, iepriekš minēts 20. zemsvītras piezīmē, 30. punkts.

22 – 1995. gada 14. februāra spriedums lietā C-279/93 (Recueil, I-225. lpp.).

23 – Šajā sakarā skat. spriedumu lietā Schumacker, iepriekš minēts 22. zemsvītras piezīmē, 31. un 33. pants.

24 – Skat., piemēram, 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks & Spencer (Krājums, I-10837. lpp., 37. punkts); spriedumu lietā Manninen, iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 28. punkts, un spriedumu lietā Jäger, iepriekš minēts 20. zemsvītras piezīmē, 40. punkts.

25 – Šajā sakarā skat. it īpaši spriedumu lietā Manninen, iepriekš minēts 19. zemsvītras piezīmē, 28. un 29. punkts; 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-35/98 Verkooijen (Recueil, I-4071. lpp., 43. punkts); 2005. gada 5. jūlija spriedumu lietā C-376/03 D (Krājums, I-5821. lpp., 25. punkts) un spriedumu lietā Blanckaert, iepriekš minēts 12. zemsvītras piezīmē, 42. punkts.

26 – Šajā sakarā skat. sīkāk manus secinājumus lietā Arens-Sikken, iepriekš minēta 2. zemsvītras piezīmē, 73. –77. punkts.

27 – Šajā sakarā skat. spriedumu lietā Komisija/Francija, iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē, 20. punkts; 2006. gada 14. decembra spriedumu lietā C-170/05 Denkavit (Krājums, I-11949. lpp., 35. punkts); skat. arī ģenerāladvokāta Lenca [Lenz] 1996. gada 5. novembrī sniegtos secinājumus lietā C-250/95 Futura Participations un Singer (Recueil, I-2471. lpp., 38. un 39. punkts).

28 – Šajā sakarā skat. it īpaši 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C-234/01 Gerritse (Recueil, I-5933. lpp., 27. un 28. punkts); 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-265/04 Bouanich (Krājums, I-923. lpp., 40. punkts) un spriedumu lietā Jäger, iepriekš minēts 20. zemsvītras piezīmē, 44. punkts.

29 – Iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē.

30 – Šajā sakarā skat. manus secinājumus lietā Arens-Sikken, iepriekš minēta 2. zemsvītras piezīmē, 79. punkts un 35. zemsvītras piezīme.

31 – It īpaši spriedums lietā Barbier, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 71. punkts. Šajā sakarā skat. sīkāk arī manus secinājumus lietā Arens-Sikken, iepriekš minēta 2. zemsvītras piezīmē, 66. punkts un 86.–89. punkts.

32 – Skat. šo secinājumu 67. punktu.

33 – Šajā sakarā skat. spriedumu lietā Barbier, iepriekš minēts 3. zemsvītras piezīmē, 75. punkts.