Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2009. gada 15. janvārī (1)

Lieta C-357/07

TNT Post UK Ltd

The Queen

pret

The Commissioners of Her Majesty’s Revenue & Customs

(High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sestā PVN direktīva – Neapliekami darījumi – Valsts pasta dienestu jēdziens – Vispārējs pakalpojums – Nodokļu neitralitātes princips





I –    Ievads

1.        Šajā tiesvedībā High Court of Justice of England and Wales (Administrative Court) [Anglijas un Velsas Augstākās tiesas Karaliskā Administratīvā tiesa] lūdz interpretēt Sestās PVN direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktu (2), kurā ir paredzēta “valsts pasta dienestu” sniegto pakalpojumu atbrīvošana no nodokļiem. Jānoskaidro, ko šis jēdziens liberalizētā tirgū it īpaši nozīmē pasta dienestiem.

2.        Pamata prāvā TNT Post UK Limited (TNT) apstrīd, ka visi Royal Mail Group Limited (Royal Mail), kurš Apvienotajā Karalistē ir vispārējā pakalpojuma sniedzējs, pasta pakalpojumi ir atbrīvoti no nodokļa, kamēr visu citu sniedzēju pakalpojumiem nodoklis tiek piemērots. Prasītāja uzskata, ka pilnībā liberalizētajā Apvienotās Karalistes tirgū “valsts pasta dienests” vairs nepastāv, tāpēc atbrīvošana no PVN nenotiek. Turpretim, ja atbrīvošana no PVN ir jāpiemēro vispārējā pakalpojuma sniedzējam, rodas nākamais jautājums, vai ir jāatbrīvo visi tā pakalpojumi vai tikai noteikti pakalpojumi un attiecīgajā gadījumā, kuri no tiem.

3.        Tiesvedībā piedalījušos dalībvalstu viedokļi būtiski atšķiras viens no otra. Tās nevar izšķirties starp piekrišanu Apvienotās Karalistes praksei vai katras atbrīvošanas noliegšanu liberalizētajā tirgū. Tātad vienota Sestās direktīvas interpretācija un piemērošana šajā jautājumā, šķiet, netiek nodrošināta. Tādējādi Komisija jau pret trīs dalībvalstīm ir uzsākusi pienākumu neizpildes procedūras, proti, daļēji tāpēc, ka tās nodokļa atbrīvojumu nepiemēro, daļēji tāpēc, ka tās pārmērīgi paplašina atbrīvojumu (3).

4.        Atbildes uz šajā lietā uzdotajiem jautājumiem skar ne tikai visus privātos patērētājus, kuri izmanto pasta pakalpojumus. Nodokļa atbrīvojuma piemērošanas jomas noteikšana var ietekmēt arī pasta pakalpojumu tirgus attīstību dalībvalstīs. Atkarībā no tā, pie kāda secinājuma nonāks Tiesa, tās atbildes var nostiprināt esošā vispārējā pakalpojuma sniedzēja pozīcijas un apgrūtināt konkurējoša pakalpojumu sniedzēja parādīšanos, vai panākt pretēju efektu.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

5.        Sestās direktīvas 13. panta A daļā, kuras virsraksts ir “Atbrīvojumi dažām darbībām sabiedrības interesēs”, izvilkuma veidā ir noteikts:

“1.   Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

a)      pakalpojumus, ko sniedz valsts pasta dienesti, izņemot pasažieru transportu un telekomunikāciju pakalpojumus, kā arī ar tiem saistītu preču piegādi; [..]. (4)”

6.        Direktīvā 97/67/EK (turpmāk tekstā – “Pasta direktīva) (5) ir noteikti vienveidīgi noteikumi pasta pakalpojumu iekšējam tirgum. Tajā cita starpā ir regulēti vispārēja pasta pakalpojuma sniegšanas noteikumi.

7.        Pasta direktīvas 2. pantā cita starpā ietvertas šādas jēdzienu definīcijas:

“2.      “Valsts pasta iestāžu tīkls” ir organizācijas un visu veidu resursu sistēma, ko izmanto vispārējo pakalpojumu sniedzēji, īpaši tādos nolūkos kā šie:

–        pasta sūtījumu savākšana no piekļuves vietām visā teritorijā atbilstīgi vispārējo pakalpojumu sniedzēju pienākumiem,

–        minēto sūtījumu maršrutēšana un nogādāšana no pasta iestāžu tīkla piekļuves vietas līdz piegādes centram,

–        piegāde adresēs, kas norādītas uz sūtījumiem.

[..]

13.      “Vispārējo pakalpojumu sniedzējs” ir valsts vai privāts uzņēmums, kas sniedz vispārēju pasta pakalpojumu vai tā daļu kādā dalībvalstī un kas ir identificēts, par to paziņojot Komisijai saskaņā ar 4. pantu [..].”

8.        Dalībvalstu pienākumi vispārējā pakalpojuma nodrošināšanā ir reglamentēti cita starpā Direktīvas 97/67/EK 3. pantā, kurā ir ietverti šādi noteikumi:

“1.   Dalībvalstis savā teritorijā nodrošina to, ka lietotājiem ir tiesības uz vispārējiem pakalpojumiem, kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās.

2.     Tāpēc dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka sakaru punktu un piekļuves vietu blīvums atbilst lietotāju vajadzībām.

3.     Tās veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, izņemot apstākļos vai ģeogrāfiskos nosacījumos, ko valsts regulatīvās iestādes atzīst par izņēmumu, vispārējo pakalpojumu sniedzējs(-i) katru darbdienu un ne mazāk kā piecas dienas nedēļā garantē vismaz:

–        vienu savākšanu,

–        vienu piegādi mājās vai telpās visām fiziskajām vai juridiskajām personām vai, izņēmuma kārtā, ievērojot nosacījumus pēc valsts regulatīvās iestādes izvēles, vienu piegādi attiecīgās iekārtās [..]

7.      Šajā pantā noteiktie vispārējie pakalpojumi ietver iekšzemes un pārrobežu pakalpojumus.”

9.        Direktīvas 97/67 7. panta 1. punkts līdz 2008. gada 27. februārim, kad spēkā stājās Direktīva 2008/6/EK (6), bija izteikts šādā redakcijā:

“Ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu vispārējo pakalpojumu uzturēšanu, dalībvalstis drīkst turpināt pakalpojumu rezervēšanu vispārējo pakalpojumu sniedzējiem. Minētos pakalpojumus ierobežo ar iekšzemes korespondences sūtījumu un ienākošās pārrobežu korespondences paātrinātu vai nepaātrinātu savākšanu, šķirošanu, pārvadāšanu un piegādi abos šeit turpmāk minētajos svara un cenas diapazonos. Svara ierobežojums ir 100 grami no 2003. gada 1. janvāra un 50 grami no 2006. gada 1. janvāra. Šos svara ierobežojumus nepiemēro no 2003. gada 1. janvāra, ja cena pirmās svara grupas visātrākās piegādes kategorijas korespondences sūtījumam ir vienāda ar trīskāršu valsts tarifu vai pārsniedz to, un no 2006. gada 1. janvāra, ja cena ir divarpus valsts tarifi vai augstāka [..].”

B –    Valsts tiesiskais regulējums

10.      Apvienotajā Karalistē Sestajā direktīvā paredzētā pasta pakalpojumu atbrīvošana tika transponēta ar 2000. gada likuma grozītajā redakcijā 31. panta 1. punktu, to skatot kopā ar 1994. gada Likuma par pievienotās vērtības nodokli (Value Added Tax Act 1994) 9. pielikuma 3. grupas 1. un 2. punktu. Saskaņā ar to pasta sūtījumu pārvadāšana, ko veic Post Office Company, kā arī Post Office Company pakalpojumi sakarā ar pasta sūtījumu pārvadāšanu ir atbrīvoti no PVN.

11.      Post Office Company ir Royal Mail Holdings plc, kas kā vienkārša holdinga sabiedrība pati neveic nekādu uzņēmējdarbību. 1994. gada Likumā par pievienotās vērtības nodokli tā 2000. gada redakcijā paredzēto “Post Office Company” atbrīvošanu, kā informēja iesniedzējtiesa, administrācija attiecināja uz visām Royal Mail Holdings plc 100 % piederošajām meitas sabiedrībām, ar nosacījumu, ka tās sniedz pasta pakalpojumus.

12.      2000. gada Likuma par pasta pakalpojumiem 4. pantā ir definēts jēdziens “vispārējs pasta pakalpojums”. Tas ietver principā pasta dienestu visā teritorijā, kuram visās darba dienās, no vienas puses, ir jānodrošina katrai personai Apvienotajā Karalistē vismaz viena piegāde mājās un, no otras puses, vismaz viena pasta sūtījumu savākšana šim nolūkam izveidotās piekļuves vietās. Turklāt vispārēja pakalpojuma ietvaros cita starpā tiek garantēta attiecīgo pasta sūtījumu transportēšana no vienas vietas uz citu un ar to saistītie tādu sūtījumu pieņemšanas, savākšanas, šķirošanas un piegādes pakalpojumi par pieņemamām cenām pēc vienas, visā Apvienotajā Karalistē spēkā esošas publiskas, vienotas cenas.

13.      2000. gada Likuma par pasta pakalpojumiem izpratnē vispārējo pakalpojumu sniedzējs ir tas, kuru atbildīgais ministrs saskaņā ar Pasta direktīvas 4. pantu kā tādu ir paziņojis Eiropas Komisijai un kurš ir par to informēts.

III – Fakti, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība

14.      Britu pasta tirgus kopš 2006. gada 1. janvāra ir pilnībā liberalizēts. Katram piemērotam kandidātam par visu pasta sūtījumu bez svara ierobežojumiem sniegšanu var tikt izsniegta atbilstoša licence.

15.      Royal Mail pašreiz ir vienīgais Komisijai paziņotais vispārējo pakalpojumu sniedzējs Apvienotajā Karalistē. Atbilstoši šajā nolūkā izsniegtajai licencei Royal Mail ir jāizpilda vairākas prasības, it īpaši – garantēt visas Apvienotās Karalistes teritorijas nodrošināšanu ar pasta pakalpojumiem par vienotiem un pieejamiem tarifiem.

16.      Turklāt Royal Mail sniedzamie pasta pakalpojumi aptver arī saistības izveidot sabiedrībai pieņemamu piekļuves vietu tīklu, nodrošināt piegādes dienestu uz jebkuru adresi Apvienotajā Karalistē un pasta sūtījumu savākšanu katrā piekļuves vietā katru darba dienu, kā arī noteiktu kvalitātes standartu ievērošanu, it īpaši pirmās kategorijas vēstuļu pasta ātru piegādi parasti nākamajā darba dienā.

17.      Royal Mail pārvaldītais integrētais un visu teritoriju aptverošais pasta iestāžu tīkls sešas dienas nedēļā apkalpo aptuveni 27 miljonus adrešu, 113 000 pasta kastīšu, 14 200 pasta nodaļu un 90 000 biroju adrešu. Kopumā Apvienotajā Karalistē Royal Mail nodarbina apmēram 185 000 cilvēku.

18.      Ņemot vērā ieņēmumus, ieskaitot vēstuļu pasta darījumus, apmēram 90 % no Royal Mail sniegtajiem pasta pakalpojumiem ir pakļauti noteikumiem un nosacījumiem, kas tiek izvirzīti vienīgi Royal Mail, bet nav izvirzīti nevienam citam pasta pakalpojumu sniedzējam, kas darbojas Apvienotajā Karalistē.

19.      TNT kopš 2002. gada decembra ir ieguvis pasta pakalpojumu sniegšanas licenci un liberalizācijas rezultātā tāpat kā Royal Mail Apvienotajā Karalistē var nogādāt visas vēstules bez ierobežojumiem. Tagad TNT sniedz tikai tā dēvētos “attālinātos pakalpojumus” (upstream services). Tie ietver savākšanu, mehānisku vai atsevišķos gadījumos manuālu šķirošanu un pasta sūtījumu apstrādi, kā arī to nosūtīšanu uz galvenajiem piekļuves punktiem, kurus pārvalda Royal Mail.

20.      Royal Mail un TNT ir jāsamaksā no apgrozījuma atkarīga licences maksa. Turklāt abu pasta pakalpojumu sniedzēju licences noteikumi daļēji būtiski atšķiras. It īpaši Royal Mail ir pakļauta stingrākām prasībām tādās jomās kā cenu kontrole, apmeklētība, pārklājums, pieejamība klientiem, kvalitātes standarti, sūdzību izskatīšana un darījuma nosacījumu, saskaņā ar kuriem tiek sniegti pasta pakalpojumi, grozīšana.

21.      Turklāt Royal Mail atbilstoši tās licencei ir jāsniedz TNT tā dēvētie “standarta pasta pakalpojumi” (downstream services). Tajos ietilpst pasta sūtījumu, kurus šķirotus un apstrādātus galvenajās Royal Mail piegādes vietās ir nogādājis TNT, transportēšana un piegāde saņēmējam.

22.      Kamēr 1994. gada Likums par PVN tā spēkā esošajā redakcijā atbrīvo Royal Mail no PVN par pasta sūtījumu nosūtīšanu, tādiem citiem pasta pakalpojumu sniedzējiem kā TNT par sniegtajiem pakalpojumiem bez ierobežojumiem jāmaksā parastā PVN likme 17,5 % apmērā.

23.      Atbilstoši TNT novērtējumam uzņēmumu pasta sūtījumi Apvienotajā Karalistē veido aptuveni 85 % no kopējiem pasta saņemtajiem nodokļu ienākumiem. No tiem apmēram 40 % pienācās uzņēmumiem, kuriem nav tiesību uz priekšnodokļa atskaitīšanu pilnā apmērā, to starpā it īpaši finanšu pakalpojumu sniedzējiem, kas TNT ir svarīgākais tirgus segments uzņēmumu pasta sūtījumu jomā. Tāpēc TNT interesēs ir noteikt saviem biznesa klientiem izrakstītajos rēķinos PVN neto summu tik mazu, cik iespējams.

24.      Tādējādi TNT ir iesniedzis HighCourt of Justice of England and Wales (Administrative Court) lūgumu pārbaudīt atbilstoši 1994. gada Likuma par PVN 9. pielikuma 3. grupai Royal Mail piešķirtā atbrīvojuma no PVN tiesiskumu tiesā. Šīs tiesvedības ietvaros High Court ar 2007. gada 12. jūlija lēmumu Tiesai uzdod šādus prejudiciālos jautājumus:

1)         a)      Kā ir jāinterpretē Sestās PVN direktīvas (Direktīva 77/388/EEK) 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā (tagad Direktīvas 2006/112 132. panta 1. panta a) apakšpunkts) minētais jēdziens “valsts pasta dienesti”?

b)      Vai šī jēdziena interpretāciju ietekmē fakts, ka pasta pakalpojumi dalībvalstī ir liberalizēti un nepastāv rezervētie pakalpojumi Padomes Direktīvas 97/67/EK (ar grozījumiem) izpratnē, un ka ir izraudzīts viens vispārējo pakalpojumu sniedzējs, par kuru saskaņā ar minēto direktīvu Komisijai ir paziņots (kā, piemēram, Royal Mail Apvienotajā Karalistē)?

c)      Ņemot vērā šīs lietas apstākļus (kas norādīti iepriekš b) apakšpunktā), vai šis jēdziens ietver:

i)      tikai vienīgo izraudzīto vispārējo pakalpojumu sniedzēju (kā, piemēram, Royal Mail Apvienotajā Karalistē) vai

ii)      arī privātu pasta operatoru (kāds ir TNT Post)?

2)         Ņemot vērā šīs lietas apstākļus, vai Sestās PVN direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts (tagad Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta a) apakšpunkts) ir jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek pienākumu vai dod tiesības dalībvalstij piešķirt atbrīvojumu visiem “valsts pasta dienesta” sniegtajiem pasta pakalpojumiem?

3)         Ja dalībvalstij ir pienākums vai tiesības dažiem, bet ne visiem “valsts pasta dienestu” sniegtajiem pakalpojumiem, kādi ir kritēriji, pēc kuriem jāidentificē pakalpojumi, kuriem piešķirams šāds atbrīvojums?

25.      Tiesvedībā Tiesā savus apsvērumus sniedza TNT, Royal Mail, Īrijas, Grieķijas, Vācijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Apvienotās Karalistes valdība un Komisija.

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Par pirmo prejudiciālo jautājumu

26.      Pirmais jautājums ir iedalīts trīs daļās, kuras es izskatīšu kopā. Tas būtībā ir vērsts uz Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta piemērojamības noteikšanu personām. Saskaņā ar to dalībvalstis atbrīvo no PVN “pakalpojumus, ko sniedz valsts pasta dienesti, izņemot pasažieru transportu un telekomunikāciju pakalpojumus, kā arī ar tiem saistītu preču piegādi”.

27.      High Court būtībā jautā, vai pilnībā liberalizētā pasta pakalpojumu tirgū vispār vēl var būt runa par “valsts pasta dienestiem”, kuru pakalpojumi ir atbrīvoti, un uz kuriem pasta pakalpojumu sniedzējiem eventuāli šis jēdziens attiecas.

28.      TNT, kā arī Somijas un Zviedrijas valdības, pamatojoties uz ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] secinājumiem lietā Dansk Postordreforening (7), uzskata, ka pasta pakalpojumu atbrīvošana no nodokļa pēc tam, kad ir atcelta noteiktu pakalpojumu rezervēšana, vairs nav pamatota. Turpretim Royal Mail, pārējās iesaistītās dalībvalstis un Komisija uzskata, ka pašreizējos nosacījumos vispārēja pakalpojuma sniedzējs vai sniedzēji ir jāuzskata par valsts pasta dienestiem, kuru pakalpojumi ir atbrīvoti.

–       Valsts pasta dienesta jēdziena interpretācija, ņemot vērā noteikumu kontekstu un atbrīvojuma jēgu un mērķi

29.      Vispirms ir jānorāda, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļā minētie atbrīvojumi attiecas uz darbībām, kuras atbilst sabiedrības interesēm, kā tas izriet arī no šīs daļas nosaukuma. Atbilstoši A daļas noteikumiem līdzās pasta pakalpojumiem no nodokļa ir atbrīvoti veselības aprūpes, sociālās palīdzības pakalpojumi, kā arī pakalpojumi reliģijas, izglītības, kultūras un sporta jomās.

30.      Šiem pakalpojumiem kopīgs ir tas, ka tie apmierina iedzīvotāju primārās dzīves vajadzības un parasti tos sniedz valsts bezpeļņas iestādes. Par šīm primārajām vajadzībām 1977. gadā Kopienu likumdevējs uzskatīja arī nodrošināšanu ar pasta pakalpojumiem. Šie nepieciešamie pakalpojumi sabiedrībai ir jāpiedāvā par pazeminātu cenu un bez PVN uzrēķina (8).

31.      Izvēloties pakalpojumus, kuri atbilstoši Sestās direktīvas 13. pantam ir atbrīvoti no PVN, Kopienas likumdevēju, no vienas puses, saistīja direktīvas pieņemšanas brīdī dalībvalstīs jau pastāvošie atbrīvojumi. No otras puses, bija mēģinājums ierobežot atbrīvojumu skaitu, jo tie veido izņēmumu no vispārējā principa, ka PVN iekasē par katru pakalpojumu, kuru pret atlīdzību sniedz nodokļu maksātājs (9).

32.      Tā kā atbrīvojumiem ir izņēmuma raksturs, tie ir jāinterpretē šauri (10). Tādējādi Sestās direktīvas 13. panta A daļa attiecas nevis uz visām darbībām sabiedrības interesēs, bet tikai uz tām, kas ir uzskaitītas un ļoti sīki aprakstītas minētajā tiesību normā (11). Tomēr no tā neizriet, ka jēdzieni, kas izmantoti atbrīvojumu definēšanā atbilstoši Sestās direktīvas 13. pantam, ir jāinterpretē tādā veidā, ka atbrīvojumiem zūd iedarbība (12).

33.      Sašaurinot minēto konkrētāk, daudzi atbrīvojumi prasa, lai pakalpojumu sniedz noteiktas personas vai iestādes. Piemēram, ārstniecības pakalpojumi ir atbrīvoti tikai tad, ja tos sniedz īpaši kvalificēts medicīniskais personāls (Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta c) apakšpunkts) (13).

34.      Virkni citu atbrīvojumu var piemērot tikai tad, ja attiecīgos pakalpojumus sniedz publisko tiesību subjekti vai noteiktas valsts atzītas iestādes (skat. Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta b), g), h), i), n), p) apakšpunktu). Tam pamatā ir vērtējums, ka tikai šādu iestāžu sniegto pakalpojumu, kuras kontrolē valsts, pamatā ir īpašas sabiedrības intereses, kas pamato atbrīvojumu. Ar valsts kontroli it īpaši var nodrošināt pakalpojumu kvalitāti un to cenu atbilstību.

35.      Arī par pasta pakalpojumu atbrīvošanu atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktam Tiesa spriedumā lietā Komisija/Vācija (14) jau ir norādījusi, ka šis noteikums attiecas tikai uz pakalpojumiem, kurus organizatoriskā ziņā sniedz valsts pasta dienesti. Saskaņā ar 13. panta A daļu atbrīvotie pakalpojumi nav definēti vienīgi pēc materiāliem vai funkcionāliem kritērijiem (15).

36.      Līdz ar to formulējums 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā nodrošina, ka tiek atbrīvoti tikai paša pasta dienesta un klientiem tieši sniegtie pakalpojumi. Turpretim nav atbrīvoti daļējie pakalpojumi, kurus trešā persona sniedz pasta iestādei, kā, piemēram, pasta sūtījumu transportēšana pa dzelzceļu un gaisa ceļu starp dažādiem pasta dienestiem (16).

37.      Savukārt Tiesa no valsts pasta iestādes jēdziena lietošanas nav secinājusi, ka tas attiecas vienīgi uz valsts [pakalpojumu] sniedzējiem. Tieši pretēji, Tiesa atzīst par piemērojamu atbrīvojumu arī pakalpojumiem, kurus sniedz koncesionēts privāts uzņēmums (17). Atšķirībā no citiem atbrīvojumiem Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā pat netiek prasīts, lai pasta pakalpojumus sniedz publisko tiesību subjekts.

38.      Tomēr direktīvas pieņemšanas brīdī 1977. gadā nebija arī nekādas nepieciešamības veikt valsts un privāto [pakalpojumu] sniedzēju nošķiršanu, jo toreiz pasta pakalpojumus būtībā sniedza tikai valsts monopoluzņēmumi.

39.      Kopš tā laika pasta darbības organizēšana tomēr ir ievērojami mainījusies. Pēc Pasta direktīvas ieviešanas valsts monopoli tika pakāpeniski atcelti un tirgus tika atvērts konkurējošiem pakalpojumu sniedzējiem.

40.      Tas neatbilstu Sestās direktīvas mērķiem atbrīvojumu no PVN šajā sfērā paredzēt vienīgi valsts pasta pakalpojumu sniedzējiem vai vispār nepiemērot, ja valsts pakalpojumu sniedzējs vairs nepastāv. Tieši pretēji, arī komercuzņēmumi principā var būt valsts pasta iestāde Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē tiktāl, ciktāl tie līdztekus kādreizējiem valsts monopoliem vai to vietā sniedz pasta pakalpojumus sabiedrības interesēs (18).

41.      Ņemot vērā, ka atbrīvojuma režīms ir reglamentēts Sestās direktīvas 13. panta A daļā, tā jēga un mērķis ir nesadārdzināt ar PVN pasta pakalpojumus, kuri uzskatāmi par sabiedrisko pakalpojumu sastāvdaļu un kuru organizēšana par pazeminātām cenām tāpēc ir pamatota ar vispārējām interesēm (19).

42.      Šis mērķis pasta pakalpojumu tirgus liberalizācijā savu nozīmi nav zaudējis.

43.      Tādējādi Pasta direktīvas 2. panta 2. punkts balstīts uz “valsts pasta iestāžu tīkla” turpmāku pastāvēšanu un definē to kā organizācijas un visu veidu resursu sistēmu, ko izmanto vispārējo pakalpojumu sniedzēji. Pasta direktīvas 3. pantā nodrošināts, ka lietotājiem – arī ja nav valsts pasta monopola – ir tiesības uz vispārējiem pakalpojumiem, kas saistīti ar noteiktas kvalitātes pastāvīgo pasta pakalpojumu sniegšanu par pieņemamām cenām visiem lietotājiem visās vietās. 12. pantā tiek prasīts, lai cenas par vispārējo pakalpojumu sniegšanu ir pieņemamas un saskaņotas ar izmaksām, un tiek dota iespēja noteikt vienotu tarifu visā dalībvalsts teritorijā.

44.      Nosakot šīs prasības vispārējam pakalpojumam, Kopienu likumdevējs ir konkretizējis, kuri pakalpojumi ir īpaši nepieciešami sabiedrības interesēs. Tomēr Pasta direktīvā šajā ziņā ir noteiktas tikai minimālās prasības (20). Tāpēc no tās noteikumiem galīgi nevar secināt, kuri pakalpojuma sniedzēji un kuri pakalpojumi attiecīgajā dalībvalsts tiesiskā regulējuma kontekstā ietilpst atbrīvojuma no PVN piemērošanas jomā.

45.      Turklāt ir taisnība, kā norāda Zviedrijas valdība, ka Pasta direktīva un Sestā PVN direktīva ir attiecināmas uz pavisam dažādām regulējuma jomām un tām ir dažādi regulējuma priekšmeti. Pasta direktīvā ir iekļauta vispārēja sistēma pasta tirgus organizēšanai un tā neskar PVN piemērošanu pasta pakalpojumiem. Sestā direktīva ievieš Kopienas mēroga PVN sistēmu un attiecas uz pasta pakalpojumiem tikai pavisam nedaudz.

46.      Taču tas neliedz, interpretējot Sesto direktīvu, ņemt vērā vērtējumus, kuri ir pamatā Pasta direktīvas noteikumiem par valsts pasta iestāžu tīkla sniegtajiem vispārējiem pakalpojumiem. Šajā jautājumā pārklājas abu noteikumu intereses – ir jāgarantē vispārēja nodrošināšana ar pasta pakalpojumiem par pieņemamām cenām.

47.      Tas liecina, ka atbilstoši pašreizējiem nosacījumiem valsts pasta iestāžu tīkla operatori, kuri sniedz vispārēju pakalpojumu, ir uzskatāmi par valsts pasta iestādi Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

48.      Tomēr Royal Mail, Grieķijas, Īrijas un Zviedrijas valdības, kā arī Apvienotās Karalistes valdība iebilst pret Pasta direktīvas apsvēršanu, interpretējot Sesto PVN direktīvu. Tās apgalvo, ka uz EKL 95. panta balstītā Pasta direktīva nevar grozīt nodokļu tiesību normas, kas atbilstoši EKL 93. pantam būtu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu. Ja likumdevējs būtu vēlējies ieviest atbrīvojuma no PVN piemērošanu pasta pakalpojumiem, tad būtu varējis normu grozīt, piemēram, pēc Sestās direktīvas aizstāšanas ar Direktīvu 2006/112 (21).

49.      Taču šiem iebildumiem nevar piekrist. Izskatāmajā lietā runa ir nevis par Sestās direktīvas grozīšanu, bet gan par tās interpretēšanu, ņemot vērā ratio legis. Atbilstoši tekstā noteiktajam šajā sakarā ir jāņem vērā arī faktiskais un Kopienu tiesību konteksts atbrīvojumu no nodokļa piemērošanas brīdī (22).

50.      Tādējādi tas atbilst Tiesas praksei, interpretējot atsevišķus Sestās direktīvas jēdzienus, ņemt vērā attiecīgos Kopienu tiesību noteikumus ārpus nodokļu tiesībām tiktāl, ciktāl tiem ir saskanīgi mērķi. Spriedumā lietā Abbey National Tiesa, piemēram, ir interpretējusi kopīgu ieguldījumu fondu pārvaldes jēdzienu Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) apakšpunkta 6. punkta izpratnē, atsaucoties uz atbilstošu definīciju Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīvā 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (23) (24).

–       Atbrīvojuma piemērošana pēc noteiktu pakalpojumu rezervēšanas beigām

51.      TNT, Somijas un Zviedrijas valdības, atsaucoties uz ģenerāladvokāta Hēlhuda secinājumiem lietā Dansk Postordreforening (25), arī uzskata, ka atbrīvojums ir piemērojams tikai tik ilgi, kamēr vēl pastāvēs noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem rezervēti pasta pakalpojumi. Ģenerāladvokāts faktiski uzskatīja, ka pasta uzņēmumi tikai tad apzinātos no nodokļa atbrīvotu publisku uzdevumu, ja sniegtu rezervētus pakalpojumus. Pakalpojumi, kuri gan pieder pie vispārējā pakalpojuma, tomēr pakalpojuma sniedzējam ekskluzīvi rezervēti nav, tiktu sniegti normālos konkurences apstākļos un tiem būti vienīgi komerciāls raksturs (26).

52.      Faktiski līdz šim Pasta direktīvas 7. pants nevis prasa pilnīgu liberalizāciju, bet ļauj rezervēt šauri ierobežotu pakalpojumu klāstu vienam vai vairākiem pakalpojumu sniedzējiem. Šo iespēju Apvienotā Karaliste un daudzas citas dalībvalstis tomēr vairs neizmanto.

53.      Neraugoties uz to, dalībvalstis atbilstoši Pasta direktīvas 4. pantam liberalizētā tirgū nākotnē ir atbildīgas par to, lai vispārējie pakalpojumi ir garantēti. Tām it īpaši jānodrošina, lai vispārējo pakalpojumu sniedzēji vai sniedzējs ievēro Pasta direktīvas 3.–6. pantā un 12. pantā iekļautās prasības par pasta pakalpojumu kvalitāti un cenu.

54.      Šos pienākumus Apvienotā Karaliste ir izpildījusi, uzticot Royal Mail vispārējo pakalpojumu sniegšanu un šim nolūkam izsniegtajā licencē paredzot atbilstošus nosacījumus. Kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, šie vispārējā pakalpojuma licences nosacījumi būtiski atšķiras no nosacījumiem, ar kādiem darbojas citi pasta pakalpojumu sniedzēji Apvienotajā Karalistē.

55.      Arī bez ekskluzīvo tiesību piešķiršanas vispārējo pakalpojumu sniedzēji savus pakalpojumus līdz ar to nesniedz pilnībā brīvā, vienīgi atbilstoši ekonomiskiem kritērijiem pakārtotā tirgū. Tieši pretēji, tie izpilda arī sabiedriskajām interesēm atbilstošu uzdevumu un turklāt ir pakļauti īpašai valsts kontrolei. No tā izriet, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta mērķim atbilst vispārējo pakalpojumu sniedzēju klasificēšana par “valsts pasta iestādēm” šī noteikuma izpratnē un to pakalpojumu atbrīvošana no nodokļa.

56.      Tomēr ir jāņem vērā, ka noteiktu pakalpojumu rezervēšanai saskaņā ar Pasta direktīvas sešpadsmito apsvērumu ir jāgarantē vispārējo pakalpojumu nodrošināšana ar finansiāli līdzsvarotiem nosacījumiem. Tādējādi rezervēšanas mērķis ir saglabāt vispārējo pakalpojumu sniedzēja finansiālo stabilitāti, lai tas var veikt savu uzdevumu sabiedrības interesēs (27). Tādējādi, izņemot vispārējo pakalpojumu īpašo izmaksu finansēšanu, konkrētu pakalpojumu rezervēšanas pamatā nav nekāda plašāka, uz sabiedrības interesēm balstīta argumenta. Tāpēc nav nekāda iemesla Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktā noteikto atbrīvojumu saistīt ar konkrētu pakalpojumu rezervēšanu, jo vispārējo pakalpojumu nodrošināšana tāpat notiek sabiedrības interesēs, ja vien tam nav nepieciešams finanšu pamats, piešķirot ekskluzīvas tiesības.

57.      Turklāt interpretācija, kas saistīta ar konkrētu pakalpojumu rezervēšanu, nozīmētu, ka Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts daudzās dalībvalstīs zaudējis jebkādu iedarbību, no kā, neraugoties uz prasību par atbrīvojumu noteikumu šauru interpretāciju, cik vien iespējams ir jāizvairās (28).

–       Interpretācija atbilstoši nodokļu neitralitātes principam

58.      Visbeidzot atliekt pārbaudīt TNT, kā arī Zviedrijas un Somijas valdību izvirzīto iebildumu, ka liberalizētā tirgū vispārējo pakalpojumu sniedzēja atbrīvošana ir pretrunā nodokļu neitralitātes principam un ietekmē konkurenci.

59.      Nodokļu neitralitātes princips, kurš ir kopējās nodokļu sistēmas pamatā un ir jāievēro, interpretējot noteikumus par atbrīvojumu, nepieļauj PVN iekasēšanas ziņā izturēties dažādi pret tirgus dalībniekiem, kas veic vienādas darbības (29). Tas ietver konkurences traucējumu novēršanas principu, kas izriet no atšķirīgas attieksmes PVN jomā (30).

60.      Ir jāpiekrīt minētajiem lietas dalībniekiem, ka neitralitātes princips jebkurā gadījumā ir ievērots tad, ja atbrīvojumu piemēro tikai tiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri sniedz rezervētus pasta pakalpojumus. Faktiski, piešķirot ekskluzīvas tiesības pakalpojuma sniedzējam, jau no paša sākuma nav iespējams, ka citi tirgus dalībnieki veic tādas pašas darbības, atšķirīgā attieksme pret kuriem nodokļu ziņā rada neitralitātes principa pārkāpumu.

61.      Tomēr no tā neizriet, ka neitralitātes princips ir pārkāpts automātiski tad, ja atbrīvojums ir saistīts nevis ar pakalpojumu kā rezervēto pakalpojumu, bet gan vispārīgi attiecas uz vispārējiem pakalpojumiem. Proti, ar neitralitātes principu ir saderīga vienīgi vispārējo pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu atbrīvošana tiktāl, ciktāl tie, ievērojot īpašos tiesību apstākļus, nav salīdzināmi ar citu pasta pakalpojumu sniedzēju pakalpojumiem un tādējādi nerodas konkurences izkropļojumi.

62.      Royal Mail sabiedrības interesēs nodrošinātā vispārējā pakalpojuma būtība ir tāda, ka visiem lietotājiem tiek piedāvāts noteikts pasta pakalpojumu piedāvājums visā teritorijā par nemainīgu tarifu. Royal Mail it īpaši ir pienākums darīt pieejamu zināmu skaitu piekļuves vietu (pasta kastītes un pasta nodaļas), kurās pasta sūtījumi tiek savākti vismaz vienu reizi darbdienās. Tam visi saņemtie pasta sūtījumi ir jānosūta par piemērotu un vienotu cenu uz jebkuru adresi Apvienotajā Karalistē un tas nevar atteikties, piemēram, no pārvadāšanas uz attāliem apgabaliem vai to veikt tikai par paaugstinātu cenu. Visbeidzot, pastu vajag izsniegt katru darbdienu visām mājsaimniecībām un klientiem, kas ir uzņēmēji.

63.      TNT nav jāpiedāvā salīdzināmi pakalpojumi. Tāpēc patiesībā nodokļu neitralitātes princips neparedz TNT un Royal Mail darījumus nodokļu ziņā nostādīt vienādā situācijā. Var būt tā, ka TNT daļēji sniedz līdzīgus pakalpojumus kā Royal Mail, piemēram, pasta sūtījumu savākšanu un šķirošanu. Tomēr ar nodokļu priekšrocībām apveltītais vispārējais pakalpojums nozīmē tieši valsts pasta iestāžu tīkla nodrošināšanu kā noteiktas kvalitātes infrastruktūras iekārtu un pakalpojumu kopumu par noteiktu cenu. Tādēļ, novērtējot darījumu salīdzināmību, jautājums ir nevis tikai par atsevišķu pakalpojumu salīdzināšanu, bet gan par to, ka tie ir valsts pasta iestāžu tīkla kopējā piedāvājuma sastāvdaļa (31).

64.      Vai tas attiecas uz visiem vai tikai konkrētiem vispārējo pakalpojumu sniedzēja darījumiem, ir jāpārbauda, atbildot uz otro jautājumu.

65.      Katrā ziņā tam, vai vispārēja pakalpojuma sniedzējs Komisijai atbilstoši Pasta direktīvas 4. pantam kā tāds ir paziņots, jautājumā par nodokļa režīmu nav nekādas nozīmes. Svarīgs ir vienīgi apstāklis, ka tā pakalpojumi no materiālā viedokļa atbilst vispārēja pakalpojuma pazīmēm un ka tā sniegšana ar nosacījumu palīdzību ir garantēta tam izsniegtajā licencē vai likumā noteiktu konkrētu periodu. Faktiski ar neitralitātes principu nebūtu saderīgi materiāli līdzīgus pakalpojumus tikai tāpēc risināt atšķirīgi nodokļu ziņā, ka par pakalpojumus sniedzošo tirgus dalībnieku ir paziņots Komisijai.

66.      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka “valsts pasta iestādes” Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir pasta pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina vispārējos pakalpojumus. Ar atbrīvojuma no nodokļa piemērošanu netiek paredzēts, ka sniedzējam vai sniedzējiem ir rezervēti konkrēti vispārējie pakalpojumi.

B –    Par otro un trešo prejudiciālo jautājumu

67.      Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts ietver visus tos darījumus, kurus sniedz pasta pakalpojumu sniedzējs, uz kuru attiecas atbrīvojums. Gadījumā, ja nav atbrīvoti visi pakalpojumu sniedzēja pakalpojumi, Tiesai tiek uzdots trešais jautājums par kritēriju norādēm, lai nošķirtu [no nodokļa] atbrīvotos pakalpojumus no neatbrīvotajiem pakalpojumiem. Tā kā šie abi jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti, es tos apskatīšu kopā.

68.      Royal Mail un Lielbritānijas, Grieķijas un Īrijas valdības uzskata, ka atbrīvojuma formulējums balstīts tikai uz pakalpojuma sniedzēju un nenoteic dažādu [atbrīvojuma] saņēmēja darījumu nošķiršanu. Turpretim Komisija un Vācijas valdība uzskata, ka atbrīvojums ir jāpiemēro tikai tiem vispārējā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumiem, kuri tieši pieder pie vispārējā pakalpojuma sniegšanas. No tā Komisija norobežo noteiktas pasta masas pārvadāšanu, kas nav jāatbrīvo. Vācijas valdība uzskata, ka pakalpojumi, kuri tiek sniegti par brīvi noteiktiem nosacījumiem un tarifiem, neietilpst atbrīvojuma piemērošanas jomā.

69.      Šajā sakarā vēlreiz ir jānorāda, ka atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktam valsts pasta iestāžu sniegtie pakalpojumi un ar tiem saistītā preču piegāde ir jāatbrīvo no PVN. Neņemot vērā personu pārvadāšanu un telekomunikācijas, kas skaidri ir izslēgtas no atbrīvojuma, noteikums neattiecas uz konkrētiem valsts pasta iestāžu pakalpojumiem.

70.      Tādējādi pirmajā brīdī šķiet, ka formulējums ir tāds, ka jāpiekrīt Royal Mail un to atbalstošajām valdībām. Turklāt to atbrīvojuma noteikuma interpretācija apstiprina, ka būtu iespējams skaidri nošķirt priekšrocības ieguvušos darījumus, jo, tālāk nenorobežojot, būtu jāizvērtē tikai tas, kas realizē darījumu.

71.      Tomēr, ja faktiski varētu pamatoties tikai uz to, ka tiek sniegts valsts pasta iestādes pakalpojums, no nodokļa būtu jāatbrīvo arī darījumi, kuriem nav nekāda sakara ar pasta pakalpojumiem, kā, piemēram, rakstāmlietu vai dāvanu pārdošana pasta nodaļās. Tas acīmredzami ir pretēji atbrīvojuma noteikuma jēgai un mērķim sabiedrības interesēs esošo nodrošināšanu ar īpašiem pakalpojumiem neaplikt ar PVN. Turklāt nebūtu ievērots ne nodokļu neitralitātes princips, ne maksima atbrīvojumu no nodokļa kā izņēmumu interpretēt šauri.

72.      Lai ņemtu vērā pēdējās prasības, atbrīvojumam ir jāattiecas tikai uz valsts pasta iestādes pakalpojumiem, kurus tā arī sniedz kā tādus. Kā atklāj atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu, atbrīvojumam jāsniedz labums valsts pasta dienesta pakalpojumiem, kuru nodrošināšana ir sabiedrības interesēs, turklāt šajā ziņā ir jāņem vērā Pasta direktīvā paredzētie vērtējumi.

73.      Proti, principā ir nepieciešama vienota Sestās PVN direktīvas jēdzienu interpretācija (32). Tā kā Pasta direktīvā vispārējo pakalpojumu pilnīga saskaņošana nav veikta, dažādās dalībvalstīs var rasties atšķirības, definējot vispārējā pakalpojumā ietvertus pakalpojumus un to pazīmes, kas ietekmē pasta pakalpojumu atbrīvošanu no PVN.

74.      Tiesa jau spriedumā lietā Komisija/Vācija (33) ir atzīmējusi, ka Sestā direktīva ir izvairījusies ietekmēt dalībvalstu pasta organizēšanu, jo 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkts vienādi attiecas kā uz valsts, tā uz privātiem pasta pakalpojumu uzņēmumiem. Tas atbilst subsidiaritātes principam, ka dalībvalstis, ņemot vērā to ģeogrāfiskās, sociālās un ekonomiskās īpatnības, nosaka pasta pakalpojumus, kurus būtu jāgarantē sabiedrības interesēs.

75.      Tomēr ir jāņem vērā, ka dalībvalstīm ir pienākums piešķirt atbrīvojumu no nodokļa, ja ir izpildīti 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumi (34). Ar šo pienākumu ir saistītas atbilstošas indivīda tiesības. Tāpēc dalībvalstīm, piemērojot nodokļa atbrīvojumu, ir jābalstās uz attiecīgajiem vērtējumiem, kurus tās ir veikušas pasta tirgus regulēšanas ietvaros. Ja tām būtu ļauts sabiedrības vajadzības PVN atbrīvojuma nolūkā patvaļīgi noteikt citā veidā, nevis vispārējā pasta pakalpojuma definīcijā, tiktu apšaubīta tiesību uz atbrīvojumu no nodokļa nodrošināšana.

76.      Par vispārēju pakalpojumu nevar runāt vienīgi tad, ja tas tiek sniegts, izmantojot vispārējā pakalpojumu sniedzēja infrastruktūru. Turklāt tas ir jāīsteno ar sabiedrībai noteiktiem, standartizētiem nosacījumiem un tarifiem. Tikai tad to var uzskatīt par pakalpojumu, kuru sniedz valsts pasta iestāde kā tāda un no kura sabiedrība gūst īpašu labumu.

77.      Vācijas valdība pamatoti uzsver, ka, atsaucoties uz Pasta direktīvas piecpadsmito apsvērumu, vispārējo pakalpojumu sniedzējam nav aizliegts vienoties par līgumiem ar klientiem individuāli. Šādus pakalpojumus pakalpojumu sniedzējs, kurš darbojas kā valsts pasta iestāde, nesniedz, jo pakalpojums ar šādiem nosacījumiem nav pieejams vienmēr katram lietotājam, bet tikai lietotājiem ar īpašu pirktspēju.

78.      Attiecībā uz šiem pakalpojumiem, kuri tiek sniegti līdzās vispārējam pakalpojumam un uz kuriem neattiecas šajā sakarā piemērojamas saistības, vispārējo pakalpojumu sniedzējs neatrodas tādā pašā situācijā kā jebkurš cits pasta pakalpojumu sniedzējs. Tāpēc tiklab nodokļu neitralitātes princips, kā arī konkurences izkropļojumu aizliegums izslēdz atbrīvojumu no nodokļa.

79.      Spriedumā lietā Corbeau Tiesa jau ir uzsvērusi, ka ekskluzīvo tiesību piešķiršana ar EK līguma 90. panta 2. punktu (tagad EKL 86. pants) nav pamatota tad, ja ir runa par īpašiem pakalpojumiem, kas nodalāmi no pakalpojumiem vispārējās interesēs, kuri atbilst tirgus dalībnieku īpašām vajadzībām (35). Proti, Royal Mail šajā izpratnē nav ekskluzīvu tiesību. Atbrīvošana no PVN tomēr nozīmē priekšrocību piešķiršanu vispārējo pakalpojumu sniedzējam, kas tāpat ir pamatota tikai ar tā sabiedrības interesēm atbilstošajiem pienākumiem. To nevar attiecināt uz citiem atsevišķiem tirgus dalībniekiem individuāli garantētiem pakalpojumiem.

80.      Ne velti Pasta direktīvas 14. panta 2. punktā ir paredzēts, ka vispārējo pakalpojumu sniedzējiem savās uzskaites sistēmās atsevišķi jāuzskaita pakalpojumi, kuri pieder pie vispārējiem pakalpojumiem, un pakalpojumi, kuri nepieder pie vispārējiem pakalpojumiem. Tā tas ir arī saskaņā ar 14. panta 2. punkta otro teikumu tiktāl, ciktāl ir runa par nerezervētiem vispārējiem pakalpojumiem. Šī norāde ļauj garantēt izmaksu atklātību un izslēgt savstarpēju subsidēšanu starp dažādām nozarēm, kas varētu rasties vispārējo pakalpojumu sniedzējam, konkurējot ar citiem pakalpojumu sniedzējiem.

81.      Dažādu pasta pakalpojumu nozares ir skaidri jānodala arī attiecībā uz atbrīvošanu no nodokļa, lai vispārējo pakalpojumu sniedzējam neradītu priekšrocības tajās nozarēs, kurās tas konkurē ar citiem pakalpojumu sniedzējiem. Ja jau tāpat ir atsevišķi jāuzskaita dažādi pakalpojumi, nav saprotams, vai atbilstoši diferencēta atbrīvojuma no nodokļa piemērošana varētu palielināt praksē sastopamās grūtības.

82.      Attiecībā uz jauktiem pasta sūtījumiem (bulk mail services), kurus atbilstoši Komisijas viedoklim tāpat nevajadzētu atbrīvot no nodokļa, vispirms ir jāatzīmē, kas tas nav tehnisks jēdziens, kurš, piemēram, ir definēts Pasta direktīvā. Tieši pretēji, Pasta direktīvā kā īpaša kategorija ir minēts tikai tiešais pasts. Tas Pasta direktīvas 2. panta 8. punktu ir definēts kā “paziņojums, kas sastāv tikai no reklāmas, tirdzniecības vai publicitātes materiāla un satur identisku ziņojumu, izņemot adresāta vārdu, adresi un identifikācijas numuru, un citas modifikācijas, kuras nemaina ziņojuma būtību, un ko sūta ievērojamam skaitam adresātu, un kas jāpārsūta un jāpiegādā adresē, kuru sūtītājs norādījis uz paša sūtījuma vai uz tā iesaiņojuma”.

83.      Vienā ziņā jauktu pasta sūtījumu jēdzienu varētu saprast kā sinonīmu tieša pasta jēdzienam. Taču plašākā nozīmē tajā varētu iekļaut uzņēmumu pasta sūtījumus vispār, kurus lielā apjomā nosūta viens sūtītājs, bet kurš ietver individuālus ziņojumus kā, piemēram, telekomunikāciju uzņēmuma rēķini vai banku nosūtītu kontu izraksti.

84.      Neatkarīgi no jēdziena izpratnes atbrīvošana katrā ziņā ir izslēgta tad, ja šie sūtījumi tiek pārsūtīti par individuāli noteiktām cenām.

85.      Pat ja tiek piemērots vispār piemērojams pasta tarifs, tie nešaubīgi nav tipiski pakalpojumi, kas ir tieša privāto klientu dzīves nepieciešamība. Katrā ziņā nodrošināt valsts pasta iestāžu tīklu klientiem, kas ir uzņēmēji, principā arī ir sabiedrības interesēs.

86.      Netieši no tā iegūst arī privātpersonas, kurām ir interese par to, lai uzņēmumu pasta sūtījumi tiek piesūtīti par piemērotām cenām pat tad, ja tās dzīvo attālos dalībvalsts reģionos. Ja uzņēmumu pasta sūtījumu sūtītājam nav tiesību uz priekšnodoklī samaksātā PVN atskaitīšanu, kā, piemēram, bankai, tad par pasta izdevumiem iekasētais PVN ietekmētu tikai cenu, kuru sūtītājs saviem klientiem par pakalpojumiem norāda rēķinā.

87.      Visbeidzot, uzņēmumu pasta sūtījumos, kuri ietver individuālu ziņojumu un tiek pārsūtīti par vispārīgiem tarifiem, ir grūti norobežot, no cik liela nodoto sūtījumu skaita ir jāpieņem, ka tas ir no nodokļa neatbrīvots jaukts pasta sūtījums. Vai tajā ir jāieskaita aptuveni 50 rēķini, kurus vidēji liels uzņēmums nosūta dienā vai liela piegādes uzņēmuma gadījumā tikai aptuveni tūkstoti rēķinu? Tāpēc tādus pasta sūtījumus nevajadzētu aplūkot citādi kā atsevišķi nodotus sūtījumus ar individuālu saturu.

88.      Tomēr tiešais pasts Pasta direktīvas 2. panta 8. punkta izpratnē ir jānorobežo. Neraugoties uz vispārējo pasta tarifu piemērošanu, to varētu izslēgt no atbrīvošanas, jo šo sūtījumu gadījumā dominējoša ir komerciālā interese par sūtītāja produktu vai pakalpojumu reklāmu. Visbeidzot, tas ir dalībvalstu ziņā izlemt, kā šajā gadījumā līdzsvarot privātās un valsts intereses. Turklāt ir jāņem vērā ar vispārējā pakalpojumu sniedzēju konkurējošā uzņēmuma intereses iegūt vienlīdzīgu pieeju šim ienesīgajam tirgus segmentam.

89.      Tāpēc uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka tikai tie valsts pasta iestādes pakalpojumi atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktam ir atbrīvoti no nodokļa, kurus šī iestāde sniedz kā tādus, t.i., sabiedrības interesēs sniegti vispārēji pakalpojumi. Turpretim no nodokļa nav atbrīvoti tie pakalpojumi, kurus sniedz atbilstoši individuāli noteiktiem nosacījumiem un uz kuriem vispārēja pakalpojuma prasības neattiecas.

V –    Secinājumi

90.      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu uz High Court prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      “valsts pasta iestādes” Padomes 1977. gada 17. maija Sestās Direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir pasta pakalpojumu sniedzēji, kuri nodrošina vispārējos pakalpojumus. Ar atbrīvojuma no nodokļa piemērošanu netiek paredzēts, ka sniedzējam vai sniedzējiem ir rezervēti konkrēti vispārējie pakalpojumi;

2)      atbilstoši Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta a) apakšpunktam no nodokļa ir atbrīvoti tikai tādi valsts pasta iestādes pakalpojumi, kurus šī iestāde sniedz kā tādus, t.i., sabiedrības interesēs sniegti vispārēji pakalpojumi. Turpretim no nodokļa nav atbrīvoti tie pakalpojumi, kurus sniedz atbilstoši individuāli noteiktiem nosacījumiem un uz kuriem vispārēja pakalpojuma prasības neattiecas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā Direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kura no 2007. gada 1. janvāra ir aizstāta ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1.–118. lpp.).

3 – Skat. 2007. gada 24. jūlija paziņojumu presei IP/07/1164.

4 –      Direktīvas 2006/112/EK 132. pants ir gandrīz identisks un tāpat tajā ir paredzēts atbrīvot no nodokļa pakalpojumus, ko sniedz valsts pasta dienesti, izņemot pasažieru pārvadājumus un telekomunikāciju pakalpojumus, kā arī ar tiem saistītu preču piegādi.

5 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīva 97/67/EK par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai (OV 1998, L 15, 14. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 10. jūnija Direktīvu 2002/39/EK (OV L 176, 21. lpp.).

6 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīva 2008/6/EK, ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumiem iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (OV L 52, 3. lpp.). Ar direktīvu ir atcelta iespēja rezervēt noteiktus pakalpojumus līdz 2011. gada 1. janvārim (11 dalībvalstīm ir garāks transponēšanas termiņš līdz 2012. gada beigām).

7 – Ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2003. gada 10. aprīļa secinājumi lietā C-169/02 Dansk Postordreforening (Recueil, I-13330. lpp., 79. punkts). Šajā tiesvedībā Tiesa spriedumu netaisīja, jo lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu pēc secinājumu sniegšanas tika atsaukts.

8 – Šajā sakarā skat. par Sestās direktīvas 13. panta A daļas 1. punkta b) un c) apakšpunktu 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C-307/01 d’Ambrumenil un Dispute Resolutions Services (Recueil, I-13989. lpp., 58. punkts) un 2006. gada 8. jūnija spriedumu lietā C-106/05 L.u.P. (Krājums, I-5123. lpp., 25. punkts).

9 – Skat. Komisijas 1973. gada 29. jūnija priekšlikumu Padomes Sestajai direktīvai par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (Eiropas Kopienu Biļetens, pielikums 11/73, 16. lpp.).

10 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Ambrumenil, 52. punkts; 2005. gada 26. maija spriedums lietā C-498/03 Kingscrest Associates un Montecello (Krājums, I-4427. lpp., 29. punkts), 2007. gada 14. jūnija spriedums lietā C-445/05 Haderer (Krājums, I-4841. lpp., 18. punkts) un 2008. gada 16. oktobra spriedums lietā C-253/07 Canterbury Hockey Club u.c. (Krājums, I-7821. lpp., 17. punkts).

11 – 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C-149/97 Institute of the Motor Industry (Recueil, I-7053. lpp., 18. punkts), iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā d’Ambrumenil, 54. punkts, un 2005. gada 1. decembra spriedums apvienotajās lietās C-394/04 un C-395/04 Ygeia (Krājums, I-10373. lpp., 15. punkts).

12 – Iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi lietā Haderer, 18. punkts, un lietā Canterbury Hockey Club u.c., 17. punkts.

13 – Skat. turklāt arī manus 2005. gada 15. decembra secinājumus apvienotajās lietās C-443/04 un C-444/04 Solleveld un van den Hout-van Eijnsbergen (2006. gada 27. aprīļa spriedums, Krājums, I-3617. lpp., 39. un 49. punkts).

14 – 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 107/84 Komisija/Vācija (Recueil, 2655. lpp., 11. punkts).

15 – Iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 13. punkts, un 2006. gada 14. decembra spriedums lietā C-401/05 VDP Dental Laboratory (Krājums, I-12121. lpp., 25. punkts).

16 – Iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē, 11. un 19. punkts.

17 – Skat. iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 16. punkts.

18 – Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētos secinājumus lietā Dansk Postordreforening, 70.–76. punkts.

19 – Šajā sakarā skat. iepriekš šo secinājumu 29. un 30. punktu.

20 – Skat., piemēram, formulējumu Pasta direktīvas 3. panta 3. punkta pirmajā teikumā.

21 – Iepriekš minēts 2. zemsvītras piezīmē.

22 – Šajā sakarā skat. 1982. gada 6. oktobra spriedumu lietā 283/81 Cilfit u.c. (Recueil, 3415. lpp., 20. punkts) un 2007. gada 18. oktobra C-173/06 spriedumu lietā Agrover (Krājums, I-8783. lpp., 17. punkts).

23 – OV L 375, 3. lpp.

24 – 2006. gada 4. maija spriedums lietā C-169/04 Abbey National (Krājums, I-4027. lpp., 61. un turpmākie punkti; sīkāk par attiecīgo praksi manu secinājumu 73. un turpmākajos punktos šajā lietā.

25 – Iepriekš minēts 7. zemsvītras piezīmē.

26 – Iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētie secinājumi lietā Dansk Postordreforening, 79. punkts.

27 – Skat. 2007. gada 15. novembra spriedumu lietā C-162/06 International Mail Spain (Krājums, I-9911. lpp., 31. un turpmākie punkti) ar atsauci uz 1993. gada 19. maija spriedumu lietā C-320/91 Corbeau (Recueil, I-2533. lpp., 14.–16. punkts) un 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C-340/99 TNT Traco (Recueil, I-4109. lpp., 5. punkts) attiecībā uz EKL 86. panta 2. punktu.

28 – Skat. iepriekš šo secinājumu 32. punktu, kā arī norādes 12. zemsvītras piezīmē.

29 – 1999. gada 7. septembra spriedums lietā C-216/97 Gregg (Recueil, I-4947. lpp., 19. un 20. punkts), iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Kingscrest Associates un Montecello, 29. punkts; iepriekš 7. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā L.u.P., 24. punkts, un 2007. gada 28. jūnija spriedums lietā C-363/05 JP Morgan Flemming Claverhouse Investment Trust (Krājums, I-5517. lpp., 46. punkts).

30 – 2001. gada 3. maija spriedums lietā C-481/98 Komisija/Francija (Recueil, I-3369. lpp., 22. punkts) un iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā JP Morgan Flemming Claverhouse, 47. punkts.

31 – Tomēr būtu iespējams, ka TNT piedāvā integrētu pasta dienestu visā teritorijā, kurā tas sadarbojas ar citiem pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši Royal Mail. Tiktāl, ciktāl šis dienests atbilst arī prasībām attiecībā uz cenu noteikšanu, šo pakalpojumu var uzskatīt par vispārēju pakalpojumu, kas atbrīvots no nodokļa. Manuprāt, nav nepieciešams, lai pakalpojumu sniedzējs visus daļējos pakalpojumus, kuri kopā veido vispārējo pakalpojumu, sniedz par saviem līdzekļiem.

32 – Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus lietās Kingscrest un Montecello, 22. punkts; Haderer, 17. punkts, un Canterbury Hockey Club u.c., 16. punkts.

33 – Iepriekš minēts 14. zemsvītras piezīmē, 16. punkts.

34 – Šajā sakarā skat. iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 10. punkts; 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C-45/01 Dornier (Recueil, I-12911. lpp., 81. punkts) un iepriekš 29. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā JP Morgan Flemming Claverhouse, 61. un 62. punkts.

35 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Corbeau, 19. punkts.