Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK]

SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 15. septembrī (1)

Lieta C-427/10

Banca Antoniana Popolare Veneta SpA, kurā ir iekļauta La Banca Nazionale dell’Agricoltura SpA

pret

Ministero dell’Economia e delle Finanze,

Agenzia delle Entrate

(Corte suprema di cassazione (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pievienotās vērtības nodoklis – Nepamatoti rēķinā iekļauts un samaksāts nodoklis – Pakalpojumu sniedzēja tiesības pieprasīt nodokļu administrācijai atmaksāt nepamatoti samaksātu PVN – Pakalpojumu saņēmēja tiesības atprasīt no pakalpojumu sniedzēja nepamatotu maksājumu, kas atbilst nepamatoti rēķinā iekļautam PVN – Valsts tiesību normas, kas paredz atbrīvojumu no PVN, interpretācijas maiņa – Tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi






 Pamata lietas faktiskais un juridiskais konteksts un prejudiciālie jautājumi

1.        Lieta, kas ir tikusi izskatīta Itālijas tiesās, attiecas uz pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) summām, kuras Banca Nazionale dell’Agricoltura SpA (turpmāk tekstā – “BNA”) ir samaksājusi Valsts kasei saistībā ar atlīdzību, kas saņemta par konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanu trīs zemes apgūšanas konsorciju uzdevumā 1984.–1994. gadā.

2.        Tolaik konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšana netika uzskatīta par “nodokļu iekasēšanu, tostarp par nodokļu samaksu nodokļa maksātāju uzdevumā”, kas ir atbrīvota no PVN atbilstoši Republikas prezidenta 1972. gada 26. oktobra Dekrēta Nr. 633 (2), ar ko ievieš un regulē pievienotās vērtības nodokli (turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts Nr. 633/72”), 10. panta 5. punktam.

3.        Tomēr nodokļu administrācija ar 1999. gada 26. februāra Apkārtrakstu Nr. 52/E mainīja šīs Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 normas sākotnējo interpretāciju, uzskatot, ka konsorcijiem paredzētajām iemaksām ir fiskāls raksturs un ka līdz ar to atlīdzības, kas konsorcijiem ir jāmaksā, ir jāuzskata par atbrīvotām no PVN. Saskaņā ar Corte suprema di cassazione [Augstākās kasācijas tiesas] (Itālija) norādēm tās lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu minētais Apkārtraksts atbilda jaunajai orientācijai judikatūrā attiecībā uz konsorcijiem paredzēto iemaksu fiskālo raksturu.

4.        Pēc izmaiņām Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 10. panta 5. punkta interpretācijā attiecīgie konsorciji atprasīja no SIFER SpA – kā konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanas koncesionāres un BNA tiesību pārņēmējas – samaksātās PVN summas saistībā ar izmaksāto atlīdzību par iemaksu iekasēšanu kā nepamatotu maksājumu Civilkodeksa 2033. panta izpratnē.

5.        Atbilstoši Itālijas tiesībām tiek uzskatīts, ka šādam strīdam, proti, strīdam starp personu, uz kuras rēķina PVN ir samaksāts, no vienas puses, un pakalpojuma sniedzēju, kuram PVN ir piemērots, no otras puses, par nepamatotu maksājumu nav fiskāla rakstura un ka tādējādi tas ir vispārējās piekritības civillietu tiesu kompetencē. Uz prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu attiecas vispārējo [civil]tiesību 10 gadu noilguma termiņš, kas ir paredzēts Civilkodeksa 2946. pantā.

6.        Viens no attiecīgajiem konsorcijiem pret SIFER SpA cēla prasību civiltiesā, kas atļāva BNA piedalīties lietā kā trešajai personai saistībā ar summām, kuras attiecās uz to. Šī tiesa piesprieda BNA samaksāt naudas summu, kura atbilda PVN, kas iekļauts rēķinos saistībā ar izmaksāto atlīdzību par iemaksu iekasēšanu, un kurai pieskaitāmi nokavējuma procenti. BNA šo nolēmumu pārsūdzēja.

7.        Civilprasības rezultātā BNA pieprasīja nodokļu administrācijai atmaksāt PVN, kas atbilst summām, kuras pieprasa attiecīgie konsorciji. Ņemot vērā netieši pausto lēmumu šo lūgumu noraidīt, BNA pret nodokļu administrāciju iesniedza trīs atsevišķas prasības.

8.        Šāds strīds, proti, strīds starp BNA kā pakalpojuma sniedzēju, kuram ir piemērots PVN, no vienas puses, un nodokļu administrāciju, no otras puses, saistībā ar nepamatoti samaksāta PVN atmaksu, ir nodokļu tiesu kompetencē. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegtajiem norādījumiem normatīvais pamats tiesībām uz atmaksu ir Noteikumu par strīdiem nodokļu lietās (Likumdošanas dekrēts Nr. 546/92) 21. pants, kura 2. punktā ir paredzēts, ka, “ja nav paredzēti īpaši tiesību noteikumi, prasību par atmaksu nevar celt vēlāk kā pēc diviem gadiem no datuma, kurā ir veikts [nodokļu] maksājums, vai arī no datuma, kurā norisinās fakti, kas rada pamatu atmaksai, ja šis pēdējais minētais datums ir vēlāks”.

9.        Lai gan pirmās instances nodokļu tiesa apmierināja BNA iesniegtās prasības un piesprieda nodokļu administrācijai atmaksāt strīdīgās summas, otrās instances nodokļu tiesa pēc nodokļu administrācijas iesniegto apelācijas sūdzību apvienošanas pirmās instances tiesas spriedumus atcēla, norādot, ka BNA tiesības uz atmaksu ir zaudējusi, jo ir beidzies Likumdošanas dekrēta Nr. 546/92 21. panta 2. punktā minētais divu gadu termiņš, un piebilstot, ka nodokļu administrācijas Apkārtraksts Nr. 52/E nevar būt piemērots pamats, lai attaisnotu faktu, ka varētu būt izpildīti atmaksas tiesību atzīšanai vajadzīgie nosacījumi.

10.      Pamatojoties uz faktiskiem un juridiskiem apsvērumiem, kādus es aprakstīju, Corte suprema di cassazione, kurai ir jāpieņem lēmums par Banca Antoniana Popolare Veneta SpA (turpmāk tekstā – “BAPV”), kas ir pievienojusi BNA, iesniegto kasācijas sūdzību par otrās instances nodokļu tiesas lēmumu, nolēma uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai efektivitātes, nediskriminācijas un nodokļu neitralitātes principam [PVN] jomā pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru pircēja/klienta tiesības uz nepamatoti samaksāta PVN atmaksu atšķirībā no tiesībām, ko īsteno galvenais parādnieks (pakalpojumu piegādātājs vai sniedzējs), tiek uzskatītas par vispārējās [civil]tiesībās paredzētajām tiesībām uz nepamatota maksājuma atgūšanu un pircējam/klientam paredzētais [prasības noilguma] termiņš ir ievērojami garāks nekā tas, kas piešķirts galvenajam parādniekam, tā, ka, ja pircējs/klients ceļ prasību tad, kad galvenajam parādniekam paredzētais termiņš ir beidzies, var rasties situācija, ka galvenajam parādniekam var piespriest veikt atmaksu un tas vairs nevar pieprasīt atmaksu no nodokļu administrācijas, turklāt nav tiesību normu, kas ļautu koordinēt tiesas procesus, kuri ir uzsākti vai varētu tikt uzsākti dažādās tiesās, lai novērstu konfliktus vai pretrunas?

2)      Vai, neatkarīgi no iepriekš izvirzītā pieņēmuma, ar iepriekš minētajiem principiem ir saderīga tāda valsts prakse vai judikatūra, saskaņā ar kuru var pieņemt pakalpojumu piegādātājam/sniedzējam nelabvēlīgu un pircējam/klientam labvēlīgu nolēmumu, liekot veikt atmaksu, ja pakalpojumu piegādātājs/sniedzējs sev piešķirtajā termiņā nav cēlis prasību par atmaksu citā tiesā, paļaujoties uz tiesu prakses interpretāciju, kurai seko administratīvā prakse un saskaņā ar kuru attiecīgajam darījumam ir piemērojams PVN?”

 Vērtējums

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

11.      Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar PVN neitralitātes, efektivitātes, kā arī nediskriminācijas principu ir saderīgi valsts tiesību akti, kuri saistībā ar Valsts kasei nepamatoti samaksātu PVN, pirmkārt, piešķir atšķirīgas tiesības, no vienas puses, pakalpojumu sniedzējam kā PVN maksātājam (proti, tiesības uz to, ka nodokļu administrācija tam atmaksā nepamatoti samaksātu PVN; turklāt attiecīgā prasība ir jāiesniedz divu gadu laikā no datuma, kurā ir veikts [nodokļu] maksājums, vai arī no datuma, kurā norisinās fakti, kas rada pamatu atmaksai) un, no otras puses, pakalpojumu saņēmējam kā personai, uz kuras rēķina PVN ir samaksāts (proti, tiesības uz nepamatota maksājuma atgūšanu no pakalpojumu sniedzēja, uz kurām attiecas 10 gadu [noilguma] termiņš), un, otrkārt, nosaka dažādu tiesu kompetenci izšķirt iespējamus, ar tiem saistītus strīdus (proti, nodokļu tiesas [kompetenci] strīdu gadījumā starp pakalpojumu sniedzēju un nodokļu administrāciju un civillietu tiesas [kompetenci] strīdu gadījumā starp pakalpojumu saņēmēju un pakalpojumu sniedzēju).

12.      Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar norādēm Corte suprema di cassazione lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu šī tiesa neapstrīd, ka attiecīgie nodokļi ir nepamatoti iekļauti rēķinā un samaksāti Valsts kasei. Tādējādi šajā jautājumā šai tiesai un Itālijas vispārējās piekritības civillietu tiesām, kas pieņēma lēmumus par attiecīgo konsorciju prasībām pret BNA par nepamatotu maksājumu atgūšanu, nav domstarpību. Prejudiciālajos jautājumos izvirzītā problēma attiecas uz no tā izrietošajām tiesībām, proti, tiesībām atprasīt nepamatoti iekasētu PVN, un, precīzāk, – to īstenošanas kārtību un nosacījumiem.

13.      Es uzskatu, ka no judikatūras var secināt, ka Savienības tiesības uzliek dalībvalstīm vispārīgu pienākumu padarīt iespējamu nepamatoti iekasēta PVN atmaksu, kā arī to, ka indivīdi atbilstošās tiesības var īstenot. Tiesa pamatojās uz šo pieņēmumu lietā, kurā tika taisīts spriedums Schmeink & Cofreth un Strobel, kad tā lēma par prejudiciālo jautājumu pieņemamību (3).

14.      Tomēr Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (4), nav nevienas tiesību normas, kas attiektos uz nepamatoti rēķinā iekļauta un vēlāk Valsts kasei samaksāta PVN atmaksu.

15.      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa jau vairākas reizes ir izmantojusi iespēju norādīt, ka, tā kā nav Kopienu tiesību regulējuma nepamatoti iekasētu valsts nodokļu atmaksas jomā, dažādās dalībvalstīs šī problēma ir atrisināta atšķirīgi. Šādā situācijā katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un tiesvedības procesuālie noteikumi, kam ir jānodrošina to tiesību aizsardzība, kuras lietas dalībniekiem piešķir Kopienu tiesības; tomēr, pirmkārt, šie noteikumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi par tiem, kas attiecas uz līdzīgām prasībām, kas pamatojas uz valsts tiesībām (līdzvērtības princips), un, otrkārt, tie nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas izriet no Kopienu tiesību sistēmas (efektivitātes princips) (5).

16.      Attiecībā uz šo punktu vēl būtu jāpiebilst, ka pēc izmaiņām, kas ieviestas ar Lisabonas līgumu, šis pats pienākums dalībvalstīm izriet tieši no Līguma par Eiropas Savienību. Saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības.

17.      Runājot par nepamatoti iekasēta PVN atmaksas sistēmu Itālijā, šī nav pirmā reize, kad Itālijas tiesas iesniedz Tiesai prejudiciālus jautājumus par šo sistēmu un trīs tās aspektiem.

18.      Pirmkārt, lietā, kurā ir taisīts spriedums Reemtsma Cigarettenfabriken (6), Tiesa Itālijas sistēmu apskatīja no nodokļu neitralitātes, efektivitātes un nediskriminācijas principa viedokļa tajā aspektā, ka minētā sistēma paredz pakalpojumu sniedzējam un pakalpojumu saņēmējam atšķirīgus veidus, kā panākt nepamatoti rēķinā iekļauta un samaksāta PVN atmaksu. Tiesa beigās konstatēja, ka šiem principiem pretrunā nav valsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem vienīgi pakalpojumu sniedzējs var prasīt nodokļu iestādēm nepamatoti samaksātās PVN summas atmaksu un pakalpojumu saņēmējs var celt civilprasību pret šo piegādātāju par nepamatota maksājuma atgūšanu (7).

19.      Otrkārt, lietā, kurā ir taisīts spriedums Edis (8), Tiesa aplūkoja citu nepamatoti iekasēta PVN atmaksas sistēmas Itālijā aspektu, proti, dažādos tiesību īstenošanas vai noilguma termiņus, no vienas puses, nodokļu administrācijai adresējamam pieprasījumam atmaksāt nepamatoti samaksāto PVN un, no otras puses, prasībai par nepamatota maksājuma atgūšanu privāttiesiskās attiecībās. Tiesa nosprieda, ka Kopienu tiesībām pretrunā nav tas, ka dalībvalsts tiesību aktos līdzās vispārējo [civil]tiesību noilguma termiņam, kas ir piemērojams prasībām par nepamatota maksājuma atgūšanu privāttiesiskās attiecībās, ir ietverti īpaši, mazāk labvēlīgi nosacījumi pārsūdzēšanai administratīvā kārtībā un tiesā, lai apstrīdētu uzliktos nodokļus un citus obligātos maksājumus (9).

20.      Treškārt, runājot par pašu termiņa, kurā nodokļu administrācijai var adresēt pieprasījumu atmaksāt nepamatoti samaksāto PVN, ilgumu, no Tiesas judikatūras izriet, ka šim termiņam ir jābūt saprātīgam un ir vienlaikus jāaizsargā nodokļa maksātājs un attiecīgā administrācija. Šāds termiņš faktiski nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kuras izriet no Kopienu tiesību sistēmas (10). Iespēja celt prasību par nepamatoti samaksāta PVN atmaksu bez jebkāda ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļa maksātāja fiskālais stāvoklis, ņemot vērā tā tiesības un pienākumus attiecībā pret nodokļu administrāciju, nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (11).

21.      Termiņu saprātīgo raksturu Tiesa novērtē katrā gadījumā atsevišķi. Runājot par divu gadu termiņu tiesību īstenošanai, Tiesa šādu termiņu ir uzskatījusi par saprātīgu termiņu salīdzinājumā ar tiesībām veikt PVN atskaitījumu (12). Manuprāt, šo secinājumu var pēc analoģijas piemērot tiesībām uz nepamatoti samaksāta PVN atmaksu.

22.      Tādējādi šķiet, ka, pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru, nepamatoti iekasēta PVN atmaksas sistēma Itālijā, par ko ir šie prejudiciālie jautājumi, kā tāda visumā ir saderīga ar efektivitātes, nediskriminācijas un nodokļu neitralitātes principu.

23.      Tomēr šajā gadījumā līdzsvaru Itālijas sistēmā iztraucēja nodokļu administrācija, kura ar savu Apkārtrakstu mainīja Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 10. panta 5. punkta interpretāciju, paredzot nodokļu iekasēšanas gadījumā atbrīvojumu no PVN. Apkārtrakstā bija pausts uzskats, ka konsorcijiem paredzētajām iemaksām ir fiskāls raksturs un ka līdz ar to atlīdzība, kas saņemta par šo pēdējo iekasēšanu, ir jāuzskata par atbrīvotu no PVN.

24.      Ņemot vērā, ka iepriekš minētā interpretācijas maiņa notika pēc nodokļa maksātājam – šajā lietā – BNA – noteiktā tiesību īstenošanas termiņa beigām, minētais nodokļa maksātājs vairs nevarēja nodokļu administrācijai pieprasīt summu, kas atbilst rēķinā iekļautajam un vēlāk Valsts kasei samaksātajam PVN saistībā ar atlīdzību, kas saņemta par konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanu, kamēr konsorciji kā pakalpojuma, kas izpaudās kā konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšana, saņēmēji vēl joprojām varēja atprasīt no BNA minētās summas kā nepamatotu maksājumu.

25.      Līdz ar to BNA būtu jāuzņemas PVN nasta, kaut gan PVN kā patēriņa nodoklis vispār būtu jāuzņemas gala patērētājam, šajā gadījumā – konsorcijiem.

26.      Tomēr šajā gadījumā BNA nebija šīs situācijas izraisītāja. Kā savā lēmumā lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu norāda Corte suprema di cassazione, BNA vienīgi sekoja administratīvajai un juridiskajai praksei, kas pastāvēja brīdī, kad PVN tika iekļauts rēķinos, un kas, tā kā valdīja uzskats, ka iemaksas konsorcijiem nav fiskāla rakstura, vedināja domāt, ka PVN ir jāmaksā.

27.      Faktiski nekas nenorāda, ka BNA nebūtu rīkojusies kā pietiekami saprātīga un apdomīga nodokļa maksātāja. Līdz ar to šķiet, ka par to, ka BNA piešķirtais divu gadu termiņš no PVN nomaksas brīža, lai pieprasītu nepamatoti samaksāto summu atmaksu, ir izbeidzies neauglīgi, jāatbild nav vis šai pēdējai, bet – gluži pretēji – nodokļu administrācijai.

28.      Es uzskatu, ka šādā situācijā ir jānoskaidro, vai šeit iepriekš aprakstītās Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 10. panta 5. punkta interpretācijas maiņas ietekme uz BAPV, kas ir pievienojusi BNA, tiesisko situāciju nav pretrunā tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kuri atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir Kopienu tiesību sistēmas daļa un kuri tāpēc ir jāievēro Kopienu iestādēm un arī dalībvalstīm, īstenojot pilnvaras, ko tām piešķir Kopienu direktīvas (13).

29.      Tiesa patiesībā nav tā, kura varētu noskaidrot, vai valsts tiesiskais regulējums, tā interpretācija, kā arī tā piemērošana atbilst tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Šāda loma piekrīt vienīgi iesniedzējtiesai. Tiesas kompetencē, izskatot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ir vienīgi sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas attiecas uz Kopienu tiesībām un kas ļautu tai izvērtēt šo atbilstību (14).

30.      Šādā ziņā ir jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips prasa, no vienas puses, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un, no otras puses, lai tās tiktu piemērotas tiesību subjektiem prognozējamā veidā. Šī obligātā prasība īpaši stingri ir jāievēro tad, ja runa ir par tiesisko regulējumu, kas var radīt finansiāla rakstura pienākumus, lai ieinteresētās personas varētu precīzi uzzināt tajā paredzēto pienākumu apmēru (15).

31.      Manuprāt, šajā gadījumā šaubas ir nevis par Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 10. panta 5. punkta, kurā paredzēts nodokļu iekasēšanas darbības atbrīvojums no PVN, skaidro un precīzo raksturu, bet par tā piemērošanas prognozējamību. Es vados no premisas, ka tiesību piemērošana ir neatraujami saistīta ar to interpretāciju, ko nodokļu administrācija šajā gadījumā mainīja.

32.      Lai novērtētu Prezidenta dekrēta Nr. 633/72 10. panta 5. punkta interpretācijas un piemērošanas prognozējamību, iesniedzējtiesai vajadzētu ņemt vērā ne tikai faktu, ka nodokļu administrācija mainīja savu pozīciju attiecībā uz nodokļa piemērošanu atlīdzībai, kas saņemta par konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanu, bet arī to, ka notika izmaiņas Itālijas tiesu nostājā šajā jautājumā.

33.      Runājot par tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, iesniedzējtiesai varētu būt noderīgs Tiesas spriedums lietā Elmeka (16), kaut arī minētais spriedums attiecas uz nodokļa maksātāju tiesisko paļāvību uz valsts pārvaldes iestāžu aktiem. Es uzskatu, ka secinājumi, kas izriet no šī sprieduma, var tikt vispārināti attiecībā uz jebkuru valsts pārvaldes iestāžu rīcību.

34.      Iesniedzējtiesai tātad vajadzētu, pirmkārt, noskaidrot, vai nodokļu administrācijas rīcība radīja saprātīga un apdomīga saimnieciskās darbības veicēja apziņā saprātīgu paļāvību un, otrkārt, ja atbilde uz šo jautājumu izrādītos apstiprinoša, noteikt, vai šī paļāvība bija leģitīma (17).

35.      Tiesas sēdē Itālijas valdības pārstāvis šajā ziņā norādīja, ka jautājums par konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanas atbrīvojumu no PVN jau zināmu laiku tiek pretrunīgi apspriests, tā ka nav iespējams uzskatīt, ka valsts pārvaldes iestādes akti ir izraisījuši apdomīgā un informētā saimnieciskās darbības veicējā pamatotas cerības.

36.      Es uzskatu, ka minētajam argumentam pašam par sevi nevajadzētu būt noteicošai lomai iesniedzējtiesas veiktajā novērtējumā. Vajadzētu ņemt vērā arī, pirmkārt, to, cik ilgu laika periodu bija spēkā sākotnējā administratīvā un tiesu prakse, saskaņā ar kuru konsorcijiem paredzēto iemaksu iekasēšanai tika piemērots nodoklis, un, otrkārt, to, kurā brīdī attiecībā pret faktu, uz kuriem ir balstīta pamata lieta, norises laiku sākās pretrunīgās diskusijas par konsorcijiem paredzēto iemaksu fiskālo raksturu.

37.      Visbeidzot, es vēlos piebilst, ka iesniedzējtiesai savā vērtējumā ir jāņem vērā arī īpašumtiesības, kas garantētas 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Papildprotokola 1. pantā un nostiprinātas arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantā, kas atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir Eiropas Savienības tiesību vispārējo principu daļa. Saskaņā ar šo judikatūru šis princips nav absolūts, bet ir jāapskata saistībā ar tā funkciju sabiedrībā. Līdz ar to īpašumtiesībām var noteikt ierobežojumus tiktāl, ciktāl šādi ierobežojumi atbilst Eiropas Savienības vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz sasniedzamo mērķi nerada pārmērīgu un nepieņemamu iejaukšanos, kas apdraud šādi garantēto tiesību būtību (18).

38.      Šajā gadījumā iesniedzējtiesai ir jānovērtē, vai ar minēto Itālijas sistēmu, īpaši atšķirīgajiem tiesību īstenošanas vai noilguma termiņiem, kas šajā sistēmā paredzēti, no vienas puses, BAPV un, no otras puses, konsorcijiem, lai īstenotu savas tiesības, kas izriet no nepamatoti rēķinā iekļautā un vēlāk Valsts kasei samaksātā PVN, nodokļu administrācijas iejaukšanās dēļ, izmainot interpretāciju, nav pārkāptas BAPV īpašumtiesības.

39.      Ja tā būtu, tad iesniedzējtiesai būtu jāizvērtē, vai ir izpildīti no judikatūras izrietošie un šo secinājumu 37. punktā minētie nosacījumi.

40.      Saskaņā ar iepriekš minēto es uzskatu, ka Tiesai uz pirmo jautājumu būtu jāatbild tādējādi, ka nodokļu neitralitātes, efektivitātes un nediskriminācijas principam nav pretrunā valsts tiesību akti, tādi kā tie, uz kuriem balstās pamata lieta un kuri saistībā ar Valsts kasei nepamatoti samaksātu PVN, pirmkārt, piešķir atšķirīgas tiesības, uz kurām attiecas atšķirīgi tiesību īstenošanas vai, iespējams, noilguma termiņi, no vienas puses, pakalpojumu sniedzējam kā PVN maksātājam un, no otras puses, pakalpojumu saņēmējam kā personai, uz kuras rēķina PVN ir samaksāts, un, otrkārt, nosaka dažādu tiesu kompetenci izšķirt iespējamus, ar tiem saistītus strīdus ar nosacījumu, ka minētie tiesību akti tiek piemēroti atbilstoši tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kā arī ievērojot īpašumtiesības.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

41.      Ar savu otro jautājumu Corte suprema di cassazione vēlas noskaidrot, vai ar efektivitātes, nediskriminācijas un nodokļu neitralitātes principu PVN jomā ir saderīga tāda valsts prakse vai judikatūra, saskaņā ar kuru var pieņemt pakalpojumu sniedzējam nelabvēlīgu un pakalpojumu saņēmējam labvēlīgu nolēmumu, liekot veikt atmaksu, ja pakalpojumu sniedzējs sev piešķirtajā termiņā nav cēlis prasību par atmaksu citā tiesā, paļaujoties uz tiesu prakses interpretāciju, kurai seko administratīvā prakse un saskaņā ar kuru šim darījumam ir piemērojams PVN.

42.      Tiesas sēdē Itālijas valdības pārstāvis lūdza Tiesu atzīt otro jautājumu par nepieņemamu tā iemesla dēļ, ka jautājums par BNA vai, iespējams, BAPV, kas ir pievienojusi BNA, nepamatoti rēķinos iekļautā PVN atmaksu nav pamata lietas priekšmets.

43.      Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, vienīgi valsts tiesai, kura izskata attiecīgo lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par nolēmuma pieņemšanu, ņemot vērā ikvienas lietas īpatnības, ir jāizvērtē gan vajadzība saņemt prejudiciālu nolēmumu, lai varētu taisīt spriedumu, gan tas, cik piemēroti ir tās Tiesai uzdotie jautājumi. Noraidīt valsts tiesas lūgumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar realitāti vai pamata lietas priekšmetu (19).

44.      Manuprāt, šeit runa ir tieši par šādu situāciju. Ir jāatzīst, ka pamata lieta, kuras ietvaros tika uzdoti prejudiciālie jautājumi, ir vienīgi par to, vai nodokļu administrācijai ir jāatmaksā Valsts kasei nepamatoti samaksātais PVN, ņemot vērā, ka jautājumu, vai BAPV, kas ir pievienojusi BNA, ir jāatmaksā nepamatoti rēķinā iekļautais PVN, jau ir izlēmusi cita Itālijas tiesa.

45.      Ņemot vērā, ka Tiesas atbilde nevarētu būt noderīga pamata lietas izlemšanai, es uzskatu, ka otro Corte suprema di cassazione uzdoto jautājumu Tiesai vajadzētu atzīt par nepieņemamu.

46.      Gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam viedoklim un atzītu otro jautājumu par pieņemamu, es uzskatu, ka ar atbildi uz pirmo jautājumu, ko es esmu ieteikusi Tiesai, vienlaikus ir atbildēts arī uz otro jautājumu, ņemot vērā, ka arī ar to ir gribēts noskaidrot, kā vērtēt nepamatoti iekasēta PVN atmaksas sistēmu Itālijā.

 Secinājumi

47.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai, pirmkārt, atzīt otro Corte suprema di cassazione uzdoto prejudiciālo jautājumu par nepieņemamu un, otrkārt, atbildēt uz pirmo šīs tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu šādi:

Nodokļu neitralitātes, efektivitātes un nediskriminācijas principam nav pretrunā valsts tiesību akti, tādi kā tie, uz kuriem balstās pamata lieta un kuri saistībā ar Valsts kasei nepamatoti samaksātu pievienotās vērtības nodokli, pirmkārt, piešķir atšķirīgas tiesības, uz kurām attiecas atšķirīgi tiesību īstenošanas vai, iespējams, noilguma termiņi, no vienas puses, pakalpojumu sniedzējam kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājam un, no otras puses, pakalpojumu saņēmējam kā personai, uz kuras rēķina pievienotās vērtības nodoklis ir samaksāts, un, otrkārt, nosaka dažādu tiesu kompetenci izšķirt iespējamus, ar tiem saistītus strīdus ar nosacījumu, ka minētie tiesību akti tiek piemēroti atbilstoši tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, kā arī ievērojot īpašumtiesības.

1 –      Oriģinālvaloda – franču.

2 – 1972. gada 11. novembra GURI Nr.°292 kārtējais pielikums.

3 – 2000. gada 19. septembra spriedums lietā C-454/98 (Recueil, I-6973. lpp., 39. un 49. punkts).

4 – OV L 145, 1. lpp.

5 – Šajā ziņā skat. 1998. gada 15. septembra spriedumu lietā C-231/96 Edis (Recueil, I-4951.lpp., 33. un 34. punkts), 2002. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-62/00 Mark & Spencer (Recueil, I-6325. lpp., 34. punkts), kā arī 2010. gada 21. janvāra spriedumu lietā C-472/08 Alstom Power Hydro (Krājums, I-623. lpp., 17. punkts).

6 – 2007. gada 15. marta spriedums lietā C-35/05 (Krājums, I-2425. lpp.).

7 – Spriedums lietā Reemtsma Cigarettenfabriken (minēts 6. zemsvītras piezīmē, 42. punkts).

8 – Minēts 5. zemsvītras piezīmē.

9 – Spriedums lietā Edis (minēts 5. zemsvītras piezīmē, 37. punkts). Šis pats konstatējums ir ietverts, piemēram, 1999. gada 9. februāra spriedumā lietā C-343/96 Dilexport (Recueil, I-579. lpp., 28. punkts).

10 – Šajā ziņā skat. 1976. gada 16. decembra spriedumu lietā 33/76 Rewe-Zentralfinanz un Rewe-Zentral (Recueil, 1989. lpp., 5. punkts), spriedumu lietā Edis (minēts 5. zemsvītras piezīmē, 35. punkts), kā arī 2011. gada 30. jūnija spriedumu lietā C-262/09 Meilicke u.c. (Krājums, I-0000. lpp., 56. punkts).

11 – Pēc analoģijas skat. 2008. gada 8. maija spriedumu apvienotajās lietās C-95/07 un C-96/07 Ecotrade (Krājums, I-3457. lpp., 44. punkts) un spriedumu lietā Alstom Power Hydro (minēts 5. zemsvītras piezīmē, 16. punkts).

12 – Skat. spriedumu lietā Ecotrade (minēts 11. zemsvītras piezīmē, 48. punkts) un spriedumu lietā Alstom Power Hydro (minēts 5. zemsvītras piezīmē, 20. punkts).

13 – Šajā ziņā skat. 2006. gada 14. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C-181/04 līdz C-183/04 Elmeka (Krājums, I-8167. lpp., 31. punkts) un 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-201/08 Plantanol (Krājums, I-8343. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

14 – Šajā ziņā skat spriedumu lietā Plantanol (minēts 13. zemsvītras piezīmē, 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

15 – Šajā ziņā skat spriedumu lietā Plantanol (minēts 13. zemsvītras piezīmē, 46. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2009. gada 2. decembra spriedumu lietā C-358/0 Aventis Pasteur (Krājums, I-11305. lpp., 47. punkts).

16 – Minēts 13. zemsvītras piezīmē.

17 – Šajā ziņā skat spriedumu apvienotajās lietās Elmeka (minēts 13. zemsvītras piezīmē, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

18 – Šajā ziņā skat. 2008. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-402/05 P un C-415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I-6351. lpp., 355. punkts un tajā minētā judikatūra).

19 – Šajā ziņā skat. īpaši 1994. gada 17. maija spriedumu lietā C-18/93 Corsica Ferries (Recueil, I-1783. lpp., 14. punkts), 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā C-266/96 Corsica Ferries France (Recueil, I-3949. lpp., 27. punkts) un 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C-345/06 Heinrich (Krājums, I-1659. lpp., 36. un 37. punkts).