Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 26. jūnijā (1)

Lieta C-137/11

Partena ASBL

pret

Les Tartes de Chaumont-Gistoux SA

(Cour du Travail de Bruxelles (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sociālais nodrošinājums – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 13. un 14.c pants – Dalībvalsts, kurā tiek veikta darbība – Nediskriminācija – Personu brīva pārvietošanās – Tiesības veikt uzņēmējdarbību





I –    Ievads

1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 13. un 14.c pantu Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulā (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (2), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98 (3) un LESD 21. pantu.

2.        Lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Partena ASBL (turpmāk tekstā – “Partena”), Beļģijas pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma biroju, un Les Tartes de Chaumont-Gistoux SA (turpmāk tekstā – “Sabiedrība”) par sociālā nodrošinājuma iemaksu samaksu, ko Othon Rombouts, Sabiedrības darbinieks, bija parādā par laiku no 1999. gada pirmā ceturkšņa līdz 2007. gada ceturtajam ceturksnim.

3.        Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai to, ka sabiedrība, kas ir pakļauta dalībvalsts nodokļiem, tiek pārvaldīta no ārvalstīm, sociālā nodrošinājuma iemaksu mērķiem var uzskatīt par šīs darbības veikšanu konkrētajā dalībvalstī. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai ar LESD 21. pantu ir aizliegta tiesību aktā noteikta neapstrīdama prezumpcija, atbilstoši kurai uzņēmuma darbiniekam, kurš no ārvalstīm pārvalda dalībvalsts nodokļiem pakļautu sabiedrību, ir piemērojama šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātām personām.

II – Tiesiskais regulējums

A –    Savienības tiesības

4.        Es uzskatu, ka šajā gadījumā ir piemērojams LESD 45. pants un LESD 49. pants. Tāpat ir piemērojams Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas ar nosaukumu “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana” 13. un 14. pants.

B –    Valsts tiesības

5.        Beļģijas tiesībās sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātām personām ir paredzēta Karaļa 1967. gada 27. jūlija Dekrētā Nr. 38 par pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēmas piemērošanu (4), kas tika grozīts ar Karaļa 1996. gada 18. novembra Dekrētu par finanšu un citiem noteikumiem attiecībā uz pašnodarbināto personu sociālo statusu, saskaņā ar 1996. gada 26. jūlija Likuma par sociālā nodrošinājuma sistēmas modernizāciju un tiesisko pensiju sistēmu ilgtspējības nodrošināšanu VI sadaļu un 1996. gada 26. jūlija Likuma, kurā paredzēti budžeta nosacījumi Beļģijas dalībai Ekonomikas un monetārajā savienībā (5), 3. pantu.

6.        Karaļa Dekrēta Nr. 38 par pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēmas piemērošanu 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka “pašnodarbināta persona ir ikviena fiziska persona, kura Beļģijā veic profesionālu darbību, attiecībā uz kuru to nesaista darba [..] līgums vai tipveida noteikumu un nosacījumu kopums”.

7.        Ar Karaļa 1996. gada 18. novembra Dekrētu Karaļa Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punktam tika pievienota jauna ceturtā daļa šādā redakcijā:

“Tiek prezumēts, ka personas, kuras ir norīkotas kā pārstāvji sabiedrībā vai organizācijā, kura tiek aplikta ar Beļģijas sabiedrību nodokli vai Beļģijas nerezidentu nodokli, Beļģijā neapstrīdami veic profesionālo darbību kā pašnodarbinātas personas”.

8.        Ar 2004. gada 3. novembra spriedumu 176/2004 Konstitucionālā tiesa (6) nolēma, ka Karaļa Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta 4. apakšpunkts ir pretrunā konstitūcijai attiecībā uz tādu sabiedrību pārstāvjiem, kuriem ir jāmaksā Beļģijas sabiedrību nodoklis vai Beļģijas nerezidentu nodoklis un kuri nepārvalda attiecīgo sabiedrību no ārvalstīm. Šī tiesa nolēma, ka neapstrīdamā prezumpcija attiecībā uz šiem pārstāvjiem ir nesamērīga, jo tā liedz tiem pārstāvjiem, kuri ir beiguši savu darbību, pierādīt šo faktu citādi, kā tikai aizejot no darba un izbeidzot savas saistības, kas tiem radās saistībā ar pašnodarbinātas personas statusu. Konstitucionālā tiesa tomēr neuzskatīja, ka izskatāmais noteikums ir pretrunā konstitūcijai attiecībā uz pārstāvjiem, kuri pārvalda šādas sabiedrības no ārvalstīm. Šī tiesa uzskatīja, ka prezumpcijas neapstrīdamību varētu uzskatīt par nepieciešamu, lai nodrošinātu, ka šādi pārstāvji tiek pakļauti pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma shēmai, ar nosacījumu, ka valsts iestādei attiecībā uz šādām personām nav informācijas un pilnvaru, kas tai ir attiecībā uz pārstāvjiem, kas pārvalda sabiedrības Beļģijā.

9.        Saskaņā ar Karaļa Dekrēta Nr. 38 15. panta 1. punkta trešo daļu sabiedrības ir solidāri atbildīgas par savu pārstāvju iemaksu veikšanu.

III – Strīds pamattiesvedībā un uzdotie jautājumi

10.      Sabiedrība ir izveidota 1993. gada 17. aprīlī. Tā kā Sabiedrība ir reģistrēta Beļģijā, tad tā ir pakļauta Beļģijas nodokļiem. 1995. gada 12. oktobra kopsapulces laikā [tika konstatēts], ka O. Rombouts un M. Van Acker katram pieder puse no Sabiedrības kapitāla. 2000. gada 7. jūnija un 2006. gada 7. jūnija kopsapulcē tika atkārtoti apstiprinātas viņu vadītāju pilnvaras.

11.      Kopš 1999. gada beigām O. Rombouts dzīvo Portugālē. Šeit viņš strādāja algotu darbu un, sākot no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada jūlijam saņēma bezdarbnieka pabalstu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju, sākot no 2007. gada novembra O. Rombouts Portugālē strādā kā pašnodarbināta persona. Šī tiesa norāda, ka Sabiedrība apgalvo, ka viņš sācis darboties kā pašnodarbināta persona 2005. gada novembrī.

12.      2008. gada 28. maijā Partena nosūtīja O. Rombouts un Sabiedrībai rīkojumu, kurā tika pieprasīta EUR 125 696,50 samaksa, kas atbilst to iemaksu apmēram, ko O. Rombouts bija parādā par laiku no 1999. gada pirmā ceturkšņa līdz 2007. gada ceturtajam ceturksnim.

13.      Ar prasību, kas iesniegta tiesā 2008. gada 5. augustā, Sabiedrība pārsūdzēja rīkojumu Tribunal du travail (Darba lietu tiesa), Nivelles (Beļģija). Ar 2009. gada 14. decembra spriedumu Tribunal du travail, inter alia, atzina prasību par pamatotu.

14.      Partena 2010. gada 29. janvārī pārsūdzēja šo spriedumu Cour du travail de Bruxelles [Briseles Darba tiesā] (Beļģija). Tiesvedības laikā Partena atzina, ka, ņemot vērā O. Rombouts darba ņēmēja statusu Portugālē kopš 2001. gada 1. janvāra, uz viņu Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēmu pašnodarbinātām personām var attiecināt vairs tikai pakārtoti. Tādējādi Partena pašlaik pieprasītais apmērs ir EUR 68 317,61, pieskaitot procentu maksājumu, nevis EUR 125 696,50.

15.      Sabiedrība uzskata, ka Tribunal du travail spriedums būtu jāatzīst un Partena būtu jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Sabiedrība apstrīd apgalvojumu, ka uz O. Rombouts attiecas Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātām personām. Pakārtoti Sabiedrība lūdz, lai Tiesai tiktu iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, vai, inter alia, Karaļa Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta ceturtā daļa ir saderīga ar EKL 18. pantu (tagad LESD 21. pants).

16.      Šādos apstākļos Cour du travail de Bruxelles (Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Regulas Nr. 1408/71 13. un nākamo pantu piemērošanas mērķiem un, precīzāk, tās 14.c panta piemērošanai dalībvalsts, ievērojot tai atzītās pilnvaras paredzēt kritērijus dalībai tās ieviestā pašnodarbinātu personu sociālā nodrošinājuma sistēmā, “sabiedrības, kurai tiek piemēroti šīs valsts nodokļi, pārvaldi no ārvalstīm” var pielīdzināt darbības veikšanai tās teritorijā?

2)      Vai 1967. gada 27. jūlija Dekrēta Nr. 38, ar kuru tiek sakārtota pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēma, 3. panta 1. punkta ceturtā daļa atbilst Eiropas Savienības tiesībām un it īpaši pārvietošanās un uzturēšanās brīvībai, kas ir garantēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 21. pantā, ja tas liedz personai, kura dzīvo citā dalībvalstī un sabiedrību, kura pakļauta Beļģijas nodokļiem, pārvalda no ārvalstīm, apstrīdēt prezumpciju, ka uz viņu attiecas Beļģijas pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma sistēma, lai gan pārstāvim, kurš dzīvo Beļģijā un nepārvalda šādu sabiedrību no ārvalstīm, ir tiesības apstrīdēt šo prezumpciju un iesniegt pierādījumus, ka tā nestrādā kā pašnodarbināta persona Karaļa Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē?”

IV – Tiesvedība Tiesā

17.      Sabiedrība, Beļģijas valdība un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus. 2012. gada 22. marta tiesas sēdē tās sniedza arī mutvārdu apsvērumus.

V –    Novērtējums

A –    Pieņemamība

18.      Komisija izvirza divas iebildes par nepieņemamību.

19.      Pirmkārt, Beļģijas valdība uzskata, ka abi uzdotie jautājumi nav pieņemami, jo izskatāmā neapstrīdamā prezumpcija nav piemērojama O. Rombouts. Šī prezumpcija ir piemērojama tikai pārstāvjiem, kuri no ārvalstīm pārvalda sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir Beļģijā, un kuri attiecīgajā valstī kā pārstāvji nedeklarē nekādus ienākumus, norādot uz savas darbības bezatlīdzības raksturu. Saskaņā ar Beļģijas valdības teikto – tas tiek darīts, lai izvairītos no sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas, jo, lai personu Beļģijā uzskatītu par pašnodarbinātu, tai, inter alia, ir jāveic profesionāla darbība, jēdziens, kas ietver darbības veikšanu pret atlīdzību.

20.      Beļģijas valdība apgalvo, ka pamattiesvedībā izskatītajā laika posmā uz O. Rombouts attiecās Beļģijas nerezidentu nodoklis, ņemot vērā to, ka viņš darbojās kā Sabiedrības pārstāvis saskaņā ar 1992. gada Ienākumu nodokļu kodeksa 2. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, 227. panta 1. punktu un 228. panta 1. punktu, un Līguma par nodokļu dubultās aplikšanas novēršanu starp Beļģiju un Portugāli (7) 16. pantu.

21.      Turklāt, saskaņā ar Beļģijas valdības teikto, O. Rombouts neapstrīdēja, ka uz viņu attiecas Beļģijas ienākumu nodoklis. Viņa sociālā nodrošinājuma iemaksas tika aprēķinātas, pamatojoties uz viņa ienākumiem, esot pārstāvja amatā, ko reģistrēja nodokļu administrācija un paziņoja Institut National d’Assurances Sociales pour Travailleurs Indépendants [Pašnodarbināto personu Valsts sociālās apdrošināšanas institūts] (turpmāk tekstā – “Inasti”). Tādējādi ne O. Rombouts, ne Sabiedrība nevar apgalvot, ka viņa veiktajai darbībai ir bezatlīdzības raksturs, pamatojoties uz to, ka nav izpildīts nosacījums par profesionālās darbības veikšanu.

22.      Otrkārt, saskaņā ar Beļģijas valdības teikto, uzdotie jautājumi ir nepieņemami, jo, tos izskatot, ir jāvērtē, vai valsts tiesību akts ir saderīgs ar ES tiesībām.

23.      Manuprāt, nav nekāda iemesla piekrist Beļģijas valdības iesniegtajam pirmajam iebildumam par nepieņemamību. Kaut arī Beļģijas valdības ierosinātā valsts un starptautisko nodokļu tiesību aktu interpretācija varētu būt pareiza, es uzskatu, ka no lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu ir skaidrs, ka strīds, kas jāatrisina iesniedzējtiesai, ir par to, vai Beļģijas tiesību akti attiecībā uz sociālo nodrošinājumu ir piemērojami O. Rombouts. Šāds novērtējums noteikti ir jāveic, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumiem, kas attiecas uz piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. Turklāt iesniedzējtiesa lūdz padomu par to, kā interpretēt Līgumā (8) ietvertos noteikumus par brīvu pārvietošanos. Šajos apstākļos uzdotie prejudiciālie jautājumi ir pieņemami.

24.      Attiecībā uz otru iebildi par nepieņemamību, ciktāl, izskatot jautājumus, ir jāvērtē, vai valsts tiesību akts ir saderīgs ar ES tiesībām, ir pietiekami norādīt, ka no šo jautājumu formulējuma ir skaidrs, ka tie ir par ES tiesību aktu interpretāciju, šajā gadījumā par dažādiem Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem un noteikumiem par brīvu pārvietošanos.

B –    Būtība

1)      Pirmais jautājums

25.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. un 14.c pantu dalībvalsts var noteikt, ka sabiedrības pārstāvis, uz kuru attiecas konkrētās dalībvalsts nodokļi (9), tur arī veic savu darbību, pat tad, ja šis pārstāvis pārvalda sabiedrību no ārvalstīm. Tādējādi ar pirmo jautājumu tiek lūgts izskaidrot, kur notiek darbinieka vai pašnodarbinātās personas veikta darbība saskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem.

26.      Regulas Nr. 1408/71 13. un 14.c pants ir šīs regulas II sadaļā, kuras nosaukums ir “Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Regulas Nr. 1408/71 noteikumi, ar kuriem nosaka piemērojamos tiesību aktus, veido kolīziju normu sistēmu, kura tās pilnīguma dēļ liedz valsts likumdevējiem tiesības noteikt valsts tiesību aktu piemērošanas apjomu un nosacījumus attiecībā uz personām, kas tiem pakļautas, un teritoriju, uz kuru šie tiesību akti attiecas (10).

27.      Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumi ir paredzēti ne tikai, lai nodrošinātu, ka personas, uz kurām attiecas šī regula, nepaliek bez sociālā nodrošinājuma, jo nav tiesību aktu, kurus varētu tām piemērot, bet arī, lai nepieļautu situāciju, kad vienlaikus tiek piemērotas vairāku valstu tiesību sistēmas, un sarežģījumus, ko tas varētu ietvert (11).

28.      Regulas Nr. 1408/71 noteikto kolīziju normu ievērošana dalībvalstīm ir obligāta un to piemērošana ir atkarīga tikai no konkrētā darbinieka objektīvās situācijas (12).

29.      Manuprāt, ņemot vērā izskatāmo noteikumu obligāto raksturu un Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas mērķi, dalībvalsts nevar vienpusēji piedēvēt sev tiesības noteikt, vai darbinieks ir pakļauts tās tiesību aktiem, nosakot, ka šis darbinieks ir veicis darbību konkrētajā dalībvalstī, situācijā, kad šāds secinājums neatbilst reālajai attiecīgā darbinieka situācijai un obligātajiem noteikumiem, kas paredzēti piemērojamo tiesību aktu noteikšanai.

30.      Kā Tiesa ir secinājusi spriedumā lietā Aldewereld (13), piemērojamos tiesību aktus var objektīvi noteikt saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumiem, ņemot vērā faktorus, kas saista konkrēto situāciju ar dalībvalstu tiesību aktiem. Pretēja secinājuma izdarīšana, manuprāt, radītu risku, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļai par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu zustu jebkāds mērķis un ietekme, it īpaši, ja šādu pieeju īstenotu vairākas dalībvalstis.

31.      Izskatāmajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas dokumentiem izriet, ka O. Rombouts, papildus tam, ka darbojās kā Sabiedrības pārstāvis, kopš 2007. gada novembra bija pašnodarbināta persona Portugālē (lai gan Sabiedrība apgalvo, ka šis pašnodarbinātības laiks sākās 2005. gada novembrī) un bija darbinieks vai bezdarbnieks Portugālē no 2001. gada 1. janvāra līdz 2005. gada jūlijam.

32.      Lai gan precīzs laiks, kad O. Rombouts kļuva par pašnodarbinātu personu Portugālē, ir apspriežams, ir skaidrs, ka, kļūstot par pašnodarbinātu personu Portugālē, saistībā ar viņa darbību Sabiedrības pārstāvja statusā uz viņu neattiecās Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma (14). Tāpēc strīds pamattiesvedībā būtībā attiecas uz laiku, kad O. Rombouts Portugālē bija darbinieks un bezdarbnieks. Saistībā ar šo es uzskatu, ka iesniedzējtiesa lūdz skaidrot to, kā piemērot Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktu (15) un 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu (16)O. Rombouts darbībai Sabiedrības pārstāvja amatā, kamēr viņš uzturējās Portugālē.

33.      No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa to pārbauda, ka, ņemot vērā O. Rombouts objektīvo situāciju, viņš efektīvi vai precīzi izmantoja savas Sabiedrības pārstāvja tiesības Portugāles “teritorijā” (17). Lai gan, kā to apgalvo Beļģijas valdība (18), šo tiesību izmantošanai varētu būt sekas Beļģijā, šīs sekas tomēr nevar mainīt O. Rombouts objektīvo situāciju. O. Rombouts objektīvās situācijas noteikšana ir jautājums, uz ko iesniedzējtiesai jāatbild atsevišķi saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumiem, nevis pamatojoties uz neapstrīdamu prezumpciju, kas jau agrāk abstrakti noteikta valsts tiesību aktos.

34.      Tāpēc, ņemot vērā Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 14.c panta b) punkta, kas ir daļa no minētās regulas II sadaļā paredzētajiem obligāti ievērojamiem noteikumiem piemērojamo tiesību aktu noteikšanai, mērķi un skaidro formulējumu, es uzskatu, ka tie ir jāinterpretē kā tādi, kas liedz dalībvalstīm “tādas sabiedrības, kam piemērojami attiecīgās valsts nodokļi, pārvaldīšanu no ārvalstīm” uzskatīt par tādu pašu darbību, kā darbības veikšana tās teritorijā, ja tas neatbilst konkrētā darbinieka objektīvajai situācijai un ja šī darbība tiek veikta citas dalībvalsts teritorijā.

2)      Otrais jautājums

35.      Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai ar LESD 21. pantu ir aizliegti valsts tiesību akti, kuros paredzēta neapstrīdama prezumpcija – tāda kā pamattiesvedībā izskatītā.

36.      Manuprāt, LESD 45. pants par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un LESD 49. pants par tiesībām veikt uzņēmējdarbību ir drīzāk piemērojams faktiem pamattiesvedībā, kā tos lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, nekā LESD 21. pants (19). LESD 21. pants, kurā vispārīgi izklāstītas katra Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ir sīkāk precizēts LESD 45. pantā un LESD 49. pantā (20).

37.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru visu LESD nosacījumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot ES pilsoņu visa veida nodarbinātību visā ES un aizliegt pasākumus, kas varētu radīt šiem pilsoņiem neizdevīgāku situāciju, ja viņi vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā. Tādējādi ar LESD 45. pantu un LESD 49. pantu netiek pieļauti tādi valsts pasākumi, kas pat tad, ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, ES pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu (21).

38.      Pamattiesvedībā izskatāmajā lietā iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai saskaņā ar Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta ceturto daļu piemērojamā prezumpcija nav piemērojama dažādi atkarībā no konkrēto pārstāvju pilsonības. Tomēr šķiet, ka šis valsts tiesību akta noteikums rada sabiedrību pārstāvjiem tādu situāciju, kādā atrodas O. Rombouts, jo viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties Savienībā, kas tiem rada nelabvēlīgāku situāciju nekā tiem pārstāvjiem, kas nav izmantojuši šīs tiesības.

39.      Pirmkārt, ja uz pārstāvi, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un kurš pārvalda sabiedrību no ārvalstīm, attiecas neapstrīdama prezumpcija, ka viņš Beļģijā veic profesionālu darbību un tādējādi viņam ir pienākums tur maksāt sociālā nodrošinājuma iemaksas par šo darbību, tad pārstāvis, kurš nav izmantojis tiesības brīvi pārvietoties, var atspēkot šo prezumpciju saskaņā ar Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2004. gada 3. novembra spriedumu 176/2004 un sniegt pierādījumus, ka viņš neveic darbību kā pašnodarbināta persona Karaļa Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

40.      Otrkārt, un vēl svarīgāk, izskatāmā neapstrīdamā prezumpcija pakļauj to sabiedrību pārstāvjus, kuriem ir piemērojami Beļģijas nodokļi un kuri efektīvi vai konkrēti īsteno savas pārstāvja tiesības no citas dalībvalsts, riskam, ka viņiem par vienu un to pašu darbību būs jāmaksā sociālā nodrošinājuma iemaksas divās dalībvalstīs.

41.      Šis ir tieši tas risks, kura novēršana ir Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas noteikumu mērķis.

42.      Beļģijas valdība norāda, ka izskatāmo valsts tiesību aktu mērķis un it īpaši neapstrīdamās prezumpcijas mērķis ir novērst Beļģijā krāpšanu sociālās nodrošināšanas jomā, veicot mākslīgu pārvietošanos. Moderno sakaru līdzekļu pastāvēšanas dēļ sabiedrību pārstāvji var izmantot savas pilnvaras no ārvalstīm attiecībā uz peļņu gūstošām sabiedrībām, kuras atrodas Beļģijā. Saskaņā ar [Beļģijas] valdības norādīto, nedeklarējot savus pārstāvju statusā gūtos ienākumus Beļģijas nodokļu iestādē un paziņojot, ka par savu darbību konkrētajā amatā viņi nesaņem atlīdzību, pārstāvji var izvairīties no obligāto pašnodarbināto personu sociālā nodrošinājuma iemaksu veikšanas Beļģijā.

43.      Lai gan mērķis novērst krāpšanu sociālās nodrošināšanas jomā ir cildināms un ir atbalstāms, it īpaši koordinējot vai harmonizējot noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar ES tiesībām, es uzskatu, ka izskatītā neapstrīdamā prezumpcija, ar kuru tiek īstenoti centieni novērst krāpšanu sociālās nodrošināšanas jomā Beļģijā, ir pilnīgi nepiemērota šādas krāpšanas novēršanai minētajā dalībvalstī, ja sabiedrības pārstāvjiem, ņemot vērā viņu faktisko situāciju un Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā iekļauto obligāto noteikumu darbību, ir piemērojama citas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma.

44.      Tāpēc, ar nosacījumu, ka iesniedzējtiesa pārbauda faktus un apstākļus pamattiesvedībā un it īpaši O. Rombouts objektīvo situāciju, šķiet, ka nav jāizskata jautājums par krāpšanu sociālās nodrošināšanas jomā Beļģijā attiecībā uz viņa darbību Sabiedrības pārstāvja amatā, ko viņš būtu veicis Portugāles teritorijā.

45.      Tāpēc es uzskatu, ka LESD 45. pants un LESD 49. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstij pieņemt tādus tiesību aktus kā Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta ceturtā daļa, ciktāl tie neļauj personai, kura dzīvo citā dalībvalstī un no šīs citas dalībvalsts faktiski pārvalda sabiedrību, kurai piemērojami nodokļi pirmajā dalībvalstī, sniegt pierādījumus, ka viņš īsteno šo darbību šīs citas dalībvalsts teritorijā, un tādējādi atspēkot prezumpciju, ka uz viņu attiecas pirmās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātām personām.

VI – Secinājumi

46.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka uz Cour du travail de Bruxelles (Beļģija) uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:

–        Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulu (EK) Nr. 1606/98, 13. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 14.c panta b) punkts, kas ir daļa no minētās regulas II sadaļā paredzētajiem obligāti ievērojamiem noteikumiem piemērojamo tiesību aktu noteikšanai, ir jāinterpretē kā tādi, kas liedz dalībvalstīm “tādas sabiedrības, kam piemērojami attiecīgās valsts nodokļi, pārvaldīšanu no ārvalstīm” uzskatīt par tādu pašu darbību kā darbības veikšana tās teritorijā, ja tas neatbilst konkrētā darbinieka objektīvajai situācijai un ja šī darbība tiek veikta citas dalībvalsts teritorijā;

–        LESD 45. pants un LESD 49. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstij pieņemt tādus tiesību aktus kā 1967. gada 27. jūlija Dekrēta Nr. 38 3. panta 1. punkta ceturtā daļa, ciktāl tie neļauj personai, kura dzīvo citā dalībvalstī un no šīs citas dalībvalsts faktiski pārvalda sabiedrību, kurai piemērojami nodokļi pirmajā dalībvalstī, sniegt pierādījumus, ka viņš īsteno šo darbību šīs citas dalībvalsts teritorijā, un tādējādi atspēkot prezumpciju, ka uz viņu attiecas pirmās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēma pašnodarbinātām personām.

1 –      Oriģinālvaloda – angļu.

2 –      OV Īpašais izdevums latviešu  valodā: 5. nod. 1. sēj., 35.-82. lpp.

3 –      OV L 209, 1. lpp.

4 –      1967. gada 29. jūlija Moniteur belge, 8071. lpp.

5 –      1996. gada 12. decembra Moniteur belge, 31.018. lpp. (turpmāk tekstā – “Karaļa Dekrēts Nr. 38”).

6 –      Attiecīgajā laikā Cour d’arbitrage (Arbitrāžas tiesa).

7 –      1971. gada 2. marta Moniteur belge, 2613. lpp., un 2001. gada 5. aprīļa Moniteur belge, 11473. lpp.

8 –      Skat. 36. punktu turpmāk.

9 –      Skat. iepriekš 10. punktu.

10 –      Šajā ziņā skat., inter alia, 1986. gada 12. jūnija spriedumu lietā 302/84 Ten Holder (Recueil, 1821. lpp., 21. punkts) un 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 60/85 Luijten (Recueil, 2365. lpp., 14. punkts).

11 –      Pēc analoģijas skat. 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-227/03 van Pommeren-Bourgondiën (Krājums, I-6101. lpp., 34. punkts).

12 –      Skat. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-345/09 van Delft u.c. (Krājums, I-9879. lpp., 52. punkts).

13 –      1994. gada 29. jūnija spriedums lietā C-60/93 (Recueil, I-2991. lpp., 20. punkts). Kā Komisija norādīja savos apsvērumos, lai gan dalībvalsts drīkst noteikt Regulā Nr. 1408/71 paredzēto jēdzienu “darbinieks” un “pašnodarbināta persona” definīcijas, tā nedrīkst izlemt, vai šīs personas veic darbību tās teritorijā.

14 –      Tādējādi, pat tad, ja viņa darbību Sabiedrības pārstāvja amatā uzskatītu par pašnodarbinātas personas darbību Beļģijā, kļūstot par pašnodarbinātu personu Portugālē, un saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14.a panta 2. punktu uz O. Rombouts attiecās Portugāles sociālā nodrošinājuma sistēma. Skat. 1997. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-340/94 de Jaeck (Recueil, I-461. lpp., 11. punkts).

15 –      Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktā ir noteikts, ka šīs regulas VII pielikumā noteiktajos gadījumos persona, kas vienlaikus ir nodarbināta vienā dalībvalstī un strādā kā pašnodarbināta citā dalībvalstī, ir vienlaikus pakļauta abu šo valstu tiesību aktiem. Līdz ar to šai personai ir pienākums maksāt tādas iemaksas, kādas attiecīgajā gadījumā paredzētas vienas vai otras dalībvalsts tiesību aktos. 2006. gada 9. marta spriedums lietā C-493/04 Piatkowski (Krājums, I-2369. lpp., 22. punkts).

16 –      Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu pašnodarbināta persona, kas strādā kādā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja viņa dzīvo citā dalībvalstī. Skat. 2009. gada 19. novembra spriedumu lietā C-314/08 Filipiak (Krājums, I-11049. lpp., 64. punkts).

17 –      Skat. Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 14.c panta b) punktu un 14.a panta 2. punktu, kuros atkārtojas minētais formulējums.

18 –      Beļģijas valdība uzsvēra to, ka Sabiedrības pārstāvju veiktajām darbībām ir tiesiskas sekas Beļģijā. Tādējādi, saskaņā ar šīs valdības viedokli, attiecīgā profesionālā darbība saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 14.c panta b) punktu tiek veikta Beļģijā pat tad, ja darbības tiek veiktas no citas dalībvalsts (šajā gadījumā no Portugāles), izmantojot modernos saziņas līdzekļus. Beļģijas valdība piebilst, ka O. Rombouts darbības ir pašas Sabiedrības darbības.

19 –      No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ir skaidrs, ka O. Rombouts atstāja Beļģiju, lai dzīvotu Portugālē, un ka tur viņš bija gan darbinieks, gan bezdarbnieks, gan pašnodarbināta persona.

20 –      Pēc analoģijas skat. 2009. gada 1. oktobra spriedumu lietā C-3/08 Leyman (Krājums, I-9085. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

21 –      Skat. 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-212/06 Gouvernement de la Communauté française un gouvernement wallon (Krājums, I-1683. lpp., 44. un 45. punkts un tajā minētā judikatūra).