Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES

[ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 12. septembrī (1)

Lieta C-174/12

Alfred Hirmann

pret

Immofinanz AG

(Handelsgericht Wien (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Sabiedrību tiesības – Direktīva 77/91/EEK – Akciju sabiedrības atbildība – Ieguldītāja, kurš paļaujas uz neprecīzu informāciju, aizsardzība – Tāda valsts tiesiskā regulējuma saderība, kas paredz akciju iegādes darījuma atcelšanu





1.        Gadījumā, kad ieguldītājs iegādājas akciju sabiedrības akcijas sekundārajā tirgū (proti, tas nenotiek minētās sabiedrības akciju kapitāla palielināšanas rezultātā) un vēlāk apgalvo, ka informācija vērtspapīru prospektā, uz kuru viņš paļāvies, izdarot minēto pirkumu, nav bijusi ne pilnīga, ne patiesa, vai tiesa var likt sabiedrībai atcelt līgumu, tādējādi prasot tai atpirkt pašai savas akcijas un atdot naudu atpakaļ ieguldītājam, vai tomēr tādu tiesiskās aizsardzības līdzekli nepieļauj ES tiesības? Kā arī, vai tādam ieguldītājam ir tiesības prasīt atmaksāt sākotnēji samaksāto iegādes cenu vai arī akciju vērtību prasības celšanas dienā?

2.        Handelsgericht Wien (Vīnes Tirdzniecības tiesa), kas ir iesniegusi šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzdeva savus jautājumus saistībā ar Direktīvu 77/91/EEK (turpmāk tekstā – “Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva”) (2). Tomēr 2012. gada 25. oktobrī minēto direktīvu atcēla un aizstāja ar jaunu, pārstrādātu tekstu – Direktīvu 2012/30 (3). Tāpēc šajos secinājumos es atsaucos uz Otro uzņēmējdarbības tiesību direktīvu pagātnes formā. Tomēr, ciktāl atceltās direktīvas noteikumi ir pēc būtības tajā pašā nozīmē atrodami pārstrādātajā redakcijā (gadījumos, kad tas tā ir, līdzvērtīgie noteikumi ir norādīti zemsvītras piezīmēs), sacītais, es ceru, noderēs gan nākotnei, gan attiecībā uz pagātni.

3.        Iesniedzējtiesa norāda, ka Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 15. pants (4) ierobežoja akciju sabiedrības tiesības izmaksāt savu kapitālu akcionāriem, savukārt 18. pants (5) aizliedza sabiedrībai parakstīties pašai uz savām akcijām. Valsts tiesa jautā, vai minētie noteikumi nepieļauj, ka akciju sabiedrība, kura sava informēšanas pienākuma neizpildes dēļ ir civiltiesiska atbildīga attiecībā pret ieguldītāju, var noteikt šādu atlīdzības pasākumu. Vai Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nepieļāva tādu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas prasa parakstītā kapitāla izmantošanu un kas var radīt sabiedrībai maksātnespēju? Visbeidzot, vai vienādas attieksmes pret akcionāriem princips nepieļāva tādu tiesiskās aizsardzības līdzekli?

4.        Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu valsts tiesa arī lūdz sniegt norādes par to, cik būtiskas tās izskatāmajā tiesvedībā ir Prospektu direktīva (6), Atklātības prasību direktīva (7), Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva (8) un Nodrošinājumu direktīva (9) par nodrošinājumu koordinēšanu, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses.

 ES tiesības

5.        Valsts tiesas pieminētās direktīvas var sagrupēt divās lielās kategorijās: direktīvas, kas skar galvenokārt korporatīvo pārvaldību (Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva un Nodrošinājumu direktīva), un direktīvas, kuru tvērums galvenokārt ir akcionāru aizsardzība (Prospektu direktīva, Atklātības prasību direktīva un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva) (10). Lai tekstu būtu vieglāk uztvert, es tās atbilstoši sagrupēšu, izklāstot attiecīgos ES tiesību aktus.

 Korporatīvās pārvaldības direktīvas

 Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva

6.        Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas preambulas otrajā un ceturtajā apsvērumā bija noteikts, ka:

“[..] lai nodrošinātu līdzvērtīgu obligātās aizsardzības līmeni gan akciju sabiedrību akcionāriem, gan to kreditoriem, ir īpaši svarīgi koordinēt valstu noteikumus attiecībā uz šādu sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu, palielināšanu vai samazināšanu;

[..]

[..] būtu jāpieņem Kopienas noteikumi, lai saglabātu kapitāla apjomu, kas sniedz nodrošinājumu kreditoriem, īpaši aizliedzot jebkuru kapitāla samazināšanu, sadalot to starp akcionāriem, ja tiem uz to nav tiesību, un ierobežojot sabiedrības tiesības iegūt pašai savas akcijas”.

7.        Otro uzņēmējdarbības tiesību direktīvu piemēroja 1. panta 1. punktā uzskaitītajiem akciju sabiedrību veidiem, kur Austrijas gadījumā ietilpa arī “die Aktiengesellschaft” (11).

8.        Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 6. pantā (12) bija prasīts, ka akciju sabiedrībai, lai tā nodibinātu sabiedrību vai saņemtu atļauju sākt darbību, jābūt noteiktam minimālā parakstītā kapitāla apjomam.

9.        Tās pašas direktīvas 12. pantā (13) bija paredzēts, ka “akcionārus nevar atbrīvot no to pienākuma apmaksāt savu ieguldījumu”.

10.      Direktīvas 15. panta 1. punktā (14) bija noteikts:

“a)      Ja, beidzoties iepriekšējam finanšu gadam, sabiedrības gada pārskatos norādītie tīrie aktīvi ir vai pēc izmaksu izdarīšanas akcionāriem kļūtu mazāki nekā parakstītais kapitāls un saskaņā ar tiesību aktiem vai statūtiem nedalāmās rezerves, akcionāriem nav izdarāmas nekādas izmaksas, izņemot gadījumus, kad tiek samazināts parakstītais kapitāls;

[..]

c)      izmaksu apjoms akcionāriem nedrīkst pārsniegt peļņu iepriekšējā finanšu gada beigās, kam pieskaitīta iepriekšējā perioda nesadalītā peļņa un no šim nolūkam pieejamajām rezervēm iegūtie līdzekļi, un no kā atskaitīti iepriekšējā perioda zaudējumi un līdzekļi, kas ieskaitāmi rezervēs saskaņā ar tiesību aktiem vai statūtiem;

d)      šā punkta a) un c) apakšpunktā lietotais termins “izmaksas” nozīmē akciju dividenžu un procentu izmaksāšanu.”

11.      Ja, izdarot izmaksas, tika pārkāpti 15. panta noteikumi, 16. pantā bija paredzēts, ka “akcionāriem ir jāatdod atpakaļ saņemtās izmaksas, ja sabiedrība pierāda, ka šie akcionāri zinājuši par pārkāpumiem, izdarot izmaksas, vai, ņemot vērā apstākļus, nevarēja par tiem nezināt”.

Direktīvas 18. panta 1. punktā (15) bija paredzēts, ka “uz sabiedrības akcijām nevar parakstīties pati sabiedrība”. (Atlikusī 18. panta daļa nav būtiska šajā tiesvedībā).

12.      Direktīvas 19. pantā (16) sabiedrībai bija atļauts iegādāties savas akcijas saskaņā ar direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Tajos it īpaši ietilpa prasība, ka atļauju piešķir kopsapulce, kas nosaka tādu pirkumu noteikumus un nosacījumus (17), ka pirkumi nedrīkst veicināt tīro aktīvu samazināšanos līdz apjomam, kas ir mazāks par 15. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto apjomu (18), un ka darījumā var iekļaut tikai pilnībā apmaksātas akcijas (19). Dalībvalstis varēja attiecināt uz iegādēm turpmākus nosacījumus, kas uzskaitīti 19. panta 1. punkta i) līdz v) apakšpunktā.

13.      Direktīvas 20. panta 1. punkta d) apakšpunktā (20) dalībvalstīm bija atļauts nepiemērot 19. panta nosacījumus inter alia “akcijām, kas iegūtas uz juridiska pienākuma pamata”.

14.      Visbeidzot 42. pantā ir paredzēts, ka, ieviešot Otro uzņēmējdarbības tiesību direktīvu, “dalībvalstu tiesību aktos jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa akcionāriem”.

 Nodrošinājumu direktīva

15.      Nodrošinājumu direktīva attiecas inter alia uz apstākļiem, kuros sabiedrības pastāvēšanu var atcelt, un uz sabiedrības atzīšanas par neesošu sekām.

16.      Nodrošinājumu direktīvas 12. pantā ir noteikts, ka dalībvalstu tiesību aktos nevar paredzēt citādu kārtību sabiedrību atzīšanai par neesošām kā tikai ar tiesas nolēmumu un tikai un vienīgi b) punkta i) līdz vi) apakšpunktā minētajos gadījumos.

17.      Direktīvas 13. pantā ir precizētas sabiedrības atzīšanas par neesošu sekas.

 Akcionāru aizsardzības direktīvas

 Prospektu direktīva

18.      Prospektu direktīvas mērķis ir saskaņot prasības attiecībā uz tā prospekta sastādīšanu, apstiprināšanu un izplatīšanu, kas jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū, kurš atrodas vai darbojas dalībvalstī.

19.      Prospektu direktīvas preambulas 10. apsvērumā ir noteikts, ka direktīvas mērķim ir “jānodrošina ieguldītāju aizsardzība un tirgus efektivitāte”.

20.      Preambulas 19. apsvērumā ir noteikts, ka “drošības pasākumi pašreizējo un potenciālo ieguldītāju interešu aizsardzībai ir vajadzīgi visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu tiem iespēju izdarīt pienācīgu [..] [risku] novērtējumu un tādējādi pieņemt ieguldījumu lēmumus, pilnībā apzinoties apstākļus”.

21.      Prospektu direktīvas 5. pantā ir prasīts, lai prospektā ietver “visu informāciju, kas [..] ir vajadzīga, lai ļautu ieguldītājiem veikt pienācīgu aktīvu un pasīvu, finanšu stāvokļa, peļņas un zaudējumu, emitenta un jebkura galvotāja perspektīvu un ar šādiem vērtspapīriem saistīto tiesību novērtējumu. Šo informāciju sniedz viegli analizējamā un saprotamā veidā”.

22.      Prospektu direktīvas 6. pantā ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz emitentu vai tā pārvaldes, vadības vai uzraudzības institūcijām, piedāvātāju, personu, kas lūdz pielaidi tirdzniecībai regulētā tirgū, vai galvotāju. Prospektā tiek skaidri norādītas atbildīgās personas, pieminot to vārdus, uzvārdus un funkcijas vai, juridisko personu gadījumā, to nosaukumus un juridiskās adreses, kā arī sniedzot šo personu deklarācijas, ka, cik tām zināms, prospektā ietvertā informācija atbilst faktiem un ka prospektā nav izlaists nekas, kas var ietekmēt tā nozīmi.

2.      Dalībvalstis nodrošina, ka normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju.

[..]”

23.      Prospektu direktīvas 25. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas un neskarot to civiltiesisko[-ās] atbilstības [atbildības] režīmu, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret atbildīgām personām, ja nav ievēroti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo regulu [direktīvu]. Dalībvalsts nodrošina, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi ar nodarījumu un preventīvi.”

 Atklātības prasību direktīva

24.      Atklātības prasību direktīvas mērķis ir stiprināt inter alia ieguldītāju aizsardzību un tirgus efektivitāti, prasot, lai vērtspapīru emitenti nodrošina atbilstīgu atklātību attiecībā pret ieguldītājiem, gādājot par regulāru informācijas plūsmu (21).

25.      Atklātības prasību direktīvas 7. pantā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina, ka vismaz emitents vai tā administratīvās, vadības vai uzraudzības struktūrvienības atbild par to, ka sagatavo un dara zināmu atklātībai informāciju saskaņā ar 4., 5., 6. un 16. pantu, un nodrošina to, ka to normatīvie un administratīvie noteikumi par atbildību attiecas uz emitentiem, iepriekš minētajām struktūrvienībām vai emitentu atbildīgajām personām.”

26.      Atklātības prasību direktīvas 4., 5., 6. un 16. pantā ir attiecīgi prasīts, lai emitents darītu zināmu atklātībai: gada finanšu pārskatu, pusgada finanšu pārskatu, tā vadības ziņojumu un jebkuras izmaiņas tiesībās, kas attiecas uz dažādām akciju vai vērtspapīru kategorijām.

27.      Atklātības prasību direktīvas 17. pantā ar virsrakstu “Informācijas prasības emitentiem, kuru akcijas ir atļauts tirgot regulētā tirgū” ir paredzēts:

“1.      To akciju emitents, ko atļauts tirgot regulētā tirgū, nodrošina vienādu attieksmi pret visiem akcionāriem, kas atrodas vienādā pozīcijā.

[..]”

28.      Atklātības prasību direktīvas 28. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina, ka veic vismaz atbilstīgus administratīvus pasākumus vai piemēro civiltiesiskās un/vai administratīvās sankcijas atbildīgām personām, ja netiek ievēroti noteikumi, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.”

 Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva

29.      Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva, saskaņojot dalībvalstu tiesību aktus, kuri aizliedz iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijas, cenšas inter alia veicināt tirgus integritāti.

30.      Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas, dalībvalstis atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem gādā par to, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret personām, kas ir atbildīgas par to, ka pārkāpti noteikumi, kas pieņemti, īstenojot šo direktīvu. Dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi.”

 Austrijas tiesības

31.      Kapitalmarktgesetz (Vērtspapīru tirgus likums) 5. pantā (par patērētāju darījumiem) ir noteikts:

“(1)      Ja vērtspapīru piedāvājums, uz kuru attiecas pienākums publicēt prospektu, tiek izdarīts, nepublicējot prospektu vai informāciju saskaņā ar 6. pantu, tad ieguldītāji, kuri ir patērētāji Konsumentenschutzgesetz (Patērētāju aizsardzības likums) (22) 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē, var atteikties no sava piedāvājuma vai līguma.

[..]

(4)      1. punktā paredzētās atteikšanās tiesības izbeidzas vienu nedēļu pēc dienas, kad tiek publicēts prospekts vai informācija saskaņā ar 6. pantu. [..]

(5)      Nav spēkā neviena vienošanās, kas ir pretrunā 1.–4. punktam un darbojas, kaitējot patērētājam.

6.      Pārējās ieguldītāju tiesības, kuras izriet no citiem noteikumiem, netiek skartas.”

32.      Kapitalmarktgesetz 6. pantā ar virsrakstu “Prospekta papildināšana” ir noteikts:

“(1)      Katru svarīgu jaunu faktu, būtisku kļūdu vai neprecizitāti attiecībā uz prospektā ietverto informāciju, kas var ietekmēt vērtspapīru novērtējumu vai ieguldījumus un kas ir radusies vai pamanīta laikā starp prospekta apstiprināšanu un piedāvājuma termiņa beigām vai agrāk, attiecīgi brīdī, kad sākas tirdzniecība regulētā tirgū, piemin prospekta papildinājumā (grozoša vai papildinoša informācija). Šo papildinājumu (grozošu vai papildinošu informāciju) pieteikuma iesniedzējs (8.a panta 1. punkts) nekavējoties publicē un deponē, ievērojot vismaz to pašu kārtību, kāda tika piemērota brīdī, kad tika publicēts un deponēts sākotnējais prospekts. [..]

(2)      Ieguldītājiem, kuri pēc tam, kad radies fakts, kļūda vai neprecizitāte 1. panta izpratnē, bet pirms attiecīgā papildinājuma publicēšanas jau ir apsolījuši parakstīt vai iegādāties vērtspapīrus vai ieguldījumus, ir tiesības divu darba dienu laikā pēc papildinājuma publicēšanas atsaukt savu apsolījumu. 5. pantu piemēro mutatis mutandis. Tomēr, ja ieguldītāji ir patērētāji Konsumentenschutzgesetz 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkta izpratnē, tad ir arī jāpiemēro 5. panta 4. punktā minētais termiņš.”

33.      Kapitalmarktgesetz 11. pantā ar virsrakstu “Ar prospektu saistītā atbildība” ir noteikts:

“(1)      Atbildība pret katru ieguldītāju par zaudējumiem, kas tam ir radušies, paļaujoties uz prospekta informāciju vai citu saskaņā ar šo federālo likumu vajadzīgo informāciju (6. pants), kurai ir nozīme vērtspapīru vai ieguldījumu novērtēšanā, ir

1.      emitentam par nepareizas vai nepilnīgas informācijas sniegšanu savas paša vainas dēļ vai savu cilvēku vai citu personu vainas dēļ, kuru darbība tika piesaistīta prospekta sagatavošanā;

[..]

(6)      Attiecībā uz katru ieguldītāju atbildības apmērs, ciktāl kaitējošā rīcība nav bijusi tīša, nepārsniedz iegādes cenu, ko viņš ir samaksājis, un pieskaitāmās izmaksas un procentus, sākot no iegādes cenas samaksas dienas.

(7)      Ieguldītāju prasības saskaņā ar šo federālo likumu jāceļ tiesā desmit gados pēc tā piedāvājuma beigām, uz ko attiecas pienākums publicēt prospektu; pretējā gadījumā tās nav pieņemamas.

(8)      Šie noteikumi neattiecas uz prasībām par zaudējumu atlīdzību uz citu likuma normu pamata vai prasībām, kuras izriet no līgumu pārkāpšanas.”

34.      Aktiengesetz (Likums par akciju sabiedrībām) 52. pantā ar virsrakstu “Aizliegums atmaksāt ieguldījumus” ir noteikts:

“Ieguldījumus nedrīkst atmaksāt akcionāriem; sabiedrības pastāvēšanas laikā akcionāriem ir tiesības vienīgi uz gada bilancē norādīto peļņu, ciktāl minētās tiesības nav izslēgtas ar likumu vai Statūtiem. Par ieguldījumu atmaksāšanu nevar uzskatīt iegādes cenas samaksu pašu akciju atļautas iegādes gadījumā (65. un 66. pants).”

 Fakti, tiesvedība un uzdotie prejudiciālie jautājumi

35.      Alfred Hirmann 2005. gada 7. janvārī ar starpnieka palīdzību par EUR 10 013,75 iegādājās 1375,02406 (23) akcijas no Immofinanz AG (turpmāk tekstā – “Immofinanz”) – publiskas sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk tekstā – “Aktiengesellschaft”). Iegāde notika sekundārajā tirgū, nevis Immofinanz kapitāla palielināšanas rezultātā. A. Hirmann iegādes cenu samaksāja Aviso Zeta AG (turpmāk tekstā – “Aviso Zeta”), savukārt iegādātās akcijas uz A. Hirmann vārda tika iegrāmatotas vērtspapīru depozīta kontā sabiedrībā Aviso Zeta.

36.      2011. gada 15. augustā A. Hirmann cēla tiesā prasību pret Immofinanz, atsaucoties uz Kapitalmarktgesetz 6. panta 2. punktu apvienojumā ar tā 5. panta 4. punktu, Kapitalmarktgesetz 11. pantu, tiesībām apstrīdēt līgumu, pamatojoties uz kļūdu, un tiesībām uz zaudējumu atlīdzību. Viņš lūdz atcelt akciju iegādes darījumu. Tas nozīmētu toreizējās pirkuma cenas atmaksāšanu, kas notiek vienlaikus ar apmaiņu pret akcijām, kas tiek atdotas atpakaļ Immofinanz.

37.      A. Hirmann apsūdz Immofinanz par naudas piesavināšanos un krāpšanu, it īpaši par cenu manipulēšanu un nelikumīgiem cenu atbalsta pasākumiem. Viņš apgalvo, ka tolaik pieejamais vērtspapīru prospekts, uz kuru viņš pamatoja savu lēmumu iegādāties akcijas, bijis maldinošs. Pretēji vērtspapīru prospektā apgalvotajam ieņēmumi no kapitāla emisijas tika izmantoti Immofinanz akciju iegādei cenu manipulēšanas un cenu spekulācijas nolūkos. Tāda nepareiza līdzekļu izmantošana radīja lielāku risku, nekā bija norādīts prospektā. Kopumā informācija vērtspapīru prospektā nebija ne pilnīga, ne patiesa. Tā arī nebija viegli saprotama vai analizējama.

38.      Immofinanz apstrīd fakta apgalvojumus. Vēl tā iebilst, ka ES tiesības nepieļauj atmaksāt akcionāru kapitālieguldījumus sabiedrības pastāvēšanas laikā. Uzskatīt akciju sabiedrību tādā veidā atbildīgu pret saviem dalībniekiem – ar jebkuru juridisko pamatojumu – ir pretrunā ES tiesībās paredzētajam aizliegumam atmaksāt ieguldījumus.

39.      Ņemot vērā minēto un pirms faktu izlemšanas, Handelsgericht Wien apturēja tiesvedību un uzdeva šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai valsts tiesiskais regulējums, kurš paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret akciju ieguvēju gadījumā, kad tiek pārkāpti vērtspapīru tirgus regulējumā ietvertie informācijas pienākumi saskaņā ar šādiem noteikumiem, kuri ir iekļauti:

–        [Prospektu direktīvas] 6. un 25. pantā,

–        [Atklātības prasību direktīvas] 7., 17. un 28. pantā un

–        [Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas] 14. pantā,

ir saderīgs ar [Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas] tās šobrīd spēkā esošajā redakcijā 12., 15., 16., 19. un 42. pantu?

2)      Vai [Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas] tās šobrīd spēkā esošajā redakcijā 12., 15., 16. un it īpaši 18., 19. un 42. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir noteikts, ka akciju sabiedrībai saskaņā ar iepriekš 1. jautājumā minēto atbildību ir jāatmaksā ieguvējam iegādes cena un jāatpērk iegādātās akcijas?

3)      Vai [Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas] tās šobrīd spēkā esošajā redakcijā 12., 15., 16., 18., 19. un 42. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka 1. jautājumā minētā akciju sabiedrības atbildība

–        var aptvert arī akciju sabiedrības tīros aktīvus (parakstīto kapitālu un nedalāmās rezerves minētās direktīvas 15. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē) un

–        var pastāvēt arī tad, ja tā var izraisīt akciju sabiedrības maksātnespēju?

4)      Vai [Nodrošinājumu direktīvas] 12. un 13. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēta akciju iegādes atcelšana ar atpakaļejošu spēku tā, ka akciju pirkuma līguma atcelšanas gadījumā tiek prezumēts, ka pastāv ex nunc iedarbība (skat. Tiesas 2010. gada 15. aprīļa spriedumu lietā C-215/08 E. Friz, Krājums, I-2947. lpp.)?

5)      Vai [Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas] tās šobrīd spēkā esošajā redakcijā 12., 15., 16., 18., 19. un 42. panta un [Nodrošinājumu direktīvas] 12. un 13. panta noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka atbildība ir ierobežota ar akciju vērtību – līdz ar to gadījumā, ja sabiedrība ir iekļauta biržas sarakstos, ar šo akciju biržas kursu –, kāda tām ir bijusi prasības celšanas laikā, kas nozīmē, ka akcionārs zināmos apstākļos atpakaļ saņem summu, kas ir mazāka par tā akcijām sākotnēji samaksāto cenu?”

40.      Rakstveida apsvērumus iesniedza A. Hirmann, Immofinanz, Aviso Zeta, Austrijas un Portugāles valdības un Eiropas Komisija. A. Hirmann, Immofinanz, Portugāles valdība un Komisija tiesas sēdē 2013. gada 17. aprīlī sniedza mutvārdu apsvērumus.

 Sākotnējie apsvērumi

41.      Pirms izskatīt piecus iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus, ir jāizvērtē vairāki sākotnējie apsvērumi.

42.      Pirmkārt, jānorāda, ka, lai gan akcionāru aizsardzības direktīvas saskaņo galvenos elementus, tās daudzējādā ziņā paredz plašu rīcības brīvību dalībvalstīm [rīkoties saskaņā ar valsts tiesību aktiem].

43.      Tā, piemēram, Prospektu direktīvas 6. panta 2. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka “normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību attiecas uz personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju”. To papildina 25. panta 1. punkts, kurā ir prasīts, lai dalībvalstis “atbilstoši saviem valsts tiesību aktiem nodrošina, lai varētu veikt attiecīgus administratīvus pasākumus vai piemērot administratīvas sankcijas pret atbildīgām personām” (izcēlums pievienots), turklāt “neskarot to civiltiesisko[-ās] atbilstības [atbildības] režīmu”.

44.      Līdzīgi Atklātības prasību direktīvas 28. panta 1. punktā un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta 1. punktā ir ietverti būtībā tādi paši noteikumi. Pirmkārt, tiek konkrēti saglabātas dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas. Tālāk dalībvalstīm tiek noteikts pienākums (“tām ir jānodrošina”) saskaņā ar saviem tiesību aktiem, ka var tikt veikti atbilstīgi administratīvi pasākumi un/vai piemērotas administratīvas sankcijas (24). Visbeidzot dalībvalstis “nodrošina”, ka “šie pasākumi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi”.

45.      No tā izriet, ka, ja vien kāds konkrēts tiesiskās aizsardzības līdzeklis par pienākuma, kas ietilpst šo direktīvu piemērošanas jomā, neizpildi ir speciāli aizliegts (vai nu ar minēto direktīvu, vai citu ES pasākumu), dalībvalstis var paredzēt visu, ko tās uzskata par atbilstošu.

46.      Otrkārt, kamēr valsts tiesa vēl nav konstatējusi, vai vispār un, ja jā, kādā mērā Immofinanz sniedza maldinošo informāciju, kura bija pamudinājusi A. Hirmann izdarīt akciju iegādi, ko citādi viņš varbūt nebūtu darījis, noteikti fakti netiek apstrīdēti. A. Hirmann iegādājās vairākas akcijas konkrētā dienā un par konkrētu cenu. Minēto akciju iegāde notika sekundārajā tirgū ar starpnieka (Aviso Zeta) palīdzību. Akciju cena tika samaksāta pilnībā. Tomēr pirkums nekādā veidā nebija saistīts ar Immofinanz parakstītā kapitāla palielināšanu. Tas bija pavisam parasts akciju darījums, kādi ikdienā notiek akciju tirgū.

47.      Treškārt, ir svarīgi ne tikai nošķirt civiltiesiskās un administratīvās sankcijas, no vienas puses, un kriminālsankcijas, no otras puses, bet arī saprast, kas tieši tiek prasīts valsts tiesvedībā, saistībā ar kuru ir uzdots šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Minētajā tiesvedībā A. Hirmann cenšas atjaunot situāciju, kādā viņš būtu bijis, ja viņš nebūtu iegādājies akcijas: atcelt darījumu un atgūt savu naudu, kā arī procentus no iegādes dienas (2005. gada 7. janvāra) līdz valsts tiesas sprieduma dienai. Sākumā varētu šaubīties, vai minētā prasība tik tiešām ir raksturojama kā tāda, kas vispār cenšas noteikt “sankciju” – tā drīzāk izskatās pēc restitūcijas prasības vai prasības, lai sabiedrībai nosaka civiltiesisku atbildību par minēto pārkāpumu. Tomēr, ciktāl minētās prasības iznākums ir atkarīgs no tā, vai bija pienākums sniegt pareizu informāciju potenciālajam akcionāram un vai minētais pienākums tika vai netika izpildīts, varbūt var sacīt, ka civiltiesiskā sankcija par neizpildi (ja pierāda, ka tā ir notikusi), kas šajā gadījumā paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā, ir tā, ka sabiedrībai ir pienākums atcelt darījumu un faktiski atdot iegādes cenu. Ja nebūtu tāda pienākuma, nebūtu arī sankciju par tā neizpildi (vēl jo mazāk būtu sankcija, kas ir “efektīva, samērīga ar nodarījumu un preventīva”).

48.      Visbeidzot, jāpatur prātā aspekti saistībā ar notikumu iestāšanās laiku.

49.      A. Hirmann iegādājās savas akcijas 2005. gada 7. janvārī. Ja un ciktāl viņš to izdarīja, pamatojoties uz Immofinanz sniegto maldinošo informāciju, tā bija pienākuma neizpildes diena. Tajā dienā bija beigušies abu direktīvu transponēšanas termiņi – gan Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas transponēšanas termiņš (1994. gada 1. janvāris) (25), gan Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas transponēšanas termiņš (2004. gada 12. oktobris). Tomēr prasītājam pieejamā tiesiskās aizsardzības līdzekļa noteikšanai būtisks ir nevis minētais datums, bet gan 2011. gada 15. augusts, proti, datums, kad viņš cēla valsts tiesā prasību par akciju darījuma atcelšanu. Iespējams, ka līdz tam brīdim termiņi Prospektu direktīvas transponēšanai (2005. gada 1. jūlijs), Atklātības prasību direktīvas transponēšanai (2007. gada 20. janvāris) un Nodrošinājumu direktīvas transponēšanai (kodifikācija – pēdējais transponēšanas termiņš, kas norādīts I pielikuma B daļā, ir 2007. gada 1. janvāris) arī jau visi bija beigušies.

50.      Ņemot vērā iepriekš minēto, es sākšu izskatīt dažādos iesniedzējtiesas uzdotos [prejudiciālos] jautājumus.

 Vērtējums

 Pirmais, otrais un trešais jautājums

51.      Valsts tiesas pirmie trīs jautājumi attiecas uz dažādiem aspektiem saistībā ar to, vai Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nepieļāva akciju darījuma atcelšanu situācijā, kad sabiedrība nebija izpildījusi savu informācijas pienākumu pret perspektīvajiem ieguldītājiem. Tāpēc es minētos trīs jautājumus skatīšu kopā. Būtībā iesniedzējtiesa jautā, vai Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un/vai 42. pants nepieļāva valsts tiesisko regulējumu, ar kuru īstenoja Akcionāru aizsardzības direktīvas un kurā bija paredzēts, ka, ja akciju sabiedrība nav izpildījusi savu pienākumu, tai kā emitentam bija jāuzņemas atbildība ieguldītāja priekšā un jāatmaksā pirkuma summa, kā arī jāizpērk akcijas. Turpmāk valsts tiesa jautā, vai bija pretrunā Otrajai uzņēmējdarbības tiesību direktīvai prasīt no akciju sabiedrības ievērot minēto atbildību, lai gan tas nozīmēja, ka sabiedrībai jāizmanto savi tīrie aktīvi (parakstītais kapitāls un [nedalāmās] rezerves) un/vai tas varēja izraisīt sabiedrības maksātnespēju.

52.      Valsts tiesas galvenās bažas būtībā šķiet saistītas ar to, ka kaut kādā mērā Austrijas rīcība, īstenojot “citus” ES pasākumus – proti, Akcionāru aizsardzības direktīvas –, var būt bijusi tāda, ko ES likumdevējs nemaz nav paredzējis, un ka tādējādi Austrija (netīši) ir radījusi situāciju, kurā par tiesību pārkāpumu paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ko piešķir viena vai vairākas minētās direktīvas, ir pretrunā Otrajai uzņēmējdarbības tiesību direktīvai. Tāpēc, lai maksimāli labāk palīdzētu valsts tiesai, es pirmo triju jautājumu analīzē izmantošu zināmā mērā neierastu pieeju. Vispirms es aplūkošu, kas minētajās trīs direktīvās ir (un – vēl svarīgāk – nav) teikts par to, kā tās jāīsteno, pievēršot uzmanību rīcības brīvības apjomam, ko ES likumdevējs paredzējis dalībvalstīm. Tad es pievērsīšos Otrajai uzņēmējdarbības tiesību direktīvai un izskatīšu (daudzos) minētās direktīvas noteikumus, ko iesniedzējtiesa norādījusi, jautājot, vai kāds no minētajiem noteikumiem tomēr nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamata tiesvedībā.

 Akcionāru aizsardzības direktīvas

 Prospektu direktīva

53.      Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošina, ka atbildība par informāciju, kas sniegta prospektā, attiecīgi gulstas vismaz uz inter alia emitentu. Valsts tiesiskais regulējums, kurš paredz akciju sabiedrības kā emitentes atbildību pret ieguldītāju gadījumā, kad tiek pārkāpti informācijas pienākumi, ne tikai tiek pieļauts, bet pat atbilst minētajam noteikumam. Taisnība, ka 6. panta 1. punkts ļauj par informācijas pienākuma neizpildi noteikt atbildību “attiecīgi” citām struktūrām, kas nav emitentes. Tomēr Tiesā iesniegtajos materiālos nav nekā, kas liecinātu, ka šajā lietā par Immofinanz – emitenta – prospektā ietverto informāciju būtu atbildīgs kāds cits, izņemot pašu sabiedrību. Apstākļos, kad emitents atbild par sniegto informāciju, 6. pantā ir skaidri prasīts noteikt emitenta atbildību, ja minētā informācija ir nepareiza vai maldinoša.

54.      Prospektu direktīvas 6. panta 1. punktā nav precizēts, kādus “administratīvos pasākumus” veic vai kādas “administratīvās sankcijas” uzliek tādas atbildības noteikšanas gadījumā. Direktīvas 6. panta 2. punktā ir norādīts (obligātā izteiksmē), ka dalībvalstis nodrošina, ka “normatīvie un administratīvie akti par civiltiesisko atbildību” attiecas uz “personām, kas atbildīgas par prospektā sniegto informāciju”, tomēr arī šeit nav precizēts, kāds civiltiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu jāparedz. Direktīvas 25. pantā ir tikai apstiprināts, ka administratīvie pasākumi vai administratīvās sankcijas, ko dalībvalstīm prasa uzlikt, “neskar to civiltiesisko[-ās] atbilstības [atbildības] režīmu[s]” (vai pat to tiesības uzlikt kriminālsankcijas).

55.      Tāpēc saskaņā ar Prospektu direktīvu dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība – kuru īstenojot jāievēro vispārīgie ES tiesību principi un visi attiecīgie ES tiesību aktu noteikumi – izvēlēties tiesiskās aizsardzības līdzekļa veidu, ko tās dara pieejamu atbilstīgi savam civiltiesiskās atbilstības [atbildības] režīmam.

56.      Šajā gadījumā valsts tiesiskais regulējums pamatlietā paredz pirkuma cenas atmaksāšanu, kas notiek vienlaikus ar apmaiņu pret akcijām, kuras tiek atdotas atpakaļ sabiedrībai. Minētā tiesiskās aizsardzības līdzekļa izvēle ir dalībvalsts ziņā. Tas acīmredzami neskar un neietekmē kriminālsankcijas vai administratīvos pasākumus vai sankcijas, ko arī var veikt. Prospektu direktīva to katrā ziņā pieļauj. Tas acīmredzami ir samērīgi ar ieguldītājam nodarīto kaitējumu. Tas nav acīmredzami nesamērīgs ar informācijas prasību neizpildi. Tas visdrīzāk atturēs emitentus no vēlmes maldināt ieguldītājus, vedinot viņus uz akciju iegādi, bet neizpildot savu informācijas sniegšanas pienākumu; un tādējādi tas visdrīzāk būs efektīvs un preventīvs. Tāpēc, manuprāt, tie abi atbilst ES tiesību vispārīgajiem principiem un visdrīzāk veicina Prospektu direktīvas izvirzīto mērķu sasniegšanu.

 Atklātības prasību direktīva

57.      Atklātības prasību direktīvas 7. pantā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošina, ka emitents vai tā administratīvās, vadības vai uzraudzības struktūrvienības atbild par informāciju, ko sagatavo un dara zināmu atklātībai saskaņā ar minēto direktīvu. Valsts tiesiskais regulējums, kas paredz sabiedrības kā emitentes atbildību par minētajā direktīvā paredzēto noteikumu neizpildi, manuprāt, pareizi atspoguļo minētā panta prasības. Tāds noteikums arī nešķiet esam pretrunā minētās direktīvas 17. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.

58.      Atklātības prasību direktīvā nav precizēts, kāds civiltiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu jādara pieejams, kad nosaka emitenta atbildību. Direktīvas 28. panta 1. punktā ir tikai prasīts, lai dalībvalstis nodrošina, ka “[tiek] vei[kti] vismaz atbilstīg[i] administratīv[i] pasākum[i] vai piemēro[tas] civiltiesiskās un/vai administratīvās sankcijas atbildīgām personām” (neskarot to tiesības uzlikt kriminālsankcijas), piebilstot, ka “dalībvalsts gādā par to, ka šie pasākumi ir efektīvi, samērā ar nodarījumu un preventīvi”.

59.      Tāpat kā Prospektu direktīvā, arī šeit ES likumdevējs ir paredzējis dalībvalstīm plašu rīcības brīvību. Manuprāt, tiesiskās aizsardzības līdzeklis, saskaņā ar kuru sabiedrībai jāatdod pirkuma cena un jāatpērk savas akcijas, pilnībā iekļaujas minētās rīcības brīvības robežās un (kā esmu jau norādījusi iepriekš) ir neapstrīdams, aplūkojot tā atbilstību ES tiesību vispārīgajiem principiem. Ciktāl es varu spriest, tas arī neskar un neietekmē kriminālsankcijas vai administratīvos pasākumus vai sankcijas, ko arī var veikt.

 Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva

60.      Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. pantā ir prasīts, lai dalībvalstis gādā par to, lai varētu veikt “attiecīgus administratīvus pasākumus” vai piemērot “administratīvas sankcijas” pret “personām, kas ir atbildīgas” par to, ka pārkāpti minētās direktīvas noteikumi, “neskarot dalībvalstu tiesības uzlikt kriminālsankcijas”. Tāpat kā Prospektu direktīvā un Atklātības prasību direktīvā, Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvā nav precizēts, kāds civiltiesiskās aizsardzības līdzeklis būtu jādara pieejams, kad nosaka emitenta atbildību. Tādējādi dalībvalstīm šajā ziņā atkal ir plaša rīcības brīvība, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti ES tiesību vispārīgajos principos un visos citos attiecīgajos ES tiesību aktos. Ciktāl akciju sabiedrība pārkāpj minētās direktīvas noteikumus, valsts tiesiskais regulējums, kas nosaka tai atbildību par minēto neizpildi, atbilst Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas 14. panta tekstam un mērķim.

61.      Austrijas valsts tiesībās tās civiltiesiskās atbildības režīmā paredzētais tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja tiek noteikta tāda atbildība, manuprāt, pilnīgi iekļaujas dalībvalstīm piešķirtās rīcības brīvības robežās. Manuprāt (iemeslus esmu jau norādījusi), tas arī pilnībā atbilst ES tiesību vispārīgajiem principiem. Visbeidzot, ciktāl es varu spriest, tas neskar un neietekmē kriminālsankcijas vai administratīvos pasākumus vai sankcijas, ko arī var veikt.

62.      Tāpēc es secinu, ka Prospektu direktīva, Atklātības prasību direktīva un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīva pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka, ja akciju sabiedrība neizpilda savus pienākumus, kas tai noteikti minētajās direktīvās, tai jāatpērk savas akcijas un jāatdod pirkuma cena atpakaļ ieguldītājam.

 Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva

63.      Lai gan Akcionāru aizsardzības direktīvas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu (lai gan, tik tiešām, tas šķiet esam saskaņā ar to tekstiem un izvirzītajiem mērķiem), vai tas tomēr – kā apgalvo Immofinanz – pārkāpj Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas noteikumus?

64.      Immofinanz un Aviso Zeta apgalvo, ka Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nepieļāva tādu valsts tiesisko regulējumu, jo tas ir pretrunā kapitāla saglabāšanas principam, aizliegumam sabiedrībai iegādāties pašai savas akcijas un vienādas attieksmes principam. It īpaši Immofinanz un Aviso Zeta apgalvo, ka Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nepieļāva saistīt tādu atbildību ar sabiedrības tīrajiem aktīviem vai padarīt to tik apjomīgu, ka tā varētu izraisīt akciju sabiedrības maksātnespēju.

65.      A. Hirmann, Portugāles valdība un Komisija apgalvo, ka Otrā direktīva pieļāva konkrēto valsts tiesisko regulējumu, pat ja saistību izpildes nolūkā akciju sabiedrībai nāktos izmantot savus tīros aktīvus vai tas varētu izraisīt akciju sabiedrības maksātnespēju.

66.      Austrijas valdība tikai pievērš Tiesas uzmanību diviem Oberster Gerichtshof (Austrijas Augstākā tiesa) spriedumiem, kuri taisīti 2011. gada 30. martā (26) un 2012. gada 15. martā (27) un kuriem tā piekrīt. Minētajos spriedumos Oberster Gerichshof apgalvo, ka Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas noteikumi pieļāva akciju pirkuma līguma atcelšanu un samaksātās naudas atdošanu atpakaļ.

67.      Es uzskatu, ka Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva pieļauj konkrēto valsts tiesisko regulējumu.

68.      Iesniedzējtiesa ir pieminējusi daudzus Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas noteikumus. Lai manis veiktajā analīzē būtu zināma kārtība, es tiem pievērsīšos šādā secībā: 1) iesākumā es apsvēršu, vai A. Hirmann izdarītais maksājums saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu ir izmaksa, kura aizliegta 15. pantā un kuras atgūšanu paredz 16. pants; 2) tālāk es apsvēršu noteikumu, kas aizliedz sabiedrībām iegādāties pašām savas akcijas, un izņēmumus no tā (18., 19. un 20. pants); 3) tad es izskatīšu prasību par vienādu attieksmi pret akcionāriem (42. pants,); 4) savu analīzi es pabeigšu, aplūkojot atlikušo iesniedzējtiesas minēto pantu (12. pants); 5) visbeidzot es apsvēršu, vai iespēja, ka tāda pienākuma izpildei akciju sabiedrībai var nākties izmantot savus tīros aktīvus vai arī tas var izraisīt akciju sabiedrības maksātnespēju, ietekmē manis izdarīto secinājumu.

 Noteikumi par izmaksām (15. un 16. pants)

69.      Direktīvas 15. pantā bija aizliegts izdarīt izmaksas akcionāriem, ja sabiedrības pēdējos gada pārskatos bija norādīts, ka tās tīrie aktīvi ir vai pēc izmaksu izdarīšanas kļūtu mazāki nekā parakstītais kapitāls. (6. pantā bija noteikts minimālā parakstītā kapitāla apjoms, kam jābūt akciju sabiedrībai, lai to nodibinātu vai lai tā saņemtu atļauju sākt darbību.) Tomēr, vai termins “izmaksas” ietvēra sabiedrības pienākumu atmaksāt iegādes cenu ieguldītājam apstākļos, kad tā nav izpildījusi savu pienākumu sniegt informāciju?

70.      Direktīvas 15. pantā minētais termins “izmaksas” nebija definēts Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā, lai gan 15. panta 1. punkta d) apakšpunktā bija noteikts, ka tās “nozīmē akciju dividenžu un procentu izmaksāšanu”. Man šķiet, ka šis termins jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver maksājumu kā kompensāciju ieguldītājam, kuram nodarīts kaitējums sabiedrības pienākuma neizpildes dēļ.

71.      Tāda interpretācija nav pretrunā 15. panta mērķim, kurš, kā noformulēts Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas preambulas otrajā un ceturtajā apsvērumā, bija nodrošināt līdzvērtīgu obligātās aizsardzības līmeni gan akciju sabiedrību akcionāriem, gan to kreditoriem inter alia prasot, lai akciju sabiedrības saglabā savu kapitālu, “īpaši aizliedzot jebkuru kapitāla samazināšanu, sadalot to starp akcionāriem, ja tiem uz to nav tiesību”. Nolūks bija nepieļaut nepienācīgas izmaksas no parakstītā kapitāla akcionāriem akcionāru statusā, uz kurām viņiem nav tiesību. Savukārt maksājums ieguldītājam, kuru sabiedrības prospekts maldinājis, pamudinot viņu iegādāties akcijas, nav izmaksāts viņam kā akcionāram (iemeslu dēļ, ko es tūlīt paskaidrošu), un tas ir kompensācijas maksājums, uz kuru minētajai personai ir tiesības.

72.      Tādu maksājumu neierosina pati sabiedrība, bet tas tiek veikts, lai izpildītu juridisku pienākumu. Pienākums veikt maksājumu izriet nevis no sabiedrības attiecībām ar esošiem akcionāriem, bet no tās attiecībām ar potenciāliem ieguldītājiem, kuri sava ieguldījumu lēmuma pieņemšanai paļaujas uz sabiedrības prospektu. Tādējādi, ja valsts tiesā šajā lietā izskatāmās tiesvedības beigās tiktu izdots rīkojums izdarīt maksājumu, minētais maksājums tiktu izdarīts tāpēc, ka A. Hirmann ir kreditors – trešā persona ar prasību pret sabiedrību, nevis tāpēc, ka viņš ir akcionārs.

73.      Manuprāt, tāds maksājums nav kapitāla “izmaksa” 15. panta 1. punkta nozīmē, pat ja kreditors, trešā persona, vienlaikus ir arī attiecīgās sabiedrības akcionārs. Šo tēzi palīdzēs paskaidrot vairāki piemēri.

74.      Pieņemsim, piemēram, ka sabiedrības biroja ēkas īpašnieks ir arī sabiedrības akcionārs un sabiedrība laicīgi nesamaksā viņam īres maksu. Īpašnieks caur tiesu pieprasītu īres maksas parādu. Viņa tiesības uz īres maksu nebūtu pamatotas uz viņa kā akcionāra statusu, un sabiedrības īres maksas maksājumi īpašniekam (pēc sarakstes vai saskaņā ar tiesas rīkojumu) nebūtu kapitāla izmaksa 15. panta nozīmē.

75.      Līdzīgi, ja sabiedrības darbinieks, kurš iegādājies vai saņēmis minētās sabiedrības akcijas, tiktu vēlāk ievainots darbā, jo sabiedrība nav izpildījusi savu darbinieku aizsardzības pienākumu, viņa tiesības uz zaudējumu piedziņu no sabiedrības, lai saņemtu atlīdzību par ievainojumiem, nebūtu nekādā veidā saistītas ar viņa kā akcionāra statusu. Minētajos apstākļos atlīdzības izmaksa no sabiedrības puses nebūtu kapitāla izmaksa.

76.      Tā kā maksājums kreditoram – trešajai personai, kurš vienlaikus ir arī akcionārs, nav kapitāla “izmaksa” 15. panta nozīmē, minētais noteikums pieļauj tādu maksājumu.

77.      Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 16. pantā ir tikai prasīts atdot visas izmaksas, kas izdarītas pretrunā 15. panta noteikumiem. No secinājuma, ko esmu izdarījusi par 15. panta pareizu piemērošanu, izriet, ka 16. pants situāciju “neapdraud”.

 Noteikums, kas aizliedz sabiedrībai iegādāties pašai savas akcijas, un izņēmumi no tā

78.      Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 18. panta 1. punktā sabiedrībām bija aizliegts parakstīties pašām uz savām akcijām. Tomēr 19. pantā bija noteikts, ka dalībvalstis var atļaut sabiedrībai iegādāties pašai savas akcijas saskaņā ar minētajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, savukārt 20. pants atļāva dalībvalstīm nepiemērot 19. pantu īpašiem apstākļiem, kuros sabiedrība iegādājās akcijas.

79.      Minēto pantu mērķis bija aizsargāt akcionārus un kreditorus no tirgus uzvedības, kas var samazināt sabiedrības kapitālu un nepatiesi paaugstināt tās akciju cenu. Tas, ka sabiedrība iegūst pati savas akcijas, nav pretrunā minētajam mērķim, ja to prasa juridisks pienākums. Kā Portugāles valdība un Komisija pareizi norāda, 20. panta 1. punkta d) apakšpunktā dalībvalstīm ir konkrēti dota iespēja atļaut sabiedrībai iegūt akcijas “uz juridiska pienākuma pamata”, neizmantojot 19. pantā noteikto procedūru. Tādējādi, ciktāl aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums prasa, lai akciju sabiedrība iegādātos (atpirktu) savas akcijas – kas būtu kā daļa no tiesiskās aizsardzības līdzekļa par sabiedrības pienākumu neizpildi –, tā ir iegāde uz juridiska pienākuma pamata, ko dalībvalstis saskaņā ar 20. panta 1. punkta d) apakšpunktu konkrēti drīkst atļaut.

80.      No tā izriet, ka 18. pants nelika šķēršļus aplūkojamajam valsts tiesiskajam regulējumam.

 Vienlīdzīgas attieksmes princips

81.      Direktīvas 42. pantā bija paredzēts, ka, ieviešot Otro uzņēmējdarbības tiesību direktīvu, dalībvalstīm bija jānodrošina “vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa akcionāriem”. Minēto pienākumu piemēroja, kā tas skaidri izrietēja no frāzes “lai ieviestu šo direktīvu”, tikai tā konkrētā pasākuma ietvaros (28).

82.      Akcionārs, kuram ir juridiskas tiesības uz zaudējumu atlīdzību par akciju iegādi, kas veikta uz maldinoša prospekta pamata, nav tādā pašā pozīcijā kā akcionārs, kurš uz minēto prospektu nepaļāvās. Tāpēc vienādas attieksmes pret akcionāriem princips neliedz nodrošināt tiesiskās aizsardzības līdzekli akcionāram (29), kuram ir tiesības uz tādu tiesiskās aizsardzības līdzekli.

 12. pants

83.      Saskaņā ar Otrās direktīvas 12. pantu akcionārus nevarēja atbrīvot no to pienākuma apmaksāt savu ieguldījumu, tādējādi – ar prasību apmaksāt visu pie sabiedrības dibināšanas parakstīto kapitālu – aizsargājot to. Tā kā A. Hirmann a) nopirka parastās akcijas sekundārajā tirgū un b) pilnībā apmaksāja minētās akcijas, šis noteikums šajā gadījumā nav būtisks.

 Situācija, ja maksājuma izdarīšanai jāizmanto parakstītais kapitāls vai [nedalāmās] rezerves vai ja tas var izraisīt sabiedrības maksātnespēju.

84.      Iesākumā es norādīju, ka, ciktāl es varu spriest, šis jautājums ir hipotētisks. Šai tiesai iesniegtajos materiālos nav nekā, kas liecinātu, ka tad, ja tiesa liktu Immofinanz atpirkt 1375,02406 akcijas un samaksāt A. Hirmann EUR 10 013,75 un uzkrātos procentus, tai šā pienākuma izpildei būtu jātērē [nedalāmās] rezerves vai jāizmanto parakstītais kapitāls.

85.      Ja un ciktāl jāatbild uz šo jautājumu, es nemainu savu uzskatu par to, ka, tā kā tāds maksājums kreditoram, trešajai personai, nav kapitāla izmaksa 15. panta nozīmē, uz minēto maksājumu neattiecās ierobežojumi, kurus minētais pants noteica kapitāla apjomam, ko akciju sabiedrība drīkst izmaksāt saviem akcionāriem. No tā izriet, ka 15. pants nebūtu aizliedzis akciju sabiedrībai, kas nav izpildījusi savu pienākumu, samaksāt kompensāciju ieguldītājam, pat ja minētā pienākuma izpilde būtu nozīmējusi, ka sabiedrībai jāizmanto savi tīrie aktīvi, un varbūt pat izraisījusi sabiedrības maksātnespēju.

86.      Tomēr es varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka no šai Tiesai iesniegtās informācijas izriet, ka šis jautājums ir drīzāk hipotētisks, nevis reāls.

87.      Tāpēc es secinu, ka Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva pieļāva tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots šajā tiesvedībā.

 Ceturtais un piektais jautājums

88.      Savā ceturtajā un piektajā jautājumā valsts tiesa būtībā lūdz skaidrojumu par notikumu iestāšanās laiku, tāpēc es šos jautājumus skatīšu kopā. Apgalvotais pārkāpums notika 2005. gada 7. janvārī. A. Hirmann iesniedza prasību par tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu 2011. gada 15. augustā. Vai Nodrošinājumu direktīva nepieļauj un/vai Otrā uzņēmējdarbības tiesību direktīva nepieļāva tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz akciju iegādes atcelšanu ar atpakaļejošu spēku, kā rezultātā jāatdod atpakaļ sākotnēji samaksātā iegādes cena, kas samaksāta pārkāpuma dienā (atlīdzība, pamatojoties uz akciju vērtību ex tunc)? Vai tomēr minētās direktīvas faktiski pieprasīja, lai emitenta atbildība tiktu noteikta ar atsauci uz akciju cenu prasības celšanas dienā (atlīdzība, pamatojoties uz akciju vērtību ex nunc)?

89.      A. Hirmann apgalvo, ka viņam ir tiesības saņemt sākotnējo samaksāto iegādes cenu (plus procentus), pamatojoties uz to, ka, ja viņš nebūtu maldināts, viņš nebūtu piedalījies akciju darījumā. Austrijas valdība, kura ir pievienojusies Oberster Gerichtshof paustajai nostājai (30) tajā ziņā, ka akcionāru aizsardzībai ir priekšroka salīdzinājumā ar sabiedrības akciju kapitāla kopuma saglabāšanu neskartu, minētos jautājumus neskata.

90.      Immofinanz savukārt apgalvo, ka atļauja ieguldītājam pieprasīt atmaksāt sākotnēji samaksāto iegādes cenu var radīt tādas pašas sekas kā sabiedrības atzīšana par neesošu. Tas radītu tiesisko nenoteiktību un būtu pretrunā Nodrošinājumu direktīvas 12. un 13. pantam, kuros ir izsmeļoši izklāstīti nosacījumi, ar kādiem sabiedrību var atzīt par neesošu. Tad vēl Immofinanz iebilst (pamatojoties uz spriedumu lietā E. Friz (31) un ar Aviso Zeta atbalstu šajā jautājumā), ka sabiedrības nepārtrauktas pastāvēšanas saglabāšana ir pats galvenais. Tādējādi, ja akciju darījums ir jāatceļ, akcijas jāatdod Immofinanz un nauda – ieguldītājam, tad atmaksājamā summa ir jāaprēķina ex nunc (akciju vērtība prasības celšanas laikā), nevis ex tunc (sākotnēji samaksātā iegādes cena).

91.      Portugāles valdība un Komisija uzskata, ka Nodrošinājumu direktīvas 12. un 13. pants nav piemērojams. Akciju darījuma atcelšana neizraisītu Immofinanz atzīšanu par neesošu. Tādu nolēmumu var pieņemt tikai tiesa. Turklāt ne minētajos Nodrošinājumu direktīvas pantos, ne Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā nav prasīts, lai līguma atcelšana radītu tikai ex nunc iedarbību vai lai jebkura izrietošā atbildība tiktu noteikta uz ex nunc pamata. Komisija piebilst, ka valsts tiesai jānosaka emitenta atbildības apjoms, ievērojot vienlīdzīgas attieksmes pret vienāda statusa akcionāriem principu.

92.      Es piekrītu Portugāles valdības un Komisijas apgalvojumiem.

93.      Nodrošinājumu direktīvas 12. panta a) punktā ir noteikts, ka “nevar paredzēt citādu kārtību sabiedrību atzīšanai par neesošām, kā tikai ar tiesas nolēmumu” un ka sabiedrības var atzīt par neesošām tikai un vienīgi kādā no 12. panta b) punkta i) līdz vi) apakšpunktā minētajiem sešiem gadījumiem. Direktīvas 13. pants attiecas uz tādas atzīšanas par neesošu sekām. Tomēr tiesas nolēmums par to, ka sabiedrībai ir radusies atbildība pret ieguldītāju, nav tas pats, kas sabiedrības atzīšana par neesošu. Līdz ar to Nodrošinājumu direktīvas 12. un 13. pants acīmredzami neattiecas uz akciju sabiedrības, kura nav izpildījusi savu informācijas pienākumu, atbildību; minētie panti arī neskar jautājumu par to, vai tāda atbildība rada ex nunc vai ex tunc iedarbību.

94.      Akcionāru aizsardzības direktīvās nav ietvertas īpašas prasības attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļa veidu, kas dalībvalstij jānosaka, ja emitents neizpilda savu informācijas pienākumu, neskarot to, ka uzliktajām sankcijām jābūt “efektīvām, samērīgām ar nodarījumu un preventīvām”. Līdz ar to dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, kurā katrā ziņā ietilpst nolēmums par to, vai akciju darījuma atcelšanai jārada ex tunc vai ex nunc iedarbība.

95.      Spriedumā lietā E. Friz (32) Tiesa ir uzskatījusi, ka, ja patērētājs ir izmantojis savas tiesības atteikties no dalības slēgtā nekustamo īpašumu fondā, kas izveidots kā personālsabiedrība, (Direktīva 85/577) (33) pieļāva iespēju atcelt līgumu uz ex nunc pamata. (34) Minēto spriedumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas pieprasa no dalībvalstīm dažādo šeit aplūkojamo direktīvu kontekstā nodrošināt, lai akciju darījuma atcelšana, kas rodas no sabiedrības informācijas pienākumu neizpildes, radītu tikai ex nunc iedarbību.

96.      Visbeidzot Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas 12., 15., 16., 18., 19. un/vai 42. panta tekstā es neatrodu nekā tāda, kas liecinātu, ka tāda prasība ir bijusi tajos ietverta. Es piekrītu Komisijai, ka valsts tiesai var būt jāveic pasākumi, lai nodrošinātu vienādu attieksmi pret visiem akcionāriem, kuri nopirkuši akcijas uz vienas un tās pašas maldinošās informācijas pamata, kā tas prasīts 42. pantā. Neskarot to, es uzskatu, ka visi minētie panti ir nebūtiski nolēmuma pieņemšanai par ex tunc/ex nunc aspektu. Kā esmu jau norādījusi, minētais nolēmums jāpieņem saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

 Secinājumi

97.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Handelsgericht Wien uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1.      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/71/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/109/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/6/EK pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka, ja akciju sabiedrība neizpilda savus pienākumus, kas tai noteikti minētajās direktīvās, tai ir jāatpērk savas akcijas un jāatmaksā pirkuma cena atpakaļ ieguldītājam. Tādu valsts tiesisko regulējumu pieļauj arī Padomes Direktīvas 77/91/EEK 12., 15., 16., 18., 19. un/vai 42. pants;

2.      gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/101/EK, gan Padomes Direktīva 77/91/EEK pieļauj akciju iegādes atcelšanu ar atpakaļejošu spēku, kā rezultātā ir jāatdod atpakaļ sākotnēji samaksātā pirkuma cena.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1976. gada 13. decembra Otrā Direktīva 77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 58. panta otrā punkta nozīmē, lai aizsargātu sabiedrības dalībnieku un trešo personu intereses (OV 1977, L 26, 1. lpp.). Otro uzņēmējdarbības tiesību direktīvu atcēla un aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/30/ES par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma par Eiropas Savienības darbību 54. panta otrā punkta nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 315, 74. lpp.). Iepriekš tā bija grozīta ar Padomes 1992. gada 23. novembra Direktīvu 92/101/EEK, ar ko Direktīvu 77/91/EEK groza attiecībā uz akciju sabiedrību dibināšanu un to kapitāla uzturēšanu un mainīšanu (OV 1992, L 347, 64. lpp.), kā rezultātā radās redakcija, kura bija spēkā akciju iegādes līguma slēgšanas dienā 2005. gada 7. janvārī, par kuru tika celta prasība valsts tiesā. Vēlāk tā tika grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. Gada 6. Septembra Direktīvu 2006/68/EK, ar ko Padomes Direktīvu 77/91/EEK groza attiecībā uz akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla saglabāšanu un mainīšanu (OV L 264, 32. lpp.) un Padomes 2006. Gada 20. Novembra Direktīvu 2006/99/EK, ar ko pielāgo dažas direktīvas uzņēmējdarbības tiesību jomā saistībā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanos (OV 2009, L 259, 14. lpp.).

3 – Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmi.

4 – Direktīvas 2012/30 17. pants aizstāja 15. pantu Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā, kas minēta iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

5 –       Direktīvas 2012/30 20. pants aizstāja 18. pantu Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā, kas minēta iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

6 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un par Direktīvas 2001/34/EK grozījumiem (OV L 345, 64. lpp.). Dalībvalstīm šī direktīva bija jātransponē ne vēlāk kā 2005. gada 1. jūlijā (29. pants). Man nav zināms, vai šī Prospektu direktīvas versija bija transponēta Austrijas tiesībās 2005. gada 7. janvārī – dienā, kad tika noslēgts akciju iegādes līgums. Ja tā nebija transponēta, valsts tiesību akti, iespējams, ir atainojuši Direktīvas 89/298/EEK prasības (OV L 124, 8. lpp.). Kopš tā laika Prospektu direktīva ir grozīta ar Direktīvu 2008/11/EK (OV L 76, 37. lpp.), lai gan 6. un 25. pants, kas ir būtiski šajā lietā, netika grozīti.

7 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 15. decembra Direktīva 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, un par grozījumiem Direktīvā 2001/34/EK (OV L 390, 38. lpp.). Šī direktīva bija jātransponē līdz 2007. gada 20. janvārim, tāpēc akciju iegādes dienā valsts tiesības varēja būt atspoguļotas pārskatāmības prasības, kas paredzētas iepriekš minētajā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 28. maija Direktīvā 2001/34/EK par vērtspapīru iekļaušanu fondu biržas oficiālajā sarakstā un par informāciju, kas jāpublicē par tādiem vērtspapīriem, kura stājās spēkā 2001. gada 26. jūlijā un ar kuru tika kodificētas vairākas agrākas direktīvas, tostarp 1982. gada 15. februāra Direktīva 82/121/EEK par informāciju, kas regulāri jāpublicē sabiedrībām, kuru akcijas ir iekļautas oficiālā biržas sarakstā (OV 1982, L 48, 26. lpp.).

8 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 28. janvāra Direktīva 2003/6/EK par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (OV L 96, 16. lpp.). Lai gan, ņemot vērā direktīvas mērķi, tai labāk derētu nosaukums “Tirgus integritātes direktīva”, parasti to dēvē par Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvu, tāpēc es šajā viedoklī ievērošu šo paražu. Dalībvalstīm tika prasīts transponēt šo direktīvu līdz 2004. gada 12. oktobrim. Kopš tā laika tā ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/78/ES, ar ko groza Direktīvas 98/26/EK, 2002/87/EK, 2003/6/EK, 2003/41/EK, 2003/71/EK, 2004/39/EK, 2004/109/EK, 2005/60/EK, 2006/48/EK, 2006/49/EK un 2009/65/EK attiecībā uz Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Banku iestādes), Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes) un Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes) pilnvarām (OV L 331, 120. lpp.), bet 14. panta 1. punkts, kas tiek aplūkots šajā lietā, netika grozīts.

9 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Direktīva 2009/101/EK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma 48. panta otrā punkta nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses (OV L 258, 11. lpp.). Šī direktīva tika pieņemta pēc valsts tiesā aplūkojamā akciju iegādes darījuma. Valsts tiesas minētie 12. un 13. pants līdz šim nav grozīti.

10 – Es atsaukšos uz minētajām direktīvām kopumā kā uz Akcionāru aizsardzības direktīvām.

11 – Šis uzskaitījums ir saglabāts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētās Direktīvas 2012/30 1. pantā un I pielikumā.

12 – Direktīvas 2012/30 6. pants aizstāja 6. pantu Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā.

13 – Direktīvas 2012/30 14. pants aizstāja 12. pantu Otrajā uzņēmējdarbības tiesību direktīvā.

14 – Aizstāts ar Direktīvas 2012/30 17. pantu.

15 –      Aizstāts ar Direktīvas 2012/30 20. pantu.

16 – Aizstāts ar Direktīvas 2012/30 21. pantu.

17 – 19. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

18 – 19. panta 1. punkta c) apakšpunkts.

19 – 19. panta 1. punkta d) apakšpunkts.

20 – Aizstāts ar Direktīvas 2012/30 22. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

21 – Direktīvas preambulas pirmais un otrais apsvērums.

22 –      Patērētāji šā noteikuma izpratnē ir privātpersonas, kuras darbojas savā, nevis sabiedrības vārdā. Šķiet, ka uz A. Hirmann saistībā ar viņa akciju iegādi attiecas šī definīcija.

23 – Lasītājam var šķist dīvaini, ka A. Hirmann akciju pirkumā ir tikusi iekļauta akcijas daļa. Tomēr tieši šis skaitlis ir norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

24 – Atklātības prasību direktīvas 28. panta 1. punktā ir minētas arī civiltiesiskās sankcijas.

25 – Skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmi, kurā ir norādīta tolaik spēkā esošā Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas redakcija.

26 – Lieta 7 Ob 77/10i.

27 – Lieta 6 Ob 28/12d.

28 – Tiesas 2009. gada 15. oktobra spriedums lietā C-101/08 Audiolux SA u.c./Groupe Bruxelles Lambert SA u.c. un Bertelsmann AG u.c. (Krājums, I-9823. lpp., 37.–42. punkts). Skat. arī Otrās uzņēmējdarbības tiesību direktīvas preambulas piekto apsvērumu.

29 – Ja tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekli ir vairāk nekā vienam akcionāram, valsts tiesai, nosakot sabiedrības atbildības apjomu pret katru no tiem, acīmredzami būs jāpiemēro vienlīdzīgas attieksmes pret vienāda statusa akcionāriem princips.

30 – Skat. iepriekš 26. un 27. zemsvītras piezīmi.

31 – Minēts 39. punktā.

32 – Minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē.

33 – Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/577/EEK par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (OV L 372, 31. lpp.).

34 – Spriedums lietā E. Friz, minēts 39. un 50. punktā.