Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2012. gada 8. maijā (1)

Lieta C-44/11

Finanzamt Frankfurt am Main V-Höchst

pret

Deutsche Bank AG

(Bundesfinanzhof (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

PVN – Portfeļa pārvaldības pakalpojumi – Atbrīvojums – Pamatpakalpojumi un papildpakalpojumi – Pakalpojumu sniegšanas vieta





1.        Saskaņā ar PVN direktīvas (2) noteikumiem atsevišķi finanšu darījumi ir atbrīvoti no PVN maksāšanas. Situācijās, ja [pakalpojumu] sniedzējs un klients neveic uzņēmējdarbību vienā valstī, banku un finanšu darījumu veikšana notiek klienta saimnieciskās darbības veikšanas vietā vai dzīvesvietā.

2.        Vācijas Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) vēlas uzzināt, kā šie noteikumi ir piemērojami portfeļa pārvaldības pakalpojumiem, kuros, attiecīgās stratēģijas ietvaros, klients ļauj bankai savā vārdā un uzdevumā brīvi pirkt un pārdot vērtspapīrus, apmaiņā pret maksu, kas aprēķināta kā procentuāls apjoms no vērtspapīru vērtības. Tā arī vēlas uzzināt, vai šādu pakalpojumu galvenās sastāvdaļas ir jāskata kopā vai atsevišķi un, visbeidzot, kura sastāvdaļa ir svarīgākā, veicot klasifikāciju.

 Eiropas Savienības (ES) tiesības

3.        2008. gadā, kas ir pamattiesvedībā apskatītais taksācijas gads, PVN direktīvas 56. panta 1. punktā, ciktāl tas attiecas uz šo situāciju, bija paredzēts:

“Attiecībā uz turpmāk norādītajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pakalpojumu saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, bet ne pakalpojumu sniedzēja valstī, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz pakalpojumu, vai – ja tādu nav – pakalpojumu saņēmēja pastāvīgās adreses vieta vai parastā dzīvesvieta:

[..]

e)      banku, finanšu un apdrošināšanas darījumi, ieskaitot pārapdrošināšanas darījumus, izņemot seifu īri;

[..]” (3).

4.        Saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktu dalībvalstīm no aplikšanas ar nodokli ir jāatbrīvo vairāki finanšu darījumi:

“a)      apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumus, ieskaitot saistītus pakalpojumus, ko veic apdrošināšanas mākleri un apdrošināšanas aģenti;

b)      kredīta piešķiršanu un kredīta starpniecību, kā arī kredīta pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

c)      starpniecību vai jebkurus darījumus ar kredītu garantijām vai jebkuru citu naudas nodrošinājumu, kā arī kredīta garantiju pārvaldi, ko veic persona, kura piešķir kredītu;

d)      darījumiem, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, bet izņemot parādu piedziņu;

e)      darījumus, tostarp starpniecību, kas attiecas uz valūtu, banknotēm un monētām, ko lieto par likumīgu maksāšanas līdzekli, izņemot kolekciju priekšmetus, t.i., zelta, sudraba vai cita metāla monētas vai banknotes, ko parasti nelieto kā likumīgu maksāšanas līdzekli, vai arī monētas, kurām ir numismātiska vērtība;

f)      darījumus – tostarp starpniecību, izņemot pārvaldi un uzraudzību, – kas attiecas uz akcijām un daļām sabiedrībās vai apvienībās, bezseguma parādzīmēm un citiem vērtspapīriem, tomēr izņemot dokumentus, kas rada īpašumtiesības uz precēm, un izņemot 15. panta 2. punktā minētās tiesības vai vērtspapīrus [(4)];

g)      dalībvalstu noteiktu īpašu ieguldījumu fondu [(5)] vadīšanu;

[..]”.

5.        No minētajiem noteikumiem f) un g) (6) punkti attiecas uz šo lietu. Turklāt atbrīvojums saskaņā ar 135. panta 1. punktu attiecas uz: h) pastmarku, nodokļu marku un citu līdzīgu marku piegādi par nominālvērtību; i) derībām, loterijām un citiem azartspēļu veidiem; j) ēku un zem tām esošās zemes piegādi; k) neapbūvētas zemes, kas nav apbūves zeme, piegādi, un l) nekustama īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu.

6.        135. panta 2. punkta d) apakšpunkts no iepriekš minētā 135. panta 1. punkta l) apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma izslēdz seifu izīrēšanu. Tāpēc šādi darījumi ir apliekami ar PVN.

7.        2008. gada februārī Komisija iesniedza Padomei ierosinājumu grozīt PVN direktīvu un ierosinājumu pieņemt tiesisko regulējumu, nosakot grozījumu īstenošanas noteikumus attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem (7). Šie ierosinājumi, kuros definēti jēdzieni, kas izmantoti, lai apzīmētu finanšu pakalpojumus, joprojām tiek aktīvi apspriesti Padomē, lai gan vienošanās vēl nav panākta (8). Tos iesniedzot, Komisija norādīja, ka finanšu pakalpojumu definīcijas bija novecojušas un līdz ar to dalībvalstis tās nevienādi interpretē un piemēro. Tirgus dalībnieki un nodokļu iestādes saskārās ar ievērojamu tiesisko sarežģītību, dažādām administratīvajām praksēm un tiesisko nenoteiktību, kas savukārt izraisīja biežākas tiesvedības un paaugstinātus administratīvos maksājumus.

 Valsts tiesības

8.        2008. gadā Umsatzsteuergesetz (Apgrozījuma nodokļa likums) 2005 (turpmāk tekstā – “UStG”) 3.a panta 3. punkts, 3.a panta 4. punkta 6. apakšpunkta a) punkts un 4. panta 8. punkta e) un h) apakšpunkts, lasot kopā, būtībā attiecībā uz “vērtspapīru tirdzniecības darījumiem un starpniecību, izņemot vērtspapīru pārvaldi un uzraudzību” un uz “ieguldījumu fondu aktīvu pārvaldi saskaņā ar Investmentgesetz [Ieguldījumu likumu] un pensiju sistēmu pārvaldi saskaņā ar Versicherungsaufsichtsgesetz [Apdrošināšanas uzraudzības likumu]”, paredzēja, ka: i) šādi darījumi ir jāatbrīvo no PVN, ii) situācijā, ja klients ir tirgotājs, pakalpojums ir jāsniedz klienta saimnieciskās darbības vai pastāvīgās uzņēmējdarbības vietā, ņemot vērā konkrētos apstākļus, un iii) ja klients nav tirgotājs un dzīvo vai viņa pastāvīgā darbības vieta ir citas dalībvalsts teritorijā, pakalpojums ir jāsniedz attiecīgajā valstī.

9.        Tomēr saskaņā ar Federālās Finanšu ministrijas 2008. gada 9. decembrī izdotajiem administratīvajiem norādījumiem UStG 3.a panta 3. punkts un 4. punkta 6. apakšpunkta a) punkts nebija jāpiemēro, nosakot aktīvu pārvaldīšanas pakalpojumu sniegšanas vietu. Tāpat nebija iespējams balstīties uz PVN direktīvas 56. panta 1. punkta e) apakšpunktu, kurā nebija norādīts, ka tas būtu attiecināms uz darījumiem, kas tajā nav ietverti. Attiecībā uz atbrīvošanu no nodokļa šīs direktīvas 135. panta 1. punkts bija nepārprotams un tas neattiecās uz aktīvu pārvaldīšanu. Tāpēc portfeļa pārvalde kā atsevišķs pakalpojums bija pakļauta nodokļa maksāšanai un nebija atbrīvota no tā saskaņā ar UStG 4. panta 8. punkta e) daļu.

 Faktiskie apstākļi, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

10.      Deutsche Bank sniedz pakalpojumus, kurus izmantojot ieguldītāji to pilnvaro viņu vietā pārvaldīt vērtspapīrus, pēc tās pašas ieskatiem un nesaņemot iepriekšējus norādījumus, bet atbilstoši stratēģijai, ko izvēlējies ieguldītājs, un veikt visus nepieciešamos pasākumus šo vērtspapīru pārvaldīšanā. Deutsche Bank var atbrīvoties no vērtspapīriem ieguldītāja vārdā un interesēs. Ieguldītājs maksā gada maksu 1,8 % apmērā no pārvaldīto aktīvu vērtības, kas ietver maksu par pārvaldīšanu 1,2 % apmērā no šīs vērtības un maksu par vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu 0,6 % apmērā. Maksa ietver arī konta un portfeļa pārvaldīšanu, kā arī komisijas maksu par ieguldījumu fondu vienību iegādi. Ieguldītāji regulāri saņem attīstības ziņojumus un var jebkurā brīdī nekavējoties pārtraukt šo pilnvarojumu.

11.      Savā pagaidu nodokļu deklarācijā par 2008. gada maiju Deutsche Bank norādīja, ka tā uzskata, ka tās sniegtie pakalpojumi saistībā ar vērtspapīru pārvaldīšanu ir atbrīvoti no PVN saskaņā ar UstG 4. panta 8. punktu, ja šos pakalpojumus sniedz ieguldītājiem Vācijā un ES, un saskaņā ar 3.a panta 4. punkta 6. apakšpunkta a) punktu – ja tie tiek sniegti ieguldītājiem citās valstīs. Nodokļu iestāde nepiekrita šādam viedoklim un šobrīd strīdu kasācijas tiesvedībā izskata Bundesfinanzhof.

12.      Bundesfinanzhof jautā:

“1)      Vai vērtspapīru pārvaldīšana (portfeļa pārvaldīšana), kuras ietvaros nodokļu maksātājs par atlīdzību lemj par vērtspapīru pirkšanu un pārdošanu un šo lēmumu īsteno, pērkot un pārdodot vērtspapīrus, ir atbrīvojama no nodokļa:

–        tikai tiktāl, ciktāl tā ir uzskatāma par ieguldījumu fondu pārvaldīšanu vairākiem ieguldītājiem kopā Direktīvas 2006/112/EK 135. panta 1. punkta g) apakšpunkta nozīmē vai arī

–        ciktāl tā ir uzskatāma par individuāla portfeļa pārvaldīšanu atsevišķiem ieguldītājiem Direktīvas 2006/112/EK 135. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē (darījums saistībā ar vērtspapīriem vai starpniecība šādā darījumā)?

2)      Kāda nozīme, nosakot pamatpakalpojumus un papildpakalpojumus, ir piešķirama kritērijam, ka papildpakalpojumam nav patstāvīga mērķa attiecībā uz pakalpojuma saņēmēju, bet tas ir tikai līdzeklis, lai pakalpojumu saņēmējs optimāli varētu saņemt sniegto pamatpakalpojumu, saistībā ar papildpakalpojuma atsevišķu aprēķināšanu un to, ka papildpakalpojumu var sniegt trešās personas?

3)      Vai Direktīvas 2006/112/EK 56. panta 1. punkta e) apakšpunkts attiecas tikai uz pakalpojumiem, kas minēti Direktīvas 2006/112/EK 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā, vai arī uz vērtspapīru pārvaldīšanu (portfeļa pārvaldīšanu), pat ja šim darījumam nav piemērojama iepriekš minētā tiesību norma?”

13.      Rakstveida apsvērumus iesniedza Deutsche Bank, Vācijas un Nīderlandes valdības un Komisija. Nodokļu iestāde, Deutsche Bank, Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus 2012. gada 1. marta tiesas sēdē.

 Novērtējums

 Iepriekšējas piezīmes

14.      Nav strīda par to, ka izskatāmie pakalpojumi nav “īpašu ieguldījumu fondu vadīšana [pārvaldīšana]” PVN direktīvas 135. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

15.      Šis noteikums attiecas uz kopīgajiem fondiem, kuros tiek apvienoti daudzi ieguldījumi un kuros ietilpst dažādi vērtspapīru veidi, kurus iespējams efektīvi pārvaldīt, lai gūtu labākus rezultātus, un kuru ietvaros atsevišķi ieguldījumi var būt salīdzinoši pieticīgi, šādos fondos viņu ieguldījumi tiek pārvaldīti pašu fondu vārdā un uzdevumā, bet katram ieguldītājam tajā pieder kāda fonda daļa (viena vai vairākas vienības), bet ne paši fonda ieguldījumi. Savukārt izskatāmie pakalpojumi parasti attiecas uz vienas personas aktīviem, kuriem jābūt salīdzinoši augstai vispārējai vērtībai, lai ar tiem varētu šādi rīkoties ienākumus nesošā veidā, portfeļa pārvaldītājs pērk un pārdod ieguldījumus ieguldītāja vārdā un interesēs, bet viņš saglabā atsevišķu vērtspapīru īpašumtiesības visā līguma darbības laikā un arī pēc tā izbeigšanās.

16.      Nav arī strīda par to, ka attiecīgie vērtspapīri nav “dokumenti, kas rada īpašumtiesības”, vai “tiesības vai vērtspapīri, kas minēti 15. panta 2. punktā” – darījumi, kuri ir izslēgti no atbrīvojuma no nodokļa atbilstoši PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunkta nosacījumiem. Tāpat arī pakalpojumi nav tikai vērtspapīru uzraudzība, uz ko arī neattiecas atbrīvojums no nodokļa.

17.      Galvenā problēma pirmajos divos jautājumos ir, vai attiecīgie pakalpojumi ir “darījumi” ar vērtspapīriem, “tostarp starpniecība, bet ne pārvaldīšana”, kas ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu.

18.      Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un pašas Deutsche Bank apsvērumiem šie pakalpojumi ir sadalāmi trīs grupās, kuras var apkopot šādi: a) lēmuma pieņemšana, ņemot vērā ekspertu zināšanas un tirgus izpēti, kādi vērtspapīri būtu jāpērk vai jāpārdod un kad to darīt, b) šo lēmumu īstenošana, faktiski pērkot un pārdodot vērtspapīrus (9), un c) administratīvāku pakalpojumu virkne, kas saistīti ar vērtspapīru turēšanu.

19.      Uzdodot pirmo jautājumu, valsts tiesa vēlas uzzināt, vai uz a) un b) apakšpunktiem kopā attiecas atbrīvojums [no nodokļa] atbilstoši PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktajam. Lai atbildētu uz šo jautājumu, būs inter alia jāizskata, vai, “vispārīgi vērtējot, [tie] veido atsevišķu darījumu kopumu, kas faktiski pilda šajā tiesību noteikumā paredzēto pakalpojumu sniegšanai raksturīgas un būtiskas funkcijas” (10).

20.      Otrajā jautājumā – joprojām, lai pārliecinātos par iespēju saņemt atbrīvojumu no nodokļiem atbilstoši 135. panta 1. punkta f) apakšpunktam, – valsts tiesa lūdz ieteikumus attiecībā uz judikatūru, kas ietver jautājumus par PVN piemērošanu līdzīgiem pakalpojumiem gadījumos, kad viens pakalpojums var tikt uzskatīts par “pamatpakalpojumu” un cits(-i) par “papildpakalpojumu”, tā ka kopā tos var uzskatīt par vienu piegādi (11). No jautājuma formulējuma izriet, ka tas, šķiet, attiecas galvenokārt uz attiecībām starp pakalpojumiem, kas sniegti atbilstoši iepriekš minētajiem a) un b) punktiem, maksu par kuriem Deutsche Bank aprēķina atsevišķi. Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertie apsvērumi liek domāt, ka valsts tiesa uzdod jautājumu arī par pakalpojumiem, kas tiek sniegti saskaņā ar c) punktu, maksa par kuriem tiek iekļauta tajos pakalpojumos, kas tiek pieskaitīti pie a) un b) punkta.

21.      Ir skaidra un cieša saikne starp šiem diviem jautājumiem. Tos būtībā varētu uztvert kā vienu jautājumu. Tāpēc es sākšu ar to, ka apskatīšu tos kopā, tādējādi izskatot vienu no pirmā jautājuma daļām un atbildot uz otro jautājumu. Pēc tam es aplūkošu pirmā jautājuma galveno daļu un, visbeidzot, trešo jautājumu, kas attiecas uz citu PVN direktīvas noteikumu.

 Attiecības starp aplūkotajiem pakalpojumiem (pirmais un otrais jautājums)

22.      Visi, kas ir iesnieguši rakstveida apsvērumus, ir vienisprātis, ka portfeļa pārvaldība, kā tā aprakstīta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, būtu jāuzskata par vienotu saimniecisko darbību vai vismaz tai būtu vienādi jāpiemēro PVN, balstoties uz galveno nodrošināto pakalpojumu. Viņi piekrīt, ka ir iespējams [pakalpojumu] sadalīt pa sastāvdaļām, kā, piemēram, portfeļa strukturēšana, tirgus novērtēšana, vērtspapīru pirkšana un pārdošana, kontu uzturēšana utt., bet norāda, ka pārdotais “produkts” ietver visus šos pakalpojumus un ka klienta interese ir saņemt vienu piegādi, nevis atsevišķu pakalpojumu kopumu. Viņi arī piekrīt, ka pilnībā administratīvas pakalpojuma sastāvdaļas ir nebūtiskas vai palīgsastāvdaļas un tām nevajadzētu ietekmēt vispārējo klasifikāciju.

23.      Es arī tam piekrītu.

24.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja darījumu veido virkne elementu, ir jāņem vērā visi apstākļi, lai noteiktu, vai pastāv divi vai vairāki atsevišķi pakalpojumi vai vienots pakalpojums. Lai arī katrs darījums parasti ir uzskatāms par atsevišķu un neatkarīgu, darījumu, kas ir tikai ekonomiska rakstura pakalpojums, nedrīkst mākslīgi sadalīt, lai neizkropļotu PVN sistēmas darbību. Turklāt noteiktos apstākļos vairāki pakalpojumi, kuri formāli ir nošķirti un kurus varētu sniegt atsevišķi, ir jāuzskata par vienotu darījumu, ja tie nav neatkarīgi. Vienots pakalpojums ir tad, ja i) divi vai vairāki elementi ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga, vai ii) ja viens vai vairāki elementi veido pamatpakalpojumu, turpretī pārējie elementi ir papildpakalpojumi. Proti, pakalpojums ir jāuzskata par papildinājumu galvenajam pakalpojumam, ja tas nav klientu pamatmērķis, bet gan tikai līdzeklis, lai vislabākajos apstākļos izmantotu pakalpojuma sniedzēja sniegto galveno pakalpojumu. Lai gan valsts tiesai ir jānosaka faktiskā situācija konkrētajā lietā, Tiesa var tai sniegt norādes attiecībā uz ES tiesību interpretāciju, kas tai varētu palīdzēt pieņemt nolēmumu konkrētajā lietā (12).

25.      Iesniedzējtiesa, šķiet, uzskata, ka vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas pakalpojums (ko es iepriekš 18. un nākamajos punktos esmu minējusi kā b) punktu) būtu jāuzskata par papildpakalpojumu aktīvu pārvaldības pakalpojumam (ko es esmu minējusi kā a) punktu), ja vien nebūtu tā, ka Tiesa spriedumā lietā RLRE Tellmer Property (13) ir uzsvērusi, ka tīrīšanas pakalpojumu, kas tiek uzskatīts par atsevišķu pakalpojumu no nekustamā īpašuma izīrēšanas, varēja nodrošināt trešā persona un/vai to varēja iekļaut atsevišķā faktūrrēķinā.

26.      Man šķiet, ka atbilstoša pieeja būtu nevis sākt ar pētījumu, kurš no diviem pakalpojumiem, ko es esmu norādījusi kā a) un b), ir galvenais un kurš ir papildpakalpojums, bet gan drīzāk vispirms pārbaudīt, vai šie pakalpojumi ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga. Manuprāt, tādējādi tie ir cieši saistīti.

27.      Vācijas valdība ir uzsvērusi, ka tiesu praksē vērtējums par to, vai divi vai vairāki elementi veido ekonomiski vienotu pakalpojumu, ir veikts no vidusmēra patērētāja pozīcijas (14). Es piekrītu šādai pieejai. Pat tad, ja dažos no minētajiem spriedumiem Tiesa arī izmantoja vārdu “objektīvi” šādā kontekstā, vidusmēra patērētāja pozīcija attiecībā pret pakalpojuma veidu jau pats par sevi ir objektīvs kritērijs, salīdzinot ar konkrēta klienta viedokli par noteiktu darījumu. Es vēlētos piebilst, ka apvienotajās lietās Bog u.c. Tiesa norādīja, ka uzmanība ir jāvērš uz “kvalitatīvi galvenajiem elementiem”, ņemot vērā patērētāja pozīciju (15).

28.      No parasta klienta, kurš saņem pakalpojumus, kādi tie ir šajā gadījumā, pozīcijas, personai, kuras rīcībā ir pieejams ievērojams kapitāls ieguldīšanai, bet kurai nav nepieciešamā laika un/vai zināšanu, lai tā pati varētu ar šo kapitālu atbilstoši rīkoties, apvienotie pakalpojumi, uz kuriem es esmu atsaukusies kā uz a) un b), tādi, kā tie izklāstīti lūgumā sniegt prejudiciālo nolēmumu, veido vienotu, nedalāmu pakalpojumu.

29.      Es neapgalvoju, ka a) un b) ir tik neatdalāmi pakalpojumi, ka nevienu no tiem nevarētu piedāvāt atsevišķi. Tieši pretēji, ieguldītājs, kurš vēlas uzzināt, kā vislabāk rīkoties ar savu portfeli, bet kurš ir gatavs pats uzsākt darījumus, varētu lūgt konsultatīvus pakalpojumus un pēc tam pats pieņemt faktiskos lēmumus. Turpretī ieguldītājs, kurš zina, kādu iegādi un pārdošanu viņš vēlas īstenot un kad, bet kurš nevēlas pats nodarboties ar šo darījumu īstenošanu, varētu iesaistīt starpnieku tikai pēdējā mērķa īstenošanai. Pretēji abām minētajām situācijām, Deutsche Bank piedāvātais portfeļa pārvaldības līgums, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir paredzēts tiem, kuri vēlas saņemt vienu pakalpojumu.

30.      Turklāt pat tad, ja tos var piedāvāt atsevišķi, ne a), ne b) viens pats nevar kalpot kādam saprātīgam mērķim. Būtu bezjēdzīgi lemt par to, kāda ir labākā pieeja vērtspapīru iegādei, pārdošanai vai paturēšanai, ja šī pieeja nekad netiktu izmantota, un veikt, vai – attiecīgajā situācijā – neveikt, pārdošanu un iegādi bez racionāla un skaidra lēmumu pieņemšanas procesa, nozīmētu ļaut darbībām notikt lielā mērā saskaņā ar nejaušības principu. Lēmums pirkt vai pārdot, vai atturēties no šādu darbību veikšanas, ir tik cieši saistīts ar darbību, kas tiek vai netiek veikta pēc ieteikuma, ka minētās divas darbības parasti ir divas vienas un tās pašas monētas puses. Tādējādi ir diezgan saprātīgi, ka ieguldītājs, kuram pašam trūkst nepieciešamo zināšanu, uzdod gan lēmuma pieņemšanu, gan tā īstenošanu veikt uzticamai trešajai personai.

31.      Tikai tas, ka Deutsche Bank standartlīgumā a) un b) ir noteikta atsevišķa procentu likme, nemaina manu novērtējumu. Spriedumā lietā RLRE Tellmer Property (16) Tiesa neminēja, ka atsevišķu faktūrrēķinu pastāvēšana būtu kritērijs, lai noteiktu, vai tika veikts viens vienots pakalpojums vai atsevišķi pakalpojumi. Tā drīzāk norādīja uz šo faktu kā uz tādu, kas apstiprina atšķirību starp dzīvokļu izīrēšanu īrniekiem un attiecīgo dzīvojamo ēku kopīgo teritoriju uzkopšanu. Turklāt apvienotajās lietās Bog u.c. (17) Tiesa uzsvēra, ka, ja ēdināšanas iestāde nodrošina pārtiku, traukus, galda piederumus, galdus un apkalpojošo personālu, pastāv vienots darījums neatkarīgi no tā, vai tā izsniedz vienotu rēķinu, kurš ietver visas sastāvdaļas, vai atsevišķus rēķinus dažādām sastāvdaļām. Un, lai arī šis apsvērums ir jāapstiprina kompetentajai valsts tiesai, Deutsche Bank tiesas sēdes laikā norādīja, ka tās kopējā maksa par pakalpojumu bija sadalīta vēsturisku iemeslu dēļ, kas bija saistīti ar peļņas aplikšanu ar nodokli, tā, ka šī sadale neatainoja attiecīgo priekšmetu vērtību, par kuriem tā tika nomināli iekasēta.

32.      Ja a) un b) pakalpojumi, tos apvienojot, ir jāuzskata par vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kuru būtu mākslīgi dalīt, – kaut arī citos apstākļos tos varētu sniegt kā atsevišķus pakalpojumus, – tie skaidri rada pamatpakalpojumu, attiecībā uz kuru papildu administratīvie pakalpojumi, kurus es esmu norādījusi ar c), ir palīgpakalpojumi. Šādi pakalpojumi saskaņā ar lietas materiāliem ietver maksu veikšanu saistībā ar darījumiem, procentu maksājumu par vērtspapīriem saņemšanu un atskaiti par šo abu darbību veikšanu klientam. Ērtībai šie pakalpojumi tiek piedāvāti kopā ar pamatpakalpojumu – kā “veids, lai labāk izbaudītu” attiecīgo pakalpojumu, izmantojot tiesu praksē lietoto formulējumu. Tāpēc arī uz tiem būtu jāattiecina tas pats PVN režīms.

33.      Tomēr tiek jautāts, vai a) un b) pakalpojumi, skatot tos kopā, ietilpst PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā.

 Pakalpojumu klasifikācija saistībā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu (pirmais jautājums)

34.      Deutsche Bank un Komisija apgalvo, ka izskatāmie pakalpojumi saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu ir atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli; nodokļu iestāde un Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības apgalvo, ka tie nav [atbrīvoti no aplikšanas ar nodokli]. Šie apgalvojumi, inter alia, attiecas uz principiem, kas regulē PVN direktīvas interpretāciju un šajā ziņā attiecas uz izskatāmā atbrīvojuma mērķi kā vienu no izņēmumiem, kas attiecas uz finanšu darījumiem.

35.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru PVN direktīvas 131.–137. pantā minētie atbrīvojumi ir neatkarīgi ES tiesību jēdzieni, kuru mērķis ir novērst atšķirības PVN sistēmas piemērošanā dažādās dalībvalstīs. Izmantotie jēdzieni ir jāinterpretē sašaurināti, jo atbrīvojumi veido vispārējā principa, ka PVN tiek piemērots visiem nodokļa maksātāja par atlīdzību sniegtajiem pakalpojumiem, izņēmumus. Tomēr to interpretācijai ir jāatbilst izvirzītajiem mērķiem un tai jāatbilst PVN sistēmā ietvertā fiskālās neitralitātes principa prasībām, kas liedz līdzīgiem un savstarpēji konkurējošiem pakalpojumiem piemērot atšķirīgus nosacījumus attiecībā uz PVN (18). Precīza interpretācija tādējādi nenozīmē, ka izmantotie jēdzieni ir jāveido tā, lai izņēmumiem atņemtu paredzēto ietekmi (19).

36.      PVN direktīvas preambulā nav skaidras norādes uz tās priekšteci – Sesto direktīvu, kā arī nevienā no šo direktīvu izstrādes vēsturēm nav norādes uz to, ka būtu plānots PVN direktīvas 135. panta 1. punkta b)–g) apakšpunktā (agrāk Sestās direktīvas 13.B panta d) daļas 1)–6) apakšpunkts) ietvertos finanšu darījumus atbrīvot no aplikšanas ar nodokli. Tomēr Tiesa ir secinājusi, ka mērķis ir atvieglot sarežģījumus, kas ir saistīti ar nodokļu bāzes noteikšanu un atskaitāmā PVN apmēra noteikšanu un izvairīties no patēriņa kredīta izmaksu paaugstināšanās (20). Precīzāk, 135. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteiktais atbrīvojums attiecībā uz darījumiem, kas ir saistīti ar īpašu ieguldījumu fondu vadīšanu, ir paredzēts, lai atvieglotu nelieliem ieguldītājiem ieguldījumu veikšanu vērtspapīros, izmantojot ieguldījumu uzņēmumus. Tas ir paredzēts, lai nodrošinātu, ka kopējā PVN sistēma ir fiskāli neitrāla attiecībā uz izvēli starp tiešo ieguldīšanu vērtspapīros un ieguldīšanu ar kopuzņēmumu starpniecību (21).

37.      Tiesa nav veikusi nevienu salīdzinājumu attiecībā uz 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktā atbrīvojuma īpašo mērķi. Tomēr tā ir ierobežojusi atbrīvojuma piemērošanas jomu. Lai uz tiem attiektos šis atbrīvojums, sniegtajiem pakalpojumiem, skatot tos plašā nozīmē, ir jāveido vienots veselums, kas pilda īpašās, būtiskās attiecīgajā noteikumā norādītā pakalpojuma funkcijas. Tiek atbrīvoti tikai darījumi, kas var radīt, grozīt vai izbeigt pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz vērtspapīriem, nevis administratīvie pakalpojumi, kas nemaina attiecīgo situāciju vai darbības, kas ietver finanšu informācijas sniegšanu. “Starpniecība” attiecas uz tāda starpnieka darbību, kurš nav finanšu produkta līguma puse un kura darbības rezultāts ir cits, nevis līgumpakalpojumu sniegšana atbilstoši līgumam, ko parasti veic šādu līgumu puses. Šis ir pakalpojums, ko sniedz līguma pusei un par ko tā maksā atlīdzību kā par īpašu starpniecības darbību (22).

38.      Esmu secinājusi, ka izskatāmais pakalpojums, skatot to plašā nozīmē, veido vienotu veselumu. Vai šis veselums tādējādi izpilda īpašās, būtiskās funkcijas, kas ietvertas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā? Ir būtiski, lai Tiesa sniegtu skaidru atbildi. Dažādās dalībvalstīs prakse ir ļoti atšķirīga, un tas nelabvēlīgi ietekmē kopējās PVN sistēmas harmonizāciju un konkurenci ES.

39.      Pirmkārt, attiecībā uz “vienotā veseluma” raksturu nodokļu iestāde un Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka portfeļa pārvaldības būtība ir zināšanās, kas nosaka portfeļa veidu un kas ir pieņemto lēmumu pamatā, attiecīgi, pirkt vai pārdot vērtspapīrus, vai tos neaiztikt. Šo zināšanu izmantošana var būt pamatā darījumiem, kas rada, groza vai izbeidz pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz vērtspapīriem, bet šādas darbības ir nebūtiskas attiecībā uz galveno funkciju, kas ir nodrošināt vēlamo peļņu un/vai klienta ieguldījuma vērtības celšanos.

40.      Tomēr Deutsche Bank un Komisija uzskata, ka pakalpojuma būtība ir aktīva vērtspapīru pirkšana un pārdošana saskaņā ar izvēlēto stratēģiju. Zināšanas, lai arī būtiskas, ir tikai šīs darbības priekšnoteikums, bet ieguldītāja interesēs ir tas, ka tiek veikti attiecīgie darījumi. Deutsche Bank piebilst, ka līgumiskais pienākums ir piemērot izvēlēto stratēģiju, nevis iegūt noteiktus ieņēmumus vai panākt vērtības celšanos. Un pat situācijā, kad ir pieņemts lēmums attiecīgajā brīdī neveikt nekādas darbības ar vērtspapīru, joprojām ir iespējams, ka zināšanu izmantošana varētu mainīt tiesisko un finansiālo situāciju iesaistīto pušu starpā (23).

41.      Saskaņā ar manis veikto analīzi par attiecībām starp kopējā sniegtā pakalpojuma aspektiem, ir jāizskata pakalpojums kopumā, lai noteiktu, vai tas ietilpst PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā.

42.      Šī kopējā pakalpojuma daļa ietver darījumus, kas faktiski rada, groza vai izbeidz pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz vērtspapīriem. Atlikusī daļa (nepieciešamo finanšu zināšanu izmantošana), lai arī var izraisīt darbības, kas rada, groza vai izbeidz šādas tiesības un pienākumus, vienlīdz labi var to arī nedarīt.

43.      Es piekrītu nodokļu iestādes viedoklim un valdībām, kuras ir iesniegušas savus apsvērumus, ka pēdējais minētais ir tas, kas nosaka vispārējo pakalpojuma veidu no klienta viedokļa. Klients, kurš izvēlas noteiktu ieguldījumu stratēģiju, ir ieinteresēts, lai šī stratēģija tiktu piemērota. Tas, vai vērtspapīri patiešām tiek nopirkti vai pārdoti, viņam nav tik būtiski kā garantija, ka viņa ieguldījums visu laiku tiek izmantots atbilstoši šai stratēģijai. Viņš vēlas būt pārliecināts, ka jebkuras darbības, kas tiek veiktas, tiek īstenotas atbilstošajā laikā, bet arī par to, ka netiks veikta pirkšana vai pārdošana brīdī, kad labāk ir ieturēt pauzi. Kā tika norādīts tiesas sēdes laikā, “zināšanu” dominējošo lomu pār “darījumiem” pakalpojuma ietvaros apstiprina tas, ka maksa ir atkarīga tikai no attiecīgā ieguldījuma vērtības, un to neietekmē to darbību skaits vai apmērs, kuras ir iespējams īstenot.

44.      Otrkārt, lietas dalībniekiem nav strīda jautājumā par to, ka, lai arī izskatāmie pakalpojumi neietilpst PVN direktīvas 135. panta 1. punkta g) apakšpunktā (kas atbrīvo no nodokļa īpašu ieguldījumu fondu vadīšanu), tie noteikti ir šādas vadīšanas līdzinieki, bet drīzāk attiecībā uz atsevišķiem aktīviem, nevis kopīgiem fondiem. Neraugoties uz minēto, šī vienošanās ir radījusi atšķirīgus argumentus.

45.      Deutsche Bank un Komisija uzsver, ka ieguldītājam, kurš vēlas, lai viņa aktīvi tiktu kompetenti uzraudzīti, ir iespēja izvēlēties starp tādu portfeļa pārvaldību, kāda tiek aplūkota lietā (vismaz tik ilgi, kamēr viņam ir pietiekams kapitāls, lai šādam pakalpojumam būtu nozīme), un ieguldīšanu kopīgā fondā (neatkarīgi no kapitāla apmēra), abas šīs iespējas ir alternatīvas tiešai ieguldīšanai vērtspapīros. Lai arī šo izvēli var ietekmēt vairāki faktori, atšķirības PVN piemērošanā var radīt to, ka viņš izvēlas risinājumu, kuram netiek piemērots nodoklis. Tas kaitētu konkurencei starp līdzīgiem pakalpojumiem un būtu pretrunā PVN neitralitātes principam. Tā kā kopīgo fondu pārvaldīšana ir atbrīvota saskaņā ar 135. panta 1. punkta g) apakšpunktu un tiešie ieguldījumi saskaņā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu, individuālā portfeļa pārvaldība arī būtu jāatbrīvo saskaņā ar pēdējo minēto noteikumu.

46.      Turpretī Vācijas, Nīderlandes un Apvienotās Karalistes valdības norāda, ka skaidra kopīgo ieguldījumu fondu pārvaldīšanas atbrīvošana noteikti ietver to, ka uz individuālo aktīvu pārvaldīšanu attiecas vispārējais princips, ka PVN ir jāpiemēro visiem pakalpojumiem, ko par atlīdzību sniedz ar nodokļiem apliekama persona, un ka tad, ja uz aktīvu pārvaldīšanu kopumā attiektos 135. panta 1. punkta f) apakšpunkts, tad 135. panta 1. punkta g) apakšpunktā nebūtu skaidri noteikts atbrīvojums attiecībā uz kopīgajiem ieguldījumu fondiem. Tās arī norāda uz Tiesas secinājumiem lietā Abbey National (24), ka atbrīvojums saskaņā ar 135. panta 1. punkta g) apakšpunktu ir paredzēts, lai atvieglotu ieguldīšanu vērtspapīros nelielajiem ieguldītājiem, izmantojot ieguldīšanas uzņēmumus; nav nolūka atvieglot ieguldījumu veikšanu tiem, kuriem ir pietiekams kapitāls, lai saņemtu portfeļa pārvaldības pakalpojumus.

47.      Lai arī es novērtēju loģiskos apsvērumus, kuri ir Deutsche Bank un Komisijas nostājas pamatā, un lai arī es neuzskatu, ka viņu ierosinātais iznākums būtu nesaprātīgs, es sliecos uzskatīt, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunkts, kāds tas ir šobrīd, neatbrīvo [no nodokļa maksāšanas] tādus portfeļa pārvaldības pakalpojumus, kādi tiek izskatīti. Ir iespējams, ka turpmākie grozījumi skaidri atrisinās šo jautājumu par labu atbrīvošanai, bet tas ir jādara Padomei, kurā Komisijas ierosinājumi joprojām tiek apspriesti (25).

48.      Mans uzskats balstās uz turpmāk izklāstītajiem iemesliem.

49.      Pirmkārt, ir taisnība, ka sniegtais pakalpojums, skatot to kopumā, ietver darījumus ar vērtspapīriem, tostarp starpniecību. Šīs iezīmes atsevišķi būtu atbrīvotas [no nodokļa] saskaņā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Tomēr šo pakalpojumu drīzāk raksturo tā otra iezīme, proti, tirgus izpētes veikšana un izmantošana, kopā ar jau esošajām zināšanām un kompetenci, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus par katra vērtspapīru portfeļa pārvaldīšanu atbilstoši individuāli izvēlētajai stratēģijai. Nav strīda par to, ka pēdējā minētā iezīme, ja to paredz kā atsevišķu pakalpojumu, nevar tikt atbrīvota saskaņā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu.

50.      Tādējādi nešķiet iespējami secināt, ka, plaši skatoties, izskatāmie pakalpojumi veido atsevišķu veselumu, kura būtība atbilst šajā noteikumā ietvertajām īpašajām, būtiskajām funkcijām. 135. panta 1. punkta f) apakšpunkta piemērošanas joma ir skaidri ierobežota ar tādu darījumu veikšanu vai starpniecību, kas var radīt, grozīt vai izbeigt pušu tiesības un pienākumus attiecībā uz vērtspapīriem (26). Izskatāmais pakalpojums veido atsevišķu veselumu un tādējādi to nevar saistīt tikai ar vienu no tā sastāvdaļām. Tomēr tas, ka tā galvenā iezīme ir zināšanu ieguve un izmantošana, lai varētu pieņemt pamatotus lēmumus, nozīmē, ka tas neietilpst 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteikto īpašo, būtisko funkciju kategorijā.

51.      Otrkārt, ir grūti nonākt pie skaidras mērķtiecīgas 135. panta 1. punkta f) apakšpunkta interpretācijas, no kuras varētu secināt, ka noteikums – skatot to atsevišķi, saistībā ar atbrīvojumu grupu attiecībā uz finanšu darījumiem vai saistībā ar visu 135. pantā ietverto atbrīvojumu kopumu – ir paredzēts, lai attiektos uz tādiem portfeļa pārvaldības pakalpojumiem, kādi ir izskatāmajā lietā.

52.      Skatot atsevišķi, 135. panta 1. punkta f) apakšpunkts neietver norādes uz tā mērķi. Vienīgais pavediens – bet ne noderīgs – ir tāds, ka uz darījumiem ar vērtspapīriem, kas attiecas uz materiālu īpašumu, atbrīvojums neattiecas. Tiesas spriedumos ir tikai uzsvērts, ka atbrīvojums ir saistīts ar tādu darījumu veikšanu vai starpniecību, kas var radīt, grozīt vai likvidēt tiesības un pienākumus.

53.      Attiecībā uz vispārējiem mērķiem, kurus Tiesa norādījusi finanšu darījumu atbrīvošanai (27), izskatāmie pakalpojumi, šķiet, nerada sarežģījumus saistībā ar nodokļu bāzes vai atskaitāmā apmēra noteikšanu (pretēji pamatā esošajiem darījumiem ar vērtspapīriem, kuriem 135. panta 1. daļas f) apakšpunktā ir noteikts skaidrs atbrīvojums), kā arī to aplikšana ar nodokli neradītu nekādu patēriņa kredītu maksas palielināšanos. Turklāt (atkal pretēji pamatā esošajiem darījumiem) nešķiet, ka portfeļa pārvaldīšana radītu daļu no, ģenerāladvokāta Ruisa-Harabo [Kolomera] vārdiem runājot, “darījumiem, kas, ņemot vērā to biežumu un ierasto raksturu, ir būtiska finanšu sistēmu daļa un tāpēc dalībvalstu saimnieciskās darbības daļa” (28). Un, ja sākotnējais mērķis bija iemūžināt atbrīvojumus, kas iepriekš bija spēkā dalībvalstīs (29), var norādīt, ka portfeļa pārvaldība tika aplikta ar nodokli visās sākotnējās dalībvalstīs pirms 1972. gada (30).

54.      Kad 135. panta 1. punktā iekļautais atbrīvojumu saraksts tiek skatīts kopumā, ir skaidrs, ka nepastāv kopējs mērķis. Attiecīgie darījumi papildus jau apskatītajiem “finanšu darījumiem” ietver tik dažādas jomas kā darījumus ar pastmarkām, azartspēlēm, zemes piegādes un nekustama īpašuma iznomāšanu vai izīrēšanu.

55.      Tāpat, pretēji Komisijas apgalvotajam tiesas sēdē, Sestās direktīvas 13.B panta d) daļas 5. apakšpunkta izstrādes gaita man nešķiet īpaši informatīva attiecībā uz šo jautājumu. Noteikums “šis atbrīvojums neattiecas uz tādu pakalpojumu nodrošināšanu, kas attiecas uz šādiem darījumiem”, kas neatradās sākotnējā ierosinājumā, patiesi tika ieviests (31) acīmredzot saskaņā ar Parlamenta norādi, un pēc tam Padome to atkal dzēsa. Tomēr, neesot nevienai citai skaidrai norādei, šādu izvairīšanos varētu interpretēt kā atbilstošu jebkuram viedoklim.

56.      Tādējādi – ņemot vērā nepieciešamību atbrīvojumus kā izņēmumu no vispārīgā principa, ka PVN ir jāpiemēro visiem pakalpojumiem, ko par atlīdzību sniedz ar nodokļiem apliekama persona, interpretēt sašaurināti, – es nevaru secināt, ka PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunkta mērķis paredz, ka tajā iekļautais atbrīvojums ir jāattiecina uz individuālu portfeļa pārvaldību.

57.      Atliek tikai jautājums par fiskālo neitralitāti starp 135. panta 1. punkta f) un g) apakšpunktu.

58.      Patiešām Tiesa ir lēmusi, ka fiskālās neitralitātes princips, kas ietilpst PVN sistēmā, aizliedz līdzīgiem, konkurējošiem pakalpojumiem atšķirīgi piemērot PVN un ka 135. panta 1. punkta g) apakšpunktā noteiktais atbrīvojums ir paredzēts, lai nodrošinātu šādu neitralitāti attiecībā uz izvēli starp tiešo ieguldīšanu vērtspapīros un ieguldīšanu ar kopuzņēmumu starpniecību (32).

59.      Es piekrītu arī tam, ka individuāla portfeļa pārvaldība konkurē, vismaz noteiktā mērā, ar abiem šo ieguldījumu veidiem. Kā tomēr kļuva vēl skaidrāks tiesas sēdes laikā, izvēle, ko izdara jebkurš ieguldītājs – ja viņam ir pietiekami daudz aktīvu, lai viņš varētu izvēlēties, – visdrīzāk būs atkarīga no ievērojama skaita faktoru, no kuriem tikai viens ir PVN piemērošana (33). Un pat tad, ja PVN piemērošana dažos gadījumos var būt arguments, nav nepārprotami, ka nodokļa uzlikšana, kura dēļ tiek atskaitīts ieguldījumu nodoklis, galu galā noteikti būtu ievērojami mazāk izdevīga klientam nekā atbrīvošana, PVN priekšnodoklim esot neatgriezeniski iekļautam pakalpojumu cenā. Kā tika norādīts tiesas sēdes laikā, gan portfeļa pārvaldība, gan īpašie ieguldījumu fondi piesaista nozīmīgus investorus, kas var būt ar nodokļiem apliekamas personas, kurām ir tiesības uz atskaitījumiem.

60.      Turklāt, lai arī PVN fiskālās neitralitātes princips var izskaidrot attiecības starp skaidriem atbrīvojumiem gan tiešajiem ieguldījumiem, gan kopīgo investīciju fondu pārvaldībai, es nepiekrītu tam, ka tas var paplašināt skaidri noteikta atbrīvojuma piemērošanas jomu situācijā, kad tas nav skaidri noteikts. Kā tiesas sēdē norādīja Vācijas valdība, atbrīvojuma spēkā esamību nenoteiks pamatprincips vai primāro tiesību aktu noteikums, bet gan interpretācijas princips, kas jāpiemēro vienlaikus – un kā ierobežojums – atbrīvojumu precīzas interpretācijas principam. No judikatūras skaidri izriet, ka darbībām, kas noteiktā mērā ir salīdzināmas un tādējādi daļēji konkurējošas, var atšķirīgi piemērot PVN, ja šī atšķirīgā piemērošana ir skaidri paredzēta (34). Turklāt, ja visām daļēji konkurējošām darbībām būtu vienādi jāpiemēro PVN, rezultāts – ņemot vērā to, ka gandrīz jebkura darbība daļēji pārklājas ar citu, – būtu tāds, ka būtu pilnībā jālikvidē visas atšķirības PVN piemērošanā. Tas (iespējams) radītu visu atbrīvojumu atcelšanu, jo PVN sistēma pastāv tikai darījumu aplikšanai ar nodokli.

61.      Turpretī divi Vācijas un Nīderlandes valdību argumenti, kurus atbalsta nodokļu iestāde un Apvienotā Karaliste, – ka atbrīvojums attiecībā uz kopīgo investīciju fondu pārvaldīšanu nozīmē, ka individuālā aktīvu pārvaldīšana nav atbrīvota [no nodokļa] un ka tad, ja uz aktīvu pārvaldīšanu vispārīgi attiektos 135. panta 1. punkta f) apakšpunkts, tad nebūtu bijis jāparedz atbrīvojums kopīgo fondu pārvaldīšanai, – man šķiet īpaši pārliecinoši.

62.      Tiesas sēdes laikā Komisija tomēr norādīja, ka, lai gan īpašo ieguldījumu fondu pārvaldīšana (t.i., šajā lietā izskatāmās portfeļa pārvaldīšanas ekvivalents) – saskaņā ar Komisijas interpretāciju – jau ir atbrīvota saskaņā ar 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu, atbrīvojums atbilstoši 135. panta 1. punkta g) apakšpunktam ir vajadzīgs, lai varētu atbrīvot tādus darījumus kā izskatāmais un akciju (daļu) izpirkšanu šādos fondos, ja tās netiek tirgotas biržā. Tomēr man nav iemesla pieņemt, ka tikai tāpēc, ka šādi darījumi ir īpaši saistībā ar kopīgajiem investīciju fondiem un tiem nav ekvivalentu individuālajā portfeļa pārvaldīšanā, uz tiem neattiektos 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktais atbrīvojums, ja tas faktiski attiecas uz aktīvu pārvaldīšanas pakalpojumiem kopumā, neatkarīgi no ieguldījumu veida – kā tam būtu jābūt, ja no Komisijas interpretācijas izriet tās secinājums.

63.      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, es uzskatu, ka uz tādiem portfeļa pārvaldīšanas pakalpojumiem, kādi ir izskatīti pamattiesvedībā, neattiecas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktais atbrīvojums.

 Pakalpojumu sniegšanas vieta (trešais jautājums)

64.      Pamattiesvedības laikā PVN direktīvas 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā bija noteikts, ka “banku, finanšu un apdrošināšanas darījumu” sniegšanas vietai situācijā, kad šos pakalpojumus sniedz klientiem, kuri reģistrēti ārpus Kopienas, vai ar nodokli apliekamām personām, kas reģistrētas Kopienā, bet citā valstī nekā [pakalpojumu] sniedzējs, ir jābūt klienta uzņēmējdarbības veikšanas vietai vai dzīvesvietai.

65.      Bundesfinanzhof tāpat kā visi tie, kas iesnieguši savus apsvērumus Tiesai, uzskata, ka “banku, finanšu un apdrošināšanas darījumi” 56. panta 1. punkta e) apakšpunkta izpratnē ietver visus 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā minētos darījumus. Ja, kā es esmu secinājusi, uz izskatāmajiem portfeļa pārvaldīšanas pakalpojumiem neattiecas neviens no šiem atbrīvojumiem, ir jānosaka, vai arī uz tiem tomēr attiecas 56. panta 1. punkta e) apakšpunkts.

66.      Gandrīz visi [lietas dalībnieki], kuri ir iesnieguši apsvērumus, uzskata, ka izskatāmie pakalpojumi ietilpst 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā. Viņu apsvērumi balstās uz noteikuma plašo formulējumu un uz to, ka nav atsauces ne uz šīs pašas direktīvas 135. pantu, ne arī uz jebkādu citu ES tiesību noteikumu, kas varētu ierobežot attiecīgā noteikuma piemērošanas jomu.

67.      Tikai Vācijas valdība tam nepiekrīt. Tā atsaucas uz spriedumu lietā Swiss Re Germany Holding (35), kurā Tiesa noteica, ka PVN sistēmas atbilstošai darbībai un vienveidīgai interpretācijai nepieciešams, lai jēdzieni “apdrošināšanas darījumi” un “pārapdrošināšana”, kas attiecīgajā laikā bija ietverti PVN direktīvas 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 135. panta 1. punkta a) apakšpunktā, netiktu definēti atšķirīgi atkarībā no tā, vai tie tiek lietoti vienā vai otrā no abām minētajām tiesību normām. Šie apsvērumi, pēc tās domām, būtu analoģiski jāpiemēro jēdzienam “finanšu darījumi”. Tikai šāda pieeja, vienoti piemērota, var sniegt pietiekamu tiesisko paļāvību, lai izvairītos no dubultās nodokļu uzlikšanas vai nodokļu neuzlikšanas.

68.      Mani tas nepārliecina.

69.      Apsvērumi lietā Swiss Re Germany Holding ir saistīti ar to, ka 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā un 135. panta 1. punkta a) apakšpunktā tiek izmantoti būtībā identiski jēdzieni attiecībā uz apdrošināšanu: “apdrošināšanas darījumi, tai skaitā pārapdrošināšana” un “apdrošināšanas un pārapdrošināšanas darījumi”. Šādi identiski jēdzieni ir jāinterpretē vienādi, lai izvairītos no dubultās nodokļu uzlikšanas vai nodokļu neuzlikšanas. Tomēr šādas saiknes nav starp “banku” un “finanšu” darījumiem 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā un kādu no darījumiem, kas minēti 135. panta 1. punkta b)–g) apakšpunktā. Neviens no pēdējiem minētajiem noteikumiem vispār neietver vārdus “banku” vai “finanšu”. Minētie darījumi ir skaidri finanšu rakstura darījumi un daudzi no tiem ir tādi, kurus visdrīzāk, bet ne pilnīgi visos gadījumos, veiks bankas un tie nebūt nav pilnīgs visu to darījumu uzskaitījums, kurus var veikt banka vai kurus var raksturot kā finanšu [darījumus].

70.      Turklāt, ja 56. panta 1. punkta e) apakšpunkta piemērošanas joma pilnībā atbilstu 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunkta piemērošanas jomai, tam būtu maza vai nekāda nozīme. Visi pakalpojumi, kas ietverti pēdējā minētajā pantā, ir skaidri atbrīvoti no PVN piemērošanas. Tā kā par tiem nav iekasējams vai atskaitāms nekāds nodoklis, to sniegšanas vieta saistībā ar PVN nav būtiska.

71.      Saistībā ar šo Vācijas valdība tiesas sēdes laikā norādīja, ka, tā kā lēmums par to, vai pakalpojums ir atbrīvojams, ir jāpieņem tās dalībvalsts iestādēm, kurā tiek sniegts pakalpojums, vispirms ir jānosaka pakalpojuma sniegšanas vieta. Šāda pieeja tomēr, šķiet, ir apļveida, jo tai ir nepieciešama noteiktība attiecībā uz atbrīvojumu (iekļaušana 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā), lai varētu noteikt to dalībvalsti, kuras iestādēm ir jānosaka, vai pakalpojums ir izslēgts [no nodokļa maksāšanas]. Tāpat tā neņem vērā faktu, ka saskaņā ar 56. panta 1. punkta e) apakšpunktu pakalpojuma sniegšanas vieta var būt ārpus Kopienas. Katrā ziņā šķiet neticami, ka likumdevējs izdotu īpašu tiesību normu tikai tāpēc, lai noteiktu, kurai iestādei ir jāatzīst pakalpojums par atbrīvotu [no nodokļa], ja šis pakalpojums ir atbrīvots [no nodokļa] visās dalībvalstīs.

72.      Visbeidzot, lasot kopā 56. panta 1. punkta e) apakšpunktu un 135. panta 1. punkta l) apakšpunktu un 2. punkta d) apakšpunktu, tiek norādīts, ka seifu īre pieskaitāma pie “banku, finanšu un apdrošināšanas darījumiem” 56. panta izpratnē un pie “nekustamā īpašuma izīrēšanas vai iznomāšanas” 135. panta izpratnē.

73.      Es secinu, ka 56. panta 1. punkta e) apakšpunkts attiecas vismaz uz dažiem darījumiem, kas atšķiras no 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā iekļautajiem. Jautājums ir, vai šie darījumi ietver tādus portfeļa pārvaldības pakalpojumus, kādi ir izskatāmie.

74.      Man šķiet, ka saskaņā ar 56. panta 1. punkta e) apakšpunkta formulējumu un Tiesas judikatūru uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši. Portfeļa pārvaldīšana ir finanšu pakalpojums. 56. panta 1. punkta e) apakšpunkta formulējums ir plašs un no tā piemērošanas jomas ir izslēgta tikai seifu īre. Tiesa ir lēmusi, ka Sestās direktīvas 9. panta 2. punkts (kura piektais ievilkums bija identisks PVN direktīvas, redakcijā, kas ir piemērojama šajā situācijā, 56. panta 1. punkta e) apakšpunktam) nav jāinterpretē sašaurināti (36). Tādējādi no tā piemērošanas jomas nav iemesla izslēgt jebkādus citus finanšu pakalpojumus kā tikai seifu īri (ja tas patiešām ir finanšu pakalpojums). Tāpat arī, kā ir norādījusi Komisija, uzsverot, ka autonomi jēdzieni PVN direktīvā ir jāinterpretē tikai kopīgās PVN sistēmas kontekstā, nav nekāda iemesla izmantot jebkādu citu ES tiesību aktu, kā, piemēram, Direktīvu 2004/39 (37), uz ko atsaukusies valsts tiesa.

 Secinājumi

75.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz Bundesfinanzhof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild šādi:

1)      tādi portfeļa pārvaldības pakalpojumi, kādi tiek izskatīti pamattiesvedībā, PVN piemērošanas nolūkos veido vienu pakalpojumu;

2)      uz šādiem pakalpojumiem neattiecas 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 135. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktais atbrīvojums;

3)      Direktīvas 2006/112 56. panta 1. punkta e) apakšpunktā norādītie “banku, finanšu un apdrošināšanas darījumi” nav tikai tie, kas uzskaitīti 135. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā, bet inter alia ietver tādus portfeļa pārvaldības pakalpojumus, kādi tiek izskatīti pamattiesvedībā.

1 –      Oriģinālvaloda – angļu.

2 –      Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.).

3 –      Skat. iepriekš 9. panta 2. punkta e) apakšpunkta piekto ievilkumu Padomes 1977. gada 17. maija Sestajā direktīvā 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”); skat. šobrīd PVN direktīvas 59. panta e) punktu, kas attiecas tikai uz klientiem ārpus ES.

4 –      15. panta 2. punkts attiecas uz atsevišķām tiesībām uz nekustamo īpašumu.

5 –      Vairāku valodu versijās ir izmantots vārds, kas līdzvērtīgs vārdam “kopīgu” vai “kolektīvais”, nevis “īpašais”, un ir skaidrs, ka noteikums attiecas tikai uz kopīgiem fondiem (skat., piemēram, 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-169/04 Abbey National, Krājums, I-4027. lpp., 53. un nākamie punkti); skat tālāk 15. punktu.

6 –      Agrāk Sestās direktīvas 13.B panta d) punkta 5. un 6. apakšpunkts.

7 –      Attiecīgi COM(2007) 747, galīgā redakcija, un COM(2007) 746, galīgā redakcija.

8 –      Skat. Starpiestāžu dokumentu 2007/0267(CNS) vietnē http://register.consilium.europa.eu. Nesenākajā prezidentvalsts progresa ziņojumā par ierosinājumiem Padomes direktīvai un regulai attiecībā uz PVN piemērošanu apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem (Padomes 2011. gada 14. decembra dokuments 18650/11) pausta zināma apmierinātība ar jau sasniegto attīstību un apņemšanās darboties, lai panāktu kopīgu vienošanos.

9 –      Nav apstrīdēts, ka pati pirkšana un pārdošana ir “darījumi [..] ar vērtspapīriem”, kuri ir atbrīvoti no nodokļa saskaņā ar PVN direktīvas 135. panta 1. punkta f) apakšpunktu. Šeit apskatāmais pakalpojums ir darījuma īstenošana klienta vārdā.

10 –      Skat., piemēram, 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C-242/08 Swiss Re Germany Holding (Krājums, I-10099. lpp., 45. punkts un tajā minētā judikatūra).

11 –      Skat., piemēram, 2011. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās C-497/09, C-499/09, C-501/09 un C-502/09 Bog u.c. (Krājums, I-1457. lpp., 54. punkts un tajā minētā judikatūra).

12 –      Skat., piemēram, 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-41/04 Levob Verzekeringen un OV Bank (Krājums, I-9433. lpp., 19.–23. punkts), 2007. gada 29. marta spriedumu lietā C-111/05 Aktiebolaget NN (Krājums, I-2697. lpp., 21.–23. punkts), 2010. gada 2. decembra spriedumu lietā C-276/09 Everything Everywhere (Krājums, I-12359. lpp., 21.–26. punkts) un iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Bog u.c., 51.–55. punkts.

13 –      2009. gada 11. jūnija spriedums lietā C-572/07 (Krājums, I-4983. lpp., 22.–24. punkts).

14 –      Skat. 1999. gada 25. februāra spriedumu lietā C-349/96 CPP (Recueil, I-973. lpp., 29. punkts), iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Levob Verzekeringen, 20. un 22. punkts, 2007. gada 21. jūnija spriedumu lietā C-453/05 Ludwig (Krājums, I-5083. lpp., 17. punkts), 2010. gada 11. februāra spriedumu lietā C-88/09 Graphic Procédé (Krājums, I-1049. lpp., 20. punkts) un iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Everything Everywhere, 26. punkts.

15 –      Minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 76. punkts. Tiesa, ka šis konstatējums attiecās uz klasifikāciju kā preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, bet man šķiet, ka šie paši kritēriji ir vienlīdz būtiski attiecībā uz viena vai atsevišķa pakalpojuma klasifikāciju.

16 –      Minēts iepriekš 13. zemsvītras piezīmē.

17 –      Minēts iepriekš 11. zemsvītras piezīmē, 57. punkts un tajā minētā judikatūra.

18 –      Saistībā ar PVN neitralitātes jēdziens tiek lietots divās nozīmēs: pirmkārt, PVN ir neitrāls savā iedarbībā uz ar nodokli apliekamajām personām, proti, tām pašām nav jāuzņemas nodokļu slogs; otrkārt, kā tas ir šajā situācijā, to nedrīkst piemērot atšķirīgi, lai netiktu traucēta konkurence starp līdzvērtīgiem pakalpojumiem.

19 –      Skat., piemēram, 2011. gada 10. marta spriedumu lietā C-540/09 Skandinaviska Enskilda Banken (Krājums, I-1509. lpp., 19. un 20. punkts un tajos minētā judikatūra) un iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Everything Everywhere, 31. punkts un tajā minētā judikatūra.

20 –      Skat. iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Skandinaviska Enskilda Banken, 21. punkts un tajā minētā judikatūra, ģenerāladvokāta N. Jēskinena [Jääskinen] secinājumus, 22. punkts un tajā minētā judikatūra. Lietā C-235/00 CSC (2001. gada 13. decembra spriedums, Recueil, I-10237. lpp.) (secinājumu 24. un 25. punkts) ģenerāladvokāts Ruiss-Harabo [Kolomers] [Ruiz-Harabo Colomer] secināja, ka nolūks bija [no aplikšanas ar nodokli] atbrīvot “darījumus, kas, ņemot vērā to biežumu un ierasto raksturu, ir būtiska finanšu sistēmu daļa un tāpēc dalībvalstu saimnieciskās darbības daļa”. Komentētāji ir pauduši viedokli, ka, skatoties sīkāk, Sestajā direktīvā noteiktie atbrīvojumi būtībā atspoguļoja pirms 1977. gada spēkā esošos valsts tiesību aktus (it īpaši Francijā) – skat., piemēram, Amand, C., un Lenoir, V., “Pro rata deduction by financial institutions – gross margin or interest?”, no: International VAT Monitor, 2006, 17. lpp.; de la Feria, R., “The EU VAT treatment of insurance and financial services (again) under review”, no: EC Tax Review, 2007, 74. lpp.; Henkow, O., Financial activities in European VAT, Kluwer Law International, 2008, 87.–90. lpp.

21 –      Proti, “īpašie ieguldījumu fondi” 135. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē. Skat. 5. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Abbey National, 62. punkts. Atsauce uz mazajiem ieguldītājiem nav iekļauta vēlākā 2007. gada 28. jūnija spriedumā lietā C-363/05 JP Morgan Fleming Claverhouse (Krājums, I-5517. lpp., 45. punkts). Pēdējā prezidentvalsts progresa ziņojumā par piedāvāto direktīvu, ar kuru veic grozījumus (skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi), ir noteikts, ka “dažas dalībvalstis [..] uzskata, ka atbrīvojums būtu jāattiecina tikai uz ieguldījumu fondiem, kas iekasē mazo ieguldītāju ietaupījumus”.

22 –      Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā CSC, 25., 28., 38. un 39. punkts.

23 –      Skat. iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Skandinaviska Enskilda Banken, 31. un 32. punkts.

24 –      Minēta iepriekš 5. zemsvītras piezīmē, 62. punkts

25 –      Skat. iepriekš 7. punktu un 8. zemsvītras piezīmi.

26 –      Skat. iepriekš 37. punktu un 22. zemsvītras piezīmi.

27 –      Skat. iepriekš 36. punktu.

28 –      Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

29 –      Skat. iepriekš 20. zemsvītras piezīmi.

30 –      Skat. Hutchings, G., Les opérations financières et bancaires et la taxe sur la valeur ajoutée, Eiropas Kopienu Komisija, Collection études, Série concurrence – Rapprochement des législations, Nr. 22. Brisele, 1973. gads.

31 –      Skat. ierosinātos grozījumus OV 1974, C 121, 34. lpp., tāpat arī 37. lpp.

32 –      Skat. iepriekš 36. punktu.

33 –      Analoģija, kuru izmantoja vairāki lietas dalībnieki, ir atšķirība starp īpašo apģērbu šūšanu un gataviem apģērbiem, kas noteiktā veidā ataino daļēji konkurējošo situāciju starp diviem ieguldīšanas veidiem, bet tas ir pārāk vienkāršots salīdzinājums.

34 –      Skat., piemēram, 2009. gada 29. oktobra spriedumu lietā C-174/08 NCC Construction Danmark (Krājums, I-10567. lpp., 36. punkts un nākamie punkti) un ģenerāladvokāta Bota [Bot] 2009. gada 18. jūnija secinājumus, 47.–54. punkts.

35 –      Minēts iepriekš 10. zemsvītras piezīmē, 31. un 32. punkts.

36 –      Skat., piemēram, 1996. gada 26. septembra spriedumu lietā C-327/94 Dudda (Recueil, I-4595. lpp., 21. punkts) un iepriekš 12. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Levob Verzekering, 34. punkts un tajā minētā judikatūra.

37 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Padomes Direktīvas 85/611/EEK un 93/6/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/12/EK un atceļ Padomes Direktīvu 93/22/EEK (OV L 145, 1. lpp.).