Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA

PEDRO KRUSA VILJALONA [PEDRO CRUZ VILLALÓN]

SECINĀJUMI,

sniegti 2013. gada 12. decembrī (1)

Lieta C-464/12

ATP Pension Service A/S

pret

Skatteministeriet

(Østre Landsret (Dānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pievienotās vērtības nodoklis – Padomes Direktīvas 77/388/EEK 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts – Īpašu ieguldījumu fondu vadīšanas atbrīvojums – Jēdziens “īpašu, dalībvalstu noteiktu ieguldījumu fondu vadīšana” – Arodpensiju programmas – Definētu iemaksu pensiju programmas





1.        Sestās direktīvas (2) 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā minēto īpašu ieguldījumu fondu vadīšanas atbrīvojumu no PVN Tiesa ir izskatījusi vairākkārt (3). Izskatāmā lieta Tiesai dod iespēju precizēt savu judikatūru attiecībā uz terminu “īpaši ieguldījumu fondi”, proti, arodpensiju fondu kontekstā. Lietā tiek arī jautāts, kas ir uzskatāms par īpašo ieguldījumu fondu “vadīšanu”, kā arī par Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktā minēto darījumu saistībā ar noguldījumiem un norēķinu kontiem, maksājumiem un pārskaitījumiem atbrīvojumu no nodokļa.

2.        Jautājumi tiek izvirzīti ATP PensionService A/S (turpmāk tekstā – “ATP”) un Dānijas Nodokļu ministrijas (turpmāk tekstā – “Skatteministeriet”) strīdā par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) režīmu, kas piemērojams ATP sniegtiem pakalpojumiem. ATP savus pakalpojumus sniedz arodpensiju fondiem.

I –    Piemērojamās tiesību normas

A –    Eiropas Savienības tiesības

3.        Saskaņā ar Sestās direktīvas 2. pantu pakalpojumu sniegšana, ko par atlīdzību attiecīgās valsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas kā tāds arī rīkojas, ir apliekama ar PVN.

4.        Sestās direktīvas 13. pantā ir iekļauti vairāki atbrīvojuma no PVN gadījumi. Divi no tiem ir nozīmīgi izskatāmajai lietai, proti, 13. panta B daļas d) punkta 3. un 6. apakšpunktā minētie atbrīvojumi. Šajās normās ir teikts:

“Ciktāl tas nav pretrunā ar citiem Kopienas noteikumiem, dalībvalstis atbrīvo turpmāk minētās darbības atbilstīgi noteikumiem, ko tās pieņem, lai nodrošinātu pareizu un godīgu šo atbrīvojumu piemērošanu un lai nepieļautu nekādu nodokļu nemaksāšanu, apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu:

[..]

d)      šādus darījumus:

[..]

3.      Darījumus, ieskaitot starpniecību, kas skar noguldījumu un norēķinu kontus, maksājumus, pārskaitījumus, parādus, čekus un citus tirgojamus dokumentus, bet izņemot parādu piedziņu un faktoringu;

[..]

6.      Īpašu, dalībvalstu noteiktu ieguldījumu fondu vadīšanu.”

5.        Ņemot vērā laiku, uz kuru attiecas izskatāmās lietas faktiskie apstākļi, ir piemērojama Sestā direktīva. Neatkarīgi no tā ir vērts minēt, ka minētās normas bez jebkādām izmaiņām, kas varētu būt nozīmīgas izskatāmajai tiesvedībai, ir tikušas pārņemtas Padomes Direktīvas 2006/112/EK 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā un 135. panta 1. punkta d) un g) apakšpunktā (4).

B –    Valsts tiesības

6.        Minētās Savienības tiesību normas ir tikušas transponētas ar Dānijas PVN likuma (“momsloven”) 13. panta pirmās daļas 11. punkta c) un f) apakšpunktu. Šai lietai nozīmīgajā pantā ir noteikts:

“Ar nodokli netiek apliktas šādas preču piegādes un pakalpojumi:

[..]

11.      Šāda finanšu darbība: [..]

c)      darījumi, ieskaitot starpniecību, saistībā ar noguldījumu kontiem un norēķinu kontiem, maksājumiem, pārskaitījumiem, parādiem, čekiem un citiem tirgojamiem [finanšu] instrumentiem, izņemot parādu piedziņu un faktoringu; [..]

f)      īpašu ieguldījumu fondu vadīšana.”

7.        Kā norāda iesniedzējtiesa, vairākas no šīm normām ir interpretētas administratīvajās vadlīnijās (“juridiske vejledning”) (5).

II – Fakti un pamatlieta

8.        ATP sniedz pakalpojumus pensiju fondiem. Tās vissvarīgākais klients – PensionDanmark – ir arodpensiju fonds, kas pārvalda pensiju programmas [jeb plānus], kas izveidotas uz koplīgumu un uzņēmumu līgumu pamata.

9.        Arodpensiju programmas ir būtisks Dānijas pensiju sistēmas elements. Šī sistēma balstīta uz trim pīlāriem: ar nodokļiem finansētu valsts pensiju programmu, arodpensiju programmu un personiskajiem pensiju plāniem (6).

10.      Dānijas arodpensiju programmas, kas ATP darbības profila dēļ ir šīs lietas kodols, ir vispārīgi “definētu iemaksu” programmas, kas tiek nodrošinātas nodarbinātības ietvaros. Darba devēji iestādei, kas nodrošina pensiju programmu (parasti pensiju fondam), maksā definētas iemaksas par ikvienu savu darbinieku (7); ikviens darbinieks ir tiesīgs veikt brīvprātīgas papildu iemaksas (8). Saskaņā ar Dānijas ienākumu nodokļa likumu iemaksas šādās programmās līdz konkrētam robežlīmenim ir atskaitāmas no nodokļa bāzes (ar nodokli apliekamā objekta). Izmaksājamās pensijas apmērs ir atkarīgs no naudas summas, kas tika iemaksāta programmā, kā arī no pensiju fonda veikto ieguldījumu panākumiem (pēc izmaksu atskaitīšanas). Parasti pensija tiek izmaksāta kā triju veidu (ar nodokli apliekamu) maksājumu kombinācija, tiklīdz labuma guvējs kvalificējas jeb iegūst tiesības šādu maksājumu saņemšanai: mūža rente, regulāri maksājumi konkrētā laikposmā vienreizēja izmaksa. Arodpensiju programmas noteikumi tiek detalizēti atrunāti koplīgumā starp darba devēju organizācijām un arodbiedrībām, kas pārstāv atsevišķus darba devējus un darba ņēmējus (9).

11.      Lai gan ATP nav iesaistīta veikto iemaksu ieguldīšanā (šo uzdevumu veic paši pensiju fondi), tā pensiju fondiem sniedz trīs veidu pakalpojumus. Pirmkārt, ATP sniedz pakalpojumus, kas saistīti ar sistēmas uzturēšanu un attīstīšanu, proti, attīsta un uztur platformu, kurā tiek sniegti ATP pakalpojumi. Otrkārt, ATP veic administratīvus uzdevumus, piemēram, sniedz informāciju un konsultācijas par pensiju programmām gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem. Treškārt, ATP sniedz pakalpojumus saistībā ar iemaksām un izmaksām no pensiju programmām.

12.      Pēdējos minētos pakalpojumus vienkāršoti var aprakstīt šādi. Darba devējs periodiski maksā iemaksas, par kurām tas arodpensiju programmas ietvaros ir uzņēmies saistības, par visiem saviem darbiniekiem kolektīvi kā kopēju summu pensiju fonda bankas kontā. ATP atver atsevišķus kontus (10) atsevišķiem pensijas klientiem, pamatojoties uz informāciju, ko tā saņem no darba devēja. Tā kopējo summu, ko darba devējs maksā, sadala pa šiem kontiem atbilstoši koplīguma vai uzņēmuma līguma noteikumiem. Pensijas klients caur internetu var piekļūt kontam, ko ATP regulāri aktualizē. Tiklīdz maksājumiem iestājas samaksas termiņš, ATP uzsāk summu izmaksu, dodot finanšu iestādei rīkojumu maksāt summu, kas pienākas pensijas klientam.

13.      Līdz 2002. gada 30. jūnijam ATP par saviem pakalpojumiem ieturēja PVN. Tomēr, ņemot vērā spriedumu lietā SDC (11), ATP mainīja savu nostāju, apgalvojot, ka tās pakalpojumi saistībā ar iemaksām un izmaksām no pensiju programmām saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktu ir jāatbrīvo no PVN. 2002. gada 26. jūnijā tā par savu nostāju informēja Dānijas nodokļu administrāciju (turpmāk tekstā – “SKAT”). SKAT. nolēma, ka ATP pakalpojumi saistībā ar pensijas izmaksu tik tiešām ir atbrīvoti no PVN, taču lēma pret atbrīvojuma piemērošanu lielākajai daļai pakalpojumu, kas saistīti ar ienākošiem maksājumiem, proti, darba devēju, kuriem ir pienākums maksāt sociālās apdrošināšanas iemaksas, reģistrēšanai, individuālu kontu atvēršanai, pakalpojumiem saistībā ar darba devēju maksājumu apstrādi, tā ka visas iemaksas var tikt iemaksātas pensiju fonda kontā, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu internetā vai maksājumu karti, darba devēju pārskatu par kopējās summas sadalīšanu un attiecināšanu atsevišķiem darba ņēmējiem pieņemšanai un reģistrēšanai, iemaksu kreditēšanai individuālajos kontos, kontu aktualizēšanai, trūkstošo maksājumu uzskaitei, pensijas klientiem sniegtajiem pārskatiem par veiktajām iemaksām un konta izrakstu izsūtīšanai. Dānijas augstākā valsts pārvaldes iestāde nodokļu jomā – Valsts nodokļu tiesa (Landsskatteretten) – ar savu 2009. gada 13. maija rīkojumu šo lēmumu atstāja spēkā.

14.      ATP minēto rīkojumu pārsūdzēja Hilleredas tiesā (Retten i Hillerød). Savukārt tā, uzskatot, ka lieta ir vispārēji nozīmīga, to pārsūtīja uz Østre Landsret (Austrumu apgabaltiesa). ATP apgalvo, ka pakalpojumi, par kuriem tika uzskatīts, ka tiem ir piemērojams PVN, ir atbrīvojami, jo tie ir uzskatāmi par “īpašu ieguldījumu fondu vadīšanu” momslov 13. panta pirmās daļas 11. punkta f) apakšpunkta (ar ko transponēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts) izpratnē un/vai par “darījumu [..] saistībā ar noguldījumu kontiem un norēķinu kontiem, maksājumiem, pārskaitījumiem [..]” momslov 13. panta pirmās daļas 11. punkta c) apakšpunkta (ar ko transponēts Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkts) izpratnē. Skatteministeriet apstrīd apgalvojumu, ka ATP sniegtie pakalpojumi ir atbrīvojami no PVN.

III – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

15.      Pēc apspriešanās ar pusēm Østre Landsret 2012. gada 8. oktobrī nolēma, pamatojoties uz LESD 267. pantu, uzdot Eiropas Savienības Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Sestās direktīvas] 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka termins “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” ietver pensiju fondus, piemēram, tādus, par kādiem ir runa pamatlietā un kuriem ir šādas iezīmes, ja dalībvalsts šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 2. punktā minētās iestādes atzīst par īpašiem ieguldījumu fondiem:

a)      darba ņēmēja (pensijas klienta) peļņa ir atkarīga no pensijas fonda veikto ieguldījumu ienesīguma,

b)      darba devējam nav jāveic papildmaksājumi, lai pensijas klientam nodrošinātu konkrētu peļņu),

c)      attiecīgais pensiju fonds kolektīvi iegulda uzkrātos naudas līdzekļus, piemērojot riska dalīšanas (diversifikācijas) principu,

d)      lielākā daļa iemaksu pensiju fondā ir veikta, pamatojoties uz koplīgumiem starp darba tirgus organizācijām, kas pārstāv atsevišķus darba ņēmējus un darba devējus, nevis uz individuālu darba ņēmēju personisko lēmumu,

e)      darba ņēmēji paši individuāli var izlemt, vai veikt papildu iemaksas pensiju fondā,

f)      pašnodarbināti komersanti, darba devēji un komercsabiedrību pārvaldes institūciju amatpersonas var pēc savas izvēles veikt iemaksas pensiju fondā,

g)      iepriekš noteikta pensijas uzkrājumu daļa, par kuras apmēru ir noslēgta kopīga vienošanās darba ņēmēju vārdā, tiek izmantota, lai iegādātos mūža rentes aktīvus,

h)      pensijas klienti sedz pensiju fonda izmaksas,

i)      iemaksas pensiju fondā (līdz konkrētam kvantitatīvam robežlīmenim) ir atskaitāmas no valstī noteiktās ienākumu nodokļa bāzes,

j)      iemaksas personiskajā pensiju plānā (t.sk. finanšu iestādes izveidotā pensiju fondā, kura ietvaros iemaksas var ieguldīt īpašā ieguldījumu fondā) ir atskaitāmas no valstī noteiktās ienākumu nodokļa bāzes tādā pašā apmērā, kā noteikts i) punktā,

k)      tiesības iemaksas atskaitīt no nodokļa bāzes (skat. i) punktu) ir saistītas ar pienākumu izmaksas aplikt ar nodokli un

l)      uzkrātie naudas līdzekļi principā ir jāizmaksā pēc tam, kad attiecīgā persona sasniedz pensijas vecumu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša, tad vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka termins “vadīšana” ietver arī tādu pakalpojumu, par kādu ir runa pamatlietā (skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 1.2. punktu)?

3)      Vai tāds pakalpojums, par kādu ir runa pamatlietā saistībā ar pensiju maksājumiem (skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 1.2. punktu), saskaņā ar Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunktu ir uzskatāms par vienu vienotu pakalpojumu vai arī par vairākiem atsevišķiem pakalpojumiem, kuri būtu jāvērtē atsevišķi?

4)      Vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā normā ietvertais darījumu, kas saistīti ar maksājumiem vai pārskaitījumiem, atbrīvojums no PVN aptver arī tādu pakalpojumu, par kādu ir runa pamatlietā saistībā ar pensiju maksājumiem (skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 1.2. punktu)?

5)      Ja atbilde uz ceturto jautājumu būtu noliedzoša, tad vai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā normā ietvertais darījumu, kas saistīti ar noguldījumu kontiem un norēķinu kontiem, atbrīvojums no PVN aptver arī tādu pakalpojumu, par kādu ir runa pamatlietā saistībā ar pensiju maksājumiem (skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 1.2. punktu)?”

16.      ATP, Dānijas Karaliste un Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.

17.      Tiesas sēdē 2013. gada 2. oktobrī savus apsvērumus sniedza šie trīs lietas dalībnieki, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste.

IV – Juridiskais vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

18.      Iesniedzējtiesas jautājumi attiecas uz trim patstāvīgām tēmām: “īpašu, dalībvalstu noteiktu ieguldījumu fondu” nozīmi arodpensiju programmu kontekstā (pirmais jautājums), šādu fondu “vadīšanas” jēdzienu (otrais jautājums) un Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 3. apakšpunkta piemērošanu tādiem pakalpojumiem, kādus sniedz ATP (no trešā līdz piektajam jautājumam).

19.      Tiesas judikatūra par visām trim tēmām jau ir kļuvusi visai apjomīga (12). Ņemot vērā šo judikatūru, uzskatu, ka Tiesas rīcībā ir pietiekami daudz elementu, lai varētu apsvērt otro un trešo tēmu. Tādēļ savā vērtējumā uzmanību pievērsīšu pirmajai tēmai, t.i., termina “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” nozīmei, proti, jautājumam, vai (un kad) arodpensiju fonds, piemēram, tāds, kuram ATP sniedz savus pakalpojumus, ir jāuzskata par īpašu ieguldījumu fondu. Nesenā pagātnē šis jautājums ir ticis izvirzīts divās lietās, proti, Wheels un PPG Holdings (13), taču abas šīs lietas ir ievērojami atšķirīgas no izskatāmās lietas.

20.      Jautājums skar ļoti sarežģītu un pretrunīgi vērtētu jomu – finanšu pakalpojumiem (tostarp ar pensijām saistītajiem pakalpojumiem) piemērojamo PVN režīmu. Šos pakalpojumus ir skārusi ievērojama diversifikācija (14), kas pašreizējā PVN direktīvā, it īpaši finanšu pakalpojumiem piemērojamo atbrīvojumu jomā, nav pietiekami ņemta vērā. Līdz ar to komersantiem, kas darbojas šajā jomā, trūkst tiesiskās noteiktības, turklāt attiecīgo atbrīvojumu piemērošana dalībvalstīs ir ievērojami atšķirīga (15).

21.      Komisija ir ierosinājusi pieņemt gan direktīvu, ar ko groza Direktīvu 2006/112 attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumu traktējumu (16), gan regulu, ar ko nosaka īstenošanas pasākumus attiecībā uz apdrošināšanas un finanšu pakalpojumiem, kas ietver no PVN atbrīvoto pakalpojumu jomas definīcijas (17). Abiem priekšlikumiem tika veltīts apjomīgs sagatavošanas darbs (18), kura gaitā tika apspriesti arī pensiju fondi un tiem piemērojamais PVN režīms (19). Tomēr attiecībā uz reformu vienošanās netika panākta (20). Kā tiesas sēdē norādīja Komisija, šāda vienošanās nav sagaidāma arī tuvākajā laikā. Neatkarīgi no tā, kādas izmaiņas varētu notikt attiecībā uz piemērojamām tiesību normām, Tiesai ir jālemj, pamatojoties uz tiesību normām, kas bija spēkā attiecīgo norišu laikā.

22.      Savu vērtējumu sākšu ar pārskatu par lietas dalībnieku paustajiem argumentiem. Pēcāk izklāstīšu, kā termins “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” līdz šim ir ticis interpretēts judikatūrā. Noslēgumā izvērtēšu judikatūras ietekmi uz arodpensiju fondiem.

B –    Tiesai iesniegtie apsvērumi

23.      Dānija uzskata, ka dalībvalstu kompetencē ietilpst Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā minētā termina “īpaši ieguldījumu fondi” definēšana, un tās var no savas definīcijas izslēgt pensiju fondus, kuriem piemīt iesniedzējtiesas aprakstītās iezīmes.

24.      Dānija uzskata, ka dalībvalstīm ir jāveicina ieguldījumi īpašos ieguldījumu fondos un jāievēro neitralitātes princips attiecībā uz PVN piemērošanu fondiem, kas konkurē ar īpašiem ieguldījumu fondiem. Dānija uzskata, ka šajā lietā aplūkojamie fondi ir pietiekami atšķirīgi no īpašiem ieguldījumu fondiem, lai attaisnotu atšķirības piemērojamajā PVN režīmā: iemaksas veic darba devējs, un iemaksu mērķis ir nodrošināt pensiju, nevis iekrāt naudu; tie arī sniedz apdrošināšanas pakalpojumus, piemēram, dzīvības apdrošināšanu un apdrošināšanu darba nespējas gadījumam (21) labuma guvēja nāves gadījumā viņa veiktās iemaksas netiek (vai tiek tikai daļēji) nodotas labuma guvēja mantiniekiem, un iemaksas ir vispārīgi atbrīvotas no ienākumu nodokļa. Dānija uzskata: darba devējs, kas veic iemaksas, neiegulda, bet drīzāk maksā, jo tāds pienākums ir paredzēts koplīgumā, ar ko izveidota attiecīgā pensiju programma.

25.      ATP uzskata, ka arī uz pensiju fondiem, kuriem piemīt iesniedzējtiesas aprakstītās iezīmes, attiecas Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts un tādējādi tie ir atbrīvoti no PVN. ATP apgalvo ka, lai gan dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība definēt terminu “īpaši ieguldījumu fondi”, tām ir jāievēro atbrīvojumu mērķi un nodokļu neitralitātes princips. Aplūkojamā PVN atbrīvojuma nolūks ir dot privātpersonām iespēju kolektīvi ieguldīt viņu iekrājumus, tādējādi sadalot un diversificējot risku, turklāt bez PVN sloga. Kā uzskata ATP, šāds mērķis ir arī aplūkojamajai pensiju programmai. Tas vien, ka pensiju programmai ir konkrēts mērķis finansēt pensijas, neattaisno atšķirīga PVN režīma piemērošanu.

26.      ATP uzskata, ka neitralitātes princips atbalsta tās nostāju, jo citi īpaši ieguldījumu fondi konkurē ar pensiju fondiem. Ja iemaksas no darba ņēmēja parastās darba samaksas nenonāktu fondā, darba ņēmējam nauda būtu jāiekrāj citā veidā. Konkurences attiecības īpaši skaidri ir saskatāmas attiecībā uz papildu iemaksām jeb tādu privātpersonu veiktajām iemaksām, uz kurām arodpensiju programmas sākotnēji neattiecas. ATP uzskata: tas, ka daļa pensiju fonda peļņas tiks izmaksāta mūža rentes formā (22), nav nozīmīgi, jo mūža renti var vienkārši nopirkt, veicot vienreizēju maksājumu. Tikpat nenozīmīgi – pēc ATP domām – ir tas, ka iemaksas pensiju fondos ir atskaitāmas no nodokļa bāzes un ka pensiju fondiem parasti piemīt apdrošināšanas elementi. Turklāt tam, ka arodpensiju fonds tiek izveidots uz koplīguma pamata, neesot nozīmes, jo būtiskos lēmumus pieņem darba ņēmēji, lai gan viņus pārstāv arodbiedrības.

27.      Tiesas sēdē ATP norādīja, ka šajā lietā aplūkojamie pensiju fondi ir ievērojami atšķirīgi no fondiem, par kuriem bija runa lietā Wheels un lietā PPG Holdings. Minētās lietas attiecās uz definētu pabalstu programmām, kurās darba devējs pildīja juridiskas saistības, maksājot pensiju. Programmā varēja piedalīties vienīgi tā darbinieki. Turpretī izskatāmā lieta attiecas uz definētu iemaksu programmu, kurā risku uzņemas labuma guvēji un ieguldītāji. Darba devējam ir tikai jāmaksā iemaksas. Pensiju programmas ir publiski pieejamas, t.i., ikviena ar darba tirgu saistīta persona var tajās piedalīties.

28.      Apvienotā Karaliste tiesas sēdē apgalvoja, ka definētu iemaksu pensiju fondi, kādus apraksta iesniedzējtiesa, nav pietiekami līdzīgi īpašiem ieguldījumu fondiem, lai ar tiem konkurētu, un tādēļ aplūkojamais atbrīvojums no PVN uz tiem neattiecoties piecu iemeslu dēļ: arodpensiju fondus nevar pārdot pēc vēlēšanās, tie nepiešķir nekādas tiesības uz ieguldītajiem fondiem, pirms labuma guvējs nav sasniedzis pensijas vecumu, bet nāves gadījumā tās tiek zaudētas, tie tiek saskaņoti koplīguma ietvaros, un iemaksas veic darba devējs, nevis tās ir uzskatāmas par darba ņēmēja ieguldījumiem, tie ir pieejami vienīgi darbiniekiem, nevis vispārējai publikai un, visbeidzot, uz tiem neattiecas Padomes Direktīvā 85/611/EEK (turpmāk tekstā – “PVKIU direktīva”) (23) reglamentētais režīms.

29.      Komisija apgalvo, ka izskatāmais jēdziens “īpaši ieguldījumu fondi” aptver arī pensiju fondus. Tā nošķir definētu iemaksu programmas no definētu pabalstu programmām, apgalvojot, ka pirmo programmu gadījumā darba ņēmēji gūst labumu no sava ieguldījuma un ka tādējādi viņi atrodas līdzīgā stāvoklī kā mazie ieguldītāji īpašo ieguldījumu fondu gadījumā (24).

C –    Judikatūra par “īpašiem, dalībvalstu noteiktiem ieguldījumu fondiem”

30.      Judikatūra par Sestās direktīvas 13. pantu ietver gan nozīmīgas vispārīgas norādes attiecībā uz atbrīvojumu interpretāciju, gan svarīgus apsvērumus saistībā ar termina “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” interpretāciju. Secīgi aplūkošu šīs divas tēmas un tad sniegšu manus apsvērumus par Tiesas pieeju Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta izvērtēšanai.

1)      Vispārīgi apsvērumi par PVN atbrīvojumu interpretāciju

31.      Interpretējot atbrīvojumus, kas ietverti Sestās direktīvas 13. pantā, Tiesa konsekventi ir spriedusi, ka parasti šādu atbrīvojumu noteikumiem Savienības tiesībās ir sava autonoma nozīme, jo tos piemēro, “lai izvairītos no atšķirīgas PVN kārtības [režīma] piemērošanas dažādās dalībvalstīs” (25). Tomēr tas tā nav attiecībā uz termina definēšanu, kas Savienības tiesībās tiešā tekstā ir atstāta dalībvalstu ziņā (26). Šādā gadījumā dalībvalstu ziņā ir definēt attiecīgo jēdzienu savas tiesību sistēmas kontekstā (27). Tomēr, definējot šādus jēdzienus, tām ir “jāievēro Sestās direktīvas mērķi vai vispārējie principi, kas ir šīs direktīvas pamatā, it īpaši nodokļu neitralitātes princips” (28).

32.      Turklāt Tiesa konsekventi ir spriedusi, ka atbrīvojumi, kas ietverti Sestās direktīvas 13. pantā, ir jāinterpretē šauri, jo principā ar PVN ir apliekami visi pakalpojumi, kurus par atlīdzību sniedz nodokļa maksātājs (29).

2)      Termins “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi”

33.      Kā jau termina formulējums ļauj noprast, Savienības tiesībās termina “īpaši ieguldījumu fondi” definēšana ir atstāta dalībvalstu ziņā. Vispirms iztirzāšu šīs dalībvalstu rīcības brīvības nozīmi un tad apkopošu Tiesas judikatūru attiecībā uz trim rīcības brīvības ierobežojumiem: normas un PVKIU direktīvas teksta formulējumu, atbrīvojuma nolūku un nodokļu neitralitātes principu.

a)      Dalībvalstu rīcības brīvība

34.      Kā jau minēju, Sestās direktīvas 13. pantā ietvertais princips, ka atbrīvojumu noteikumi ir jāinterpretē autonomi, ir ierobežots, jo tiešā tekstā ir noteikts, ka definēšana atrodas dalībvalstu ziņā. Tiesa ir spriedusi, ka tā tas ir arī attiecībā uz terminu “īpaši ieguldījumu fondi” (30). Tomēr dalībvalstīm diez vai ir rīcības brīvība kā “īpašu ieguldījumu fondu” definēt pilnīgi jebko. Šāda neierobežota rīcības brīvība būtu pakļauta ļaunprātīgas izmantošanas riskam, sajauktu dažādus atbrīvojumu veidus un būtu pretrunā principam, ka atbrīvojumi vispārīgi tiek interpretēti šauri. Tādēļ ir nepieciešama termina “īpaši ieguldījumu fondi” nozīme Savienības tiesību mērogā, lai arī atbrīvojuma formulējuma tekstā ir noteikts, ka definīcija ir atstāta dalībvalstu ziņā.

35.      Savienības tiesībās pastāvošā spriedze – termina definēšana ir atstāta dalībvalstu ziņā, bet vienlaikus šī definēšana ir jāierobežo (31) – ir acīmredzama šādā Tiesas sniegtajā norādē: “centieni definēt jēdzienu “kopīgi [īpaši] ieguldījumu fondi” nekādā veidā nenozīmē, ka dalībvalstis var izvēlēties atsevišķus savā teritorijā esošus fondus, kuriem piešķirt atbrīvojumu, un citus, kuriem šādu atbrīvojumu nepiešķirt. [..] jēdzienam “kopīgi [īpaši] ieguldījumu fondi” ir jābūt dalībvalstīm piešķirtās diskrecionārās varas izejas punktam” (32). Tiesa ar to ir vēlējusies paust, ka ir loģiski, ka Savienības tiesībās ir jānosaka gan iekšējais, gan ārējais jēdziena “īpaši ieguldījumu fondi” ietvars, kurā dalībvalstis var brīvi izvēlēties savu termina definīciju. Tādējādi dalībvalstu rīcības brīvība noteikt jēdziena saturu ir ierobežota. Tiesa šādu ierobežojumu atvasina no normas teksta formulējuma (un vēlākās likumdošanas attīstības), tās nolūka un direktīvas pamatā liktajiem vispārīgajiem principiem, piemēram, neitralitātes principa (33).

36.      Praksē šāda ierobežojuma piemērošana ir ievērojami samazinājusi dalībvalstu pilnvaras veikt definēšanu. Šo attīstību varētu kritizēt, taču juridiskā noteiktība, kas ir būtiska, ja runa ir par finanšu pakalpojumiem piemērojamo PVN režīmu, prasa ievērot Tiesas judikatūras turpinātību.

b)      Normas un PVKIU direktīvas teksta formulējums

37.      Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkta teksta redakcijā ir salīdzinoši maz norāžu par termina “īpaši ieguldījumu fondi” saturu, it īpaši, ja ņem vērā atšķirīgos terminus, ko izmanto dažādās valodās. Ja Sestās direktīvas angļu valodas versijā runa ir par “īpašiem ieguldījumu fondiem” [special investment funds], franču valodas versijā ir atsauce uz “fonds communs de placement”, spāņu – “fondos communes de inversión” (34), vācu – “Sondervermögen” un holandiešu – “gemeenschappelijke beleggingsfondsen”.

38.      Tomēr turpmākās norises šo terminu apaudzēja ar miesu. 1985. gadā stājās spēkā PVKIU direktīva – lai koordinētu valstu tiesības, kas piemērojamas kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem. Precīzā saikne starp minēto direktīvu un Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktu uzreiz nav nojaušama. Kā Tiesa ir norādījusi, direktīvā izmantotais pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (turpmāk tekstā – “PVKIU”), kas izveidoti uz saistību (līgumu) tiesību pamata, termins spāņu, franču, itāļu un portugāļu valodas versijās ir formulēts tāpat kā atbrīvojumā iekļautais, savukārt citās valodās, piemēram, angļu, vācu un dāņu valodā, tas tā nav (35).

39.      Tādēļ Tiesai un tās ģenerāladvokātiem bija jāsastopas ar grūtībām, definējot saikni starp PVKIU direktīvu un 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktu (36). Tomēr lietā Wheels Tiesa nepārprotami ir spriedusi, ka “fondi, kas ir pārvedamo vērtspapīru kopīgo ieguldījumu uzņēmumi PVKIU direktīvas izpratnē, ir kopīgo [īpaši] ieguldījumu fondi” (37). Tādējādi tie uzskatāmi par termina “īpaši ieguldījumu fondi” satura apjoma minimumu.

c)      Atbrīvojuma nolūks

40.      Kā ģenerāladvokāte J. Kokote ir norādījusi secinājumos lietā Abbey National, atbrīvojuma nolūks ir “atvieglot maziem ieguldītājiem naudas līdzekļu izvietošanu kopīgu ieguldījumu fondos” (38). Šādi fondi ir paredzēti, lai apkopotu vairāku ieguldītāju naudu (39), dodot tiem iespēju risku sadalīt un diversificēt dažādos vērtspapīros. Atbrīvojums no PVN dod šiem ieguldītājiem iespēju iesaistīties šādā ieguldīšanā bez papildu PVN izmaksām (40). Tiesa šo nolūku ir atbalstījusi (41).

41.      Atbilstoši tam Tiesa ir spriedusi, ka atbrīvojums aptver arī īpašus ieguldījumu fondus “neatkarīgi no to juridiskās formas” (42). Tas, vai šādi fondi ir nodibināti uz saistību (līgumu) tiesību vai trasta (aktīvu pārvaldības) tiesību pamata, vai saskaņā ar īpašu tiesību aktu, nav nozīmīgi, lai tie varētu īstenot minēto nolūku. Tiesa ir uzsvērusi, ka atšķirības interpretācijā būtu pretrunā nodokļu neitralitātes principam, kas liedz piemērot atšķirīgu nodokļu režīmu ekonomikas dalībniekiem, kuri veic tādus pašus darījumus (43).

42.      Līdzīgi tam Tiesa ir spriedusi, ka nav nozīmīgs arī fonda darbības modelis: tas, vai fonds ir “atklāts” (t.i., mainīga kapitāla fonds, kam ir pienākums atpirkt savas [fonda] apliecības no ieguldītājiem, kas vēlas tās pārdot) vai “slēgts” (t.i., nemainīga kapitāla fonds, kura akcijas var tikt pārdotas vienīgi otrreizējā tirgū), nav nozīmīgi fonda klasificēšanai Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunktā minētā atbrīvojuma kontekstā. Kā jau teikts, šo nostāju var balstīt arī uz nodokļu neitralitātes principu (44).

d)      Nodokļu neitralitātes princips

43.      Kā norāda Tiesa, nodokļu neitralitātes princips aizliedz, ka “[saimnieciskās darbības subjektiem], kas veic vienas un tās pašas darbības, tiek piemērots atšķirīgs PVN iekasēšanas režīms”. Savstarpēji konkurējošām, bet līdzīgām precēm vai pakalpojumiem nevar piemērot atšķirīgu PVN režīmu (45).

44.      Konkurences saikne ir sarežģīts kritērijs. Ģenerāladvokāte E. Šarpstone tā bīstamību ir komentējusi lietā Deutsche Bank, norādot, ka jebkura darbība vienmēr vismaz daļēji pārklājas ar citu un ja visām “daļēji konkurējošām darbībām būtu vienādi jāpiemēro PVN, rezultāts [..] būtu” tāds, ka būtu jālikvidē visas atšķirības PVN piemērošanā (46).

45.      Bīstamību, uz ko norāda ģenerāladvokāte E. Šarpstone, var novērst, ja izmanto pareizu salīdzināšanas metodoloģiju. Vispirms ir jākonstatē, kas ir salīdzinājuma kritērijs jeb atsauces vienums, kas arī ietilpst jēdzienā “īpašs ieguldījumu fonds”. Aplūkojamais fonds tiks salīdzināts vienīgi ar šo salīdzinājuma kritēriju jeb atsauces vienumu. Atbilstoši šeit iepriekš teiktajam fondi, kas ir kolektīvo ieguldījumu uzņēmums PVKIU direktīvas izpratnē, ietilpst jēdzienā “īpaši ieguldījumu fondi” un tādējādi var tikt izmantoti kā salīdzinājuma kritērijs jeb atsauces vienums (47).

46.      Tas, vai arī aplūkotais fonds ir jāiekļauj jēdzienā “īpaši ieguldījumu fondi”, ir jautājums par to, vai šis fonds un salīdzinājuma kritērijs jeb atsauces vienums ir pietiekami līdzīgi, lai tos uzskatītu par savstarpēji konkurējošiem (48). Kritēriji, kas ir jāsalīdzina, lai konstatētu pietiekamu līdzību, kas ļautu tos uzskatīt par konkurējošiem, nav izraudzīti nejauši. Tāpat tas arī nav tikai tīri ekonomisks vērtējums. Drīzāk analīze ir jābalsta uz atbrīvojuma mērķi. Tādējādi nozīmīgi kritēriji ir, piemēram, tas, vai fonds ir riska dalīšanas metode, vai ieguldītāji gūst labumu no ieguldījumu peļņas utt.

3)      Apsvērumi par Tiesas pieeju

47.      Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstu rīcības brīvību definēt terminu “īpaši ieguldījumu fondi” ierobežo atbrīvojuma mērķis, PVKIU direktīva un neitralitātes princips. Veicot padziļinātu vērtējumu, var konstatēt – bet par to var diskutēt –, ka Tiesa šos (pārklājošos (49)) ierobežojumus ir piemērojusi tādējādi, ka tie veido divus alternatīvus testus.

48.      Dažkārt Tiesa ir atsaukusies uz atbrīvojuma mērķiem, faktiski atvasinot termina “īpaši ieguldījumu fondi” definīciju un izmantojot neitralitātes principu, lai apstiprinātu iegūto rezultātu (50). Citkārt Tiesa PVKIU ir atzinusi par “īpašu ieguldījumu fondu” kodolu un tad piemērojusi neitralitātes principu (51).

49.      Ierosinu izmantot (un precizēt) otro minēto pieeju. Tādējādi fonds būtu uzskatāms par “īpašu pensiju fondu”, ja uz to vai nu attiecas PVKIU direktīva vai arī tas ir pietiekami salīdzināms ar PVKIU, lai tos uzskatītu par savstarpēji konkurējošiem. Salīdzināšanai nozīmīgas ir tās iezīmes, kas ir nozīmīgas arī izskatāmā atbrīvojuma mērķiem – dot iespēju vairākiem ieguldītājiem apkopot savus līdzekļus un tādējādi risku sadalīt un diversificēt pa dažādiem vērtspapīriem.

D –    Arodpensiju fondi kā īpaši ieguldījumu fondi

50.      Pēc šiem apsvērumiem izmantošu iepriekš izklāstītos principus – izskatāmās lietas kontekstā. Izskatāmajā lietā uzdotais jautājums ir par to, kādā mērā arodpensiju fondi ir uzskatāmi par īpašiem ieguldījumu fondiem. Savienības tiesībās ir ietvertas dažas normas par šādiem fondiem, taču šīs normas nav saskaņotas (52). Atbilstoši iepriekš teiktajam tagad būtu jāizvērtē, vai aplūkojamie fondi ir PVKIU un, ja ne, tad kādā mērā nodokļu neitralitātes princips prasa to iekļaušanu atbrīvojuma normā.

1)      PVKIU direktīva

51.      Arodpensiju fondiem, par kādiem ir runa šajā lietā, PVKIU direktīva nav piemērojama (53). Kā norāda Dānija, ieguldījumu fondu, kas aplūkoti šajā lietā, apliecības nevar pēc fonda apliecību turētāju pieprasījuma atpirkt vai dzēst, kā tas saskaņā ar PVKIU direktīvas 1. panta 2. punktu ir iespējams PVKIU gadījumā.

2)      Nodokļu neitralitātes princips

52.      Kā otrais ir jāpiemēro nodokļu neitralitātes princips. Tas paredz konstatēt, vai aplūkojamie fondi ir pietiekami salīdzināmi ar PVKIU, lai tos uzskatītu par savstarpēji konkurējošiem (54). Spriedumā lietā Wheels Tiesai nācās apsvērt šo jautājumu attiecībā uz citu veidu arodpensiju fondiem. Tā ir atzinusi, ka uz šādiem fondiem Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts neattiecas. Šajos fondos tika apkopoti pensiju programmu aktīvi un tie nebija publiski pieejami; to ietvaros tika piešķirti vienīgi ar nodarbinātību saistīti pabalsti. Jāņem vērā, ka tie bija “definētu pabalstu” veida fondi, t.i., programmas dalībnieki neuzņēmās risku, kas izriet no fonda vadīšanas, jo viņu pensijas summa bija nemainīga un tādējādi nebija atkarīga no ieguldījumu ienesīguma. Kā norāda Tiesa, arī darba devējs uzskatīja, ka fonds nav īpašs ieguldījumu fonds, jo tam iemaksas bija līdzeklis, ar ko tas varēja izpildīt savas juridiskās saistības. Ģenerāladvokāte E. Šarpstone šo argumentāciju ir izmantojusi lietā PPG Holdings BV, identificējot trīs nozīmīgus kritērijus: vai programma apkopo pensiju programmas aktīvus, vai pensiju programmas dalībnieki uzņemas fonda pārvaldības risku un vai darba devējs veic iemaksas, lai izpildītu savus juridiskos noteiktos pienākumus pret saviem darbiniekiem (55).

53.      Lai gan neapstrīdu minētajās lietās izdarītos secinājumus, ierosinu precizēt šo vērtējumu izskatāmās lietas vajadzībām. Saskaņā ar Savienības tiesībām daži kritēriji ir nozīmīgi, bet citi ir nenozīmīgi, lai fondus salīdzinātu ar PVKIU un noteiktu, vai tie ir pietiekami līdzīgi, lai tos uzskatītu par savstarpēji konkurējošiem. Valsts tiesām piekritīgi ir izvērtēt nozīmīgos faktiskos apstākļus, piemērot šos kritērijus un izlemt, vai lietā aplūkojamais pensiju fonds ir uzskatāms par “īpašu ieguldījumu fondu”.

a)      Salīdzinājuma skatpunkts

54.      Pirms nenozīmīgo un nozīmīgo kritēriju uzskaitīšanas vēl jāvērš uzmanība tam, ka pensiju programmas iespējams vērtēt vai nu kā darba devēju aktīvu apkopošanas instrumentus, vai arī kā darba ņēmēju aktīvu apkopošanas instrumentus. Kura no šīm divām paradigmām ir jāpiemēro, ir atkarīgs no tā, kas gūst labumu no ieguldījuma – darba ņēmēji vai darba devēji. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto aprakstu no aplūkojamā fonda labumu gūst darba ņēmēji.

b)      Nenozīmīgie kritēriji

55.      Tā kā aplūkojamā fonda iezīmju salīdzinājums ar PVKIU ir jāvērtē, paturot prātā atbrīvojuma mērķi, vairāki šajā lietā apspriestie elementi salīdzinājumam nav nozīmīgi.

56.      Pretstatā Dānijas apgalvojumiem viens no tiem ir ieguldījumu nolūks. Tas, vai ieguldītājs veic iekrājumus pensijai vai citiem nolūkiem, nav nozīmīgi, lai konstatētu konkurences attiecības. Tādējādi tas, ka aplūkojamie fondi ir pensiju fondi, neliedz tos uzskatīt par “īpašiem ieguldījumu fondiem”. Pretstatā spriedumam lietā Wheels līdz ar to nākas noraidīt, ka nozīmīgs būtu darba devēja juridiskais pienākums attiecībā uz definētu pensijas pabalstu maksāšanu; šis ieguldījuma “nolūks” ir nenozīmīgs.

57.      Nenozīmīgi ir arī tas, ka vienošanās par arodpensiju fondiem nenotiek individuāli, bet kolektīvi. Vispirms darba ņēmēju pārstāvji fondu noteikumus saskaņo ar darba devēju pārstāvjiem. Lai gan koplīgums varētu nozīmēt, ka pastāv ļoti neliela ekonomiska konkurence starp fondiem un PVKIU ārpus brīvprātīgajiem darba ņēmēju papildmaksājumiem, atbrīvojuma mērķa kontekstā tas nav nozīmīgi. Tiesa šajā ziņā jau ir spriedusi, ka atbrīvojums aptver arī fondus – neatkarīgi no to juridiskās formas. Tiktāl iespēja, ka tiek veikti papildmaksājumi vai dažas personas brīvprātīgi pievienojas arodpensiju fondiem, ir tikpat nenozīmīga.

58.      Tas pats apsvērums ir piemērojams jautājumam, vai iemaksas fondā ir atskaitāmas no ienākumu nodokļa bāzes. Tam, ka iemaksām dažos fondos tiek piemērots ienākumu nodokļa režīms, kas ir izdevīgāks nekā citiem fondiem piemērotais režīms, varētu būt ievērojama ietekme uz ekonomiskās konkurences attiecībām, bet tas nav nozīmīgs atbrīvojuma mērķu kontekstā, un tādējādi tas ir jāignorē.

59.      Tāpat arī veids, kādā notiek pensiju izmaksa no pensiju fonda (kā mūža rente vai vienreizējs maksājums), nav nozīmīgs fonda raksturošanai, jo starp dažādajiem variantiem ir iespējami pārskaitījumi (vienkārša finanšu darījuma formā).

60.      Ja arodpensiju fondi tiek apvienoti ar apdrošināšanas elementu un ja abus elementus nevar šķirt, kā tas ir šajā lietā, valsts tiesām ir jākonstatē, kurš no tiem ir noteicošais elements.

c)      Nozīmīgie kritēriji

61.      Kā jau iepriekš minēju, salīdzinājumam nozīmīgie kritēriji ir jāatvasina no atbrīvojuma nolūka, proti, dot iespēju vairākiem ieguldītājiem apkopot naudas līdzekļus, un sadalīt un diversificēt risku pār dažādiem vērtspapīriem.

62.      Saskaņā ar šo pieņēmumu izvērtējamā atbrīvojuma kontekstā būtisks arodpensiju fondu salīdzināšanai ar PVKIU nodokļu neitralitātes vajadzībām ir tikai ierobežots skaits elementu. Vispirms vairākiem labuma guvējiem ir jāapkopo savi līdzekļi, lai risku sadalītu un diversificētu pār dažādiem vērtspapīriem. Fonds par labuma guvēju līdzekļu apkopošanu var tikt uzskatīts vienīgi tad, ja labuma guvējiem ir beznosacījuma juridiskas tiesības uz savu ieguldījumu. Viņi var nebūt spējīgi īstenot savas tiesības pēc sava ieskata (t.i., pārdot savas tiesības) un viņi var saņemt labumu no sava ieguldījumu vienīgi pēc pensionēšanās. Tomēr, ja ieguldījums tiek zaudēts nāves gadījumā un nepāriet labuma guvēja mantiniekiem, tad diez vai var būt runa par labuma guvēju līdzekļu apkopošanu.

63.      Visbeidzot, labuma guvējiem ir gan jāsedz fondu izmaksas, gan jāuzņemas ieguldījumu riski, lai gan iemaksas var veikt arī viņu darba devējs – kā daļu no viņu atalgojuma paketes. Parasti tas tā notiek definētu iemaksu programmu gadījumā, taču ne definētu pabalstu programmās. Kā jau minēju, šo kritēriju piemērošana ir piekritīga valsts tiesām.

64.      Tādēļ secinu, ka Padomes Sestās direktīvas 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka termins “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” ietver arī arodpensiju fondus, ja šādos fondos tiek apkopoti vairāku labuma guvēju aktīvi un ir iespējams dalīt un diversificēt risku, ieguldot dažādos vērtspapīros. Tas tā notiek vienīgi tad, ja labuma guvēji uzņemas ieguldījuma risku. Tas, ka saskaņā ar koplīgumu starp organizācijām, kas pārstāv darba ņēmējus un attiecīgi darba devējus, iemaksas par darba ņēmējiem veic viņu darba devējs un ka maksājumi no fonda tiek veikti vienīgi pēc pensionēšanās, nav nozīmīgi, ja vien labuma guvējam ir nodrošināts tiesisks statuss attiecībā uz viņa aktīviem. Lemt, vai fonds atbilst šīm prasībām, ir piekritīgi valsts tiesām.

V –    Secinājumi

65.      Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Tiesai uz pirmo Østre Landsret uzdoto jautājumu būtu jāatbild šādi:

Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze, 13. panta B daļas d) punkta 6. apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka termins “īpaši, dalībvalstu noteikti ieguldījumu fondi” ietver arī arodpensiju fondus, ja šādos fondos tiek apkopoti vairāku labuma guvēju aktīvi un tajos ir iespējams dalīt un diversificēt risku, ieguldot dažādos vērtspapīros. Tas notiek vienīgi tad, ja labuma guvēji uzņemas ieguldījuma risku. Tas, ka saskaņā ar koplīgumu starp organizācijām, kas pārstāv darba ņēmējus un attiecīgi darba devējus, iemaksas par darba ņēmējiem veic viņu darba devējs, un ka izmaksa no fonda notiek vienīgi pēc pensionēšanās, nav nozīmīgi, ja vien labuma guvējam ir nodrošināts tiesiskais statuss attiecībā uz viņas vai viņa aktīviem. Lemt par to, vai fonds atbilst šīm prasībām, ir piekritīgi valsts tiesām.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1977. gada 17. maija Sestā direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (turpmāk tekstā – “Sestā direktīva”), ar grozījumiem (OV L 145, 1. lpp.).

3 – Skat. 2006. gada 4. maija spriedumu lietā C-169/04 Abbey National (Krājums, I-4027. lpp.), 2007. gada 28. jūnija spriedumu lietā C-363/05 JP Morgan Fleming Claverhouse Investment Trust un The Association of Investment Trust Companies (turpmāk tekstā – “JP Morgan”) (Krājums, I-5517. lpp.), 2012. gada 19. jūlija spriedumu lietā C-44/11 Deutsche Bank, 2013. gada 7. marta spriedumu lietā C-275/11 GfBk, 2013. gada 7. marta spriedumu lietā C-424/11 Wheels Common Investment Fund Trustees u.c. (turpmāk tekstā – “Wheels”) un ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] 2013. gada 18. aprīļa secinājumus lietā C-26/12 PPG Holdings.

4 – Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV L 347, 1. lpp.), ar grozījumiem.

5 – Darījumu saistībā ar noguldījumu kontiem vai norēķinu kontiem atbrīvojums no PVN ir interpretēts sadaļā D. A.5.11.6. Īpašie ieguldījumu fondi ir aprakstīti sadaļā D. A.5.11.9.2. Par to vadīšanu runa ir sadaļā D. A.5.11.9.3.

6 – Pārskatu par izplatītām pensiju programmām skat. izdevumā OECD, Pensions at a Glance, 2005, un aktualizētajā izdevumā OECD, Pensions at a Glance, 2011.

7 – Personas, uz kurām viņu darba tiesisko attiecību statusa dēļ tas neattiecas, piemēram, pašnodarbināti komersanti, darba devēji un komercsabiedrību pārvaldes institūciju amatpersonas, ir tiesīgi izvēlēties veikt iemaksas arodpensiju programmā, ja pastāv vienošanās, ka šāda programma ir pieejama attiecīgā uzņēmuma darbiniekiem.

8 – Praksē tie veido ievērojami mazāku daļu no fondiem, kā ATP apgalvoja tiesas sēdē.

9 – Personiskie pensiju plāni lielā mērā tiek strukturēti līdzīgi, tomēr paši labuma guvēji ir tie, kas slēdz līgumu par dalību šādā plānā un paši arī veic iemaksas.

10 – Šie konti ir pensijas konti, nevis atsevišķi bankas konti.

11 – 1997. gada 5. jūnija spriedums lietā C-2/95 (Recueil, I-3017. lpp.).

12 – Par pirmo un otro tēmu skat. 3. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru. Par trešo tēmu skat. 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C-2/95 SDC (Recueil, I-3017. lpp.), 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C-305/01 MKG-Kraftfahrzeuge-Factoring (Recueil, I-6729. lpp.), 2008. gada 14. maija rīkojumu apvienotajās lietās C-231/07 un C-232/07 Tiercé Ladbroke, 2009. gada 22. oktobra spriedumu lietā C-242/08 Swiss Re Germany Holding (Krājums, I-10099. lpp.), 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C-175/09 AXA UK (Krājums, I-10701. lpp.), 2011. gada 28. jūlija spriedumu lietā C-350/10 Nordea Pankki Suomi (Krājums, I-7359. lpp.), ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] 2013. gada 24. oktobra secinājumus lietā C-461/12 Granton Advertising. Par otro jautājumu skat. manus 2012. gada 8. novembra secinājumus lietā C-275/11 GfBk.

13 – Ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumi.

14 – Komisija uzskata, ka tirgū pieejamo apdrošināšanas un finanšu pakalpojumu veidu skaits pārsniedz 5000. Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta izdevums Harmonisation of Turnover Taxes, 2008. gada 5. marts, TAXUD/2414/08, 3. lpp.

15 – Atšķirības PVN režīmos, kas piemērojami finanšu pakalpojumiem, ir uzskatāmi konstatējamas ziņojumā, ko Eiropas Komisijas uzdevumā ir sagatavojusi PricewaterhouseCoopers: Study to Increase the Understanding of the Economic Effects of the VAT Exemption for Financial and Insurance Services, 2006. gada 2. novembris. Pārskats par atbrīvojumu transponēšanu dalībvalstu tiesībās ir pieejams kā pielikums IBFD izdevumam VAT Survey Financial Services, 2006. Skat. arī komentāru Wessels, J., Highlights & Insights on European Taxation, 2012, Nr. 4, 62. lpp.

16 – COM(2007) 747, galīgā redakcija/2, 2008. gada 20. februāris.

17 – COM(2007) 746, galīgā redakcija/2, 2008. gada 20. februāris.

18 – Skat. Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta izdevumu (minēts iepriekš 14. zemsvītras piezīmē).

19 – Skat. prezidējošās valsts piezīmi, Proposals for a Council Directive and Regulation as regards the VAT Treatment of Insurance and Financial Services, dok. 13577/10 FISC 92, 2010. gada 16. septembris, 20. lpp. Uz šo dokumentu atsaucas ATP kā apstiprinājumu savai nostājai, ka uzskatāms, ka ar terminu “īpaši ieguldījumu fondi” tiek aptverti arī pensiju fondi.

20 – Publicētajā dokumentā ir uzskatāmi parādīts, ka nevienprātība joprojām pastāv arī jautājumā par pensiju fondiem piemērojamo režīmu. Ģenerālsekretariāta piezīme, Proposals for a Council Directive and Regulation as regards the VAT Treatment of Insurance and Financial Services, dok. 18650/11, FISC 170, 2011. gada 14. decembris, 5. lpp. Nepieciešamība pabeigt reformu ir uzsvērta darbā Dahm, J. & Hamacher, R., Vermögensverwaltung und Umsatzsteuer, UR 2012, 817.

21 – Tiesas sēdē Dānija norādīja, ka tā tādus fondus kā aplūkojamais fonds traktē kā apdrošināšanas sabiedrības.

22 – Skatteministeriet to uzskatīja par svarīgu atšķirību starp pensiju fondiem un īpašiem ieguldījumu fondiem.

23 – Padomes 1985. gada 20. decembra Direktīva 85/611/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 375, 3. lpp.), ar grozījumiem. PVKIU direktīva 2011. gada 1. jūlijā tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/65/EK par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU) (OV L 302, 32. lpp.).

24 – Komisija uzskata, ka īpaši nozīmīgas salīdzināšanai ar īpašiem ieguldījumu fondiem ir pirmā jautājuma a), b), c) un h) punktā minētās iezīmes.

25 – Spriedums lietā JP Morgan (19. punkts), spriedums lietā Wheels (16. punkts), spriedums lietā Abbey National (38. punkts), 2005. gada 26. maija spriedums lietā C-498/03 Kingscrest Associates un Montecello (Krājums, I-4427. lpp., 22. punkts), 2005. gada 3. marta spriedums lietā C-428/02 Fonden Marselisborg Lystbådehavn (Krājums, I-1527. lpp., 2. punkts) un 2000. gada 12. septembra spriedums lietā C-358/97 Komisija/Īrija (Recueil, I-6301. lpp., 51. punkts).

26 – Spriedums lietā JP Morgan (20. punkts), spriedums lietā Abbey National (39. punkts), spriedums lietā Wheels (16. punkts) un 1996. gada 28. marta spriedums lietā C-468/93 Gemeente Emmen (Recueil, I-1721. lpp., 25. punkts).

27 – Spriedums lietā JP Morgan (21. punkts), 2006. gada 27. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-443/04 un C-444/04 Solleveld un van den Hout-van Eijnsbergen (Krājums, I-3617. lpp., 29. punkts).

28 – Spriedums lietā JP Morgan (22. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Gemeente Emmen (25. punkts) un 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C-246/04 Turn- und Sportunion Waldburg (Krājums, I-589. lpp., 31. punkts).

29 – Spriedums lietā Abbey National (60. punkts), 2005. gada 1. decembra spriedums apvienotajās lietās C-394/04 un C-395/04 Ygeia (Krājums, I-10373. lpp., 15. punkts), 2003. gada 6. novembra spriedums lietā C-45/01 Dornier (Recueil, I-12911. lpp., 42. punkts), 1989. gada 15. jūnija spriedums lietā 348/87 Stichting Uitvoering Financiële Acties (Recueil, 1737. lpp., 13. punkts).

30 – Spriedums lietā Abbey National (41. punkts).

31 – Rossi, P., L’Avvocato generale della Corte UE – Chiarita la portata dell’esenzione Iva per le operazioni di gestione dei fondi comuni di investimento, il fisco n. 38/2005, 14422.

32 – Spriedums lietā JP Morgan (41. punkts).

33 – Spriedums lietā JP Morgan (45. un 46. punkts), spriedums lietā Wheels (18. punkts), ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā JP Morgan (15. un 17. punkts).

34 – Itāļu un portugāļu valodas versijās ir līdzīgas atsauces uz “fondi comuni d’investimento” un “fundos comuns de investimento”.

35 – Spriedums lietā JP Morgan (33. punkts) un spriedums lietā Abbey National (55. punkts).

36 – Spriedums lietā Abbey National (55., 61., 64. un 65. punkts), kā arī secinājumi lietā Abbey National (38., 41.–43., 50. un 73.–83. punkts), spriedums lietā JP Morgan (31.–34. punkts), secinājumi lietā JP Morgan (32. un 33. punkts), spriedums lietā Deutsche Bank (32. punkts) un secinājumi lietā Deutsche Bank (74. punkts).

37 – Spriedums lietā Wheels (23. punkts).

38 – Secinājumi lietā Abbey National (68. punkts).

39 – Atsauce uz maziem ieguldītājiem, kas pastāv spriedumā lietā Abbey National, tika atmesta vēlākajā spriedumā lietā JP Morgan (45. punkts), kā ģenerāladvokāte E. Šarpstone norāda secinājumos lietā Deutsche Bank (minēti 21. zemsvītras atsaucē).

40 – Secinājumi lietā Abbey National (27.–29. punkts). Tiesa uz pēdējo minēto apsvērumu atkal atsaucas kā uz “nodokļu neitralitāti”. Spriedums lietā Abbey National (62. punkts), spriedums lietā Wheels (19. punkts).

41 – Spriedums lietā Abbey National (62. punkts), spriedums lietā JP Morgan (45. punkts), spriedums lietā Deutsche Bank (33. punkts). Skat. arī spriedumu lietā Wheels (23. punkts).

42 – Spriedums lietā Abbey National (53. punkts), spriedums lietā JP Morgan (26. punkts).

43 – Turpat (56. punkts).

44      Spriedums lietā JP Morgan (28.–30. un 35. punkts).

45 – Spriedums lietā Wheels (20. un 21. punkts), spriedums lietā JP Morgan (46. punkts), 2006. gada 8. jūnija spriedums lietā C-106/05 L.u.P. (Krājums, I-5123. lpp., 32. punkts), 2005. gada 17. februāra spriedums apvienotajās lietās C-453/02 un C-462/02 Linneweber un Akritidis (Krājums, I-1131. lpp., 24. punkts), 2004. gada 16. septembra spriedums lietā C-382/02 Cimber Air (Krājums, I-8379. lpp., 24. punkts), 2003. gada 23. oktobra spriedums lietā C-109/02 Komisija/Vācija (Recueil, I-12691. lpp., 20. punkts).

46 – Secinājumi lietā Deutsche Bank (60. punkts).

47 – Spriedums lietā Wheels (24. punkts).

48 – Skat. spriedumu lietā JP Morgan (50. un 51. punkts).

49 – Jaster, E., Murchner, I., Die umsatzsteuerliche Behandlung von Vermögens-verwaltungsleistungen (Teil 2), UStB, 2013, 54. lpp., kur konstatēts, ka lietā JP Morgan izstrādātais kritērijs un PVKIU direktīvas kritēriji ir līdzīgi.

50 – Tāda ir mana lietas Abbey National un lietas JP Morgan interpretācija.

51 – Visuzskatāmāk šī pieeja ir piemērota lietā Wheels. Šķiet, ka pirmoreiz tas tika darīts lietā Deutsche Bank.

52 – 2003. gada 23. septembrī stājās spēkā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 3. jūnija Direktīva 2003/41/EK par arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (OV L 235, 10. lpp.).

53 – Tā tas bija arī spriedumā lietā Wheels (25. punkts). Jāņem vērā, ka Direktīva 2003/41 saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu nav piemērojama PVKIU.

54 – Spriedums lietā Wheels (24. un 26. punkts).

55 – Secinājumi lietā PPG Holdings (16. un 17. punkts).