Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

Share

Highlight in text

Go

ĢENERĀLADVOKĀTA

NILSA VĀLA [NILS WAHL] SECINĀJUMI,

sniegti 2015. gada 13. maijā (1)

Apvienotās lietas C-72/14 un C-197/14

X

(Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

un

T. A. van Dijk

(Hoge Raad (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – Piemērojamie tiesību akti – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 6. un 7. pants – Reinas kuģinieki – Apliecība E 101 – Savstarpējā atzīšana – LESD 267. panta trešā daļa – “Acte clair” doktrīna





1.        Prejudiciālā nolēmuma tiesvedība pastāv jau vairāk kā pusgadsimtu un tomēr turpina pārsteigt. Kā to atspoguļo izskatāmās lietas, jautājumi, kas attiecas uz šo tiesvedību, bieži ir būtiska ES tiesību pamatjautājuma blakus jautājumi.

2.        Šajās apvienotajās lietās uzdotais būtiskais pamatjautājums, kas attiecas uz Regulas (EEK) Nr. 1408/71 (2) interpretāciju, būtībā ir identisks: vai “Reinas nolīgumi” (3) pamatlietā ir piemērojami saskaņā ar Savienības tiesībām vai neatkarīgi no tām? Šis jautājums radās pēc tam, kad Nīderlandes iestādes atteicās atzīt noteiktas sociālā nodrošinājuma apliecības (apliecības E 101), ko Luksemburgas iestādes bija izdevušas saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71, iespējams, kļūdaini. Iesniedzējtiesas nav vienisprātis par to, vai Nīderlandes iestādes drīkstēja šādi rīkoties.

3.        Gerechtshof te  ’s-Hertogenbosch [Hertogenbosas apelācijas tiesa] nolēma lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā jautājumā. Šis lēmums lika Hoge Raad [Augstākā tiesai] rīkoties tāpat. Tomēr Hoge Raad mēģināja ar vienu piegājienu sasniegt divus mērķus un iztaujāt Tiesu par pienākuma, kas Hoge Raad izriet no LESD 267. panta trešās daļas, apjomu. Tā it īpaši vēlas noskaidrot, vai apstāklis, ka zemākas instances tiesa, kas ietilpst Hoge Raad jurisdikcijas teritorijā, tai nepiekrīt, traucē tai uzskatīt, ka atbilde uz jautājumu, kas radies tās izskatāmajā lietā, ir tik acīmredzama, ka nepastāv pamatotas šaubas. Līdz ar to Tiesa vēlreiz tiek aicināta skaidrot acte clair doktrīnu.

4.        Būtībā turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es neuzskatu, ka kļūdaini izsniegtajām apliecībām E 101 situācijā, uz kuru attiecas Reinas nolīgumi, būtu jebkāds saistošs spēks. Un no procesuālā viedokļa, vienas un tās pašas dalībvalsts pēdējās instances tiesas un zemākas instances tiesas atšķirīgie viedokļi, manuprāt, nevar izslēgt acte clair doktrīnas izmantošanu.

I –    Atbilstošās tiesību normas

5.        Regulas Nr. 1408/71 6. pantā (“Sociālā nodrošinājuma konvencijas, kuras tiek aizstātas ar šo regulu”) ir paredzēts:

“Ievērojot 7. un 8. pantu un 46. panta 4. punktu, ar šo regulu attiecībā uz personām un jautājumiem, uz kuriem tā attiecas, tiek aizstāti jebkāda veida sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas saista vai nu:

a)      vienīgi divas vai vairākas dalībvalstis, vai

b)      vismaz divas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis, kur attiecīgo jautājumu nokārtošanā nav iesaistīta neviena še pieminētās trešās valsts institūcija.”

6.        Tomēr, neraugoties uz Regulas Nr. 1408/71 6. pantu, saskaņā ar šīs regulas 7. panta (Starptautiski noteikumi, ko neskar šī regula) 2. punkta a) apakšpunktu turpina piemērot 1950. gada 27. jūlija Nolīguma par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu noteikumus.

II – Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

7.        Attiecīgi 2006. un 2007. gadā X k-gs un van Dijk k-gs, Nīderlandes pilsoņi un rezidenti, strādāja ārzemēs uz ūdens transportlīdzekļiem, kas darbojas komerciāli Reinā (un ne tikai šajā upē).

8.        Lietā C-72/14, kas attiecas uz X k-gu, kuģis bija reģistrēts Nīderlandē kā Reinas navigācijas kuģis, kura īpašnieks bija Nīderlandē dibināta sabiedrība. Reģistrācijas pieteikuma ailē “Operators” sākotnēji nebija izdarīts neviens ieraksts. 2006. gadā Luksemburgas iestādes izsniedza AAAA, Luksemburgā dibinātai sabiedrībai, kurā bija nodarbināts X k-gs, darbības apliecību. 2007. gadā šī sabiedrība tika norādīta kā kuģa operators saskaņā ar Nīderlandes reģistrāciju (4).

9.        Van Dijk k-gs no 2007. gada 1. janvāra līdz 30. jūnijam strādāja Luksemburgā reģistrētā kuģniecības kompānijā.

10.      Abās lietās kompetentā Luksemburgas iestāde bija izsniegusi apliecības E 101, saskaņā ar kurām attiecīgi X k-gs un van Dijk k-gs bija pakļauti Luksemburgas sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem. Tomēr šīs apliecības neatzina Nīderlandes iestādes, kuras uzskatīja, ka X k-gs un van Dijk k-gs ir pakļauti Nīderlandes sociālā nodrošinājuma tiesību aktiem un viņiem ir jāveic sociālā nodrošinājuma iemaksas Nīderlandē, pamatojoties uz to, ka viņi abi, domājams, bija Reinas kuģinieki. Nīderlandes iestādes abām personām izsniedza paziņojumus par maksājamo nodokli, kurus viņi vēlāk apstrīdēja.

11.      Lietā C-72/14 X k-gs cēla prasību Rechtbank Breda [Bredas tiesā], pēc tam viņš pirmās instances tiesas nolēmumu pārsūdzēja Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch. Tā kā šai tiesai radās šaubas par to, kā interpretēt Regulu Nr. 1408/71, tā 2014. gada 7. februārī nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      [Spriedumā lietā FTS, C-202/97, EU:C:2000:75] Eiropas Savienības Tiesa ir nospriedusi, ka dalībvalsts kompetentas iestādes izdota apliecība E 101 citu dalībvalstu sociālā nodrošinājuma iestādēm ir saistoša pat tad, ja šī apliecība ir saturiski nepareiza. Vai šis secinājums ir piemērojams arī tādiem gadījumiem kā aplūkojamais gadījums, kad [Regulas Nr. 1408/71] kompetences noteikšanas noteikumi nav piemērojami?

2)      Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, nozīme ir tam, ka kompetentā iestāde nav paredzējusi izsniegt apliecību E 101, bet administratīvu iemeslu dēļ apzināti un pēc pienācīgas apsvēršanas ir izmantojusi dokumentus, kas pēc formas un satura rada apliecības E 101 iespaidu, ja ieinteresētā persona ir uzskatījusi un arī saprātīgi varējusi uzskatīt, ka ir saņēmusi šādu apliecību?”

12.      Lietā C-197/14 van Dijk k-gs sākotnēji cēla prasību Rechtbank te ’s-Gravenhage [Hāgas tiesā] pēc kuras tika iesniegta apelācijas sūdzība Gerechtshof te ’s-Gravenhage. Tad viņš iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad par Gerechtshof te ’s-Gravenhage nolēmumu, par kuru tika iesniegta arī pretkasācijas sūdzība Staatssecretaris van Financiën (Finanšu valsts sekretārs). Pieņēmusi lēmumu uzdot prejudiciālu nolēmumu lietā C-72/14, Hoge Raad 2014. gada 28. maijā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai sakarā ar valsts zemākas instances tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu Hoge Raad kā augstākajai tiesai ir jāvēršas Tiesā ar prejudiciālu jautājumu vai tai ir jāgaida atbilde uz valsts zemākas instances tiesas uzdoto jautājumu, pat ja tā uzskata, ka pareizā Eiropas Savienības tiesību piemērošana tai izlemjamajā jautājumā ir tik acīmredzama, ka nepastāv saprātīgas šaubas par to, kā ir jāatbild uz šo jautājumu?

2)      Ja atbildei uz pirmo jautājumu ir jābūt apstiprinošai, vai sociālā nodrošinājuma jomā kompetentajām Nīderlandes iestādēm ir saistoša citas dalībvalsts kompetentas iestādes izdota apliecība E 101, pat ja runa ir par Reinas kuģinieku, kādēļ Regulas Nr. 1408/71, uz kuru attiecas šī apliecība, normas par piemērojamo tiesisko regulējumu nav piemērojamas saskaņā ar šīs regulas 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu?”

13.      Lietā C-72/14 rakstveida apsvērumus iesniedza X k-gs, Nīderlandes valdība, Čehijas valdība un Komisija. Lietā C-197/14 rakstveida apsvērumus iesniedza van Dijk k-gs, Nīderlandes, Vācijas, Grieķijas valdība un Komisija.

14.      Lietas C-72/14 un C-197/14 tika apvienotas 2014. gada 24. februārī. Šajā pašā dienā Tiesa saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu nolēma nenoturēt tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

III – Analīze

A –    Ievada apsvērumi

15.      Izskatāmajās lietās rodas divi pilnībā atšķirīgi jautājumi. Līdz ar to mans vērtējums būs sadalīts divās daļās. Vispirms es aplūkošu pamatjautājumu par savstarpējo atzīšanu un apliecības E 101 saistošo spēku. Tikai pēc tam es pievērsīšos Hoge Raad pirmajam jautājumam par acte clair doktrīnas apjomu.

16.      Es apzinos, ka Hoge Raad savu otro jautājumu par apliecību E 101 savstarpējo atzīšanu ir uzdevusi tikai gadījumā, ja Tiesa uz tās pirmo jautājumu atbildētu tādējādi, ka Hoge Raad bija pienākums vērsties ar šo jautājumu Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu. Tomēr atbildes sniegšana tikai uz Hoge Raad pirmo jautājumu nepalīdzēs Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch atrisināt tajā izskatāmo strīdu, un šai tiesai ir brīvība iesniegt prejudiciālo jautājumu, neraugoties uz augstākas tiesas judikatūru (5). Līdz ar to es uzskatu, ka katrā ziņā ir nepieciešams sniegt atbildi uz būtisko sociālā nodrošinājuma problēmjautājumu.

B –    Pirmais problēmjautājums: apliecību E 101 savstarpējā atzīšana

1)      Ievada apsvērumi

17.      Ar pirmo un otro jautājumu lietā C-72/14 un otro jautājumu lietā C-197/14, kurus es aplūkošu kopā, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai, pieņemot, ka kādas dalībvalsts iestādes apdrošinātajai personai ir kļūdaini izdevušas apliecību E 101, saskaņā ar kuru šai personai ir piemērojami šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti, citas dalībvalsts iestādēm ir pienākums atzīt šo apliecību, pat ja šai apdrošinātajai personai piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus koordinē Regulas Nr. 1408/71 7. pantā uzskaitītie starptautisko tiesību instrumenti, in casu Reinas nolīgumi. Otrais jautājums lietā C-72/14 vedina domāt, ka atbilde uz šo jautājumu varētu būt atkarīga no tā, vai šī kļūdainā apliecības E 101 izsniegšana ir bijusi nejauša vai tīša.

18.      X k-gs un van Dijk k-gs, kā arī Čehijas valdība un Komisija uzskata, ka šādos apstākļos dalībvalsts izsniegta apliecība E 101 ir saistoša citas dalībvalsts iestādēm. Šim viedoklim nepiekrīt tikai Nīderlandes valdība (Vācijas un Grieķijas valdība par šo problēmjautājumu neizsakās).

19.      Kā tika minēts manā ievadā, šķiet, ka šī pirmā problēmjautājuma attiecībā uz sociālo nodrošinājumu būtība ir noskaidrot, vai Regulas Nr. 1408/71 7. pantā paredzētā atkāpe “koordinē” arī apdrošinātajām personām piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus saistībā ar noteiktiem starptautiskajiem noteikumiem. It īpaši Komisija uzskata, ka tā tas ir šajā lietā. Tas liek Komisijai secināt, ka, tā kā, pēc Komisijas domām, šis jautājums ietilpst regulas piemērošanas jomā, ir piemērojams arī savstarpējās atzīšanas princips.

20.      Es tomēr šim viedoklim nepiekrītu.

21.      Tas, vai apliecības E 101 ir jāatzīst, neapšaubāmi ir atkarīgs no tā, vai vispār bija juridiski iespējams tās izdot, kas savukārt ir atkarīgs no tā, vai bija piemērojama Regula Nr. 1408/71. Tomēr, pirms sāku šo analītisko vērtējumu, ir svarīgi precizēt, par ko Tiesai nav lūgts spriest.

22.      Pirmkārt, Tiesai nav lūgts spriest par to, kuri sociālā nodrošinājuma tiesību akti faktiski ir piemērojami X k-gam un van Dijk k-gam, proti, izlemt jautājumu, vai šīm personām ir piemērojami Luksemburgas vai Nīderlandes tiesību akti. Tas šķiet loģiski, jo Reinas nolīgumi (ja tie būtu piemērojami) un konkrēti tā 11. panta 2. punkts nav ES tiesību akti, kuru interpretācija ietilpst Tiesas kompetencē (6).

23.      Otrkārt, šī paša iemesla dēļ, kā arī ņemot vērā pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesām ir jāievāc un jāizvērtē visi attiecīgie fakti un tiem jāpiemēro tiesību akti, Tiesa nevar norādīt, vai X k-gs un van Dijk k-gs faktiski ir Reinas kuģinieki. Tās analīze līdz ar to faktiski būs balstīta uz pieņēmumu, ka viņi ir minētie kuģinieki, ņemot vērā iesniedzējtiesu veikto pārbaudi (7).

24.      Ņemot to vērā, manuprāt, atbilde uz būtisko sociālā nodrošinājuma jautājumu izriet no pareizas Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. panta, skatot tos kopā ar Tiesas judikatūru, interpretācijas.

2)      Vērtējums

a)      Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība

25.      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Regulas Nr. 1408/71 6. pantu attiecībā uz tā piemērojamību personām, kā arī materiālo piemērojamību ar zināmiem nosacījumiem tiek aizstāti jebkāda veida sociālā nodrošinājuma konvenciju noteikumi, kas saista divas vai vairākas dalībvalstis (divas vai vairākas dalībvalstis un vienu vai vairākas trešās valstis saistībā ar starptautisko situāciju dalībvalstu starpā). Šīs aizstāšanas piemērošana ir imperatīva, un nav pieļaujami nekādi izņēmumi papildus regulā minētajiem gadījumiem (8).

26.      Regulas Nr. 1408/71 7. pantā ir izcelti daži iepriekšminētie izņēmumi. Konkrēti 7. panta 2. punktā ir noteikts, ka neatkarīgi no 6. panta “turpina piemērot” dažus nolīgumus (tostarp Reinas nolīgumus). Ir vērts norādīt, ka Tiesa ir nospriedusi, ka, ja starptautiskā nolīguma noteikumi izpilda 7. panta prasības, to “turpina pilnībā piemērot, neatkarīgi no Regulas Nr. 1408/71 pieņemšanas un [..] tie saglabā savu iedarbību visas situācijās, kurām tie ir piemērojami” (9).

27.      Tiesa nav iepriekš interpretējusi Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Turklāt judikatūras kopumā attiecībā uz Regulas 7. panta 2. punktu un konkrētāk 6. panta un 7. panta 2. punkta c) apakšpunkta (10) kopīgo iedarbību uz starp dalībvalstīm noslēgtajām divpusējām konvencijām (11), šķiet, nav piešķirta nozīme apstāklim, ka pašā Regulā Nr. 1408/71 ir ietvertas “tiesību izvēles klauzulas” – nešķiet, ka par šo problēmjautājumu būtu strīds. Tomēr šajā ziņā interesanti ir divi spriedumi.

28.      Spriedumā lietā Grana-Novoa (12) Tiesa nosprieda, ka sociālā nodrošinājuma konvencijas, kas noslēgtas starp vienu dalībvalsti un vienu vai vairākām trešām valstīm, neietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā. Pašreiz nebūtu pareizi šo spriedumu interpretēt tādējādi, ka, a contrario, konvencijas, kas noslēgtas vismaz starp divām dalībvalstīm (un, iespējams, vienu vai vairākām trešām valstīm, ciktāl tiek skartas attiecības starp dalībvalstīm) vienmēr ietilpst tās piemērošanas jomā. Faktiski minētajā spriedumā Tiesa turklāt norādīja, ka regulā “ir īpaši ietvertas noteiktas atkāpes attiecībā uz tās piemērojamību konvencijām, kas noslēgtas starp divām vai vairākām dalībvalstīm” (13). Kad runa ir par šādu atkāpi, ir grūti saredzēt jebkādu atšķirību starp iepriekš minētajiem konvenciju veidiem.

29.      Savukārt spriedums lietā Callemeyn (14) attiecās uz īpašu situāciju, kura tostarp bija saistīta ar Regulas Nr. 1408/71 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka šī regula neietekmē pienākumus, kas izriet no Eiropas 1953. gada 11. decembra pagaidu līgumiem sociālā nodrošinājuma jomā, ko noslēgušas Eiropas Padomes dalībvalstis. Tā kā pašā šajā divpusējā nolīgumā bija pieļautas atkāpes gadījumā, ja regula būtu labvēlīgāka tiem, kam tā ir piemērojama, Tiesa nosprieda, ka Regulas Nr. 1408/71 piemērošana nav pretrunā tās 7. panta 1. punkta b) apakšpunktam, ciktāl tas tā bija (15). Tādēļ tie drīzāk bija Eiropas pagaidu līgumi sociālā nodrošinājuma jomā, kas izraisīja regulas piemērošanu, un nevis otrādi.

30.      Sava viedokļa pamatojumam Komisija min spriedumu lietā Torrekens (16). Šajā spriedumā Tiesa noteica, ka Regulas Nr. 1408/71 priekšteci, proti, Regulu Nr. 3 (17) “turpina piemērot, ciktāl šīs konvencijas nekavē tās piemērošanu”. Komisija no tā secina, ka Tiesa, iespējams, ir apstiprinājusi principu, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1408/71 un piemērojamo starptautisko nolīgumu noteikumi ir piemērojami kopā.

31.      Tomēr, pat pieņemot, ka Tiesas argumentācija spriedumā lietā Torrekens – kas attiecās uz samērā līdzīgu Regulas Nr. 3 tiesību normu – būtu jāattiecina uz Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. pantu, es šaubos, ka tam būtu Komisijas minētās sekas. Ja saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 izsniegtā apliecība E 101 norādītu uz citiem tiesību aktiem nekā tiem, kas ir piemērojami saskaņā ar Reinas nolīgumiem, šie nolīgumi noteikti stātos ceļā Regulas Nr. 1408/71 piemērojamībai. Turpretī es nesaskatu, kā varētu tikt apdraudēts Regulas Nr. 1408/71 effet utile, ja dalībvalstīm būtu tiesības neatzīt apliecības E 101, kas izsniegtas apstākļos, kurus regulē konkrētā sociālā nodrošinājuma konvencija, kuru neietekmē šī regula.

32.      Mani nepārliecina arī Komisijas arguments, saskaņā ar kuru Reinas nolīgumi joprojām ir piemērojami, tikai pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunktu. Lai arī tas neapšaubāmi ir skaidrs, raugoties no formālā viedokļa, metaforiski izsakoties, tas ir pielīdzināms iekļūšanai pa durvīm, lai tūlīt izkļūtu pa logu. Manuprāt, tam ir lielāks sakars ar likumdošanas metodi, nevis ko citu un tam nebūtu jāpiešķir izšķiroša nozīme.

33.      Lai paskaidrotu šo pēdējo viedokli, ir jāmin piemērs. Ja var iedomāties, ka transnacionālā komerciālā tiesvedībā piemērojamos tiesību aktus nosaka tādas konvencijas par tiesību aktu izvēli kā Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (18), tas nenozīmē, ka, tiklīdz ir norādīts uz attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, tiek turpināts piemērot starptautisko tiesību vispārējos principus, lai efektīvi atrisinātu esošo strīdu. Sekojot šim piemēram – tikai šoreiz izmantojot Regulu Nr. 593/2008 (19) – tāda pati loģika liecina, ka, tiklīdz ar šo regulu ir noteikts valsts tiesību akts, tas pats par sevi neizraisa turpmāko vispārējo ES tiesību principu piemērošanu attiecīgajam strīdam. Līdz ar to apstāklim, ka piemērojamos tiesību aktus nosaka regulas, faktiski nav nozīmes.

34.      Visbeidzot manis ieteikto interpretāciju, šķiet, pamato salīdzinājums ar sistēmu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 883/2004 (20) (lai gan šī regula nav piemērojama ratione temporis). Šīs regulas 8. pantā (“Šās regulas un citu koordinācijas aktu saistība”) tika apvienots Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. pants, tomēr ar vienu lielu atšķirību: Regulas Nr. 1408/71 7. panta 1. punktā un 2. punkta a) un b) apakšpunktā uzskaitītās daudzpusējās konvencijas vairs nebija minētas. Turpretī Regulas Nr. 883/2004 16. panta (“Izņēmumi no 11.–15. panta”) 1. punktā ir noteikts, ka divas vai vairāk dalībvalstis, šo dalībvalstu kompetentās varas iestādes vai šo iestāžu norīkotās iestādes, kopīgi vienojoties, var paredzēt izņēmumus no 11.–15. panta atsevišķu personu vai personu kategoriju interesēs. Kā Komisija norādījusi savos apsvērumos, dalībvalstis, kuras ir arī Reinas nolīgumu līgumslēdzējas puses, ir šādi vienojušās (21). Šī juridiskā attīstība liecina par to, ka no šī brīža ar Reinas nolīgumiem radītā koordinācija var arī ietilpt Regulas Nr. 883/2004 II sadaļas (“Piemērojamo tiesību aktu noteikšana”) piemērošanas jomā.

35.      Tomēr Komisija apgalvo, ka no Regulas Nr. 883/2004 izrietošais rezultāts būtu tāds pats kā agrāk saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71. Lai arī varētu tikt pamatoti apšaubīts, vai Regula Nr. 883/2004 saglabā status quo vai arī ar to šajā jautājumā tiek mainīta iepriekšējā sistēma, manuprāt, no tā izriet, ka iepriekš minētās dalībvalstis agrāk nevarēja atsaukties uz Regulas Nr. 1408/71 17. pantu, kas ir formulēts gandrīz identiski Regulas Nr. 883/2004 16. pantam. Ņemot to vērā, gadījumā, ja Tiesa atzīs, ka ar Regulu Nr. 883/2004 ieviestā sistēma tikai apstiprina status quo, izskatāmās lietas – ievērojot turpmāk izklāstīto argumentāciju – būtu jāaplūko tāpat kā lietas, kas ietilpst Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas piemērošanas jomā (22). Tas nozīmētu, ka ir jāpiemēro no sprieduma lietā FTS (23) izrietošie principi un uz uzdotajiem jautājumiem (kā tie ir pārformulēti) šādos apstākļos būtu jāatbild apstiprinoši.

36.      Tomēr mans galvenais viedoklis joprojām ir tāds, ka, pieņemot, ka X k-gs un van Dijk k-gs ir Reinas kuģinieki, viņi neietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā.

b)      Apliecību E 101 sekas

37.      Ņemot vērā manu viedokli par Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomu, es vēlētos ieteikt atbildēt uz iesniedzējtiesu jautājumiem tādējādi, ka Luksemburgas iestāžu izsniegtās apliecības E 101, kurās ir norādīts, ka X k-gam un van Dijk k-gam ir piemērojami Luksemburgas sociālā nodrošinājuma tiesību akti, ir zaudējušas tiesiskās sekas.

38.      Patiesi, šīs Savienības pamatā ir tiesiskums. Kompetenču piešķiršanas princips, kas ir daļa no Eiropas Savienības konstitucionālās struktūras, ir ārkārtīgi svarīgs. Ja ES iestādei vai aģentūrai trūkst juridiskās kompetences, jebkurš “tiesību akts”, ko tā attiecīgajā jomā pieņēmusi, zaudē saistošu spēku. Tas pats attiecas situāciju, kurā dalībvalsts iestādes ir atbildīgas par ES politikas praktiskās pārvaldības nodrošināšanu un kurā pasākumi, ko tās šajā ziņā veic, ir saskaņā ar ES noteikumiem. Tā tas ir šajā gadījumā, jo šajās lietās aplūkotās apliecības izsniedza kompetentās Luksemburgas iestādes saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 574/72 (24), lai norādītu piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus.

39.      Šī paša iemesla dēļ un atbildot uz lietā C-72/14 uzdoto otro jautājumu, tas, vai iestāde, kas izdevusi apliecību E 101, šādi rīkojās ērtības vai citu apsvērumu dēļ, man nešķiet svarīgi.

40.      Tādēļ es piekrītu Nīderlandes valdībai, ka apliecībām E 101, kas izdotas izskatāmo lietu apstākļos, nav saistoša spēka. Spriedums lietā FTS (25), kurā arī bija runa par dalībvalsts kompetentās iestādes atteikumu atzīt citas dalībvalsts iestādes izdotu apliecību E 101, to nemaina. Minētajā spriedumā nesaskaņas bija tikai par to, kurā Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normā bija pienācīgi norādīti attiecīgajiem darba ņēmējiem piemērojamie sociālā nodrošinājuma tiesību akti – proti, kas ietilpst regulā paredzētās koordinācijas piemērošanas jomā.

41.      Pamatojoties uz iepriekš teikto, es iesaku Tiesai uz pirmo un otro jautājumu lietā C-72/14 un uz otro jautājumu lietā C-197/14 atbildēt, ka tādos apstākļos, kuros kādas dalībvalsts iestādes apdrošinātajai personai ir izdevušas apliecību E 101, kurā ir norādīts, ka šai personai ir piemērojami šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti, bet, ja piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus faktiski koordinē Reinas nolīgumi – jautājums, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām –, Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neuzliek citas dalībvalsts iestādēm pienākumu atzīt šo apliecību.

c)      Alternatīvi apsvērumi

42.      Gadījumā, ja Tiesa man nepiekrīt attiecībā uz Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomu, šķiet, ir lietderīgi minēt dažas papildpiezīmes.

43.      Pat ja Regulas Nr. 1408/71 6. un 7. pants būtu jāinterpretē tādējādi, ka Reinas nolīgumu prioritāte (jeb piemērojamība) izriet no pašas minētās regulas un līdz ar to piemērojama ir arī regula, jautājums joprojām ir par to, kāda tam faktiski ir nozīme. 7. pantā ir paredzēs, ka Reinas nolīgumus turpina piemērot. Šajā ziņā var apšaubīt, vai apliecību E 101 savstarpējās atzīšanas princips, kā tas noteikts spriedumā lietā FTS (26), varētu to mainīt.

44.      Skaidrības labad, nevar pieņemt, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu, kļūdaini izdota apliecība būtu automātiski jāatzīst, jo šo jautājumu faktiski regulē šīs regulas I sadaļa (“Vispārīgi noteikumi”). Sprieduma lietā FTS pamatā esošajā judikatūrā šāda situācija nav aplūkota (27). Tas, ko Tiesa ir skaidri noteikusi, ir Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas kļūdainais raksturs (28). Jāatzīst, ka apliecība E 101, ciktāl tā rada pieņēmumu, ka tajā teiktais ir patiesība, ir saistoša uzņemošās dalībvalsts kompetentajai iestādei (29). Tomēr Tiesa ir arī norādījusi, ka pieņēmums, kas saistīts ar dalībvalsts kompetentās iestādes izdotu izziņu, obligāti nav jāattiecina uz jomām, kas ir ārpus regulas II sadaļas piemērošanas jomas (lai gan jāatzīst, ka apliecība E 101 parasti netiek izmantota šādiem mērķiem) (30).

45.      Izskatāmajās lietās apliecības E 101 ir izdevušas Luksemburgas kompetentās iestādes, norādot, ka X k-gam un van Dijk k-gam ir piemērojami Luksemburgas sociālā nodrošinājuma tiesību akti. Nīderlandes kompetentās iestādes tam nepiekrīt. Komisija norāda, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Reinas nolīgumu līgumslēdzējas puses praktisku apsvērumu dēļ izdod apliecības E 101, kurās norādīti piemērojamie sociālā nodrošinājuma tiesību akti, jo šajā nolūkā nepastāv neviens mehānisms (31). Tomēr Tiesai sava atbilde jābalsta uz pieņēmumiem, ka abi vīrieši ir Reinas kuģinieki – ko Komisija neapstrīd – un, tā kā Tiesa nav kompetenta izskatīt strīdus starp līgumslēdzējām pusēm attiecībā uz Reinas nolīgumu pareizu interpretāciju (skat. iepriekš 22. un 23. punktu), šīs tiesvedības nolūkā var pieņemt, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļa nav piemērojama. Līdz ar to Luksemburgas apliecībām nevajadzētu piešķirt lielāku nozīmi kā jebkurai citai izziņai, ko izdevusi kompetentā dalībvalsts iestāde jomā, kas neietilpst regulas II sadaļas piemērošanas jomā. Iespējai, ka šāda izziņa praktisku iemeslu dēļ varētu ietilpt apliecības E 101 piemērošanas jomā, nevajadzētu aizēnot minēto aspektu.

46.      Ja Tiesa uzskatīs, ka šis jautājums ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, es iesaku atbildēt tāpat, kā ieteikts iepriekš 41. punktā.

C –    Otrais problēmjautājums: acte clair doktrīnas robežas

1)      Sākotnējie apsvērumi

47.      No pirmā jautājuma lietā C-197/14 izriet būtiski problēmjautājumi saistībā ar acte clair doktrīnu. Ņemot vērā par šo tēmu esošās literatūras nozīmīgo apjomu, šai doktrīnai nav nepieciešami ievadvārdi. Tiesai šajā ziņā it īpaši ir lūgts interpretēt prasību, ka “dalībvalsts tiesai ir jābūt pārliecinātai, ka jautājums citas dalībvalsts tiesām un Eiropas Savienības Tiesai ir tikpat acīmredzams” (32). Galvenais problēmjautājums, ko izvirzījusi Hoge Raad, ir šāds: vai pēdējās instances tiesa nevar izmantot acte clair doktrīnu, ja šīs pašas dalībvalsts zemākas instances tiesa ir uzdevusi identisku vai līdzīgu ES tiesību jautājumu Tiesai?

48.      Hoge Raad ir bažas par to, ka apstiprinoša atbilde uz pirmo jautājumu lietā C-197/14 nozīmētu, ka dalībvalsts augstākajai tiesai, kura vēlas atlikt zemākas instances tiesas spriedumu, jo tā ES tiesības interpretē citādi nekā minētā zemākās instances tiesa, katrā lietā būtu arī pienākums vispirms attiecīgajā jautājumā lūgt Tiesas viedokli.

49.      Van Dijk k-gs uzskata, ka šajā tiesvedībā neesot izpildītas acte clair doktrīnas prasības. Tomēr, pēc viņa domām, pietiek, ka pēdējās instances tiesa sagaida Tiesas atbildi uz zemākās instances tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Grieķijas valdība un Komisija būtībā piekrīt šim viedoklim.

50.      Nīderlandes valdība uzskata, ka apstāklis vien, ka dalībvalsts tiesa, iespējams, ir lūgusi Tiesas viedokli, automātiski nenozīmē, ka pastāv “pamatotas šaubas” judikatūras izpratnē. Vācijas valdība, būtībā piekrītot, turklāt apgalvo, ka būtu jāņem vērā zemākās instances tiesas interpretācijas kvalitāte un nebūtu pieļaujams, ka ar zemākās instances pieņemto acīmredzami kļūdaino pamatnostāju varētu tikt traucēta no acte clair doktrīnas gūtā procesa efektivitāte.

51.      Sākotnēji ir vērts atgādināt, ka LESD 267. panta trešās daļas īpašais mērķis ir novērst to, ka kādā dalībvalstī rodas judikatūra, kas nav saderīga ar Savienības tiesību normām (33). Tas ir atspoguļots LESD 267. panta trešās daļas formulējumā, kas tekstuālā ziņā pēdējās instances valsts tiesām atstāj ļoti nelielu rīcības iespēju.

52.      Tomēr spriedums lietā Cilfit u.c. (34) pēdējās instances valsts tiesām – kā galvenajām tiesām, kas atbildīgas par ES tiesību decentralizētu piemērošanu (35) – piešķīra iespēju noteiktos apstākļos uzņemties atbildību ES tiesību jautājuma izskatīšanā.

53.      Pirmajā skatījumā nosacījumi, kas saistīti ar acte clair doktrīnu, nav vienkārši. Galvenā prasība, ka “[ES] tiesību normas pareizai piemērošanai ir jābūt tik acīmredzamai, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas par veidu, kādā risināt uzdoto jautājumu”, nav formulēta brīvi. Turklāt šī prasība diez vai ir kvalificēta. Pirmkārt, pēdējās instances valsts tiesai “ir jābūt pārliecinātai, ka jautājums citas dalībvalsts tiesām un Eiropas Savienības Tiesai ir tikpat acīmredzams”. Otrkārt, uzmanība ir jāpievērš ES tiesību raksturīgajām iezīmēm (36). Šajā ziņā kāds autors neilgi pēc acte clair doktrīnas rašanās ir teicis, ka tas bija “ļoti šaurs”, “taktisks gājiens” un instruments, kā “paplašināt un stiprināt [Tiesas] kontroli” (37).

54.      Pat Tiesa tekstu, kādā uzrakstīts spriedums lietā Cilfit u.c. (38), atzinusi par “neskaidru” (39). Tomēr plašāka kritika ir pausta arī attiecībā uz pašu pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu kā tādu, kas ietver acte clair doktrīnu un kuru ņemot vērā šī doktrīna būtu jāsaprot. Piemēram, ģenerāladvokāts F. Dž. Džeikobss [F. G. Jacobs] lietā, kurā radās jautājums par to, vai konkrētus sieviešu apģērbus muitas vajadzībām var klasificēt kā pidžamas, kā zināms, ieteica radikāli mainīt šo pienākumu, Tiesai lielākā mērā rīkojoties atturīgi (40). Ģenerāladvokāts D. Ruiss-Harabo Kolomers [D. Ruiz-Jarabo Colomer] pat nonāca tik tālu, ka pienākums uzdot prejudiciālu nolēmumu tika salīdzināts ar leģendu par Sīsifu (41). Turpretī ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano], lai arī atzīstot, ka acte clair kritēriji nebūt nav nekļūdīgi, ieteica šo doktrīnu atstāt tādu, kāda tā ir (42).

55.      Plašākā skatījumā daudzās šaubas par stingro pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu tomēr laika gaitā ir veiksmīgi izzudušas. Lai turpinātu hronoloģiskā secībā, jau sen pirms sprieduma lietā Cilfit u.c. (43) Tiesa diezgan ātri izskaidroja, ka LESD 267. panta trešajai daļai ir robežas. Spriedumā lietā Da Costa u.c., kas konkrēti attiecās uz situācijām, kas ir “materiāli identiskas jautājumam, kas jau līdzīgā lietā ir bijis lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets”, Tiesa nosprieda, ka tās nolēmumu pārākums “var atņemt pienākumam [uzdot prejudiciālu jautājumu] tā mērķi un tādējādi tas zaudētu jēgu”, (44) līdz ar to atzīdama precedenta juridisko vērtību. Tomēr šis nav vienīgais spriedums pirms sprieduma lietā Cilfit u.c., kurā būtu ietverta šī pienākuma saprātīga interpretācija (45).

56.      Turklāt, kā mēs visi zinām, kad ģenerāladvokāts F. Kapotorti [F. Capotorti] dažus gadus vēlāk brīdināja Tiesu par to, ka pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu varētu tikt vājināts, ja acte clair doktrīna tiktu atzīta par ES tiesību jautājumu (46), Tiesa nepiekrita.

57.      Pēdējā lieta (47) arī ir pierādījums tam, ka pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu laika gaitā lēnām, bet pamatīgi ir ticis mīkstināts, kāds pat teiktu – mazināts. Spriedumā lietā Intermodal Transports Tiesa apstiprināja, ka tas, ka administratīvajai iestādei varētu būt atšķirīgs viedoklis par to, kādai būtu jābūt pareizajai pieejai lietā, ko izskata pēdējās instances tiesa, neizslēdz iespēju pamatoties uz acte clair doktrīnu (48).

58.      Tomēr jāatzīst, ka Tiesa nav bijusi tik elastīga, runājot par ES iestāžu pieņemto aktu spēkā esamības pārbaudi. Neraugoties uz tās ģenerāladvokātu stingro viedokli, Tiesa spriedumā lietā Gaston Schul nosprieda, ka iemesli, kuru dēļ pēdējās instances valsts tiesa varētu tikt atbrīvota no tās pienākuma saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, neattiecas uz jautājumiem par ES tiesību aktu spēkā esamību (49). Tas tā bija, lai gan Tiesa iepriekšējās lietās bija nospriedusi, ka līdzīgu ES tiesību aktu analogi noteikumi bija spēkā neesoši.

59.      Ņemot vērā šo pamatojumu, es izvērtēšu Hoge Raad iesniegto problēmjautājumu.

2)      Vērtējums

a)      Vai acte clair piemērošana ir izslēgta, ja šīs pašas dalībvalsts zemākas instances tiesa ir lūgusi Tiesu lemt par līdzīgu jautājumu?

60.      Ņemot vērā laika gaitā esošās pārdomas par pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, es domāju, vai šajā brīdī nebūtu lietderīgi Tiesai ieviest, tā teikt, zināmu skaidrību par acte clair doktrīnu.

61.      Personīgi man ir cieša pārliecība, ka pēdējās instances valsts tiesai nav liegts pamatoties uz acte clair doktrīnu tikai tādēļ, ka šīs pašas dalībvalsts zemākas instances tiesa ir uzdevusi Tiesai jautājumu par identisku vai līdzīgu problēmu. Trīs galvenās premisas skaidro, kādēļ tas tā ir.

62.      Pirmkārt, strukturāli izsakoties, laiki ir radikāli mainījušies kopš sprieduma lietā Cilfit u.c. pasludināšanas. 1982. gadā Eiropas Ekonomikas kopiena sastāvēja no 10 dalībvalstīm un tajā bija 7 darba valodas. Turpretī 2015. gadā ES ir daudz sarežģītāka savienība ar vairāk nekā 28 tiesību sistēmām, 24 oficiālajām valodām, daudz plašākām kompetences jomām un, kā to paredz ar Lisabonas līgumu ieviestais skaidrais jauninājums, lielāku uzsvaru liekot uz valsts (augstāko) tiesu lomu saskaņā ar LES 19. panta otro daļu. Ja tiktu ievērota stabila judikatūras interpretācija, iespēja sastapties ar “patiesu” acte clair situāciju labākajā gadījumā šķistu diezgan nereāla.

63.      Otrkārt, ir attīstījusies arī kontroles un līdzsvara sistēma attiecībā uz LESD 267. panta trešo daļu. Komisija atzīst pienākumu pārraudzīt to, kādā veidā pēdējās instances valsts tiesas izmanto acte clair doktrīnu (50). Turklāt spriedums lietā Cilfit u.c. tika pasludināts gandrīz desmit gadus pirms sprieduma lietā Francovich u.c. (51). Spriedums lietā Köbler (52) tika pieņemts divdesmit gadus vēlāk. Šodien Tiesā (53) – un Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk tekstā – “ECT”) (54) – regulāri tiek ierosināta tiesvedība par apgalvoto nevēršanos Tiesā ar prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.

64.      Treškārt, vienkārša patiesība ir tāda, ka pēdējās instances valsts tiesas praksē neizslēdz acte clair doktrīnas (tiešu vai netiešu) izmantošanu, pat ja nolēmumi, par kuriem iesniegta apelācijas sūdzība – vai mazākums no iztiesājošā sastāva – pauž atšķirīgus viedokļus (55). Ņemot to vērā, es uzskatu, ka Tiesai nevajadzētu pieņemt ar šo doktrīnu saistīto nosacījumu apjoma šaurāko interpretāciju. Ja Tiesa šādi rīkotos, tas šķistu pretrunā gan sadarbības, kas raksturo attiecības starp Tiesu un valsts (augstākajām) tiesām, realitātei, gan garam.

65.      Atgriežoties pie izskatāmā jautājuma, Tiesai nav lūgts skaidrot jēdzienu “šaubas” (nemaz nerunājot par “pamatotām šaubām”) vai “acīmredzamību”. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C-197/14 skaidri izriet, ka Hoge Raad nav nekādu šaubu par to, kāda būtu pareiza pieeja tajā izskatāmajā lietā (56). Tiesai ir tikai lūgts izskaidrot, vai tas, ka zemākas instances tiesa ir izteikusi šaubas, faktiski nozīmē, ka pēdējās instances tiesai līdz ar to arī vajadzētu rasties šaubām. Vismaz sekas tam, ka zemākas instances tiesa vilcinās, būtu tādas, ka pēdējās instances tiesa vairs nevarētu uzņemties atbildību pati atrisināt ES tiesību jautājumu.

66.      Tomēr, kā ģenerāladvokāte K. Štiksa-Hakla iepriekš ir noteikusi, pareizas interpretācijas acīmredzamo raksturu parasti neietekmē apstāklis, ka tiesību normu var interpretēt divējādi (57).

67.      Vārdi “dalībvalsts tiesai ir jābūt pārliecinātai, ka jautājums citas dalībvalsts tiesām un Eiropas Savienības Tiesai ir tikpat acīmredzams”, kā es tos saprotu, būtu jāinterpretē tādā paša gaismā kā citi kvalificējošie faktori, kurus Tiesa uzskaitījusi spriedumā lietā Cilfit u.c. (skat. iepriekš 53. punktu). Tomēr šī prasība nevar tikt izprasta absolūtā izteiksmē. Drīzāk tā būtu jāsaprot tādējādi, ka galīgā apelācijas sprieduma tiesnešiem, kas lemj par attiecīgo jautājumu, būtu jābūt pārliecinātiem, viņuprāt, ka citi tiesneši viņiem piekritīs. Manuprāt, sprieduma lietā Cilfit u.c. 16.–20. punktā minētie apstākļi veido izmantojamo “instrumentu kopumu”, lai noteiktu, vai pamatotas šaubas pastāv vai nē. Tie vairāk būtu jāuzlūko kā brīdinājuma zīmes, nevis kā strikti kritēriji, un, interpretējot tos godīgi, tie būtu jāpielīdzina nekam vairāk kā veselajam saprātam (58). Līdz ar to pretēji dažiem autoriem (59) es nevaru spriedumu lietā Cilfit u.c. interpretēt tādējādi, ka pamatotas šaubas objektīvi var noteikt tikai ar to vien, ka tiek norādīts uz tiesnešu atšķirīgajiem interpretācijas viedokļiem. Faktiski spriedums lietā Cilfit u.c. attiecās uz situāciju, kurā pēdējās instances valsts tiesa jautāja Tiesai, vai vispār ir pieņemami tas, ka var nepastāvēt pienākums uzdot Tiesai neatrisinātu ES tiesību jautājumu. Principā, atbildot uz šo jautājumu apstiprinoši, Tiesa centās uzrakstīt ar šo jautājumu saistītos nosacījumus tādējādi, lai novērstu juridisku nesaskaņu rašanos. Spriedumā lietā Cilfit u.c. turpretī nekas nav teikts par to, kādi secinājumi būtu jāizdara, ja juridiskās nesaskaņas faktiski rodas, kā tas ir izskatāmajās lietās.

68.      Šajā ziņā man šķiet mazāk svarīgi, vai iespējamās nesaskaņas nāk no citas dalībvalsts tiesneša vai tās pašas dalībvalsts tiesneša puses. Galu galā Tiesa ir uzsvērusi “atšķirīgas judikatūras risku Kopienā” (60), kas – ņemot vērā LESD 267. panta trešās daļas īpašo mērķi novērst situāciju, ka dalībvalstī izveidojas valsts judikatūra, kas ir pretrunā ES tiesību normām – a priori ietvertu valsts līmeņa scenāriju. Citādam viedoklim faktiski būtu maza jēga attiecībā uz dalībvalstīm, kuru teritorijā ir piemērojama atšķirīga tiesību sistēma, kā, piemēram, Apvienotajā Karalistē. Turklāt, lai arī tās acīmredzami LESD 267. panta kontekstā netiek uzskatītas par vienādām, šķiet, būtu vēlams pieņemt saskaņotu pieeju attiecībās starp zemākas instances valsts tiesām un pēdējās instances tiesām: ja zemākas instances tiesai nav saistošs pēdējās instances valsts tiesas nolēmums, kuru iepriekš minētā tiesa uzskata par nesaderīgu ar ES tiesībām (61), tad kādēļ augstākas instances tiesai būtu jāņem vērā zemākās instances tiesas izteiktais atšķirīgais viedoklis?

69.      Tādējādi būtībā mans viedoklis ir šāds: ja pēdējās instances valsts tiesa ir pietiekami pārliecināta par savu interpretāciju, lai pati uzņemtos atbildību (un, iespējams, vainu) par ES tiesību jautājuma atrisināšanu bez Tiesas palīdzības, tai vajadzētu būt likumīgām tiesībām šādi rīkoties. Taču šādā situācijā pastāv viena problēma – ir iespēja, ka pret pēdējās instances tiesas dalībvalsti varētu tikt ierosināta tiesvedība par prejudiciāla jautājuma neuzdošanu un/vai nepareizu ES tiesību piemērošanu. Šis ir risks, kas tiesai ir jāuzņemas pašai (62).

b)      Vai ir pienākums sagaidīt zemākas instances tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iznākumu?

70.      Lai gan es nedomāju, ka tās pašas dalībvalsts zemākas instances tiesas izteiktās šaubas izslēdz acte clair izmantošanu, Hoge Raad pirmajā jautājumā, kā tas ir formulēts, ir minēta iespēja, ka tai pašai varētu būt pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai vai ka tai, iespējams, būtu jāsagaida, kāds būs iznākums neatkarīgā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kas jau ir tikusi uzsākta ar zemākas instances tiesas lūgumu, kurš – kā es pieļauju – būtībā attiecas uz to pašu ES tiesību jautājumu.

71.      Šādai situācijai ir raksturīgas dažas īpatnības. Protams, pēdējās instances tiesa joprojām, neraugoties uz zemākas instances tiesas uzdoto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, varētu uzskatīt, ka attiecībā uz pareizo pieeju nav pamatotu šaubu un ka nav nepieciešams pacietīgi gaidīt Tiesas nolēmumu šajā jautājumā, kas var prasīt nozīmīgu laiku. Es saprotu šādu viedokli.

72.      Tomēr neatbildēts jautājums ir par to, vai šādos apstākļos pēdējās instances valsts tiesu pienākums lojāli sadarboties ar Tiesu, kā tas noteikts LES 4. panta 3. punktā, tomēr varētu nozīmēt, ka pēdējās instances tiesai ir jāsagaida Tiesas nolēmums. Lai arī tas būtu rets acte clair doktrīnas piesardzīgas piemērošanas gadījums, kas jāaplūko atšķirīgi no Luksemburgas, šāds risks nevar tikt izslēgts.

73.      Tomēr lojālas sadarbības pienākumam nav skaidra juridiska pamata, no kura varētu izrietēt šāds pienākums sagaidīt tiesvedības iznākumu Tiesā. Katrā ziņā zemākas instances tiesas uzdots jautājums, piemēram, var neietilpt Tiesas kompetencē, vai to var atzīt par acīmredzami nepieņemamu, piemēram, tādēļ, ka tas neatbilst Reglamentā noteiktajām minimālajām prasībām. Strīds arī var tikt izlīdzināts mierizlīguma ceļā laikā, kamēr Tiesā norisinās tiesvedība. Līdz ar to prasība, lai pēdējās instances tiesa apturētu tiesvedību, skaidri nozīmētu risku apdraudēt procesuālo efektivitāti, kā arī efektīvu tiesas darbību. Ņemot vērā iepriekš teikto, es tomēr, ievērojot spriedumu lietā Köbler, neizslēgtu iespēju, ka dažos gadījumos varētu būt lietderīgi sagaidīt Tiesas spriedumu.

IV – Secinājumi

74.      Ņemot vērā iepriekš teikto, es iesaku Tiesai uz Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch un Hoge Raad (Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–        Apstākļos, kuros dalībvalsts iestādes apdrošinātajai personai ir izdevušas apliecību E 101, kurā ir norādīts, ka šai personai ir piemērojami šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma tiesību akti, bet kad piemērojamos sociālā nodrošinājuma tiesību aktus pilnībā koordinē 1950. gada 27. jūlija nolīgums par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu, kas pārskatīts 1961. gada 13. februārī un vēlāk 1979. gada 20. novembrī (kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesām), Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 7. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka citas dalībvalsts iestādēm nav pienākuma atzīt šo apliecību;

–        pēdējās instances valsts tiesai, kas uzskata, ka pareiza ES tiesību piemērošana jautājumā, par kuru tā ir lūgta spriest, ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas, nav pienākuma saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai tādēļ, ka šīs pašas dalībvalsts zemākas instances tiesa ir lūgusi sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādu pašu ES tiesību jautājumu.

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

2 – Padomes 1971. gada 14. jūnija regula par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV 1997, L 28, 1. lpp.), ar grozījumiem.

3 – 1950. gada 27. jūlija nolīgums par Reinas kuģinieku sociālo nodrošinājumu, kas pārskatīts 1961. gada 13. februārī un vēlāk 1979. gada 30. novembrī.

4 – Lietā C-72/14 uzdotajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir minēta gan vienība, kuras nosaukums ir AAA, gan arī vienība, kuras nosaukums ir AAAA, šķiet, ka tas ir tikai kļūdas dēļ.

5 – Šajā ziņā skat. spriedumu Elchinov (C-173/09, EU:C:2010:581, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

6 – Tostarp skat. spriedumus Torrekens (28/68, EU:C:1969:17, 6. punkts), Brusse (101/83, EU:C:1984:187, 11. punkts). Tomēr Komisija apgalvo, ka X k-gs un van Dijk k-gs ir pakļauti Luksemburgas tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai šis vērtējums ir balstīts uz Reinas nolīgumiem vai Regulu Nr. 1408/71.

7 – Gerechtshof te ’s-Hertogenbosch uzskata, ka X k-gs ir Reinas kuģinieks. Hoge Raad nemin savu viedokli attiecībā uz van Dijk k-gu.

8 – Skat. spriedumu Balazs un Casa Judeţeană de Pensii Cluj (C-401/13 un C-432/13, EU:C:2015:26, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

9 – Skat. spriedumu Hoorn (C-305/92, EU:C:1994:175, 10. punkts).

10 – Regulas Nr. 1408/71 7. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka neatkarīgi no šīs regulas 6. panta “turpina piemērot dažus noteikumus sociālā nodrošinājuma konvencijās, ko dalībvalstis noslēgušas pirms šīs regulas piemērošanas dienas, ar nosacījumu, ka šie noteikumi ir labvēlīgāki pabalstu saņēmējiem vai ka tie izriet no īpašiem vēsturiskiem apstākļiem un to darbības laiks ir ierobežots, ja šie noteikumi ir uzskaitīti III pielikumā”.

11 – Tostarp skat. spriedumus Walder (82/72, EU:C:1973:62), Rönfeldt (C-227/89, EU:C:1991:52), Hoorn (C-305/92, EU:C:1994:175), Thévenon (C-475/93, EU:C:1995:371), Naranjo Arjona u.c. (no C-31/96 līdz C-33/96, EU:C:1997:475), Gómez Rodríguez (C-113/96, EU:C:1998:203), Thelen (C-75/99, EU:C:2000:608), Kaske (C-277/99, EU:C:2002:74), Martínez Domínguez u.c. (C-471/99, EU:C:2002:523), Habelt u.c. (C-396/05, C-419/05 un C-450/05, EU:C:2007:810), Landtová (C-399/09, EU:C:2011:415), Wencel (C-589/10, EU:C:2013:303) un Balazs un Casa Judeţeană de Pensii Cluj (C-401/13 un C-432/13, EU:C:2015:26).

12 – C-23/92, EU:C:1993:339, 23.–25. punkts.

13 – Turpat, 25. punkts (mans izcēlums). Skat. arī spriedumu Walder (82/72, ES:C:1973:62, 6. un 9. punkts).

14 – 187/73, EU:C:1974:57.

15 – Turpat, 18.–21. punkts, kas apstiprināti spriedumā Frascogna (157/84, EU:C:1985:243, 13. punkts).

16 – 28/68, EU:C:1969:17.

17 – Padomes 1958. gada 25. septembra Regula (EEK) Nr. 3 par migrējošu darba ņēmēju sociālo nodrošinājumu (Oficiālais Vēstnesis, 1964, 561. lpp.).

18 – Atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā (OV 1980, L 266, 1. lpp.).

19 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.).

20 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.; labojumi OV 2004, L 200, 1. lpp.). Ar šo regulu tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 1408/71, atcelšanai un aizstāšanai stājoties spēkā no dienas, kad sāk piemērot šo regulu (2010. gada 1. maijs).

21 – 2010. gada 23. decembra atkāpšanās līgums attiecībā uz Reinas kuģiniekiem piemērojamajiem tiesību aktiem, pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 16. panta 1. punktu.

22 – Spriedumā Brusse (101/83, EU:C:1984:187) Tiesa nosprieda, ka darba ņēmējam izriet tiesības no Regulas Nr. 1408/71 saistībā ar divpusējiem nolīgumiem, kas noslēgti saskaņā ar šīs regulas 17. pantu.

23 – C-202/97, EU:C:2000:75.

24 – Padomes 1972. gada 21. marta Regula (EEK), ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (OV L 74, 1. lpp.), ar grozījumiem.

25 – C-202/97, EU:C:2000:75.

26 – C-202/97, EU:C:2000:75.

27 – Skat. spriedumus Banks u.c. (C-178/97, EU:C:2000:169), Herbosch Kiere (C-2/05, EU:C:2006:69) un Format Urządzenia i Montaże Przemysłowe (C-115/11, EU:C:2012:606).

28 – Šajā ziņā skat. spriedumu Bouman (C-114/13, EU:C:2015:81, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

29 – Tostarp skat. spriedumu FTS (C-202/97, EU:C:2000:75, 53. punkts).

30 – Šajā ziņā skat. spriedumu Bouman (C-114/13, EU:C:2015:81, 25.–27. punkts). Šajā lietā arī Komisija veltīgi apgalvoja, ka aplūkotajam dokumentam ir saistošs spēks; šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Bouman (C-114/13, EU:C:2014:123, 28. punkts). Skat. arī spriedumu Adanez-Vega (C-372/02, minēts 36. punktā, EU:C:2004:705, 48. punkts).

31 – Skaidrs, ka tiesa šo apgalvojumu nevar pārbaudīt. Tomēr man nav palicis nepamanīts, ka Reinas kuģinieku sociālā nodrošinājuma administratīvais centrs ir izdevis noteiktas standarta veidlapas atbilstoši ar Reinas nolīgumiem ieviestajam režīmam. Šīs veidlapas ir pievienotas tostarp pielikumā 1989. gada 2. marta Rezolūcijai Nr. 2, 1989. gada 13. oktobra Rezolūcijai Nr. 3 un 1990. gada 27. marta Rezolūcijai Nr. 5 (aizstāta ar 2007. gada 26. jūnija Rezolūciju Nr. 7). Visas šīs veidlapas un rezolūcijas iespējams lejuplādēt Reinas kuģniecības centrālās komisijas interneta vietnē (http://www.ccr-zkr.org).

32 – Spriedums Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335, 16. punkts).

33 – Tostarp skat. spriedumus Hoffmann-Laroche (107/76, EU:C:1977:89, 5. punkts) un Pedro IV Servicios (C-260/07, EU:C:2009:215, 32. punkts).

34 – 283/81, EU:C:1982:335.

35 – Šajā ziņā skat. spriedumu Parfums Christian Dior (C-337/95, EU:C:1997:517, 25. punkts) un atzinumu 1/09 (EU:C:2011:123, 84. un 85. punkts).

36 – Šīs iezīmes pēc Tiesas domām veido: juridisko tekstu lingvistiskās atšķirības, īpašas terminoloģijas izmantošana un īpašas interpretācijas metodes; skat. spriedumu Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:335, 16.–20. punkts).

37 – Skat. Rasmussen, H., “The European Court’s Acte Clair Strategy in C. I. L. F.I.T. Or: Acte Clair, of Course! But What does it Mean?”, 9 EL Rev. (1984), 242. un 243. lpp.

38 – 283/81, EU:C:1982:335.

39 – Skat. ģenerāladvokātes K. Štiksas-Haklas [C. Stix-Hackl] secinājumus lietā Intermodal Transports, C-495/03, EU:C:2005:215, 84. punkts. Bijušais tiesnesis D. Edvards [D. Edward] izmantoja vārdus “nav ideāls”; skat. Edward, D., “CILFIT and Foto-Frost in their Historical and Procedural Context”, no: Maduro, M., un Azoulai, L. (red.), The Past and Future of EU Law. The Classics of EU Law Revisited on the 50th Anniversary of the Rome Treaty 2010, Harta, 2010, 179. lpp.

40 – Skat. ģenerāladvokāta F. Dž. Džeikobsa secinājumus lietā Wiener SI (C-338/95, EU:C:1997:352, it īpaši 18.–21. punkts).

41 – Skat. ģenerāladvokāta D. Ruisa-Harabo Kolomera secinājumus lietā Gaston Schul Douane-expediteur (C-461/03, EU:C:2005:415, 2.–4. punkts).

42 – Skat. ģenerāladvokāta A. Ticano secinājumus lietā Lyckeskog (C-99/00, EU:C:2002:108, 60.–76. punkts un it īpaši 65. punkts).

43 – 283/81, EU:C:1982:335.

44 – No 28/62 līdz 30/62, EU:C:1963:6, 38. lpp.

45 – Spriedumā Hoffmann-Laroche (107/76, EU:C:1977:89, 5. un 6. punkts) Tiesa apstiprināja, ka pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu neattiecas uz pēdējās instances tiesu pagaidu noregulējuma tiesvedībā, ar nosacījumu, ja lietas dalībnieki var atrisināt strīdu tiesvedībā pēc būtības un kuras laikā ir iespējams Tiesai uzdot prejudiciālu jautājumu. Skat. arī spriedumu Morson un Jhanjan (35/82 un 36/82, EU:C:1982:368, 9. un 10. punkts).

46 – Skat. ģenerāladvokāta F. Kapotorti secinājumus lietā Cilfit u.c. (283/81, EU:C:1982:267, it īpaši 4. punkts).

47 – Tomēr būtu jāpiemin arī spriedums Parfums Christian Dior (C-337/95, EU:C:1997:517, 30. punkts). Šajā lietā Tiesa nosprieda, ka pēdējās instances valsts tiesa, kurai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir pienākums uzdot tiesību interpretācijas jautājumu šim mērķim izveidotai tiesai (in casu Beniluksa tiesa), ir atbrīvota no pienākuma uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, ar nosacījumu, ka starptautiskajai tiesai pašai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai saskaņā ar šo tiesību normu un ja tā šādi rīkojas.

48 – C-495/03, EU:C:2005:552, 35. punkts.

49 – Skat. spriedumu Gaston Schul Douane-expediteur (C-461/03, EU:C:2005:742, 19. punkts).

50 – Skat. Lenaerts, K., Maselis, I., un Gutman, K. (Nowak, J., red.), EU Procedural Law, 1. izdevums, Oksforda, 2014, 102. lpp., kurā citēta Komisijas priekšsēdētāja G. Torna [G. Thorn] 1983. gada 25. jūlijā sniegtā atbilde uz prejudiciālu jautājumu (OV 1983, C 268, 25. lpp.), un labi zināmo Komisijas ierosināto pārkāpuma procedūru pret Zviedrijas Karalisti attiecībā uz apgalvoto Högsta Domstolen (Zviedrijas augstākā tiesa) 267. panta trešās daļas pārkāpumu (2004. gada 13. oktobra argumentētais atzinums 2003/2161, C(2004) 3899). Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta A. Ticano secinājumus lietā Lyckeskog (C-99/00, EU:C:2002:108, 65. punkts).

51 – C-6/90 un C-9/90, EU:C:1991:428.

52 – C-224/01, EU:C:2003:513. Šis spriedums tieši attiecas uz pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, skat. 55. punktu.

53 – Skat. it īpaši spriedumu Komisija/Spānija (C-154/08, EU:C:2009:695, 64.–66. punkts, kā arī 126. punkts) un šajā ziņā arī atzinumu 1/09 (EU:C:2011:123, 84.–87. punkts). Nesenākam piemēram skat. lietu Ferreira da Silva e Brito u.c. (C-160/14, šobrīd tiek izskatīta Tiesā).

54 – ECT vairākos gadījumos ir noteikusi, ka “valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami un kuras atsakās uzdot Tiesai tajās radušos prejudiciālo jautājumu, ir pienākums pamatot savu atteikumu, ņemot vērā Tiesas judikatūrā minētos izņēmumus. Tādējādi tām ir pienākums norādīt pamatojumu, kādēļ tās uzskata, ka jautājums nav būtisks, ka attiecīgo ES tiesību normu Tiesa jau ir interpretējusi vai ka pareiza ES tiesību interpretācija ir tik acīmredzama, ka neatstāj nekādas pamatotas šaubas”, tostarp skat. spriedumu Vergauwen u.c. pret Beļģiju (dec.), 2012. gada 10. aprīlis, No. 4832/04, 90. punkts un tajā minētā judikatūra (neoficiāls tulkojums).

55 – Tostarp skat. House of Lords (Apvienotā Karaliste) nolēmumu lietā Regina pret London Boroughs Transport Committee [1992] 1 CMLR 5, it īpaši [45]; Court of Appeal (England and Wales) (Apvienotā Karaliste) nolēmumu lietā Mighell pret Reading & Another [1998] EWCA Civ 1465, [35]; House of Lords nolēmumu lietā Three Rivers DV pret Bank of England (Nr. 3) [2000] 3 CMLR 205; Högsta Domstolen (Augstākā tiesa) (Zviedrija) nolēmumu lietā NJA [2004] 735; Vestre Landsret (Rietumu augstākā tiesa) (Dānija), kas rīkojās kā pēdējās instances tiesa lietā UfR [2007] 54 (ko izņēmuma kārtā atcēla Højesteret (Augstākā tiesa) (Dānija) lietā UfR [2011] 539 pēc sprieduma Mickelsson un Roos, C-142/05, EU:C:2009:336); Supreme Court (Apvienotā Karaliste) nolēmumu Office of Fair Trading/National plc u.c. [2009] UKSC 6, it īpaši [49], un Portugāles nolēmumu, kas ir pamatā lietai Ferreira da Silva e Brito u.c. (C-160/14, šobrīd tiek izskatīta Tiesā).

56 – Hoge Raad atsaucas pati uz savu judikatūru, it īpaši 2013. gada 11. oktobra spriedumu Nr. 12/04012, ECLI:NL:HR:2013:CA0827, kurā tā nosprieda, ka apliecībai E 101, kas tika izdota attiecībā uz Reinas kuģiniekiem, nevajadzētu piešķirt nekādu nozīmi. Van Dijk k-gs min arī Hoge Raad 2011. gada 9. decembra spriedumu Nr. 10/03927, ECLI:NL:HR:2011:BQ2938, kuram, runājot par E 106 apliecību, ir diezgan līdzīgs iznākums.

57 – Skat. ģenerāladvokātes K. Štiksas-Haklas secinājumus lietā Intermodal Transports (C-495/03, EU:C:2005:215, 110. punkts).

58 – Skat. Edward, D., minēts iepriekš, 178. lpp.

59 – It īpaši skat. Broberg, M., un Fenger, N., Preliminary References to the European Court of Justice, 2. izdevums, 2014, Oksforda, 240.–246. lpp.

60 – Skat. spriedumu Intermodal Transports (C-495/03, EU:C:2005:552, 33. lpp.). Mans izcēlums.

61 – Spriedums Elchinov (C-173/09, EU:C:2010:581, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

62 – Šajā ziņā skat. spriedumu Intermodal Transports (C-495/03, EU:C:2005:552, 37. lpp.). Kā nesenāki piemēri valsts nolēmumiem, kuru pamatā ir pēdējās instances tiesas atteikums uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai, minams Sofiysky gradski sad (Sofijas tiesa) (Bulgārija) 2014. gada 3. janvāra spriedums Pretsiz 2 EOOD/Bulgārijas valsts, lieta Nr. 1782/2013; Ustavno sodišče Republike Slovenije (Konstitucionālā tiesa) (Slovēnija) 2013. gada 21. novembra spriedums ECLI:SI:USRS:2013:Up.1056.11; Alkotmánybíróság (Konstitucionālā tiesa) (Ungārija) 2014. gada 19. maija nolēmums lietā Nr. 3165/2014, un Bundesverfassungsgericht (Konstitucionālā tiesa) (Vācija) 2014. gada 28. augusta rīkojums lietā Nr. 2 BvR 2639/09.