Available languages

Taxonomy tags

Info

References in this case

References to this case

Share

Highlight in text

Go

Lieta C-379/05

Amurta SGPS

pret

Inspecteur van de Belastingdienst/Amsterdam

(Gerechtshof te Amsterdam lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EKL 56. un 58. pants – Kapitāla brīva aprite – Valsts nodokļu tiesību akti, kas paredz kapitāla daļu atbrīvošanu no sabiedrību ienākuma nodokļa – Nodokļu uzlikšana dividendēm – Nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā – Atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā – Piemērošana dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuru juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums atrodas dalībvalstī, kura piešķir atbrīvojumu no nodokļa, un kuru kapitāla daļas ir atbrīvotas no sabiedrību ienākuma nodokļa – Atteikums piemērot atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā tādām dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībai, kurai minētajā dalībvalstī nav ne juridiskās adreses, ne pastāvīga uzņēmuma

Ģenerāladvokāta Paolo Mengoci [Paolo Mengozzi] secinājumi, sniegti 2007. gada 7. jūnijā 

Tiesas (pirmā palāta) 2007. gada 8. novembra spriedums 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Sabiedrību ienākuma nodoklis

(EKL 56. un 58. pants, Padomes Direktīvas 90/435 5. panta 1. punkts)

2.     Prejudiciāli jautājumi – Pieņemamība – Robežas

(EKL 234. pants)

3.     Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Sabiedrību ienākuma nodoklis

(EKL 56. pants)

1.     EKL 56. un 58. pantam neatbilst dalībvalsts tiesību akti, kuros, līdzko nav sasniegts minimālais mātes uzņēmuma dalības meitas uzņēmumā slieksnis, kurš ir paredzēts Direktīvas 90/435 par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, 5. panta 1. punktā, paredzēts dividendēm, kuras šajā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība izmaksā sabiedrībai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, piemērot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, vienlaikus atbrīvojot no šī ieturējuma dividendes, kuras ir izmaksātas sabiedrībai, kura ir pirmās dalībvalsts sabiedrību ienākuma nodokļu maksātāja vai kurai šajā dalībvalstī ir pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas kapitāla daļas.

Šāda nelabvēlīga attieksme pret dividendēm, kas ir izmaksātas citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, salīdzinājumā ar attieksmi pret dividendēm, kas ir izmaksātas attiecīgajā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, var atturēt citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības veikt ieguldījumus attiecīgajā dalībvalstī, un līdz ar to tā ir uzskatāma par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kuru principā aizliedz EKL 56. pants.

Runājot par dalībvalsts paredzētajiem pasākumiem, lai novērstu vai samazinātu nodokļu vairākkārtēju uzlikšanu vai ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu sabiedrības rezidentes sadalītajai peļņai, akcionāri rezidenti, kas saņem dividendes, ne vienmēr atrodas salīdzināmā situācijā ar akcionāriem, kas saņem dividendes un ir citas dalībvalsts rezidenti. Tomēr, sākot no brīža, kad dalībvalsts vienpusēji vai vienošanās ceļā uzliek nodokli ne tikai akcionāru rezidentu peļņai, bet arī akcionāru nerezidentu peļņai par dividendēm, kuras tie saņem no sabiedrības rezidentes, minēto akcionāru nerezidentu situācija tuvinās tai, kurā atrodas akcionāri rezidenti. Tikai tas vien, ka šī pati valsts izmanto savu kompetenci nodokļu jomā, neatkarīgi no jebkāda veida nodokļu uzlikšanas citā dalībvalstī, izraisa risku, ka nodokļi tiks uzlikti vairākkārtīgi vai radīsies ekonomiskā dubultā nodokļu uzlikšana. Šādā gadījumā, lai dividenžu saņēmēja sabiedrība nesaskartos ar kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, dividenžu izmaksātājas sabiedrības rezidences valstij ir jānodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktos paredzēto mehānismu, lai novērstu vai mīkstinātu vairākkārtēju aplikšanu ar nodokli vai ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu, sabiedrībām akcionārēm nerezidentēm tiek piemērota attieksme, kas ir līdzvērtīga attieksmei pret sabiedrībām akcionārēm rezidentēm. Tas tā nav, kad ekonomiskā dubultā nodokļu uzlikšana, kas attiecas uz dividendēm, kuras saņem izmaksātājas sabiedrības rezidences valstī nereģistrētas sabiedrības, izriet tikai no šīs dalībvalsts kompetences nodokļu jomā izmantošanas, kas šīm dividendēm uzliek nodokli, kaut arī tā ir izvēlējusies novērst šo ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu attiecībā uz dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kurām šajā dalībvalstī atrodas juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder izmaksātājas sabiedrības akcijas.

Tādas tiesību normas nav pamatotas ne ar nepieciešamību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību, ne ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm. Ja dalībvalsts ir izvēlējusies neuzlikt nodokli par šiem ienākumiem to saņēmējām sabiedrībām, kas ir reģistrētas tās teritorijā, tā nevar atsaukties uz vajadzību saglabāt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm, lai pamatotu nodokļa uzlikšanu citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām dividenžu saņēmējām.

(sal. ar 28., 37.–40. un 59.–61. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.     Uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums. Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem. Minēto atbilstības pieņēmumu nevar atspēkot tas vien, ka kāds pamata lietas dalībnieks apstrīd noteiktus faktus, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda un no kuriem ir atkarīga minētā strīda priekšmeta noteikšana.

(sal. ar 64. un 65. punktu)

3.     Dalībvalsts nevar atsaukties uz pilnīgas nodokļa atlaides pastāvēšanu, ko cita dalībvalsts vienpusēji ir piešķīrusi šajā pēdējā dalībvalstī reģistrētai dividenžu saņēmējai sabiedrībai, lai izvairītos no pienākuma novērst ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas izriet no tās kompetences nodokļu jomā īstenošanas, tādā situācijā, kad pirmā dalībvalsts novērš ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas ir izmaksātas tās teritorijā reģistrētām sabiedrībām. Ja dalībvalsts atsaucas uz konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar citu dalībvalsti, valsts tiesai ir jākonstatē, vai pamata lietā ir jāņem vērā šī konvencija, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai šī konvencija ļauj neitralizēt kapitāla brīvas aprites ierobežojuma sekas.

(sal. ar 84. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)







TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2007. gada 8. novembrī (*)

EKL 56. un 58. pants – Kapitāla brīva aprite – Valsts nodokļu tiesību akti, kas paredz kapitāla daļu atbrīvošanu no sabiedrību ienākuma nodokļa – Nodokļu uzlikšana dividendēm – Nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā – Atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā – Piemērošana dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuru juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums atrodas dalībvalstī, kura piešķir atbrīvojumu no nodokļa, un kuru kapitāla daļas ir atbrīvotas no sabiedrību ienākuma nodokļa – Atteikums piemērot atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā tādām dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībai, kurai minētajā dalībvalstī nav ne juridiskās adreses, ne pastāvīga uzņēmuma

Lieta C-379/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Gerechtshof te Amsterdam (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 21. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 17. oktobrī, tiesvedībā

Amurta SGPS

pret

Inspecteur van de Belastingdienst/Amsterdam.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs P. Janns [P. Jann], tiesneši A. Ticano [A. Tizzano], R. Šintgens [R. Schintgen], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un E. Levits (referents),

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 25. janvāra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Amurta SGPS vārdā – L. K. A. Vijsmans [L. C. A. Wijsman], J. J. Fenstra [J. J. Feenstra] un R. P. G. Nīsens-Kobens [R. P. G. Niessen-Cobben], advocaten,

–       Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un D. J. M. de Hrāfe [D. J. M. de Grave], pārstāvji,

–       Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Blaške [C. Blaschke], pārstāvji,

–       Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

–       Apvienotās Karalistes valdības vārdā sākotnēji – S. Nvokolo [S. Nwaokolo], pēc tam V. Džeksone [V. Jackson], pārstāves, kurām palīdz J. Stratforda [J. Stratford], barrister,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un A. Veimārs [A. Weimar], pārstāvji,

–       EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – M. S. Ridelski [M. S. Rydelski] un P. A. Bjergans [P. A. Bjørgan], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 7. jūnija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 56. un 58. panta interpretāciju.

2       Šis lūgums tika iesniegts lietā starp Portugālē reģistrētu sabiedrību Amurta SGPS (turpmāk tekstā – “Amurta”) un inspecteur van de Belastingdienst/Amsterdam par dividendēm, ko Nīderlandē reģistrēta sabiedrība Retailbox BV (turpmāk tekstā – “Retailbox”) izmaksāja sabiedrībai Amurta, piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā uzlikšanu.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

3       Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (OV L 225, 6. lpp.) 5. panta 1. punktā paredzēts:

“Peļņu, ko meitasuzņēmums ir sadalījis mātesuzņēmumam, ja tam pieder vismaz 25 % no meitasuzņēmuma kapitāla, atbrīvo no tiešā peļņas nodokļa [nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā].”

 Valsts tiesiskais regulējums

4       Atbilstoši 1965. gada Likuma par dividenžu nodokli (Wet op de dividendbelasting 1965, turpmāk tekstā – “Wet DB”) 1. panta 1. punktam dividenžu nodoklis 25 % apmērā tiek uzlikts visām dividendēm, ko izmaksā Nīderlandē reģistrēta sabiedrība, kuras pamatkapitāls ir pilnībā vai daļēji sadalīts daļās.

5       Tomēr Wet DB 4. panta 1. punktā paredzēts:

“Nodokļa ieturējumu no ienākumiem no kapitāla daļām, priekšrocību akcijām un aizdevumiem uz procentiem, kas minēti 1969. gada Likuma par sabiedrību ienākuma nodokli (Wet op de vennootschapsbelasting 1969, turpmāk tekstā – “Wet Vpb”) 10. panta 1. punkta d) apakšpunktā, var nepiemērot, ja šī likuma 13. pantā minētais dalības sabiedrībā atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams priekšrocībām, ko ienākumu saņēmējs gūst no šīm kapitāla daļām, priekšrocību akcijām un aizdevumiem uz procentiem, un šīs kapitāla daļas ir daļa no tam piederoša uzņēmuma, kas darbojas Nīderlandē, aktīviem. Pirmais teikums neattiecas uz ienākumiem, kuru saņēmējs nav persona, kurai ir galīgās tiesības uz šiem ienākumiem.”

6       Wet DB 4.a pantā, kas ir balstīts uz Direktīvu 90/435, paredzēts atbrīvojums no dividenžu nodokļa akcionāriem, kas dibināti Eiropas Savienībā un kuru dalība sasniedz vismaz 25 %. Atbilstoši šī panta 3. punktam 25 % apmērs ir samazināts līdz 10 %, ja dalībvalsts, kurā atrodas akcionārs, piemēro tādu pašu samazinājumu.

7       Wet Vpb 13. pantā paredzēts:

“1.      Peļņas aprēķināšanai netiek ņemtas vērā priekšrocības un izdevumi, kas izriet no dalības – ieskaitot kursa izmaiņu radītās priekšrocības, kuras izriet no dalības – ja vien šie izdevumi netieši nav saistīti ar tādas peļņas gūšanu, kas ir apliekama ar nodokli Nīderlandē (dalības sabiedrībā atbrīvojums no nodokļa). [..]

2.      Dalība sabiedrībā pastāv, ja nodokļa maksātāja sabiedrība:

a)      ir dalībniece sabiedrībā, kuras pamatkapitāls ir pilnībā vai daļēji sadalīts akcijās, jo tai pieder vismaz 5 % no apmaksātā pamatkapitāla;

[..].”

8       Kā norāda iesniedzējtiesa, Wet Vpb 13. pants, lasīts kopā ar Wet DB 4. pantu, nozīmē, ka minētajā 4. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams tikai tad, ja Nīderlandes sabiedrības, kura izmaksā dividendes, kapitāla daļas pieder, pirmkārt, akcionāriem, kam Nīderlandē piemēro sabiedrību ienākuma nodokli, vai, otrkārt, ārvalstu akcionāriem, kuriem Nīderlandē ir pastāvīgs uzņēmums, kura aktīvos ietilpst minētās kapitāla daļas.

 Konvencija par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu

9       1999. gada 20. septembrī starp Nīderlandes Karalisti un Portugāles Republiku noslēgtās konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem (turpmāk tekstā – “KNDU”) 10. pantā paredzēts:

“1. Dividendēm, ko vienas valsts sabiedrība rezidente izmaksā otras valsts rezidentam, uzliek nodokļus šajā otrā valstī.

2. Tomēr šīm dividendēm uzliek nodokļus arī tajā valstī, kuras rezidente ir sabiedrība, kas izmaksā dividendes, atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem; ja galīgais dividenžu saņēmējs ir otras valsts rezidents, nodoklis nedrīkst pārsniegt 10 % no dividenžu kopapjoma.

[..]”

10     KNDU 24. pantā ir noteikta nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas metode, saskaņā ar kuru:

“Attiecībā uz Portugāli nodokļu dubultā uzlikšana tiks novērsta šādi:

a) ja Portugāles rezidents gūst ienākumus, kam saskaņā ar šo konvenciju var uzlikt nodokļus Nīderlandē, tad Portugāle samazina šī rezidenta ienākuma nodokli tādā apmērā, kādā ir samaksāts ienākuma nodoklis Nīderlandē. Šis samazinājums tomēr nedrīkst pārsniegt tādu ienākuma nodokļa daļu, kāda ir bijusi aprēķināta pirms šī samazinājuma piemērošanas un kura ir attiecināma uz ienākumiem, kam var uzlikt nodokļus Nīderlandē;

[..].”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

11     Pamata lietas faktisko apstākļu laikā Amurta piederēja 14 % no Retailbox kapitāla daļām. Citi Retailbox akcionāri bija Nīderlandē reģistrēta sabiedrība Sonaetelecom BV, kurai piederēja 66 % kapitāla daļu, kā arī Portugālē reģistrētas sabiedrības Tafin SGPS un Perfin SGPS, kurām attiecīgi piederēja 14 % un 6 % kapitāla.

12     2002. gada 31. decembrī Retailbox izmaksāja saviem akcionāriem dividendes. Sonaetelecom BV saņemtās dividendes netika apliktas ar dividenžu nodokli, jo tām tika piemērots Wet DB 4. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa, bet Amurta un abu Portugālē reģistrēto sabiedrību saņemtajām dividendēm tika piemērots dividenžu nodoklis 25 % apmērā.

13     Par šo nodokli Retailbox 2003. gada 30. janvārī iesniedza sūdzību Amurta vārdā. Tā kā inspecteur van de Belastingdienst/Amsterdam noraidīja minēto sūdzību, Amurta iesniedza prasību Gerechtshof te Amsterdam [Amsterdamas Apelācijas tiesa], pieprasot atcelt šo lēmumu un atmaksāt iekasēto dividenžu nodokli.

14     Uzskatot, ka pamata lietas atrisināšanai ir vajadzīga Kopienu tiesību interpretācija, Gerechtshof te Amsterdam nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1) Vai atbrīvojums no nodokļa, kas ir paredzēts [Wet DB] 4. pantā, kā tas ir aprakstīts [šī sprieduma 5. un 8. punktā] kopā ar atbrīvojumu, kas ir paredzēts šī likuma 4.a pantā, ir pretrunā ar noteikumiem par kapitāla brīvu apriti (EKL 56.–58. pants), ja šis atbrīvojums ir piemērojams tikai dividenžu izmaksām akcionāriem, kam Nīderlandē piemēro sabiedrību ienākuma nodokli, vai ārvalstu akcionāriem, kam ir pastāvīgs uzņēmums Nīderlandē, kuram pieder šīs kapitāla daļas, attiecībā uz ko piemēro kapitāla daļu atbrīvojumu no nodokļa saskaņā ar [Wet Vpb] 13. pantu?

2) Vai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, ir svarīgi, vai ārvalstu akcionāra vai ārvalstu uzņēmuma, uz ko neattiecas [Wet DB] 4. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa, rezidences valsts piešķir šim akcionāram vai šim uzņēmumam nodokļu atlaidi (full credit) attiecībā uz nodokli Nīderlandes dividendēm?”

 Par pirmo prejudiciālo jautājumu

15     Pirmajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 56. un 58. pantam atbilst dalībvalsts tiesību akti, kuros, līdzko nav sasniegts minimālais mātes uzņēmuma dalības meitas uzņēmumā slieksnis, kurš ir paredzēts Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktā, paredzēts dividendēm, kuras šajā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība izmaksā sabiedrībai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, piemērot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, vienlaikus atbrīvojot no šī ieturējuma dividendes, kuras ir izmaksātas sabiedrībai, kura ir pirmās dalībvalsts sabiedrību ienākuma nodokļu maksātāja vai kurai šajā dalībvalstī ir pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības kapitāla daļas.

16     Ievadā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (skat. it īpaši 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-446/03 Marks & Spencer, Krājums, I-10837. lpp., 29. punkts; 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-196/04 Cadbury Schweppes un Cadbury Schweppes Overseas, Krājums, I-7995. lpp., 40. punkts, kā arī 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā C-374/04 Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, Krājums, I-11673. lpp., 36. punkts).

17     Turklāt ir jānorāda, ka, ja nav unificēšanas vai saskaņošanas pasākumu Kopienā, dalībvalstis saglabā kompetenci līgumu vai vienpusējā ceļā definēt to nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījuma kritērijus, it īpaši attiecībā uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu (1998. gada 12. maija spriedums lietā C-336/96 Gilly, Recueil, I-2793. lpp., 24. un 30. punkts; 1999. gada 21. septembra spriedums lietā C-307/97 Saint-Gobain ZN, Recueil, I-6161. lpp., 57. punkts, kā arī 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C-470/04 N, Krājums, I-7409. lpp., 44. punkts).

18     Kā izriet no Direktīvas 90/435 trešā apsvēruma, tās mērķis ir, ieviešot kopēju nodokļu režīmu, novērst nelabvēlīgo situāciju sadarbībai starp dažādu dalībvalstu sabiedrībām salīdzinājumā ar sadarbību starp vienas dalībvalsts sabiedrībām un tādējādi atvieglot sabiedrību apvienošanos grupās Kopienu līmenī (2001. gada 4. oktobra spriedums lietā C-294/99 Athinaïki Zythopoiïa, Recueil, I-6797. lpp., 25. punkts, un 2006. gada 12. decembra spriedums lietā C-446/04 Test Claimants in the FII Group Litigation, Krājums, I-11753. lpp., 103. punkts).

19     Direktīvas 90/435 5. panta 1. punkts liek dalībvalstīm atbrīvot no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā peļņu, ko meitas uzņēmums ir izmaksājis mātes uzņēmumam, tikai tad, ja tam pieder vismaz 25 % no meitas uzņēmuma kapitāla.

20     Netiek apstrīdēts, ka situācija pamata lietā neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā.

21     Nīderlandes un Itālijas valdības šajā sakarā norāda, ka zem minimālā dalības sliekšņa, kas paredzēts Direktīvā 90/435, nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā piemērošana sabiedrības nerezidentes saņemtajām dividendēm pati par sevi nav uzskatāma par pamatbrīvību pārkāpumu.

22     Itālijas valdība uzskata, ka dividenžu, kas izriet no kapitāla daļām, kuras neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā, aplikšana ar nodokli ir valsts likumdevēja ziņā, un pamata lietas situācija ir radusies sakarā ar fiskālās kompetences sadalījumu starp dividenžu izmaksas vietas dalībvalsti un to saņēmēja rezidences dalībvalsti.

23     Nīderlandes valdība apgalvo, ka Wet DB 4. pantā paredzētā atbrīvojuma no nodokļa, kura mērķis ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu dividendēm valsts ietvaros, piemērošana dividendēm, kuras ir izmaksātas citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, kuru daļas dividenžu izmaksātājā sabiedrībā ir zemākas par Direktīvā 90/435 paredzēto slieksni, nozīmētu dividenžu nodokļa atcelšanu un Nīderlandē spēkā esošā klasiskā sistēma vairs netiktu ievērota. Šī valdība uzskata, ka, kaut arī Wet DB 4. pantā paredzēts atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, nodokļa samaksas pienākums saglabājas un, ja dividendes tiek tālāk izmaksātas citām personām, tad nodoklis tiek iekasēts. Tas, ka Wet DB 4.a pantā paredzēts izņēmums no klasiskās situācijas, ir pamatojams tikai ar Direktīvas 90/435 noteikumiem, un šim izņēmumam nebūtu jāpārsniedz tas, ko šī direktīva liek veikt dalībvalstīm.

24     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka dalībvalstīm ir tiesības attiecībā uz dalību sabiedrībās, uz kuru Direktīva 90/435 neattiecas, noteikt, vai un cik lielā mērā ir jānovērš ekonomiskā dubultā nodokļa uzlikšana sadalītajai peļņai, un šajā nolūkā vienpusēji vai ar konvencijām, ko tās noslēdz ar citām dalībvalstīm, ieviest sistēmas, kuras ir paredzētas, lai novērstu vai samazinātu šo ekonomisko dubulto nodokļa uzlikšanu. Tomēr šis apstāklis vien tām neļauj piemērot pasākumus, kas ir pretrunā Līgumā garantētajai aprites un pārvietošanās brīvībai (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 54. punkts).

25     Šajā gadījumā Wet DB 4. un 4.a pants kopā ar Wet Vpb 13. pantu, paredzot atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, rada atšķirīgu attieksmi starp dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kurām Nīderlandē ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības kapitāla daļas, no vienas puses, un dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuras nav reģistrētas Nīderlandē, no otras puses.

26     Saskaņā ar Wet DB 4. pantu atbrīvojums no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā ir piemērojams tikai dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībām, kurām Nīderlandē ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kam pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības kapitāla daļas, un kurām pieder vismaz 5 % no dividenžu izmaksātājas sabiedrības rezidentes kapitāla daļām, un kuru kapitāla daļām ir piemērojams Wet Vpb 13. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa. Turpretim saskaņā ar Wet DB 4.a pantu dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kas nav reģistrētas Nīderlandē, ir tiesības uz atbrīvojumu no tām izmaksātajām dividendēm piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā tikai tad, ja tām pieder vismaz 25 % sabiedrības, kas izmaksā dividendes, kapitāla daļas; šis apmērs var tikt samazināts līdz 10 %, ja dalībvalsts, kurā atrodas akcionārs, piemēro tādu pašu samazinājumu.

27     Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 26. punktā, šādu tiesību aktu rezultātā dividenžu aplikšanas ar nodokli jomā sabiedrības, kuras saņem dividendes, kuras nav reģistrētas Nīderlandē un kurām pieder starp 5 % un 25 % no Nīderlandes sabiedrības kapitāla daļām, atrodas neizdevīgākā stāvoklī nekā Nīderlandē reģistrētas dividenžu saņēmējas sabiedrības, kurām pieder tāds pats daudzums kapitāla daļu. Dividendēm, kuras ir izmaksātas Nīderlandē nereģistrētām sabiedrībām, tiek uzlikts sabiedrību ienākuma nodoklis caur dividenžu izmaksātāju sabiedrību un dividenžu nodoklis caur saņēmēju sabiedrību, tādējādi rodoties ekonomiskajai dubultajai nodokļa uzlikšanai, bet attiecībā uz dividendēm, kuras ir izmaksātas Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām, šāda ekonomiskā dubultā nodokļa uzlikšana ir novērsta.

28     Šāda nelabvēlīga attieksme pret dividendēm, kas ir izmaksātas citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, salīdzinājumā ar attieksmi pret dividendēm, kas ir izmaksātas Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām, var atturēt citā dalībvalstī reģistrētas sabiedrības veikt ieguldījumus Nīderlandē, un līdz ar to tā ir uzskatāma par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, kuru principā aizliedz EKL 56. pants.

29     Tomēr ir jāpārbauda, vai šis kapitāla brīvas aprites ierobežojums ir pamatojams attiecībā uz Līguma noteikumiem.

30     Ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktu “Līguma 56. pants neskar dalībvalstu tiesības piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas [..] dēļ”.

31     Ir jānorāda arī, ka EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi ierobežo EKL 58. panta 3. punkts, kurā paredzēts, ka šī panta 1. punktā minētie valsts noteikumi “nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka 56. pants”.

32     Tāpēc ir jāizšķir nevienlīdzīga attieksme, ko pieļauj EKL 58. panta 1. punkta a) apakšpunkts, no diskriminācijas, ko aizliedz šī paša panta 3. punkts. No judikatūras izriet, ka, lai tādu valsts nodokļu regulējumu kā tas, kurš tiek apskatīts pamata lietā, varētu uzskatīt par saderīgu ar Līguma noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, ir vajadzīgs, lai atšķirīgā attieksme skartu situācijas, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai to pamatotu primāri vispārējo interešu iemesli (skat. 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-35/98 Verkooijen, Recueil, I-4071. lpp., 43. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-319/02 Manninen, Krājums, I-7477. lpp., 29. punkts, un 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C-512/03 Blanckaert, Krājums, I-7685. lpp., 42. punkts).

33     Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, ievērojot pamata lietā aplūkoto tiesību aktu mērķi, Nīderlandē reģistrētas dividenžu saņēmējas sabiedrības un citā dalībvalstī reģistrētas dividenžu saņēmējas sabiedrības atrodas salīdzināmās situācijās.

34     Šajā sakarā Vācijas un Itālijas valdības apgalvoja, ka pastāv objektīva atšķirība starp Nīderlandē reģistrētu dividenžu saņēmēju sabiedrību, kurai ir neierobežots pienākums maksāt nodokļus, un citā dalībvalstī reģistrētu dividenžu saņēmēju sabiedrību, kas Nīderlandē maksā nodokli tikai par saņemtajām dividendēm.

35     Apvienotās Karalistes valdība, kuru atbalsta Itālijas valdība, uzskata, ka pamata lietā apskatāmajās nodokļu tiesību normās paredzēta administratīva vienkāršošana, lai novērstu nodokļu iekasēšanu un to vēlāku atmaksāšanu, un tādēļ tās nav piemērojamas citā dalībvalstī reģistrētu sabiedrību, kas Nīderlandē nemaksā sabiedrību ienākuma nodokli, saņemtajām dividendēm.

36     Papildus Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka dividenžu saņēmējas sabiedrības rezidences valsts ir vispiemērotākā, lai novērstu nodokļu dubultu uzlikšanu dividendēm.

37     Tiesa jau ir nospriedusi, ka, runājot par dalībvalsts paredzētajiem pasākumiem, lai novērstu vai samazinātu nodokļu vairākkārtēju uzlikšanu vai ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu sabiedrības rezidentes sadalītajai peļņai, akcionāri rezidenti, kas saņem dividendes, ne vienmēr atrodas salīdzināmā situācijā ar akcionāriem, kas saņem dividendes un ir citas dalībvalsts rezidenti (2006. gada 14. decembra spriedums lietā C-170/05 Denkavit Internationaal un Denkavit France, Krājums, I-11949. lpp., 34. punkts).

38     Tomēr, sākot no brīža, kad dalībvalsts vienpusēji vai vienošanās ceļā uzliek nodokli ne tikai akcionāru rezidentu peļņai, bet arī akcionāru nerezidentu peļņai par dividendēm, kuras tie saņem no sabiedrības rezidentes, minēto akcionāru nerezidentu situācija tuvinās tai, kurā atrodas akcionāri rezidenti (iepriekš minētie spriedumi lietās Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 68. punkts, un Denkavit Internationaal un Denkavit France, 35. punkts).

39     Tikai tas vien, ka šī pati valsts izmanto savu kompetenci nodokļu jomā, neatkarīgi no jebkāda veida nodokļu uzlikšanas citā dalībvalstī, izraisa risku, ka nodokļi tiks uzlikti vairākkārtīgi vai radīsies ekonomiskā dubultā nodokļu uzlikšana. Šādā gadījumā, lai dividenžu saņēmēja sabiedrība nesaskartos ar kapitāla brīvas aprites ierobežojumu, ko principā aizliedz EKL 56. pants, dividenžu izmaksātājas sabiedrības rezidences valstij ir jānodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktos paredzēto mehānismu, lai novērstu vai mīkstinātu vairākkārtēju aplikšanu ar nodokli vai ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu, sabiedrībām akcionārēm nerezidentēm tiek piemērota attieksme, kas ir līdzvērtīga attieksmei pret sabiedrībām akcionārēm rezidentēm (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 70. punkts).

40     Ir jākonstatē, ka ekonomiskā dubultā nodokļu uzlikšana, kas attiecas uz dividendēm, kuras saņem Nīderlandē nereģistrētas sabiedrības, izriet tikai no šīs dalībvalsts kompetences nodokļu jomā izmantošanas, jo tā šīm dividendēm uzliek nodokli, kaut arī tā ir izvēlējusies novērst šo ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu attiecībā uz dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kurām Nīderlandē atrodas juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder izmaksātājas sabiedrības akcijas.

41     Pat uzskatot, kā to apgalvo Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, ka Wet DB 4. panta mērķis ir vienkāršot, kā tiek īstenots Wet Vpb 13. pantā paredzētais dalības sabiedrībās atbrīvojums no nodokļa, kas nav piemērojams dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuras nav reģistrētas Nīderlandē un kuras nemaksā šo nodokli, šādam apstāklim nav nozīmes. Kā norādīts šī sprieduma 38. un 39. punktā, tas, ka Nīderlandes Karaliste īsteno savu kompetenci nodokļu jomā attiecībā uz dividendēm, kas ir izmaksātas citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, padara šo dividenžu saņēmēju sabiedrību stāvokli salīdzināmu ar Nīderlandē reģistrētu dividenžu saņēmēju sabiedrību stāvokli attiecībā uz ekonomiskās dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanu dividendēm, kuras izmaksā šīs dalībvalsts sabiedrības rezidentes.

42     Vēl ir jāpārbauda, vai šādu ierobežojumu var pamatot ar primāriem vispārējo interešu iemesliem. Nīderlandes valdība, ko atbalsta Itālijas un Apvienotās Karalistes valdība, norāda, ka minēto režīmu pamato nodokļu režīma saskaņotība.

43     Nīderlandes valdība uzskata, ka atbrīvojums no dividendēm piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā ir nepieciešams elements, lai atbrīvotu no nodokļa dalību sabiedrībās, kas paredzētas Wet Vpb 13. pantā. Neparedzot atbrīvojumu no dividendēm piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā, dalības sabiedrībās atbrīvojums no nodokļa daļēji tiktu iznīcināts, pat ja tas notiktu uz laiku, jo līdz brīdim, kad dividenžu nodoklis tiktu atskaitīts no sabiedrību ienākuma nodokļa, ienākums, kas principā ir atbrīvots no nodokļa, tomēr tiktu aplikts ar nodokli.

44     Nīderlandes valdība norāda, ka abi atbrīvojumi no nodokļa attiecas uz vienu nodokļu maksātāju un ka, kaut arī dividenžu nodoklis un sabiedrību ienākuma nodoklis formāli ir divi dažādi nodokļi valsts iekšējā kontekstā, dividenžu nodoklis ir tikai sākotnējais nodokļa maksājums, kas ir pilnībā ieskaitāms sabiedrību ienākuma nodoklī. Pamata lietā aplūkoto režīmu tādējādi varētu pamatot iemesli, kas ir saistīti ar nodokļu saskaņotību, pat ja atšķirībā no režīma, kas tika aplūkots lietā C-204/90 Bachmann, kurā 1992. gada 28. janvārī tika pieņemts spriedums (Recueil, I-249. lpp.), tajā nepastāv nodokļu priekšrocības piešķiršana, no vienas puses, un šīs nodokļu priekšrocības atsvēršana ar nodokļa maksājumu, no otras puses.

45     Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka nodokļu režīma saskaņotība ir jānovērtē pārrobežu līmenī, ciktāl ar KNDU ir nodrošināts, ka dividenžu, kuras tiek izmaksātas ārvalsts sabiedrībai, nodoklis ir atskaitāms no sabiedrību ienākuma nodokļa, kas jāmaksā dividenžu saņēmējai sabiedrībai Portugālē.

46     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iepriekš minētā sprieduma lietā Bachmann 28. punktā un 1992. gada 28. janvāra sprieduma lietā C-300/90 Komisija/Beļģija (Recueil, I-305. lpp.) 21. punktā Tiesa pieļāva, ka nepieciešamība saglabāt nodokļu režīma saskaņotību var pamatot Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanas ierobežošanu. Tomēr, lai arguments, kurš balstīts uz šādu pamatojumu, būtu atbalstāms, ir jāpierāda, ka pastāv tieša saikne starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības atsvēršanu ar noteiktu nodokļa maksājumu (iepriekš minētais spriedums lietā Manninen, 42. punkts, un 2007. gada 13. marta spriedums lietā C-524/04 Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, Krājums, I-2107. lpp., 68. punkts).

47     Turklāt ir svarīgi atgādināt – no judikatūras izriet, ka arguments, kura pamatā ir nepieciešamība saglabāt nodokļa režīma saskaņotību, ir jāizskata, ievērojot attiecīgā nodokļu regulējuma mērķi (skat. 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C-9/02 de Lasteyrie du Saillant, Recueil, I-2409. lpp., 67. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Manninen, 43. punkts).

48     Nav strīda, ka Nīderlandes valdība ar savu argumentāciju vēlas pierādīt, ka atbrīvojums no dividendēm piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā ir nepieciešams, lai nodrošinātu pareizu Wet Vpb 13. pantā minētās dalības sabiedrībās atbrīvojuma no nodokļa darbību. Tomēr, kā savu secinājumu 65. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tādā veidā šī valdība tikai izskaidro administratīvo vienkāršošanu, kas ir Nīderlandes sistēmas mērķis un kas pati par sevi nepamato ierobežojumu.

49     Nīderlandes valdība pati atzīst, ka nepastāv nodokļa maksājums, kas atsvērtu atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā no dividendēm, kuras ir izmaksātas Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām.

50     Pat uzskatot, ka atbrīvojums no dividendēm piemērojamā nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā un dalības sabiedrībās atbrīvojums no nodokļa ir cieši saistīti, ir jākonstatē, ka, tā kā to mērķis ir īstenot ekonomiskās dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanu, nav konstatējama tieša saistība starp šo nodokļu priekšrocību, kas ir piešķirta tikai Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām, un nodokļa maksājumu, kas to atsver.

51     Ciktāl dividendēm, kas ir izmaksātas gan Nīderlandē reģistrētām sabiedrībām, gan citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, tiek uzlikts sabiedrību ienākuma nodoklis dividenžu izmaksātājas sabiedrības līmenī, Nīderlandes valdība nav pierādījusi, kādā veidā tiktu pārkāpta tās nodokļu režīma saskaņotība, ja atbrīvojums no dividenžu nodokļa tiktu piešķirts arī citā dalībvalstī reģistrētām dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kuras, kaut arī nebūdamas sabiedrību ienākuma nodokļa maksātājas Nīderlandē, attiecībā uz dividenžu aplikšanu ar nodokli un iespējamām nodokļu priekšrocībām, kas ir saistītas ar nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, atrodas salīdzināmā situācijā ar dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kurām Nīderlandē ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības akcijas.

52     Attiecībā uz Apvienotās Karalistes valdības argumentu pietiek norādīt, no vienas puses, ka nodokļa ieturējuma ienākumu gūšanas vietā piemērošana dividendēm, ko izmaksā citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, saskaņā ar Wet DB 1. pantu nav atkarīga no konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu, kas noslēgta starp Nīderlandes Karalisti un šo dalībvalsti un kas ļauj atskaitīt šo ieturējumu dividenžu saņēmējas sabiedrības reģistrācijas dalībvalstī, pastāvēšanas, un, no otras puses, ka pirmais uzdotais jautājums neattiecas uz šādā konvencijā paredzētā režīma saskaņotību.

53     Papildus Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka Nīderlandes režīmu var pamatot vajadzība nodrošināt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetences sadalījumu starp dalībvalstīm.

54     Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka nodokļu kompetences sadalījums starp Nīderlandes Karalisti un Portugāles Republiku ir noteikts KNDU. Atbilstoši šai KNDU dividendēm var uzlikt nodokli dividenžu izmaksātājas sabiedrības rezidences valsts un saņēmējas sabiedrības rezidences valsts, novēršot dubulto nodokļu uzlikšanu ar atskaitījumu no sabiedrību ienākuma nodokļa. Minētais sadalījums tiktu apdraudēts, ja Nīderlandes Karaliste vairs nevarētu uzlikt dividendēm nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, kā rezultātā šī dalībvalsts pilnībā atbrīvotu no nodokļa šos ienākumus.

55     Šajā sakarā ir jānorāda, ka Nīderlandes Karaliste nevar atsaukties uz KNDU, lai izvairītos no pienākumiem, ko tai uzliek Līgums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Denkavit Internationaal un Denkavit France, 53. punkts)

56     Kā izriet no iepriekš minētā spriedumu lietā Marks & Spencer 51. punkta un 2007. gada 18. jūlija sprieduma lietā C-231/05 Oy AA (Krājums, I-6373. lpp.) 60. punkta, vajadzība saglabāt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm tika atzīta kopā ar citiem pamatojumiem, kas ir balstīti uz izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai divkāršas zaudējumu izmantošanas riska.

57     Nav strīda, ka valdības, kuras ir iesniegušas savus apsvērumus Tiesā, nav atsaukušās uz divkāršas zaudējumu izmantošanas vai izvairīšanās no nodokļu maksāšanas risku.

58     Attiecībā uz argumentu par to, ka zustu iespēja aplikt ar nodokli Nīderlandē gūtos ienākumus, ir jānorāda, ka vajadzība saglabāt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm var tikt pieļauta tad, ja cita starpā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķis ir novērst tādas darbības, kas var apdraudēt dalībvalsts tiesības īstenot tās kompetenci nodokļu jomā saistībā ar tās teritorijā veiktajām darbībām (skat. 2007. gada 29. marta spriedumu lietā C-347/04 Rewe Zentralfinanz, Krājums, I-2647. lpp., 42. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Oy AA, 54. punkts).

59     Tomēr, ja dalībvalsts ir izvēlējusies neuzlikt nodokli dividendēm to saņēmējām sabiedrībām, kas ir reģistrētas tās teritorijā, tā nevar atsaukties uz vajadzību saglabāt sabalansētu nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm, lai pamatotu nodokļa uzlikšanu citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām dividenžu saņēmējām.

60     Šādos apstākļos kapitāla brīvas aprites ierobežojums, ko rada tādas valsts tiesību normas kā pamata lietā aplūkotās, nav pamatots ne ar nepieciešamību nodrošināt valsts nodokļu režīma saskaņotību, ne ar nepieciešamību nodrošināt nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu starp dalībvalstīm.

61     Līdz ar to uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 56. un 58. pantam neatbilst dalībvalsts tiesību akti, kuros, līdzko nav sasniegts minimālais mātes uzņēmuma dalības meitas uzņēmumā slieksnis, kurš ir paredzēts Direktīvas 90/435 5. panta 1. punktā, paredzēts dividendēm, kuras šajā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība izmaksā sabiedrībai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, piemērot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, vienlaikus atbrīvojot no šī ieturējuma dividendes, kuras ir izmaksātas sabiedrībai, kura ir pirmās dalībvalsts sabiedrību ienākuma nodokļu maksātāja vai kurai šajā dalībvalstī ir pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas kapitāla daļas.

 Par otro prejudiciālo jautājumu

62     Otrajā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā jautā, cik lielā mērā atbildi uz pirmo jautājumu var ietekmēt pilnīgas nodokļa atlaides pastāvēšana, ko piešķir dividenžu saņēmējas sabiedrības, uz kuru neattiecas Wet DB 4. pantā paredzētais atbrīvojums no nodokļa, rezidences dalībvalsts.

 Par pieņemamību

63     Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, uzskatot, ka Nīderlandē iekasētais dividenžu nodoklis var tikt ņemts vērā Portugālē, iesniedzējtiesa ir balstījusies uz Amurta teikto. Tomēr Tiesā pēdējā apstrīd otrā prejudiciālā jautājuma pamatā esošo hipotēzi. Amurta apgalvo, ka Portugāles Republika atbrīvo no nodokļa dividendes un tai nepiešķir pilnīgu nodokļa atlaidi par Nīderlandē ieturēto dividenžu nodokli. Līdz ar to jautājums ir interesants tikai no akadēmiskā viedokļa.

64     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz jautājumiem par Kopienu tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums (skat. 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C-300/01 Salzmann, Recueil, I-4899. lpp., 29. un 31. punkts). Valsts tiesas iesniegto lūgumu Tiesa var noraidīt tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C-379/98 PreussenElektra, Recueil, I-2099. lpp., 39. punkts; 2006. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-94/04 un C-202/04 Cipolla u.c., Krājums, I-11421. lpp., 25. punkts, kā arī 2007. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C-222/05 līdz C-225/05 van der Weerd u.c., Krājums, I-4233. lpp., 22. punkts).

65     Minēto atbilstības pieņēmumu nevar atspēkot tas vien, ka kāds pamata lietas dalībnieks apstrīd noteiktus faktus, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda un no kuriem ir atkarīga minētā strīda priekšmeta noteikšana (iepriekš minētie spriedumi lietā Cipolla u.c., 26. punkts, kā arī lietā van der Weerd u.c., 23. punkts).

66     Tas, vai Portugālē pastāv tiesību akti, kuros paredzēts ņemt vērā Nīderlandē iekasēto dividenžu nodokli, piešķirot pilnīgu nodokļa atlaidi, ir tieši jautājums par faktiem, kas Tiesai nav jāpārbauda.

67     Līdz ar to otrais uzdotais jautājums ir jāuzskata par pieņemamu.

 Par lietas būtību

68     Amurta, EBTA Uzraudzības iestāde, kā arī Komisija uzskata, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai to, ka dalībvalsts piemēro nodokļa maksātājam nelabvēlīgus nodokļu noteikumus, kas nav saderīgi ar Līgumā paredzētu pamatbrīvību, nevar pamatot nodokļu priekšrocība, kas attiecīgajai personai ir piešķirta citā dalībvalstī.

69     Atsaucoties uz KNDU, Nīderlandes, Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības norāda, ka nodokļa atlaide, kuru Portugāles Republika piešķir dividenžu saņēmējai sabiedrībai sakarā ar Nīderlandes Karalistes ieturēto nodokli no dividendēm, ko izmaksājusi dividenžu izmaksātāja sabiedrība, ir svarīga, lai noteiktu, vai attieksme pret Portugālē reģistrēto dividenžu saņēmēju sabiedrību ir diskriminējoša vai ierobežojoša.

70     Nīderlandes valdība apgalvo, ka KNDU ir daļa no pamata lietā piemērojamā tiesiskā regulējuma. Kaut arī minētajā KNDU nav paredzēta pilnīga nodokļa atlaide, ir svarīgi zināt, vai pastāv reāla iespēja neitralizēt atšķirīgo attieksmi. Šādā gadījumā Nīderlandes noteikumi par atbrīvojumu no nodokļa ieturējuma no dividendēm ienākumu gūšanas vietā nerada nekādu šķērsli kapitāla apritei. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai kopējais nodokļu slogs ir vienāds rezidentiem un nerezidentiem.

71     Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka, tā kā Nīderlandes Karaliste ir īstenojusi savu nodokļu kompetenci, tai ir jārūpējas, lai attieksme pret Amurta nebūtu sliktāka nekā pret dividenžu saņēmēju sabiedrību, kas ir reģistrēta Nīderlandē. Kaut arī valsts tiesai, interpretējot KNDU, ir jāpārbauda, vai Nīderlandes Karaliste ir novērsusi ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu, tomēr Apvienotās Karalistes valdība norāda, ka, tā kā dividenžu nodoklis, ko ir iekasējusi Nīderlandes Karaliste, var tikt atskaitīts no Portugālē maksājamā nodokļa, kopumā Amurta uzliktais nodokļu slogs nav smagāks par to, kas tai būtu uzlikts, ja tā būtu ieguldījusi līdzekļus Portugālē, ne arī par to, kas būtu uzlikts Nīderlandē reģistrētai dividenžu saņēmējai sabiedrībai. Ja tomēr nodokļu slogs izrādītos smagāks, atšķirība izrietētu no starpības starp nodokļa likmēm Portugālē un Nīderlandē, bet brīvās aprites nodokļu neitralitāti Līgums nenodrošina.

72     Arī Vācijas valdība uzskata, ka KNDU ir ņemama vērā. Tā apgalvo, ka Nīderlandē spēkā esošā nodokļu režīma atbilstība Kopienu tiesībām nav atkarīga no jautājuma, vai nodokļa ieturējums ienākumu gūšanas vietā tiešām var tikt atskaitīts no Portugālē maksājamā nodokļa, jo, no vienas puses, dalībvalstij, kura piemēro nodokļa atskaitījumu ienākumu gūšanas vietā, nav nekādas ietekmes uz dividenžu saņēmējas sabiedrības rezidences valsti, un, no otras puses, minētā nodokļa ieturējuma neatskaitāmība var izrietēt no dažādiem subjektīviem iemesliem. Lai Nīderlandē spēkā esošais nodokļu režīms būtu uzskatāms par atbilstošu Kopienu tiesībām, pietiek ar to, ka Nīderlandes Karaliste un Portugāles Republika ir vienojušās ņemt vērā nodokļa atskaitījumu Portugālē un KNDU atbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) izstrādātajam konvencijas paraugam.

73     Attiecībā uz KNDU – Amurta norāda, ka tās pastāvēšanai nav nozīmes, jo šajā konvencijā paredzēta Nīderlandē samaksātā nodokļa atskaitīšana, bet Portugāles Republika atbrīvo no nodokļa ienākumus no dividendēm.

74     Komisija uzskata, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, lai neievērotu savus pienākumus. Šim viedoklim piekrīt EBTA Uzraudzības iestāde, kas norāda, ka dalībvalstis nevar pārlikt savus pienākumus ievērot Kopienu tiesības uz citu dalībvalsti, pat noslēdzot konvenciju. Minētā iestāde piebilst, ka šādas konvencijas mērķis ir novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, nevis labot iespējamus ierobežojumus.

75     Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai nelabvēlīgu attieksmi nodokļu jomā nevar pamatot ar citu nodokļu priekšrocību pastāvēšanu, pat ja šādas priekšrocības pastāv (iepriekš minētais spriedums lietā Verkooijen, 61. punkts).

76     Kā norādīts šī sprieduma 28. punktā, kapitāla brīvas aprites ierobežojums izriet no nelabvēlīgas attieksmes pret dividendēm, kas ir izmaksātas citā dalībvalstī reģistrētām sabiedrībām, salīdzinājumā ar attieksmi pret dividendēm, kas ir izmaksātas sabiedrībām, kurām Nīderlandē ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības akcijas.

77     No šī sprieduma 39. punkta arī izriet, ka, tā kā attiecībā uz ekonomiskās dubultās nodokļu uzlikšanas novēršanas mērķi minētās dividenžu saņēmējas sabiedrības atrodas salīdzināmā situācijā ar dividenžu saņēmējām sabiedrībām, kurām Nīderlandē ir juridiskā adrese vai pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas sabiedrības akcijas, Nīderlandei ir jānodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktos paredzēto mehānismu, lai novērstu vai mīkstinātu vairākkārtēju aplikšanu ar nodokli vai ekonomisko dubulto nodokļa uzlikšanu, citā dalībvalstī reģistrētām dividenžu saņēmējām sabiedrībām tiek piemērota attieksme, kas ir līdzvērtīga attieksmei pret Nīderlandē reģistrētām dividenžu saņēmējām sabiedrībām.

78     Līdz ar to Nīderlandes Karaliste nevar atsaukties uz priekšrocību, kuru vienpusēji ir piešķīrusi cita dalībvalsts, lai izvairītos no pienākumiem, kurus tai uzliek Līgums.

79     Turpretī nevar izslēgt, ka dalībvalstij izdodas nodrošināt savu pienākumu, kas izriet no Līguma, ievērošanu, noslēdzot ar citu dalībvalsti konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 71. punkts).

80     Ja nodokļu sistēma, kas izriet no konvencijas par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, ir daļa no pamata lietā piemērojamām tiesību normām un ja iesniedzējtiesa šo sistēmu tieši tā arī raksturo, Tiesai tā ir jāņem vērā, lai sniegtu Kopienu tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai (šajā sakarā skat. 2006. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-265/04 Bouanich, Krājums, I-923. lpp., 51. punkts; kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, 71. punkts, lietā Denkavit Internationaal un Denkavit France, 45. punkts, kā arī lietā Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, 54. punkts).

81     Tomēr, kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 85. punktā, ir jākonstatē, ka neviens elements iesniedzējtiesas lēmumā nenorāda, ka Gerechtshof te Amsterdam būtu vēlējusies atsaukties uz attiecīgiem KNDU noteikumiem.

82     Valsts tiesai ir jānosaka pamata lietai piemērojamās tiesību normas.

83     Līdz ar to valsts tiesai ir jākonstatē, vai pamata lietā ir jāņem vērā KNDU, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai šī konvencija ļauj neitralizēt sekas kapitāla brīvas aprites ierobežojumam, kas ir konstatēts šī sprieduma 28. punktā, atbildot uz pirmo jautājumu.

84     Līdz ar to uz otro jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz pilnīgas nodokļa atlaides pastāvēšanu, ko cita dalībvalsts vienpusēji ir piešķīrusi šajā pēdējā dalībvalstī reģistrētai dividenžu saņēmējai sabiedrībai, lai izvairītos no pienākuma novērst ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas izriet no tās kompetences nodokļu jomā īstenošanas, tādā situācijā, kad pirmā dalībvalsts novērš ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas ir izmaksātas tās teritorijā reģistrētām sabiedrībām. Ja dalībvalsts atsaucas uz konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar citu dalībvalsti, valsts tiesai ir jākonstatē, vai pamata lietā ir jāņem vērā šī konvencija, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai šī konvencija ļauj neitralizēt kapitāla brīvas aprites ierobežojuma sekas.

 Par tiesāšanās izdevumiem

85     Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pamata lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      EKL 56. un 58. pantam neatbilst dalībvalsts tiesību akti, kuros, līdzko nav sasniegts minimālais mātes uzņēmuma dalības meitas uzņēmumā slieksnis, kurš ir paredzēts Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvas 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs, 5. panta 1. punktā, paredzēts dividendēm, kuras šajā dalībvalstī reģistrēta sabiedrība izmaksā sabiedrībai, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, piemērot nodokļa ieturējumu ienākumu gūšanas vietā, vienlaikus atbrīvojot no šī ieturējuma dividendes, kuras ir izmaksātas sabiedrībai, kura ir pirmās dalībvalsts sabiedrību ienākuma nodokļu maksātāja vai kurai šajā dalībvalstī ir pastāvīgs uzņēmums, kuram pieder dividenžu izmaksātājas kapitāla daļas;

2)      dalībvalsts nevar atsaukties uz pilnīgas nodokļa atlaides pastāvēšanu, ko cita dalībvalsts vienpusēji ir piešķīrusi šajā pēdējā dalībvalstī reģistrētai dividenžu saņēmējai sabiedrībai, lai izvairītos no pienākuma novērst ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas izriet no tās kompetences nodokļu jomā īstenošanas, tādā situācijā, kad pirmā dalībvalsts novērš ekonomisko dubulto nodokļu uzlikšanu dividendēm, kas ir izmaksātas tās teritorijā reģistrētām sabiedrībām. Ja dalībvalsts atsaucas uz konvenciju par nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu, kas ir noslēgta ar citu dalībvalsti, valsts tiesai ir jākonstatē, vai pamata lietā ir jāņem vērā šī konvencija, un vajadzības gadījumā jāpārbauda, vai šī konvencija ļauj neitralizēt kapitāla brīvas aprites ierobežojuma sekas.

[Paraksti]

* Tiesvedības valoda – holandiešu.